Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc

Medību tradīcijas Valmieras novadā 18./19. gs. 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Bekas princis
  2. Dānijas princis
  3. Iršu parks
  4. Medības
  5. Oliņu Lielais mežs
  6. Valmiermuiža

Kā radās medību parks?

Medību parki Krievijā nāca modē ap 1751. gadu, kad par galma oberjēgermeistaru iecēla bijušo maršalu Semjonu Nariškinu. Galma mednieku korpusu pārkārtoja un modernizēja, ietērpjot vīrus greznās uniformās. Dāmu acis nu priecēja brašie jēgeri (mednieki – I. Z.) zaļās jakās ar zeltītām pogām, no kuru reljefiem ar zvēru galvu attēliem, varēja noteikt katra korpusa locekļa amatu un pakāpi. Medību ceremonijas greznībā pārspēja visu līdz tam Eiropas valstu galmos redzēto, un par Krievijas galma medībām sajūsmināti rakstīja ārvalstu sūtņi un ceļotāji. Uzlaboja arī medību mūziku. Izveidoja īpašu orķestri ar 35 dažādu toņu medību trofeju ragiem. Orķestrantus korpusā pieņēma un audzināja jau no zēna gadiem, tāpat kā citus medību speciālistus. Plaša instrukcija regulēja medību norisi.

Toreizējais Valmiermuižas (Wolmarshof) īpašnieks bija Dānijas karaļnama atzara pēctecis, Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs (1697-1775). Enerģiskais princis nekavējās Pēterburgas galma medību tradīcijas ieviest arī savā Vidzemes īpašumā. Pusversti no pils, uz rietumiem, izveidoja Iršu parku. Tā teritorija mūsdienās aptvertu 50 hektāru. Ar izturīgu baļķu žogu apjozto platību sadalīja iecirkņos. Neražas vai sliktajos gados mežsargi medībām Iršu parkā vēl papildus piegādāja stirnas un briežus, kuru muižas lielajos mežos netrūka. Galveno dārza iemītnieku kontingentu, kā to rāda pats nosaukums, veidoja brieži un stirnas. Atsevišķus iecirkņus iekārtoja īpaši fazānu audzēšanai. Bet 19. gs. beigās parka krāšņuma vairošanai fon Lēvenšterni iegādājās Belovežas sumbru pāri!

Kur medīja Dānijas princis?

1742. gadā, pēc tā laika ieskatiem, „būdams kungs jau krietnā pusmūžā”, Pēteris devās uz tālo Krieviju, ceļojumā pavadot savu radinieku. Jau pirmais Krievijā pavadītais gads ienesa viskrasākās pārmaiņas paša Pētera Augusta Frīdriha dzīvē. 1742. gadā viņš salaulājās ar Natāliju Golovinu. Laulības pavēra plašas dienesta karjeras iespējas: princi iecēla par Krievijas feldmaršalu (1742.) un par Igaunijas ģenerālgubernatoru (1744.). Krievijas galmā un augstākajās aprindās ērtības labad Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas prinča Pētera Augusta Frīdriha titulu saīsināja uz Viņa Augstība Dānijas princis Frīdrihs. Tā tas iegājās vēlāk arī Baltijas vēstures literatūrā.

Valmiermuiža 20. gs. sākumā. Izdevis H. Treijs, Valmierā.

1762. gada martā, Krievijas valdnieks Pēteris III par uzticīgu un pašaizliedzīgu kalpošanu valsts interesēm divdesmit gadu garumā, uzdāvina princim Valmiermuižu. Frīdrihs šeit uzcēla ne vien jaunu pili, bet uz muižas zemes „ierīkoja lepnu medību zvēru dārzu; rīkojis Krievijas galminiekiem izpriecas.”[..]. Lielisku uzņemšanu piedzīvoja arī Krievijas imperatore Katrīna II (1729-1796; imperatore no 1762. 28.6.), viesojoties te vairākas dienas 1764. gada jūlijā. Šis fakts minēts 1782. g. izdotajā „Topographische Nachrichten von Liv- und Ehstland” 3. sējumā: „Valmiermuiža tika 1762. gadā dāvināta Holšteinas-Bekas princim, kurš tur lika uzcelt neparasti skaistu namu, kā arī ierīkot zvēru dārzu”. Jauniegūtais īpašums kļuva par viņa paša medību rezidenci un vasarnīcu (namu) dižciltīgo viesu uzņemšanai. 1771. gadā Holšteinas – Bekas princis muižu pārdeva un pārcēlās uz Igauniju. Mirst dažus gadus vēlāk, septiņdesmit astoņu gadu vecumā (1775.). Prinča mazdēla Frederika mazdēlu Kristiānu (1863.) kronēja kā Dānijas karali, bet mūsdienās dinastijas turpinātāja ir jau Kristiāna mazmazmeita - pašreizējā Dānijas karaliene Margrēte II.

Iršu parks vai Iršu dārzs?

Medību parka nosaukumi gadsimtu gaitā mainījušies vairākkārt: 18. gadsimta beigās, Bekas prinča laikā, lietots apzīmējums „zvēru dārzs” Thiergarten. Vēlāk, paralēli sāka lietot nosaukumu „Iršu dārzs” - Hirschgarten (no vācu val. staltbrieži Edelhirsch). Vietējie zemnieki to vienkāršoja, latviskojot par Iršu parku un Iršu dārzu. Augstās, tā saucamās dižciltīgās medības ilga vairākas dienas. Tajās šāva briežus, stirnas un mežacūkas, bet putnu medībās – fazānus, medņus, dzērves un gulbjus. Pakāpi zemāk pēc nozīmības, stāvēja zaķu, lapsu un vāveru medības, bet ar plēsīgo zvēru medīšanu augstdzimtības nenodarbojās, uzskatot tās par muižniekiem necienīgām. Lai nomedīto varētu ar ērtībām baudīt un, lai nenosaltu, rokās turot bisi, līdzi kungiem devās sulaiņi, pavāri un muzikanti!

Valmiermuižas Iršu parka paviljons, 1900. to gadu sākums.

Ar 19 044 desetīnām zemes, 19. gadsimta vidū Valmiermuiža astotā lielākā muiža Vidzemē. Rocība ļāva muižas teritoriju labiekārtot: parka alejās stādīti koki. Visā Iršu dārza platībā sakopa ceļus. Muižas īpašnieki fon Lēvenšterni (von Loewenstern) algoja īpašu jēgeru, kuram bija jābūt lieliskam medniekam un jāpārzina meži. Piķieri (medību suņu dresētāji) vadīja dzīvnieku izdzīšanu noteiktās šaušanas vietās. Bet, lai medību parkā neiemaldītos svešie un neatļauti slazdus neizliktu apkārtnes zemnieki, tika algots arī dārza sargs – „Iršu sargs”. Svešzemju stādījumiem parkā līdzi sekoja „iršu dārznieks”. Visi iepriekšminētie amati parādījās līdz ar medību parka izveidošanos. Interesanti, ka 1826. gadā, kad pagasta zemniekiem piešķīra uzvārdus, kā savam amatam atbilstošu, toreizējais Iršu parka sargs gribējis saukties par „Hirstinu”. Toreizējais Valmiermuižas mācītājs Jūlijs Valters tādu lepnību neatbalstījis, to latviskojot un reģistrā ierakstot vienkārši „Jānis Irše”.[1]

Ar laiku Iršu medību dārzs kļuva par mazu profesionālajiem medniekiem. Lai gan tie vietējie muižnieki, kurus neuzgodināja ar ielūgumu piedalīties medībās, nicīgi mēļoja, ka „[..] Te savu apvītušo mednieka prestižu uzspodrināja viens otrs ķeizara nama carēvičs, dažkārt jau tā sagrabējis, ka šāva „tik uz vienu pusi”, bet par trāpīšanu gādāja citi, kam tas tika uzdots[..].”, nokļūt izredzēto vidū kāroja visi. Liela apjoma medībām, kas nereti ilga vairākas dienas vai pat nedēļu, fon Lēvenšterni nolūkoja teritorijas ziņā daudz plašāku medību iecirkni ārpus muižas zemēm. Oliņu Lielajā mežā.

Oliņu Lielais mežs

Pirms medībām. Vidzemes muižnieki, domājams Valmiermuižā, ap 1906. g.

Gandrīz 32 verstis no Valmiermuižas (Wolmarshof), Valkas apriņķa robežās aiz Strenču pasta stacijas, atdalīts ar Ēveles un Lizdēnu īpašumiem, Gaujas krastā, pletās Oliņu Lielais mežs. Kā tolaik pagasta mežsargi lielījušies, - „[..] ar visbagātāko savvaļas medījumu visā Baltijā! Meži patiešām bijuši ļoti bagāti ar zvēriem un mednieki bez medījuma nekad nepārnākuši. Jaunās medību platības aizņēma 95 kvadrātverstis. Par meža specifiku liecina arī atbilstošie dotie vietu nosaukumi: Mežkaķis, Veckaķis, Ūdenskaķis, Vārnu vēris, Ķēves sils, Dzērvju pļava, Medņu riesta sils, Gaiļu gārša, Lāčasprākles sils un daudzi citi, kas raksturoja faunas bagātību.

19. gs. otrajā pusē, pēdējo Valmiermuižas īpašnieku, fon Lēvenšternu laikā, pilī iekārtoja īpašus apartamentus dižciltīgo viesu nakšņošanai. Uzturoties vairākas dienas, labprāt apmeklējuši un medījuši ne vien tuvējā Iršu parkā, bet devušies arī tālākā izbraucienā uz Oliņu Lielo mežu. Nakšņošana bijusi Oliņu pusmuižā. Dažu gadu laikā Oliņu mežu slava izgājusi ārpus Baltijas un Krievijas robežām. Divās medību sezonās piedalījās (1875. un 1876.) Prūsijas karalis Frīdrihs Kārlis, bet 1882. gadā medībās pabijis pat Krievijas cars Aleksandrs II! Sava ceļojuma laikā apskatījusi dārza iemītniekus un viesojusies arī Prūsijas karaliene Luīze (1908.). Ziņu par to, ka arī viņa būtu nomedījusi kādu stirnu vai fazānu, gan nav.

Ja nošauts garām

Valmieras muižas Iršu parkā augusi resna tā saucamā Lielā egle (uz 1939. gadu tai jau, domājams, ne mazāk par 150 gadiem), kuras galotnē bija apbrīnošanas cienīgs un, liekas, mākslīgs zaru veidojums krēsla veidā. Tur baroni likuši iesēsties saviem dzinējiem pēc neveiksmīgām medībām un tad šāvusi uz tiem.[2]

Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja, vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Liepnieks L. Tēvu zemes novadā. Stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1997.)
  • 2: (Valmieras novada teikas. Valmiera, 1999.)

Kam senāk alus derēja? 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Aldaris
  2. Alus
  3. Alus receptes
  4. Kaugurmuiža
  5. Mazsalacas muiža
  6. Naukšēnu alus darītava
Kam senāk alus derēja?

No sentēvu laikiem mums palicis uguns rituāls un alus, bez kuriem neiedomājami lieli godi un svētki. Alum senāk piedēvēja vispirms sakrālas un dziednieciskās īpašības. Tam pamatā senatnē bija raudzēts savvaļas bišu medus. Paplašinoties labības audzēšanai, alu sāka vairāk gatavot no graudiem. Tomēr medus dzērieni saglabājas līdz jaunākajiem laikiem. Medalus, alus apdziedāts dziesmās, cildināts teikās, tautas ticējumos. Baltu zemēs, kur ārstēšana balstījās uz dabīgiem līdzekļiem, daudzās zāles tika radītas uz medalus, vēlāk uz alus bāzes. Ar alu pēc ceļojuma (īpaši karavīri pēc karagājiena) ierīvēja kājas, lai tās nesāp. Slimniekiem dzina no aknām akmeņus, skaloja muti pret zobu sāpēm, sievietēm tas bija izcils līdzeklis novecojošai ādai; vakarā ar alu mazgāja seju un to nenoslaukot gāja gulēt, no rīta nomazgā ar siltu ūdeni. Matus izskaloja ar alu, lai būtu stiprāki, spīdētu. (Varat alus lietderību kosmētikā pārbaudīt arī tagad - būs savdabīgs tests mūspuses dzīvajiem aliem, bet ar sterilizācijai pakļautiem –labāk nemēģiniet). Vēl 19. gs. sākumā zāles ieteica dzert kopā ar alu, jo dabīgais alus labi tonizē, dezinficē un stiprina organismu.

Galvenā izejviela alum bija labība: visvairāk mieži, bet minēti arī kvieši, auzas, griķu mistrs. Lai tas tik ātri nesaskābtu, klāt lika ozola mizas, ošu lapas, pelašķus, vaivariņus, bet visbiežāk apiņus. Tādu alu sauca par rūgtu jeb apiņotu pretstatā saldam jeb medotam.

No hronikām uzzinām, ka jau 1226. gadā rīdziniekiem ir aizliegts vākt apiņus ārpus savām robežām, jo alus brūvēšanu uzsāka ordenis un bīskaps, vēlāk arī muižas, tirgojot alu krogos. Alus, iesals un apiņi ietilpa nodevu sarakstos, bet alus brūvēšanu ”nevāciem”, piedraudot ar sodiem, Rīgā aizliedza jau 1384. gadā. Latviešiem bija atļauti tikai alus transportēšanas darbi. Ja mūsu senči būtu akli klausījuši svešzemju ienācējiem, tad līdz šim pašdarināta alus veidi un alus darīšanas paņēmieni nebūtu tik bagātīgi saglabājušies. Vidzemes 1690. gada arklu revīzijas dokumentos atkārtoti atzīmēts, ka lielceļu tuvumā dzīvojošie zemnieki kroģē alu un to pārdod ceļiniekiem, un tas kaitēja muižai. Zemniekiem bija tiesības darīt alu tikai pašu patēriņam. No dokumentiem uzzinām, ka tolaik slavenam kaugurietim „Lejas Ēniņu” saimniekam Krišjānim piederēja savs degvīna, kā arī savs alus katls, bijis apiņu dārzs. Klētī stāvējuši 20 podi apiņu un „… kad viņa jaunais suns pirmoreiz zaķa pēdas uzcēlis, viņš aiz prieka veselu mucu alus izdzert devis…”.

Tiesības zemniekiem brūvēt mājas alu savām vajadzībām un līdzdalība muižu alus producēšanā ļāva saglabāt vissenākās alus darināšanas iemaņas, kas citur Eiropā jau bija izzudušas. Vēl 1809. gadā publicists Johans Kristofs Petri rakstīja: „Katrs pilsētā un laukos var brūvēt priekš sevis, cik viņš grib…katrai muižai ir savs brūveris, un to prot katrs zemnieks”.

Kokmuižas alus darītava, 20. gs. sākums.

Piļu, vēlāk muižu brūži bija nelieli un tie brūvēja alu zemnieku patēriņam, kas kvalitātes ziņā atpalika no mājas alus. Kopš 19. gs. sāka dibināt alus darītavas, arī mūspusē: „Kokmuižā, kur to lieliskam tecināja, 9 rubļus muca maksāja”, tā 1875. gadā rakstīja literāts Jānis Austriņš. Toreiz muižu krodzinieki pārsvarā bija latvieši. No Bavārijas ievestajiem apiņiem brūvēja stipro bairiš alu jeb bairīti, kas drīz kļuva populārs viesībās un saietos. Mājas brūvētais tomēr bija saldāks un gardāks un to godos un svētkos centās izbrūvēt katrs sevi cienošais saimnieks. Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā bija ap 100 alus darītavas, bet 20. gados sākas žūpības apkarošana un palika ap 30, daļēji tāpēc, ka tās tika apvienotas. Tā rādās, piemēram, alus darītava „Aldaris”.

Kokmuižas alus brūža automašīna. 20. gs. 30. gadi.
Naukšēnu alus darītava, 1912. g.

Valmieras pusē 20. gs. 20.-30. gados turpināja darboties trīs alus darītavas: 1888. g. Naukšēnos dibināta alus darītava, kuras alus bija atzīts par kvalitatīvāko Latvijā, domājams laba ūdens dēļ. Darītava ražoja ne tikai alu, bet arī medalu, iesala dzērienu, limonādi, zelteri (mākslīgi minerālūdeņi). Turpināja darboties arī viena no vecākajām alus darītavām Latvijā Kokmuižā. Kokmuižas alus darītava jeb rūpnīca izveidojas pie muižas jau 18. gs., bet 19. gs. otrajā pusē bija slavena ar savu produkciju visā Krievijā „ar noliktavām no Vladivostokas līdz Meinai”. Dažādas Kokmuižas alus šķirnes varēja baudīt arī valmierieši, īpaši Jāņparka paviljonā. 1936. gadā tūrisma ceļvedī „Valmiera-Burtnieki-Mazsalacā” lasām, kā „Mazsalacas muižas parkā darbojas viena no plašākajām un modernāk ierīkotām Latvijas alus darītavām”.

Mazsalacas muiža ar alus brūzi. 20. gs. sākums. Muiža un brūzis 1905. g. nodedzināti, 20. gs. 20. gados atjaunoti.

Padomju laikos alus receptes atpalika no izpildījuma kvalitātes, bet alu brūvēt sāka arī mazie brūži. Pēc haosa 90. gados pašreiz Latvijā ir ap 15 alus darītava, un mēs varam lepoties, kā mūspusē ir divas labas alus darītavas – Brenguļos un Valmiermuižā.

Kaimiņos Igaunijā ir 4, bet Lietuvā ir ap 60 alus darītavas. Lietuvā ir ļoti daudz mazu mājas brūžu, jo likums to atļauj. Daudziem pie mājas zeļ neliels miežu lauciņš, īpaši Pasvales pusē. Arī alus klāsta ziņā izdomas un seno recepšu lietuviešiem netrūkst. Pašreiz populārs sarkanā āboliņa, piena alus. Tur izsenis pavasara un rudens gadatirgos iecienīts siltais alus. Lietuvieši piktojas, ka tiem nav atļauts audzēt kaņepes un apskauž par to latviešus. Senāk vai ikkatrā Žemaitijas sētā varēja nobaudīt kaņepju alu, bet tagad pašiem jāpērk dārgais un slavenais Šveices kaņepju ražojums.

Fakti apstiprina, ka dzērienu, īpaši alus pilnveidošanā, baltu tautas nebija tikai vērotājas. Piemēram, 1425. gadā Karksi ordeņa fogts Igaunijā nosūtīja kā dāvanu uz Prūsiju virsmestram sešas mucas alus: „..kā labu, kādu nevāci Karksi apvidū mēdz brūvēt.”. 19. gs sākumā tautas dziesmu vācējs L. Rēza savā krājumā „Dainos” komentāros skaidroja, ar ko vācu alus atšķīrās no lietuviešu brūvēta: „Mūsu alu patīkamāk dzert, tas ir saldāks, gaišāks. Saimnieces vēl līdz šim to māk vārīt. Tas ļoti līdzīgs angļu alum”. L. Rēza apgalvoja, ka slavenais Londonas „Ala” ir vienkārši uzlabots lietuviešu alus. Pēc mūsdienu pētnieku domām, alus brūvēšanas māku no baltiem aizguvuši ne tikai vācieši, bet Londonas „Ala” varbūt pārņemtais un uzlabotais lietuviešu vai latviešu alus. Varbūt kāds mūsu sencis pačukstēja, vai drīzāk klosteru mūki aizveda alus recepti uz Angliju? Mūsdienu ārzemju eksperti atzīmē, ka dzērienu receptes tiek turētas slepenībā un tās zina tikai daži speciālisti, kuri apgūst alus, degvīna ražošanu, bet šodien Baltijā gandrīz katrā ciemā kāds māk vārīt alu un dedzināt degvīnu!

Lūk, kādi alus nosaukumi savulaik bijuši Lietuvas bajāru un pilsētnieku ēdienkartē, kurus izmanto arī mūsdienās. Piemēram, Pūķa alus - ar četrām zālītēm. To dzer 3 glāzes dienā pret apaukstēšanos. Cepto alu – ar dažām ārstnieciskām zālītēm, sutinātu melnās keramikas podiņā ar rupjmaizē apviļātu vāciņu, dzer diennaktī 1-2 glāzes ķermeņa stiprināšanai. Pimpja alus – (Pimpis – viens no seno lietuviešu mīlēšanās dieviņiem ) – alus ar vienas zālītes saknīti. Dzer no vīriešu pēdām 3 glāzes diennaktī.

Dižmaņu saietos pie dažādiem ēdieniem piekrišana bijusi alus uzlējumiem: piemēram, dubultais alus pie zivs – uz divām zālītēm, četrkārtīgais alus pie mēdījumiem – aukstais alus uzlējums uz 4 zālīšu lapām un tamlīdzīgi. Dažus alus šodien diezgan grūti būtu pagatavot, bet vecpilsētas alus kokteilis vienkāršs - netīrītais alus ar svaigām paipalu olām.

Lūk, senā lietuviešu alus recepte sliņķiem, derīga arī mūsdienās:
Uzvārīt ūdeni, nosmelt putiņas, atvēsināt. Remdenā ūdenī liek izceptu un sagrieztu gabalos mājas rudzu maizi (ja liek veikala rupjmaizi, tad tā jāapcep). Jo vairāk maizes, jo labāks alus. Iepilda muciņā, cieši aizvāko un tur diennakti. Pēc tam ūdeni nolej kādā traukā, ieliek tur apiņus, labi pavāra un ielej muciņā atpakaļ. Pieliek raugu un , kad alus sāks „staigāt”, sapilda to pudelēs un noliek labā vēsumā.

Uz Rudens un mūsu veselību!

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēstures speciāliste

Apjumību laiks. 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Apjumības
  2. Jumis
  3. Miķeļi
  4. Rudenāji
  5. Septembris
Apjumību pasākums Valmieras muzejā, 2010. gada 16. septembrī.

Dabā uz beigām iet Septembris, saukts vēl par Viršu, vai Sila mēnesi. Septembrī lielākie svētki ir Apjumības jeb Rudenāji, Mikeļi. Tie ir lieli gadskārtu svētki, kad vasara nodod vadīšanas grožus rudenim, kad diena un nakts ir vienādā garumā. Ražas ievākšanas un vasaras - rudens darbu nobeiguma svētki. Vēl ir laika sprīdis svētkus nosvinēt.
Septembris ir Visuma un Dabas līgums, kurā piedalāmies arī mēs. Raksturīga visu septembra svētku īpašība – iešana, braukšana Dabā, turpinās sēņošana, ogošana, medības. Pēc dabas kārtības sastādām svētku kārtību: suminām Zemīti-māmiņu par tās dāsnumu, pateicamies vasarai, lūdzam Dabai un paši gādājam, lai iesētā labība labi pārziemotu, lai mēs un lopiņi neslimotu, lai labi glabātos krājumi, lai zvēriem un putniņiem to nepietrūktu.
Svētkos visi meklējam Jumi, bet atraduši, to glabājam kā laimes, ražības zīmi. Ja septembrī rūc Pērkons – silts rudens.

Apsveicēji nes Jumja stila dāvanas, dzied dziesmas, skandina dzejas vārsmas par draudzību un mīlestību. Cits citam dāvina krešu, dāliju, samteņu pušķīšus un citas dāvanas. Ģimenes vīrieši pateicās sievām par rūpesti, bērnu auklēšanu, jauku ģimenes pavardu, mātes meitām dod derīgus dzīves padomus. Viens otru apdūmo ar dzintaru, piparmētrām utt. Telpas rotā ar brūklenājiem, puķu pušķiem klāt pieliek auzas, linus, bet aizsardzībai - kadiķi, dadzīti.

Apģērbs dažādas krāsas, jo rudens daba ir krāšņa, bet derēs arī pasteļtoņi, jo septembra gaisā daudz miglas. Liekam apmetņus dažāda garuma, tās apzīmē aizsardzību. Apģērbu rotā ar samteņu pušķīšiem.

Rituāli ēdieni – dažnedažādas ruletes: gan saldas, gan gaļas - vārītas, dūmotas/žāvētas. Ruletēm vidū liek: mellenes, plūmes, ābolus. Galdā tiek celti ēdieni, kuri apzīmē pilnumu, sātību: āboli, cūkgaļa (ar brūklenēm) un kāposti dažādos veidos, baravikas. Var pasniegt kartupeļus „mundierī” vai cepam kartupeļus ugunskurā.

Rituāli dzērieni – izvilkumi-balzāmi no sermukšliem/pīlādžiem, mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm, āboliem arī burbuļojoši, putojoši dzērieni un protams alus.
Spēlējam paslēpes, laižam gaisā ziepju burbuļus, pīpējam „Miera pīpi”. Svētkus labi svētīt uz tā saucamiem Miglas, Virpuļu kalniem (tur, kur migla ilgi turas), piemēram, Zilā kalnā, kuram ugunskurus arī savā sētā.
Septembrī sākas linu plūkšana, tāpēc svinam (īpaši tie, kuri audzē linus) arī linsēklu svētkus: galdu rotā ar liniem, rudzu, miežu vārpām. Svētkos dziedam dziesmas par liniem (draudzības, mīlestības saitēm), skandējam apdziedāšanās dziesmas, ēdam aitas gaļu, dzeram alu, cepam auzu miltu cepumus, plātsmaizes rotājam ar auzu skarām, liekot Jumja stilā.

Apjumību pasākums Valmieras muzejā, 2010. gada 16. septembrī.

Septembrī, kad spīd augošs Mēness svinam Dzērvju vai Koku/Mežu svētkus. Godinām Mēnestiņu, jo šajā laikā viņš atrodas vistālāk no Zemes un spīd asā leņķī, tādēļ viņam piemīt milzīgs spēks. Godinām Meža māti par „zaļo zeltu”, par dāsnām dāvanām, īpaši mežam jāpateicas mežkopjiem (vēl nesen ap šo laiku skaisti svinēja Meža darbinieku dienu).

23. septembrī zālēm un aizsardzībai vācam pīlādžus. Šajā dienā jāpiemin arī Saules kaujas vai Baltu vienības diena, kad 1236. g. notika vēsturiska, pasaules nozīmes kauja. Tajā Lietuvas valdnieks Mindaugs piepalīdzot zemgaļiem, sakāva Zobenbrāļu ordeņi. Pēc Saules kaujas ordenis pārstāja eksistēt, bet tā paliekas apvienojas ar Vācu, jeb Teitoņu ordeni Vācijā un izveidojas Livonijas ordenis. Saules kauja ir tautiskā brieduma un pašcieņas svētki, baltu tautu vienības svētki. Svētkos dziedam valsts himnu, dziedam dziesmas par Dzimteni, karavīriem. atceramies savus dižgarus, pateicamies saviem senčiem.

Septembra laiks labvēlīgs pārejai uz citu vietu, tāpēc ir labi tēvu pavarda uguni pārnest jaunajās mājās Mēs no jauna iekuram pavarda uguni, ziedojam ugunskuram, dziedam, dejojam, skrienam pie ūdeņiem un skatāmies tajos kā spogulī (atbildes uguns) – uzburam no tēliem un viļņiem likteni.
Septembra beigās ir t.s. Dzelzs nedēļa, kad nekādus dižus darbus nedarām, lai dzelzs/rūsa mūsu darba augļus nesabojā (piemēram, neliek skābēties kāpostus).

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēstures speciāliste

Nams ar vēsturi 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Ruģēns
  2. Rātsnams
  3. Uksenšerns
  4. Ulpe
„Lai kas tu būtu, padomniek, ieejot rātsnamā izpildīt savu pienākumu, atstāj aiz durvīm savu privāto dzīvi un tās vajadzības, dusmas, netaisnību, naidīgumu, savtību, draudzību, vēlmi izpatikt; pakļauj sevi un savas vajadzības kopienas vajadzībām, jo, kāds tu esi pret citiem – taisnīgs vai netaisnīgs, - tu stāvēsi Dievišķās tiesas priekšā”
Uzraksts virs rātes zāles durvīm Tallinas rātsnamā

Sākums

Valmieras vēstures ritējums laika gaitā bijis ļoti mainīgs. Pārticība miera gados mijusies ar postu un iznīcību daudzajos karos. 14. gadsimtā, (1323.) dokumentos pirmo reizi tiek minēta pilsētas pārvalde rāte ar vienu birģermeistaru un četriem palīgiem rātskungiem, sekretāru un bendi. Salīdzinot ar mūsdienu Eiropas Savienības tirdzniecības iespējām, būdama Hanzas savienības locekle no 1365. gada, jau komunicējusi ar Krievu zemēm un daļu Eiropas. Minētajā savienībā tolaik ietilpa ne tikai īstās, balsstiesīgās pilsētas, bet arī nelielās pilsētiņas, baudot visas lielo tirdzniecības pilsētu priekšrocības. Ordeņa piešķirtās Rīgas tiesības, kā arī tirdznieciskie sakari ar Pleskavu un Novgorodu, igauņu Tērbatu un Rēveli, Pērnavu un Vīlandi veicināja ekonomisko uzplaukumu. Interesanti būtu „ceļojot laikā” un uzzināt, - tieši kur pulcējās rātskungi, pilsētas viesi un svešzemju tirgotāji? Vācbaltu literāts Vilhelms Heine savā darbā „Piezīmes Valmieras vēsturei” (Rīga,1893.) uzskaitījis no 1374. līdz 1468. gadam gandrīz divus desmitus rātskungu, tomēr precīzu ziņu par rātsnama celšanas gadu un plānojumu viduslaikos, nav.

Mūros ieskautais un nezināmais

Kopš dibināšanas Valmierai, līdzīgi kā citām senākajām viduslaiku pilsētām visapkārt bija mūri ar sargtorņiem un vārtiem, kas veda laukā uz galvenajiem ceļiem. Mūru uzturēšana pilsētas drošības labā prasīja ne vien daudz pūļu, bet maksāja arī naudu, kuras gan, visbiežāk pilsētas rātes kasē nemaz nebija. Turklāt, 16. gs. otrajā pusē, uzlabojoties šaujamieročiem, vecie pilsētas mūri nespēja garantēt vajadzīgo drošību. Zviedru valdība (1622.) piešķīra Valmieru Akselam Uksenšernam ar noteikumu, ka „viņam jānocietina pilsēta un jāuztur garnizons”. Turpmākajos 60 gados uz rietumiem no pils vārtiem tika iemērīta apmēram 300 x 300 m liela teritorija nelielai pilsētiņai. Nosprausti regulāri kvartāli ar taisnām ielām un uzcelti jauni nocietinājumi, kurus vēl pastiprināja ar sešiem bastioniem. Vērienīgie paplašināšanās pasākumi ne vien pārveidoja Valmieru, bet arī ietekmēja tās izaugsmi.

Apskatīt karti
Valmieras plāns 1797. gadā. Rātsnams (R) – tirgus laukumā stūrī, tagadējā teātra administrācijas korpusa vietā.

Lai gan zināms, ka toreizējais pilsētas īpašnieks Uksenšerna pēc 1622. gada arī atjaunojis rāti ar birģermeistaru un četriem rātskungiem, joprojām nav atrastas precīzas ziņas par rātsnama atrašanās vietu arī zviedru laikos. Pētniece Irēna Bākule izvirzījusi pieņēmumu, ka „ [..] iespējams, ka rātsnams nodedzis 1689. gada lielajā ugunsgrēkā vai gājis bojā 1702. gadā krievu uzbrukuma laikā. Tomēr arī 1688. gada plāna paskaidrojumos rātsnams nav minēts. Pirmo reizi rātsnams parādīts 1797. gada Valmieras plānā – tas atradies pretim Sīmaņa baznīcai, tirgus laukuma un Pēterburgas ielas stūrī. 20. gadsimta 30. gados fotoattēlos redzama vienstāva koka ēka, kurai ir augsti virspamati un augsts divslīpju kārniņu jumts ar nošļaupumiem galos. Rātsnams sastāvējis no lielākās pamatēkas un ar piebūvi pievienotas mazākas ēkas. Pamatēka bija būvēta simetriska – ieejas durvis atradās uz galvenās ass, bet katrā durvju pusē bija trīs logi; ārdurvju vērtnes ar rokoko stila rotājumiem [..]”(Rātsnami Latvijas pilsētās –Zinātne, 2001.)

Pašā viducī

VECAIS RĀTSNAMS 1920. to gadu beigās.

Patiešām, pēdējā rātsnama adrese, gadus simts atpakaļ, būtu bijusi uz kuvēra (vēstules I.Z.) rakstāma kā Pēterpils iela 3. Nams atradās parocīgā un ērtā vietā, pašā pilsētas viducī, tirgus laukuma malā. Ir zināms, ka savulaik, pamatojoties uz pilsētas valdes 1791. gada 19. augusta lēmumu, īpašums zemesgrāmatā reģistrēts ar reģistra Nr. 2. Pirmās Latvijas valsts laikā, 1920. tos gados, mainījās valdes nama oficiālā adrese - Lāčplēša iela 3. Bet vislielākās pārmaiņas sagaidīja pašu veco rātsnamu, jo 1926. gadā, speciāli pilsētas pašvaldības vajadzībām, tika pārbūvēts bijušais Dr. G. Apiņa nams Rīgas ielā 33. Tam uzcēla otro stāvu, iekārtoja telpas pārvaldei un ierīkoja sēžu zāli 250 personām. Taupīja un naudu pašvaldības budžetā skaitīja arī tolaik, jo kopējās izmaksas nepārsniedza plānotos trīsdesmit tūkstošus - Ls. 28.000. Kāpēc bija jāpārceļas uz jaunām telpām? Esošais rātsnams administrācijas vajadzībām vairs neatbilda. Bija nepieciešamas jaunas un laikmetīgas telpas. Bez tam, toreizējā pilsētas pašvaldība nemaz neslēpa viedokli, kuru atbalstīja arī daudzi no valmieriešiem, ka vecais nams ir morāli novecojis un ir „ kā kauna traips jaunās un plaukstošās Latvijas apriņķa pilsētas statusam”. Protams, ka bija tomēr nedaudz žēl šķirties no tik pierastā un vairākās valmieriešu paaudzēs tik ļoti sarastā vecā nama. Te vairākās paaudzēs „iegrāmatots listēs” katrs Valmieras pilsonis, sākot no dzimšanas un izsvītrots no iedzīvotāju reģistra, ja bija devies tālākā ceļā Dieva mierā… 1930. gados bijušā rātsnama telpās darbojās Putniņa mehāniskās darbnīcas.

1970. gadā šajā vietā uzcēla Leona Paegles Valsts drāmas teātra jauno korpusu, bet izrādās, ka rātsnams tomēr palicis „iemūžināts” saistībā ar kreisstiesas tulku un norakstītāju (apriņķa tiesas rakstvedi) Jāni Ruģēnu (1817.-1876.).

Taisnību meklējot

Viens no Ruģēna niknākiem ienaidniekiem bijis rātskungs Prāmss. Pēc dažām vecajam dziesminiekam nodarītām pārestībām no rātskunga puses, kādu rītu, kad tas, kā parasti, cienīgi gājis uz rātes namu, Ruģēns sagaidījis Prāmsu uz tirgus laukuma. Kad Prāms cienīgi tuvojies Ruģēnam, tas noliecies rakņājies saslauku čupā. –„Ko jūs, Ruģēn, tur meklē? ”Prāmss jautā rakņātājam. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,” dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Par tik bezkaunīgo atbildēšanu rātskungs dusmās sācis kliegt un saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildīja arī Valmieras pilsētas policista vietu. Vācu kungs dodas uz rātes pusi, bet piesauktais likumu sargātājs Jēkabs nu strauji tuvojies taisnības meklētājam. [..] „Tas palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, Ruģēns atgriezies sabāž rokas bikšu kabatās un, izgāzis krūtis, smejas par ķērāju”.

Mērkaķis rātes namā

Otrs Ruģēna ienaidnieks bijis kreistiesas arhivārs Ulpe. Kādu rītu Ruģēns uz tirgus laukuma saticis kādu dūšīgu lauku veci. –„Paklau, onkul, vai tu negribi redzēt mērkaķi? Īstu?” Uzrunātais atbildējis, ka grib gan „Sen neesmu viņu redzējis, bet cik tā špāse maksā?”. –„Ko nu nieku maksā,” Ruģēns mierinājis. „Par rubli brīv` arī pakaitināt.” –„Nu labi, es paņemšu arī pātagu līdzi.”. Vecais atstājis ratos sievu, bet pātagu paņēmis līdzi. Ruģēns ievedis ziņkārīgo dzīvnieku mīļotāju, izstāstot, - kā ieiet un mērkaķi atrast. Vecais, pātagas kātu saujā spiezdams, iegājis kancelejā, kur patiešām sēdējis pats Ulpe. Ar izspiedušos zodu, pliku zemu pieri un košu vīriešu rotu - kupliem matiem pakausī. Večuks ar smīnu raugās „zvērā”. Tas atkal ļoti izbrīnījies raugās ienācējā… Pārsteigts, jo pieradis pie zemnieku godbijības, arhivārs, pār brilli lūrēdams, jautājis, ko šim vajagot. „Gluži kā cilvēks!” vecais nobrīnījies. „Un runā! Jāpakaitina!”. Nu ņiprais večuks apmulsušo rātes darbinieku sāk bakstīt ar pātagas kātu. „Ko, tu, lop`, dar`?” - Ulpe iesaucies un uzlēcis kājās. „Tas cilvēk` ir traks!”- „Ej nu, mērkaķi! Par rubli varu tevi pakaitināt,” „Ņerr - ņerr.” Parādi zobus!”. Protams, ka tūliņ un nekavējoties aktīvais dabas draugs arestēts. Izprašņājot, atklājies, ka pie vainas, protams, ir atkal Ruģēns, kas „[..] kā jau visos bīstamos momentos, jau pārceļojis pār tiltiņu pagasta teritorijā”.

Rātslaukums

REVOLŪCIJAS VĒJOS. Rātslaukumā 1917. gada aprīlī – ar sarkanbaltsarkano karogu un prasībām pēc miera, darba un maizes.

Joprojām - pilsētas sirds. Pie Sīmaņa baznīcas un Valmieras Domes ēkas. Vienmēr sakopts. Tas kļuvis atkal ne vien par pilsētas centrālo laukumu, bet arī par iecienītu atpūtas vietu ar dažāda rakstura pasākumiem un Jaunā gada sagaidīšanu. Gadsimti un kari vairākkārt mainījuši gan tā izskatu, gan funkcijas. Pie „špriču mājas” mundieros svinīgajās parādēs maršējuši pažarnieki. Ar un bez ūsām, spožām ķiverēm un daiļo dāmu sajūsmas skatu pavadīti! Vīzīgos un lepnos vācu kungus, Pirmā Pasaules kara laikā, 1917. gadā nomainīja skarbi vīri, kas atkal prasīja taisnību - „izbeigt karu un piešķirt zemi”, bet 1920. gada 18. novembrī Rātslaukumā, pie pilsētas valdes ēkas, Latvijas valsts otrajā dzimšanas dienā valmieriešus uzrunāja toreizējais pilsētas galva Alberts Ziediņš. 1940. g. agrākās ugunsdzēsēju depo ēkas vietā, laukuma ārmalā uzcēla modernu divstāvu viesnīcu „Tērvete” ārvalstu tūristiem, kas dotos uz vasaras olimpiskajām spēlēm Helsinkos.

Pēc 2. Pasaules kara viesnīcai, nu jau ar nosaukumu „Gauja”, klāt piebūvēja (1965.) trešo stāvu. Vidējās paaudzes valmierieši noteikti atcerēsies 70.-80. gados populāro kafejnīcu „Sīmanīti”. Divatā vai kopā ar draugiem iemalkot tasi kafijas un nobaudīt leģendārās „Vecrīgas” kūciņas kāroja ikkatrs! Mūsdienās Rātslaukumā, rudenī (oktobrī) atkal notiek ikgadējais Simjūda gadatirgus. Gadsimtos mērāma vēsture arī kādreizējiem mazajiem iknedēļas tirgiem; no viduslaikiem līdz pat 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem (1936.) rātslaukums – to tradicionālā norises vieta. Neskatoties uz lielķibeli, labi apmeklēts bija Ziemassvētku tirdziņš, kurā piedalījās amatnieki, dažādu rokdarbu tirgotāji un gluži kā senākajos laikos, gaisā vējoja kanēļa un piparkūku smarža. Bet, ko nu vairs par ziemu, gaidīsim pavasari!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Laimi meklējot jeb starp diviem krogiem 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Kapsētas
  2. Kaļļiņa nams
  3. Kājnieku pulks
  4. Miroņkrogs
  5. Veco ļaužu pansionāts
  6. Zelta lauva
Pārmaiņās. Kādreizējā „Mironīša” vieta, vēlāk Kaļļiņa nams. 1960. to g. sāk. Ļeņina ielā Nr.38.

Bēdas remdēja Miroņkrogū

Par Miroņkrogu tautā tika saukts krogs, tagadējās Dārza un Rīgas ielas stūrī, uz kādreizējās Miroņu ielas. 20. gadsimta 20. gadu sākumā, Latvijas brīvvalsts laikā plānos iezīmēta kā Dārza iela; uz tās atradās J. Bērziņa dārzniecība. Labskanīgāks par iepriekšējo, valmieriešiem tik ļoti pierasto un ausi kutinošo „Miroņielu”. Un, tomēr, kāpēc tieši Miroņkrogs?

Atbilde jāmeklē senākā vēsturē: 18. gs. beigās (1773.), ar valdības rīkojumu baznīcu kapu velvēs, baznīcās un pie tām esošās kapsētās aizliedza glabāt mirušos. Slēdza arī Sīmaņa baznīcas kapsētu. Vienu versti tālāk, kā noteica rīkojums, „uz Diakonāta zemes Gaujas krastā, tā saucamajā Jēra kalnā, ierīkoja jaunu.”[1] . Pilsētnieku skaits auga strauji, tāpēc 19. gs. sākumā atkal jāsāk domāt par kapsētas paplašināšanu. Tā kā reāli vairs šādas iespējas nebija, tad steidzīgi meklēta brīva zeme. Turpat arī netālu atrasta un jau (1828.) uz tās izveidoja jaunos kapus, ko mūsdienās saucam par pilsētas jeb Centra kapiem. Ja pēc nelaiķa pavadīšanas pēdējā gaitā prasījās stiprāks malks bēdu remdēšanai, uz tās pašas ielas - vienmēr atvērts, bēriniekus gaidīja Miroņkrogs! Dzīva rosība valdījusi ne tikai bēru dienās, bet arī plostu sezonas mēnešos. No agra pavasara līdz vēlam rudenim, turp un atpakaļ, vairākas reizes dienā, no kroga uz Gaujas krastu, kluburējušas trokšņainas plostnieku vērtenes.

Krogus māja bijusi veca, vienstāva koka būve. 19. gs. beigās pārgājusi linu tirgotāja Ruļļa īpašumā. 1930. to gadu sākumā Rīgas ielas 60. namam īpašnieks tirgotājs Kārlis Kaļļiņš. Pēc Otrā pasaules kara „Kaliņa namā”, kā to dēvēja vecie valmierieši, nu jau Ļeņina ielā 38., linu pieņemšanas punktu nomainījusi limonādes rūpnīca. 1950. – 80. g. te darbojās Tautas tiesa, rajona Izglītības nodaļa u.c. iestādes. Arī pati ēka nedaudz, bet vizuāli mainījusies. Lūk, tāds stāsts namam, kas celts kādreizējā krogus vietā kancelejas preču veikals „Vidzemes papīrs”. Vēsturiski turpināta foto studijas pēctecība; pirmskara valmieriešu un pilsētas viesu iemūžinātāju, fotogrāfu Jāni Oši nu nomainījis Artūrs Rundēlis.

Bet vieta bez nosaukuma nekad nedzīvo! Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados par „Mironīti”, pie slidotavas un vecajiem krievu pareizticīgo kapiem, uzreiz pēc tās uzcelšanas sāka dēvēt kafejnīcu „Sports”.

Tā bijis. „Zelta lauva” Rīgas ielā Nr. 69. Foto 1922. g.

Pie „lauvas ģīmja”

No krogiem smalkāks skaitījies „Zelta lauvā”. Ar ierīkotu atsevišķu ieeju kungiem un savu – zemniekiem. Uzturēties krogos nebija liegts arī sievietēm. Daiļā dzimuma pārstāves, kas pa retam tur ieklīda, sevi pieticīgi dēvēja par „māsiņām”. Tās bija profesijas pārstāves, kuras mazāk interesēja alus garša, bet vairāk - dzērāju maki. Godīgas sievas un meitas kroga durvis vēra īpašos dzīves gadījumos. Derību dienā, kristībās vai bērēs. Ja nu kāda īpaši drosmīga būtne tomēr uzdrošinājās likt pie lūpām glāzi vīna, negantnieci vēlāk bāra gan pašas radi, gan klātesošie vīrieši, kuri tādu dzimumu līdztiesību neatzina…

Atmiņu glabātājs. Folkloras vācējs Kārlis Bukums (1884-1979). Foto 1914. g.

Puikas atmiņas

Valmieras muzejā glabājas novadpētnieka un folkloras vācēja Kārļa Bukuma (1884. 6. IV. – 1979. 10. III.) atmiņu pieraksts par Lauvas krogu (1961.). Pats ziņu sniedzējs no mazā puišeļa vēlāk kļūs par Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku. No 1926. g. dzīvojis Valmierā. Kopš 1925. g. bijis Latviešu folkloras krātuves ārštata korespondents. Līdz mūža beigām vācis folkloru un novadpētniecības materiālus, galvenokārt par Valmieras apkārtni.

Savu atmiņu stāstījumu K. Bukums iesāk ar precizējumu, „[..] 1891. gadā es biju 7 gadus vecs. Kādu svētdienu, abi ar vecmāmuļu ienācām pilsētā. Lauvas krogs bija pirmais lauku krogs no Valmieras uz rietumiem ejot. Aiz upītes, kur tagad ierīkota nespējnieku māja (mūsdienās pansionāts „Valmiera” Rīgas ielā 55. – I.Z.). Virs durvīm, kas bija ceļa pusē, šilte (izkārtne – I.Z.), uz kuras briesmīgs krēpains zvērs, par kuru mana vecmāmuļa teica, ka tas esot zvēru ķēniņš lauva. Pēcpusdienā ejam mājā. Pārejot upīti, uzpeld melns mākonis. Sāk līt. Lietussarga mums nav. Vecmāmuļa saka, - ieiesim krogā, kamēr lietus pāriet. Ieejam. Apstājamies durvju tuvumā. Visa lielā istaba vīriešu pilna. Tālāk no durvīm, garš galds pār visu istabu. Aiz galda divi vīri cilā pudeles. Lietus pāriet un mēs dodamies ceļā. Kurā gadā šis krogs beidza pastāvēt, nezinu. Kad pēc trim gadiem, 1894. g. rudenī sāku iet Valmieras Baznīcas skolā, tad tur jau mitinājās zaldāti. Redzēju un lasīju, ka virs durvīm, kur agrāk bija lauva, rakstīts Krasnojarskas pulks.”

Par politiku un sievietēm

Ja lasot radies iespaids, ka valmierieši bijuši nesātīgi plītētāji, lieli alus un brandavīna lietotāji, jāprecizē, ka krogi tolaik bija līdzvērtīgi mūsdienu interešu klubiem un kultūras centriem. Krogū nobaudīja jaunās ražas alu vai mēriņu iesala, čarkiņu sīvā, sita trumpas (spēlēja kārtis – I.Z.). Uzrāva pa kādai ziņģei un reizēm izmēģināja dūru spēku ar tuvējo kaimiņpagastu vīriem un puišiem. Kāvās lielākoties, divu iemeslu dēļ: ja kādam ķildīgākam viesim šķita, ka „dzeramais kristīts ar labu tiesu sētas akas ūdeņa” un, protams, meitiešu dēļ! Tad nu savējie un svešie netika dalīti - mērķējot negantā aprunātāja pazodē, kurš par visām varītēm skaļi klāstīja „nelabas lietas” par Jāņa vai Miķeļa nolūkoto sirdspuķīti. Ja ziņas izrādījās patiesas un no viltnieces, neaizejot līdz altārim, laimīgi tikts vaļā, tad nesenajam nelabvēlim ne vien uzsauca vairākus mēriņus stiprākā un dārgākā šeļķina (degvīna – I.Z.), bet arī godam nopelnītās bairīšdesas!

Abos - „Zelta lauvas”, gan „Miroņkrogū” saplūda ziņas ne vien no visas pilsētas, bet arī no tuvākajiem apkārtnes pagastiem. Tieši krodzinieki „zināja visu un par visiem.” Kas jauns? Cik maksā lini Rīgā? Par nelaiķiem, apbērētiem tepat, Miroņu ielas galā, kapos. Kurā ģimenē stārķis atnesis ikgadējo pienesumu… Kurš ne no brīvas gribas devies uz Ameriku un, kur rodamas vissmukākās meitas Valmierā?

1905. gada trauksmainajā rudenī pilsētas krogi bijuši ļaužu pārpilni. Bet ne jau slāpju dēļ apmeklētāji šurp dzinušies, jo visbiežāk krodzinieks aiz letes dirnējis dīkā. Līdz ar pilsētniekiem pēc dievvārdiem Sīmaņa baznīcā, mēdza iegriezties arī apkārtējo pagastu ļaudis. Krogus paps labprāt dalījās pārdomās ar apmeklētājiem par politiku un avīzēs izlasīto. Kopā apsprieda „nemieru būšanas Krievijā un, kā ar ražu un graudu cenām Vidzemē”. Avīzes katram mājās vis` nebija, tad nu pār krogus slieksni kāpa pat tie, kas citādi tur ne lūgšus nebija ievilināmi.

Veco ļaužu mītne – pansonāts. 1970. g.

Gadsimtiem mainoties

Gadsimtu mijā senākā viesu māja – krogs „Zelta lauva” piedzīvoja lielas pārmaiņas: to pārveidoja par 95. Krasnojarskas kājnieku pulka kazarmām. Vieta karavīru kortelei (dzīvošanai – I.Z.) izvēlēta veiksmīgi, jo netālu atradās Garnizona laukums kareivju apmācībām. Īsi pirms I. pasaules kara (1913.) ēkai uzbūvēja otro stāvu. Kazarmās (1914.) izvietoja Valmieras apriņķa mobilizētos, saformējot 350. Vidzemes zemessardzes kājnieku pulku.

Nodibinoties jaunajai Latvijas valstij, aktuāls atkal kļuva jautājums par armijas daļu izvietošanu pilsētā. 1922. gadā martā uz Valmieru pārceļot 8. Daugavpils kājnieku pulka divas rotas, priekšniecība par piemērotākām atzina tieši šo ēku. Par mājām karavīriem tās saukt gan iznāca tikai trīs gadus, jo ar (1926.) pulks pārgāja uz jauno mītnes vietu Kaugurmuižā. Dažus gadus kādreiz tik rosīgās kazarmas Rīgas ielā Nr. 69 – nu klusas un pamestas. Ko darīt? Tā kā pilsētai trūka telpu veco ļaužu sociālai aprūpei, domnieki 1929. g. ierosināja kazarmas pārbūvēt par nespējnieku patversmi. Priekšlikumu akceptēja un nolēma prasīt aizdevumu Hipotēku bankai 70 000 Ls. Pārbūves darbus vadīja inženieris M. Stakle. Vērienīgais projekts paredzēja ēku pilnībā pārplānot un pārbūvēt kā dziednieciska un ārstnieciska tipa iestādi. Ar koridoru sistēmu, centrālo apkuri, ūdensvadu, kanalizāciju, elektrisko apgaismošanu. Lai gan izmaksas pārsniedza sākotnēji plānotās par vairākiem tūkstošiem latu (Ls 80 630), rezultāts priecēja visus. 1930. gada nogalē, 19. decembrī patversmi svinīgi atklāja - tolaik modernāko visā Latvijā!

Izskaņā

Šoreiz stāstījums tikai par savulaik diviem zināmākajiem Valmieras krogiem. Par mūsu pusē ne mazāk ieslavētajiem un iecienītajiem Bestes, pie Kokmuižas ceļa, un Lielo Gaujas krogu, viņpus upes, - nākošā reizē!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Liepnieks L. Tēvu zems novadā: stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1997.)

Ūdens spēks 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Elku saliņa
  2. Gauja
  3. Lucas kalns
  4. Rātsupīte
  5. Svētupīte
  6. Zaķu saliņa
  7. Ūdens
Vecākā no zālēm ūdens,
Krāču putām, burvju vara.
Radītājs pats pirmais burvis,
Dievs ir mūsu dziedinātājs.

Tik vienkārši, skaisti un nozīmīgi par ūdeni saka Kalevalas eposa galvenais varonis, „viedais vecais Veinemeinens”.

Mums valmieriešiem ir labi: 8 kilometrus caur ”Mazām” un „Kazu” krācēm tek „sudrabiņu sijādama” Gauja. Tur var gan ūdeni pasmelt, gan savākt krāču putas. Ūdens sudrabainais mirdzums slēpj burvju spēku; sniedz prieku un barību dvēselei, vaigu skaistumam noder krāču putas.

Gaujas ūdens kādreiz tiešām bija zāļu tiesa, bet mūsdienās mēs vairs neuzdrošināmies tās ūdeni dzert nevārītu. Žēl, jo lai cik tīrs neizskatītos no krāna plūstošs ūdens, garīgi tas ir piesārņots, tāpēc ka satur informāciju par piesārņojumu un šai informācijai pievienojas arī cilvēku emociju ūdenī atstātie nospiedumi. Mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju atšķirt emocionāli piesārņotu ūdeni no tīra, turpretī dzīvnieki izvēlās (ja ļauj izvēlēties) avota, vai citu tīru ūdeni. Pētījumi rāda, ka ūdens prot lasīt mūsu emocijas un vārdus, tāpēc pirms iedzeram malku pilsētas ūdens der to mīļi uzrunāt, vēl jo labāk uzdziedāt. Valmierieši daudzās lietas iesākuši kā pirmie Latvijā. Pirmie arī sanācām pie Gaujas, lai tai atvainotos par pāridarījumu, dziedājām dziesmas, kaisījām ziedus Gaujas svētkos. Nozīmīgi būtu Valmieras pilsētas svētkus atkal veltīt Gaujai.

Pilsētās ūdens noiet garu ceļu no dabiskā avota, bieži vien veido noslēgtu sistēmu, ciklu. Dabiskās vides priekšrocība ir tā, ka lai cik liels arī nebūtu piesārņojums, ūdenim, atgriežoties dabiskajā vidē, piemīt brīnumātras spējas pašattīrīties un atjaunot sākotnējo dzīvības programmu. Arī Gaujas ūdeņi, kad palīdzējam gan fiziski, gan garīgi tos attīrīt kļuvuši dzidrāki.

Ap 70% cilvēka ķermeņa sastāv no ūdens un lai organisms izdzīvotu, ik dienu mums vajadzīgi pāris litri ūdens. Mūsu ir daudz, ūdens uz planētas arī daudz, taču saldūdens katru gadu paliek mazāk, pie tam tas kļūst aizvien netīrāks.

Svētupītes ieteka Rātsupītē.

Izsens avota ūdens tiek uzskatīts par labu, dziedinošu. Valmieriešiem ir zināms nostāsts par kādreiz netālu no Elku saliņas Lucas gravā guldzošu avotiņu, kurš tika uzskatīts par dziedinošu, svētu, no kura (vai caur kuru) tecējusi Svētupīte. Apkārtnes ļaudis nākuši dziedēt acu kaites. 20. gs. 80. gados Svētupīte bija gandrīz kļuvusi sausa, sāka aizaugt. Pēdējos lietainos gados tā atkal labi saredzama un pie Zaķu saliņas, veidojot divus atzarus, ietek Rātsupītē. Viens atzars pēc pavasara plūdiem paliek ātri gandrīz sauss. Šogad pavasara plūdos valmierieši pārliecinājās par to, ka Elku saliņa patiešām ir bijusi saliņa, bet Svētupīte, ar Gaujas vecupes un Rātsupītes ūdeņu palīdzību, parādīja savu bijušo varējumu.

Ūdens spēks

2009. gadā rudenī, meklējot sen zudušu avotiņu Lucas kalna apkārtnē, izstaigājam plašu apvidu un ar biolokācijas metodi izdevās atrast avotiņa atrašanās vietu. To varētu kādreiz attīrīt un palaist avotiņu pasaulē.

Ūdens spēks

Par ūdens sakrālo un praktisko nozīmi liecina daudzi tautas ticējumi, kurus būtu jāievēro arī mūsdienās. Aizvien vairāk apzināmies ūdens spēku, tāpēc varbūt likumsakarīgi, ka 2009. gadā par tautas Gada monētu Latvijā kļuva viena lata sudraba kolekcija „Ūdens monēta”, Ilmāra Blumberga grafiskais dizains, Jāņa Strupuļa plastiskais veidojums. Vecākā no zālēm-ūdens…

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Dzīvības ūdens 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Gauja
  2. Jānis Kupcis
  3. Valmieras minerālūdens
  4. Ūdens

Sākums

Ūdens – dabas daļa un neatņemams elements tajā, ko mūsdienās dēvē par vidi. Viduslaikos jēdzienu „vide” nepazina, bet izprata vienkāršas kopsakarības: ūdens – Dzīvība un Attīstība. Tā trūkums nozīmēja, ka viss dzīvais lemts iznīcībai. Pilsētnieki to lietoja ikdienā, pārtikā un sadzīvē. Pateicoties ūdens tuvumam, radās alternatīva zemes ceļiem. Senais Gaujas ūdensceļš bija ļoti svarīgs un nozīmīgs pārvietošanās un komunikācijas līdzeklis, 14.-16. gs. veidojot veselu sistēmu, kas ļāva precēm sasniegt tuvākus un tālākus tirdzniecības punktus. Hanzas Savienības ražojumus varēja izplatīt ne vien svešzemju, bet arī vietējie tirgotāji.

Bez ikviena valmierieša sirdij tuvās upes Gaujas, dēvētas gadsimtu gaitā Fluββ, Die AA, Die Ah, bet zviedru laikā pat kā AA Fluvius, - nebūtu arī Valmieras! Par pilsētas un Gaujas vēsturi rakstīts jau vairākkārt aizvadītā gada „Valmierietī”, tāpēc šoreiz par kādu mazāk zināmu, bet tikpat neatņemamu reģiona elementu. Īpašu ūdeni, kas tā vārdu nes pasaulē – Valmieras minerālūdeni!

Ūdens spēks

Reklāma – dzeriet „Valmieras minerālūdeni”, laikraksts „Valmierietis”Nr.1. 1929.g.

Ūdenim vienmēr piemitis īpašs spēks, reizēm pat biedējošs. Literāros darbos, tautas teikās un pasakās tas bieži atainots kā trauksmes un briesmu elements. Drauds. Nekontrolējams un postošs spēks. Ka, tas patiešām spēj būt neaprēķināms arī 21. gadsimtā, „izejot” ārpus ierastā tecējuma, visi izjutām redzējām un nesenajos Gaujas plūdos, Lieldienās, aprīlī. Tomēr ūdenim piemīt arī vēl citas īpašības, proti, tas var ārstēt un dziedēt.

Ārstnieciskās un dziednieciskās īpašības piemita arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Valmierā (1928.) atklātajam pazemes sālsūdenim. Minerālūdens ātri ieguva popularitāti un atpazīstamību ar savu unikālo ķīmisko sastāvu un fizikālajām īpašībām, ar īpašo garšu, kas kā apgalvoja zinātāji, - „ne par mata tiesu neatpaliek no Eiropā izslavētā Bādenbādenes Frīdriha avota Vācijā”[..]”.

Atrada zemē

Te atradās - Valmieras „Bekona Eksporta” kautuve ap 1929./30.g. Rūpniecības ielā Nr.1.

Akciju sabiedrības „Bekona Eksporta” 1. fabrikas celtniecības gaitā, izbūvējot 788 pēdas dziļo artēzisko aku, eksportkautuves teritorijā atklāja dabisko minerālūdeni. Pirmā jaunatklāsmes prieku nomainīja bažas, jo akas urbšanas darbi bija saistīti ar lielām tehniskām grūtībām. Bija jāpārvar 238 metru dziļums vidusdevona smilšakmeņos. Ko darīt? Risinājumu nācās meklēt ārpus Valmieras - Rīgā, firmā „Kauliņš un dēli”. Ierīkošanas darbiem lieti noderēja arī valmierieša Pāpes pielietotā modernā tehnika un neatlaidība. Plānoto darba apjomu veica piecos mēnešos. „[..] Ar spiedienu ūdens paceļas 14 pēdas virs zemes un stundā aka izdod ne mazāk par 40 000 litriem vērtīgā ūdens. Tas ir 12 grādus silts, neparasti dzidrs, tīrs, ar stiprām stara laušanas spējām un zāļu piegaršu” (Prof. Dr. med. Alksnis J. Valmieras dabiskā minerālūdens ārstnieciskā nozīme. Rīga, 1931.).

Ar profesora svētību – Jānis Kupcis (1871.-1936.), „Valmieras minerālūdens” krusttēvs un popularizētājs.

Lai novērstu runas, ka jauno minerālūdens rūpniecisko izstrādi varētu lobēt vietējie uzņēmēji un pašvaldība, kā neatkarīgais eksperts pieaicināts Latvijā tolaik atzītākā autoritāte balneoloģijas jautājumos (no latīņu balneum, mācība par dziedniecībā lietojamiem jūras un minerālūdeņiem un dūņām – I. Z.), Latvijas Universitātes praktiskās farmācijas katedras profesors Jānis Kupcis. Pētnieks veica ļoti rūpīgu jauniegūtā ūdens ķīmisko analīzi, prognozējot tam „lielu nākotni, bet Valmierai - iespēju kļūt par jauno Latvijas ārstniecības un tūrisma centru, līdzvērtīgu Ķemeriem un Baldonei, jo „[..] Valmieras ūdens neatšķiras no Kaukāza minerālūdeņiem. Trīsdesmit grādu silts tas lietojams elpošanas ceļu, žultspūšļa un pirmās stadijas tuberkulozes ārstēšanā, kā arī reimatisma un ādas slimībām [..]”. Paši valmierieši eksportkautuves jeb „cūku fabrīķa” teritorijā atrasto un ar visām labajām īpašībām apveltīto brīnumūdeni, zibenīgi nosauca daudz prozaiskākā un necienīgākā vārdā, - par „cūkūdeni”!

Nākotnes plāni

Apmeklējiet kūrortpilsētu Valmieru! 1933. g.

Minerālūdens nozares izaugsme savulaik plānota ar globālu vērienu, jo Valmierā no Ņujorkas pat ieradies kāds La-Salle kungs un ievadījis sarunas amerikāņu kapitāla ieguldīšanai kūrorta attīstībai Latvijā un Valmierā… Kopā ar toreizējo eksportkautuves direktoru tika izstrādāts grandiozs plāns, kas pēc saviem apmēriem pārspētu pat vismodernākos Eiropas kūrortus! Apbūvētu ne tikai tuvāko – Stacijas ielas rajonu, bet arī netālo Kaugurmuižu un visu priežu mežu Kauguru vērī.

Valmieras avīzes tolaik rakstīja, ka „mūsu kūrorts būs vienīgais visā pasaulē, kur tik reti izdevīgi un pateicīgi tiks savienotas stiprās sāls ūdens dziednieciskās spējas ar maigo priežu ozonu. Tādēļ pēc projekta jo plaši tiks pielietota tramvaja satiksme pa visām galvenajām ielām uz staciju, pilsētu un Kaugurmuižu. Visas galvenās ielas būs asfaltētas, bet pārējās gludi šosētas (asfaltētas – I.Z.).Pilsētā tiks ierīkoti kino, spēļu kazino, sanatorijas, hoteļi un citas labierīcības, kādas sastopamas vismodernākajos kūrortos”.

Pa tiešo - tā pildīja minerālūdeni pudelēs, 1929.g.

1929. gada augustā minerālūdeni sāka rūpnieciski pildīt pudelēs. No artēziskās dziļurbuma akas ieguva 1000 litrus stundā. Valmieras dabiskā minerālūdens iestādes gatavo produkciju – kā „patīkamu un atspirdzinošu galda ūdeni” varēja nopirkt „visos labākajos veikalos un vairumā Rīgā, Blaumaņa ielā 20.” Ar minerālūdeni bija plānots piesaistīt apmeklētājus un tūristus: karstās un aukstās dziednieciskās vannas plānoja iekārtot Gaujas labajā krastā, 1927. gadā jaunuzceltajā pirtī. Taču trīsdesmito gadu pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Valmieru un lielie plāni palika vien ieceru līmenī. Pašvaldības iekārtoto „Vannu iestādi” neapmeklēja cerētie atpūtnieku tūkstoši un cerētā peļņa vien palika uz papīra…

Izskaņā

Gatavs lietošanai! 1930. tie gadi.

Pēc 2. Pasaules kara (1945.), netālu no Valmieras - sanatorijā „Līči”, Valmieras minerālūdeni pielietoja dziedniecības procedūrām. Zīmīgi, ka gandrīz turpat atrada arī minerālūdeni un ierīkoja artēzisko akas urbumu. 1959. gadā izveidoja minerālūdens cehu un tas atradās bijušās Mūrmuižas spirta fabrikas telpās (Kampars P., Liepnieks L. Valmiera. Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. Rīga, 1962.), bet 1960. gados ūdeni transportēja uz Cēsu alus darītavu, kur to piesātināja ar ogļskābo gāzi un pildīja pudelēs, pārdodot ar nosaukumu „Valmieras minerālūdens”.

Bet vairāk kā trīsdesmit gadus – Valmieras īpašais veselības ūdens mājvietu radis Naukšēnos, kur 1979. gadā sāka darboties minerālūdens cehs. „[..] Pildāmo minerālūdeni ved no Valmieras. Ceha darbības sākumā ražošanas apjoms bija ļoti liels. Pudeles pildīšanai pieveda no Līvānu stikla rūpnīcas, bet realizēja Latvijā un Krievijā. 1995. gadā cehā saražoja 2,5 miljonu pudeļu. Tās pilda lielās un mazās pudelēs, kuras piegādāja no Lietuvas. Vasaras mēnešos, kad ir vislielākais pieprasījums, dienā piepilda pat līdz 6000 pudeļu. Cehā ražo „Valmieras minerālūdeni 2”. To īpaši iecienījuši kurzemnieki Liepājā un Ventspilī, arī Cēsīs, Rīgā un, bez šaubām, arī Valmierā [..]”( Valmieras novads, 1999.) Ir pagājuši piecpadsmit gadi un par ārstniecisko ūdeni joprojām gādā naukšēnieši. Tas gan nopērkams Valmieras veikalos, gan nobaudāms visā Latvijā.

Bet aizvadītajā starptautiskajā muzeja naktī 2010, tika izsludināts SIA „Naukšēni” konkurss, kurā visus apmeklētājus aicināja piedalīties konkursā par reklāmas saukli „Valmieras ūdens dzērienam”. Tad nu kas zina, varbūt pēc kāda laika ar jaunu un intriģējošu nosaukumu to cilāsim veikala plauktā un ieliksim savā pirkumu grozā. Lai veicas – gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Putriņas 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Brēža
  2. Gaujas kauss
  3. Putriņas
  4. Putter
  5. Pāvils Rozītis
  6. Spēka vītols
  7. Uksenšerns
  8. Valmieras puikas

Gaujas krastā

Lielā Rīgas ceļa kreisajā pusē, līdz pat Gaujai, vēl pirms gadiem simts, bija izvietojušās Valmieras pilsētai piederošās mājas: Ceļajēris, Ērmanis, Lācars, Putriņas un Brēža. Katra ar savu vēsturi un stāstu. Viszināmākā no tām – pēdējā, Brēža, kurā jau 17. gs. atradās skola – izvietota rijā. Ar to saistās Valmieras novada latviešu izglītības pirmsākumi, bet no (1844.) savu vēsturi un gadus skaita tā pēctecis, kādreizējais draudzes skolas nams (līdz 1929.). Daudzus gadus vēlāk, vecais nams atdzima (1984.) un te atkal sāka skanēt bērnu balsis. Mūsdienās Mākslas vidusskola, Valdemāra Baloža ielā 5.

Bet šoreiz stāsts ne par skolu, bet par Brēžu tuvākajām kaimiņmājām – Putriņām vai Putter, kā dēvētas jau tālajos zviedru laikos. Uz senās zemes arī divas īpašas vietas spēka un ticības gūšanai. Svētais vītols un Veselības avots!

Iz vēstures

Paejot pārdesmit soļus lejup uz Gaujas pusi pa nelielo Mākslinieku ieliņu, tā izbeidzas. Tālāk ceļš ievijas Putriņu mežā. Pastaigājoties, droši vien retais sev uzdod jautājumu - kāpēc tik neierasts nosaukums? Putra kā pārticības simbols? Par labu tādam skaidrojumam varētu liecināt vēl saglabājusies paruna „putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā”, jo tīrumi, neskatoties uz upes tuvumu un smilšaino augsni, vienmēr devuši pietiekami ražas, lai sātīgo virumu varētu baudīt ne vien rītā, bet arī palaunadzī. Jāteic, ka valmierieši naski uz īpašu vietvārdu došanu. Kur vēl citviet Latvijā atrodams Burkānu ciems (sāka veidoties toreizējā pilsētas nomalē no 1926. g. uz agrākajām Valmiermuižas zemēm) un Banāni (daudzdzīvokļu māju mikrorajons L. Laicena ielā, Pārgaujā 1970. gados)?

Putriņu vietvārda vēsturiskā izcelsme visticamāk saistīta ar pirmo zemes īpašnieku. Septiņpadsmitajā gadsimtā piešķirta Valmieras garnizona ieroču meistaram Kasparam Puteram; Putter saucās ne vien pašas mājas, bet arī tuvējā apkārtne. Ar laiku nosaukums kļuva ierastāks un labskanīgāks zemnieka ausij, un abas blakus esošās mājas baznīcas grāmatās rakstītas kā „Kalna Putra” un „Lejas Putra”, bet vēlāk, vienkārši – Putra (Putriņ Putriņas). No paaudzes paaudzē valmierieši tā arī dēvē mežu Gaujas krastā, pie minētajām mājām.

Spēka vītols

Vēl viena no versijām vietas nosaukumam radusies saistībā ar kulta vietu Putru / Putriņu leju, nepilnus 3 kilometrus no Valmieras. Šeit vēl 19. gadsimta 60. gados bijis apskatāms milzīgs (9 - 10 m apkārtmērā) vītols un avotiņš. Apkārtējie iedzīvotāji ticējuši, ka tie abi spēj dziedināt slimības un atvairīt ļaunumu, tālab vītolam ziedoja putraimus (no tā cēlies vietas nosaukums). Ap dižkoku sēja dzīparus, lika tā pakājē vilnu, lupatiņas un pat naudu! Tāda dabas spēku pielūgšana, protams, nepalika neredzama vietējai luterāņu baznīcai un „[..] Bīskaps Valters, toreiz Valmieras mācītājs, kas šādā ziedošanā bij` slepeni noskatījies, uzaicināja vītolu nocirst un sadedzināt. Viņam atbildēja, kas to darīšot, pērkons nosperšot un neviens šā darba neuzņēmās. Tad viņš pats koku aizcirta un aizdedzināja . Divi jaunāki vītoli Gaujas krastā, arī avotiņš gravā pie Putriņu mājām vēl ir atrodams [..]” (Balodis V.D. Valmiera. Vēsturisks apcerējums ar kartēm, skatiem un Valmieras privilēģijām. 1911.)

Pie Rātes tiesas

1782. gada pavasarī, īsi pirms Lieldienām, „Lejas Putru” saimniekam Mārcim jāmēro ceļš uz Valmieru. Tiesā ierodas vēl divi liecinieki. „Zviedru” saimniece Maže un nabagu mājā dzīvojošais Ansis. Visiem trim „jādod liecības” par Brēžām. Izsauktie tikuši sīki jo sīki izprašņāti un bijis jāatbild uz sekojošajiem jautājumiem: pirmkārt, vai dzirdēts, ka „Brēžas” uz 1681. gadu, bijusi pilsoņu zeme un tās lielums sasniedzis tikai 1/8 arkla? Otrkārt, vai pēc 1729. gada „sastāvējusi zem mācītāja muižas”? Treškārt, vecais skolotājs Sēliešu Jānis klausījis pilsētas burmeistara Svorkeļa pēcnācējiem jeb Kokmuižas kungam Anhornam fon Hartvisam? Visi trīs liecinieki vienbalsīgi zvērējuši, ka „nezin neko par to, ka uz Brēžas zemes skolotājs būtu jel kādas klaušas pildījis vai naudā un graudā ko devis Kokmuižai”[..]”

Putriņu un Brēžu māju saiešanas un draudzība ar laiku paput, un pārtrūkst pavisam, kad draudzes skolas skolotāja Brēžu Pētera dēls, arī skolotājs, Mārtiņš Gotlībs (Martin Gottlieb Brehβe; 1778 - 1833) 1817. gadā apprecas otrreiz. Jaunā sieviņa Ģertrūde Klementīne Spelg (Gertruhdt Clementihn Spelch; 1788 - 1833) sevi skaita par piederīgu augstākai kārtai. Iedomas par smalkāku izcelsmi un „vācisko būšanu” ne bez pamata. Ilgāku laiku Klementīne dzīvojusi pie Liepas muižas īpašnieces, baroneses Ģertrūdes fon Boijes. Gluži bez abpusējas ietekmes tomēr kaimiņu būšana nepalika, jo skolas solā ābeces gudrības labprāt apguva vairāku paaudžu mazie Putras, bet no 1824. gada Mārča dēls Dāvis sevi turpmāk visos kārtības ruļļos liek rakstīt tikpat labskanīgā famīlijā (uzvārdā) – Grünling!

Svešzemnieki aiz Putriņu priedēm

Vai zinājāt, ka augstie zemes pakalni labajā pusē pie tagadējās akciju sabiedrības „Valmieras piens” un televīzijas retranslācijas torņa, ir agrākie Piņņu kalni? Par to, kas atvedis finnus (Finne - soms) uz Vidzemi un, kur tie dzīvojuši, lasāms jau pieminētajā draudzes skolas skolotāja Valdemāra Dāvida Baloža (1848 - 1918) darbā: „[..} Kad zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs bij` Vidzemei iekarojis, tad viņš Valmieru dāvināja savam kancleram, grāfam Akselam Uksenšernam. Šis grāfs nometināja Valmierā uz dzīvi piņņus jeb somus, par ko pilsētnieki sūrojās un žēlojās. Piņņus iz pilsētas izvietoja un ierādīja viņiem dzīves vietu starp Putriņām un Kocēniešu Cēļa un Brēmeļa mājām. Arī piņņiem vītols bij` sevišķi svēts koks [..]”.

Jāprecizē, ka Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs dibināja militārās kolonijas ne tikai Valmierā, bet visā Livonijā. Tādas bija - Ādažos, Tērbatā (Tartu), Koknesē, un Daugavgrīvā. Jau 1623. gada vasarā Aksels Uksenšerna (Axel Oxenstierna) saņēma atļauju nometināt pilsētā ap 300 somu karavīru ar ģimenēm. Gadu vēlāk, (1624.) jau ieradās 142 personas ar sievām un bērniem.

Ar laiku daļa karavīru ieguva Valmieras namnieku tiesības, bet vēlāk, kad tie tika pārcelti ārpus pilsētas, tiem ierādot zemi, kļuva par zemkopjiem, Putter mājas iemītniekiem veidojot tādu kā robežjoslu starp pilsētu un jaunizveidoto ciematu. Arī svētais vītols kļuva par kopējo saskarsmes vietu, kur savus ziedojumus nesa un savus dievus pielūdza gan vietējie latviešu zemnieki, gan somu kolonistu pēcteči.

Gaujas kauss

Putriņu mežā 20. gadsimta 60. - 70. g., reizi gadā - aprīli, kļuva par visnozīmīgāko sacensību norises vietu visā Latvijā. Daudzi tūkstoši dažāda kalibra un vecuma vīri un skaita ziņā krietni mazāks tehniski ieinteresētu dāmu pulks, apmeklēja iecienīto un par Valmieras vizītkarti jau kļuvušo leģendāro motokrosu „Gaujas Kauss”. Skatītāju rindās dedzīgi atbalstot savējos, varēja „sadzirdēt” valmieriešus un cēsiniekus. Netrūka ne rīdzinieku, ne valcēniešu un limbažnieku, temperamentīgo latgaliešu un azartisko lietuviešu, ne arī patālo ceļu mērojušo igauņu līdzjutēju. Eh, ja nu dikti nepaveicās kādam no mūsējiem, jo cīņā par uzvaru traucās arī citu brālīgo padomju republiku motosportisti, vai tad ne svēta lieta, ka vīru un puišu rokas braucienu starplaikos sniedzās pēc „Prīmas” vai lepnākas markas smēķu paciņas? Aizmirst kreņķi līdzēja arī kāds „nomierinošāks” malks, tāpēc dažs labs līdzjutējs tā „sagura”, ka svaigajā pavasara gaisā baudīja veselīgu miegu visas atlikušās sacensību dienas garumā.

Jāteic gan, ka vienmēr sacensības tika organizētas ļoti augstā līmenī. Līdz ar lielisko sportistu tehnisko sniegumu, bija padomāts arī par darbaļaužu iepriecināšanu. Izbraukuma bufetēs varēja iegādāties tādus padomju laika deficītus un reti baudītus gardumus kā apelsīnus, Medniekdesiņas, labu šokolādi u.t.t. Astoņdesmitajos gados (no 1983.) mototrasi pārcēla uz „Kūļiem”. Tā beidzās vēl viens no Putriņu vēstures slavas posmiem!

Pieminēsim

Trauksmainā 1905. gada notikumi neiet secen arī Putriņām: Putras leja pie Gaujas kā revolucionāri noskaņotās jaunatnes satikšanās vieta, iemūžināta rakstnieka Pāvila Rozīša romānā „Valmieras puikas”. Tā lasāms grāmatā, bet reāli un dramatiski notikumi notiek, kad 1906. gada 8. janvārī soda ekspedīcijai uzturoties Valmierā, uz aizdomu pamata aizturēti un vēlāk nošauti, - nepilngadīgais Rūdolfs Anfelds un strādnieks Pēteris Daika. Abi nogalinātie apglabāti Putriņu priedēs (Gaujas vecās attekas malā). Lai gan ne viens, ne otrs no nošautajiem nebijuši valmierieši, kapu kopa un uz tā bieži likti ziedi. Laikam ritot, arvien mazāk kļuva to, kas zināja patiesos notikumus. Divu nošauto vietā – esot trīs; vienam no upuriem nav varējuši noņemt roku dzelžus, un tas aprakts ar saslēgtām rokām… u.t.t.

Septiņdesmit piecus gadus vēlāk, ar aicinājumu - sakopt 1905./1906. gada revolūcijas upuru piemiņas vietu Putriņās, laikrakstā „Liesma” (1980.) vērsās pedagogs, literāts un novadpētnieks Andrejs Kursītis (1919-1990); („Tos kapus, tos kapus pieminat!”). Šogad, 2010. gada janvāra dienās kopā atzīmējām Barikāžu atceri. Piektā gada revolūcijas notikumiem – jau 105. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Pavasari gaidot! 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Daba
  2. Lieldienas
  3. Pavasaris
„Saulīte, kāpdama augstāk, jau modina zemi no miega,
Visu, ko cēlusi bij saltā ziema, tā smiedamās sagrauj.
Stiprās sala blīves un ledi mazpamazām izčākst.”
Putās pārvēršas sniegs, un pēc brīža nekur vairs nav manāms.”

(K.Donelaitis „Gadalaiki”).
Pavasari gaidot!

Kaut šīs vārsmas tapušās ap 1765 gadu, bet liekas ka nupat sarakstītas. Gadalaiku ritējums stingri pakļauts Visuma, Dabas ritam, pie kura stingri pieturējās mūsu senči un savus vērojumus atstājuši mums.
Ziema mums ir sēklas, kodola, pamatu laiks, bet Pavasaris ir asna, auga laiks. Pavasaris ir kā skaists jaunietis, kuram ir jāaug garīgi un fiziski. Pavasari mēs saistām ar Martu, kaut Ziema atdod savas pārvaldes grožus tikai 21. martā, bet pavasara gaisu sajūtam ātrāk.
Par pavasara laiku spriež pēc ziemas, arī marta mēneša īpašībām: ja cīrulis vītero pirms marta, būs slikts pavasaris (tumšs un lietains), ja marta 1 dienā snieg – vēlu dīgst zāle, vēls pavasaris (skatiet tautas ticējumos vairāk). Sēlijā spriež arī tā: 1. marta diena - pavasaris, 2 diena - vasara, 3 diena- rudens. 1 marts domāts Pavasara slavināšanai, 4. martā svin kovārņu, strazdu dienu.

Pavasari gaidot!

MARTU sauc dažādos vārdos, ar katru izceļot kādu no mēneša īpašībām – Strazdu, Pūpolu, Sērsnu.
Marts apzīmē daudzuma un gausas dievietes MĀRAS, MARsLinas (tagad Jupiters) ietekmi uz zemes iedzīvotājiem, modina visus pavasara atmodai, jaunai radošai darbībai.
PūpOLU– šie vārdi apzīmē dievietes Dabas atmodu. Šajā laikā atveras pirmie pumpuri – pūpoli. Visi zvaigznāji īstais ATMODAS laiks.</b>.
Strazda vārda nozīme ir sadzīviska, šajā laikā atlido pirmie putni – strazdi, pēc tam viņiem seko pārējie
Sērsnu - apzīmē Ziemas/Pavasara gaisu, kuru visi elpo.

Mūsu platumgrādos debesis martā ir gandrīz tādas pašas kā februārī, izņemot zvaigznāju lēkta laiku. Virs galvas spīd Lielie un Mazie Greizie Rati, ko martā sauc par Arkeli (arka, celt), Arkādi. Adis=Līksmis=Džiugas. Tātad Greizie Rati atver gaisa/āra arku pavasarim. Lietuvā Žemaitijā ir Džiuga kalns, kur iemiesojušies pavasara atmodas jaunumi. Latvijā tāda vieta ir Ķekavā.

WALDmiera (tagad Kasiopeja) pavasara vakaros parādās rietumu pusē. Martā to sauc par JOSTU un šajā laikā WALDmiera veic Sakaru jeb apvienošanās-savienošanās misiju. Ar savu zīmi “W” sargā visus stādus un augus, palīdz visai dzīvai radībai augt, uzplaukt (mēs augam tikai NAKTĪ). Ar jostām zintnieki savieno jaunlaulāto rokas, apsien jaundzimušo. JOSTA mūsos ir draudzības, iecietības, tolerances zīme. Tā JOSTAS zvaigznājs mudina ģimenes, tautu sasaistīties vienā mezglā un būt saskaņā ar dabu un izplatījumu. Martā debesīs Ūsiņa Zirgi ved VEJOŅU ORI (lasiet pasaku “Trīs vēja mezgli”). Februārī tos sauc par MILŽIEM. Martā Ūsiņš jau dod pavēli Dabā dīgt Zelmeņiem/Ūsām: stiprināt tos un laist jaunas atvases. Tiem pašiem zvaigznājiem katrā gadskārtā ir citi vārdi, lai izceltu valdošās īpašības, kas slēpjas katras būtnes dabā. ORE - liels vezums, šī zvaigznāja misija – būt par Atmodas avotu labam garastāvoklim, bērnišķīgam priekam, domu un jūtu lidojumam. Šajā laikā rodas vēlme izrādīt skaistas jūtas tuvākajam draugam. Visas Esības sāk draudzēties, pāroties un vīt ligzdas.

Pavasara OREI ceļu rāda RAGANAS jeb ZINTNIECES/ĀRStes zvaigznājs. Ragana ārstē ar zālītēm, dzīvo ūdeni (kūstošu ledu) un skaņām/vārdiem (dziesmām/vārdošanām). Maza piebilde - braucot caur RAGANU (netālu no Murjāņiem) vai Ragaini (Lietuvā), vienmēr palūdziet Tēvzemei, dzimtai un sev veselību. Varbūt Jūsu apkaimē ir kāds kalniņš vai akmens, kam nosaukumā ir šādas skaņas? Mūsdienās raganu tēli tiek parādīti kā vecas, nesmukas vai arī ļaunas, ka nepatīkami uz tādām skatīties. Kāpēc jāaicina sliktie Lauki? Mūsu ragana ¬- balta, gudra zintniece, skaisti un tīri ģērbta, apbruņojusies ar RAGU/GARU, ārstē=gana mūs un visu dzīvo radību, lai visiem visa ir GANA. Viņas slota – gara=domu lidojuma un Gaisa viļņu rīks. Bija un ir arī ļaunas raganas kaitnieces, bet ar tām mums nav pa ceļam. Ko sauc, tas nāk.

Vakaros mēs arī pūšam ragus, taures, svilpauniekus un sadziedamies ar kaimiņsētām, jo gaiss tik dzidrs, ka vakaros tālu skan. Reizē visi tādā veidā saziedojamies ar Dabu.
Martā ir ļoti daudz svētku. Uzrakstīšu dažus sēļu svētkus, pēc senā kalendāra, kurus jāpasvēta.

Martā 1-2. datumā svin ŪSIŅA VĒJU vai JORES (zaļu pavasara domu lidojuma) svētkus. Sēlijā šos svētkus vēl sauca Xy-Xy-Māras vai Mijas arī par ATARUŅA svētkiem. XY ir Stipru krustvēju mezgls (kā separators), kas Visumā sargā un uztur saskaņu, taisnīgumu. Dienas ir vējainas.

Datumu sauc arī par Qvakse - vista, Qvakse - varde. Padoms: tā kā mūs ik pa laikam biedē ar “putnu gripu”, saimniekiem jāliek vistu kūtī uz palodzes “dzīvu ūdeni” un palielu akmeni, lai šī zvaigznāja spēki pasargātu kūts laukus no slimībām.

7-8. datumā svin Ligzdu vai Savijas, Lāsteku svētkus ar Pūķu laišanu, gaisa pastu, spēlēm un dejām, “vēja dzirnaviņām”, rumulēšanos. Saimnieces lasa akmentiņus veselībai: darina no tiem amuletus, apliek ap puķu dobi, ieliek graudos, putraimos un miltos, lai akmentiņi ar savu lauku atbaidītu kaitēkļus, jo akmens ir Visuma spēku iemiesojums cietā veidā.

13-14. datumā - Pūpolu vai Jūras/Māras zvaigznes svētki, kad šūpojas šūpolēs, dejo, sver kaķi un apsien viņiem kokardes. Ar tām pušķo arī alus kannas, jo kokarde nozīmē enerģētisko vilni. Vīrieši atver vaļā alus mucas, jo sākas jauns Mēnesis. Brūns alus ar baltu putu apzīmē pavasara gaismu uz brūnās zemes, kā arī pavasara atmodu. Tēvi nēsā bērnus QUQRAGĀ vai šūpo uz kājas. Visi apmainās ar dāvanām.

Pavasari gaidot!

19-22. datumā ir LELLdienu, Ostāru, Welykkeliu, Zaķa, Budelnieka un citos vārdos saukti svētki, ko tagad sauc par Lieldienām un to datums katru gadu mainās, jo svin pēc baznīcas kalendāra. Senie mūsu Leeldienu svētki svinami vienmēr šajā patstāvīgā datumā (pēc senču kalendāra), tāpat kā visi citi svētki, jo mēs esam nometnieku tauta.

Laiks, jeb senatnīgā vārdā Wells (veļas, izveļas, apveļas) modina, budina lellus=kodolus, olas, visus sākumus sistēmu iekšējai pārkārtošanai. Pēc Laika mūsu Radītāja norādes tiek pamodinātas katras Esības talanti, spējas atvērties visā pilnībā (tēlaina domāšana – “…lieldienās šūpli kāru, lai TELlītes barojas”). Tie ir svētki, kas būtiski ietekmē visu gadu. Marta laiks ir arī AUS-TRĪŅas laiks, t.i., Pavasara Līgdieņa laiks.

25-26. datumā – Stārķu, Secības, Kustoņu, Wēwerišu/Cīrulīšu svētki - zemes labumu (pēc secības) modelēšanas datums. Atceros, kā pat vēl kolhozu laikos mūsu ciemā agri no rīta vīri un sievas dziedādami apgāja laukus, pēc tam sanāca kādās mājās paēst svētku brokastis. Saimnieces krāsnī zāļu tiesai karsēja sāli, ko pielika mīklai. Šādus mīklas pikucīšus deva lopiņiem, arī mums. Tās bija zāles pret visām slimībām. Lūdzu izkarsējiet sāli arī jūs, tās būs labas zāles.

Būtu svētīgi savos augļu dārzos šajā datumā (tāpat kā Ziemassvētkos) koku zaros pakarināt sudraba vai sarkanas krāsas pušķīšus/kokardes, lai tās ar savu dyvienu (2/1) sauc no debesīm labvēlīgus E viļņus un rada labu augļu ražu. Ja uzlīst lietus – tā ir zīme, ka mūsu ZIEDS (Ziedojums) ir pieņemts.

Visos marta svētkos daudz jādzied, jādejo, jārumulējas, jāšūpojas, jāizper viens otru ar zālītēm, lai vissīkākās mūsu auguma daļiņas tiktu iekustinātas un tajās apmainītos gaiss. Jāatceras uz visiem laikiem, ka Laiks=Gaiss mums audzē labas ražas un nodrošina veselību, bet mēs tikai pieskatām vai nepieskatām sevi vai arī citu dzīvo radību.

Pavasarī jāvelk drēbes vairāk zaļā un brūnā krāsā (īpašība - zaļot un bruņoties pret slimībām), šalles, apmetņi, plīvojošas lentes. Jādzer sarkanas vai plūmju krāsas dzērieni, jāēd daudz olas un biezpiena ēdieni.

Mūsu baltu dzīvesziņā martā dzimušajiem zvaigznāju un dabas ietekmē piemīt šādas īpašības: tieksme greznoties, izrādīties, izteikta oža visos līmeņos (viņi ir jūtīgi pret smaržām, tādēļ jāsaudzē elpošanas ceļi). Viņi ir apķērīgi, strādīgi, nenogurdināmi, apdāvināti ar dzelzs veselību, pilni dzīvības spēku, devīgi kā pats pavasaris, īsti dabas bērni. Bezgala mīl Tēvzemi. Ģimene un bērni - martiešu vērtību pamats. Viņi sev par nelaimi bērnus var pat par daudz izlutināt. Darbs viņiem sniedz peļņu, turību (slēdz izdevīgus līgumus). Patīk lietišķās zinātnes, mācās tikai dzīvei noderīgo. Taisnīgi, spējīgi turēt vārdu, nemīl lielīties, labāk paliek ēnā, kaut arī ir cienīgas personības. Čakli, akurāti, jūtīgi, prasīgi pret sevi un pārējiem, uzticas citiem. Dzimuši vadoņi, ap viņiem pulcējas domubiedri un citi rosīgi cilvēki, “pasviež” jaunas idejas. Viņu galvenais mērķis - priecāties par DZĪVI, tādēļ būtisks tās papildinājums ir grezna, skaista, sakārtota sadzīve un apkārtne (jāuzmanās no lieliem tēriņiem). Kārumnieki, īpaši garšo saldumi. Viņus nomāc zema tikumiska līmeņa gaisotne, tad viņi kļūst nospiesti, vāji, slimīgi un kaprīzi. Viņi spēj zelt un plaukt tikai augsta līmeņa gaisotnē.

Lai visiem Pavasarī ir Spēks un Veselība!

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Nāc līdz uz Valterīti 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Valterkalniņš
  2. Valters
  3. Varoņu laukums

Sākums

Apriņķa pilsēta Valmiera (Wolmar). 18. gadsimta beigas. Te uz dzīvi 1784. gadā apmetās divdesmit septiņus gadus jaunais Hermans Johans Valters (1757-1807). Studējis Strasbūrā. Ieguvis medicīnas doktora grādu Kēnigsbergā. Pēc dažiem gadiem tiks cildināts kā populārākais un iemīļotākais ārsts ne vien pilsētā, bet arī visā Valmieras apriņķī. Sekojot vīram, nākošajā gadā uz mazo provinces pilsētiņu no Rīgas pārceļas viņa dzīvesbiedre Marija Elizabete (1761-1822). Valteru ģimenē jau divas atvasītes - dēliņš Johans Vilhelms (1781.) un meitiņa Elizabete Doroteja (1782.).

1785. gadā Valteri uzceļ māju: tā tolaik celta gandrīz tukšā pils laukuma malā, uz kādreizējiem pils mūriem. Šo viesmīlīgo namu, kurš ātri vien kļūs par pilsētiņas kultūras un sabiedriskās dzīves centru, iedēvēs par Valternamiņu. Dzimtas hronikā par Valteru namiņu lasāmi zīmīgi vārdi, ka „Sein Haus war Mittelpunkt und Wiege einer Reihe bedeutender Männer und Frauen des geistigen Lebens in Livland”: „Viņu māja bija kā satikšanās vieta veselai virknei slavenu Vidzemes garīgās dzīves veidotāju, gan vīriem, gan sievām”.

No Valteru dzimtas mājas nosaukuma radīsies arī vietvārds turpat netālu esošajam kalnam. Tā nu Valterkalniņš pazīstamākās 18./19. gadsimta Valmieras baltvācu dzimtas – ārstu un mācītāju Valteru vārdu godam nes jau vairāk kā divsimt gadus.

Valterkalniņš

Valterkalniņa skatu tornis, 1963. gads.

Pats Valterkalniņs jeb Valtera kalniņš – savulaik Valmieras viduslaiku pils nocietinājuma izvirzījums pie Rātsupītes ietekas Gaujā. 17. gadsimtā zviedru laikā te izveidots ravelīns aizsardzībai, bet 20. gadsimta. 20. – 30. gados izteikti pieņēmumi, ka kalniņš varētu būt bijis kāds no senču pilskalniem – Autīne vai pat leģendārās Beverīnas atrašanās vieta.

Vai kāds no mums var uzreiz pateikt, cik tad īsti vecs un, kurš pēc skaita ir tagadējais skaistais paviljons? Pēdējais, - jaunais koka paviljons atjaunots, izmantojot 20. gadsimta sākuma pastkartēs iemūžināto celto priekšteci. Tā pakājē - nelielais bruģētais laukumiņš. Uzkāpjot pa akmens pakāpieniem, no paviljona labi pārskatāma gleznainā apkārtne un Gauja, pilsdrupas, Muzejs, Lucas kalns un Elku saliņa, Memoriāls, - vietas, kuras būtu vērts apskatīt ne tikai tūristiem un mūsu pilsētas viesiem, bet arī mums, valmieriešiem!

Padomju laikā, piecdesmito gadu sākumā, pirmais koka paviljoniņš tika nojaukts kā „morāli un tehniski novecojis”- īsta buržuāziskās romantikas palieka… un, kas zina, vai tornīša nojaukšanu nepaātrināja notikumi, kas lasāmi valmierietes Veras Volkēvičas (1915-1989) lieldarbā - romānā „Pļauka”, ko savulaik daudzos turpinājumos publicēja laikraksts „Neatkarīgā Cīņa” deviņdesmito gadu sākumā (romāns 1993. g. izdots četrās grāmatas ar tādu pat nosaukumu. Rīga, Jakubāna un Hānberga bibliotēka. Preciz. I. Z.). „… Vispār te notika brīnumlietas. Turklāt tās atkārtojās trīs vasaras pēc kārtas. Piecdesmit pirmajā, otrajā un trešajā gadā. Ik vasaru trīsdesmitajā jūlijā visi vecā tornīša stabu gali bija appušķoti ar pļavas margarietiņām. Tāpat tur lejā tas akmens galds. Kurš gāja garām, tas nobrīnējās.”.

Darbaļaužu ērtībām „1954. gadā uzcelts neliels skatu tornis un celiņš pa senā aizsargvaļņa virspusi novedīs Valterkalniņā”. (P. Kampars, L. Liepnieks. Valmiera: tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. 1962.)

Teika par Valmieras Valterkalniņu

Ar tādu nosaukumu un detektīvintrigu, krājumā „Valmieras novada teikas” (Valmiera,1999.) vēstīts par notikumiem, kas risinājušies 19. gs. beigās, 1895. gadā: „… kāda kundze stāstījusi, ka savulaik dzīvojot Valmierā pie daktera Apiņa par meitu, sapņojusi, ka Valterkalniņā žāvējoties zelta nauda. Lai šo naudu dabūtu, tad priekš tam vajadzīga sestā un septītā Mozus grāmata. Sestā Mozus grāmatā jāizlasot no 8. nodaļas 13. un 11. pants un 7. grāmatā no 3. nodaļas 4. un 10. pants. Ja to darot, tad naktī divpadsmitos tamā kalniņā viņa dabūšot to naudu”.

Nāc līdz uz Valterīti

Valterkalniņš – visos laikos bijusi iecienīta pastaigu un satikšanās vieta gan skolēniem, gan pieaugušajiem. Pa noslēpumaino, koku skauto aleju ejot, laiskā promenādes solī „varēja parādīt sevi un apskatīt citus”. Šī vieta bija gluži vai pilsētas vizītkarte, jo katrs Valmierā, kaut dienu pabijis, apskatīja ne vien koka paviljonu, bet labprāt baudīja arī skaisto skatu uz Gauju. Pārejot pāri visai nedrošajam koka baļķu tiltiņam, ko nereti pavasaros aiznesa upītes ūdeņi, jau kā uz delnas - visa ieleja un turpat tālāk esošā Lucas muižiņa.”

Tādu savā darbā „Par veco Valmieru” atceras žurnālists, dzejnieks, tulkotājs Kārlis Eliāss (1899.-1985.): „Vienā galā pilsētai romantiskais Valtera kalniņš, kurā jaunatne izsapņoja savus pirmos mīlestības un ilgas, vēl tērpdamās skolnieku tērpos, tās mīlestības, kurai pietika ar meitenes smaidu, kad sveicinot bija pacelta skolnieka cepure, bet silts drebošu roku spiediens jau bija laimes kalngals. Turpat Rātsupītes lejā trīs vecas liepas, Lapas Mārtiņa stāsta „Par velti mīlēts” varones Rozes un viņas abu mīlētāju kapa vieta”.

Dāvinu Tev sirdi …

Atpūtas brīdis pie Valterkalniņa, 1910. to gadu sākums.

Arī Pāvils Rozītis (1889.-1937.), romāna „Valmieras puikas” autors, bet pagājušā gadsimta sākumā – vēl tikai skolnieks E. Liepiņa proģimnāzijā, brīvajā laikā labprāt kopā ar saviem draugiem devies tuvākās vai tālākās pastaigās. Uz Elku saliņu, Lucas kalnu vai līdz Gaujas krācēm. Un, ja vēl pretim nāca skolnieces no vietējās meiteņu skolas! Kautrīgus skatus pārmijot, veidojās pirmās abpusējās simpātijas: „ Skolas bija sākušās un skolēni sabraukuši. Tādēļ pievakarē dzīvība bija ne tikai ielās, bet arī Valtera kalniņā, kur visas paviljona sienas un atpūtas soli bija sirdīm un burtiem izroboti. Tur ikviens bija centies savas jūtas atdot mūžībai un tādēļ ar nazi iegriezis kokā savu asiņojošo sirdi vai iecerētās vārda pirmos burtus. Jauniešu mīlas jūtas taču ir tik šaudīgas un tādēļ labi, ka tās dedzīgākajos brīžos pienaglo. Valtera kalniņā vien visiem kļuva par šauru, un tādēļ daudzi devās lejā uz Zaķu salu vai pat Stāvajiem krastiem.”

Apkārtne - apstādījumi un tilti

Skats uz Valterkalniņa paviljonu un veco koka tiltiņu pār Rātsupīti no Elku (Zaķu) saliņas puses, 1900. gadu sākums.

Veidoti mācītāja F. Valtera laikā - 19. gadsimta trīsdesmitajos gados. Pēc viņa ierosinājuma 1835. gadā pilsētas rāte lemj par koku stādīšanu pie baznīcas. Tos iestāda tagadējā pils laukumā un gar Valterkalniņu. Zemes joslu pilsētas rāte nomāja ģimenes dārziņiem. Līdz 1934. gadam tie bija norobežoti ar sētu pie mūra.

20. gs. 40.- 60. gados vēl saglabājies daudz veco liepu koku, bet Rātsupītes gravā - alkšņi un vītoli. Vecākās un vidējās paaudzes valmierieši atcerēsies akmens apaļo pamatni, - „dzirnavu” galdiņu, gājēju celiņa malā. Pie šī vēsturiskā galdiņa tapis ne viens vien foto! Žēl, ka astoņdesmitajos gados kādam „spēka vīram” niezējušas rokas un tas bija galdiņa akmens virsmu ieripinājis labi tālu, upītes ielejā…

Un tomēr - neskatoties uz laika šķirtni, kurš gan nepiekritīs savulaik, 1962. gada „Valmieras” ceļvedī rakstītajām rindām: „… ar kupliem kokiem un krūmiem klātais Valterkalniņš, kuru apskalo Gauja un Rātsupīte, ir Valmieras skaistākā vieta”!
1937. gadā izbūvēja pirmo stacionāro kājnieku tilts pār Rātes upīti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas pašvaldība meklēja risinājumu arī jautājumam, kuram bija sezonāls raksturs: gandrīz katru gadu, pavasara plūdos, straujie upītes palu ūdeņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot ūdens straumei, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radīja neērtības pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem, bet arī netālās divgadīgās lauksaimniecības skolas audzēkņiem; uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Pēc dažiem gadiem jautājumu atrisināja, uzceļot koka tiltu, no pamatīgi tēstiem baļķiem.

Trīsdesmit trīs vasaras vēlāk, jau padomju gados, 1970. gadā, upīte atkal tiek pie diviem jauniem tiltiem. Kā pirmais - tilts, kas atkal šo upes krastu savienoja ar tirgus laukumu, bet gadu vēlāk – 1971. gadā, uzceltais otrs dzelzsbetona tilts deva iespēju valmieriešiem mērot īsāko ceļu uz Kultūras un atpūtas parka brīvdabas estrādi.

Padomju laiks - Varoņu laukums

Piemineklis padomju karavīriem Varoņu laukumā, 1962. gads.

Kādreizējam pils laukumam pēc 2. Pasaules kara dots simbolisks nosaukums - Varoņu laukums, kas 0,4 ha platībā ietvēra ordeņa pils drupas. Pēc 1944. gada septembra kaujām, šeit tika apbedīti 112 kritušie karavīri un padomju darbinieki. 1946. gada maijā atklāts piemineklis padomju karavīriem kā veltījums tiem „kas atdevuši dzīvību, atbrīvojot Valmieru”. Pieminekļa autors – valmierietis, akmeņkalis Eduards Koncis (1884-1956). Kā „mūžīgās” piemiņas simbolu padomju vara bija likusi iekalt vārdus: „Par padomju tautu draudzību. Par padomju tautu brīvību”…

Dažus gadus vēlāk, 1950. – to gadu sākumā laukuma teritorijā izveidoja apstādījumus. 1964. gadā - pie vecās aptiekas ierīkots akmens dārzs, bet 1969. gadā, veicot apstādījumu rekonstrukciju, paplašināja centrālo laukumu. Padomju varas gados, līdz pat 1985. gada pavasarim, te divas reizes gadā tika organizēti jauniesaukto karavīru mītiņi un gadskārtējie svinīgie pasākumi: 9. maijā totalitārais režīms godināja Lielā Tēvijas kara veterānus un slavināja Sarkanās armijas uzvaru pār fašistiem un 23. septembrī, kad „brīvprātīgo” un „ieinteresēto” darbaļaužu kolonna ar ziediem un vainagiem pateicās saviem atbrīvotājiem noliekot tos gan Ķelderlejā, gan šeit – Varoņu laukumā.

Izskaņā

Ja lasītais ieinteresējis, tad nu tuvākajās brīvdienās var droši mērot ceļu ne vien uz Valterkalniņu, bet doties arī uz Zaķu saliņu (saliņa pie Rātsupītes ietekas Gaujā) un vēl tālāk, uz Stāvajiem krastiem, izstaigājot visas rakstā pieminētas vietas.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

57° 32' 19" N 25° 25' 46" E