Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by

Ko lasīja valmierieši pirms gadiem simts … 1

Topic 1
Replies 0
  1. Grāmatu tirgotavas
  2. Pēteris Liepa
  3. Pēteris Skrastiņš
  4. Rihards Zatlers
  5. Skrastiņbode
  6. Spiestuves
  7. Tenis Ulmanis
  8. Tipogrāfijas
  9. Treija nams

Sākums

TREIJA NAMS. Foto 1936. g.

Deviņpadsimitā gadsimta 90. gados, palielinoties sabiedrības interesei par grāmatām un izziņu literatūru, aktīvu darbību uzsāka izdevniecības ārpus Rīgas. Faktiski tās darbojās kā nelielas spiestuves (tipogrāfijas).

Valmierā, Rīgas ielas sākumā, atradās divas no tām. Senākā, iepretim Svētā Sīmaņa baznīcai, - tā sauktais Treija nams, piederēja rātskungam Heinriham Treijam (Heinrich Carl Trey). Spiestuvi, bet vēlāk arī veikalu, atvēris jau pirms gadiem desmit. Vairāk par Treiju un pirmo Valmieras laikrakstu, lasāms 2008. gada 23. janvāra „Valmierietī” (Zīriņa I. Ko lasījuši valmierieši pirms gadiem simt un senāk…).

Otra drukātava bija izvietojusies nedaudz tālāk, Rīgas ielā Nr. 7. Šeit pircējus gaidīja Pēteris Skrastiņš. Uzņēmīgajam latvietim tirgošanos uzsākot, telpas grāmatu veikalam un spiestuvei gan vēl jāīrē no sava tuvāka konkurenta, vācieša Treija. Nesūrojies, jo pircēju pieticis abiem! Šo grāmatu un rakstāmlietu veikalu valmierieši ātri vien iedēvēja par Skrastiņbodi. Kā tolaik iepirkās? Līdzīgi, kā mūsdienās. Taupīgākie vispirms aplūkoja skatlogu, lai veikalā noskatīto pacilātu un tikai tad izlemtu, - pirkt lētāko vai labāko… Veikala iekštelpās varēja aplūkot iespieddarbus visām dzīves situācijām. Gan priecīgām, gan bēdīgām un nenovēršamām: kristību un sēru paziņojumi, iesvētību lapas, dažādu burtu un vinješu salikumu paraugi Goda kartēm, saderināšanās un laulību kartēm. Ierēdņiem plašā piedāvājumā vizītkartes, vekseļu un dokumentu blankas, bet pilsētnieki un tuvējās apkārtnes ļaudis, gads no gada, vislabprātāk iegādājušies kalendārus. Netrūcis, protams, arī tādu, kas iepirkuši mazumā un vairumā, vēstuļu papīrus, grāmatas un brošūras, arī citur izdotās.

Rīgas iela; redzama Pētera Skrastiņa tipogrāfijas ēka. 1900. g.

Tolaik vārdu bestsellers vēl nezināja. Pats tirgotājs sekoja līdzi pieprasījumam, raugoties, lai kunde (pircējs – I.Z) vienmēr aizietu apmierināts. Lai to nodrošinātu, bija labi jāpārzina mazpilsētas un tuvējo lauku pagastu pirktspēja un dažādās intereses. Allaž krietni pirkti visdažādākie padomnieki mājsaimniecībā, veselībā, bērnu audzināšanā, juridiskajos jautājumos - tādi kā „Mājas dakteris”, „Mājas Zelta Padomnieks”, „Padomnieks prāvošanās lietās”. Kāzu un bēru runas, pretalkoholisma brošūras. Skolas grāmatas un burtnīcas, kupleju un dziesmu grāmatiņas, dzeju albumi greznā iesējumā. Skrastiņš atbalstīja un rada iespēju publicēties pašmāju dzejniekam Rieteklim (īstajā vārdā Jūlijam Eduardam Balodim no Valmiermuižas pagasta Baložu mājām; 1856-1940), kura sarakstīto romantisko pasaku „Zilais kalns – raganu svētki” izdeva 1898. gadā.

UN DESMIT GADUS VĒLĀK. Jaunuzceltais tipogrāfijas nams, 1910. g. Izdevis P. Skrastiņš.

Mīlēt un sapņot

Bet neba` ar pasakām paēdis un ģimeni uzturējis, tāpēc Skrastiņpēterim bija jālūko pēc kaut kā tīkamāka un pircēju makiem izdevīgāka. Visienesīgākie bagātajā preču klāstā nemainīgi bijuši „Sapņu grāmatas” un „Mīlestības vēstuļnieki”! Viedīgi sapņu izskaidrojumi un pamācības mīlestības vēstuļu rakstīšanai savu popularitāti saglabāja līdz pat 20. gadsimta sākumam. Mīlēt un sapņot, tulkot sev labvēlīgi sirds āķīša rakstītās rindas, gribēja gan jauni, gan veci, jo mīl jau ne tikai jaunībā, un ne tikai pilsētnieki. Smalki rakstīt un sacerēt mīlas peršas (rindas –I.Z) pēc labākajiem klasiskās dzejas paraugiem, kārojās arī lauku ļaudīm. Pie uzcerētā pirkuma varēja tikt tirgus dienās vai iebraucot uz Lielo Simjūdu rudenī. Mīlētāju un sapņotāju skaitam apriņķī turoties labā vairumā, sapņu gudrības un vēstuļniekus iespieda atkārtoti gandrīz ik gadus. Labu peļņas tiesu deva pastkartes un atklātnes ar Valmieras un tuvākās apkārtnes skatiem. Tolaik, kad vēl nebija ne mobilā tālruņa, ne interneta, melnbaltā un kolorētā drukā spiestās kartiņas kļuva ļoti iecienītas kā ātrs un drošs sazināšanās līdzeklis. Veiksmīgi sadarbojoties ar vietējiem literātiem, daudzām no tām „virspusi rotāja” Rietekļa, Treimaņu Zvārguļa, Eduarda Veidenbauma četrrindes.

Pircējus gaidot

Divdesmitā gadsimta sākumā Treijs izdeva divas Valmieras vēsturei ļoti zīmīgas grāmatas, kas arī tagad, simts gadus vēlāk, kalpo kā vērtīgs izziņas avots. Zelta fondā liekamas skolotāja, novadpētnieka, Latviešu biedrības muzeja dibinātāja Voldemāra Dāvida Baloža „Valmiera” (1911.) un „Jumeras leja un viņas ievērojamākās vietas” (1909). Savukārt pie Skrastiņa, bodē pie letes, ērti šķirstāmi un nopērkami jaunā, talantīgā latviešu rakstnieka Zeiboltu Jēkaba darbi. Daudzi pircēji gada nogalēs ceļu mēroja pēc iecienītā „Dzimtenes kalendāra” (1900.-1911.). Progresīvākie taujāja pēc E. Treimaņa – Zvārguļa rediģētajiem Veidenbaumu Eduarda kopotajiem rakstiem (1907.-1908.). Jāprecizē, ka latviešu rakstnieku un dzejnieku literāro darbu kopojumi tolaik bija jaunums lasītājiem, ar laiku ieņemot paliekošu vietu plašajā grāmatu piedāvājumā.

Lasīja lieli un mazi, vācieši, latvieši, krievi un igauņi. Tad nu grāmatizdevējam bijis krietni jāpiedomā, ko tādu īpašu paštellēt (piedāvāt –I.Z.), lai pēc kārotā pirkuma iegrieztos tikai pie viņa. Pie Treija iepirkties nāca Valmieras smalkākās famīlijas (ģimenes – I.Z.) no vāciskajām aprindām, apriņķa muižniecība un garīdzniecība, vācu amatnieki, ierēdņi, skolotāji un „kaunīgie” latvieši, kas tagad lasīja tikai vāciski… Vēlāk, pastiprinoties rusifikācijai, arī Treijs sāk iespiest krievu valodā. Turpretim P. Skrastiņš simpatizē jaunlatviešu centieniem un idejām. Viņa pircēji – trauksmainā skolu jaunatne, latviešu skolotāji, amatnieki, Kārlienas strādnieki. Vismaz četras reizes mēnesī, braucot uz dievkalpojumiem luterāņu draudzē, Skrastiņbodes durvis vaļā vērā ne vien lielo lauku māju saimnieki, bet arī vidējas rocības zemnieki, graudnieki, rentnieki, apkārtējo muižu ļaudis, puiši un meitas.

Uz Diakonāta ielas

Kā trešais vietējā grāmatu tirgū ienāk – tolaik gados vēl pavisam jaunais Pēteris Liepa. Par Valmierā pavadītajiem gadiem vēlāk rakstīs: „[..] …1907. gadā ar lielām pūlēm dabūju no Vidzemes guberņas valdes atļauju nodibināt grāmatnīcu pilsētas nomalē. Diakonāta ielā 5. Veikala pastāvīgie apmeklētāji lielākoties skolēni, starp tiem arī netālā skolotāju semināra audzēkņi. Veikala darbā ar laiku radās uzņēmumam draugi un labvēļi, to vidū arī semināristi. Nešķiramie draugi un grāmatu mīļotāji Leons Paegle ar Jāni Ezeriņu, biežākie apmeklētāji. Grāmatu vajadzība abiem bija liela, bieži vien nonākot pretrunā ar naudas līdzekļiem… Leons un Jānis, par nelielu atalgojumu, pa brīvo laiku no skolas, arī strādāja veikalā – iegrāmatoja ienākušos pasūtījumus un to nosūtīšanu.

1908. gadā pārcēlos uz pilsētas centru. Atverot veikalu jaunajās telpās, apsveikt un vēlēt labas sekmes ieradās mani pirmie līdzgaitnieki – Leons Paegle un Jānis Ezeriņš. Es griezos pie viņiem ar priekšlikumu – sastādīt „Jaunības literatūras” krājuma otro daļu. Norādīju, ka darbs nopietns un raksti nebūtu vēlami garāki par 3 – 4 lapaspusēm, tiem jābūt viegli saprotamiem, ar audzinošu un literāru vērtību. Tajā var būt iekļautas pasakas, dzejas, parunas, domu graudi. Nepagāja ilgs laiks, kad abi draugi bija klāt jau ar pabeigtu darbu un izvēlētu krājuma nosaukumu „Rīta vēji”. Uz tā atklāšanas literāro vakaru ieradās visi autori, kuru darbi bija ievietoti krājumā. Rakstniekam Antonam Austriņam pēc noklausīšanās izteica savas domas un spriedumus par krājumā ievietotajiem darbiem, atzīstot, ka „Rīta vēji” ir iespiežami. [..] 1909. gadā iznāca trešais rakstu krājums ”Zem zvaigznēm”, atkal Valmieras skolotāju semināra audzēkņu sakopojumā. Vairums rakstu Paeglem un Ezeriņam. Grāmatiņa patika skolu jaunatnei, it sevišķi Leona Paegles atdzejojumā tulkotā Jaroslava Kvapila luga „Princesīte Pienenīte” bērnu teātra uzvedumiem. Tanī gadā vēl iznāca viņa no krievu valodas tulkotais Petrova darbs „Nepareizi sākts”. Pa visiem nospriedām, ka vajadzētu laist klajā 1910. gada kalendāru, izvēloties virsrakstu „Valmieras kalendārs”. Bažījos, vai mūsu kalendāram būs noiets? Daudzu gadagājumu kalendāriem ir citādi, tiem dod sludinājumus un dažiem pat tik daudz, ka tie sedz visus kalendāra izdevumus. Mums uz sludinājumiem nebija nekādu izredžu, jo sludinātāji (reklāmas devēji – I.Z.) domās: kalendārs iznāk pirmo gadu, nav pazīstams publikai un lasītāji tikai Valmierā. Bez tam nav cilvēku, kas savāktu sludinājumus. Veikala darbinieki neuzņemtos. Tur vajadzīga prakse un veiklība, lai pārliecinātu sludinājumu devējus, ka tas viņiem būs izdevīgi. Pie darba atkal ķērās mani draugi un kalendāra izdošana tagad bija nodrošināta. No sludinājumiem sedzām arī papīra izdevumus. 1910. g. vēl iznāca Leona Paegles tulkotais vācu autora darbs Vedekinda „Pavasara atmošanās” un pilnībā tika izpārdots iztulkotais norvēģu rakstnieka Hamsuna garstāsts „Viktorija”. [..] Valmierā pavadītais laiks līdz manām vecumdienām saglabājies spilgtā atmiņā.” (Atmiņas par Leonu Paegli. Rīga, 1961.)

Dažādi likteņi

UZ STŪRA. T. Ulmaņa grāmatu tirgotava. Foto ap 1910. gadu.

Vēl XX. gs. sākumā Valmierā, bez jau pieminētajiem trim lielākajiem grāmatu tirgotājiem un izdevējiem, grāmatu un nošu – muzikāliju veikals un neliela spiestuve piederēja arī Tenim Ulmanim (T.Ulmann). Arī uz Rīgas ielas, - tiesa jau krietni tālāk no saviem konkurentiem, pirms krievu pareizticīgās baznīcas. Līdz ar tradicionālajiem dažāda veida un lieluma salikuma paraugiem ielūgumiem un vizītkartēm, laulību un Goda kartēm, Ulmanis piedāvāja vēl skolu liecības, dažādu krāsu burtnīcas un to uzlīmes, kantorgrāmatas un gatavās kancelejas preces. Notis un mūzikas instrumentus, vēlāk pat gramofonus! Lai piesaistītu dažāda vecuma un slāņu pircējus un pielāgojoties strauji augošajam pieprasījumam, Ulmanis sāk pārdot Valmieras skatu kartes. Tās varēja nopirkt arī Eduarda Vinklera nelielajā grāmatu veikaliņā. Pēteris Liepa, bez tradicionālajiem pilsētas skatiem, saviem pircējiem piedāvāja sadzīviska satura atklātnes. Ar atklātņu un pastkaršu izdošanu vēl nodarbojās valmieriešiem labi zināmais fotogrāfs Jānis Sarkangalvis un Ignats Maļuškins. Treija tipogrāfijas burtlicis – salicējs, cinkogrāfijas spiedes meistars.

Grāmatizdevēju likteņi veidosies atšķirīgi: (1915.) vācietim Treijam cenzūra vairs neizsniedza atļauju tipogrāfijas darbībai. 1916. gada beigās, tikko no armijas demobilizētais Jānis Dūnis, nopērk Treija tipogrāfijas aprīkojumu un grāmatu apgādu, bet jau 1917. g. maijā kādreizējais Treija nams ar visām iekārtām pārceļas uz Rīgas ielu Nr. 21. Pēteris Liepa pēc aiziešanas no Valmieras, īsi pirms I. Pasaules kara, izdevēja darbību turpināja Rīgā, kā neliela grāmatu veikaliņa un spiestuves īpašnieks. 1950. tajos gados kolportieris (grāmatu izplatītājs –I.Z.) Dobelē.

Izskaņā

Pētera Skrastiņa (1866-1913) spiestuvei 1907. gadā uzliek produkcijas arestu. Tas nozīmēja aizliegumu pārdot Ed. Veidenbauma rakstus un liels naudas sods. Cenzūras dēļ, spiestuves darbība ir bijusi ierobežota līdz pat 1911. gadam. Nelielu peļņu gan nodrošināja afišas un pircēju iecienītais „Dzimtenes kalendārs”, kura tirāža iesniedzas vairākos simtos, tomēr ilgie neziņas un rūpju gadi, iedragāja veselību. Pēc īpašnieka nāves, enerģiskā atraitne izlemj rīkoties, kopā ar pārvaldnieku turpinot vadīt grāmatu veikalu. Mainoties politiskajai situācijai, 1917. gada augusta beigās, Baltijas Lauksaimniecības biedrība no Skrastiņa mantiniekiem nopirka grāmatu spiestuvi un grāmatu veikalu, uz tā bāzes dibinot kooperatīvu „Zeme”.

Bet dažus gadus vēlāk, (1921.) kādreizējo grāmatu veikalu līdz ar tipogrāfisko aprīkojumu, P. Skrastiņa atraitne iznomāja Rihardam Zatleram. R. Zatlera grāmatu un rakstāmlietu tirgotava šeit atradās līdz 1933. gada februārim, kad tā pāriet uz A. Kampes mantinieku namu Rīgas ielā Nr. 17. Bet tas jau būs cits stāsts!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Ziemas prieki Valmierā 1

Topic 1
Replies 0
  1. Dzirnavu ezeriņš
  2. Pāvils Rozītis
  3. Slidotava
  4. Valmieras puikas
  5. Ziema
  6. Ģīmes ezeriņš

Salu gaidot

SATIKŠANĀS VIETA. Dzirnavu ezeriņš 1900. gadu sākums. Izdevis H. Treijs, Valmierā.

Ziemai jānāk! Arī vairāk kā gadus simts atpakaļ, – cītīgi gaidīts pirmais spelgonis un kreptīgāks sals, lai gados un „sirdī” jaunie valmierieši varētu baudīt ziemas priekus! Kāpēc? Jo atnākot salam, klusais Dzirnavu dīķis iepretim Latviešu biedrībai, pārvērtās par visas pilsētas un tuvākās apkārtnes iecienītāko satikšanās vietu. Nepacietīgākie „slidu skrējēji” bijuši, protams, lielākoties pilsētas skolnieki, bet netrūcis arī pa kādam sportiskākam un drosmīgākam, slidu māku apguvušam ierēdnim, skolotājam vai bodes zellim.

Par to, kā tas bijis, lasāms romānā „Valmieras puikas”. Rakstnieks Pāvils Rozītis (1889-1937), tolaik, 1905. gadā, būdams vēl tikai E. Liepiņa zēnu privātskolas audzēknis, slidošanu uz Dzirnavu ezeriņa ledus, pieminējis kā visnozīmīgāko notikumu tūlīt pat aiz Simjūda. Un, kā nu ne! Ja slavenajā tirgus dienā varēja izvizināt karuselī savas sirdsdāmas no vietējās meiteņu skolas, ar cēlu žestu nopirkt izredzētajai piparkūku sirdi, tad uz ledus - semināristi (Valmieras Skolotāju semināra audzēkņi) kļuva par visnopietnākajiem konkurentiem cīņā par skaistā dzimuma uzmanības gūšanu. To nu tuvāko divu skolu audzēkņi, - pilsētas (agrākās Kreisskolas), gan liepēnieši (Liepiņa privātskola, no 1907. gada proģimnāzija) nekādi nevarēja pieļaut.

Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis

AICINA ĢĪMES EZERIŅA SLIDOTAVA. Piedāvājumā sezonas kartes. Izdevīgi! Pieaugušajiem – 50 kapeikas, skolēniem un bērniem – 30 kapeikas. Sludinājums no „Valmieras Ziņotāja” Nr. 49., 1907.g. 15. decembra numura.

Bet pirms puiši un jaunkundzes tika pie kārotās izpriecas, - sekoja nopietns sagatavošanās darbs, jo no ledus kvalitātes un tā biezuma bija atkarīga ne vien pati slidošana, bet arī slidotavas labā slava.: ”[..]. Vecais dzirnavnieks Gaņģis lejā aiz tirgus laukuma un vecās Latviešu biedrības vēro ezeru. Vai ledus jau nebūs diezgan biezs, un vai nevarēs rīkot slidotavu. Eglītes slidotavas nožogošanai Ganģis jau sagādājis, sniega lāpstas sakārtojis. Lai tikai vienu nakti uznāk sirsnīgs sals, tad puikas varēs tūliņ sākt ledu slīpēt un palīdzēt dzirnavniekam renti maksāt. Ak, kā tad skanēs un mudžēs viss ezera klajs! Te vakaros nāks priecāties visa Valmiera, jo uz Gaujas grumbuļaini izlauzītā ledus nav slidošana. Tur arī vēji aurē un tādēļ slidotavu neviens nerīkos. Uz ezera var slidot kā bļodā un justies silti.”

Uz Dzirnavu ezeriņa varēja noīrēt slidu pāri, paslidot pats vai ar draugiem. Pavērot tur sanākušos pārīšus vai tādus, kas vēl tikai meta „kāru aci” viens uz otru. Te, - uz ledus zuda arī distance starp skolotājiem un skolēniem un kopā draudzīgi pie mūzikas skaņām valsēja vai grieza piruetes gan latvieši, gan vietējie vācieši, igauņi, krievi un ebreji. Dzirnavu dīķa slidotava bija vieta, kur satikās tie, kas mīlēja prieku un vēju, jo: ”[..] Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis, un, kas nezina, kas ir slidotava, tas arī nezina, kas ir prieks. Tur kājas slīd bez reibuma un rauj pašu kā strauju putnu uz priekšu. Vējš dzied ap vaigiem, bet sirdī deg gavilējošs skaļums. Tur notiek brīnumi dienas gaismā, jo meitenēm lūpas plaukst kā sarkanas neļķes. Un kas var izturēt, ja sniegā atplaukst neļķes!”

STILĪGI. Valmieras fotogrāfa J. Vītola audžumeita Klāra – iepozē slidotājas tērpā ar slidām, 1920. to gadu sākums.

Slidotava ik rītus ir kā spogulis, un, kas viņai acis uzmetis pievakarē, tam mājā nav vairs miera. Tirpst kājas, bet sirdī skan čalas un smiekli. Nav spēka vairs sēdēt un gulēt, jo gribas slidot un smieties. Kā tad lai Valmieras puikas paliek mājā, ja meitenes ir visnaskākās slidotājas! Nedaudzie skolotāji, ierēdņi un bodzeļļi pilnīgi pazūd študentmiču (E. Liepiņa privātskolas iesauka. Tādas savulaik bijušas visu Valmieras skolu skolniekiem – I. Z.) un gorodskuju utku (pilsētas, agrākās Kreisskolas audzēkņi – I.Z.) jūklī. Pilnīgi dabīgi, ka arī ābečnieku dīrātājiem (nākošie skolotāji, Valmieras Skolotāju semināra audzēkņi – I. Z.) sirds no sausās vienmuļības raujas uz slidotavu. Te nu bija vieta, kur arī ziemas salā gaiss tā varēja sakarst un ledus kvēlot zem slidām, ka jālaiž darbā jostas. Tomēr slidošanas prieks bija tik liels un dzirnavnieka Gaņģa slidotava tik plaša, ka puikas tālāk par pikošanos netika [..].”. (Rozītis P. Kopoti raksti. 8. sējums: Valmieras puikas. Rīga, 1939.)

Bīstamās izpriecas

Līdz pat 19. gadsimta 80. gadiem ziemas dienu tukšumu aizpildīja lasīšana, draugu un paziņu apciemošana un kāršu partijas „Musē”. Svētdienās uz ledus notika rikšotāju sacensības un braucieni. Jāpaskaidro, ka Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vāciešu kultūras biedrība un burtiskā tulkojumā nozīmēja „vaļas brīdis”. Ja smalkāki ļaudis savu brīvo laiku īsināja jau pieminētajā Musē vai mājās pie kamīna, tad jaunāka gadagājuma pilsētniekiem netrūka uzņēmības un spara vienkāršākām izklaidēm svaigā gaisā. Tās varēja baudīt jau, kā ierasts, uz jau Dzirnavu dīķīša vai uz viltīgās, aizsalušās Gaujas, netālu no koka tilta.

Neiztika arī bez traģiskiem notikumiem. Par tiem savās atmiņās rakstījis kādreizējais Valmieras Kreisskolas (apriņķa skolas) skolnieks Jānis Ansbergs: „[..] Toreiz, 1880.-1883. gados, Valmierā mācoties, viens no ziemas lielākajiem priekiem bija šlittšūbānis (slidu laukums) uz dzirnavu dīķa (Mühlenteich), sevišķi, kad viņš svētdienas vakaros tika iluminēts. No varbūtējās slīkšanas nelaimes baidoties mani vecāki man bija stingri nolieguši, slidas skriet. Šo viņu priekšrakstu es līdz pilngadības sasniegšanai stingri ievēroju. Tomēr man te bija izdevība novērot, ka visslinkākie skolnieki bija visizveicīgākie slidu skrējēji un dejotāji. Tomēr šīs izpriecas nenogāja bez slīkšanas. Pēc manas dienasgrāmatas lasāms, ka 1882. gada 3. martā „dīķī noslīcis elementārskolnieks Müllers, bet Rīgas Jāņa draudze vēl šodien ir tirgonim Jānim Muškem parādā par viņas virsmācītāja Jāņa Meirēna izglābšanu, kurš tanī pat ziemā slidas skriedams, bija ieskrējis pie tilta vaļējā ūdenī un no Muškes izrauts ticis.[..]”. (Valmieras kreisskolas piemiņas svētku albums. Rīga, 1930.)

Izskaņā

Mainoties gadsimtiem, Dzirnavu dīķa slidotavai uzradās arī pirmais nopietnais konkurents. Blakus Skolotāju semināram, nogāzītē uz lēzenā Ģīmes dzirnavu ezeriņa. Dzirnavu īpašnieks Zeins izlēma, ka konkurence ir vienmēr svētīga lieta un, kāpēc gan „nepaņemt” naudu no tuvākajiem kaimiņiem un slidotājiem – semināristiem”. Ka iecerētā slidotava nesusi peļņu vairākas sezonas (līdz I. Pasaules kara sākumam), liecina arī ievietotais sludinājums vietējā laikrakstā „Valmieras Ziņotājs”, kurš tolaik iznāca divās valodās. Latviešu un vācu (Wolmarischer Anzeiger). Bet par Ģīmja dzirnavām jau cits stāsts!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Godinot Latviju 1

Topic 1
Replies 0
  1. Latvijas jubileja
  2. Lāpu gājiens
  3. Militārā parāde

Laikiem mainoties.

Šogad svinam mūsu valsts deviņdesmit otro gadskārtu. Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās risināsies daudzi pasākumi. Arī Valmieras Kultūras centrā 18. novembrī notiks Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltīts svinīgs sarīkojums. Valmieriešus svētkos diemžēl, finansiālu apsvērumu dēļ, salūts nepriecēs, bet katrs varam visa vakarā garumā logos iedegt sveces. Galvaspilsētā notiks arī neiztrūkstošā un tradicionālā bruņoto spēku parāde. Tradīcija, kas radusies valsts pastāvēšanas sākumā. Tā tas savulaik bijis arī mūsu pilsētā: gados visvecākie valmierieši vēl atceras enerģisko skolu jaunatni un brašos 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīrus dodoties parādes solī uz Garnizona (no 1935. gada Vienības preciz. I.Z.) laukumu. Uz valsts svētkiem tika saposta pilsēta. Izvietoti karogi un īpaši svētku rotājumi. Lielākais notikums, protams, bijusi tieši šī ikgadējā vietējā militārā parāde. Zīmīgi, ka toreizējais Valmieras pilsētas galva no 1934. līdz 1940., Jānis Ruģēns (1890-1969), pats bijis Brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņu kavalieris.

Pēc padomju režīmā pavadītājiem piecdesmit nebrīves gadiem un iegūstot neatkarību, varējām atkal brīvi svinēt un pieminēt visus tos varoņus, bez kuru ziedotajām dzīvībām Brīvības cīņās, nebūtu arī Latvijas. Atkal aizdedzam sveces un noliekam ziedus Pilsētas (Centra) Brāļu kapos. Tagad gan to darām ne vairs 17. novembrī, bet gan nedēļu ātrāk, 11. novembrī – Lāčplēša dienā. Prieks un gandarījums, ka mainoties valmieriešu paaudzēm, svētku svinēšanas tradīcijas nav zudušas!

Sākums. Klusie divdesmitie.

Svinot pirmos 10! Valmieras apriņķa valdes kancelejas darbinieki, 1928. g.

Izrādās, ka savulaik 18. novembris, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados aizvadīts ļoti atšķirīgi. 1923. gadā, kad Latvija svinēja piecu gadu jubileju, vēl bija jaušamas kara sekas. Cilvēki bija norūpējušies vairāk par savām ikdienas gaitām, tāpēc sevišķas svinības nebija paredzētas. Savukārt, desmitajā neatkarības pasludināšanas gadadienā dzīve jau bija ekonomiski un politiski nostabilizējusies. To gan Saeimā, gan preses izdevumi uzsvēra kā galveno pirmās desmitgades (1918-1928) sasniegumu. Jau pieminētajā 1928. valsts varēja atļauties sarīkot cilvēkiem svētkus, krāšņākus nekā citus gadus. Piemiņas pasākumi, parāde un svinīga fotografēšanās notikusi arī Valmierā.
Taču jau gadu vēlāk, (1929.) svinības noritējušas tik nemanāmi, ka laikrakstā „Valmierietis” lasāms, „[..] 18. novembris šogad Valmierā noritēja sevišķi klusi, bez jebkādas sajūsmas. Ja nebūtu karogotās ielas, šī valsts svētku diena gandrīz neatšķirtos no citām pelēkām rudens dienām. [..] Pēc ļoti steidzīgās un īsās karaspēka parādes, - vakaram iestājoties, aina nemainījās. Ielas patumšas, kā arvien Valmierā. Svecītes uz logiem bija aizdedzinātas vienīgi valsts bankas nodaļas un pasta kantora logos, turpretim citas valsts un pašvaldības iestādes bija pilnīgi tumšas. Retos veikalu skatlogos izstādīti valsts ģerboņi un dažu valstsvīru ģīmetnes. Privāto dzīvokļu logi, gandrīz bez izņēmuma, nekur nebija iluminēti. Pietiktu jau ar pāris svecītēm dzīvokļa pat vienā logā, lai pierādītu, ka še priekā par atbrīvoto tēviju pukst latviešu sirdīs”.

Svētku noskaņa. Trīsdesmitie.

Dodoties uz svētku parādi. Valmieras Valsts komercskolas audzēknes 1938. gada 18. novembrī.

Jāteic, ka valmierieši krietni sasparojās un labojās jau piecus gadus vēlāk, - ar vērienu nosvinot Latvijas valsts 16. proklamēšanas gadadienu. Ar virsrakstu „Atjaunotās Latvijas 18. novembris”, lasītājiem tika atgādināts, ka „[..] svētkus Valmierā sākušies 17. novembrī, ar lāpu gājienu no tirgus laukuma uz Brāļu kapiem. Gājienā dalību ņēma aizsargi, vidusskola, komercskola, lauksaimniecības skola, pamatskolas, Latvijas Vanagi, skauti, ugunsdzēsēji, dzelzceļnieki, pilsētas valdes, Zemes bankas, pasta u.c. valsts iestāžu darbinieki, kā arī Līča fabrikas strādnieki. Gājiens bija vairāk kā kilometru garš un tajā dalību ņēma vairāk kā 2500 personas. Bet 18. novembra rīts sācies ar aizsargu pulka orķestra spēlētajiem skaņdarbiem no baznīcas torņa. Vēlāk visi aicināti piedalīties svinīgajā pilsētas valdes sēdē. Zāle greznota lauru kokiem. Ieradušies valsts iestāžu vadītāji un ievērojamākie sabiedriskie darbinieki. Tiek nolasīts lēmums, ka Pēterpils iela turpmāk sauksies par Lāčplēša ielu! [Aplausi]. Svētku sarīkojumā ar lielu sajūsmu publika noskatījusies teātra izrādi „Aust jaunais rīts”, un beigās visi kopā nodziedājuši „Lai līgo lepna dziesma, tev brīvā Latvija”. Vēlā vakarā Valmieras ielās iedegās svētku ugunis. Gandrīz visu veikalu skatlogi bijuši greznoti ar valsts vīru ģīmetnēm un zaļumu vītnēm”.

Izskaņā. Pēdējie.

Svinīgi. Latvijas karogi plīvo pie Valmieras pilsētas valdes nama, 1938. g.

Īpašas izvērtās valsts divdesmitās dzimšanas dienas svinības. (1938.) valsts dibināšanas 20. gadadiena bija iekritusi piektdienā un valmierieši varēja rēķināties vēl ar divām brīvdienām. Svētku noskaņa bija jaušama jau ceturtdien, 17. novembrī. Agrā priekšpusdienā skolās mācības vairs nenotika; arī pilsētas uzņēmumi pārtrauca darbu. Cilvēki steidzās uz mājām apdarīt svarīgākos darbus un sagatavoties svinībām, kuras jau šur tur sākās jau tās pašas dienas vakarā. Valsts dibināšanas atceres svētkus ievadīja dažādas svinīgas norises sabiedriskajās un pašvaldību iestādēs. Pēc toreizējās tradīcijas vakarā ar lāpām rokās cauri pilsētai, gājiena dalībnieki devās uz Brāļu kapiem, kur pie varoņu pieminekļa notika piemiņas dievkalpojums. Divas delegācijas godinot kritušos, nolika vainagus pie pieminekļa Jāņa (Dīvala) kapos un Kauguru nemiernieku atdusas vietās.
18. novembrī pilsētas izdaiļošana, iestāžu un namu un skatlogu dekorēšana bijusi jāpabeidz līdz astoņiem rītā. Gandrīz pusstundu baznīcas tornī skanēja zvani, kas svinīgi ievadīja svētku dienu. Tornī spēlējis orķestris. Desmitos no rīta notikusi Valmieras pilsētas valdes sēde, pēc tās svētku dievkalpojums Valmieras baznīcā. Pusdivos dienā Vienības laukumā notika tik ļoti gaidītā svinīgā militārā parāde. Dalībniekus: karavīrus, aizsargu organizācijas un skolu u.c. organizāciju pārstāvjus, laukumā komandēja 8. Daugavpils kājnieku pulka kapteinis Jansons. Parādi pieņēma garnizona priekšnieks, pulkvežleitnants Jaunsniķeris. Pēcpusdienā Latviešu biedrība aicināja uz Ziemeļlatvijas teātra pirmizrādi, latviešu rakstnieka A. Grīna patriotisko lugu „Tēvu zeme”. Tai sekojošā uguņošanu likusi „Valmierai atmirdzēt dižā svētku spožumā. Valsts prezidenta K. Ulmaņa svētku runu tie pilsētas iedzīvotāji, kas nebija ieradušies Latviešu biedrībā, varēja noklausīties pie skaļruņiem pilsētas valdē, 1. un 2. pamatskolu zālēs”. Pašā vakarā pilsētnieki starp logu rūtīm vai uz palodzes novietoja aizdegtās sveces.

Rīgas iela svētku rotā. Piensaimnieku biedrības nams Valmierā, 1938. g.

Pēdējie, 1939. gada 18. novembra svētki svinēti pieticīgāki. Tie noritēja politiski nemierīgākā gaisotnē, jo Latvijas teritorijā jau bija izvietotas Sarkanās armijas militārās bāzes. Togad notika pēdējā armijas parāde ne vien Rīgā, bet arī Valmierā –Vienības laukumā. Vēl pēc gada Latvija jau bija okupēta.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja, vēstures nodaļas vadītāja

Pirts un zīmes 1

Topic 1
Replies 0
  1. Aglas zīme
  2. Astiņnītis
  3. Auseklītis
  4. Jumis
  5. Keimaris
  6. Laimas zīme
  7. Lietuvēna krusts
  8. Pirts
  9. Uguns krusts
  10. Valdnieka zīme
  11. Zīmes
  12. Ūsiņa zīme

Latviešu ticējums „Ja nebūtu pirts un rutku – dakteri brauktu ar zelta karietēm” skan drosmīgi un mūsdienīgi. Daudzi pirts mīļi par to ir pārliecinājušies paši. Par cik mūsu Baltu zemītē (Lietuvā/Latvijā) joprojām ir pamaz šo dziedniecisko celtņu, vēlu katrai dzimtai (vai kaimiņiem) sev uzbūvēt pirti atbilstoši dzīvesziņai, izrotājot to ar mūsu zīmēm.

Pirts/pirtis, burtojot: rīts-tīrs-sirpis-tysa (turpinājums), PY - ir pastāvīgs matemātiskais lielums, PY ir arī Piena Ceļa zīme.

Pīrts/Pyrtelė – ir baldahīns virs gultas. Kad bijām turīgi, sievas dzemdēja pyrtī, (ar audumiem pārsegta greznā gultā, līdzīgi kā baldahīns), bet pagrimuma laikos bērniņu laidā pirtiņā, kur nav svešu ļaužu.

Pēc mūsu paražām, pirts ir vislabāk jāceļ pie divām upītēm (grāvīšiem), uz dienvidu pusi, kur saulīte visvairāk rotājās. Pāri upītei jābūvē izliekts tiltiņš, laipiņa. Ūdens jāsilda ar akmeņiem (labāk jūras), starp akmeņiem liekot izlocītus rierus (caurules), lai tās dūc, rada labvēlīgu mūziku-lauku.

Pirts jābūvē nostāk no citām ēkām, tā pabeidz sētas 8 (astonnīti).

Pirts pie baltiem

Latviešu tautas ticējumu grāmatās saglabājušies vairāki simti ticējumu par pirti (kur vēl lietuviešu!). Tātad baltu ciltīm pirts bija pierasta lieta. Tagad presē, ceļojumu katalogos, kā arī reklāmas bukletos bieži aicina pērties krievu pirtī.

Vispirms noskaidrosim kas ir krievu pirts. Gan Rietumu, gan Austrumu, īpaši arābu ceļotāji jau kopš 12. gs. aprakstīja kā Senās Krievzemes iedzīvotāji mazgājās un peldējās. Jāsecina, ka krievi ar mazgāšanos nebija lielos draugos. Ir aprakstīts, kā nokaitētajā ar salmiem izklātajā maizes krāsnī (salmiem nelīp sodrēji) cilvēks ielīda ar visām drēbēm, karsējās un tad skreja sniegā, meta drēbes nost un izkratīja no tām kukainīšus. Diemžēl neviens ceļotājs līdz pat 18. gs. tā arī nemin vārdu „banja”.

Baltu tautu pirts tradīcijas iesniedzās aizlaikos. Rakstiskos avotos ziņas sniedz gan Livonijas Indriķa hronika, gan Atskaņu hronika. Arheologi Mārtiņsalā blakus Daugavai atrakuši celtni-pirti ar akmens krāsni un priekšnamu. Indriķa hronikā sakarā ar 1215. gadā notikumiem minēta valdnieka Tālivalža pirts Trikāta. 1245. gadā divi dominikāņu mūki devās uz Romu pie pāvesta sūdzēties par sliktu uzturu un briesmīgām pirts procedūrām. Senāko Latvijas pirts attēlu 1661. gada pavasarī Grobiņā uzzīmējis Šveices mākslinieks J.R. Šturms.

Lietuvas valdnieks Aļģirds (1296-1377) Viļņas pilī pērās tā, ka viņa provoslāvu ciemiņi par to sūdzējās. Slāvu tautām tas bija jaunums, kaut Lietuvas valdniekiem Krievzemē bija savas pirtis. Poļi savukārt brīnījās un nosodīja karaļa Jagaiļa (1348-1434) pirts pēršanos paradumus, kādus viņš atveda no Lietuvas uz Krakovas pili. Lietuvas valdnieki bija izturīgi. Lūk, Vitauts Lielais (1350-1430) gāja pirtī gandrīz katru dienu, bet Švitrigaila (1370-1452) lūdza pāvestam atļauju, lai ļaujot viņam iet pirtī arī svētdienā. Vēstures avoti stāsta, ka 1536. gadā Viļņas pilsētai piešķirta karaļa privilēģija celt sabiedriskās pirtis, kuru tolaik bija desmitiem, neskaitot, protams, privātas. Kā raksta vēsturnieks Teodors Narbuts (1784-1864), senāk turīgie lietuvieši sildījās, mazgājās, pērās pat vairākās reizes dienā, lietuviešu muižnieki cēla lielas 2-3 telpu pirtis, bet nabadzīgākiem pirts sastāvēja no 1-2 telpām.

Vislielāko iespaidu lietuviešu tvaika pirtis atstāja uz Pēteri I (1672-1725). Braucot mācīties kuģniecību uz Holandi, viņš iegriezās Viļņā un redzot daudzās pirtis, tās cītīgi apmeklēja. Citās Eiropas valstīs viņš tādas pirtis neatrada, jo Rietumos pilsētnieki toreiz mazgājās sabiedriskajās vannās. Arī tās viņam patika. Atgriezies Maskavā Krievijas cars pavēlēja saviem bajāriem nomainīt apģērbu, noņemt augstās caunu cepures, kuras bija ne tikai varas zīme, bet slēpa arī matu pinkas, nogrieza bārdas un ar īpašu pavēli lika celt sabiedriskās tvaika pirtis, nosaucot tās no Holandes atvestajā vārdā vanna=bania. Protams, gan bajāri, gan vienkāršā tauta par pirtīm sākumā nebija sajūsmā, bet vēlāk tā lieta iepatikās un 19. gs. sāka celt sabiedriskās pirtis arī citās Krievijas pilsētās. Sibīrijā pirmās pirtis sāka būvēt Lietuvas sacelšanu dalībnieki, kurus Krievijas valdība sūtīja tur trimdā pēc 1798. gada nemieriem, 1832. g. un 1863. g. sacelšanās. Krievijā jau sen bija likums (kuru nesteidzās pildīt) par pirtu celtniecību, taču Sibīrijas ierēdņi lietuviešu uzceltās pirtis lika nojaukt „ibo nebilo bi smuti v narode”. Vēl 19. gs. Lietuvas laukos ik otrai ģimenei bija sava pirts.

Pirtis katastrofāli samazinājās padomju laikos, kaut daži saprātīgi kolhoza vadītāji cēla sabiedriskās pirtis.

Mūsdienās lauku sētu ainavā iezīmējas dažāda lieluma pirtiņas, taču gribētos, lai tās būtu katrā sētā un sniegtu garam spēku un miesai veselību. Mums ir daudz izslavētu pirtnieku, kas ar pirtošanas paņēmieniem pieceļ cilvēkus jaunai dzīvei.

Zīmes pirtiņai

Lai nodrošinātu pirts celtnei garu mūžu nemaz nav tik vienkārši. Par cik visveselīgākā ir koka pirtiņa, tad jābūvē no tā, bet tad koki būtu dabīgi jākaltē 4-7 gadus. Mūsdienās koksni gandrīz visur pārdot mākslīgi kaltētu. Mūsu mitrajā klimatā un pirts mitrajā gaisā koki mēdz ātri šķobīties, plaisāt. Šādi sagatavoti koki arī ātrāk aizdegas. Te var palīdzēt ieteikums - cirst kokus (vismaz ap krāsni liekamus) 1. martā pēc senā Artūra kalendāra, kā arī likt pirts būvē tautas enerģētiskās zīmes, kas paildzina celtnes mūžu.

Pamatbaļķos nepieciešams iecirst krustiņu (X), lai celtne ir uz radošo vēju plūsmas (to redzam senajās celtnēs). Labi ielikt sudrabu, kaut vai pīlādža zaru krustiņā veidā (X). Krustiņš (X) kopā ar Jumi ieslēgs jūsu pirtiņu Visuma apritē, tajā pareizi plūdīs gaiss, celtne ilgāk saglabāsies.

1. LIETUVĒNA KRUSTS:

Pirts un zīmes

Pirtiņas durvju augšdaļā kokā iegrebj Lietuvēna zīmi (gan kreisajā, gan labajā pusē, pēc kompozīcijas principa), bet to var arī uzzīmēt ar krāsu. Grebjot kokā to darām ar abām rokām, iepriekš skicīti uzrasējot gaisā. Tā pašreizējos laikos ļoti vajadzīga un noderīga visur. Ļoti enerģētiska zīme, kas sargā Labumus, Mantu, aizsargā pret Skauģiem un Netikliem. Zīmējot zīmi augšdaļa sanāk kā „austiņas”. Te mūsu radošie spēki ņem Laika jaudas no augšas, no paša Piena ceļa un tiek iedarbinātas uz leju – aizsardzībai. Zīmi velkam gaisā ar labo roku (mantas roku), pirkstus saliekot „stirnas galviņas” stilā, t.i. īkšķis, rādītājs un vidējais pirksts kopā. Lietu-v-Enu (lietu ēna) liekam uz pirts durvīm.

Tā varētu izskatīties rota ar vietu monogrāmai.

Uzzīmētam Lietuvēnam pasakām 3 reizes: „Lietuvēn, sargi, aizsargā un aizliedz”. LieTUvēns reizē ir arī mūsu baltu cilts zīmē – 7/4 un 4/7. Protams, lietuvēnu liekām arī uz citām lietām: uz mašīnām, klēts, māju durvīm. Nejauciet, lūdzu, šo zīmi, ar slāvu, amerikāņu pentogrāmu, tā ņem Laika jaudas no zemes.

Dabā augu ziedi, ogas ir radītas lietuvēna stilā, lai tās pavasarī sargātu augļkokus no salnām un ļautu uzplaukt ziediem. Ķiršu, plūmju un ābeļu ziedi arī ir PIECSTARAINI, visspilgtākais paraugs - naktsvijolīte. Lietuvēns saskatāms pīlādža ogā, tautā saka, ka ogai galā ir krustiņš. Tāpēc pīlādzītis tiek uzskatīts par aizsargkoku, ar to aizsargājamies no kaitīgiem Laukiem, ogu ķekarus liekam galvgalī labam miegam, karinām virs durvīm, lai veido enerģētisku sietu. Daiļdariem Lietuvēns jāieliek rotās un vārda zīmēs (monogrāmas (MANA-Gramas)). Par cik Gaiss piesērēts, tiek pielietoti E-rīki (psiho troni), tāpēc jānēsā sava monogrāma ar iemontētu, inkrustētu sudraba Lietuvēnu. Lūdzu mākslinieki pacenšaties, jo gadatirgos tik vienveidīgs sortiments, tikai izvairāties no zilas, oranžas un lillā krāsas emaljas.

II. Eglīte vai AGLAS zīme, Laimas slotiņa, žagars

Pirts un zīmes

Pirtiņai šo zīmi ieteiktu likt durvju rotājumā un horizontāli vai vertikāli noliktai eglītei likt pa vidū krustiņu (X) vai Jumja zīmi.
Agla/galia=spēks.

Pirts un zīmes

Eglīte mums ir aizsardzības, patvēruma, mūža algas zīme. Egļu vēri sargā zaļos biežumus/frekvences un reizē zaļais biežums raksturo mūsu valodu un pašcieņu. Jo mēs runājam zaļos biežumos, tāpēc leatu/baltu valoda, tauta nemirstīga. Tāpēc mēs nedrīkstam cirst eglīti, bet dzīvu izrotāt Ziemassvētkos. Folklorā eglīti sauc arī par skuju, pagriezto horizontāli - par Laimas slotiņu, kas ir universāls laika plūsmas simbols. Vārda slotiņa jēga - nokopt, notīrīt, noslaucīt.

III. JUMIS, KEIMARIS

Pirts un zīmes

Katrai pirtiņai jumtā korē ļoti piestāvētu Jumītis, arī durvju kliņķis varētu būt līdzīgs attēlā redzamajam, kas kā pūķis nes auglību un reizē sargā ēkas labumus. Caur Jumi, kas liekams jumta korē ienāk no augšās (Visuma) Laika spēks un ēka, celtne tiek iekļauta Laika apritē. Tādas ēkas stāv ilgi, tur labs gaiss, neveidojās stāvi vēji, kuri rada pelējumus un t.t. Jumis aug un tiecās divos virzienos – gan uz augšu, gan uz leju. Tāpēc veidojās nepārtraukta cikliska kustība Pie mums Jumis ir Veiksmes, Laimes un Saskaņas zīme. Jumja kategorija apzīmē ģimeni. Tā atgādina vīrieti/sievieti un reizē arī pēcteci, tāpēc sauc par Auglības zīmi. Mēs meklējam Jumīti vārpās, riekstos, sēnes, augļos un tos apēdam, vai iepinam apkūlību vaiņagā.

Mūsu mēru tabulā ir četri leņķi: spīdis – smails – stāvs - platleņķis. Ēku jumtiem leati/balti lietoja tikai smailu vai plato leņķi. Tas ir raksturīgs aistu/gotu (senāk godu) stilam. „Goti=iet. Aisti/Eisti=eiti=aiti=iet. Aisti ir tie paši goti. Vācu iekārotāji ekspansiju un okupāciju laikos (kopš 13. gs.) piesavinājās mūsu dzimtas valodas vārdus, ābeci un arhitektūras stilu, t.s. godu=gotu D maiņa uz T stilu. Laukos arī mūsdienās vēl saglabājušās celtnes šajā stilā. Tikai pēc kara pie mums sāka masveidā parādīties jumti stāvos leņķos, bet pēdējā laikā jumti daudzām ēkām ir kā Austrumos – t.i. ēkas bez jumta (plakanais jumts) – mēs bez savas domāšanas, bez mājas gariņa. Arhitektūras celtņu nominācijas gan Latvijā, gan Baltijā pēdējos gados diemžēl tāda tipa ēkas ir topā.

Pirts un zīmes

Atgādinu, kā Mājas kungs (Qngs), Mājas Gariņš, lietuviski Naminukas ir mājas gaiss, kas sakrājies no mūsu domām. Ēkas ar jumtiem arī no racionālā viedokļa ir praktiskākas, šī ziema to spilgti parādīja, bet galvenais, ka dzīvē ēkas ar plakaniem jumtiem, īpaši daudzstāvu namos mūsu platumgrādos veicina pašnāvības, depresijas, slimības, bērni aug par robotiem, neradošām būtnēm, tādus ir viegli stumdīt un bīdīt. Mums pat šķūnīši bija ar jumtiem! Stilam, ka vienām no mūsu 5 enerģētiskiem rīkiem ir milzīga nozīme, ar to var personību celt, vai gremdēt. Ja celtne ar stāva leņķa jumtu, tad tai jumta korē obligāti jāliek Jumis. Krustiņš (X) apzīmē radošos vējus, kuri modina Esību izpausties dažādos talantos, māju pavardam sniedz dzīvību un svētumu (enerģiju). Skaistiem Jumiem – zirdziņiem, putniņiem un citām zīmēm ir rotātas daudzas ēkas Lietuvas Kuršu kāpās – Nīda, Pervalkā, Jodkrantē, arī Kurzemē.

IV. LAIMAS ZĪME (tagad folklorā sauc par Saules zīmi).

Pirts un zīmes

Laimas zīmi lika uz daudziem priekšmetiem; īpaši kāzu, krustabu godos iegreba īpašuma zīmēs. Pirtiņā labi iegrebt durvju, logu rotājumos un stabos. Tā iederas gan uz sētas vārtiem, gan uz kabatlakatiņa.

Mūsu Dievietes Laimas kategorijas matemātiska izteiksme ir 3/2 nīts (biežumi vai frekvences), kas tek pa pulksteni. Ieskatāties Laimas zīmē: 3 svītriņas un 2 starpiņas. Skaitlis „3” baltu matemātiskajā sistēmā ir pirmais skaitlis, kas dod Gaitu. Tā ir ļoti spēcīga zīme, bieži sastopama mūsu rakstos: audumos, adījumos, jostās un ēku rotājumos.
Mūsu vieninieks ir ČETRVEIDĪGS, tāpēc arī Laimas zīmes radītās uz ČetrVēju - Radītāju principa (tāpat kā Pērkona zīme).

Dieviete Laima ziemā raksta mums vēstules uz loga rūts, tā sargā Vakara/Rīta zvaigzni, ko dažreiz arī sauc par Laimu, sargā trešdienu un trešdienā dzimušos.

Jūlija/Liepas mēnesī arī sauc par Laimes mēnesi, jo Laimas koks ir liepa.

Dieviete Laima ir Pērkona pati = sieva (3/2 – 2/3), viņu E-biežumi atšķīrās tikai pēc virziena: Pērkons ved (2/3), Laima pēdo nopakaļ (3/2). Un otrādi. Pērkons un Laima ir DYVVIENA (2/1) sistēma, kā vīrs un sieva ģimenē.

Šī zīme radīta uz slīpa krustiņa, jeb šķērsu vējiem, t.i. dzīvības vējiem.

Šķērsu dienu Saule te,
Naktī šķērsu Mēnestiņš,
Šķērsu tek Dievam zirgi
Ni ēduši, ni dzēruši. LD 33994

V. DYVIENS/ASTIŅNĪTIS (apaļais, galdiņš)

Pirts un zīmes

Pirtiņā šo zīmi varētu iekļaut, ka mūžīgas kustības, rotācijas un viļņošanās zīmi (gan kokā, gan metālā).

Mūsu Leatu; lietuviešu-latviešu tautas zīmes balstās uz Visuma likumiem vai zvaigznāju stiliem. Pazīstot zīmes Jūs varēsit tās izlasīt un ziņas nodot bērniem. Zināsit to jēgu varēsit lietot rotājumos. Šo zīmi mums parādīja pats Piena Ceļš. Tā nav nokopēta no citām tautām, to ieraudzīja debesu jumā mūsu senči - zintnieki un deva savai tautai, kā jaudīgo RADOŠĀS Esmes zīmi, t.i. sākumsākumus. Visa mūsu māksla/zinātne balstās uz šo Dywienu zīmi, t.i. zvaigznāju spēku jaudām, kas tiek sūtītas pa Visuma platumiem un tālēm.

Dyviens=divi viens, „Y” =2/1 zīme ir pats kungs Putnu/Piena Ceļš, mūsu mājas. Ziemā tas divzaru pagriež pret Ziemeļaustrumiem, Pavasarī – pret austrumiem, vasarā pret dienvidiem, rudenī pret rietumiem. Putnu ceļš sāk radīt vai atjaunot Visuma sistēmas Xrust-vēju (X) stāvoklī.

Dywiens tiek zīmēts 4-os stilos: Y- divzars parāda kur tiek salasīta enerģija. Tā atviļņo no augšas un iemiesojas uz zemes. Mēs saliekot rokas kopā „Y” stilā un pacēluši tās acu līmenī pieslēdzam sev sudrabaino zvaigžņu enerģiju. Kreisai rokai (gars) jābūt mazliet aukstāk par labo (mantas) roku. Tā ir mūsu Gaivos/Vieglas veselības sistēma, kura domāta Laika jaudu pieslēgšanai sev. Apgāzta veida Y zīme lasa no Zemes virsmas prieku, sāpes, asaras un augšā sadedzina ar bang-galisko sudrabbalto Visuma uguni. Tā rodas t.s. Astes zvaigznes, jeb komētas (ko-met). Viņas tīra Visumu no sārņiem. Ja divzaru pagriez pa kreisi – salasa enerģiju Metiem, no kuriem tiks austi ataudi visplašākajā nozīmē. No labās – apzīmē Laika spēku lasīšanu mantas, naudas vajadzībām.

Dywiens ir iekšēja substance, kā dzinējs, kā mūsu sirds, cilts esme. Ārpusē tā atvērās kā Jumis/KeiMāris, dubults (mums ir vieta Dubulti (du=divi), kur šī enerģija iemiesojusies. Sadzīvē – divas vārpas uz viena stiebra, divi rieksti un t.t. Mēs jumtus rotājām ar Jumi.

Kāršu spēlē Dywiens ir ERCS=ERCENS/ČIRVAI. Tam ir āboliņa/dāboliņa veidā stils. Pokaiņos atrodami āboliņa/sirds veida akmeņi. Dobeles pagastam arī piemīt šis spēks – dzinēja, motora spēks, sirds spēks.

Minētas zīmes atrodamās uz sv. Akmeņiem, koku rievās, rituālājos ugunskuros. Īstenība=Daba neko neslēpj, visu parāda mums ar E-zīmēm. Tikai jāmāk tās lasīt.
Folklorā šo zīmi sauc par „apaļo” vai „galdiņu”, arī zalktīti. Tas ir Baltu Visuma modelis, kas veidojās no pirmā pilnā laika viļņa cikla, kurā Laiks, izveidojis astoņnieku, atgriezās sākumstāvoklī - mājās. Tas sastāv no diviem pilniem četriniekiem jeb ČETRINĪŠIEM un noslēdz otro līmeni. Astoņnītis, kā vizuāli tverama zīme simbolizē laika periodisku pulsāciju un virziena nomaiņu. Zīmes uzbūve ļauj saskatīt arī veselu virkni citu zīmju.

IV. VALDNIEKA zīme (folklorā Ūsiņa zīme)

Pirts un zīmes
Pirts un zīmes

Tā ir OuniGaiša, Zintnieka, valsts vadītāja, biedrības priekšsēdētāja, Saimnieka, cēlas Personības zīme. Arī Visuma zīme, ko sēļi sauc par Visvalža zīmi un tā izteikta 4-nīšā sistēmā (4/3 ), kā diennakts, kā gadalaika zīme.

Ieskatieties zīmē, atradīsit 4 stabiņus un 3 starpiņas. No otrās puses ir 2 stabiņi un 1 starpiņa (2/1). Zīme atrodas uz krustvējiem (X) un kristvējiem (+).

Zīme lietojama gan rotājumos, gan ir kā amulets (liudadiena). Mums valdnieks ir ar palīgiem, tāpēc valdnieka, debesu Visvalža zīmes matemātiskā izteiksme ir 4/3, bet ja zīmi uzzīmēsim pretējā virzienā, tad jau būs dievietes Māras, Mar-Rijas ¾ enerģētiskā sistēma. Zīmi dažādās variācijās jānēsā visiem sevi cienošiem vīriešiem, vislabāk der ceturtdienā dzimušajiem (Māras diena). Būsit vadoņi, gudrinieki. Sievietes var nēsāt, ja zīme izpildīta labajā griezumā. Zīmi var attēlot arī kā rombu, kurai divi stūri ir smaili, bet 2 platleņķī. Zintniecībā to vēl sauc par Apok-ACI, Apoga/kaķa aci. Kārtīs šo zīmi sauc par Kāravu/Bubenu (kārot, karot, runāties). Tautas teikās zīmi vēl sauc par Akmens ozolu. Dainā saka:

Par kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmeņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu. LTdz 14567

Mūsos akmens ir Visuma atmiņas un Laika mākslas darbs. Usiņš=Ūžinis = vējš, kas šalko, spēlējas, ūzas - bikšu staras=auglība.
Šo zīmi radīja debesu kupola centrā esošais ApoKaca zvg. (4 zvaigznes). Ap Apokaci griezās visi Mēness un Saules (Zodiaka) zvaigznāji. Tā ir ļoti jaudīga zīme, to lietojam karogu kātos, gredzenu actiņās, valdnieka jeb Visvalža scepteris arī beidzās ar šādu „rombiņu”.

VII. PĒRKONS vai UGUNS KRUSTS, VĒJU zīme (dzirnaviņas, kāšu krusts, svastika)

Pirts un zīmes

Pirtiņā šo, kā centrālo zīmi, pagaidām neieteiktu likt, jo ugunij ir divējāda daba, gan sildoša, gan postoša. Par cik mūsu dzīves Telpa ir ļoti piesērēta, tāpēc jābūt uzmanīgam (īpaši ja stipra uguns ādere). Tā varētu greznoties pirts interjerā rotājumos.

Vārda Pērkons/Perkūnas (per=caur, kūnas=ķermeņis) kategorija mūsu Ticējumos apzīmē Dzīvības spēkus, enerģiju, kura iet caur visām sistēmām, ķermeņiem-Qūniem. Matemātiskā Pērkona izteiksme ir 2/3 nītīs, kā dzinulis. Viņš rodas uz četru krustvēju (radošo) pamata, tāpēc atrodams visos līmeņos. Zīme sākās no centra un izplatās uz visām četrām debess pusēm. Visi 4 zari iziet no viena punkta un simbolizē pasaules sākotnes centra četrvienību, ciklisku pulsāciju un rotāciju ap spirāli. Vienlaikus tā simbolizē lielo kosmisko Ritu, Laika plūsmas pulsāciju, kas caurstrāvo visas mūsu esības formas (QUNUS).

Pērkona (Dieva) krusts simbolizē Dieva iemiesošanos pasaulē. Pērkons ir Dievs pats, visu četru debesu pušu valdnieks, Visuma kārtības sargātājs. Viņa ceļi ir Lūkas, Kanāli, radīti Laika Patstāvīgās enerģijas (1/12 gaismai, 1/7 skaņai). Gan Ziemā, gan Vasarā, kad šie dzīvības ceļi, lūkas/kanāli piesērēti, tūdaļ spārdās Pērkons, kas sargā Cilts esmi no sārņiem un sajaukuma.

Jābūt uzmanīgiem lasot zīmes. Jāskatās vai zīme stāv uz X - krustvēju/šķērso vēju, vai kristvēju(+) pamata. X-krustvēju misija radīt un atjaunot sistēmas, bet kristvēju (+) apturēt kustību un pēc tam pārmest citos līmeņos. Ir kreisā un labā pagrieziena zīmes. Kreisais (atpazīstams pēc rokas elkoņa (‹ ) met Metus un domāts draudzībai, labvēlīgiem sakariem, tam piemīt gudrības/jūtu īpašība. Labais pagrieziens (≥) - Prāta/Jutekļu īpašība, domāta mantas, labumu krāšanai un aizsardzībai. Uguns zīme apzīmē arī L.M. Greizo ratu sistēmu. Mūsdienās daži „zinātāji” ierauga šo zīmi un brēc, ka tā ir fašistu zīme, bet vai tad Uguns, Četri Vēji var būt fašistiskie? Svastika-Sąvastis- savēja būtība=tava būtība.

VIII. AUSEKLĪTIS, zvaigznīte, pasaules koks, gaismas koks, astoņstaru zvaigzne, kļavas lapa.

Pirts un zīmes

Pirtiņā AuSeklīti var likt gan uz logu aplodām, gan stabos (ja tādus plānojat), gan durvīs. Tikai jālūko to izpildīt šķērsu vējos (x). Auseklītis ausās, klausās un jūsu vēlmes uzklausīs un sekos tam, lai jūsu sētā arī pilSētā galvenais mūsu uzturs=gaiss būtu tīrs no nelabvēļiem.

Tā ir ļoti stipra Laika tecējuma rūna. AV-Seklyčia zvaigznājs atrodas Piena Ceļa divzarā pie Gulbes zvg. Tā ir debesu Seklyčia=goda zāle (lietuviski). Debesu Seklyčia vai AV-Seklītis rakstos attēlots dažādos stilos. Zīmi rotājumos darinām no sudraba, jo tas apzīmē zvaigznāju gaismas skaņas. Av-Seklītis ar savu STILU pieslēdz debesu zvaigznāju acu žilbinošu Uguni, ko sauc par Indaras/Indras Uguni. Šī bang-galiska (tagad saka bengāliska) Uguns ir pati stiprākā Visuma Uguns. Auseklīti lieto, lai sadedzinātu kaitīgos Laukus. Atmodas sākumā mēs šo zīmi plaši lietojām, žēl, ka tagad to piemirsām.

Zīmi gaisā liekam ar kreiso roku: uz pirktām precēm, uz pārtikas produktiem un c. Uzliekot 2 reizes jāsaka domās vai vārdiem: „Svētais AuSeklīti, sadedzini kaitīgus Laukus”. Zīmi lieto goda zāles, to uz zirga astra pakarina bērnu istabās, liek logu rūtis, rotā mājokļus. Tā greznojās cimdos, zeķēs, jostās, vaiņagos, priekšautos, segās. Lielvārdes tautas tērpa krekla piedurknes kā sētiņ nosētas ar auseklīšiem-zvaigznītēm.

Zīmes, kaut ko apzīmē, nozīme, izzīmē. Raksturīga mūsu rakstu/zīmju/ornamenta pazīme, ka raksti/zīmes pāriet viena otrā, ir daudzfunkcionālas, tās var lasīt arī kā tekstus. Zīmes kā mūžīgie starpnieki nodrošina saZiņu, informācijas apmaiņu. Zīmes nes ne tikai izzinātu, ar prātu apjaustu, bet arī vēl neizzinātu informāciju (kaut tā eksistē) un māca, rada, raisa atkal mūsos DOMAS!

Lai rosās Jūsu domas un veicās īstenot skaisto un labo!

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Medību tradīcijas Valmieras novadā 18./19. gs. 1

Topic 1
Replies 0
  1. Bekas princis
  2. Dānijas princis
  3. Iršu parks
  4. Medības
  5. Oliņu Lielais mežs
  6. Valmiermuiža

Kā radās medību parks?

Medību parki Krievijā nāca modē ap 1751. gadu, kad par galma oberjēgermeistaru iecēla bijušo maršalu Semjonu Nariškinu. Galma mednieku korpusu pārkārtoja un modernizēja, ietērpjot vīrus greznās uniformās. Dāmu acis nu priecēja brašie jēgeri (mednieki – I. Z.) zaļās jakās ar zeltītām pogām, no kuru reljefiem ar zvēru galvu attēliem, varēja noteikt katra korpusa locekļa amatu un pakāpi. Medību ceremonijas greznībā pārspēja visu līdz tam Eiropas valstu galmos redzēto, un par Krievijas galma medībām sajūsmināti rakstīja ārvalstu sūtņi un ceļotāji. Uzlaboja arī medību mūziku. Izveidoja īpašu orķestri ar 35 dažādu toņu medību trofeju ragiem. Orķestrantus korpusā pieņēma un audzināja jau no zēna gadiem, tāpat kā citus medību speciālistus. Plaša instrukcija regulēja medību norisi.

Toreizējais Valmiermuižas (Wolmarshof) īpašnieks bija Dānijas karaļnama atzara pēctecis, Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs (1697-1775). Enerģiskais princis nekavējās Pēterburgas galma medību tradīcijas ieviest arī savā Vidzemes īpašumā. Pusversti no pils, uz rietumiem, izveidoja Iršu parku. Tā teritorija mūsdienās aptvertu 50 hektāru. Ar izturīgu baļķu žogu apjozto platību sadalīja iecirkņos. Neražas vai sliktajos gados mežsargi medībām Iršu parkā vēl papildus piegādāja stirnas un briežus, kuru muižas lielajos mežos netrūka. Galveno dārza iemītnieku kontingentu, kā to rāda pats nosaukums, veidoja brieži un stirnas. Atsevišķus iecirkņus iekārtoja īpaši fazānu audzēšanai. Bet 19. gs. beigās parka krāšņuma vairošanai fon Lēvenšterni iegādājās Belovežas sumbru pāri!

Kur medīja Dānijas princis?

1742. gadā, pēc tā laika ieskatiem, „būdams kungs jau krietnā pusmūžā”, Pēteris devās uz tālo Krieviju, ceļojumā pavadot savu radinieku. Jau pirmais Krievijā pavadītais gads ienesa viskrasākās pārmaiņas paša Pētera Augusta Frīdriha dzīvē. 1742. gadā viņš salaulājās ar Natāliju Golovinu. Laulības pavēra plašas dienesta karjeras iespējas: princi iecēla par Krievijas feldmaršalu (1742.) un par Igaunijas ģenerālgubernatoru (1744.). Krievijas galmā un augstākajās aprindās ērtības labad Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas prinča Pētera Augusta Frīdriha titulu saīsināja uz Viņa Augstība Dānijas princis Frīdrihs. Tā tas iegājās vēlāk arī Baltijas vēstures literatūrā.

Valmiermuiža 20. gs. sākumā. Izdevis H. Treijs, Valmierā.

1762. gada martā, Krievijas valdnieks Pēteris III par uzticīgu un pašaizliedzīgu kalpošanu valsts interesēm divdesmit gadu garumā, uzdāvina princim Valmiermuižu. Frīdrihs šeit uzcēla ne vien jaunu pili, bet uz muižas zemes „ierīkoja lepnu medību zvēru dārzu; rīkojis Krievijas galminiekiem izpriecas.”[..]. Lielisku uzņemšanu piedzīvoja arī Krievijas imperatore Katrīna II (1729-1796; imperatore no 1762. 28.6.), viesojoties te vairākas dienas 1764. gada jūlijā. Šis fakts minēts 1782. g. izdotajā „Topographische Nachrichten von Liv- und Ehstland” 3. sējumā: „Valmiermuiža tika 1762. gadā dāvināta Holšteinas-Bekas princim, kurš tur lika uzcelt neparasti skaistu namu, kā arī ierīkot zvēru dārzu”. Jauniegūtais īpašums kļuva par viņa paša medību rezidenci un vasarnīcu (namu) dižciltīgo viesu uzņemšanai. 1771. gadā Holšteinas – Bekas princis muižu pārdeva un pārcēlās uz Igauniju. Mirst dažus gadus vēlāk, septiņdesmit astoņu gadu vecumā (1775.). Prinča mazdēla Frederika mazdēlu Kristiānu (1863.) kronēja kā Dānijas karali, bet mūsdienās dinastijas turpinātāja ir jau Kristiāna mazmazmeita - pašreizējā Dānijas karaliene Margrēte II.

Iršu parks vai Iršu dārzs?

Medību parka nosaukumi gadsimtu gaitā mainījušies vairākkārt: 18. gadsimta beigās, Bekas prinča laikā, lietots apzīmējums „zvēru dārzs” Thiergarten. Vēlāk, paralēli sāka lietot nosaukumu „Iršu dārzs” - Hirschgarten (no vācu val. staltbrieži Edelhirsch). Vietējie zemnieki to vienkāršoja, latviskojot par Iršu parku un Iršu dārzu. Augstās, tā saucamās dižciltīgās medības ilga vairākas dienas. Tajās šāva briežus, stirnas un mežacūkas, bet putnu medībās – fazānus, medņus, dzērves un gulbjus. Pakāpi zemāk pēc nozīmības, stāvēja zaķu, lapsu un vāveru medības, bet ar plēsīgo zvēru medīšanu augstdzimtības nenodarbojās, uzskatot tās par muižniekiem necienīgām. Lai nomedīto varētu ar ērtībām baudīt un, lai nenosaltu, rokās turot bisi, līdzi kungiem devās sulaiņi, pavāri un muzikanti!

Valmiermuižas Iršu parka paviljons, 1900. to gadu sākums.

Ar 19 044 desetīnām zemes, 19. gadsimta vidū Valmiermuiža astotā lielākā muiža Vidzemē. Rocība ļāva muižas teritoriju labiekārtot: parka alejās stādīti koki. Visā Iršu dārza platībā sakopa ceļus. Muižas īpašnieki fon Lēvenšterni (von Loewenstern) algoja īpašu jēgeru, kuram bija jābūt lieliskam medniekam un jāpārzina meži. Piķieri (medību suņu dresētāji) vadīja dzīvnieku izdzīšanu noteiktās šaušanas vietās. Bet, lai medību parkā neiemaldītos svešie un neatļauti slazdus neizliktu apkārtnes zemnieki, tika algots arī dārza sargs – „Iršu sargs”. Svešzemju stādījumiem parkā līdzi sekoja „iršu dārznieks”. Visi iepriekšminētie amati parādījās līdz ar medību parka izveidošanos. Interesanti, ka 1826. gadā, kad pagasta zemniekiem piešķīra uzvārdus, kā savam amatam atbilstošu, toreizējais Iršu parka sargs gribējis saukties par „Hirstinu”. Toreizējais Valmiermuižas mācītājs Jūlijs Valters tādu lepnību neatbalstījis, to latviskojot un reģistrā ierakstot vienkārši „Jānis Irše”.[1]

Ar laiku Iršu medību dārzs kļuva par mazu profesionālajiem medniekiem. Lai gan tie vietējie muižnieki, kurus neuzgodināja ar ielūgumu piedalīties medībās, nicīgi mēļoja, ka „[..] Te savu apvītušo mednieka prestižu uzspodrināja viens otrs ķeizara nama carēvičs, dažkārt jau tā sagrabējis, ka šāva „tik uz vienu pusi”, bet par trāpīšanu gādāja citi, kam tas tika uzdots[..].”, nokļūt izredzēto vidū kāroja visi. Liela apjoma medībām, kas nereti ilga vairākas dienas vai pat nedēļu, fon Lēvenšterni nolūkoja teritorijas ziņā daudz plašāku medību iecirkni ārpus muižas zemēm. Oliņu Lielajā mežā.

Oliņu Lielais mežs

Pirms medībām. Vidzemes muižnieki, domājams Valmiermuižā, ap 1906. g.

Gandrīz 32 verstis no Valmiermuižas (Wolmarshof), Valkas apriņķa robežās aiz Strenču pasta stacijas, atdalīts ar Ēveles un Lizdēnu īpašumiem, Gaujas krastā, pletās Oliņu Lielais mežs. Kā tolaik pagasta mežsargi lielījušies, - „[..] ar visbagātāko savvaļas medījumu visā Baltijā! Meži patiešām bijuši ļoti bagāti ar zvēriem un mednieki bez medījuma nekad nepārnākuši. Jaunās medību platības aizņēma 95 kvadrātverstis. Par meža specifiku liecina arī atbilstošie dotie vietu nosaukumi: Mežkaķis, Veckaķis, Ūdenskaķis, Vārnu vēris, Ķēves sils, Dzērvju pļava, Medņu riesta sils, Gaiļu gārša, Lāčasprākles sils un daudzi citi, kas raksturoja faunas bagātību.

19. gs. otrajā pusē, pēdējo Valmiermuižas īpašnieku, fon Lēvenšternu laikā, pilī iekārtoja īpašus apartamentus dižciltīgo viesu nakšņošanai. Uzturoties vairākas dienas, labprāt apmeklējuši un medījuši ne vien tuvējā Iršu parkā, bet devušies arī tālākā izbraucienā uz Oliņu Lielo mežu. Nakšņošana bijusi Oliņu pusmuižā. Dažu gadu laikā Oliņu mežu slava izgājusi ārpus Baltijas un Krievijas robežām. Divās medību sezonās piedalījās (1875. un 1876.) Prūsijas karalis Frīdrihs Kārlis, bet 1882. gadā medībās pabijis pat Krievijas cars Aleksandrs II! Sava ceļojuma laikā apskatījusi dārza iemītniekus un viesojusies arī Prūsijas karaliene Luīze (1908.). Ziņu par to, ka arī viņa būtu nomedījusi kādu stirnu vai fazānu, gan nav.

Ja nošauts garām

Valmieras muižas Iršu parkā augusi resna tā saucamā Lielā egle (uz 1939. gadu tai jau, domājams, ne mazāk par 150 gadiem), kuras galotnē bija apbrīnošanas cienīgs un, liekas, mākslīgs zaru veidojums krēsla veidā. Tur baroni likuši iesēsties saviem dzinējiem pēc neveiksmīgām medībām un tad šāvusi uz tiem.[2]

Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja, vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Liepnieks L. Tēvu zemes novadā. Stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1997.)
  • 2: (Valmieras novada teikas. Valmiera, 1999.)

Kam senāk alus derēja? 1

Topic 1
Replies 0
  1. Aldaris
  2. Alus
  3. Alus receptes
  4. Kaugurmuiža
  5. Mazsalacas muiža
  6. Naukšēnu alus darītava
Kam senāk alus derēja?

No sentēvu laikiem mums palicis uguns rituāls un alus, bez kuriem neiedomājami lieli godi un svētki. Alum senāk piedēvēja vispirms sakrālas un dziednieciskās īpašības. Tam pamatā senatnē bija raudzēts savvaļas bišu medus. Paplašinoties labības audzēšanai, alu sāka vairāk gatavot no graudiem. Tomēr medus dzērieni saglabājas līdz jaunākajiem laikiem. Medalus, alus apdziedāts dziesmās, cildināts teikās, tautas ticējumos. Baltu zemēs, kur ārstēšana balstījās uz dabīgiem līdzekļiem, daudzās zāles tika radītas uz medalus, vēlāk uz alus bāzes. Ar alu pēc ceļojuma (īpaši karavīri pēc karagājiena) ierīvēja kājas, lai tās nesāp. Slimniekiem dzina no aknām akmeņus, skaloja muti pret zobu sāpēm, sievietēm tas bija izcils līdzeklis novecojošai ādai; vakarā ar alu mazgāja seju un to nenoslaukot gāja gulēt, no rīta nomazgā ar siltu ūdeni. Matus izskaloja ar alu, lai būtu stiprāki, spīdētu. (Varat alus lietderību kosmētikā pārbaudīt arī tagad - būs savdabīgs tests mūspuses dzīvajiem aliem, bet ar sterilizācijai pakļautiem –labāk nemēģiniet). Vēl 19. gs. sākumā zāles ieteica dzert kopā ar alu, jo dabīgais alus labi tonizē, dezinficē un stiprina organismu.

Galvenā izejviela alum bija labība: visvairāk mieži, bet minēti arī kvieši, auzas, griķu mistrs. Lai tas tik ātri nesaskābtu, klāt lika ozola mizas, ošu lapas, pelašķus, vaivariņus, bet visbiežāk apiņus. Tādu alu sauca par rūgtu jeb apiņotu pretstatā saldam jeb medotam.

No hronikām uzzinām, ka jau 1226. gadā rīdziniekiem ir aizliegts vākt apiņus ārpus savām robežām, jo alus brūvēšanu uzsāka ordenis un bīskaps, vēlāk arī muižas, tirgojot alu krogos. Alus, iesals un apiņi ietilpa nodevu sarakstos, bet alus brūvēšanu ”nevāciem”, piedraudot ar sodiem, Rīgā aizliedza jau 1384. gadā. Latviešiem bija atļauti tikai alus transportēšanas darbi. Ja mūsu senči būtu akli klausījuši svešzemju ienācējiem, tad līdz šim pašdarināta alus veidi un alus darīšanas paņēmieni nebūtu tik bagātīgi saglabājušies. Vidzemes 1690. gada arklu revīzijas dokumentos atkārtoti atzīmēts, ka lielceļu tuvumā dzīvojošie zemnieki kroģē alu un to pārdod ceļiniekiem, un tas kaitēja muižai. Zemniekiem bija tiesības darīt alu tikai pašu patēriņam. No dokumentiem uzzinām, ka tolaik slavenam kaugurietim „Lejas Ēniņu” saimniekam Krišjānim piederēja savs degvīna, kā arī savs alus katls, bijis apiņu dārzs. Klētī stāvējuši 20 podi apiņu un „… kad viņa jaunais suns pirmoreiz zaķa pēdas uzcēlis, viņš aiz prieka veselu mucu alus izdzert devis…”.

Tiesības zemniekiem brūvēt mājas alu savām vajadzībām un līdzdalība muižu alus producēšanā ļāva saglabāt vissenākās alus darināšanas iemaņas, kas citur Eiropā jau bija izzudušas. Vēl 1809. gadā publicists Johans Kristofs Petri rakstīja: „Katrs pilsētā un laukos var brūvēt priekš sevis, cik viņš grib…katrai muižai ir savs brūveris, un to prot katrs zemnieks”.

Kokmuižas alus darītava, 20. gs. sākums.

Piļu, vēlāk muižu brūži bija nelieli un tie brūvēja alu zemnieku patēriņam, kas kvalitātes ziņā atpalika no mājas alus. Kopš 19. gs. sāka dibināt alus darītavas, arī mūspusē: „Kokmuižā, kur to lieliskam tecināja, 9 rubļus muca maksāja”, tā 1875. gadā rakstīja literāts Jānis Austriņš. Toreiz muižu krodzinieki pārsvarā bija latvieši. No Bavārijas ievestajiem apiņiem brūvēja stipro bairiš alu jeb bairīti, kas drīz kļuva populārs viesībās un saietos. Mājas brūvētais tomēr bija saldāks un gardāks un to godos un svētkos centās izbrūvēt katrs sevi cienošais saimnieks. Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā bija ap 100 alus darītavas, bet 20. gados sākas žūpības apkarošana un palika ap 30, daļēji tāpēc, ka tās tika apvienotas. Tā rādās, piemēram, alus darītava „Aldaris”.

Kokmuižas alus brūža automašīna. 20. gs. 30. gadi.
Naukšēnu alus darītava, 1912. g.

Valmieras pusē 20. gs. 20.-30. gados turpināja darboties trīs alus darītavas: 1888. g. Naukšēnos dibināta alus darītava, kuras alus bija atzīts par kvalitatīvāko Latvijā, domājams laba ūdens dēļ. Darītava ražoja ne tikai alu, bet arī medalu, iesala dzērienu, limonādi, zelteri (mākslīgi minerālūdeņi). Turpināja darboties arī viena no vecākajām alus darītavām Latvijā Kokmuižā. Kokmuižas alus darītava jeb rūpnīca izveidojas pie muižas jau 18. gs., bet 19. gs. otrajā pusē bija slavena ar savu produkciju visā Krievijā „ar noliktavām no Vladivostokas līdz Meinai”. Dažādas Kokmuižas alus šķirnes varēja baudīt arī valmierieši, īpaši Jāņparka paviljonā. 1936. gadā tūrisma ceļvedī „Valmiera-Burtnieki-Mazsalacā” lasām, kā „Mazsalacas muižas parkā darbojas viena no plašākajām un modernāk ierīkotām Latvijas alus darītavām”.

Mazsalacas muiža ar alus brūzi. 20. gs. sākums. Muiža un brūzis 1905. g. nodedzināti, 20. gs. 20. gados atjaunoti.

Padomju laikos alus receptes atpalika no izpildījuma kvalitātes, bet alu brūvēt sāka arī mazie brūži. Pēc haosa 90. gados pašreiz Latvijā ir ap 15 alus darītava, un mēs varam lepoties, kā mūspusē ir divas labas alus darītavas – Brenguļos un Valmiermuižā.

Kaimiņos Igaunijā ir 4, bet Lietuvā ir ap 60 alus darītavas. Lietuvā ir ļoti daudz mazu mājas brūžu, jo likums to atļauj. Daudziem pie mājas zeļ neliels miežu lauciņš, īpaši Pasvales pusē. Arī alus klāsta ziņā izdomas un seno recepšu lietuviešiem netrūkst. Pašreiz populārs sarkanā āboliņa, piena alus. Tur izsenis pavasara un rudens gadatirgos iecienīts siltais alus. Lietuvieši piktojas, ka tiem nav atļauts audzēt kaņepes un apskauž par to latviešus. Senāk vai ikkatrā Žemaitijas sētā varēja nobaudīt kaņepju alu, bet tagad pašiem jāpērk dārgais un slavenais Šveices kaņepju ražojums.

Fakti apstiprina, ka dzērienu, īpaši alus pilnveidošanā, baltu tautas nebija tikai vērotājas. Piemēram, 1425. gadā Karksi ordeņa fogts Igaunijā nosūtīja kā dāvanu uz Prūsiju virsmestram sešas mucas alus: „..kā labu, kādu nevāci Karksi apvidū mēdz brūvēt.”. 19. gs sākumā tautas dziesmu vācējs L. Rēza savā krājumā „Dainos” komentāros skaidroja, ar ko vācu alus atšķīrās no lietuviešu brūvēta: „Mūsu alu patīkamāk dzert, tas ir saldāks, gaišāks. Saimnieces vēl līdz šim to māk vārīt. Tas ļoti līdzīgs angļu alum”. L. Rēza apgalvoja, ka slavenais Londonas „Ala” ir vienkārši uzlabots lietuviešu alus. Pēc mūsdienu pētnieku domām, alus brūvēšanas māku no baltiem aizguvuši ne tikai vācieši, bet Londonas „Ala” varbūt pārņemtais un uzlabotais lietuviešu vai latviešu alus. Varbūt kāds mūsu sencis pačukstēja, vai drīzāk klosteru mūki aizveda alus recepti uz Angliju? Mūsdienu ārzemju eksperti atzīmē, ka dzērienu receptes tiek turētas slepenībā un tās zina tikai daži speciālisti, kuri apgūst alus, degvīna ražošanu, bet šodien Baltijā gandrīz katrā ciemā kāds māk vārīt alu un dedzināt degvīnu!

Lūk, kādi alus nosaukumi savulaik bijuši Lietuvas bajāru un pilsētnieku ēdienkartē, kurus izmanto arī mūsdienās. Piemēram, Pūķa alus - ar četrām zālītēm. To dzer 3 glāzes dienā pret apaukstēšanos. Cepto alu – ar dažām ārstnieciskām zālītēm, sutinātu melnās keramikas podiņā ar rupjmaizē apviļātu vāciņu, dzer diennaktī 1-2 glāzes ķermeņa stiprināšanai. Pimpja alus – (Pimpis – viens no seno lietuviešu mīlēšanās dieviņiem ) – alus ar vienas zālītes saknīti. Dzer no vīriešu pēdām 3 glāzes diennaktī.

Dižmaņu saietos pie dažādiem ēdieniem piekrišana bijusi alus uzlējumiem: piemēram, dubultais alus pie zivs – uz divām zālītēm, četrkārtīgais alus pie mēdījumiem – aukstais alus uzlējums uz 4 zālīšu lapām un tamlīdzīgi. Dažus alus šodien diezgan grūti būtu pagatavot, bet vecpilsētas alus kokteilis vienkāršs - netīrītais alus ar svaigām paipalu olām.

Lūk, senā lietuviešu alus recepte sliņķiem, derīga arī mūsdienās:
Uzvārīt ūdeni, nosmelt putiņas, atvēsināt. Remdenā ūdenī liek izceptu un sagrieztu gabalos mājas rudzu maizi (ja liek veikala rupjmaizi, tad tā jāapcep). Jo vairāk maizes, jo labāks alus. Iepilda muciņā, cieši aizvāko un tur diennakti. Pēc tam ūdeni nolej kādā traukā, ieliek tur apiņus, labi pavāra un ielej muciņā atpakaļ. Pieliek raugu un , kad alus sāks „staigāt”, sapilda to pudelēs un noliek labā vēsumā.

Uz Rudens un mūsu veselību!

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēstures speciāliste

Apjumību laiks. 1

Topic 1
Replies 0
  1. Apjumības
  2. Jumis
  3. Miķeļi
  4. Rudenāji
  5. Septembris
Apjumību pasākums Valmieras muzejā, 2010. gada 16. septembrī.

Dabā uz beigām iet Septembris, saukts vēl par Viršu, vai Sila mēnesi. Septembrī lielākie svētki ir Apjumības jeb Rudenāji, Mikeļi. Tie ir lieli gadskārtu svētki, kad vasara nodod vadīšanas grožus rudenim, kad diena un nakts ir vienādā garumā. Ražas ievākšanas un vasaras - rudens darbu nobeiguma svētki. Vēl ir laika sprīdis svētkus nosvinēt.
Septembris ir Visuma un Dabas līgums, kurā piedalāmies arī mēs. Raksturīga visu septembra svētku īpašība – iešana, braukšana Dabā, turpinās sēņošana, ogošana, medības. Pēc dabas kārtības sastādām svētku kārtību: suminām Zemīti-māmiņu par tās dāsnumu, pateicamies vasarai, lūdzam Dabai un paši gādājam, lai iesētā labība labi pārziemotu, lai mēs un lopiņi neslimotu, lai labi glabātos krājumi, lai zvēriem un putniņiem to nepietrūktu.
Svētkos visi meklējam Jumi, bet atraduši, to glabājam kā laimes, ražības zīmi. Ja septembrī rūc Pērkons – silts rudens.

Apsveicēji nes Jumja stila dāvanas, dzied dziesmas, skandina dzejas vārsmas par draudzību un mīlestību. Cits citam dāvina krešu, dāliju, samteņu pušķīšus un citas dāvanas. Ģimenes vīrieši pateicās sievām par rūpesti, bērnu auklēšanu, jauku ģimenes pavardu, mātes meitām dod derīgus dzīves padomus. Viens otru apdūmo ar dzintaru, piparmētrām utt. Telpas rotā ar brūklenājiem, puķu pušķiem klāt pieliek auzas, linus, bet aizsardzībai - kadiķi, dadzīti.

Apģērbs dažādas krāsas, jo rudens daba ir krāšņa, bet derēs arī pasteļtoņi, jo septembra gaisā daudz miglas. Liekam apmetņus dažāda garuma, tās apzīmē aizsardzību. Apģērbu rotā ar samteņu pušķīšiem.

Rituāli ēdieni – dažnedažādas ruletes: gan saldas, gan gaļas - vārītas, dūmotas/žāvētas. Ruletēm vidū liek: mellenes, plūmes, ābolus. Galdā tiek celti ēdieni, kuri apzīmē pilnumu, sātību: āboli, cūkgaļa (ar brūklenēm) un kāposti dažādos veidos, baravikas. Var pasniegt kartupeļus „mundierī” vai cepam kartupeļus ugunskurā.

Rituāli dzērieni – izvilkumi-balzāmi no sermukšliem/pīlādžiem, mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm, āboliem arī burbuļojoši, putojoši dzērieni un protams alus.
Spēlējam paslēpes, laižam gaisā ziepju burbuļus, pīpējam „Miera pīpi”. Svētkus labi svētīt uz tā saucamiem Miglas, Virpuļu kalniem (tur, kur migla ilgi turas), piemēram, Zilā kalnā, kuram ugunskurus arī savā sētā.
Septembrī sākas linu plūkšana, tāpēc svinam (īpaši tie, kuri audzē linus) arī linsēklu svētkus: galdu rotā ar liniem, rudzu, miežu vārpām. Svētkos dziedam dziesmas par liniem (draudzības, mīlestības saitēm), skandējam apdziedāšanās dziesmas, ēdam aitas gaļu, dzeram alu, cepam auzu miltu cepumus, plātsmaizes rotājam ar auzu skarām, liekot Jumja stilā.

Apjumību pasākums Valmieras muzejā, 2010. gada 16. septembrī.

Septembrī, kad spīd augošs Mēness svinam Dzērvju vai Koku/Mežu svētkus. Godinām Mēnestiņu, jo šajā laikā viņš atrodas vistālāk no Zemes un spīd asā leņķī, tādēļ viņam piemīt milzīgs spēks. Godinām Meža māti par „zaļo zeltu”, par dāsnām dāvanām, īpaši mežam jāpateicas mežkopjiem (vēl nesen ap šo laiku skaisti svinēja Meža darbinieku dienu).

23. septembrī zālēm un aizsardzībai vācam pīlādžus. Šajā dienā jāpiemin arī Saules kaujas vai Baltu vienības diena, kad 1236. g. notika vēsturiska, pasaules nozīmes kauja. Tajā Lietuvas valdnieks Mindaugs piepalīdzot zemgaļiem, sakāva Zobenbrāļu ordeņi. Pēc Saules kaujas ordenis pārstāja eksistēt, bet tā paliekas apvienojas ar Vācu, jeb Teitoņu ordeni Vācijā un izveidojas Livonijas ordenis. Saules kauja ir tautiskā brieduma un pašcieņas svētki, baltu tautu vienības svētki. Svētkos dziedam valsts himnu, dziedam dziesmas par Dzimteni, karavīriem. atceramies savus dižgarus, pateicamies saviem senčiem.

Septembra laiks labvēlīgs pārejai uz citu vietu, tāpēc ir labi tēvu pavarda uguni pārnest jaunajās mājās Mēs no jauna iekuram pavarda uguni, ziedojam ugunskuram, dziedam, dejojam, skrienam pie ūdeņiem un skatāmies tajos kā spogulī (atbildes uguns) – uzburam no tēliem un viļņiem likteni.
Septembra beigās ir t.s. Dzelzs nedēļa, kad nekādus dižus darbus nedarām, lai dzelzs/rūsa mūsu darba augļus nesabojā (piemēram, neliek skābēties kāpostus).

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēstures speciāliste

Nams ar vēsturi 1

Topic 1
Replies 0
  1. Ruģēns
  2. Rātsnams
  3. Uksenšerns
  4. Ulpe
„Lai kas tu būtu, padomniek, ieejot rātsnamā izpildīt savu pienākumu, atstāj aiz durvīm savu privāto dzīvi un tās vajadzības, dusmas, netaisnību, naidīgumu, savtību, draudzību, vēlmi izpatikt; pakļauj sevi un savas vajadzības kopienas vajadzībām, jo, kāds tu esi pret citiem – taisnīgs vai netaisnīgs, - tu stāvēsi Dievišķās tiesas priekšā”
Uzraksts virs rātes zāles durvīm Tallinas rātsnamā

Sākums

Valmieras vēstures ritējums laika gaitā bijis ļoti mainīgs. Pārticība miera gados mijusies ar postu un iznīcību daudzajos karos. 14. gadsimtā, (1323.) dokumentos pirmo reizi tiek minēta pilsētas pārvalde rāte ar vienu birģermeistaru un četriem palīgiem rātskungiem, sekretāru un bendi. Salīdzinot ar mūsdienu Eiropas Savienības tirdzniecības iespējām, būdama Hanzas savienības locekle no 1365. gada, jau komunicējusi ar Krievu zemēm un daļu Eiropas. Minētajā savienībā tolaik ietilpa ne tikai īstās, balsstiesīgās pilsētas, bet arī nelielās pilsētiņas, baudot visas lielo tirdzniecības pilsētu priekšrocības. Ordeņa piešķirtās Rīgas tiesības, kā arī tirdznieciskie sakari ar Pleskavu un Novgorodu, igauņu Tērbatu un Rēveli, Pērnavu un Vīlandi veicināja ekonomisko uzplaukumu. Interesanti būtu „ceļojot laikā” un uzzināt, - tieši kur pulcējās rātskungi, pilsētas viesi un svešzemju tirgotāji? Vācbaltu literāts Vilhelms Heine savā darbā „Piezīmes Valmieras vēsturei” (Rīga,1893.) uzskaitījis no 1374. līdz 1468. gadam gandrīz divus desmitus rātskungu, tomēr precīzu ziņu par rātsnama celšanas gadu un plānojumu viduslaikos, nav.

Mūros ieskautais un nezināmais

Kopš dibināšanas Valmierai, līdzīgi kā citām senākajām viduslaiku pilsētām visapkārt bija mūri ar sargtorņiem un vārtiem, kas veda laukā uz galvenajiem ceļiem. Mūru uzturēšana pilsētas drošības labā prasīja ne vien daudz pūļu, bet maksāja arī naudu, kuras gan, visbiežāk pilsētas rātes kasē nemaz nebija. Turklāt, 16. gs. otrajā pusē, uzlabojoties šaujamieročiem, vecie pilsētas mūri nespēja garantēt vajadzīgo drošību. Zviedru valdība (1622.) piešķīra Valmieru Akselam Uksenšernam ar noteikumu, ka „viņam jānocietina pilsēta un jāuztur garnizons”. Turpmākajos 60 gados uz rietumiem no pils vārtiem tika iemērīta apmēram 300 x 300 m liela teritorija nelielai pilsētiņai. Nosprausti regulāri kvartāli ar taisnām ielām un uzcelti jauni nocietinājumi, kurus vēl pastiprināja ar sešiem bastioniem. Vērienīgie paplašināšanās pasākumi ne vien pārveidoja Valmieru, bet arī ietekmēja tās izaugsmi.

Show map
Valmieras plāns 1797. gadā. Rātsnams (R) – tirgus laukumā stūrī, tagadējā teātra administrācijas korpusa vietā.

Lai gan zināms, ka toreizējais pilsētas īpašnieks Uksenšerna pēc 1622. gada arī atjaunojis rāti ar birģermeistaru un četriem rātskungiem, joprojām nav atrastas precīzas ziņas par rātsnama atrašanās vietu arī zviedru laikos. Pētniece Irēna Bākule izvirzījusi pieņēmumu, ka „ [..] iespējams, ka rātsnams nodedzis 1689. gada lielajā ugunsgrēkā vai gājis bojā 1702. gadā krievu uzbrukuma laikā. Tomēr arī 1688. gada plāna paskaidrojumos rātsnams nav minēts. Pirmo reizi rātsnams parādīts 1797. gada Valmieras plānā – tas atradies pretim Sīmaņa baznīcai, tirgus laukuma un Pēterburgas ielas stūrī. 20. gadsimta 30. gados fotoattēlos redzama vienstāva koka ēka, kurai ir augsti virspamati un augsts divslīpju kārniņu jumts ar nošļaupumiem galos. Rātsnams sastāvējis no lielākās pamatēkas un ar piebūvi pievienotas mazākas ēkas. Pamatēka bija būvēta simetriska – ieejas durvis atradās uz galvenās ass, bet katrā durvju pusē bija trīs logi; ārdurvju vērtnes ar rokoko stila rotājumiem [..]”(Rātsnami Latvijas pilsētās –Zinātne, 2001.)

Pašā viducī

VECAIS RĀTSNAMS 1920. to gadu beigās.

Patiešām, pēdējā rātsnama adrese, gadus simts atpakaļ, būtu bijusi uz kuvēra (vēstules I.Z.) rakstāma kā Pēterpils iela 3. Nams atradās parocīgā un ērtā vietā, pašā pilsētas viducī, tirgus laukuma malā. Ir zināms, ka savulaik, pamatojoties uz pilsētas valdes 1791. gada 19. augusta lēmumu, īpašums zemesgrāmatā reģistrēts ar reģistra Nr. 2. Pirmās Latvijas valsts laikā, 1920. tos gados, mainījās valdes nama oficiālā adrese - Lāčplēša iela 3. Bet vislielākās pārmaiņas sagaidīja pašu veco rātsnamu, jo 1926. gadā, speciāli pilsētas pašvaldības vajadzībām, tika pārbūvēts bijušais Dr. G. Apiņa nams Rīgas ielā 33. Tam uzcēla otro stāvu, iekārtoja telpas pārvaldei un ierīkoja sēžu zāli 250 personām. Taupīja un naudu pašvaldības budžetā skaitīja arī tolaik, jo kopējās izmaksas nepārsniedza plānotos trīsdesmit tūkstošus - Ls. 28.000. Kāpēc bija jāpārceļas uz jaunām telpām? Esošais rātsnams administrācijas vajadzībām vairs neatbilda. Bija nepieciešamas jaunas un laikmetīgas telpas. Bez tam, toreizējā pilsētas pašvaldība nemaz neslēpa viedokli, kuru atbalstīja arī daudzi no valmieriešiem, ka vecais nams ir morāli novecojis un ir „ kā kauna traips jaunās un plaukstošās Latvijas apriņķa pilsētas statusam”. Protams, ka bija tomēr nedaudz žēl šķirties no tik pierastā un vairākās valmieriešu paaudzēs tik ļoti sarastā vecā nama. Te vairākās paaudzēs „iegrāmatots listēs” katrs Valmieras pilsonis, sākot no dzimšanas un izsvītrots no iedzīvotāju reģistra, ja bija devies tālākā ceļā Dieva mierā… 1930. gados bijušā rātsnama telpās darbojās Putniņa mehāniskās darbnīcas.

1970. gadā šajā vietā uzcēla Leona Paegles Valsts drāmas teātra jauno korpusu, bet izrādās, ka rātsnams tomēr palicis „iemūžināts” saistībā ar kreisstiesas tulku un norakstītāju (apriņķa tiesas rakstvedi) Jāni Ruģēnu (1817.-1876.).

Taisnību meklējot

Viens no Ruģēna niknākiem ienaidniekiem bijis rātskungs Prāmss. Pēc dažām vecajam dziesminiekam nodarītām pārestībām no rātskunga puses, kādu rītu, kad tas, kā parasti, cienīgi gājis uz rātes namu, Ruģēns sagaidījis Prāmsu uz tirgus laukuma. Kad Prāms cienīgi tuvojies Ruģēnam, tas noliecies rakņājies saslauku čupā. –„Ko jūs, Ruģēn, tur meklē? ”Prāmss jautā rakņātājam. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,” dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Par tik bezkaunīgo atbildēšanu rātskungs dusmās sācis kliegt un saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildīja arī Valmieras pilsētas policista vietu. Vācu kungs dodas uz rātes pusi, bet piesauktais likumu sargātājs Jēkabs nu strauji tuvojies taisnības meklētājam. [..] „Tas palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, Ruģēns atgriezies sabāž rokas bikšu kabatās un, izgāzis krūtis, smejas par ķērāju”.

Mērkaķis rātes namā

Otrs Ruģēna ienaidnieks bijis kreistiesas arhivārs Ulpe. Kādu rītu Ruģēns uz tirgus laukuma saticis kādu dūšīgu lauku veci. –„Paklau, onkul, vai tu negribi redzēt mērkaķi? Īstu?” Uzrunātais atbildējis, ka grib gan „Sen neesmu viņu redzējis, bet cik tā špāse maksā?”. –„Ko nu nieku maksā,” Ruģēns mierinājis. „Par rubli brīv` arī pakaitināt.” –„Nu labi, es paņemšu arī pātagu līdzi.”. Vecais atstājis ratos sievu, bet pātagu paņēmis līdzi. Ruģēns ievedis ziņkārīgo dzīvnieku mīļotāju, izstāstot, - kā ieiet un mērkaķi atrast. Vecais, pātagas kātu saujā spiezdams, iegājis kancelejā, kur patiešām sēdējis pats Ulpe. Ar izspiedušos zodu, pliku zemu pieri un košu vīriešu rotu - kupliem matiem pakausī. Večuks ar smīnu raugās „zvērā”. Tas atkal ļoti izbrīnījies raugās ienācējā… Pārsteigts, jo pieradis pie zemnieku godbijības, arhivārs, pār brilli lūrēdams, jautājis, ko šim vajagot. „Gluži kā cilvēks!” vecais nobrīnījies. „Un runā! Jāpakaitina!”. Nu ņiprais večuks apmulsušo rātes darbinieku sāk bakstīt ar pātagas kātu. „Ko, tu, lop`, dar`?” - Ulpe iesaucies un uzlēcis kājās. „Tas cilvēk` ir traks!”- „Ej nu, mērkaķi! Par rubli varu tevi pakaitināt,” „Ņerr - ņerr.” Parādi zobus!”. Protams, ka tūliņ un nekavējoties aktīvais dabas draugs arestēts. Izprašņājot, atklājies, ka pie vainas, protams, ir atkal Ruģēns, kas „[..] kā jau visos bīstamos momentos, jau pārceļojis pār tiltiņu pagasta teritorijā”.

Rātslaukums

REVOLŪCIJAS VĒJOS. Rātslaukumā 1917. gada aprīlī – ar sarkanbaltsarkano karogu un prasībām pēc miera, darba un maizes.

Joprojām - pilsētas sirds. Pie Sīmaņa baznīcas un Valmieras Domes ēkas. Vienmēr sakopts. Tas kļuvis atkal ne vien par pilsētas centrālo laukumu, bet arī par iecienītu atpūtas vietu ar dažāda rakstura pasākumiem un Jaunā gada sagaidīšanu. Gadsimti un kari vairākkārt mainījuši gan tā izskatu, gan funkcijas. Pie „špriču mājas” mundieros svinīgajās parādēs maršējuši pažarnieki. Ar un bez ūsām, spožām ķiverēm un daiļo dāmu sajūsmas skatu pavadīti! Vīzīgos un lepnos vācu kungus, Pirmā Pasaules kara laikā, 1917. gadā nomainīja skarbi vīri, kas atkal prasīja taisnību - „izbeigt karu un piešķirt zemi”, bet 1920. gada 18. novembrī Rātslaukumā, pie pilsētas valdes ēkas, Latvijas valsts otrajā dzimšanas dienā valmieriešus uzrunāja toreizējais pilsētas galva Alberts Ziediņš. 1940. g. agrākās ugunsdzēsēju depo ēkas vietā, laukuma ārmalā uzcēla modernu divstāvu viesnīcu „Tērvete” ārvalstu tūristiem, kas dotos uz vasaras olimpiskajām spēlēm Helsinkos.

Pēc 2. Pasaules kara viesnīcai, nu jau ar nosaukumu „Gauja”, klāt piebūvēja (1965.) trešo stāvu. Vidējās paaudzes valmierieši noteikti atcerēsies 70.-80. gados populāro kafejnīcu „Sīmanīti”. Divatā vai kopā ar draugiem iemalkot tasi kafijas un nobaudīt leģendārās „Vecrīgas” kūciņas kāroja ikkatrs! Mūsdienās Rātslaukumā, rudenī (oktobrī) atkal notiek ikgadējais Simjūda gadatirgus. Gadsimtos mērāma vēsture arī kādreizējiem mazajiem iknedēļas tirgiem; no viduslaikiem līdz pat 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem (1936.) rātslaukums – to tradicionālā norises vieta. Neskatoties uz lielķibeli, labi apmeklēts bija Ziemassvētku tirdziņš, kurā piedalījās amatnieki, dažādu rokdarbu tirgotāji un gluži kā senākajos laikos, gaisā vējoja kanēļa un piparkūku smarža. Bet, ko nu vairs par ziemu, gaidīsim pavasari!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja