Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc

Pārgaujai – 90. Gaujas krastā dzimusī. 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. AS Valpro Corporation
  2. Bekona eksports
  3. Dzelzceļš
  4. Gauja
  5. Karlovka
  6. Kazu krāces
  7. Krāču kakts
  8. Kārlene
  9. Kārliena
  10. L. Laicena iela
  11. Mūrmuižas iela
  12. Pārgauja
  13. Stacijas iela
  14. Treijs
  15. VSŠR
  16. Valmieras gaļas kombināts
  17. Valmieras minerālūdens
Skaista. Valmieras dzelzceļa stacija, 1930. gadi

Pateicoties dzelzceļam

Nākošās pilsētas daļas saimniecisko izaugsmi paātrināja platsliežu Rīgas – Pleskavas dzelzceļš, kuru izbūvēja 1889.g. cauri toreizējiem Kauguru muižas un „Gaides” mājas tīrumiem. Gan paši valmierieši, gan tuvējo pagastu iedzīvotāji ātri vien novērtēja jaunās vilcienu satiksmes ērtības. Dažu stundu laikā, bez pārsēšanās, varēja aizbraukt ar dzelzs bāni uz Rīgu, Cēsīm, Siguldu. Nākošie studenti varēja izmēģināt laimi mācībās, dodoties uz studijām Tērbatā (Tartu). Pa dzelzceļu piegādāja preces vietējiem uzņēmējiem un tirgotājiem. Izmantojot dzelzceļa priekšrocības, nosūtīja vajadzīgās kravas uz igauņu vai krievu zemēm. Tie, kas izkāpa no vilciena, lai nokļūtu 2 kilometrus līdz Valmierai, izmantoja ormaņu pakalpojumus. Taupīgākie varēja ceļu mērot ar kājām pa smilšaino, priežu ieskauto ceļu, - vēlāko Stacijas ielu. Ap dzelzceļa staciju pamazām izauga un izveidojās apdzīvota vieta Kārliena jeb Karlovka, bet Gaujas kreisajā krastā Pārgauja.

Kārlienas jeb Karlovkas nosaukums radies pēc 1802. gada Kaugurmuižā notikušo plašo zemnieku nemieru apspiešanas, kad apkārtējie iedzīvotāji šīs vietas sāka dēvēt par Kara lauku. Retāk ticis lietots vēl trešais - Kārlene.

Kārlienas vārti. Skats uz Stacijas ielas sākumu, 1900. to gadu sākums. Izdevis Treijs, Valmierā.

XIX. - XX. gs. mijā

Kaimiņos latviešiem mita arī krievi, ebreji un igauņi. Pirms I. pasaules kara, (1911.) Kārlienē un Kauguru Jaunpilsētā 1584 iedzīvotāju. Pēc nodarbošanās, skaitliski visvairāk, abu dzelzceļu strādnieki. Otro, jaunāko šaursliežu dzelzceļa līniju Smiltene – Valmiera – Ainaži atklāja 1912. gadā. Sliežu un līnijas tehniskajam nodrošinājumam uzbūvēja depo darbnīcas, bet pasažieru ērtībām - pievedceļu staciju. Ne visi, protams, strādāja uz dzelzceļa. Dažādu darbu strādnieki, sīkamatnieki, rokpeļņi, nodarbošanos meklēja un atrada nelielajos Pārgaujas rūpnieciskajos uzņēmumos: J. Līča vilnas austuvē, A. Pētersona linu vērptuvē, J. Lūciņa, P. Puriņa un A. Pētersona koku zāģētavās. Pavasaros pa Gauju pludināja baļķus. Sezonai beidzoties, vīri un puiši izklīda lauku darbos apkārtējos pagastos.

Varu maiņās un kara vējos

Pēc Latvijas agrārās reformas Valmieras pilsētas teritoriju paplašināja, pievienojot daļu (1921. 31. XII.) agrāko Kauguru muižas (Kaugershof) zemju Kārlienu un Pārgauju. Netālu no stacijas, 20. - 30. gados uzcēla „Bekona Eksporta” kautuvi un fabriku (1927.); tās teritorijā atklāja arī minerālūdeni. No 1928. gada Valmiera kļuva atpazīstama visā Latvijā ar savu īpašo Valmieras minerālūdeni. 1932. gadā sāka darboties valsts labības graudu sabērtuve (elevators).

Iespaidīgi. Skats uz kooperatīvo sabiedrību „Bekona Eksports”, 1930. g. Tā teritorijā ieguva arī Valmieras minerālūdeni.

Rosīga savulaik bijusi Krasta iela (tagadējā L. Laicena) – ar Pētersona linu vērptuvi, vairākām kokzāģētavām. Pamazām kādreizējais Cēsu zemesceļš pārtapa par Cēsu ielu, bet galvenā, protams, bija un palika Stacijas iela, kura sākās pie Valmieras stacijas, bet beidzās pie tilta. Uz tās izvietojās veikali, tirgotavas, tējnīca, Lielais Gaujas krogs. Mazākajās, blakus ieliņās savas darbnīciņas atvēra amatnieki, kurpnieki, šuvējas, kalēji, drēbnieki, galdnieki u.t.t Vēlos pavasaros un vasarās īpašnieku dārzi pārvērta Pārgauju par romantisku pastaigu vietu. Populārākie pastaigu galamērķi - Kazu krāces jeb Krāču kakts, Kauguru vēris, Pauku priedes, skaistie un romantiskie Gaujas upes līči.

Padomju varas pirmajā gadā 1940./41. nacionalizēja lielākos uzņēmumus, atsavināja namīpašumus. Arī AS „Bekona Eksportam” negāja secen padomju okupācijas negācijas. Tika nomainīts nosaukumu un, nu, tas saucās Valmieras gaļas kombināts. Bet ar to likstas vēl nebeidzās. „Bēgošo boļševiku bandas nodarījušas lielus postījumus, gandrīz pilnībā izpostot Valmieras gaļas kombināta ēkas un nodedzinot dzelzceļa stacijas ēku”, tā bija lasāms laikraksta „Tālavietis” 1941. gada 11. septembra numurā. Gaļas kombināts, nu jau kā „Gaļas centrāle” atsāka darbu 1942. gadā. Pakārtoti vērmahta vajadzībām, funkcionēja arī abi dzelzceļi un depo.

Otrā pasaules kara laikā, 1944. g. 23. septembrī Valmieru gandrīz pilnībā izpostīja. Cieta arī Stacijas un tagadējās Autoostas rajons. Pēckara gados tos praktiski uzcēla no jauna.

Visi ceļi ved uz šejieni. Autoosta, 1957.g.

Izaugsme un attīstība

Pēckara gados Valmiera ieguva jaunus vaibstus, kļūstot par Vidzemes rūpniecības centru. Dinamiskas pārmaiņas skāra arī Pārgauju: uzbūvēja dzelzceļa staciju (1950.) un vairākus lielus modernus Vissavienības rūpniecības uzņēmumus. Uz kādreizējām „Bekona eksporta” fabrikas iekārtām, tās modernizējot, darbu uzsāka Valmieras Gaļas kombināts (1958.). Kombināta produkcija spēja veiksmīgi konkurēt plašajā Padomjzemē ar gaļas izstrādājumiem, desām, konserviem, taukiem un žāvējumiem. Ražojumus eksportēja uz Vācijas Demokrātisko Republiku, Ungāriju, Poliju, Čehoslovākiju un pat tālo Kubu. Sūtīja arī uz Rīgu, Maskavu, Ļeņingradu, Arhangeļsku, Murmansku, Astrahaņu u.c. vietām.

Pasažieru ērtībām uzcēla autoostu (1957.). Autobusu līniju tīkls nu savienoja Valmieru ar daudzām republikas pilsētām un ciemiem; 1962.g. autobusu reisu skaits dienā sasniedza 80. Uz pilsētas centru un topošajiem dzīvojamiem rajoniem varēja aizvizināties ar kādu no 9 maršruta autobusiem. Arvien vairāk valmieriešu strādāja kādā no Pārgaujas uzņēmumiem: rūpniecības kombināta metālapstrādes cehā, kur ražoja ugunsdzēsības aparātus un inventāru, hermētiski noslēdzamas degvielu kannas, metāla pasta kastītes u.c. (no 1965. Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīca). Sviesta un siera bāzē, mēbeļu fabrikā (nodota ekspluatācijā 1956., no 1975. g. mēbeļu kombināts). Te ražoja gultas, tahtas, skapjus, kinoteātru un teātru krēslus. Valmieras mēbeļu kombinātā izgatavoja pēc pasūtījuma viesnīcu mēbeles Maskavas olimpiskajām spēlēm (1980.).

Desmitiem meiteņu un uzņēmīgu puišu no visas Latvijas ieradās komjaunatnes triecienceltnē - stikla šķiedras rūpnīcā (VSŠR; 1963.). Daudziem no viņiem, elektrokrāšņu operatoriem, meistariem, meistaru palīgiem, inženieriem, audējām, spolētājām un šķeterētājām, palika vienīgā darba vieta mūža garumā. Par Valmieras rūpnīcas strādnieču ikdienu un dzīvi ārpus tās, uzņemta dokumentālā filma „Valmieras meitenes”(1970.).

Joprojām lielākā. Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca, 1965.

1960. – 1970. gados, iepretim rūpniecības zonai Laicena ielā un ap galveno – Stacijas (Revolūcijas) ielu lēnam izauga un veidojās dzīvojamo māju kvartāli, tika asfaltētas ielas, izveidots plašs infrastruktūras tīkls ar bērnudārziem, veikaliem. 1971. gadā latviešu, krievu, ukraiņu, baltkrievu u.c. tautību bērniem skolas durvis vēra divplūsmu 4. vidusskola, tagadējā Pārgaujas ģimnāzija.

Nomainījušās vairākas kārlieniešu paaudzes. Līdzi varu un gadsimtu maiņām, mainījušies arī uzņēmumu nosaukumi. Dažu vairs nav, bet cits pārtapis par akciju sabiedrību. Par tādu kļuvusi arī vienīgā stikla šķiedras ražotāja Baltijas valstīs, AS Valmieras stikla šķiedra. Lielākais darba devējs Ziemeļvidzemē un nodokļu maksātājs. Kā Latvijas/Vācijas kopuzņēmums ražo starptautiskajiem standartiem atbilstošus stikla šķiedras izstrādājumus un 95% saražotās produkcijas eksportē uz ārzemēm; (2006.) AS VSŠ atklāta modernākā stikla tekstilšķiedras ražotne Eiropā. Pirms vairākiem gadiem sevi pozicionēja arī Ziemeļeiropas gāzes kompānijas AGA reģionālā pārstāvniecība, kas piedāvā inovatīvus risinājumus metālapstrādē, pārtikas rūpniecībā, naftas un ķīmijas industrijā. Lielāki un mazāki lauksaimniecības tehnikas, sadzīves un ķīmijas, graudu pārstrādes un uzglabāšanas, celtniecības uzņēmumi, auto kompāniju servisi un veikali izvietojušies uz galvenās tirdzniecības artērijas - Mūrmuižas ielas.

Pārgaujā sekmīgi darbojas arī viens no vadošajiem metālapstrādes uzņēmumiem Baltijā – AS Valpro Corporation, kas lielāko daļu savas produkcijas eksportē uz Krieviju, Eiropas valstīm un citiem kontinentiem. Šeit top degvielas metāla kannas, ugunsdzēsības aparāti un u.c. metāla izstrādājumi, bet turpat, blakus, mēbeļu un mēbeļu furnitūras ražošanas tradīcijas turpina AS Valmieras mēbeles. Ne tik labi klājies uzņēmumam ar senām tradīcijām – Valmieras Gaļas kombinātam. Pēc īpašnieku maiņas, gandrīz desmit gadu garumā, vidzemniekus ar savu produkciju nodrošināja SIA Triāls filiāle. Nu ražošanas korpusi klusi…Bet ir arī veiksmes stāsts. Un, kā gan lai nebūtu, ja mazie un lielie valmierieši un pilsētas viesi iecienījuši smaržīgos maiznīcas SIA Liepkalni kārumus!

Garām netikt. Tā saucamā „tilta sarga” māja ar posteni pie Gaujas tilta. 1900. to gadu sākums.

Mācās un atpūšas

Vēl mūsdienīgākus vaibstus Gaujas kreisais krasts ieguva ar Valmieras integrētās bibliotēkas ēku (2007.), kura darbojas kā Latvijā jauna pilsētas un reģionālās augstskolas (ViA) bibliotēku sadarbības forma. Lasītājus un apmeklētājus gaida bērnu bibliotēka, Eiropas Komisijas informācijas punkts Europe Direct Valmierā, kā arī ar Bila & Melindas Geitsu Fonda līdzfinansējumu izveidotais reģionālais mācību centrs.

Kaimiņos izvietojusies Vidzemes augstskola, kura savu darbību uzsāka pirms piecpadsmit gadiem (1996.) ar četrām 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmām: politikas zinātnē, ekonomikā un vadībā, tūrisma organizācijā un vadībā, psiholoģijā un sabiedriskajās attiecībās. Reģionālā augstskola dibināta pēc Vidzemes reģionu pašvaldību ierosmes, sadarbībā ar Ministru padomi, Norvēģijas Ārlietu ministriju un Lillehammeres augstskolu Norvēģijā. 2000. g. augstskola ieguva jaunās telpas Cēsu ielā 4. No 2002. - valsts akreditēta augstskola. Šobrīd Vidzemes augstskolā var apgūt biznesa vadību un ekonomiku, inženierzinātnes, sociālās zinātnes, tūrisma vadību un viesmīlību. 2009. g. Vidzemes augstskolā studējošo skaits 1380.

Viņpus Gaujas ne tikai mācās un strādā, bet arī atpūšas. Pauku priedēs (1993.) notika leģendārais Latvju Ziņģes lielkoncerts. Pēc ilgāka pārtraukuma, ar R. Paulu valmierieši satikās 2010. gada Jāņos. Gandrīz desmit gadus tālāku un tuvāku ceļu uz Valmieras rokfestivālu mēroja rokmūzikas piekritēji no visas Latvijas un tuvējām ārvalstīm! Nākošajā (2012.) uzsāks Gaujas tilta renovāciju, iegūstot mūsdienīgu veidolu. Pārgaujā varam arī nokļūt, šķērsojot gājēju tiltu (Vanšu tilts; nodots ekspluatācijā 1985.), kurš harmoniski iekļāvies vides kopainā. Mainās, top skaistāka arī galvenā tirdzniecības un transporta artērija - Stacijas iela. Bet pēc 10 gadiem Pārgauja varēs svinēt nozīmīgu gadskārtu, pirmos 100! Sagaidīsim kopā!

Top jaunceltnes. Revolūcijas (Stacijas) iela, 1967.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Saistībā ar Ziloņu ielas nosaukuma… 4

Saruna 4
Atbildes 0
  1. Ziloņu iela
artursreiljans, : Skaidrs, paldies! Kā šajā gadījumā…

Saistībā ar Ziloņu ielas nosaukuma izcelsmi: tagadējās Ziloņu ielas vārds savulaik cēlies no kādreizējā senā viduslaiku pilsētas aizsargbūves (bastiona) kā Zilais bastions (Blaue Bastion). Uz tā 1914.g . uzcelta slimnīca; tagad joprojām darbojas veselības centrs „Bastions”, Bastiona ielā Nr. 24.

Ielas oficiālais nosaukums Blaue Bastion piešķirts 19. gadsimtā. Lai to atšķirtu no netālās, bet svarīgākās Bastiones ielas (Die Baβtion Strasse) un nogādātu pasta sūtījumus uz mājām, uz vēstulēm, pastkartēm un sūtījumiem rakstīja namīpašnieka uzvārdu un mājas kārtas numuru; piemēram „Pēteris Neļķe Die Bl. Baβtion Strasse 1”. Divdesmitā gadsimta sākuma (1908.) Valmieras plānā, mērnieks ielas nosaukums vēl vairāk vienkāršojis uz „Blaue Strasse Domājams, ka jau 1. Pasaules kara gados (1915-1917) vāciskais nosaukums jau nomainīts pret latvisko „Ziloņu”, kuru ikdienā jau savus pārdesmit gadus lietoja vienkāršie pilsētas latviešu tautības iedzīvotāji.

Ne Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, ne vācu okupācijas un pēckara gados ielas nosaukums nemainījās. Bet interesants man šķita fakts, ka vienīgajā - 1980. to g. sāk. Valmieras aeroģeodēziskajā kartē, kur ielu nosaukumi ir krievu valodā , redzama arī „ул. Зилоню” pie Dzirnavu ezeriņa „озеро Дзирнаву”.

Pievienoju arī pirms dažiem gadiem laikraksta „Liesma” pielikumā „Valmierietis” (2005. – Nr. 26.) publicēto manas bijušās kolēģītes, vēsturnieces Sandras Ziediņas rakstu par Ziloņu ielu.

Laikraksta „Liesma” pielikums „Valmierietis” (2005. – Nr. 26.)
Apskatīt karti
Valmieras zviedru laika plāns (1688.), kur redzams Zilais Bastions
Apskatīt karti
Valmieras plāns (1908.), kuru zīmējis zvērinātais mērnieks Roberts Jakobsons. Palielinot vairākkārt centra ieliņas, pie Dzirnavu ezeriņa redzama Ziloņu ieliņa ar vācisko nosaukumu –vienkārši Blaue Strasse
Apskatīt karti
Valmieras plāns, bez datējuma, bet domājams, ka 1982.-1984. Redzams Ziloņu ielas nosaukums krievu valodā.

Valmieras Novadpētniecības muzeja
vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa

Pavasari gaidot 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Gauja
  2. Kazu krāces
  3. Pavasaris
  4. Plūdi
  5. Rātsupīte
  6. Tilts
  7. Āži

Senākos laikos

Pie Gaujas. Kazu krāces, 1920 tie gadi.

Viltīgā un nepastāvīgā Gauja arī agrāk bieži vien mainījusi savu virzienu, nesot savus ūdeņus līdz tam neiezīmētos virzienos uz pilsētas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad „ [..] Gauja pie Valmieras sāk strauji grauzt savu labo krastu, it īpaši augšpus baznīcas, tas uztrauca ne vien apdraudēto namu īpašniekus, bet arī baznīcas un draudzes priekšniekus”. (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Draudīgā ūdens jautājums tiek diskutēts vairākas konventa sēdes: tā, piemēram,1839. gada 28. septembra sēdē, rūpīgi spriests un runāts par „baznīcai no Gaujas puses draudošajām briesmām”. Sēdes dalībnieki nolemj uzklausīt lietpratēju spriedumu šinī lietā. Nākošajā, 16. oktobrī konventa sēdē Liepmuižas īpašnieks Panders ierosinājis, ka „pirms ceļ aizsargmūri pie krācēm, jānoskaidro Gaujas krasta zemes sastāvs zem baznīcas. Ja baznīca stāvot uz māla pamatnes, tad par krasta nogrūšanu nebūtu ko baidīties”. Konventa dalībnieki gan atzinuši, ka „neviens nevar galvot par to, ka baznīca nav apdraudēta. Gaujas strāvu un virzienu varētu grozīt, ceļot pret krācēm dambi, vai arī par jaunu uzvedot akmeņus tur, kur Gauja caur viņu pazušanu savu virzienu mainījusi. Vai arī būtu rokams grāvis caur Valmieras muižai piederīgo Dīvaliņa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsētai un baznīcai nedraudošu gaitu? ”.

Cik vīru, tik gudru galvu un viedīgu padomu un upes iegrožošanas darbi top par nebeidzamu strīdus objektu vēl nākošos desmit gadus. Beidzot 1850. gadā nolēma sākt pievest akmeņus dambja celšanai un jau tā paša gada maijā, toreizējais baznīcas priekšnieks, Dūķeru muižas īpašnieks Šulcs griežas pie rātskunga, būvuzņēmēja Jakoba Varhūzena – par Gaujas dambja celšanas darbiem.

Ledus iešana Gaujā

Tā bijis, bet visos laikos – pavasaros ar nepacietību vienmēr gaidīta „ledus iešana”. Kā tas noticis, uzzinām kādreizējā valmierieša, Jūlija Ekarta (Julius Wilhelm Albert von Eckardt; 1836-1908) darbā „Vidzemes klusumā”. Viņa atmiņas par Valmieru pirmoreiz iznāca 1867. gada kalendārā „Rigasche Almanach”, bet latviskais tulkojums lasāms Vācu kultūras biedrības izdotajā rakstu krājumā „Senā Valmiera” (1994.). Atšķirīgi laika pārnesē, protams, personāži. Mūsdienu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta brašos vīrus savulaik vienā personā sekmīgi aizvietojis sparīgs un rosīgs vecais „admirālis” jeb vietējais podnieks, „ [..] kurš dzīvoja tieši upes krastā un varēja uzskatāmi nodemonstrēt savas personas neaizvietojamību. Dienu un nakti viņš bija nomodā un pelēkā jakā un trānotos zābakos tērpies, „diriģēja” ledus iešanu, kā arī gādāja par to, lai untumainā straume neaiznestu krastā nokrautās malkas grēdas, un savlaicīgi brīdināja par upes līmeņa strauju celšanos. Kad pēdējais ledus gabals bija nozudis, sākās brīvās pludināšanas laiks, un atkal vecais admirālis bija visu šo darbību vidū, ar savām divām laivām kuģoja pa upi un skaļā balsī uzbrēca plostu vadītājiem zemniekiem, kad tie nevērīgi izdarījās bīstamajā šaurumā pie krācēm, vai koku zagļiem, kas nevarēja atturēties no kārdinājuma un šādā veidā atjaunot savus malkas krājumus. Tādus viņš nesaudzīgi nodeva augstākai instancei – policijas rātskungam un sekretāram. Vakaros viņš ieradās „Musē” (Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vāciešu kultūras biedrība un burtiskā tulkojumā nozīmēja „vaļas brīdis” – I.Z.), lai pēc grūtiem amata pienākumiem apsīkušos spēkus atjaunotu ar punša glāzi un vēstītu par veiktajiem varoņdarbiem.”.

Kā cīnījās pret plūdiem

1922. gada pavasaris. Gauja pārbauda tilta izturību.

Uzceļot tiltu 1865. gada rudenī, atkal pievērš uzmanību krācēm. Lai pasargātu tiltu no ledus – ceļ āžus (trīsstūrveida koka izvirzījumus ledus šķelšanai – I. Z.). Pie krācēm pāri Gaujai uzbēra dambi, izveidojot mākslīgo ūdenskritumu, ar kura palīdzību ledu sašķēla mazākos gabalos. 1922. gada pavasara lielie plūdi valmieriešiem atnesa īpaši daudz raižu, jo pamatīgi apgrūtināja pilsētnieku nokļūšanu uz dzelzceļa staciju. Applūdušas daļēji atsevišķos posmos bijušas ne vien Stacijas un Mazās Stacijas ielas, kā arī vēl dažas upei tuvākās ieliņas un dārzi. 1924./1925.g. tika lemts, kā rīkoties, lai tas neatkārtotos un turpmāk atkal neciestu pašvaldības un pilsoņu privātīpašums. 1926. gadā uzbēra jaunu dambi, pa vidu atstājot brīvu ceļu plostiem. Ar laukakmeņiem nostiprināja dambi upes labajā krastā. Darbi notika inženiera Šņores vadībā. Cilvēku roku veidotās Kazu krāces veidoja tā, lai aizturētu Gaujas straumi no pilsētai tuvā labā krasta izgraušanas. Lai to īstenotu, 1929. gada vasarā pilsētas pašvaldība ierīkoja krasta aizsargtačus.

Padomju gados krāces oficiāli dēvēja par Gaujas krācēm. Tikai atmodas sākumā valmierieši atkal sāka lietot veco, Kazu krāču nosaukumu.1986. gadā tur uzcēla airēšanas slaloma bāzi. Gan dambja nostiprināšanai, gan dambja celtniecībai izmantoja laukakmeņus, granti, smiltis. Izcirta krūmus, virsū uzbēra melnzemi un apkārtni apzaļumoja. Ka daba, neskatoties uz ne uz kādiem tehniskiem nodrošinājumiem, var viegli gūt virsroku, - redzējām un piedzīvojām 2010. gada pavasarī, kad gandrīz visa krācīšu ieplaka atradās zem ūdens.

Palu aiznestais

Ar ormani uz staciju. Mazā Stacijas iela 1922. gada pavasarī.

1937. g. izbūvēja pirmo stacionāro kājnieku tiltu pār Rātes upīti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas pašvaldība arī aktīvi meklēja risinājumu jautājumam, kuram gan bija sezonāls raksturs. Gandrīz katru gadu, pavasara plūdos, straujie upītes palu ūdeņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot ūdens straume, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radīja neērtības ne vien tās puses pastāvīgajiem iemītniekiem – burkānciemiešiem, bet arī pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem. Par drošu audzēkņu nokļūšanu mācību vietā raizējās arī netālās divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzinis Jānis Ruģēns. Jāprecizē, ka uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Punktu ieilgušajām pilsētas tēvu (domnieku) un skolas pārstāvju diskusijām - būt vai nebūt tiltam, pielika 1931. gada Gaujas bagātīgais pavasara ūdeņu pienesums. Problēmu beidzot veiksmīgi atrisināja, uzceļot koka tiltu no pamatīgi tēstiem baļķiem.
Bet pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados upīte tiek vēl pie diviem jauniem tiltiem! Kā pirmais (1970.) top tilts, kas šo upes krastu atkal savienoja ar tirgus laukumu. Uzceltais (1971.) otrais dzelzsbetona tilts nu deva iespēju valmieriešiem un visiem interesentiem baudīt vietējo pašdarbības kolektīvu, Rīgas aktieru un iemīļoto dziedātāju sniegumu. Vai vienkārši ballēties, uzvelkot labākās kurpes, mērojot visīsāko ceļu uz Kultūras un atpūtas parka brīvdabas estrādi!

Izskaņā

Kā Venēcijā. Ar laivu pārvietojoties 1956. gada pavasarī.

Gaujas plūdu vēsturiskā apskatā godpilnā pirmā vieta noteikti būtu piešķirama 1956. gada pavasara dižplūdiem, kurus vēl tagad atceras gados vecākie Pārgaujas iedzimtie un savulaik rūpkombinātā (no 1960. g. Valmieras mēbeļu kombināta) strādājošie. Ūdens pienesums bijis tik negaidīti dāsns un varens, ka nācās krietni palauzīt galvu, lai bērni tiktu uz skolām, bet sievas un sievasmātes uz slimnīcu, tirgu, veikaliem, u.t.t. Ar garajiem gumijas zābakiem vien nebija līdzēts. Izpalīdzīgākie vīri neliedza izmantot arī savas laivas, lai pilsētnieki nokļūtu līdz Stacijas ielai! Dažs paspējis pat nolūkot sev otro pusīti , iejūtoties pārcēlāja lomā, jo abos Gaujas krastos dzīvojis daudz skaistu meiteņu…

Tāds izrādās bijis Latvijas pavasaris pirms piecdesmit pieciem gadiem. Kāds tas būs šogad? Gaidīsim.

Iespaidīgi. 1956. gada plūdi Pārgaujā. Skats uz kādreizējo Krasta, tagadējo L. Laicena ielu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Aprīļa spēks 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Aprīļa spēks
  2. Jurģa mēnesis
  3. Lieldienas
  4. Ūsiņu laiks

Klāt aprīlis, saukts arī par Sulu un Jurģa mēnesi. Tā sākumā svinam Dzimtās valodas svētkus, un tas ir arī joku laiks. Mūsu valodai raksturīgi īsie/garie patskaņi, kā arī cietie/mīkstie līdzskaņi, kas svētkos tiek dažādi divdomīgi apspēlēti. Visiem jautri, visi čalo un mēļo, bet ne melo. Svešinieki, nesaprotot mūsu valodas īpatnības, iztulkoja pa savam. Iznāca viņu gaumē, bet mēs nemelojam, bet mēļojam!

Pavasari gaidot!

Aprīlī, kad mēness sāk augt, dabā sākas liela plaukšana un augšana, bet, lai tas nenotiktu pārāk strauji, ap šo laiku no aukstām tālēm atviļņojušā auksta gaisa masa neļauj arī pārāk sasildīt gaisu un kaitēt augu ražai. Jau izsenis silts aprīlis nozīmē neražīgu gadu. Aprīlī pāris reizes satiekas aukstums ar siltumu. Pastrīdas un izšķiras, bet, ja baras, – dienas ir apmākušās un citviet var būt pat zemestrīce. Šāds laiks atkārtosies arī oktobrī, tāpēc pēc aprīļa varam spriest arī par oktobri. Šajā laikā salido visi putni, visi steidz vīt ligzdas, gaiss trīc no viņu dziesmu skaņām. Ja aprīļa laiks ir bez bezdelīgām, pavasaris būs auksts līdz pat jūnijam. Kad mēness sasniedz savu pilnību, sākam stādīt dārzus, tīrumus, aicinot Dabu palīgā, lai tā sargā ražu un nodrošina peļņu, patēriņu mums, lai citi nepiesavinās. Īpaši pilnā mēnesī ieteicams sēt burkānus (labi ja pūš dienvidu vējš), labāk tajā dienas pusē, kad nav redzams mēness. Pēc iesēšanas, dobes galā iebāž paprāvu mietu, lai burkāni aug lieli un resni. Sēklas, stādus, gumus, sīpolus mērcējam ūdenī, kur ielikts varš, kura īpašība ir vairoties, būt varenam un stipram.

Aprīļa spēks

Šogad šajā laikā iekrīt arī Lieldienas. Senie mūsu Leelldienu, Ostāru svētki tika svinēti četras līdz septiņas dienas, un katrai dienai bija savs nosaukums, savas īpašības. Laiks jeb senatnīgā vārdā Wells (veļas, izveļas, apveļas) modina, budina lellus – kodolus, olas, visus sākumus sistēmu iekšējai pārkārtošanai. Pēc Laika norādes tiek pamodinātas katras Esības talanti, spējas atvērties visā pilnībā. Tie ir svētki, kas būtiski ietekmē visu gadu. Gaiss ir ļoti stiprs, biezs, gāž no kājām nost zaķi (laika cilpas) un pat mūs. Mums vistas dēj olas, bet „zaķis” skrien un slēpj olas – t.i. Laiks veido embrijus un viļņojot, cilpojot liek jaunus kodolus – olas. Svētkos daudz jādzied, jādejo, jārumulējas, jāšūpojas, jāizper vienam otru ar zālītēm, lai vissīkākās mūsu auguma daļiņas tiktu iekustinātas un tajās apmainītos gaiss – „slimība ārā, veselība iekšā!” Visos aprīļa svētkos dūšīgi ēdam olas, uz galda liekam pankūkas ar biezpienu, kausētu sviestu, cepam cepumus tūtiņas veidā. Aprīļa mēneša piederums – pīti trauki. Istabas rotājam ar mākslīgiem ziediem un putniem, putnu spalvām. Ieraugot pirmo reizi dzērvi, jāmet kūlenis, lai mugura nesāp.

Aprīlis ir arī Jurģu laiks. Latvieši to sauc arī par Ūsiņa laiku, jo augi laiž ūsas, atzarus, cerus, viss sāk zaļot un plaukt. Šajā laikā ir vislabāk pārcelties citā vietā, uz jaunām mājām. Jurģos uz īsu brīdi arī lopiņi jādzen ganībās – veiksmei. Lopus jārumulē, arī pašu saimes ļaudis jāsalaista (un pēc tam jāsabučojas). Kad dzen no kūts lopiņu, zem sliekšņa jānoliek divas krāsotas olas un zāģis ar zobiem uz augšu. Ja kāds lopiņš uzkāps – tas paredzēts vilkam. Jurģos arī saimniece ar slēdzeni lopu baram apiet trīs reizes apkārt, aizslēdz slēdzeni un noliek uz kūts sliekšņa – domās saslēdz tos, lai neskraida un lai vilki netiek. Saimniece govis apkvēpina arī ar Jāņu zālēm, lai ļaunums nemetās un čūskas nedzeļ. Laiks arī cālīšus izlaist. Lai vanags neaiznestu, tad katru jābāž caur bikšu staru vai Jāņu vaiņagu. Zemīti tajā dienā nedrīkst kustināt, zirgiem atpūta – tos mazgā, ķemmē, apkausta (dzelzs rumakus arī jāapkopj). Šajos datumos sākas zirgu pieguļas, lopiņu laišana ganībās ar rumulēšanos, kvēpināšanu, svētku mielastu un gana godināšanu. Saka, ja Jurģos nopeldēsies, tad līdz Gaiziņa kalnam var aizlidot, bet jūs pamēģiniet kaut līdz Zilajam kalnam tikt!

Aprīļa spēks

Aprīlī ir arī pirmās vagas jeb Tibertiņa svētki. Tie sākas ar arāju pavadīšanu tīrumā, bet pēc tam notiek zemes aršana, arāju svinīga sagaidīšana un Tibertiņa mielasts. Svētkos vēro arī vēju virzienu. Ja pūš Ziemelis, mazāk augs nezāles. Jārumulē arājiņš, lai pietiktu valgmes zemei un veiksmes visos darbos, zirgi būtu veselīgi un tad arājiņu jānobučo! Mājās saime parasti uzpošas, pie izpušķotiem vārtiem sagaida arājus ar mūziku un rumulēšanos. Tad visi tiek aicināti pie bagātīgi klāta galda – cūkas cepeši ar kāpostiem vai kāpostu zupu, alus, irbenāja ogu ievārījumi, izvilkumi u.c. Ja zeme vēl nav pienācīgi sasilusi, tad veic tikai Lāpdaru – tēlainu lauka aršanu. Saimnieks izar divas, trīs vagas pie mājas (var arī ar lāpstu) un tad saka: „aršanu beidzu”.

Visu mēnesi darbojās Jurģa gadatirgi, kur varēja iegādāties rotājumus, kārumus, iedzert ar sen neredzētiem radiem krūzi brūna alus, pamēļot un papriecāties. Senāk, pirms katra lielā darba cēliena, vispirms kārtīgi nosvinēja svētkus – pielīksmoja, piedziedāja apkārtni, lai augtu labas ražas un lai nebūtu tik smagi jāstrādā. Visu iesāka īstajā laikā, pēc Dabas, Īstenības parauga. Jāatceras uz visiem laikiem, ka Laiks mums audzē labas ražas un nodrošina veselību, bet mēs tikai pieskatām vai nepieskatām sevi un citu dzīvo radību. Mēs esam brīvi, un kas mums to visu liedz darīt pašiem – tagad un tūlīt?!

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēsturniece

Ko lasīja valmierieši pirms gadiem simts … 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Grāmatu tirgotavas
  2. Pēteris Liepa
  3. Pēteris Skrastiņš
  4. Rihards Zatlers
  5. Skrastiņbode
  6. Spiestuves
  7. Tenis Ulmanis
  8. Tipogrāfijas
  9. Treija nams

Sākums

TREIJA NAMS. Foto 1936. g.

Deviņpadsimitā gadsimta 90. gados, palielinoties sabiedrības interesei par grāmatām un izziņu literatūru, aktīvu darbību uzsāka izdevniecības ārpus Rīgas. Faktiski tās darbojās kā nelielas spiestuves (tipogrāfijas).

Valmierā, Rīgas ielas sākumā, atradās divas no tām. Senākā, iepretim Svētā Sīmaņa baznīcai, - tā sauktais Treija nams, piederēja rātskungam Heinriham Treijam (Heinrich Carl Trey). Spiestuvi, bet vēlāk arī veikalu, atvēris jau pirms gadiem desmit. Vairāk par Treiju un pirmo Valmieras laikrakstu, lasāms 2008. gada 23. janvāra „Valmierietī” (Zīriņa I. Ko lasījuši valmierieši pirms gadiem simt un senāk…).

Otra drukātava bija izvietojusies nedaudz tālāk, Rīgas ielā Nr. 7. Šeit pircējus gaidīja Pēteris Skrastiņš. Uzņēmīgajam latvietim tirgošanos uzsākot, telpas grāmatu veikalam un spiestuvei gan vēl jāīrē no sava tuvāka konkurenta, vācieša Treija. Nesūrojies, jo pircēju pieticis abiem! Šo grāmatu un rakstāmlietu veikalu valmierieši ātri vien iedēvēja par Skrastiņbodi. Kā tolaik iepirkās? Līdzīgi, kā mūsdienās. Taupīgākie vispirms aplūkoja skatlogu, lai veikalā noskatīto pacilātu un tikai tad izlemtu, - pirkt lētāko vai labāko… Veikala iekštelpās varēja aplūkot iespieddarbus visām dzīves situācijām. Gan priecīgām, gan bēdīgām un nenovēršamām: kristību un sēru paziņojumi, iesvētību lapas, dažādu burtu un vinješu salikumu paraugi Goda kartēm, saderināšanās un laulību kartēm. Ierēdņiem plašā piedāvājumā vizītkartes, vekseļu un dokumentu blankas, bet pilsētnieki un tuvējās apkārtnes ļaudis, gads no gada, vislabprātāk iegādājušies kalendārus. Netrūcis, protams, arī tādu, kas iepirkuši mazumā un vairumā, vēstuļu papīrus, grāmatas un brošūras, arī citur izdotās.

Rīgas iela; redzama Pētera Skrastiņa tipogrāfijas ēka. 1900. g.

Tolaik vārdu bestsellers vēl nezināja. Pats tirgotājs sekoja līdzi pieprasījumam, raugoties, lai kunde (pircējs – I.Z) vienmēr aizietu apmierināts. Lai to nodrošinātu, bija labi jāpārzina mazpilsētas un tuvējo lauku pagastu pirktspēja un dažādās intereses. Allaž krietni pirkti visdažādākie padomnieki mājsaimniecībā, veselībā, bērnu audzināšanā, juridiskajos jautājumos - tādi kā „Mājas dakteris”, „Mājas Zelta Padomnieks”, „Padomnieks prāvošanās lietās”. Kāzu un bēru runas, pretalkoholisma brošūras. Skolas grāmatas un burtnīcas, kupleju un dziesmu grāmatiņas, dzeju albumi greznā iesējumā. Skrastiņš atbalstīja un rada iespēju publicēties pašmāju dzejniekam Rieteklim (īstajā vārdā Jūlijam Eduardam Balodim no Valmiermuižas pagasta Baložu mājām; 1856-1940), kura sarakstīto romantisko pasaku „Zilais kalns – raganu svētki” izdeva 1898. gadā.

UN DESMIT GADUS VĒLĀK. Jaunuzceltais tipogrāfijas nams, 1910. g. Izdevis P. Skrastiņš.

Mīlēt un sapņot

Bet neba` ar pasakām paēdis un ģimeni uzturējis, tāpēc Skrastiņpēterim bija jālūko pēc kaut kā tīkamāka un pircēju makiem izdevīgāka. Visienesīgākie bagātajā preču klāstā nemainīgi bijuši „Sapņu grāmatas” un „Mīlestības vēstuļnieki”! Viedīgi sapņu izskaidrojumi un pamācības mīlestības vēstuļu rakstīšanai savu popularitāti saglabāja līdz pat 20. gadsimta sākumam. Mīlēt un sapņot, tulkot sev labvēlīgi sirds āķīša rakstītās rindas, gribēja gan jauni, gan veci, jo mīl jau ne tikai jaunībā, un ne tikai pilsētnieki. Smalki rakstīt un sacerēt mīlas peršas (rindas –I.Z) pēc labākajiem klasiskās dzejas paraugiem, kārojās arī lauku ļaudīm. Pie uzcerētā pirkuma varēja tikt tirgus dienās vai iebraucot uz Lielo Simjūdu rudenī. Mīlētāju un sapņotāju skaitam apriņķī turoties labā vairumā, sapņu gudrības un vēstuļniekus iespieda atkārtoti gandrīz ik gadus. Labu peļņas tiesu deva pastkartes un atklātnes ar Valmieras un tuvākās apkārtnes skatiem. Tolaik, kad vēl nebija ne mobilā tālruņa, ne interneta, melnbaltā un kolorētā drukā spiestās kartiņas kļuva ļoti iecienītas kā ātrs un drošs sazināšanās līdzeklis. Veiksmīgi sadarbojoties ar vietējiem literātiem, daudzām no tām „virspusi rotāja” Rietekļa, Treimaņu Zvārguļa, Eduarda Veidenbauma četrrindes.

Pircējus gaidot

Divdesmitā gadsimta sākumā Treijs izdeva divas Valmieras vēsturei ļoti zīmīgas grāmatas, kas arī tagad, simts gadus vēlāk, kalpo kā vērtīgs izziņas avots. Zelta fondā liekamas skolotāja, novadpētnieka, Latviešu biedrības muzeja dibinātāja Voldemāra Dāvida Baloža „Valmiera” (1911.) un „Jumeras leja un viņas ievērojamākās vietas” (1909). Savukārt pie Skrastiņa, bodē pie letes, ērti šķirstāmi un nopērkami jaunā, talantīgā latviešu rakstnieka Zeiboltu Jēkaba darbi. Daudzi pircēji gada nogalēs ceļu mēroja pēc iecienītā „Dzimtenes kalendāra” (1900.-1911.). Progresīvākie taujāja pēc E. Treimaņa – Zvārguļa rediģētajiem Veidenbaumu Eduarda kopotajiem rakstiem (1907.-1908.). Jāprecizē, ka latviešu rakstnieku un dzejnieku literāro darbu kopojumi tolaik bija jaunums lasītājiem, ar laiku ieņemot paliekošu vietu plašajā grāmatu piedāvājumā.

Lasīja lieli un mazi, vācieši, latvieši, krievi un igauņi. Tad nu grāmatizdevējam bijis krietni jāpiedomā, ko tādu īpašu paštellēt (piedāvāt –I.Z.), lai pēc kārotā pirkuma iegrieztos tikai pie viņa. Pie Treija iepirkties nāca Valmieras smalkākās famīlijas (ģimenes – I.Z.) no vāciskajām aprindām, apriņķa muižniecība un garīdzniecība, vācu amatnieki, ierēdņi, skolotāji un „kaunīgie” latvieši, kas tagad lasīja tikai vāciski… Vēlāk, pastiprinoties rusifikācijai, arī Treijs sāk iespiest krievu valodā. Turpretim P. Skrastiņš simpatizē jaunlatviešu centieniem un idejām. Viņa pircēji – trauksmainā skolu jaunatne, latviešu skolotāji, amatnieki, Kārlienas strādnieki. Vismaz četras reizes mēnesī, braucot uz dievkalpojumiem luterāņu draudzē, Skrastiņbodes durvis vaļā vērā ne vien lielo lauku māju saimnieki, bet arī vidējas rocības zemnieki, graudnieki, rentnieki, apkārtējo muižu ļaudis, puiši un meitas.

Uz Diakonāta ielas

Kā trešais vietējā grāmatu tirgū ienāk – tolaik gados vēl pavisam jaunais Pēteris Liepa. Par Valmierā pavadītajiem gadiem vēlāk rakstīs: „[..] …1907. gadā ar lielām pūlēm dabūju no Vidzemes guberņas valdes atļauju nodibināt grāmatnīcu pilsētas nomalē. Diakonāta ielā 5. Veikala pastāvīgie apmeklētāji lielākoties skolēni, starp tiem arī netālā skolotāju semināra audzēkņi. Veikala darbā ar laiku radās uzņēmumam draugi un labvēļi, to vidū arī semināristi. Nešķiramie draugi un grāmatu mīļotāji Leons Paegle ar Jāni Ezeriņu, biežākie apmeklētāji. Grāmatu vajadzība abiem bija liela, bieži vien nonākot pretrunā ar naudas līdzekļiem… Leons un Jānis, par nelielu atalgojumu, pa brīvo laiku no skolas, arī strādāja veikalā – iegrāmatoja ienākušos pasūtījumus un to nosūtīšanu.

1908. gadā pārcēlos uz pilsētas centru. Atverot veikalu jaunajās telpās, apsveikt un vēlēt labas sekmes ieradās mani pirmie līdzgaitnieki – Leons Paegle un Jānis Ezeriņš. Es griezos pie viņiem ar priekšlikumu – sastādīt „Jaunības literatūras” krājuma otro daļu. Norādīju, ka darbs nopietns un raksti nebūtu vēlami garāki par 3 – 4 lapaspusēm, tiem jābūt viegli saprotamiem, ar audzinošu un literāru vērtību. Tajā var būt iekļautas pasakas, dzejas, parunas, domu graudi. Nepagāja ilgs laiks, kad abi draugi bija klāt jau ar pabeigtu darbu un izvēlētu krājuma nosaukumu „Rīta vēji”. Uz tā atklāšanas literāro vakaru ieradās visi autori, kuru darbi bija ievietoti krājumā. Rakstniekam Antonam Austriņam pēc noklausīšanās izteica savas domas un spriedumus par krājumā ievietotajiem darbiem, atzīstot, ka „Rīta vēji” ir iespiežami. [..] 1909. gadā iznāca trešais rakstu krājums ”Zem zvaigznēm”, atkal Valmieras skolotāju semināra audzēkņu sakopojumā. Vairums rakstu Paeglem un Ezeriņam. Grāmatiņa patika skolu jaunatnei, it sevišķi Leona Paegles atdzejojumā tulkotā Jaroslava Kvapila luga „Princesīte Pienenīte” bērnu teātra uzvedumiem. Tanī gadā vēl iznāca viņa no krievu valodas tulkotais Petrova darbs „Nepareizi sākts”. Pa visiem nospriedām, ka vajadzētu laist klajā 1910. gada kalendāru, izvēloties virsrakstu „Valmieras kalendārs”. Bažījos, vai mūsu kalendāram būs noiets? Daudzu gadagājumu kalendāriem ir citādi, tiem dod sludinājumus un dažiem pat tik daudz, ka tie sedz visus kalendāra izdevumus. Mums uz sludinājumiem nebija nekādu izredžu, jo sludinātāji (reklāmas devēji – I.Z.) domās: kalendārs iznāk pirmo gadu, nav pazīstams publikai un lasītāji tikai Valmierā. Bez tam nav cilvēku, kas savāktu sludinājumus. Veikala darbinieki neuzņemtos. Tur vajadzīga prakse un veiklība, lai pārliecinātu sludinājumu devējus, ka tas viņiem būs izdevīgi. Pie darba atkal ķērās mani draugi un kalendāra izdošana tagad bija nodrošināta. No sludinājumiem sedzām arī papīra izdevumus. 1910. g. vēl iznāca Leona Paegles tulkotais vācu autora darbs Vedekinda „Pavasara atmošanās” un pilnībā tika izpārdots iztulkotais norvēģu rakstnieka Hamsuna garstāsts „Viktorija”. [..] Valmierā pavadītais laiks līdz manām vecumdienām saglabājies spilgtā atmiņā.” (Atmiņas par Leonu Paegli. Rīga, 1961.)

Dažādi likteņi

UZ STŪRA. T. Ulmaņa grāmatu tirgotava. Foto ap 1910. gadu.

Vēl XX. gs. sākumā Valmierā, bez jau pieminētajiem trim lielākajiem grāmatu tirgotājiem un izdevējiem, grāmatu un nošu – muzikāliju veikals un neliela spiestuve piederēja arī Tenim Ulmanim (T.Ulmann). Arī uz Rīgas ielas, - tiesa jau krietni tālāk no saviem konkurentiem, pirms krievu pareizticīgās baznīcas. Līdz ar tradicionālajiem dažāda veida un lieluma salikuma paraugiem ielūgumiem un vizītkartēm, laulību un Goda kartēm, Ulmanis piedāvāja vēl skolu liecības, dažādu krāsu burtnīcas un to uzlīmes, kantorgrāmatas un gatavās kancelejas preces. Notis un mūzikas instrumentus, vēlāk pat gramofonus! Lai piesaistītu dažāda vecuma un slāņu pircējus un pielāgojoties strauji augošajam pieprasījumam, Ulmanis sāk pārdot Valmieras skatu kartes. Tās varēja nopirkt arī Eduarda Vinklera nelielajā grāmatu veikaliņā. Pēteris Liepa, bez tradicionālajiem pilsētas skatiem, saviem pircējiem piedāvāja sadzīviska satura atklātnes. Ar atklātņu un pastkaršu izdošanu vēl nodarbojās valmieriešiem labi zināmais fotogrāfs Jānis Sarkangalvis un Ignats Maļuškins. Treija tipogrāfijas burtlicis – salicējs, cinkogrāfijas spiedes meistars.

Grāmatizdevēju likteņi veidosies atšķirīgi: (1915.) vācietim Treijam cenzūra vairs neizsniedza atļauju tipogrāfijas darbībai. 1916. gada beigās, tikko no armijas demobilizētais Jānis Dūnis, nopērk Treija tipogrāfijas aprīkojumu un grāmatu apgādu, bet jau 1917. g. maijā kādreizējais Treija nams ar visām iekārtām pārceļas uz Rīgas ielu Nr. 21. Pēteris Liepa pēc aiziešanas no Valmieras, īsi pirms I. Pasaules kara, izdevēja darbību turpināja Rīgā, kā neliela grāmatu veikaliņa un spiestuves īpašnieks. 1950. tajos gados kolportieris (grāmatu izplatītājs –I.Z.) Dobelē.

Izskaņā

Pētera Skrastiņa (1866-1913) spiestuvei 1907. gadā uzliek produkcijas arestu. Tas nozīmēja aizliegumu pārdot Ed. Veidenbauma rakstus un liels naudas sods. Cenzūras dēļ, spiestuves darbība ir bijusi ierobežota līdz pat 1911. gadam. Nelielu peļņu gan nodrošināja afišas un pircēju iecienītais „Dzimtenes kalendārs”, kura tirāža iesniedzas vairākos simtos, tomēr ilgie neziņas un rūpju gadi, iedragāja veselību. Pēc īpašnieka nāves, enerģiskā atraitne izlemj rīkoties, kopā ar pārvaldnieku turpinot vadīt grāmatu veikalu. Mainoties politiskajai situācijai, 1917. gada augusta beigās, Baltijas Lauksaimniecības biedrība no Skrastiņa mantiniekiem nopirka grāmatu spiestuvi un grāmatu veikalu, uz tā bāzes dibinot kooperatīvu „Zeme”.

Bet dažus gadus vēlāk, (1921.) kādreizējo grāmatu veikalu līdz ar tipogrāfisko aprīkojumu, P. Skrastiņa atraitne iznomāja Rihardam Zatleram. R. Zatlera grāmatu un rakstāmlietu tirgotava šeit atradās līdz 1933. gada februārim, kad tā pāriet uz A. Kampes mantinieku namu Rīgas ielā Nr. 17. Bet tas jau būs cits stāsts!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Ziemas prieki Valmierā 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Dzirnavu ezeriņš
  2. Pāvils Rozītis
  3. Slidotava
  4. Valmieras puikas
  5. Ziema
  6. Ģīmes ezeriņš

Salu gaidot

SATIKŠANĀS VIETA. Dzirnavu ezeriņš 1900. gadu sākums. Izdevis H. Treijs, Valmierā.

Ziemai jānāk! Arī vairāk kā gadus simts atpakaļ, – cītīgi gaidīts pirmais spelgonis un kreptīgāks sals, lai gados un „sirdī” jaunie valmierieši varētu baudīt ziemas priekus! Kāpēc? Jo atnākot salam, klusais Dzirnavu dīķis iepretim Latviešu biedrībai, pārvērtās par visas pilsētas un tuvākās apkārtnes iecienītāko satikšanās vietu. Nepacietīgākie „slidu skrējēji” bijuši, protams, lielākoties pilsētas skolnieki, bet netrūcis arī pa kādam sportiskākam un drosmīgākam, slidu māku apguvušam ierēdnim, skolotājam vai bodes zellim.

Par to, kā tas bijis, lasāms romānā „Valmieras puikas”. Rakstnieks Pāvils Rozītis (1889-1937), tolaik, 1905. gadā, būdams vēl tikai E. Liepiņa zēnu privātskolas audzēknis, slidošanu uz Dzirnavu ezeriņa ledus, pieminējis kā visnozīmīgāko notikumu tūlīt pat aiz Simjūda. Un, kā nu ne! Ja slavenajā tirgus dienā varēja izvizināt karuselī savas sirdsdāmas no vietējās meiteņu skolas, ar cēlu žestu nopirkt izredzētajai piparkūku sirdi, tad uz ledus - semināristi (Valmieras Skolotāju semināra audzēkņi) kļuva par visnopietnākajiem konkurentiem cīņā par skaistā dzimuma uzmanības gūšanu. To nu tuvāko divu skolu audzēkņi, - pilsētas (agrākās Kreisskolas), gan liepēnieši (Liepiņa privātskola, no 1907. gada proģimnāzija) nekādi nevarēja pieļaut.

Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis

AICINA ĢĪMES EZERIŅA SLIDOTAVA. Piedāvājumā sezonas kartes. Izdevīgi! Pieaugušajiem – 50 kapeikas, skolēniem un bērniem – 30 kapeikas. Sludinājums no „Valmieras Ziņotāja” Nr. 49., 1907.g. 15. decembra numura.

Bet pirms puiši un jaunkundzes tika pie kārotās izpriecas, - sekoja nopietns sagatavošanās darbs, jo no ledus kvalitātes un tā biezuma bija atkarīga ne vien pati slidošana, bet arī slidotavas labā slava.: ”[..]. Vecais dzirnavnieks Gaņģis lejā aiz tirgus laukuma un vecās Latviešu biedrības vēro ezeru. Vai ledus jau nebūs diezgan biezs, un vai nevarēs rīkot slidotavu. Eglītes slidotavas nožogošanai Ganģis jau sagādājis, sniega lāpstas sakārtojis. Lai tikai vienu nakti uznāk sirsnīgs sals, tad puikas varēs tūliņ sākt ledu slīpēt un palīdzēt dzirnavniekam renti maksāt. Ak, kā tad skanēs un mudžēs viss ezera klajs! Te vakaros nāks priecāties visa Valmiera, jo uz Gaujas grumbuļaini izlauzītā ledus nav slidošana. Tur arī vēji aurē un tādēļ slidotavu neviens nerīkos. Uz ezera var slidot kā bļodā un justies silti.”

Uz Dzirnavu ezeriņa varēja noīrēt slidu pāri, paslidot pats vai ar draugiem. Pavērot tur sanākušos pārīšus vai tādus, kas vēl tikai meta „kāru aci” viens uz otru. Te, - uz ledus zuda arī distance starp skolotājiem un skolēniem un kopā draudzīgi pie mūzikas skaņām valsēja vai grieza piruetes gan latvieši, gan vietējie vācieši, igauņi, krievi un ebreji. Dzirnavu dīķa slidotava bija vieta, kur satikās tie, kas mīlēja prieku un vēju, jo: ”[..] Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis, un, kas nezina, kas ir slidotava, tas arī nezina, kas ir prieks. Tur kājas slīd bez reibuma un rauj pašu kā strauju putnu uz priekšu. Vējš dzied ap vaigiem, bet sirdī deg gavilējošs skaļums. Tur notiek brīnumi dienas gaismā, jo meitenēm lūpas plaukst kā sarkanas neļķes. Un kas var izturēt, ja sniegā atplaukst neļķes!”

STILĪGI. Valmieras fotogrāfa J. Vītola audžumeita Klāra – iepozē slidotājas tērpā ar slidām, 1920. to gadu sākums.

Slidotava ik rītus ir kā spogulis, un, kas viņai acis uzmetis pievakarē, tam mājā nav vairs miera. Tirpst kājas, bet sirdī skan čalas un smiekli. Nav spēka vairs sēdēt un gulēt, jo gribas slidot un smieties. Kā tad lai Valmieras puikas paliek mājā, ja meitenes ir visnaskākās slidotājas! Nedaudzie skolotāji, ierēdņi un bodzeļļi pilnīgi pazūd študentmiču (E. Liepiņa privātskolas iesauka. Tādas savulaik bijušas visu Valmieras skolu skolniekiem – I. Z.) un gorodskuju utku (pilsētas, agrākās Kreisskolas audzēkņi – I.Z.) jūklī. Pilnīgi dabīgi, ka arī ābečnieku dīrātājiem (nākošie skolotāji, Valmieras Skolotāju semināra audzēkņi – I. Z.) sirds no sausās vienmuļības raujas uz slidotavu. Te nu bija vieta, kur arī ziemas salā gaiss tā varēja sakarst un ledus kvēlot zem slidām, ka jālaiž darbā jostas. Tomēr slidošanas prieks bija tik liels un dzirnavnieka Gaņģa slidotava tik plaša, ka puikas tālāk par pikošanos netika [..].”. (Rozītis P. Kopoti raksti. 8. sējums: Valmieras puikas. Rīga, 1939.)

Bīstamās izpriecas

Līdz pat 19. gadsimta 80. gadiem ziemas dienu tukšumu aizpildīja lasīšana, draugu un paziņu apciemošana un kāršu partijas „Musē”. Svētdienās uz ledus notika rikšotāju sacensības un braucieni. Jāpaskaidro, ka Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vāciešu kultūras biedrība un burtiskā tulkojumā nozīmēja „vaļas brīdis”. Ja smalkāki ļaudis savu brīvo laiku īsināja jau pieminētajā Musē vai mājās pie kamīna, tad jaunāka gadagājuma pilsētniekiem netrūka uzņēmības un spara vienkāršākām izklaidēm svaigā gaisā. Tās varēja baudīt jau, kā ierasts, uz jau Dzirnavu dīķīša vai uz viltīgās, aizsalušās Gaujas, netālu no koka tilta.

Neiztika arī bez traģiskiem notikumiem. Par tiem savās atmiņās rakstījis kādreizējais Valmieras Kreisskolas (apriņķa skolas) skolnieks Jānis Ansbergs: „[..] Toreiz, 1880.-1883. gados, Valmierā mācoties, viens no ziemas lielākajiem priekiem bija šlittšūbānis (slidu laukums) uz dzirnavu dīķa (Mühlenteich), sevišķi, kad viņš svētdienas vakaros tika iluminēts. No varbūtējās slīkšanas nelaimes baidoties mani vecāki man bija stingri nolieguši, slidas skriet. Šo viņu priekšrakstu es līdz pilngadības sasniegšanai stingri ievēroju. Tomēr man te bija izdevība novērot, ka visslinkākie skolnieki bija visizveicīgākie slidu skrējēji un dejotāji. Tomēr šīs izpriecas nenogāja bez slīkšanas. Pēc manas dienasgrāmatas lasāms, ka 1882. gada 3. martā „dīķī noslīcis elementārskolnieks Müllers, bet Rīgas Jāņa draudze vēl šodien ir tirgonim Jānim Muškem parādā par viņas virsmācītāja Jāņa Meirēna izglābšanu, kurš tanī pat ziemā slidas skriedams, bija ieskrējis pie tilta vaļējā ūdenī un no Muškes izrauts ticis.[..]”. (Valmieras kreisskolas piemiņas svētku albums. Rīga, 1930.)

Izskaņā

Mainoties gadsimtiem, Dzirnavu dīķa slidotavai uzradās arī pirmais nopietnais konkurents. Blakus Skolotāju semināram, nogāzītē uz lēzenā Ģīmes dzirnavu ezeriņa. Dzirnavu īpašnieks Zeins izlēma, ka konkurence ir vienmēr svētīga lieta un, kāpēc gan „nepaņemt” naudu no tuvākajiem kaimiņiem un slidotājiem – semināristiem”. Ka iecerētā slidotava nesusi peļņu vairākas sezonas (līdz I. Pasaules kara sākumam), liecina arī ievietotais sludinājums vietējā laikrakstā „Valmieras Ziņotājs”, kurš tolaik iznāca divās valodās. Latviešu un vācu (Wolmarischer Anzeiger). Bet par Ģīmja dzirnavām jau cits stāsts!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Godinot Latviju 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Latvijas jubileja
  2. Lāpu gājiens
  3. Militārā parāde

Laikiem mainoties.

Šogad svinam mūsu valsts deviņdesmit otro gadskārtu. Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās risināsies daudzi pasākumi. Arī Valmieras Kultūras centrā 18. novembrī notiks Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltīts svinīgs sarīkojums. Valmieriešus svētkos diemžēl, finansiālu apsvērumu dēļ, salūts nepriecēs, bet katrs varam visa vakarā garumā logos iedegt sveces. Galvaspilsētā notiks arī neiztrūkstošā un tradicionālā bruņoto spēku parāde. Tradīcija, kas radusies valsts pastāvēšanas sākumā. Tā tas savulaik bijis arī mūsu pilsētā: gados visvecākie valmierieši vēl atceras enerģisko skolu jaunatni un brašos 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīrus dodoties parādes solī uz Garnizona (no 1935. gada Vienības preciz. I.Z.) laukumu. Uz valsts svētkiem tika saposta pilsēta. Izvietoti karogi un īpaši svētku rotājumi. Lielākais notikums, protams, bijusi tieši šī ikgadējā vietējā militārā parāde. Zīmīgi, ka toreizējais Valmieras pilsētas galva no 1934. līdz 1940., Jānis Ruģēns (1890-1969), pats bijis Brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņu kavalieris.

Pēc padomju režīmā pavadītājiem piecdesmit nebrīves gadiem un iegūstot neatkarību, varējām atkal brīvi svinēt un pieminēt visus tos varoņus, bez kuru ziedotajām dzīvībām Brīvības cīņās, nebūtu arī Latvijas. Atkal aizdedzam sveces un noliekam ziedus Pilsētas (Centra) Brāļu kapos. Tagad gan to darām ne vairs 17. novembrī, bet gan nedēļu ātrāk, 11. novembrī – Lāčplēša dienā. Prieks un gandarījums, ka mainoties valmieriešu paaudzēm, svētku svinēšanas tradīcijas nav zudušas!

Sākums. Klusie divdesmitie.

Svinot pirmos 10! Valmieras apriņķa valdes kancelejas darbinieki, 1928. g.

Izrādās, ka savulaik 18. novembris, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados aizvadīts ļoti atšķirīgi. 1923. gadā, kad Latvija svinēja piecu gadu jubileju, vēl bija jaušamas kara sekas. Cilvēki bija norūpējušies vairāk par savām ikdienas gaitām, tāpēc sevišķas svinības nebija paredzētas. Savukārt, desmitajā neatkarības pasludināšanas gadadienā dzīve jau bija ekonomiski un politiski nostabilizējusies. To gan Saeimā, gan preses izdevumi uzsvēra kā galveno pirmās desmitgades (1918-1928) sasniegumu. Jau pieminētajā 1928. valsts varēja atļauties sarīkot cilvēkiem svētkus, krāšņākus nekā citus gadus. Piemiņas pasākumi, parāde un svinīga fotografēšanās notikusi arī Valmierā.
Taču jau gadu vēlāk, (1929.) svinības noritējušas tik nemanāmi, ka laikrakstā „Valmierietis” lasāms, „[..] 18. novembris šogad Valmierā noritēja sevišķi klusi, bez jebkādas sajūsmas. Ja nebūtu karogotās ielas, šī valsts svētku diena gandrīz neatšķirtos no citām pelēkām rudens dienām. [..] Pēc ļoti steidzīgās un īsās karaspēka parādes, - vakaram iestājoties, aina nemainījās. Ielas patumšas, kā arvien Valmierā. Svecītes uz logiem bija aizdedzinātas vienīgi valsts bankas nodaļas un pasta kantora logos, turpretim citas valsts un pašvaldības iestādes bija pilnīgi tumšas. Retos veikalu skatlogos izstādīti valsts ģerboņi un dažu valstsvīru ģīmetnes. Privāto dzīvokļu logi, gandrīz bez izņēmuma, nekur nebija iluminēti. Pietiktu jau ar pāris svecītēm dzīvokļa pat vienā logā, lai pierādītu, ka še priekā par atbrīvoto tēviju pukst latviešu sirdīs”.

Svētku noskaņa. Trīsdesmitie.

Dodoties uz svētku parādi. Valmieras Valsts komercskolas audzēknes 1938. gada 18. novembrī.

Jāteic, ka valmierieši krietni sasparojās un labojās jau piecus gadus vēlāk, - ar vērienu nosvinot Latvijas valsts 16. proklamēšanas gadadienu. Ar virsrakstu „Atjaunotās Latvijas 18. novembris”, lasītājiem tika atgādināts, ka „[..] svētkus Valmierā sākušies 17. novembrī, ar lāpu gājienu no tirgus laukuma uz Brāļu kapiem. Gājienā dalību ņēma aizsargi, vidusskola, komercskola, lauksaimniecības skola, pamatskolas, Latvijas Vanagi, skauti, ugunsdzēsēji, dzelzceļnieki, pilsētas valdes, Zemes bankas, pasta u.c. valsts iestāžu darbinieki, kā arī Līča fabrikas strādnieki. Gājiens bija vairāk kā kilometru garš un tajā dalību ņēma vairāk kā 2500 personas. Bet 18. novembra rīts sācies ar aizsargu pulka orķestra spēlētajiem skaņdarbiem no baznīcas torņa. Vēlāk visi aicināti piedalīties svinīgajā pilsētas valdes sēdē. Zāle greznota lauru kokiem. Ieradušies valsts iestāžu vadītāji un ievērojamākie sabiedriskie darbinieki. Tiek nolasīts lēmums, ka Pēterpils iela turpmāk sauksies par Lāčplēša ielu! [Aplausi]. Svētku sarīkojumā ar lielu sajūsmu publika noskatījusies teātra izrādi „Aust jaunais rīts”, un beigās visi kopā nodziedājuši „Lai līgo lepna dziesma, tev brīvā Latvija”. Vēlā vakarā Valmieras ielās iedegās svētku ugunis. Gandrīz visu veikalu skatlogi bijuši greznoti ar valsts vīru ģīmetnēm un zaļumu vītnēm”.

Izskaņā. Pēdējie.

Svinīgi. Latvijas karogi plīvo pie Valmieras pilsētas valdes nama, 1938. g.

Īpašas izvērtās valsts divdesmitās dzimšanas dienas svinības. (1938.) valsts dibināšanas 20. gadadiena bija iekritusi piektdienā un valmierieši varēja rēķināties vēl ar divām brīvdienām. Svētku noskaņa bija jaušama jau ceturtdien, 17. novembrī. Agrā priekšpusdienā skolās mācības vairs nenotika; arī pilsētas uzņēmumi pārtrauca darbu. Cilvēki steidzās uz mājām apdarīt svarīgākos darbus un sagatavoties svinībām, kuras jau šur tur sākās jau tās pašas dienas vakarā. Valsts dibināšanas atceres svētkus ievadīja dažādas svinīgas norises sabiedriskajās un pašvaldību iestādēs. Pēc toreizējās tradīcijas vakarā ar lāpām rokās cauri pilsētai, gājiena dalībnieki devās uz Brāļu kapiem, kur pie varoņu pieminekļa notika piemiņas dievkalpojums. Divas delegācijas godinot kritušos, nolika vainagus pie pieminekļa Jāņa (Dīvala) kapos un Kauguru nemiernieku atdusas vietās.
18. novembrī pilsētas izdaiļošana, iestāžu un namu un skatlogu dekorēšana bijusi jāpabeidz līdz astoņiem rītā. Gandrīz pusstundu baznīcas tornī skanēja zvani, kas svinīgi ievadīja svētku dienu. Tornī spēlējis orķestris. Desmitos no rīta notikusi Valmieras pilsētas valdes sēde, pēc tās svētku dievkalpojums Valmieras baznīcā. Pusdivos dienā Vienības laukumā notika tik ļoti gaidītā svinīgā militārā parāde. Dalībniekus: karavīrus, aizsargu organizācijas un skolu u.c. organizāciju pārstāvjus, laukumā komandēja 8. Daugavpils kājnieku pulka kapteinis Jansons. Parādi pieņēma garnizona priekšnieks, pulkvežleitnants Jaunsniķeris. Pēcpusdienā Latviešu biedrība aicināja uz Ziemeļlatvijas teātra pirmizrādi, latviešu rakstnieka A. Grīna patriotisko lugu „Tēvu zeme”. Tai sekojošā uguņošanu likusi „Valmierai atmirdzēt dižā svētku spožumā. Valsts prezidenta K. Ulmaņa svētku runu tie pilsētas iedzīvotāji, kas nebija ieradušies Latviešu biedrībā, varēja noklausīties pie skaļruņiem pilsētas valdē, 1. un 2. pamatskolu zālēs”. Pašā vakarā pilsētnieki starp logu rūtīm vai uz palodzes novietoja aizdegtās sveces.

Rīgas iela svētku rotā. Piensaimnieku biedrības nams Valmierā, 1938. g.

Pēdējie, 1939. gada 18. novembra svētki svinēti pieticīgāki. Tie noritēja politiski nemierīgākā gaisotnē, jo Latvijas teritorijā jau bija izvietotas Sarkanās armijas militārās bāzes. Togad notika pēdējā armijas parāde ne vien Rīgā, bet arī Valmierā –Vienības laukumā. Vēl pēc gada Latvija jau bija okupēta.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja, vēstures nodaļas vadītāja

Pirts un zīmes 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Aglas zīme
  2. Astiņnītis
  3. Auseklītis
  4. Jumis
  5. Keimaris
  6. Laimas zīme
  7. Lietuvēna krusts
  8. Pirts
  9. Uguns krusts
  10. Valdnieka zīme
  11. Zīmes
  12. Ūsiņa zīme

Latviešu ticējums „Ja nebūtu pirts un rutku – dakteri brauktu ar zelta karietēm” skan drosmīgi un mūsdienīgi. Daudzi pirts mīļi par to ir pārliecinājušies paši. Par cik mūsu Baltu zemītē (Lietuvā/Latvijā) joprojām ir pamaz šo dziedniecisko celtņu, vēlu katrai dzimtai (vai kaimiņiem) sev uzbūvēt pirti atbilstoši dzīvesziņai, izrotājot to ar mūsu zīmēm.

Pirts/pirtis, burtojot: rīts-tīrs-sirpis-tysa (turpinājums), PY - ir pastāvīgs matemātiskais lielums, PY ir arī Piena Ceļa zīme.

Pīrts/Pyrtelė – ir baldahīns virs gultas. Kad bijām turīgi, sievas dzemdēja pyrtī, (ar audumiem pārsegta greznā gultā, līdzīgi kā baldahīns), bet pagrimuma laikos bērniņu laidā pirtiņā, kur nav svešu ļaužu.

Pēc mūsu paražām, pirts ir vislabāk jāceļ pie divām upītēm (grāvīšiem), uz dienvidu pusi, kur saulīte visvairāk rotājās. Pāri upītei jābūvē izliekts tiltiņš, laipiņa. Ūdens jāsilda ar akmeņiem (labāk jūras), starp akmeņiem liekot izlocītus rierus (caurules), lai tās dūc, rada labvēlīgu mūziku-lauku.

Pirts jābūvē nostāk no citām ēkām, tā pabeidz sētas 8 (astonnīti).

Pirts pie baltiem

Latviešu tautas ticējumu grāmatās saglabājušies vairāki simti ticējumu par pirti (kur vēl lietuviešu!). Tātad baltu ciltīm pirts bija pierasta lieta. Tagad presē, ceļojumu katalogos, kā arī reklāmas bukletos bieži aicina pērties krievu pirtī.

Vispirms noskaidrosim kas ir krievu pirts. Gan Rietumu, gan Austrumu, īpaši arābu ceļotāji jau kopš 12. gs. aprakstīja kā Senās Krievzemes iedzīvotāji mazgājās un peldējās. Jāsecina, ka krievi ar mazgāšanos nebija lielos draugos. Ir aprakstīts, kā nokaitētajā ar salmiem izklātajā maizes krāsnī (salmiem nelīp sodrēji) cilvēks ielīda ar visām drēbēm, karsējās un tad skreja sniegā, meta drēbes nost un izkratīja no tām kukainīšus. Diemžēl neviens ceļotājs līdz pat 18. gs. tā arī nemin vārdu „banja”.

Baltu tautu pirts tradīcijas iesniedzās aizlaikos. Rakstiskos avotos ziņas sniedz gan Livonijas Indriķa hronika, gan Atskaņu hronika. Arheologi Mārtiņsalā blakus Daugavai atrakuši celtni-pirti ar akmens krāsni un priekšnamu. Indriķa hronikā sakarā ar 1215. gadā notikumiem minēta valdnieka Tālivalža pirts Trikāta. 1245. gadā divi dominikāņu mūki devās uz Romu pie pāvesta sūdzēties par sliktu uzturu un briesmīgām pirts procedūrām. Senāko Latvijas pirts attēlu 1661. gada pavasarī Grobiņā uzzīmējis Šveices mākslinieks J.R. Šturms.

Lietuvas valdnieks Aļģirds (1296-1377) Viļņas pilī pērās tā, ka viņa provoslāvu ciemiņi par to sūdzējās. Slāvu tautām tas bija jaunums, kaut Lietuvas valdniekiem Krievzemē bija savas pirtis. Poļi savukārt brīnījās un nosodīja karaļa Jagaiļa (1348-1434) pirts pēršanos paradumus, kādus viņš atveda no Lietuvas uz Krakovas pili. Lietuvas valdnieki bija izturīgi. Lūk, Vitauts Lielais (1350-1430) gāja pirtī gandrīz katru dienu, bet Švitrigaila (1370-1452) lūdza pāvestam atļauju, lai ļaujot viņam iet pirtī arī svētdienā. Vēstures avoti stāsta, ka 1536. gadā Viļņas pilsētai piešķirta karaļa privilēģija celt sabiedriskās pirtis, kuru tolaik bija desmitiem, neskaitot, protams, privātas. Kā raksta vēsturnieks Teodors Narbuts (1784-1864), senāk turīgie lietuvieši sildījās, mazgājās, pērās pat vairākās reizes dienā, lietuviešu muižnieki cēla lielas 2-3 telpu pirtis, bet nabadzīgākiem pirts sastāvēja no 1-2 telpām.

Vislielāko iespaidu lietuviešu tvaika pirtis atstāja uz Pēteri I (1672-1725). Braucot mācīties kuģniecību uz Holandi, viņš iegriezās Viļņā un redzot daudzās pirtis, tās cītīgi apmeklēja. Citās Eiropas valstīs viņš tādas pirtis neatrada, jo Rietumos pilsētnieki toreiz mazgājās sabiedriskajās vannās. Arī tās viņam patika. Atgriezies Maskavā Krievijas cars pavēlēja saviem bajāriem nomainīt apģērbu, noņemt augstās caunu cepures, kuras bija ne tikai varas zīme, bet slēpa arī matu pinkas, nogrieza bārdas un ar īpašu pavēli lika celt sabiedriskās tvaika pirtis, nosaucot tās no Holandes atvestajā vārdā vanna=bania. Protams, gan bajāri, gan vienkāršā tauta par pirtīm sākumā nebija sajūsmā, bet vēlāk tā lieta iepatikās un 19. gs. sāka celt sabiedriskās pirtis arī citās Krievijas pilsētās. Sibīrijā pirmās pirtis sāka būvēt Lietuvas sacelšanu dalībnieki, kurus Krievijas valdība sūtīja tur trimdā pēc 1798. gada nemieriem, 1832. g. un 1863. g. sacelšanās. Krievijā jau sen bija likums (kuru nesteidzās pildīt) par pirtu celtniecību, taču Sibīrijas ierēdņi lietuviešu uzceltās pirtis lika nojaukt „ibo nebilo bi smuti v narode”. Vēl 19. gs. Lietuvas laukos ik otrai ģimenei bija sava pirts.

Pirtis katastrofāli samazinājās padomju laikos, kaut daži saprātīgi kolhoza vadītāji cēla sabiedriskās pirtis.

Mūsdienās lauku sētu ainavā iezīmējas dažāda lieluma pirtiņas, taču gribētos, lai tās būtu katrā sētā un sniegtu garam spēku un miesai veselību. Mums ir daudz izslavētu pirtnieku, kas ar pirtošanas paņēmieniem pieceļ cilvēkus jaunai dzīvei.

Zīmes pirtiņai

Lai nodrošinātu pirts celtnei garu mūžu nemaz nav tik vienkārši. Par cik visveselīgākā ir koka pirtiņa, tad jābūvē no tā, bet tad koki būtu dabīgi jākaltē 4-7 gadus. Mūsdienās koksni gandrīz visur pārdot mākslīgi kaltētu. Mūsu mitrajā klimatā un pirts mitrajā gaisā koki mēdz ātri šķobīties, plaisāt. Šādi sagatavoti koki arī ātrāk aizdegas. Te var palīdzēt ieteikums - cirst kokus (vismaz ap krāsni liekamus) 1. martā pēc senā Artūra kalendāra, kā arī likt pirts būvē tautas enerģētiskās zīmes, kas paildzina celtnes mūžu.

Pamatbaļķos nepieciešams iecirst krustiņu (X), lai celtne ir uz radošo vēju plūsmas (to redzam senajās celtnēs). Labi ielikt sudrabu, kaut vai pīlādža zaru krustiņā veidā (X). Krustiņš (X) kopā ar Jumi ieslēgs jūsu pirtiņu Visuma apritē, tajā pareizi plūdīs gaiss, celtne ilgāk saglabāsies.

1. LIETUVĒNA KRUSTS:

Pirts un zīmes

Pirtiņas durvju augšdaļā kokā iegrebj Lietuvēna zīmi (gan kreisajā, gan labajā pusē, pēc kompozīcijas principa), bet to var arī uzzīmēt ar krāsu. Grebjot kokā to darām ar abām rokām, iepriekš skicīti uzrasējot gaisā. Tā pašreizējos laikos ļoti vajadzīga un noderīga visur. Ļoti enerģētiska zīme, kas sargā Labumus, Mantu, aizsargā pret Skauģiem un Netikliem. Zīmējot zīmi augšdaļa sanāk kā „austiņas”. Te mūsu radošie spēki ņem Laika jaudas no augšas, no paša Piena ceļa un tiek iedarbinātas uz leju – aizsardzībai. Zīmi velkam gaisā ar labo roku (mantas roku), pirkstus saliekot „stirnas galviņas” stilā, t.i. īkšķis, rādītājs un vidējais pirksts kopā. Lietu-v-Enu (lietu ēna) liekam uz pirts durvīm.

Tā varētu izskatīties rota ar vietu monogrāmai.

Uzzīmētam Lietuvēnam pasakām 3 reizes: „Lietuvēn, sargi, aizsargā un aizliedz”. LieTUvēns reizē ir arī mūsu baltu cilts zīmē – 7/4 un 4/7. Protams, lietuvēnu liekām arī uz citām lietām: uz mašīnām, klēts, māju durvīm. Nejauciet, lūdzu, šo zīmi, ar slāvu, amerikāņu pentogrāmu, tā ņem Laika jaudas no zemes.

Dabā augu ziedi, ogas ir radītas lietuvēna stilā, lai tās pavasarī sargātu augļkokus no salnām un ļautu uzplaukt ziediem. Ķiršu, plūmju un ābeļu ziedi arī ir PIECSTARAINI, visspilgtākais paraugs - naktsvijolīte. Lietuvēns saskatāms pīlādža ogā, tautā saka, ka ogai galā ir krustiņš. Tāpēc pīlādzītis tiek uzskatīts par aizsargkoku, ar to aizsargājamies no kaitīgiem Laukiem, ogu ķekarus liekam galvgalī labam miegam, karinām virs durvīm, lai veido enerģētisku sietu. Daiļdariem Lietuvēns jāieliek rotās un vārda zīmēs (monogrāmas (MANA-Gramas)). Par cik Gaiss piesērēts, tiek pielietoti E-rīki (psiho troni), tāpēc jānēsā sava monogrāma ar iemontētu, inkrustētu sudraba Lietuvēnu. Lūdzu mākslinieki pacenšaties, jo gadatirgos tik vienveidīgs sortiments, tikai izvairāties no zilas, oranžas un lillā krāsas emaljas.

II. Eglīte vai AGLAS zīme, Laimas slotiņa, žagars

Pirts un zīmes

Pirtiņai šo zīmi ieteiktu likt durvju rotājumā un horizontāli vai vertikāli noliktai eglītei likt pa vidū krustiņu (X) vai Jumja zīmi.
Agla/galia=spēks.

Pirts un zīmes

Eglīte mums ir aizsardzības, patvēruma, mūža algas zīme. Egļu vēri sargā zaļos biežumus/frekvences un reizē zaļais biežums raksturo mūsu valodu un pašcieņu. Jo mēs runājam zaļos biežumos, tāpēc leatu/baltu valoda, tauta nemirstīga. Tāpēc mēs nedrīkstam cirst eglīti, bet dzīvu izrotāt Ziemassvētkos. Folklorā eglīti sauc arī par skuju, pagriezto horizontāli - par Laimas slotiņu, kas ir universāls laika plūsmas simbols. Vārda slotiņa jēga - nokopt, notīrīt, noslaucīt.

III. JUMIS, KEIMARIS

Pirts un zīmes

Katrai pirtiņai jumtā korē ļoti piestāvētu Jumītis, arī durvju kliņķis varētu būt līdzīgs attēlā redzamajam, kas kā pūķis nes auglību un reizē sargā ēkas labumus. Caur Jumi, kas liekams jumta korē ienāk no augšās (Visuma) Laika spēks un ēka, celtne tiek iekļauta Laika apritē. Tādas ēkas stāv ilgi, tur labs gaiss, neveidojās stāvi vēji, kuri rada pelējumus un t.t. Jumis aug un tiecās divos virzienos – gan uz augšu, gan uz leju. Tāpēc veidojās nepārtraukta cikliska kustība Pie mums Jumis ir Veiksmes, Laimes un Saskaņas zīme. Jumja kategorija apzīmē ģimeni. Tā atgādina vīrieti/sievieti un reizē arī pēcteci, tāpēc sauc par Auglības zīmi. Mēs meklējam Jumīti vārpās, riekstos, sēnes, augļos un tos apēdam, vai iepinam apkūlību vaiņagā.

Mūsu mēru tabulā ir četri leņķi: spīdis – smails – stāvs - platleņķis. Ēku jumtiem leati/balti lietoja tikai smailu vai plato leņķi. Tas ir raksturīgs aistu/gotu (senāk godu) stilam. „Goti=iet. Aisti/Eisti=eiti=aiti=iet. Aisti ir tie paši goti. Vācu iekārotāji ekspansiju un okupāciju laikos (kopš 13. gs.) piesavinājās mūsu dzimtas valodas vārdus, ābeci un arhitektūras stilu, t.s. godu=gotu D maiņa uz T stilu. Laukos arī mūsdienās vēl saglabājušās celtnes šajā stilā. Tikai pēc kara pie mums sāka masveidā parādīties jumti stāvos leņķos, bet pēdējā laikā jumti daudzām ēkām ir kā Austrumos – t.i. ēkas bez jumta (plakanais jumts) – mēs bez savas domāšanas, bez mājas gariņa. Arhitektūras celtņu nominācijas gan Latvijā, gan Baltijā pēdējos gados diemžēl tāda tipa ēkas ir topā.

Pirts un zīmes

Atgādinu, kā Mājas kungs (Qngs), Mājas Gariņš, lietuviski Naminukas ir mājas gaiss, kas sakrājies no mūsu domām. Ēkas ar jumtiem arī no racionālā viedokļa ir praktiskākas, šī ziema to spilgti parādīja, bet galvenais, ka dzīvē ēkas ar plakaniem jumtiem, īpaši daudzstāvu namos mūsu platumgrādos veicina pašnāvības, depresijas, slimības, bērni aug par robotiem, neradošām būtnēm, tādus ir viegli stumdīt un bīdīt. Mums pat šķūnīši bija ar jumtiem! Stilam, ka vienām no mūsu 5 enerģētiskiem rīkiem ir milzīga nozīme, ar to var personību celt, vai gremdēt. Ja celtne ar stāva leņķa jumtu, tad tai jumta korē obligāti jāliek Jumis. Krustiņš (X) apzīmē radošos vējus, kuri modina Esību izpausties dažādos talantos, māju pavardam sniedz dzīvību un svētumu (enerģiju). Skaistiem Jumiem – zirdziņiem, putniņiem un citām zīmēm ir rotātas daudzas ēkas Lietuvas Kuršu kāpās – Nīda, Pervalkā, Jodkrantē, arī Kurzemē.

IV. LAIMAS ZĪME (tagad folklorā sauc par Saules zīmi).

Pirts un zīmes

Laimas zīmi lika uz daudziem priekšmetiem; īpaši kāzu, krustabu godos iegreba īpašuma zīmēs. Pirtiņā labi iegrebt durvju, logu rotājumos un stabos. Tā iederas gan uz sētas vārtiem, gan uz kabatlakatiņa.

Mūsu Dievietes Laimas kategorijas matemātiska izteiksme ir 3/2 nīts (biežumi vai frekvences), kas tek pa pulksteni. Ieskatāties Laimas zīmē: 3 svītriņas un 2 starpiņas. Skaitlis „3” baltu matemātiskajā sistēmā ir pirmais skaitlis, kas dod Gaitu. Tā ir ļoti spēcīga zīme, bieži sastopama mūsu rakstos: audumos, adījumos, jostās un ēku rotājumos.
Mūsu vieninieks ir ČETRVEIDĪGS, tāpēc arī Laimas zīmes radītās uz ČetrVēju - Radītāju principa (tāpat kā Pērkona zīme).

Dieviete Laima ziemā raksta mums vēstules uz loga rūts, tā sargā Vakara/Rīta zvaigzni, ko dažreiz arī sauc par Laimu, sargā trešdienu un trešdienā dzimušos.

Jūlija/Liepas mēnesī arī sauc par Laimes mēnesi, jo Laimas koks ir liepa.

Dieviete Laima ir Pērkona pati = sieva (3/2 – 2/3), viņu E-biežumi atšķīrās tikai pēc virziena: Pērkons ved (2/3), Laima pēdo nopakaļ (3/2). Un otrādi. Pērkons un Laima ir DYVVIENA (2/1) sistēma, kā vīrs un sieva ģimenē.

Šī zīme radīta uz slīpa krustiņa, jeb šķērsu vējiem, t.i. dzīvības vējiem.

Šķērsu dienu Saule te,
Naktī šķērsu Mēnestiņš,
Šķērsu tek Dievam zirgi
Ni ēduši, ni dzēruši. LD 33994

V. DYVIENS/ASTIŅNĪTIS (apaļais, galdiņš)

Pirts un zīmes

Pirtiņā šo zīmi varētu iekļaut, ka mūžīgas kustības, rotācijas un viļņošanās zīmi (gan kokā, gan metālā).

Mūsu Leatu; lietuviešu-latviešu tautas zīmes balstās uz Visuma likumiem vai zvaigznāju stiliem. Pazīstot zīmes Jūs varēsit tās izlasīt un ziņas nodot bērniem. Zināsit to jēgu varēsit lietot rotājumos. Šo zīmi mums parādīja pats Piena Ceļš. Tā nav nokopēta no citām tautām, to ieraudzīja debesu jumā mūsu senči - zintnieki un deva savai tautai, kā jaudīgo RADOŠĀS Esmes zīmi, t.i. sākumsākumus. Visa mūsu māksla/zinātne balstās uz šo Dywienu zīmi, t.i. zvaigznāju spēku jaudām, kas tiek sūtītas pa Visuma platumiem un tālēm.

Dyviens=divi viens, „Y” =2/1 zīme ir pats kungs Putnu/Piena Ceļš, mūsu mājas. Ziemā tas divzaru pagriež pret Ziemeļaustrumiem, Pavasarī – pret austrumiem, vasarā pret dienvidiem, rudenī pret rietumiem. Putnu ceļš sāk radīt vai atjaunot Visuma sistēmas Xrust-vēju (X) stāvoklī.

Dywiens tiek zīmēts 4-os stilos: Y- divzars parāda kur tiek salasīta enerģija. Tā atviļņo no augšas un iemiesojas uz zemes. Mēs saliekot rokas kopā „Y” stilā un pacēluši tās acu līmenī pieslēdzam sev sudrabaino zvaigžņu enerģiju. Kreisai rokai (gars) jābūt mazliet aukstāk par labo (mantas) roku. Tā ir mūsu Gaivos/Vieglas veselības sistēma, kura domāta Laika jaudu pieslēgšanai sev. Apgāzta veida Y zīme lasa no Zemes virsmas prieku, sāpes, asaras un augšā sadedzina ar bang-galisko sudrabbalto Visuma uguni. Tā rodas t.s. Astes zvaigznes, jeb komētas (ko-met). Viņas tīra Visumu no sārņiem. Ja divzaru pagriez pa kreisi – salasa enerģiju Metiem, no kuriem tiks austi ataudi visplašākajā nozīmē. No labās – apzīmē Laika spēku lasīšanu mantas, naudas vajadzībām.

Dywiens ir iekšēja substance, kā dzinējs, kā mūsu sirds, cilts esme. Ārpusē tā atvērās kā Jumis/KeiMāris, dubults (mums ir vieta Dubulti (du=divi), kur šī enerģija iemiesojusies. Sadzīvē – divas vārpas uz viena stiebra, divi rieksti un t.t. Mēs jumtus rotājām ar Jumi.

Kāršu spēlē Dywiens ir ERCS=ERCENS/ČIRVAI. Tam ir āboliņa/dāboliņa veidā stils. Pokaiņos atrodami āboliņa/sirds veida akmeņi. Dobeles pagastam arī piemīt šis spēks – dzinēja, motora spēks, sirds spēks.

Minētas zīmes atrodamās uz sv. Akmeņiem, koku rievās, rituālājos ugunskuros. Īstenība=Daba neko neslēpj, visu parāda mums ar E-zīmēm. Tikai jāmāk tās lasīt.
Folklorā šo zīmi sauc par „apaļo” vai „galdiņu”, arī zalktīti. Tas ir Baltu Visuma modelis, kas veidojās no pirmā pilnā laika viļņa cikla, kurā Laiks, izveidojis astoņnieku, atgriezās sākumstāvoklī - mājās. Tas sastāv no diviem pilniem četriniekiem jeb ČETRINĪŠIEM un noslēdz otro līmeni. Astoņnītis, kā vizuāli tverama zīme simbolizē laika periodisku pulsāciju un virziena nomaiņu. Zīmes uzbūve ļauj saskatīt arī veselu virkni citu zīmju.

IV. VALDNIEKA zīme (folklorā Ūsiņa zīme)

Pirts un zīmes
Pirts un zīmes

Tā ir OuniGaiša, Zintnieka, valsts vadītāja, biedrības priekšsēdētāja, Saimnieka, cēlas Personības zīme. Arī Visuma zīme, ko sēļi sauc par Visvalža zīmi un tā izteikta 4-nīšā sistēmā (4/3 ), kā diennakts, kā gadalaika zīme.

Ieskatieties zīmē, atradīsit 4 stabiņus un 3 starpiņas. No otrās puses ir 2 stabiņi un 1 starpiņa (2/1). Zīme atrodas uz krustvējiem (X) un kristvējiem (+).

Zīme lietojama gan rotājumos, gan ir kā amulets (liudadiena). Mums valdnieks ir ar palīgiem, tāpēc valdnieka, debesu Visvalža zīmes matemātiskā izteiksme ir 4/3, bet ja zīmi uzzīmēsim pretējā virzienā, tad jau būs dievietes Māras, Mar-Rijas ¾ enerģētiskā sistēma. Zīmi dažādās variācijās jānēsā visiem sevi cienošiem vīriešiem, vislabāk der ceturtdienā dzimušajiem (Māras diena). Būsit vadoņi, gudrinieki. Sievietes var nēsāt, ja zīme izpildīta labajā griezumā. Zīmi var attēlot arī kā rombu, kurai divi stūri ir smaili, bet 2 platleņķī. Zintniecībā to vēl sauc par Apok-ACI, Apoga/kaķa aci. Kārtīs šo zīmi sauc par Kāravu/Bubenu (kārot, karot, runāties). Tautas teikās zīmi vēl sauc par Akmens ozolu. Dainā saka:

Par kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmeņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu. LTdz 14567

Mūsos akmens ir Visuma atmiņas un Laika mākslas darbs. Usiņš=Ūžinis = vējš, kas šalko, spēlējas, ūzas - bikšu staras=auglība.
Šo zīmi radīja debesu kupola centrā esošais ApoKaca zvg. (4 zvaigznes). Ap Apokaci griezās visi Mēness un Saules (Zodiaka) zvaigznāji. Tā ir ļoti jaudīga zīme, to lietojam karogu kātos, gredzenu actiņās, valdnieka jeb Visvalža scepteris arī beidzās ar šādu „rombiņu”.

VII. PĒRKONS vai UGUNS KRUSTS, VĒJU zīme (dzirnaviņas, kāšu krusts, svastika)

Pirts un zīmes

Pirtiņā šo, kā centrālo zīmi, pagaidām neieteiktu likt, jo ugunij ir divējāda daba, gan sildoša, gan postoša. Par cik mūsu dzīves Telpa ir ļoti piesērēta, tāpēc jābūt uzmanīgam (īpaši ja stipra uguns ādere). Tā varētu greznoties pirts interjerā rotājumos.

Vārda Pērkons/Perkūnas (per=caur, kūnas=ķermeņis) kategorija mūsu Ticējumos apzīmē Dzīvības spēkus, enerģiju, kura iet caur visām sistēmām, ķermeņiem-Qūniem. Matemātiskā Pērkona izteiksme ir 2/3 nītīs, kā dzinulis. Viņš rodas uz četru krustvēju (radošo) pamata, tāpēc atrodams visos līmeņos. Zīme sākās no centra un izplatās uz visām četrām debess pusēm. Visi 4 zari iziet no viena punkta un simbolizē pasaules sākotnes centra četrvienību, ciklisku pulsāciju un rotāciju ap spirāli. Vienlaikus tā simbolizē lielo kosmisko Ritu, Laika plūsmas pulsāciju, kas caurstrāvo visas mūsu esības formas (QUNUS).

Pērkona (Dieva) krusts simbolizē Dieva iemiesošanos pasaulē. Pērkons ir Dievs pats, visu četru debesu pušu valdnieks, Visuma kārtības sargātājs. Viņa ceļi ir Lūkas, Kanāli, radīti Laika Patstāvīgās enerģijas (1/12 gaismai, 1/7 skaņai). Gan Ziemā, gan Vasarā, kad šie dzīvības ceļi, lūkas/kanāli piesērēti, tūdaļ spārdās Pērkons, kas sargā Cilts esmi no sārņiem un sajaukuma.

Jābūt uzmanīgiem lasot zīmes. Jāskatās vai zīme stāv uz X - krustvēju/šķērso vēju, vai kristvēju(+) pamata. X-krustvēju misija radīt un atjaunot sistēmas, bet kristvēju (+) apturēt kustību un pēc tam pārmest citos līmeņos. Ir kreisā un labā pagrieziena zīmes. Kreisais (atpazīstams pēc rokas elkoņa (‹ ) met Metus un domāts draudzībai, labvēlīgiem sakariem, tam piemīt gudrības/jūtu īpašība. Labais pagrieziens (≥) - Prāta/Jutekļu īpašība, domāta mantas, labumu krāšanai un aizsardzībai. Uguns zīme apzīmē arī L.M. Greizo ratu sistēmu. Mūsdienās daži „zinātāji” ierauga šo zīmi un brēc, ka tā ir fašistu zīme, bet vai tad Uguns, Četri Vēji var būt fašistiskie? Svastika-Sąvastis- savēja būtība=tava būtība.

VIII. AUSEKLĪTIS, zvaigznīte, pasaules koks, gaismas koks, astoņstaru zvaigzne, kļavas lapa.

Pirts un zīmes

Pirtiņā AuSeklīti var likt gan uz logu aplodām, gan stabos (ja tādus plānojat), gan durvīs. Tikai jālūko to izpildīt šķērsu vējos (x). Auseklītis ausās, klausās un jūsu vēlmes uzklausīs un sekos tam, lai jūsu sētā arī pilSētā galvenais mūsu uzturs=gaiss būtu tīrs no nelabvēļiem.

Tā ir ļoti stipra Laika tecējuma rūna. AV-Seklyčia zvaigznājs atrodas Piena Ceļa divzarā pie Gulbes zvg. Tā ir debesu Seklyčia=goda zāle (lietuviski). Debesu Seklyčia vai AV-Seklītis rakstos attēlots dažādos stilos. Zīmi rotājumos darinām no sudraba, jo tas apzīmē zvaigznāju gaismas skaņas. Av-Seklītis ar savu STILU pieslēdz debesu zvaigznāju acu žilbinošu Uguni, ko sauc par Indaras/Indras Uguni. Šī bang-galiska (tagad saka bengāliska) Uguns ir pati stiprākā Visuma Uguns. Auseklīti lieto, lai sadedzinātu kaitīgos Laukus. Atmodas sākumā mēs šo zīmi plaši lietojām, žēl, ka tagad to piemirsām.

Zīmi gaisā liekam ar kreiso roku: uz pirktām precēm, uz pārtikas produktiem un c. Uzliekot 2 reizes jāsaka domās vai vārdiem: „Svētais AuSeklīti, sadedzini kaitīgus Laukus”. Zīmi lieto goda zāles, to uz zirga astra pakarina bērnu istabās, liek logu rūtis, rotā mājokļus. Tā greznojās cimdos, zeķēs, jostās, vaiņagos, priekšautos, segās. Lielvārdes tautas tērpa krekla piedurknes kā sētiņ nosētas ar auseklīšiem-zvaigznītēm.

Zīmes, kaut ko apzīmē, nozīme, izzīmē. Raksturīga mūsu rakstu/zīmju/ornamenta pazīme, ka raksti/zīmes pāriet viena otrā, ir daudzfunkcionālas, tās var lasīt arī kā tekstus. Zīmes kā mūžīgie starpnieki nodrošina saZiņu, informācijas apmaiņu. Zīmes nes ne tikai izzinātu, ar prātu apjaustu, bet arī vēl neizzinātu informāciju (kaut tā eksistē) un māca, rada, raisa atkal mūsos DOMAS!

Lai rosās Jūsu domas un veicās īstenot skaisto un labo!

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste