Johanam Georgam Apinim -155

Pilsētas centrā, viena no ielām, nosaukta arī Georga Apiņa vārdā. Valmieriešiem šis uzvārds nav svešs, jo saistās ar vairāku paaudžu piemiņu par šo leģendāro personību, Goda pilsoni, Dr. med. J. G. Apini (1859 - 1920). Savas dzīves laikā, atvēlētajos sešdesmit, jo nepilns mēnesis pietrūka līdz sešdesmit pirmajai dzimšanas dienai, pilsētas labā paguvis izdarīt tik daudz darbu, ka pietiktu pat divu cilvēku mūžam. Pateicoties viņa dāsnajam finansiālajam atbalstam un izpratnei, kādai jākļūst apriņķa pilsētai Valmierai (Wolmar) - ar attīstītu rūpniecību, modernizētu komunālo saimniecību, parkiem, skolām, pieejamu medicīnisko aprūpi, arī vēl tagad, pēc gadsimta, varam redzēt un lietot atstāto mantojumu: slimnīcu, mūsdienās tur izvietojies veselības centrs Bastions un populārā kafejnīca - bistro ar tādu pat nosaukumu, kādreizējo meiteņu ģimnāziju, kur nu jau mājvietu radis jaunatnes centrs Vinda, un, protams, joprojām vidzemnieku iecienītais Vecpuišu parks, kuram nupat nosvinējām pirmos 100! Zīmīgi, ka viens no kādreizējā pilsētas galvas (mēra) iecienītākajiem teicieniem esot bijis: „Lai nepiekūstam labu darīdami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari šodien nekā rīt”. Bet, vai zināt, kur meklējamas saknes mecenāta Apiņa dzimtai un kāpēc visu laiku zināmākais vecpuisis nolēmis veltīt savu dzīvi „mūža draugam - Valmieras pilsētai”?

Bērnība un skolas gadi

Ieraksts Burtnieku (Burtneck) latviešu draudzes jaundzimušo reģistrā liecina, ka 1859. gada 16. jūnijā (pēc v. st.), ar kārtas numuru 98., kristīts un papīros iegrāmatots Johana (Jāņa) Appin un Annas, dzimušas Bušer, dēls Johans Georgs Appin. Apkārtējiem netrūka iemesla skaudīgām pļāpām, jo kūmās aicināta pati Rencēnu „lielmāte” (Ranzen Hof) muižas īpašniece Emīlija Matilde fon Krīgsmane (Kriegsmann), dzimusi fon Šrēdere, Burtnieku muižas īpašnieka Johana Frīdriha fon Šrēdera māsa, ar dēlu, Tērbatas studentu Georgu Frīdrihu fon Krīgsmani. Kā trešais klāt svarīgajā brīdi kristību reizē ir jaunā tēva māsas Kristīnes vīrs, Jaunpaegļu rentnieks Dāvids Gaiķēns. Jānis Apinis, „kuram bija 6 brāļi un 3 māsas, nevarēdams palikt tēva mājās Zvārtēs (Baložu muižas Zvārtes mājas - I.Z.), aiziet par krodzinieku uz Rencēnu Lielo krogu, ap kuru vēlāk izveidojās Rencēnu miestiņš. Iekrājis kādu mazumiņu, viņš, no visiem godāts vīrs, rentējis no Rencēnu īpašnieka Krīgsmaņa Ambas pusmuižu. Še ierīkojis arī tirgotavu, kur plašos apmēros tirgojies ar liniem. Tā kā uz laukiem bija vēl maz tirgotavu, tad Apinis kļuva priekš tiem laikiem par ļoti turīgu cilvēku, iegūdams īpašumā dažus kilometrus no nomas vietas atrodošos Baloža muižu. Ar savu centību darbā un godprātību tirdzniecībā, iemanto cienību ne vien starp sava pagasta ļaudīm, bet arī pie apkārtnes muižniekiem. Draudzīgas attiecības bijušas ar netālās Lizdēnu baronu fon Laudonu un Ēveles draudzei piederīgās Ķemeres muižas īpašnieku fon Lantingu.”^[1] Jānis Apinis, nu jau Johans Apping - pirmais latviešu tautības muižas īpašnieks Valmieras apriņķī. Vēlāk muiža tiek pārdota, likvidēta saimniecība Ambās . Kopā ar sievu un mazo dēlēnu pārceļas uz dzīvi Valmierā, turpinot tirdzniecību ar liniem. Rocība atļauj iegādāties nekustāmo īpašumu, nopērkot palielu namu pilsētas centrā, uz Rīgas ielas. Dzīve jaunajās mājās neveidojas kā iecerēts, jo pēkšņi 1861. gada nogalē Georga tēvs mirst. Vienīgais atraitnes mierinājums, tālredzīgi sarūpētie 8000 rubļu - dēla audzināšanai un izglītošanai. Anna apprecas otrreiz. Izredzētais ir vīra radinieks ar tādu pat uzvārdu, tiesa, gan jaunāks gados, un arī Valmierā nodarbojās ar linu tirdzniecību. Šajā laulībā piedzimst Georga pusmāsa Adelheide, kuras dēlu Dr. Apinis vēlāk pieņēma par audžu bērnu. „[..] Viņš to ar mīlestību audzināja par krietnu cilvēku. Šīm pūlēm bija labi panākumi, jo vēlāk Georgs Dinstmanis ieņēma atbildīgo miertiesneša amatu Rīgā.”^[2] Pēc otrā vīra nāves (1866.) un pirms tam esošā bankrota veikalā, Anna ar abiem bērniem nonāk materiāli grūtos apstākļos. 11 gadu vecumā Georgs jeb Žoržs, kā viņu tagad sauc, uzsāk mācības Valmieras apriņķa skolā. Skolnieku sarakstā ierakstīts ar uzvārdu Apping , un vairs netiek pat saukts latviskajā uzvārdā Apinis . Vājo vācu valodas zināšanu dēļ, pirmos mēnešus ar mācībām neveicas. Pēc divu gadu nesekmīgās skološanās, aizbildnis izmitina zēnu pa vasaru Ēvelē, Ķemeres muižā, kur fon Lantinga bērnu mājskolotājs Georgu kopā ar muižnieka atvasi sagatavo iestāšanās eksāmeniem Bērzaines ģimnāzijā (Birkenruh jeb Bērzaine pie Cēsīm - I.Z.). Ģimnāzijas gados, no 1872. līdz 1877., puisis kūtrs, neapķērīgs. Skolotāji tam bieži teikuši, ka no viņa nekas prātīgs neiznākšot… Bet skolas pēdējā semestrī, skolotājiem un klasesbiedriem par negaidītu pārsteigumu, Apinis nopietni ķeras pie grāmatām, no nesekmīga skolnieka topot par labāko audzēkni ne tikai savā klasē, bet arī visā skolā!

Atkal Valmierā

Pēc mācībām Tērbatas ģimnāzijā (1877. - 1878.), nosprausts tālākais dzīves mērķis. Studijas medicīnas fakultātē Tērbatas universitātē. Studiju laikā īpaši lielu uzmanību pievērš ķirurģijai. 1885. g. rudenī Georgs Apinis atgriežas dzimtajā pusē jau kā pirmais latviešu tautības ārsts vāciskajā Wolmar (Valmierā). Lai gan jaunajam ārstam darba netrūkst, tiek atrasts laiks vēl praksei Vīnē. 1887. gadā, kad pilsētā un tuvējos pagastos pēkšņi sākās baku epidēmija, tautā sauktais Apiņa dakteris enerģiski uzsāk slimības apkarošanu, noturot priekšlasījumu ‘’Bakas. Viņu izcelšanās un izplatīšanās un līdzekļi no viņām izsargāties.’’. Kaut gan Apinis nav oficiālais pilsētas nabagu (trūcīgo un mazturīgo) ārsts, tomēr „viņš palīdzējis it visiem, kas griezās pēc palīdzības. Uzzinot par slimnieku grūtajiem materiālajiem apstākļiem, atteicās no puses, pat visa honorāra, ieteicot par šo naudu iegādāties slimniekam kaut ko spēcinošu. Georgs Apinis uzskatījis, ka labi ārstēt var tikai tas ārsts, kurš ieguvis sava slimnieka uzticību.” Pirmā pasaules kara laikā (1914. - 1918.) viņš - Sarkanā Krusta un bēgļu ārsts, pilda amata pienākumus, neskaitot ne nostrādātās stundas, ne noietos kilometrus. Pacienti zinājuši, ka vajadzības gadījumā, Apinītis ceļu mēros pat nakts stundā. Nereti gan čīkstīgākus sirdzējus sabāris, jo kā svarīgāko ārstēšanā uzskatījis nevis zāles, bet gan veselīgu dzīvesveidu. Sarunās ar gados jaunākajiem kolēģiem, uzsvēris, ka teicamam mediķim vienmēr jāpaplašina zināšanas un, iespēju robežās, jābrauc uz ārzemēm, Berlīni, Vīni vai Parīzi, lai būtu lietas kursā par jaunākajiem atklājumiem medicīnā. Tas gan visai grūti izdarāms, jo pats darbojas vairākās biedrībās. Jau 1889. gadā 17 Vidzemes ārsti nodibina Vidzemes ārstu biedrību. To vidū arī Dr. Apinis. Trīs gadus vēlāk, (1892.), atzīstot viņa nopelnus iedzīvotāju labā, iecelts par Valmieras pilsētas ārstu.

Mūža draugs - pilsēta

No 1906. - 1910. g. Dr. med. Georgs Apinis pilsētas galva (mērs), „pārvēršot Valmieru par skolu pilsētu un kultūras centru”. Četrklasīgā meiteņu skola pārveidota par proģimnāziju, bet vēlāk par ģimnāziju, ar pilnām valsts ģimnāzijas tiesībām. Skolai nepieciešamas citas telpas? Pateicoties Kuratorijas (padomes - I.Z.) priekšsēdētāja G. Apiņa pūlēm, ģimnāzijas vajadzībām uzcelta moderna mācību iestāde, kurā valda latvisks gars. Par skolas vadītāju strādā nacionāli noskaņotā Marta Daugule. Nodibināta Latviešu skolu biedrība, kurai G. Apinis savā 50 gadu jubilejā dāvina namu ar skaistu dārzu, apmēram 3500 zelta rubļu vērtībā, bērnudārza ierīkošanai. Diemžēl paliek nerealizēts nodoms par visiem pieejamu vingrošanas zāli. Testamentā Dr. med. Apinis atstāj 5000 rubļu zāles būvei un sporta laukuma ierīkošanai. Nauda novēlēta arī citiem mērķiem: Valmieras Latviešu biedrības bibliotēkas un lasītavas ierīkošanai, teātra skatuves modernizēšanai, studentu atbalsta korporācijāmFraternitas Academica, Letonia Tērbatā (Tartu) un Vidzemes pretalkohola biedrībai. Retais vairs zinās, ka savulaik, 1908. - 1914.g., Valmierā pretalkohola kustība bijusi ļoti aktīva, pateicoties tieši G. Apiņa personiskajam piemēram. Grādīgās dziras pretinieku pusē nostājās liela daļa skolu jaunatnes. Laikraksta Latvija 1913. gadā sarīkotajā aptaujā atsaukušies 150 pārliecinātu atturībnieku no Valmieras! Dr. med. Georga Apiņa 25 gadu darba jubilejā (1910.), kāds viņa labvēlis novēlējis izcilajam dakterim apprecēties. Uz to atbildēts, ka „tam jau esot savs mīļš laulāts draugs - Valmieras pilsēta!”. To Apinis pierāda ar darbiem, panākdams ūdensvada un kanalizācijas (1911. - 1913.) izbūvi, atsvabinot pilsētniekus no ieilgušās negantās smirdoņas pilsētas centrā, slēdzot „mazo kanālu” Katrīnas, Ravelīna, Brūveru un Pēterburgas ielās (mūsdienās starp Bastiona un Lāčplēša ielu - preciz. I.Z.), un sakārtojot pilsētas komunālo saimniecību, atvēlot līdzekļus artēzisko aku urbšanai. Bet viens no nozīmīgākajiem veikumiem būs vērienīgais jaunās slimnīcas celtniecības projekts (1911. - 1914.). Par slimnīcas celtniecību un atklāšanu plašāk Valmierieša numurā.

Esmu latvietis!

„[..] Valmiera 19. gs. b. tipiska vāciska mazpilsētiņa. 1882. gadā Vīlipa Švēdes (1849.-1905.), Jāņa Ekmaņa (1856.-1915), Voldemāra Baloža (1848.-1918.) un citu vadībā šeit nodibināta Latviešu biedrība. Tās mērķis - stiprināt latviešu pašapziņu, palielināt ietekmi gan saimnieciskajā, gan kultūras dzīvē. Kaut gan politiskie mērķi netika izvirzīti, biedrības vadītāji izcīnīja dažas „pozīcijas” Valmieras pilsētas domē. Redzot panākto, G. Apinis lēnām atgriezās pie latvietības. Pēc 1905. gada revolūcijas jau pilnīgi atklāti un droši pauda sabiedrībai savu piederību latviešu tautai. 1906. g. Dr. med. G. Apini ievēlēts par Valmieras pilsētas galvu (mēru); 1908. g. Rīgas - Valmieras miertiesnešu sapulcē iecelts par goda miertiesnesi, 1909.g. valsts padomnieks. Vācu okupācijas laikā (1918.g. - preciz. I.Z.) G. Apinis nebaidījās paust savus uzskatus. Tie nebūt neglaimoja režīmam. Ar lielu sajūsmu Dr. med. Georgs Apinis uzņēma brīvās Latvijas proklamēšanu. Lielinieku laikā (1918.g. XII. - 1919.V. -preciz.I.Z.) strādāja kā ārsts, politikā neiesaistoties. Pēc lielinieku padzīšanas Dr. Apinis no jauna piedāvāja savus pakalpojumus valdībai, tomēr sliktās veselības dēļ, spiests atteikties no godpilnā amata, kā sūtnim - pārstāvēt Latviju - Amerikas Savienotajās Valstīs”.^[3]

Pieminot

Georgs Apinis mirst Rīgā 1920. gada 19. maijā ar sirdskaiti. Nelaime sirmgalvi piemeklē uz Kaļķu ielas, dodoties vizītē pie toreizējā izglītības ministra Dr. K. Kasparsona. Ministrs iecerējis Apini aicināt darbam profesūrā Latvijas Universitātē. Simtiem valmieriešu patiesi sēro, piemiņas dievkalpojumā pietrūkst vietas visiem, kas vēlas atvadīties, pirms apbedīšanas pilsētas (Centra) kapos. „Testamentā viņš pirmā vietā lika nevis savus piederīgos, bet Valmieras pilsētu, novēlēdams tai savu namu ar skaisti iekopto dārzu kā pateicību par to, ka Valmieras pilsēta viņu bija iecēlusi par savu Goda pilsoni. G. Apiņa namā vēlāk Valmieras pilsētas valde, bet dārzs kopā ar ‘’Vecpuišu parku’’ valmieriešu iemīļota atpūtas vieta.” Izcilāko valmierieti, īsi un kodolīgi raksturo laikabiedrs, rakstnieks A. Melnalksnis: ‘’Dr. med. G. Apinis pēc savas dabas bija liels ideālists un mūžīgs optimists, kas dzīvoja un strādāja rītdienai, ticēdams labākai un gaišākai nākotnei.’’

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

• 1: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
• 2: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
• 3: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).

Daudzu gadsimtu ilgajā vēsturē Valmiera atradusies dažādu kara kungu rokās. Pēc 1. Pasaules kara beigām, sabrūkot milzīgajai Krievijas impērijai, vairākas no kādreizējām Baltijas guberņām izveidoja neatkarīgas republikas. 1918. gada 18. novembrī arī Rīgā tika proklamēta jaunā Latvijas valsts.

Saspriegojoties politiskajai situācijai kļuva skaidrs, ka bez sīvas cīņas komunisti, kas bija kļuvuši par jaunās varas nesējiem nu jau Padomju Krievijā, - tik viegli bijušās teritorijas neatdos… Stučkas jeb lielinieku režīma pastāvēšanas piecos mēnešos Valmierā un Valmieras apriņķī (no decembra līdz 1919. gada maija beigām) tika īstenoti vērienīgi revolucionāri pārkārtojumi: atsavinātas vācu muižnieku zemes un muižas, nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, turīgāko pilsoņu mājas un pat dzīvokļi, kurus „līdz ar mēbelēm nodeva strādniekiem”, u.t.t. Citādi domājošos, padomju (lielinieku) vara uzskatīja par tautas ienaidniekiem, tos arestējot, piespriežot lielus naudas sodus vai pat piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu kā kontrrevolucionāriem (pretēji noskaņotiem – preciz. I.Z.) vai spekulantiem. Netālu no Valmieras, pie mācītājmuižas, izveidoja koncentrācijas nometni, tā saucamo Tīģerdārzu , kurā ieslodzītos gaidīja baiss liktenis. Pat tie, kas vēl nesen simpatizēja marksisma idejām, arvien skaudrāk izjuta reālo īstenību, kas sevī ietvēra ne vien pārtikas normēšanu, produktu cenu strauju pieaugumu, bet arī uzspiestu, svešu ideoloģiju, fizisko teroru un bezierunu pakļaušanos. Vairums pilsētnieku un laucinieku, izņemot pārsimts kreisi noskaņotos - buržuāzijas kā šķiras – nīdējus, uz sevis, ar savu ādu un maku, izbaudīja kļūdaino tautsaimniecības politiku un dzīvi baiļu ēnā… Tāpēc, ar vairāku dienu kavēšanos uzzinot vēstis, ka „22. maijā vācu un latviešu spēki atbrīvojuši Rīgu, padomju armijas vienības atkāpjas visā frontē, neizrādot nopietnu pretestību”, atlika vien gaidīt, - cik īsā laikā uzvarētāji iesoļos arī mūsu pilsētā. Un, patiesi, tikai četras dienas vēlāk, ienākot Igaunijas nacionālajai armijai un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītajai Ziemeļlatvijas brigādei, beidzot tiek padzīti tik ļoti nīstie „nākotnes cēlāji”!

Kā tas bija?

Lasāms nedēļu vēlāk, laikraksta „Vidzemnieks” pirmajā numurā (07.06.), kura visu rakstu autors un vienlaikus redaktors, valmieriešiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Augusts Melnalksnis. Finansiāli par preses izdevumu gādā pilsētas saimnieciskās pārvaldes Informācijas birojs, bet iespiests sākotnēji nelielā tirāžā - vietējā spiestuve „Zeme”, Valmierā. Lūk, fragments no raksta „Nacionālā kara spēka ienākšana Valmierā”: „[..] Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 4 pēc pusdienas, visi ceļi uz ziemeļiem un vakariem apklusa, un pilsētā iestājās klusums, kuru traucēja tikai bēgošā kara spēka atsevišķi kareivji un jātnieki – izlūki. Ap pulksten 6 pēc pusdienas strēlnieki, dažu tumšu subjektu pavadīti, uzlauza Baltijas Lauksaimniecības Biedrības noliktavas un magazīnu un citas tirgotavas, un iesākās laupīšana, kurā piedalījās grāvēji – mazi un lieli, veci un jauni. Pašā laupīšanas karstumā tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, bet šie grāvieni neizbiedēja laupītājus, kas īsā brīdī no Lauksaimniecības Biedrības veikala izstiepa mantas un preces par 450.000 rubļiem. 7.45 minūtēs vakarā atskanēja signāla šāviens un pēc, apmēram, 5 minūtēm no abiem koka tiltiem pacēlās ugunsliesmas. Pulksten 8.05 no Valmieras muižas puses pilsētai tuvojās igauņu pirmās nodaļas kājnieki, kurus saņēma uguns no namos uzstādītiem ložmetējiem.. Bruņotie automobiļi drīz apklusināja ložmetēju tarkšķus, un 8.15 jau igauņu aukstasinīgie izlūki mierīgi pastaigājās pa Valmieras pilsētas ielām. Pirmdiena nobeidzās ar dūšīgu apšaudīšanos starp igauņu daļām un komunistiem, kas bija uzstādījuši ložmetējus Pārgaujas namos un smilšu bedrēs. Komunistu pozīcijas apšaudīja arī igauņu artilērija, no kuras šāvieniem aizdegās Priedīša nams pilsētā un daži nami Pārgaujā. Neraugoties uz komunistu pastāvīgiem šāvieniem ar sprāgstošām lodēm, kuras tie vērsa pret ugunsdzēsējiem, vietējiem iedzīvotājiem ar kara spēka palīdzību izdevās izglābt no uguns tuvējās koka ēkas. Visbaisākos brīžus Valmiera pārdzīvoja otrdienas pievakarē, kad komunisti ar smago artilēriju apšaudīja pilsētu, sagraudami pilsētas domes ēku, baznīcu un Treija un Piķeļa namus.

Igauņu baterija tomēr apklusināja komunistus un izjauca komunistu nodomus sagraut pilsētas elektrisko staciju. Trešdienas rītā izplatījās ziņas par apšaudīšanos ar smago artilēriju un visi panikā meklēja drošākos pagrabus. Tomēr apšaudīšanās vairs nenotika un ap pusdienu beidzamie komunisti bija atstājuši savas bedres Pārgaujā un pazuduši. Trešdienas pievakarē nodegušo tiltu vietā pa laipām jau nodibināja satiksmi starp pilsētu un Pārgauju. No privātpersonām pilsētā kritušo nav. Ir daži viegli ievainoti. Pārgaujā un Karlovkā (apbūvi ap dzelzceļa staciju tolaik dēvēja par Kārlienu jeb Karlovku – preciz. I.Z.) krituši daži, kas apšaudīšanās laikā nodarbojušies ar dažādu mantu pievākšanu. Ceturtdienā, 29. maijā – dzīve pilsētā sāka ieritēt normālās sliedēs”.</em>

Ar zēna acīm

Liecinājumu par 1919. gada maija notikumiem atstājis mums, lasītājiem, arī kādreizējais burtniecietis, Valmieras vidusskolas absolvents, vēlākais skatuves mākslas pārstāvis, aktieris, mākslinieks, grafiķis, kura mūža nogale aizritēs tālajā Amerikā, Reinis Birzgalis (1907-1990) savā literārajā darbā, kurš dzimtenē gan iznāks pēc autora nāves, „Šoreiz – bez grima. Atmiņas” (Rīga, 1992.): „[..] Drausmīgais laiks ilga veselus piecus mēnešus (lielinieku režīms – preciz. I.Z.). Tad 1919. gada maijā Valmierai tuvojās igauņu un latviešu karaspēks pulkveža Zemitāna vadībā. Jau vairākas dienas Valmieras iedzīvotājos valdīja liels satraukums, gaidot jaunos notikumus. Skolās mācības nenotika, un es sēdēju krusttēva mājiņā pie loga, vērojot ielu. Ja Valmierā iebrauca no ziemeļiem pa Valmieras – Rūjienas lielceļu, bija jāšķērso ūdensdzirnavu slūžu tilts. Aiz tilta sākās iela, kuras malā kā pirmā stāvēja mūsējā. Es nu pa logu skatos, kā lielinieki mēģina tiltu uzspridzināt. Dinamīts laikam nedarbojas, jo divi krievi sāk kurt uz tilta ugunskuru. Pēkšņi aiz dzirnavu mājas stūra parādās kāds vīrs un kaut ko sauc. „Ko tu gribi?” viens no krieviem atkliedz un tūlīt ņem no pleciem šauteni un tēmē uz dzirnavu pusi. Tai brīdī svešais izšauj divas reizes, un abi krievi steigā metas bēgt, pametot tiltu nenopostītu. Es turpinu skatīties. Svešais lēnā gaitā pārsoļo tiltu un pa ielas vidu, paceltu galvu apkārtni vērodams, dodas pilsētā. Piepeši atskan šāviens, un vīrs nokrīt uz mutes tieši pie mūsu mājas. Daudz nedomādams, es izskrienu uz ielas. Tūlīt no dzirnavu puses piesteidzas arī četri kareivji un paceļ nošauto. Redzu, ka lode trāpījusi taisni pieres vidū. Uzzinu, ka trīs no kareivjiem ir igauņi, viens latvietis un, ka kritušais ir igauņu leitnants – grupas vadonis. Karavīri aiznes savu virsnieku, un nu jau šāvieni atskan visās malās. Krusttēvs ierauj mani atpakaļ mājā, bet pats priecīgi smaida. „Beidzot labais gals gaisā!” viņš saka. Un drīz vien gar mūsu māju sāk plūst karavīru masas gan kājām, gan braukšus. Ievērojam arī dažus lielgabalus un ložmetējus. „Tā ir Zemitāna brigāde”, krusttēvs skaidro. Un šai brīdī, nemaz visu pilnībā neaptverdams, es jūtos bezgala lepns un laimīgs.

Lielinieki panikā bēga uz Pārgauju, nodedzinot aiz sevis Gaujas tiltu. Patiesībā, kā stāsta aculiecinieki, apjukums bijis tik milzīgs, ka tilts aizdedzināts pirms laika un daļa „sarkano” dabūjuši glābties no liesmām upē un turpināt bēgšanu peldus. Izrādījās arī, ka mūsu karavīri jau bija to iepriekš paredzējuši: kāda grupa bija pārbridusi Gauju pie krācēm, lai vajātu lieliniekus vēl tālāk. Pēc dažām stundām šāvieni apklusa. Sāka zvanīt baznīcā. Tad no baznīcas torņa telpas pūtēju orķestra izpildījumā atskanēja „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un „Dievs, svētī Latviju!”. Cilvēki uz ielām apkampās un raudāja. Māju logos parādījās nacionālie karogi. Valmiera bija atbrīvota – beidzot vārda īstā nozīmē!”</em>

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Pirms septiņdesmit četriem gadiem (1930.), Latvijā pirmoreiz rīkoja Meža dienas. Tajās, līdz pat 1940. gadam, ļoti aktīvi darbojās jaunatnes un, it īpaši, meža audzēšanas pulciņi skolās. Ikgadējos zaļajos pasākumos iesaistījās arī pieaugušie, gan pilsētnieki, gan lauku ļaudis. Toreizējais Mežu Departaments šiem audzinošajiem pasākumiem atvēlēja ne vien līdzekļus un stādāmo materiālu, bet arī norīkoja konsultāciju sniegšanai uz vietām speciālistus un mežziņus. Nu meža dienu tradīcijas atjaunotas. Arī šajā, 2014. gada pavasarī, mūsu pilsēta kļūs skaistāka un zaļāka: Brenguļu ielā tiks iestādītas 49 liepas. Rīgas ielā posmā no Ausekļa ielas līdz Kocēnu kapiem – 40 ozoli. Matīšu šosejas labajā pusē - 30 sarkanos ozolus. Raiņa ielas dažādos posmos bīstamo koku vietā paredzēts iestādīt 22 sarkanos ozolus, Beātes ielas dažādos posmos 30 Holandes liepas. Trīs dažādu šķirņu kļavas rotās Gaujas krasta nogāzi pie Plostnieku ielas kāpnēm. Dzirnavu ezeriņa apstādījumus papildinās ar divām kalnu kļavām. Pie pašvaldības ēkas augošo kastani aizstās ar kļavu. Bet, vai zinām, kur meklējamas Meža dienas agrāk?

No vēstures

Meža svētku (Zaļās dienas) tradīciju aizsākums meklējams Amerikā, Nebraskas štatā. Tur savulaik izcirsti visi meži, „caur ko upes izkalta un nebija pieejamas kuģošanai. Labības augi cieta no sausuma, līdz pēdīgi iestājās pilnīga neraža. Atceroties vietējo iedzīvotāju indiāņu paražu, pie katra bērna dzimšanas stādīt vienu koku, arī Nebraskas štata iedzīvotāji šo paradumu atjaunoja, iesaistot darbā arī bērnus. Skolu likums noteica dienu, kurā skolu jaunatnei jāstāda koki. 15 gadu laikā štata jaunatne iedēstīja un apkopa 355 miljonu koku. Agrāk neauglīgie tuksneši pārvērtās zaļojošās birzīs, ceļmalās ziedēja augļu koki, upēs cēlās ūdens, pieņēmās lauku ražas. No Nebraskas koku dēstīšana pārgāja uz citiem Amerikas štatiem un Eiropas valstīm” (Retelis P. Jaunatnes meža audzēšanas pulciņi. Rīga: Mežu Departamenta izdevums, 1930.) . Latvijā, protams, situācija ne tuvu nebija tik dramatiska, taču pieaugošais koku eksports un mežu izciršana kaut kontrolētos apmēros, rosināja domāt par meža resursu atjaunošanu. Lai iesaistītu plašākas iedzīvotāju aprindas, pēc Latvijas Mežkopju savienības iniciatīvas kopš 1930. gada pavasara tika organizētas meža dienas arī Latvijā. Par to iespējami plašāku norisi rūpējās Centrālā meža dienu komiteja. Atbalstu sniedza arī Meža zinātnieku biedrība, studējošo mežkopju biedrība Šalkone un vēl citas. Pagastos un pilsētās dibināja meža dienu komitejas. 1930. gada meža dienās piedalījās ap 20 000,1934. gadā – 67 000, bet pēdējās (1940.), pateicoties aktīvai propagandai un valdības līdzdalībai, - vairāk kā ceturtdaļmiljona cilvēku! Apmežošanas vajadzībām ierīkoja ap 36 ha lielu koku stādu audzētavu. Mežu departamenta pārziņā atradās 1929. gadā izveidotais Meža kultūru fonds.
Pasākumus popularizēja visos lielākajos galvaspilsētas un provinces laikrakstos.

Pirmās

Kā vienas no pirmajām - valstiskajā pasākumā iesaistījās Mazsalacas, Cēsu, Smiltenes un Trikātas virsmežniecības. Tā, mūsu tuvākie kaimiņi, trikātieši, kuru meži tolaik ietilpa Strenču virsmežniecībā, pie sava pagasta nama iestādījuši 50 ozolus, 30 baltegles un 5 dzīvības kokus; darbus vadījis vietējais mežzinis Balodis. Pārlapojot 1930. gada Valmierieti, meža dienu aktivitātes netiek atspoguļotas. Pat vienīgais virsraksts, kas atbilstu pēc tematikas - „Mežu pilsēta Valmieras tuvumā” (Nr. 39., 16.05.), izrādās maldīgs, jo tajā rakstīts, ka „Ziemeļlatvijas skauti Vasaras svētku nedēļā, Paukas priedēs Valmierā uzcels savu meža pilsētu ar dažādām labierīcībām”… Arī 1931. gadā pavasarī maz rūp meža lietas, jo aizvadīti postoši pavasara plūdi, kas pašvaldības maciņā iesituši robu un faktiski tikai ar 1932.g. sāks aktīvi iesaistīties jaunajā, kā tagad teiktu, - ekoloģiskajā kustībā: virsmežniecība kopā ar pilsētas meža dienu komiteju 9. maijā organizē stādījumus Valmieras ģimnāzijas parkā un Valmieras pilsētas III. pamatskolas dārzā, iedēstot apmēram 240 lapu un skuju kokus un krūmus. 13. maijā Valmieras pilsētas skolas audzēkņi ar skolotājiem devušies uz Kauguru novadu, kur iecirkņa mežzinis J. Upmalis demonstrējis zemes sagatavošanu meža sēšanai un stādīšanai, stāstot par skuju koku vecuma noteikšanu, uguns joslām un to nozīmi, apiešanos ar uguni mežā, meža degšanu un dzēšanu u.c., bet vakarā kino Splendid telpās notikusi filmas izrāde „Latvijas mežs”, kura divos seansos izrādīta apmēram 1300 (!) apmeklētājiem, Valmieras ģimnāzijas, kurlmēmo skolas, komercskolas, visu trīs pamatskolu un kristīgo skolas audzēkņiem. Elektrību kino izrādei Valmieras pilsētas valde devusi par brīvu! Nākošajā, (1933.) pilsētas II. pamatskolas pedagogi un 45 skolēni 18. maijā devušies izzinošā ekskursijā uz Kauguru silu, kur noklausījušies mežziņa J. Upmaļa priekšlasījumu par „priedes un egles attīstību un augšanas gaitu”, piedalījušies priežu sēšanā. Nav slinkojuši togad arī Valmieras apbūvieši (jaunceļamo māju īpašnieki - I.Z.), kuriem mežniecība izsniegusi 20 lapu u.c. kokus. Kurlmēmo skolai izsniegtas 50 liepiņas, bet Valmieras valsts komercskolai egļu mežeņi dzīvžogam. 1934. gada maijā, kas politisku iemeslu dēļ Latvijas vēsturē ieies ar 15. maija apvērsumu, sabiedriskās aktivitātes tiek mazinātas līdz minimumam, tāpēc pilsētā apstādīta ar kokiem vien toreizējo Valmieras apriņķa pašvaldības ēku Gaujas ielā.

Ar skatu nākotnē

Turpmākajos gados meža dienas kļūst arvien populārākas, palielinoties dalībnieku un apzaļumoto vietu skaitam. Īpaši vērienīgas bijušas 1935. - 1936. gada aktivitātes. Tā 1935.g. Valmierietī , Nr. 295./296., zem virsrakstiem Sekmēsim mežu atjaunošanu un Jaunā sporta stadiona izbūve iesākta, sadaļā par aizsargu dzīvi, uzzinām, ka „Kauguru aizsargu nodaļa meža dienu darbus izvedīs maija mēneša pirmā sestdienā apstādot Rīgas – Valmieras ceļu, sākot no Cēsu apriņķa robežas virzienā uz Valmieru. Visu ceļa daļu, kas ietilpst Kauguru pagasta robežās līdz Valmierai, aizsargi apstādīs ozoliem, iestādīs 200 ozoliņu”. Par rīcības komitejas priekšsēdētāju ievēlēts virsmežzinis D. Bērtulsons; vēl komitejā – Fricis Marovskis no pilsētas valdes, ģimnāzijas direktors Vilis Kalējs, inženieris J. Ratenieks, skolas priekšnieks A. Gruzna un A. Magone no aizsargu kluba. Rosīgie kungi akceptē, ka tiks „apstādīti bērziem Valmieras – Cēsu ceļš 1 kilometra garumā. Zilā kalnā skolnieki un aizsargi iedēstīs liepu aleju, bet II pamatskolas skolēni apdēstīs bērziem Palejas ielu. Pilsētas valde stādīs bērzu birzi pie Gaujas līdz krācēm. Ugunsdzēsēji pie Stāvajiem krastiem iestādīs 1500 kokus. Lai nodrošinātu stādāmo materiālu, pie Kaugurmuižas atvēlēs līdzekļus stacionāru kultūrkoku audzētavu Rīts ierīkošanai [..]”. Par paveikto atskaite lasāma jau nākošajā, 297. numurā: „Valmiera kļuvusi bagātāka ar jaunu parku”. 5. maijā meža dienās vietējie ugunsdzēsēji, piedaloties Valmieras sabiedrībai, apstādīja savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos. Darbus ievadīja kopējs ugunsdzēsēju gājiens ar orķestri priekšgalā no depo uz stādīšanas vietu. Pavisam iestādīja 2000 kociņus no 100 dažādām šķirnēm. Kā retumi minami Lavsona cipreses, korķa koki, riekstu koki, Ķīnas ābelītes, zelta lietus, balzama apses u.c. Ierīkos arī atsevišķus bērzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Parka projektu izstrādājis un stādīšanas darbus vadīja mežu tehniķis J. Grūbe un pēc projekta tas savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu ”. 1936.g. valmieriešus aicina ierasties ar savām lāpstām un „ņemt dalību iepriekšējo gadu stādījumu atjaunošanā. Pie jaunā sporta aizsargu sporta stadionu (tagadējais J. Daliņa – preciz. I. Z.), iestādīs liepu un ozolu aleju, kā arī apstādīs sporta laukumu gar Svētozolu ielas malu ar eglīšu dzīvžogu”. Darbus ievadot, meža dienas dalībniekus uzrunāja pilsētas galva, agronoms J. Ruģēns un aizsargu sporta kluba priekšnieks H. Traubergs. Vēl viena grupa ieradās Gaujas malā pie Zaķu saliņas, kur iestādīja 800 vītoliņus, bet Valmieras brīvprātīgie ugunsdzēsēji turpināja apstādīt savu botānisko parku stāvajos krastos. [..]”. Kopumā padarītā bilance iepriecinoša, jo vietējie sabiedriskie darbinieki, aizsargi un skolu jaunatne aizsargu sporta kluba stadionā iestādījuši 400 metru garu eglīšu dzīvžogu un 180 lapu kokus, bet ugunsdzēsēju biedrība savu iepriekšējā pavasarī izveidoto parku, bagātinājuši ar 402 kociņiem. Čakli bijuši arī mazie palīgi: Valmieras I pamatskola pie skolas iestādīja 228 kokus un krūmus; II pamatskola skola mācību dārzā – 170 m garu eglīšu dzīvžogu un Gaujas krastā – 250 kārklu spraudekļu; kurlmēmo skola Vienības gatvē – 26 kokus un gar Jumaras ceļu – 80 eglītes. Netālu no Valmieras cietuma darba nama fermā iestādīta 1,00 ha liela bērzu birzs ar 5000 bērziņiem, piedaloties cietuma darbiniekiem un vietējiem pagasta iedzīvotājiem. Lielisku piemēru rāda Kaugurmuižā dislocētais 8. Daugavpils kājnieku II bataljons, iestādot 600 bērzus!

1937. gada meža dienas aizrit zem senču mantojuma zīmes - Dīvaliņa rajonā (Dīvaliņa iela – preciz. I.Z.) iestādīta „Beverīnas varoņu birzs” un dažas dienas vēlāk atjaunota ozolu birzs senču svētozolu vietā pie Sīmanēnu mājām, kā arī uzkopta Kauguru nemieros kritušo zemnieku piemiņas vieta. Pavisam iestādīti 840 kociņi un 1879 dažādu šķirņu košuma krūmi. Par 1938. gada meža dienu norisi vairāk Valmierietī Nr. 454.: „Svinīgā atklāšana notika pagājušo sestdien. Plkst. 14. pie pilsētas valdes nama sapulcējās meža dienu dalībnieki, skolu jaunatne, organizācijas un karavīri. Ar ģimnāzijas orķestri priekšgalā dižais mežinieku gājiens devās uz Vienības laukumu, kur pilsētas galva agronoms J. Ruģēns teica uzrunu, pakavēdamies pie Meža dienu svētīgā darba un sevišķi uzsvērdams, ka sabiedriski izdarītie apstādījumi ir arī sabiedriski jāapsargā, un katra pilsoņa pienākums ir cīnīties pret postītājiem, kas šo darbu pagājušā gadā tik daudzkārt sabojāja un iznīcināja.” Šajā (1938.) iestāda parkos, laukumos un gar ielām 666 kociņus un 1542 dažādus košuma krūmus. „No izvestiem pilsētas izdaiļošanas darbiem ievērojamākie ir Vienības laukuma izdaiļošana un apstādīšana ķiršu kociņiem līdz Matīšu šosejai, kā arī Cēsu un Stacijas ielu apstādīšana. Bez minētā, smilšainā Gaujas līcī augšpus krācītēm, iedēstītas 2000 priedītes”.
1939. gada meža dienas sākās ar nu jau tradicionālo kopēju gājienu uz stadionu, kura rajonā atjaunoja un paplašināja jau esošos apstādījumus. No jauna apstāda Stacijas ielu, sākot no Smiltenes ielas līdz pašai dzelzceļa stacijai un Dzirnavu ielas turpinājumu. Gaujas krastos stāda kārklus un dažas vietās, arī papeles, pie Lucas muižas - košumkrūmus. Bet Valmieras pašvaldība rosina, ka „turpmāk – katra no skolām vai organizācijām skaitīsies par savu izvesto apstādījumu goda aizbildņiem, ar pienākumu rūpēties par to turpmāko uzraudzību.[..]”. Uzteicama vēl kāda tradīcija, kura aizsākās pirmajās meža dienās –meža dienu skrējieni.

Izskaņā

Pēdējās – liktenīgajā 1940. gadā. Lai gan Latvijā jau izvietotas PSRS armijas bāzes, valsts iedzīvotāji pošas spodrības mēnesim, kas noris vienlaikus ar meža dienām. Mazāk nav kļuvis dalībnieku, taču krietni sarucis finansiālais atbalsts… Iedzīvotāji tiek mudināti „izrādīt savu pilsonisko apziņu un patriotismu”. Valmierietis, Nr. 558., 01. 05.: „[..] Zemkopības ministrijas mežu departaments, meža dienu sekmīgākai veicināšanai nosūtījis 50 Ls lielu pabalstu Ainažu, Burtnieku, Cēsu, Smiltenes, Strenču, Valmieras u.c. virsmežniecībām. Pavisam meža dienu veicināšanai Vidzemē atvēlēts 1250 latu liels pabalsts, bet visā valstī meža dienu darbu izpildīšanai atvēlēti mežu dienām 5600 Ls. Pabalsti piešķirti jaunu augļu dārzu ierīkošanai. Saņemtos pabalstus mežu administrācija saziņā ar pagasta valdi nodos tām saimniecībām, kas apmežošanā izrādīsies par čaklākām un kurām pabalsts nepieciešams.” Agrāk kā citus gadus, jau martā notika meža dienu Valmieras rīcības komitejas sēde virsmežziņa D. Bērtulsona vadībā, atzīstot, ka „darbi iesākami nākošā nedēļā, bez sevišķas atklāšanas. Šogad galvenā kārtā paredzēts atjaunot vecos stādījumus, kur tie būtu bojā gājuši. Ierosināts jautājums par to, ka organizācijās un tāpat arī atsevišķi valmierieši brīvā laikā pieteiktos ne tikai pie koku stādīšanas, bet pie visiem citiem zemes darbiem, kuri stāv sakarā ar pilsētas izdaiļošanu. Apstādījumi atjaunojami sekojošās vietās no organizācijām, kuras jau tur agrāk tos iestādījušas. Austrumu ielā – pasta darbinieki, Brīvības ielā – II. pamatskola, Ezera ielā – Komercskola, Dzirnavu ielā – ģimnāzija, Lilijas ielā – Daugavas Vanagi, Stacijas ielā – strādnieku arodbiedrība, Matīšu šosejā – Šoseju un zemesceļu 9. rajona darbinieki, Zaķu saliņā – I. pamatskola. Visas minētās organizācijas lūgtas pieteikties pilsētas valdē un pie pilsētas dārznieka, lai varētu noteiktu laiku un sagādāt stādāmo un materiālu darbu izvešanai”. Vēl divi mēneši un arī valmierieši izbaudīs jaunās padomju varas pārneses – strādnieku izpildkomitejas, nacionalizāciju, represijas u.c. Bet tas jau cits stāsts.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Pagaidām nav izpētīta skaņuplašu vēsture Latvijā. Raksta autora mērķis ir sniegt nelielu vispārīgu priekšstatu par skaņuplašu un gramofonu preču tirdzniecību Valmierā, galvenokārt balstoties uz reklāmām, kas publicētas Valmierietī laikā no 1929. līdz 1940. gadam.

Pirms Otrā pasaules kara liela loma sabiedrības izklaidē bija lauku kapelām un arī mājas muzicēšanai, bet aizvien plašāku popularitāti iemantoja mūzikas atskaņotāji. Skaņuplates un gramofonus dēvēja par mūzikas instrumentiem, ko parasti tirgoja muzikāliju veikalos kopā arī klavierēm, vijolēm, mandolīnām, harmonijām un citiem instrumentiem. Pircējus interesēja dziesmu notis, jo tās bija salīdzinoši lētas un izmantojamas muzicēšanai mājās, turpretī, lai atskaņotu skaņuplates, bija vajadzīgs gramofons, regulāri jāmaina adatiņas, nemaz nerunājot par to, ka skaņuplates ātri nolietojās. Var uzskatīt, ka mūzikas bizness Valmierā nebija īpaši vērienīgs, tāpēc bieži reklāmās redzamais preču piedāvājums ir plašāks, tostarp arī apsveikumu kartiņas, bērnu rotaļlietas un kalendāri. Interesanti, ka tolaik izplatīta prakse bija tirgot vienkopus dažādas mehāniskas ierīces – velosipēdus, bērnu ratiņus, šujmašīnas un citas lietas. Atšķirībā no mūsdienu izpratnes par mūzikas atskaņotāju un citu elektropreču nesaraujamo saikni ar radio aparātiem, 30. gados tos ne vienmēr uzskatīja par līdzvērtīgiem un bieži vien tirgoja atsevišķi. Radio jau tolaik bija elektriska ierīce, kas darbojās arī uz baterijām vai akumulatora, bet gramofons jeb patafons sākotnēji bija tikai mehānisks. Elektromotorus gramofonos plašāk sāka izmantot tikai 20.gs. 30. gadu otrajā pusē, kad traktieri, veikali un restorāni, apmeklētāju piesaistīšanai, reklāmās piezīmēja, ka viņu iestādē tiek atskaņota gramofonu mūzika. Protams, ne vienmēr arī gramofonus tirgoja vienkopus ar skaņuplatēm. Tomēr, spriežot pēc ziņām Valmierietī, jādomā, ka dažos veikalos varēja sastapt gan skaņuplates, gan gramofonus, gan arī Valsts elektrotehniskās fabrikas ražotos radio aparātus.

Nedaudz par skaņuplašu atskaņotājiem. 20., 30. gadu praksē, gan mūsdienu leksikā bieži lietotie vārdi gramofons un patafons apzīmē vienu ierīci dažādos izskatos. No Tomasa Edisona 1877. gadā izgudrotā cilindrveida fonogrāfa pamazām atteicās par labu gramofonam un 19./20.gs. mijā notika pāreja vācu izcelsmes izgudrotāja Emīla Berlīnera ieviestajām plakanām, divpusējām skaņuplatēm. Vārds „gramofons” (grieķu val. gramma (pieraksts) un phonē (skaņa)) bieži saistās arī ar populāru Angļu gramofonu preču ražošanas uzņēmumu Gramophon Company . Gramofona darbību raksturo membrāna, kas uztver adatas svārstības, kas rodas, tai pārvietojoties pa rotējošas skaņuplates spirālveida rieviņu. Izstarotās akustiskās svārstības pastiprina speciāla taure. Patafons ir 20.gs. 1. pusē lietots nedaudz mazāks, pārnēsājams mehānisks gramofons, bet bez taures. Vārdu patafons aizguva no franču skaņu ierakstu un gramofonu ražotāja Pathe . Ne tikai Rietumeiropā, bet arī Latvijā pārnēsājamo jeb t.s. kofera patafonu imports un tirdzniecība uzplauka 20.gs. 20. gados. Piemēram, 1929. gadā vien Latvijā importēja gramofonus 104 294 latu vērtībā, bet skaņuplates 418 127 latu vērtībā. Gramofonu galvenās eksportētājvalstis Eiropā bija Lielbritānija, Vācija, arī Dānija, bet skaņuplates Latvijā importēja galvenokārt no Vācijas un Lielbritānijas. Sabiedrībā valdīja uzskats, ka radiofona popularitāte izkonkurēs skaņuplašu mūziku. Katru mēnesi, maksājot nelielu abonenta maksu, radio varēja klausīties visu laiku, turpretī skaņuplatē bija tikai 2 dziesmas. Bet šajā gadījumā izšķirošais vārds bija gaume. Skaņuplates ļāva cilvēkiem klausīties to, ko tie gribēja un kad gribēja. Radiofona programmā bija daudz klasiskās un profesionālās mūzikas, tautas mūzikas apdares, bet šlāgeris netika atbalstīts. Tajā pašā laikā patafonu varēja vienmēr paņemt līdzi atpūtā zaļumos, lai atpūtā pie ezera vai izbraukumā ar laivu fonā skanētu sev tīkama mūzika.

Mehāniskos gramofonus bieži vien mēdza pārdot lietotus. Tā bija normāla prakse, pārdot lietotu gramofonu, jo jaunu ne visi var atļauties. Ja jauns atskaņotājs maksāja 60 latus, 100 latsu un vēl dārgāk, tad lietotu varēja iegādāties uz pusi lētāk. Arī Valmierietī pa reizei atrodami sludinājumi par pārdodamu gramofonu labā stāvoklī, līdzi dodot arī skaņuplates. Diemžēl nevienā no gadījumiem netika norādīta firma un cena. 30. gados dzimušie atceras, ka pēc 2. pasaules kara vēl ilgi varēja spēlēt vecos gramofonus, ja tikai bija plates un adatiņas. Pat, ja gramofona uzgriešanas mehānisms nedarbojās, griežot skaņuplates ar roku pareizā ātrumā, bija iespējams atskaņot. Pirmo 78 apgriezienu šellaka skaņuplašu īpatnība bija tā, ka tās salīdzinoši ātri nolietojās, nodila arī adatiņas, ko nācās mainīt. Tolaik adatiņas bija dažādas. Kādā reklāmā 1933. gada Valmierietī adatiņu kārbiņa tika piedāvāta par 60 santīmiem. Tiesa gan, bez paskaidrojuma par preces materiālu un adatiņu skaitu. Parasti 200 tērauda adatiņas kārbiņā maksāja apmēram 1,50ls. Koka adatiņas bija dārgākas(100 gab. par 3,50ls), taču tām bija patīkamāks tonis un, lietojot tās, skaņuplates nolietojās lēnāk. Bija nopērkamas arī t.s. Mūžīgās adatas, kas bija izgatavotas no volframa sakausējuma (iepakojumā tikai 8 adatiņas par 1 latu). Līdzās citām gramofona precēm veikali piedāvāja arī koka adatiņu asinātājus, glabātājus utt.

Skaņuplates Krievijas impērijas vajadzībām Rīgā ražoja jau pirms Pirmā pasaules kara. 20.gs. 20. gados, kad rūpniecība bija kara iznīcināta, Latvijā tirgoja no ārzemēm importētas skaņuplates. 30. gados, lielā mērā pateicoties vietējās skaņuplašu fabrikas Bellaccord – Electro darbības uzsākšanai 1931. gadā, skaņuplates kļuva lētākas un pieejamākas arī lauku reģionos. Bellaccord – Electro skaņuplates ražošanas pašizmaksa bija apmēram 1 lata vērtībā, bet tirgus cena ap 2,50ls. Importa skaņuplates 30. gadu sākumā maksāja sākot no 4 – 5 latiem, bet ekskluzīvi simfoniskie ieraksti par 20 latu un vairāk. Uzcenojumu veidoja gan muita, gan mazumtirdzniecības cena. Rīgā tā saucamie importieri specializējās galvenokārt kādu noteiktu preču piegādē, bet reģionos un provinces pilsētās tirgotāji nespēja nodrošināt apgrozījumu tik šaurā un ekskluzīvā preču jomā. (Skaņuplates var zināmā mērā uzskatīt par tā laika modes un stila precēm). Valmierietī skaņuplašu cenas atrodamas tikai dažās reklāmās līdz 1933. gadam. Pēteris Pūka 1931. gadā tirgoja skaņuplates sākot no 2,50ls gabalā, bet Mārtiņš Dubavs par 2,75ls, uzsverot, ka tās ir „Latvijā izgatavotas skaņu plates” . Šeit runa nepārprotami ir par Bellaccord – Electro , ražojumiem, jo arī Rīgā 1931. gadā viņu ražojumi maksāja tikpat.

Pēc reklāmām Valmierietī var konstatēt, ka Valmierā 30. gados kopumā ar skaņuplašu un gramofonu piederumu tirdzniecību periodiski nodarbojās vismaz seši uzņēmēji. Tirgotāju skaits bija mainīgs un iespējams, ka visi nav zināmi. 30. gadu pirmajā pusē tirgotāji aktīvāk reklamēja savu preci un arī skaitliski viņu bija vairāk (vismaz trīs, četri katru gadu). Reklāmās paustā informācija bija plašāka, ietverot izpildītāju uzvārdus un gramofonu ražotājus, bet šī tendence ar laiku noplaka līdzīgi kā sludinājumu skaits vispār. Reklāmas nebija regulāras, bet drīzāk sezonālas (uz Ziemassvētkiem, Lieldienām, sveicot klientus Jaunajā Gadā un atgādinot par jaunām precēm). Bieži vien tajās tika norādīts tikai tirgotājs un adrese, bez plašāka izklāsta par skaņuplašu saturu un firmu. 30. gadu nogalē reklāmu skaits saruka, tās bija strupas un askētiski informatīvas. Visu desmitgadi savu muzikāliju veikalu reklamēja tikai muzikāliju un rakstāmlietu tirgotājs Mārtiņš Dubavs (1892 – 1968).

Turpinot, nedaudz apskatīsim skaņuplašu un gramofonu tirgotājus 20.gs. 30. gadu Valmierā.
Valmieras centrā, Martas Švankas namā Rīgas ielā Nr. 5 darbojās uzņēmuma A/S „A. Lippert” filiāle. Šī tirdzniecības akciju sabiedrība ar simtiem tūkstošu ikgadēju apgrozījumu 30. gados, darbojās jau kopš 1900. gada un tai bija pārstāvniecības 7 Latvijas pilsētās. Ābrama Lipperta ģimenei piederēja velosipēdu un bērnu ratiņu fabrika Rīgā, bet uzņēmums nodarbojās arī ar dažādu kantora preču, radio, gramofonu tirgošanu un remontu. No 1931. līdz 1933. gadam Valmierietī reklamēja skaņuplates un gramofonus, bet vēlāk koncentrējās uz firmas pamatprodukciju – bērnu ratiņiem un velosipēdiem.

Pēterpils ielā 8, ko 30. gadu vidū pārdēvēja par Lāčplēša ielu, darbojās kāds M. Ieviņš. Viņam bija mūzikas instrumentu darbnīca un veikals. Par šo tirgotāju ziņu pagaidām ir maz. Viņš bieži tiek asociēts ar slaveno ermoņiku meistaru Augustu Ieviņu (1881 – 1960) un vairākiem citiem Ieviņu dzimtas pārstāvjiem, kas arī darbojās ar mūzikas instrumentu remontu un izgatavošanu Vidzemē. Diemžēl pagaidām viņu radniecība nav izpētīta. Apjukums radies, iespējams, tāpēc, ka Ieviņš reklāmās Valmierietī pieminēja arī ermoņiku tirdzniecību un remontu, bet, protams, noteicoša bija uzvārda sakritība. Par pārpratumu nav jābrīnās, jo Vidzemē izplatītās ermoņikas sauca par ieviņām . Zināms, ka M. Ieviņš Valmierā darbojies vēl 30. gadu beigās. Laikabiedri atceras, ka instrumentus remontējis savā tirgotavā. Valmierietī viņa reklāmas par skaņuplašu tirdzniecību fiksētas no 1933. līdz 1937. gadam.

Tirgotājs Pēteris Pūka(1894 – 1942) valmieriešiem zināms kā koloniālpreču un lauksaimniecības preču veikalnieks, bet, kā izrādās, arī skaņuplašu tirdzniecība viņam nav bijusi sveša. To klātbūtne reklāmās izsekojama no 1931. līdz 1936. gadam. K. Krastiņš Gaujas aptiekas ēkā, kas tolaik atradās Diakonāta ielā 2, tirgoja slavenos Gustava Ērenpreisa velosipēdus un VEF radio aparātus. 1938. gada pavasarī viņa reklāmās pēkšņi parādījās arī skaņuplates, ko intensīvi reklamēja visu gadu. Diemžēl vēlāk, laikā līdz 1940. gada jūlijam Krastiņa reklāmās skaņuplates vairs netika minētas.

Nav izslēgts, ka Valmierā 30. gados darbojās vēl kāds tirgotājs, kas reklāmās skaņuplates neminēja. Piemēram, diriģents Tenis Ulmanis, kam piederēja veikals Rīgas ielā 31. Valmierietī nav atrodamas viņa veikala reklāmas, taču uzraksts pie veikala ļauj minēt, ka arī šajā veikalā, iespējams, skaņuplates un patafonus pie viņa varēja dabūt.

Šobrīd visvairāk zināms par Mārtiņu Dubavu, kurš savā rakstāmlietu veikalā Rīgas ielā Nr. 42 tirgoja gan mūzikas instrumentus, gan arī patafonus un skaņuplates. Interesanti, ka viņa brālis Ernests Dubavs tādu pašu rakstāmlietu tirgotavu un izdevniecību vadīja Cēsīs. Cēsnieki viņu atceras kā ilggadēju sabiedrības aktīvistu. Lai arī darbojās atsevišķi, abi brāļi savos iespieddarbos izmantoja vienu emblēmu.

Pateicoties Mārtiņa Dubava dēla Tālivalža atsaucībai, manā rīcībā nonācis unikāls Valmieras vēstures avots – Parādnieku grāmata. Tā ir pierakstu klade, kurā rokrakstā apkopotas ziņas par M. Dubava veikala pircējiem, kas ņēmuši preces uz krīta. Grāmatā uzrādītas preču cenas, pircēja uzvārds un adrese, norunātais atmaksas termiņš un tas, cik maksājumos parāds jāatdod. Galvenokārt uz pēcapmaksu tika izņemti kopskaitā 47 patafoni, kā arī dažādi piederumi. Var konstatē, ka ziņas par parādniekiem nav tikai par vienu gadu, bet laika posmu no 1931. līdz 1936. gadam, ar dažiem atsevišķiem ierakstiem pat par 1937., 38. gadu. Pircēju sarakstā gan valmierieši, gan arī no apkārtne un attālākām vietām, piemēram, no Dauguļiem, Rūjienas u.tml. Kladē nav atzīmētas tās muzikāliju preces, par ko samaksāts uzreiz. Tāpēc par kopējo preču apgrozījumu neskaidrību vēl ir daudz. Piemērām, kāda reklāma 1933. gada Valmierietī vēsta, ka skaņuplates pie Mārtiņa Dubava var iegādāties sākot no 1,75ls. Zemā cena visdrīzāk bija viltība apmeklētāju pievilināšanai, jo dažviet veikalos tirgoja arī lietotas skaņuplates labā stāvoklī, tāpēc tās maksāja lētāk nekā jaunas. Attiecībā uz Valmieras veikaliem šī piezīme ir tikai pieņēmums, jo tas nav apstiprināts. Protams, tā varēja būt arī preču izpārdošana. No parādnieku grāmatas var izlobīt , ka Dubavs skaņuplates tirgoja vidēji par 3 – 5 latiem, Pērkot patafonu, visbiežāk klienti uzreiz komplektā ņēma arī gramofona adatiņas par 1,50ls, dažreiz arī gramofona atsperes, kas maksāja 3 latus. (Apmēram 3 latus Vidzemē varēja nopelnīt vasaras lauku darbos vienā dienā.) Zināms, ka gramofona taure pie Dubava maksāja 9 latus. Patafonu cenas uzrādītas amplitūdā no 40 līdz pat 162 latiem, bet visbiežāk pirkti par 80 – 100 latiem, maksājot ikmēneša maksu 10 – 20 latus. Tādā veidā 4 vai 5 reizēs varēja nomaksāt preces vērtību. Skaņuplates dēvēja arī par notēm vai notīm. Protams, patafonu pērkot, bija jāveic pirmā iemaksa pēc vienošanās, piemēram, ieraksts parādnieku grāmatā: „Martinsons. Izdot patafons ar notīm – 107 (ls). Samaksāts trijos reiza – 65, 20, 10, 12. Kopā Ls 107.” Maksāšanas kārtība notika vai nu uz vietas veikalā, vai pa pastu. Ņemot vērā patafonu cenas, kādam tie 100 lati varēja būt puse no algas, citam pat vesela mēneša alga. Tāpēc arī parādnieku grāmatā redzam, ka viens spēja nomaksāt visu summu divos maksājumos, kur pretī cits ar nelieliem maksājumiem apmaksu veica gada garumā. Dažkārt nācās parādniekus meklēt pat Rīgā, par ko liecina dažas atvainošanās vēstules M. Dubavam un pasta kuponi par naudas atmaksu.

30. gados reklāmu saukļos bieži vien tika izmantoti tautā pazīstami, tobrīd populāru dziesmu nosaukumi vai frāzes no tām. Valmierietī publicēta Mārtiņa Dubava veikala reklāma Kur palicis Ozoliņš? Šis pats motīvs izmantots arī Trēziņa kafejnīcas reklāmā. 1933. gadā Bellaccord – Electro izdeva Alfrēda Vintera kupleju par slinko kalpu Ozoliņu, kurš izvairās no darba. Mūsdienās jautrā dziesmiņa bieži dzirdama ansambļa Abulmalas Burlakas repertuārā.

30. gadu otrajā pusē un 2. Pasaules kara laikā, kad trūka izejmateriālu, cilvēkus aicināja nodot vecās, nolietotas skaņuplates, lai vietā iegādātos jaunas, protams ar zināmu atlaidi. Valmierietī šāda reklāma tika ievietota tikai vienu reizi. 1936. gadā Mārtiņa Dubava veikalā apmēram mēneša garumā notika akcija, kurā „nododot 2 vecas plates un piemaksājot Ls 1,25 var saņemt jaunu”.

Vienmēr aktuāls jautājums ir par to, kuras dziesmas bija vispopulārākās. Tā vienmēr ir bijusi gaumes lieta. Popularitāti faktiski raksturo pieprasījums pēc konkrētām skaņuplatēm. Vai ir iespējams noteikt, kādas dziesmas patika 30. gados Valmieriešiem? Diemžēl reklāmas par to neliecina, jo gandrīz nemaz netiek nosaukti skaņuplašu nosaukumi. Zināms, ka Valmierā klausījās Marisa Vētras un citu operas solistu ierakstus. Brāļi Laivinieki neapšaubāmi bija favorīti kupleju (jautro sadzīves dziesmiņu) žanrā. Novadniece Daina Krēpause atceras, ka pat 30. gados iebraukušie poļu viesstrādnieki pirka viņu ierakstus. Valmieras muzeja krājumā glabājas 14 Bellaccord – Electro skaņuplates, to skaitā aktiera Osvalda Uršteina Mērkaķītis , Alfrēda Vintera Gaujas laivinieks u.c. Muzejā glabājas arī citu kompāniju kā Bonophon, Homophon ieraksti latviešu auditorijai, protams, arī daži nopietnās mūzikas ieraksti. Tomēr, ņemot vērā, ka visas muzeja krājuma skaņuplates iegūtas ekspedīcijas laikā no viena īpašnieka, tās nevar uzskatīt par objektīvu un visu sabiedrības modi raksturojošu liecinieku. Protams, tās bija iecienītas 30. gadu auditorijai, to starpā arī Alfrēda Poriņa iedziedātā skaņuplate ar dziesmām Šalc zaļais mežs un Brūklenājs. Tiek uzskatīts, ka šī bija Bellaccord vispieprasītākā skaņuplate 30. gados. To savos memuāros apstiprina arī Bellaccord – Electro dibinātājs Helmārs Rudzītis, rakstot, ka Alfrēds Poriņš, viņaprāt, bija vispopulārākais, bet tālu aiz viņa neatpalika arī šlāgeru karalis Alfrēds Vinters.

Nobeidzot īso ieskatu gramofonu preču tirdzniecības vēsturē Valmierā pirms Otrā pasaules kara, jāpiebilst vien tas, ka katra veikalnieka bizness bija atšķirīgs. Viens pievērsās rakstāmlietām, cits radio aparātiem un velosipēdiem, izvēloties izdevīgāko tirdzniecības veidu. Tolaik Valmierā muzikāliju preču apgrozība un apjoms nebija tik liels, lai nodarbotos tikai ar skaņuplašu vai gramofonu tirdzniecību. Sākoties Otrajam pasaules karam, tirgošanās apsīka, bet punktu Valmieras centra tirgotāju veikaliem pielika pilsētas centra izdegšana 1944. gada 23. septembrī. Nopostītās tirgotavas pēc kara vairs netika atjaunotas. Tālivaldis Dubavs atceras, ka ģimenē pēc kara par veikala darbību 30. gados vairs nerunāja.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja pētnieks

Gandrīz kā detektīvs

2013. gada vasarā, precīzāk, augusta sākumā, nezināms labvēlis atstājis man adresētu aploksni. Bez norādes, kur un pie kā sūtījuma saturs līdz šim glabājies. Atverot, atrodu kopētas skolēnu burtnīcas lapas ar kādreizējās valmierietes Apolonijas Grīvnieces atmiņām par Valmieru no 1921. līdz 1934. gadam. Uz titullapas, pēc gandrīz izdzisušiem uzraksta, top skaidrs, ka vismaz viens no trim eksemplāriem savulaik nosūtīts Kultūras fondam. Vēl uz vāka, domājams, pašas vēstures iemūžinātājas rokrakstā - vārds, uzvārds un dzīves vieta Pļaviņās. Neatbildēts gan paliek jautājums, kādi dzīves ceļi aizveduši vēstījuma autori tik tālu prom no bērnības un jaunības pilsētas? Mēdz teikt – cilvēks atklājas sīkumos un detaļās. Par savulaik pavadītajiem skolas gadiem vidusskolā, gleznaino Gaujas apkārtni, skolotājiem un veikalniekiem, populārākajiem valmieriešiem, ar humoru stāstīs savās atmiņās visi trīs: Apolonija Grīvniece, zemes mērnieka Valda Lesiņa dēls Knuts un ģimnāzists Miervaldis Bērziņš. Un vēl. 2014. gadā, diviem no rakstā pieminētajiem zīmīgas atceres gadskārtas. Grāfam Miķelim Amālijas dēlam Vanagam, Šanas biedrības virsaitim (īstajā vārdā Kārlim Konrādam,1889-1972), Jāņa Dūņa grāmatniecības uzņēmuma darbiniekam – 125, bet Knutam Lesiņam – 105 gadi. Pieminēsim!

Pie Gaujas

Par valmierieti sevi mūža garumā lepni dēvēs rakstnieks, tolaik gan vēl tikai vietējās vidusskolas un mūzikas skolas audzēknis Knuts Lesiņš (1909- 1999), kurš par šeit aizvadītajām vasarām un ziemām, vien mazpilsētai raksturīgo noskaņu uzburs tēlojumu „Mākoņu tēli” (Trimdas rakstnieki. Autobiogrāfiju krājums. III. Viļa Štāla apgāds Vācijā, 1947.,139.-140.lpp.): „[..] 1922. gadā man bija trīspadsmit gadu. Tēvs, Valdis Lesiņš dabūja Valmierā valsts zemju inspektora vietu, kur darbs saistījās ar agrārreformu. Viņš citēja Cēzara teicienu: „Labāk pirmais miestā nekā otrais Romā” un bija ļoti apmierināts, ka pārmainījis ierēdņa vietu Rīgā pret šo, kur būšot pats savs kungs .. Sekojošie pieci gadi Valmierā ieskaitāmi jaukākajos, kādus esmu piedzīvojis. Tēva rīcībā bija skaistā Lucas muižiņa, turpat kalnā uz Gaujas krasta – iepretī vecajam pilskalnam un Valterkalniņam; divstāvu ēka bija kanceleja un dzīvoklis; plašs dārzs ar augļu kokiem, jāņogulāju un ērkšķenāju krūmiem, lazdu alejām un pār mazo gravas upīti tīri teiksmaini aiz vecuma pārlīkušiem vītoliem. Bija arī saimniecības ēka (kūts, stallis, ratnīca), zirgi izbraukšanai u. c. kustoņi. Dārzu ar viena vaļenieka palīdzību mēs paši apsaimniekojām, ierīkojot arī bišu dravu un prāvu sakņu dārzu, kas gan reizēm traucēja manu savvaļas omulību, sevišķi ar plašo tomātu dēstu lauku, kas allaž bija jālaista un jāpārsien. Ar bitēm tāpat nevarēju iedraudzēties, tēvs tur darbojās neapsegtu galvu, un bišu dzēlieni viņam ne nieka nekaitēja. Ja neskaita šīs sīkās nepatikšanas, es vasarā biju pilnīgi brīvs. Man bija laiva un makšķeres, un jau rīta agrumā Gaujas krācēs sākās varena rosība. Tā bija Gaujas zēnu paradīze, kas sniedzās augšpusē līdz stāvajiem krastiem. Būt laivas īpašniekam nozīmē pārvaldīt upi, un es dažkārt dzīvoju kā ķīnietis savā džonkā, sviestmaizēm un ūdens pudeli nodrošinājies, arī pa naktij pārlaizdams zem kāda ozola vai liepas Gaujas krastā. [..]”. 1921.gada pavasarī uz Valmieru pārcēlās arī Apolonijas Grīvnieces ģimene. Lūk, fragments no viņas atmiņām: „Dzīvokli dabūjām Lucas muižiņā. Toreiz Luca atradās Valmieras pagastā. Robežās ar pilsētu bija Rātsupīte. Tai pāri varēja tikt pa laipu un pa tiltiņu. Pavasaros, plūdu laikā, abus izcēla no vietas (aiznesa ūdens straume – preciz.), tad vajadzēja iet pa lielceļu, ja gribēja tikt pilsētā. Vasaru Lucas lejā ganījās pilsētnieku govis, skaitā ap sešdesmit. Ganības bija arī pie Dīvala meža[..]”.

Mūzikas skaņās

Nozīmīga vieta pilsētas kultūras dzīvē bijusi skaņu mākslai jeb mūzikai: no 1920.g. darbojās mūzikas skola ar lieliskiem un talantīgiem pedagogiem. Bieži ar koncertiem vietējās Latviešu biedrības zālē viesojās pazīstami klavieru un vijoļu virtuozi! Bet, tam, ka zālē starp klausītājiem netrūka arī skolēnu, jāpateicas brīvmāksliniekam, dziedāšanas skolotājam Arnoldam Sinepam. Neliela auguma, brillītēm, pirmajā brīdī atstāja īstu miera mikas iespaidu, kas gan tūlīt izgaisa, līdz viņš sāka muzicēt vai diriģēt kori. Sinepītim , kā viņu mīļi sauca skolēni, piemita talants „atrast dziedātāju pat starp lielākajiem rūcējiem”. Miervaldis Bērziņš (Birze) – viens starp tiem, „kam bija balss. Kam nebija, tie nedēļā ietaupīja divas stundas. Vispirms jau dziedājām urāpatriotiskās lepnās dziesmas tad „Gājēja dziesmu naktī” un vijīgo melodiju no Šūmaņa kantātes „Čigānu dzīve” ar vārdiem „Un kurp tie dosies, kas tevim to teiks…”. Vēl cits mūzikas skolas pedagogs - Brauers, dīvainis ar spožu misiņa nagu pie šofera ādas cepures, lika mums ieklausīties Šopēnā. Pēc paša Sinepa ierosmes Valmierā vairākkārt viesojās franču vijolnieks Soetens. Viņa koncertos, tāpat kā daudzi valmierieši, uzzinājām, ka pasaulē pastāv Baha un Sibēliusa mūzika.[..]” (Tāli gadi, tuvi laiki. Atceres un pārdomas. Rīga, 1987. 15.-16.lpp.).

Arī Lesiņš juniors savā garstāstā piemin mūzikas skolas direktoru Sinepu, dziedāšanas skolotāju ģimnāzijā: „ Šī pedagoga reizē, enerģiskais, dziļas smalkjūtības un labestības apdvestais raksturs piešķīra nodarbībām mūzikas skolā patīkama mājīguma un ierosmes pilnu atmosfēru. Tais gados daža laba audzēkņa ceļš no Valmieras Mūzikas skolas veda tieši uz Latvijas Konservatoriju. Viņa kundze, Alvīne Liepiņa – Sinepa, pie kuras mācījos pēdējo gadu mūzikas skolā. Mūsu pirmā iepazīšanās bija, kad „kādā no profesora Paula Šūberta koncertā Valmierā man tika uzticēta nošu lapu pāršķiršana”.

Atšķirīgi

Kā pirmo un spilgtāko tipāžu starp pilsētniekiem divdesmitajos gados, Knuts Lesiņš minējis Valmieras izcilo vienpati – Šanas biedrības priekšnieku, grāfu Miķeli Amālijas dēlu Vanagu, kas „plunčājās pa Gauju rudeņos vēl tad, kad gar malām sāka rādīties pirmie ledus vižņi, kā to, uz skolu iedams, dažkārt rītos novēroju. Kā Šanas biedrības priekšnieks viņš arī peldē – šanu uztvēra ne pa jokam!”. Jāteic, ka netrūcis arī vēl citu īpatņu. Pie tādiem jaunais Lesiņš pieskaitījis rakstnieku Diženajo Bernhardu: „[..] Tas staigāja vaļēju kreklu, koka klabatām kājās, ne ar ko neatgādinādams, ka būtu mūzu kalps, ja neskaita to, ka bieži sēdēja Dūņa grāmatu veikalā, kur nekā nepirka. Vai Dūnis viņam palīdzēja ar naudu vai uzturu neatceros, bet tur viņš bija sastopams.” Par vienmēr naudas trūkuma mocīto Diženajo Bernhardu, rakstījusi arī Apolonija Grīvniece, precizējot, ka „naudīgākie Šanas biedri atbalstījuši mazāk veiksmīgos biedrus. Atbalsts visbiežāk bijis vajadzīgs alus un stipro dzērienu iegādei. Kāre pēc stiprākiem dzērieniem piemitusi arī spalvas dižgaram D.B., jo „viņš uz biedru sanāksmēm ieradies bieži galīgi tukšā. Neskatoties uz to, valmierieši nekurnēdami atbalstījuši, viņa dzejnieka talantu godinādami”. Trešais īpatnis, ko pieminējuši abi, ir Aleksandrs Brauers - klavieru skolotājs Valmieras Mūzikas skolā.. Lesiņš, jau pēckara Vācijas pieticībā ar patiesu apbrīnu atcerēsies „profesora sudraba apkakles, sudraba un zelta cauraustās vestes, skaistos gredzenus. Valmierā viņš ticis uzskatīts par „enfant terrible” (franču valodā – nerātnis, palaidnis; preciz. I.Z .), kurš savdabību dēļ nespēja vairs izrauties no mazās provinces pilsētiņas, kaut gan viņa tehniskās un muzikālās dotības bija neikdienišķas. Kā pedagogs viņš prata saistīt ar savu aizrautīgumu un tūlītēju gatavību spēlēt priekšā visgrūtākās, vēl skolnieka repertuārā neietilpstošas lietas, ar īpatnu vingrinājumu metodi ātri attīstīdams skolniekiem pirkstu veiklību. Pie viņa mācījās arī Jānis Ķepītis un Elmārs Vikmanis[..]”.

Sievišķīgāks un niansētāks vērojums Grīvnieces pierakstos: „divdesmito gadu beigās Valmierā uz dzīvi apmetās profesors Brauers. Runāja, ka viņš esot mācījis klavierspēli Krievijas ķeizara meitām un par to piešķirts profesora grāds. Tagad spēlēt mācīja valmieriešu bērniem, bet ģērbās joprojām kā tāds galminieks. Tērps pa gabalu krita acīs aiz pārliecīgās elegances. Vasarā profesors pastaigājās baltās biksēs, sarkanā pēc krievu modes šūtā kreklā, apjoztā ar pušķainu zelta auklu. Galvā, tādu kā jūras virsniekam, cepuri ar zelta stīpiņas ierāmētu nagu. No profesora ziemas štātēm prātā palikuši baltie zābaki un puskažoks… Klaviervakaros mīlēja izcelties ar spožu bižutēriju un smalkām manierēm. Pienāk pie flīģeļa, paklanās. Apsēžas un sagatavojas spēlei, noņemot savus daudzos gredzenus, ievietojot tos speciālā kristāla trauciņā. Skatītāji apbrīno gredzenus, bet vēl vairāk – mākslinieka sudraba vesti. Šķiet, ka arī stāvā apkakle spēlēt netraucēja. Aplausiem skanot, viņš pēc spēles atkal samauca gredzenus pirkstos. Viņš ar savām vērtslietām lepojās. Tās, šķiet, bija īsti briljanti un dārgmetāla kalumi. Neapšaubāmi īstas bija arī profesora smaržas un pūderi. Kad Brauers pagāja garām, uzviļņoja spēcīgs smaržu vilnis. Jokupēteri melsa, ka pēc smaržas vien varot pateikt, kur profesors nogriezies no Rīgas ielas un, pa kurā devies tālāk. Un, kurās durvīs iegājis… Pūderi biezā kārtā sabēris uz sejas tā, ka nepateikt, kāda tai nokrāsa un tā ir - ar vai bez grumbām! Šķiet, ka pat iesirmie mati ar to bija piebērti. Kādas firmas ražojumi? Kas to lai zina – ticēsim, ka smalkākās!”

Nozīmīgi gadi

Valsts ģimnāzijas absolvents Miervaldis Birze (Miervaldis Augusts Bērziņš, 1921-2000), par saviem Valmierā pavadītājiem gadiem garstāstā „Cauri Valmieras vārtiem” atcerēsies, kā no rūjienieša par kocēnieti – valmierieti kļuvis trīspadsmit gadu vecumā, 1934. gadā, un tas bijis līdz 1939. gadam, kad iekūlies Rīgā. „Tie bija manā dzīvē nozīmīgi gadi, kad bieži mainījās ne tikai kurpju numuri, bet arī rokraksts. [..] Valmierā bija pat daži trīsstāvu nami, Rūjienā neviena, Gauja piecreiz platāka par Rūju, un pa Gauju peldēja plosti! Lai arī jaunuzceltajam Rūjienas pilsētas valdes namam bija uztupināts lielīgs tornītis, tas līdz šai dienai neaizsniedza noturīgā elegancē piezemēto Zemes bankas celtni Valmierā. Tā manā skatījumā Valmiera palikusi pirmā īstā pilsēta manā dzīvē! ” (Tāli gadi, tuvi laiki. Atceres un pārdomas. Rīga, 1987. 11.-12.lpp.).

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Svētku noskaņā aizritējusi proklamēšanas atceres nedēļa, kuras laikā pieminējām tos, kuri savulaik bijuši klāt tās izveidē pirms deviņdesmit pieciem gadiem. Gandrīz neticami, bet tā tolaik pastāvēja vien dažu desmitu patriotu izlēmībā un redzējumā par vienotu teritoriju, brīvu no vācu un lielinieku karaspēka. Jaunā valdība darbojās Pagaidu valdības statusā. Iespēju formēt nacionālo armiju nācās meklēt ārpus Latvijas. 1919. gadā simtiem vīru devās cīņā par jauno valsti. Dramatisma pilns aizritēs oktobris, pienāks novembris. Izšķirošajās cīņās pret Bermonta – Avalova karaspēku piedalījās arī mūsu novadnieks, Valmieras pagastā dzimušais Brīvības cīņu dalībnieks, pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Dāvids Sīmansons (Dāvis Simonsons; 1859-1933).

Bērnība

Viņa dzīves ceļš sācies netālu no toreizējās apriņķa pilsētas Wolmar. Vietējās luterāņu draudzes jaundzimušo reģistra ieraksts liecina, ka 1859.g. 23. martā (pēc j. st. 4. aprīlī), septiņos no rīta, Valmiermuižas Pīlātā piedzimis Pētera un Annas Sīmanson dēls Dāvis (Dahw Sihmanßon). Kūmās Pēteris Lodziņš no Cināta , Līze Grasman no Liberta , Dāvis Kociņš no Pīlāta. Jāteic, ka pašas mājas ar senu vēsturi, jo pastāvējušas kopš zviedru valdīšanas laikā; zeme nedevusi lielu ražu, jo tā bijusi slikta un neiekopta. Kad Valmieras muižā (Wolmarshof) piešķirti uzvārdi, pie visai neparasta, bet skanīga uzvārda saistībā ar Bībeles rakstiem, ticis toreizējais māju saimnieks Pīlāta Dāvis, kurš sevi liek pagasta ruļļos rakstīt kā Ponciju! Trīsdesmit gadus vēlāk, kad tur jau mīt pusgraudnieku Sīmansonu lielā ģimene, muiža par saimnieku Pīlātā ielikusi Jāni Pagastu no Jaunkaritēna. Pārlapojot Valmieras – Valmiermuižas latviešu draudzei piederošo māju pārlūku (1847-1869), redzams, ka nākošā ģenerāla vecākiem rūpju netrūcis, jo tēvam Pēterim (1818.), mātei Annai (1820.), dzimušai Radziņ, jāsarūpē maizes rieciens kuplajam bērnu pulciņam: Annas vecākajam dēlam Pēterim Lodziņam (1840.) un abu kopīgajiem bērniem: Līzei (1843.), Mārcim (1847.), Marei (1849.), Jānim (1852.), Kristīnei (1856.). 1859. gada Jurģi divkārt priecīgi – i` jauna mājvieta, i` puišelis klāt. Annai jau septītais! Liktenis sūta bargus pārbaudījumus vienu aiz otra. Jāpārdzīvo dvīnīšu Annas un Jāņa (1862.), dēliņa Kārļa (1865.) zaudējums. Pēdējā no atvasēm, kas piedzims Pīlātā, būs pastarīte Karlīne (1868.). 1869. gada pavasarī Sīmansoni salīgst pie cita saimnieka, pošoties ceļam uz jaunajām mājām ar cerīgu nosaukumu - Brīnumi.

Ceļā uz mēŗki

Brāļi un māsas pēc iesvētībām devušies paši pelnīt iztiku. Pie vecākiem palikuši vien jaunākie. Arī Dāvis izvēles priekšā. Sākt kalpa gaitas pie svešiem ļaudīm? Viņš izlemj doties uz Limbažu apriņķa skolu, pēc kuras beigšanas 1880. gadā kā brīvprātīgais iestājoties armijā, norīkots dienestam 115. Vjazmas pulkā. Tas dod tiesības pēc gada uzsākt mācības Rīgas junkurskolā, kuru topošais militārdarbinieks pabeidz 1883. gadā kā praporšķiks (viszemākā virsnieka dienesta pakāpe Krievijas armijā preciz.) Kāpēc jauneklis izvēlējās militāro karjeru? Dienests varēja nodrošināt samērā augstu izglītības līmeni un sabiedrisko stāvokli: 19. gadsimta 70. gados līdzās karaskolām, kurās uzņēma vienīgi muižniekus un aristokrātus, izveidotajās junkuru skola, kurā uzņēma jaunekļus arī ar zemāku sociālo izcelšanos. Vēl viens svarīgs motivācijas faktors Sīmansonam – iespēja mainīt sabiedrisko stāvokli. Iestāšanās kara skolā lauksaimnieka dēlam no daudzbērnu ģimenes nozīmēja ļoti daudz, - ne vien pamatotu vecāku lepnumu, bet arī bezmaksas mācības, jo izdevumus pilnībā sedza valsts. Dienests kājnieku daļās mijās ar mācībām Ģenerālštāba akadēmijā no 1891. līdz 1894. gadam Pēterburgā, papildinot un pilnveidojot teorētiskās zināšanas. Tās pielietot nākas desmit gadus vēlāk, karā pret Japānu (1904.), kurā, būdams jau apakšpulkvedis, komandē bataljonu. Kaujās smagi kontuzēts, pēc atveseļošanās norīkots štāba darbā. 1910. g. piešķirta pulkveža pakāpe, 1912. gada aprīlī iecelts par 66. Butirskas kājnieku pulka komandieri. 1. Pasaules karā apliecina sevi kā lielisku stratēģi frontes pozīcijās: 1915. g. maijā ģenerālmajora pakāpe un rīkojums, 1916. gada decembrī pārņemt 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes vadību. Komandē Kalugas atsevišķo brigādi, 135. divīziju, 4. Atsevišķo divīziju. Apbalvots ar Staņislava I, III šķiras, Vladimira III, IV šķiras ordeņiem, Svētā Jura ordeņa zobenu. Drīz tomēr kaujās ar vāciešiem iegūtās kontūzijas liek sevi manīt, un 1917. gada oktobrī ģenerālis dienestu atstāj. Dzīvo kādu laiku Vitebskā, tad Orlā, bet 1919. gada 8. janvārī, pēc daudzu gadu prombūtnes, atgriežas Rīgā. Pavasarī klusi nosvin sešdesmit. Tas nav šķērslis, lai jau 6. jūnijā iestātos Atsevišķajā latviešu brigādē, kuru komandē trikātietis, pulkvedis J. Balodis.

Nemierīgās dienas

Latvijas Pagaidu valdības pamatuzdevums – vienotas armijas izveidošana. D. Sīmansona kandidatūra izrādījās vispiemērotākā armijas virspavēlnieka postenim. Liela nozīme ne vien augstajai dienesta pakāpei, bet arī izglītībai, štāba darba un kauju pieredzei. Atvaļinātais ģenerālis 10. jūlijā iecelts par virspavēlnieku, bet dažas dienas vēlāk, no 15. jūlijā līdz 10. oktobrim pilda arī Tautas apsardzības ministra pienākumus. Uzsāk brigāžu pārveidošanu par Vidzemes un Kurzemes divīzijām, Latgales divīzijas formēšanu. Steidzīgi nācās risināt apgādes, tehniskās, mobilizācijas, apbruņojuma, uztura un citus ar armiju saistītus jautājumus. Latgales frontē pret lieliniekiem stāvoklis nostabilizējās. Pēc Rīgas atstāšanas Jelgavas apkārtnē izvietojušās vācu armijas daļas nebūt nesteidzās atstāt Latvijas teritoriju, kaut to paredzēja noslēgtais Strazdumuižas pamiers. 21. septembrī ģenerālis R. fon der Golcs noslēdza līgumu ar jaunizveidotās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas komandieri – pulkvediBermontu. Nu vāciešiem vairs nekur nebija jābrauc, jo viņi kļuvuši par krievu brīvprātīgajiem… D. Sīmansons dara visu iespējamo, lai pastiprinātu Rīgas aizsardzību no dienvidiem, turpretī Pagaidu valdība uzskata, ka galvenais ir ievērot Sabiedroto norādījumus, saskaņā ar kuriem jācīnās pret lieliniekiem (komunistiem). Virspavēlnieka konflikts ar valdību samilzt un 10. septembrī apsardzības ministra pienākumus pārņem valdības galva K. Ulmanis. Kā sekas, - aktivitātes Latgales frontē, brīdī, ka dienvidos skaidri jaušams bermontiešu uzbrukums. Sīmansons dodas uz J. Baloža štābu, lai izskaidrotu draudošo situāciju, taču netiek uzklausīts. Cīņas Latgalē kalpo kā mudinājums Bermontam sākt uzbrukumu Rīgai. Divas dienas – 8. un 9. oktobrī – izdodas sekmīgi atvairīt nepārtrauktos uzbrukumus, taču jau 9. oktobra vakarā Dienvidu frontes pavēlnieks, pulkvedis Jorģis Zemitāns pēkšņi dod pavēli atkāpties, atstāt Rīgu un ieņemt pozīcijas pie Juglas tilta; valdība steigšus evakuējās uz Cēsīm. Zemitāns nosūta igauņiem telegrammu ar lūgumu pēc palīdzības.

Cīņā pret ienaidnieku

Ģenerālim ar štābu 9. oktobra vēlā vakarā ieradoties Torņkalnā, lai izvērtētu patieso situāciju, nākas konstatēt, ka pozīcijas jau atstātas… Par laimi, pretinieks pēc nogurdinošām kaujām neriskē nakts laikā ienākt pilsētā. Pēc īsas apspriedes, virspavēlnieks pieņem lēmumu: pirmkārt, tālāka Torņkalna aizstāvēšana nav iespējama; otrkārt, jāatstāj visa Pārdaugava, treškārt, jāsāk atkāpšanās no labā flanga un jānotur pieejas tiltiem, turpat koncentrēt visu artilēriju tiltu aizsardzībai, kā arī uz Juglas tilta organizēt bēgļu plūsmu. Šo plānu nekavējoties sāk realizēt un, kad 10. oktobra rītā Pārdaugavā pie tiltiem parādās vācu bruņumašīnas, tās sagaida ar lielgabalu šāviņiem, bet kājnieki ieņem norādītās pozīcijas Daugavas krastā. Bruņoto spēku vadītāja rīcību šajās oktobra dienās vēlāk vērtēs dažādi – no cildinājuma augstajam profesionālismam un drošsirdībai līdz politiķu skepsei. Veselības stāvokļa dēļ 16. oktobrī virspavēlnieks atteicās no amata. Pēdējā pavēlē viņš īpaši pateicās štāba pulkvežleitnantam Kalniņam „par viņa pūliņiem armijas organizēšanas un vadīšanas darbā”, divīziju komandieriem, daļu un pārvalžu priekšniekiem, kā arī „visiem virsniekiem un kareivjiem, kas ar tādu pašuzupurēšanos atdod spēkus un dzīvību par tēvijas labklājību”. Atzīstot nopelnus Latvijas labā, tiesa gan septiņus gadus vēlāk (1926.), ar kārtas Nr. 1999., Sīmansonam piešķir Lāčplēša kara ordeni.

Mūža nogalē

Ģenerāli ieskaita Aizsardzības ministrijas rezervē. No 1920. gada decembra ministrijas padomes loceklis. 1924. gadā iecelts par padomes priekšsēdētāja vietas izpildītāju, taču darba pienākumiem svītru pārvelk slimība. Pēdējie mūža gadi nav viegli. Ārsti 1932. gada vasarā konstatēja artēriju sklerozi. Drīz vien vajadzēja doties ilgstoši ārstēties Rīgas Kara slimnīcā. „Tur atrazdamies, ģenerālis aktīvi interesējās par ārpasauli: lasīja laikrakstus un grāmatas, labprāt tikās un sarunājās ar apmeklētājiem, sekoja armijas dzīvei, atcerējās savas dienesta gaitas un Latvijas tapšanu” (Treijs R. Latvijas ģenerāļi (1918-1940). Armijas komandieri un štāba priekšnieki. Rīga, 2006.) Veselības stāvoklis 1933. gada janvārī strauji pasliktinājās, 13. janvārī slēdzot acis uz mūžu. Nekrologus aizgājējam publicē armijas laikraksts „Latvijas Kareivis”, rakstot: „Latvijas valsts un armija ir daudz pateicības parādā šim cēlajam latvju karavīram, kas jau tuvu sava mūža noslēgumam ar īstu uzticību un nodošanos atdevās jaunās valsts un armijas tik atbildīgajam darbam. Visi, kas viņu pazina, kas redzēja viņa darbu, patieso vīrišķību, lielo pienākuma apziņu un krietnumu, paturēs viņu jo sirsnīgā piemiņā”. Cīņubiedrs, ģenerālis E. Kalniņš atcerēs, ka” D. Sīmansonam pilnīgi sveša bija vēlēšanās būt populāram, spēlēt liela sabiedriska darbinieka vai karavadoņa lomu. Ģenerālis mīlējis privātajā dzīvē vienkāršību un pieticību”. Dāvidu Sīmansonu apbedīja Rīgā, Brāļu kapos.

Izskaņā

Lai gan oficiāli ģimeni Sīmansons nenodibināja, savulaik uzņēmies rūpes par Jevgeņiju Teļešņikovu (1888.), kura 1908. gadā apprecējās ar latviešu tautības topošo kara topogrāfu, Elejas pagasta Audruves muižas amatnieka ģimenē dzimušo Žani Bergu. Visticamāk, ka jaunie iepazinās Rīgā, kur pēc topogrāfu skolas Pēterburgā beigšanas (1905.) līdz 1915. dienēja kara topogrāfu nodaļā. Žaņa Berga (1883-1966) dienesta gaitas aizritēja gan 1.Pasaules kara frontē, gan Sarkanajā armijā; no 1918. gada ieņēmis dažādus amatus Pulkovas observatorijā un topogrāfu korpusā Harkovā. Ilūziju par boļševiku laimes zemi nav, un tāpēc 1921.g. martā atgriežas Latvijā. Te karjera strauji iet augšup un jau no 1933. armijas štāba Ģeodēzijas – topogrāfijas daļas priekšnieks, 1938. gada aprīlī, pulkveža pakāpē, atvaļinājies sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. (Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940: biogrāfiskā vārdnīca. Rīga, 1998.) Natālijas un Žaņa laulībā piedzimst dēls Nikolajs (1910.). Otrā pasaules kara gados ģenerālim Sīmansonam tuvo cilvēku likteņi būs dažādi: Bergi 1944. izceļoja uz Vāciju. Znots Žanis mirst 1966.g. Minhenē, par Jevgēņijas dzīves nogali precīzu ziņu trūkst. Mazdēls Nikolajs dienējis latviešu leģionā, par šo faktu tiek sodīts ar ilgiem gadiem apcietinājumā padomju soda nometnēs. Aizsaulē aizgājis 1985.gadā. Tikai nedaudz pietrūks, lai pats varētu pārliecināties, ka viņa mātes audžutēvu godinās kā gados vecāko Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un cildinās Sīmansona īpašos nopelnus Bermonta sakaušanā. Un vēl, - 10. oktobrī Limbažos, Baumaņu Kārļa laukumā, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube kopā ar Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāru Veiko Spolīti svinīgi atklāja tēlnieka Jāņa Strupuļa veidoto piemiņas zīmi. 2014. gadā lauksaimnieka dēlam no Pīlāta -155. Vai sarūpēsim piemiņas zīmi arī pie viņa dzimtajām mājām? Gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Jānis Cimze dzimis 1814. gada 3. jūlijā (pēc vecā stila 21. jūnijā) Cēsu apriņķa Raunas draudzes Cimzes pusmuižā, no kuras tad arī cēlies uzvārds. Zēna tēvs muižas vagars. Vecāki savas astoņas atvases, no kurām Jānis – vecākais, audzināja stingri, kristīgās ticības un dievbijības garā. Ar vecākiem, apmeklējot brāļu draudzes sapulces, puisēns izprot, ka „tā kunga bijāšana ir visas gudrības iesākums”. Šeit, brāļu draudžu saietos, pirmā saskarsme ar mūziku, jo vēlāk dzirdētās melodijas izspēlē mājās uz ērģelītēm. Līdz ko prasme rokā, tā ar Jāņa muzikālo pavadījumu sākas ik lūgšana un dziedāšana ne vien pašu mājās, bet arī saiešanas reizēs. Lasīt, rakstīt un galvas gabalus izteiksmīgi skandēt māca māte Anna. Pie izslavētā Jāņa Gaiķa, vietējā draudzes skolotāja, apguva vācu valodu, kas pavēra ceļu uz pašizglītību, ko Jānis centīgs un zinātkārs būdams, papildinās arī vēlākajos dzīves gados. Ievērodams audzēkņa apdāvinātību un nerimtīgo vēlmi mācīties, Gaiķis ieteic Jāni „laist skoloties”. Dzīves nogalē, Cimze rakstīs, ka „ne uz sevis paša, bet uz vecāku vēlēšanos esmu palicis par skolmeistaru”. Draudzes skolu jaunais censonis pabeidz 16 gadu vecumā ar izcilām sekmēm. Pēc tās beigšanas, sāk strādāt par mājskolotāju Rozes muižā, netālu no Raunas, tad Smiltenē, vara kalēja Lukašēvica ģimenē. Tur ilgi nepaliek, aiziet, jo neapmierina ne alga, ne sadzīves apstākļi…Viss mainās 1833. gada vasarā, kad deviņpadsmitgadīgais jauneklis iztur konkursu uz Valmieras draudzes skolotāja vietu. Tik jaunam būt par skolotāju pilsētas draudzes skolā – apliecinājums Jāņa mērķtiecībai!

Valmierā

Apriņķa pilsētā Jānis, nu jau Johans, iepazīstas ar Ferdinandu Valteru. Cimze atstāj tik labu iespaidu uz ietekmīgo garīdznieku, ka papildus darbam skolā, piedāvāta priekšdziedātāja un ērģelnieka vakance. Lai gan brīžiem šķiet, ka visu nepagūt, bez jau minētajām nodarbēm, pievienojās vēl viena: Cimzem skaists un viegli salasāms rokraksts. Lieliski pārvalda latviešu un vācu valodas, un nu nākas pildīt arī draudzes māklera (notāra) pienākumus. Iztiku nodrošina, protams, skolotāja amats. Jāprecizē, ka 19. gs. 30. gados draudžu skolās māca lasīt, rakstīt, rēķināt. Netrūkst pedagogu, kas pauž viedokli, ka, mācībām jābūt pieejamām arī laukos, steidzīgi atverot tur pagastu skolas – tautskolas, kuras apmeklētu visi bērni no 12 līdz 15 gadiem. Tajās varētu mācīties ne mazāk kā 50 skolēnu, un bez lasīšanas, rakstīšanas un rēķināšanas, mācītu vēl katķismu, Bībeles stāstus, garīgās dziesmas. Savukārt draudžu skolās mācītos topošie skolmeistari, saimnieki, pagastu runas vīri (amatpersonas – preciz.). Mācību programmas kursā ietilptu ticības mācība, latviešu valoda, rakstīšana, rēķināšana, vēsture, ģeogrāfija, mūzika – kordziedāšana uz balsīm un pa daļai arī zemkopības pamati. Jā, bet, kas mācīs, ja trūkst pašu skolu un izglītotu skolotāju? Jautājuma risināšanai, 1834. gada 13. augustā, Valkas apriņķa skolas zālē, Vidzemes draudžu mācītāji sabrauca uz sinodi (sapulci). F. Valters, no Valmieras un Krimuldas draudzes mācītājs K. Ulmans stāsta par bēdīgo draudžu skolu stāvokli Vidzemē, izklāstot izglītības trūkumus: „nekas nemainīsies, ja netiks mainīta pati nostādne. Lai izglītotu skolēnu, jābūt izglītotam skolotājam! Draudzes skolotāju izglītošanai jādibina seminārs Vidzemes latviešu daļā, kurš būtu jāuztur valstij, bet tautskolas jāuztur muižniekiem un zemniekiem kopīgi. Pārraudzībai jāveido virsvalde, kurai pakļausies vietējās apriņķa skolu valdes”.

Atkal skolas solā

1835. gadā sinode piekrīt atbalstīt skolotāju semināra izveides projektu, nosūtot „caurskatīšanai konsistorijai un Vidzemes muižniecībai”. Enerģiskākais idejas piekritējs un virzītājs, jau pieminētais Valters, iesaka nākamā skolotāju semināra vadību uzticēt profesionālam skolotājam, nevis mācītājam, vienlaikus norādot, ka „sinodei jāgādā, lai dibināmajam semināram būtu krietns un saprātīgs, tam mērķim izglītots vadītājs”. Kā piemērotāko kandidātu, rekomendē Valmieras draudzes skolas pedagogu Jāni Cimzi. „Tas esot sevišķi apdāvināts jauneklis ar krietnām zināšanām un dedzīgs pēc tālākās pedagoģiskās izglītības”. Cimzes uzkrājumi tolaik bija visai pieticīgi. Palīdzīgu roku sniedza draudze, kurā sāka vākt līdzekļus viņa studijām Vācijā. Mācītāja F. Valtera argumentu iespaidoti, sinodes vīri ne vien atbalstīja priekšlikumu - ziedot 180 rubļus, bet arī solīja „segt naudas izdevumus visu studiju laiku”. 1836. gada jūlijā Johans Cimze iestājās Veisenfelsas skolotāju seminārā. Semināru vadīja ievērojamais vācu pedagogs V. Harnišs, konservatīvu uzskatu cilvēks. Mācību kursu Cimze apgūst īsā laikā, divos gados (1836.-1838.), plānoto trīs vietā, absolvējot 1838. gada 21. maijā. Ietaupīto mācību gada laiku, nepavada dīkā, bet izmanto vairāku Rietumeiropas skolotāju semināru darba iepazīšanai, apceļojot Austriju, Šveici, Itāliju un dažas Francijas provinces. 1839. gada pirmā puse aizritēja kā brīvklausītājam Berlīnes augstskolā, kur apmeklēja Eiropā pazīstamā F. Ā. Dīstervēga lasījumus, lekcijas filozofijā, pedagoģijā, mūzikā un nedaudz arī teoloģijā, apgūstot pamatus nedzirdīgo skolēnu apmācīšanai. Sagatavots skolotāja amatam, J. Cimze atgriezās dzimtenē.

Ne viss kā solīts

Visu 1838. gadu sinodē spriež, ka „skolotāju seminārs jāatver Valmierā, par mītnes vietu izmantojot draudzes skolu”. Tomēr…nākotnes plāni vien uz papīra, jo landtāgs atzinis, ka „tam jāgādā par skolu dibināšanu, bet vienīgi un tikai 1819. g. likuma robežās”. Nu lielā skaitā inspektori brauc skolu pārlūkošanās (revīzijās), lai steidzīgi ievāktu ziņas par izglītības iestāžu patieso stāvokli, un, lai uzzinātu, kādam tad jābūt iecerētajam zinību namam Vidzemē. Arī valdības solītais finansiālais atbalsts kavējas. Nelabvēļi pareģoja, ka birokrātiskās nebūšanas ieilgšot vēl gadus trīs, neskatoties uz F. Valtera sīvo cīņu ar muižniecību. Tomēr tā paša gada 10. oktobrī Valters var lepni paziņot laikrakstam „Tas Latviešu Ļaužu Draugs”, ka „Mārtiņos durvis vērusi jauna latviešu skolotāju mācību iestāde un, par tās skolas kungu esot saderēts godīgs latvietis Jānis Cimze”. 10. novembrī mācības uzsāka 8 semināristi un 2 klausītāji, starp kuriem Cimzes jaunākais brālis Dāvids no Raunas un Jānis Ruģēns no Valmiermuižas mācītāja ļaužu pagasta, kurš vīra gados kļūs pazīstams kā pantu rīmētājs - dzejnieks. Vēl sarakstā Kārlis Knors no Lazdonas, Jānis Lamsters no Valmieras, Frīdrihs Mītens no Alojas, Pēteris Oblats un Jēkabs Rozenbergs no Valmiermuižas; nedaudz vēlāk puišiem pievienojās piebaldzēns Jēkabs Šmits. Semināra iekārtai Vidzemes muižniecība atvēlējusi 200 rubļu, tāpēc seminārs ierīkots ļoti vienkārši. Trijās istabās, no kurām - vienā dzīvo Cimze, skolotājs, otrā - ir klase, trešajā - audzēkņu guļamistaba. Par atvēlēto naudu izdodas iegādāties trīs jaunus galdus un vienas klavieres…1840. gada ziemā saņemta Iekšlietu ministra pavēle semināra slēgšanai, jo „tas neesot ne pagasta, ne draudzes skola”… F. Valteram prātā viltīgs risinājums. 7. februārī audzēkņus pārcēla muižniecības uzturētās draudzes skolas augstākajā klasē, un seminārs atkal varēja turpināt darbu citā statusā… Kungu strīdi maz skāra topošos skolotājus, par to rūpējās J. Cimze. Prasības augstas: reflektantiem jākārto eksāmeni draudzes skolas mācību vielas apjomā. Valmieras semināra kurss trīsgadīgs, ar plašu programmu, kurā nozīmīga vieta ierādīta muzikālajai audzināšanai. Kas ir tautskolotājs, lasāms Cimzes plānā: „tautskolotāju uzdevums nav nekas cits kā sniegt pirmo izglītību vienkāršiem ļaudīm vēsturiski noteiktos sabiedriskos apstākļos. Skolotāja blakus uzdevumi - pildīt baznīcas amatus, būt par ērģelniekiem un kantoriem (rakstvežiem I.Z.) un vest baznīcas grāmatas. Semināra pamati izklāstīti 5. punktā. Tie ir - cilvēks, daba un Dievs, tāpēc mācāmas šādas disciplīnas kā Bībele un baznīcas vēsture, kristietība (ticības un morāles mācība), didaktika (audzināšana un mācīšana), tehniska vingrināšanās mācību pasniegšanā, latviešu, vācu un krievu valoda, vēsture, elementārā matemātika, dabas mācība, rakstīšana, zīmēšana, dziedāšana, vijoles un ērģeļu spēle. Cimze uzskatīja, ka mācībām jābūt saistītām ar reālo un faktisko vielu un pieskaņotām tautas izglītības vajadzībām, lai sagatavotu sevišķi gudrus un izglītotus, dievbijīgus, kristīgus skolotājus. Iekšējās kārtības noteikumos uzsvērts, ka „semināristiem jājūtas kā brāļiem, jāēd kopgaldā. Uzturs vienkāršs. Iestādei jārūpējas, lai neviens nepieradinātos pie tādām dzīves prasībām, kādas viņš savā turpmākajā dzīvē nevarētu apmierināt [..]”. Brīvā laika audzēkņiem maz. Rīta cēliens sākas pulksten piecos. Pēc īsas rīta lūgšanas, skolotāja uzraudzībā mācības līdz pulksten septiņiem, tad brokastis. Stundas no 8.00 līdz 12.00, tad pusdienas; pēcpusdienā no 14.00. līdz 16.00 atkal stundas, izņemot trešdienas un svētdienas. Pēc launaga audzēkņi vingrinās mūzikā, uzdotās mācību vielas sagatavošana, 21.30. - vakara lūgšana, 22.00 naktsmiers. „Kas nepaspēj izmācīties sarakstā paredzētajā rīta un vakara mācību laikā, tam atļauts celties jau pulksten 3 no rīta..”

Cīnītājs

Neskatoties uz spiedīgiem materiāliem apstākļiem, Cimze strādā ar sirdsdegsmi. Gatavojas eksāmenam Tērbatas universitātē, jo Veisenfelsā iegūto diplomu Krievijā neatzīst. Nekas neliecina par tuvojošos traģisku negadījumu. 1843. gada 23. martā nodeg draudzes skolas ēka. Kā ugunsgrēka iemeslu min bojāto dūmvadu. Vislielākā sāpe par zaudēto bibliotēku, bet mierinājums, ka neviens no audzēkņiem necieš. Palīdz atkal Valters, kurš noīrē semināram pagaidu telpas apriņķa skolas namā. Divas istabas par 7 rubļiem mēnesī; vienā dzīvoja Cimze, otrā atradās mācību klase. Audzēkņus izvieto pie pilsētniekiem. Telpas apriņķa skolā nav ilgstošs risinājums, tāpēc Cimze semināram izvēlas Baldiņa privātmāju, kur tas darbosies līdz pat tā aiziešanai uz Valku (1849.). Ugunsnelaime nav kaitējusi eksāmenu rezultātiem; Valters raksta cildinošu atskaiti par „audzēkņu gala pārbaudīšanu 19. maijā. Pie septiņiem pirmajiem audzēkņiem trīs citi vēl pienākuši klāt, no kuriem tomēr viens, kas skolas disciplīnai pretī darījis, atlaists. Tāpat viens igaunis, kas latviešu valodu nevarēdams izmantot, izstājies.” Mācītājs mudina mācības pagarināt vēl pa gadu. Trīs gadu vietā četri, lai „audzēkņi varētu šai prakses gadā apgūt kurlmēmo mācīšanu, jo Cimze esot Vācijā uz to sagatavojies un ieguvis prūšu skolu valdes liecību. Atliktu vēl laika pamatīgāk sagatavoties skolotāja amatam”. Par cimziešu augsto sagatavotības līmeni liecina fakts, ka visi pirmā kursa audzēkņi ar gatavības apliecībām Tērbatā izturējuši mājskolotāja eksāmenu.1843. gada jūlijā uzņem otro kursu ar 11 audzēkņiem, starp kuriem savu vārdu vēsturē ierakstīs Juris Neikens, vēlākais Dikļu un Umurgas draudzes mācītājs, rakstnieks, sabiedriskais darbinieks un pirmo latviešu dziesmu svētku (1864.) organizētājs Dikļos. Burtnieku draudzes skolotājs, ērģelnieks, kora „Beverīna” vadītājs Jānis Kaktiņš, žurnāla „Mājas Viesa” līdzstrādnieks, skolotājs un bibliotekārs Juris Caunītis, Raunas draudzes mācītājs Krišjānis Dāvis Dzirne. Audzinātāja rosināti puiši vasaras brīvlaikos apceļoja Vidzemi, koncertējot muižās un lauku baznīcās, popularizēdami daudzbalsīgu kora dziedāšanu. 1845. g. 27. februārī, beidzot arī Cimze iegūst mājskolotāja apliecību Tērbatas universitātē, parādot „vēsturē, ģeogrāfijā, algebrā un ģeometrijā - labas, aritmētikā - ļoti labas, bet vācu valodā - teicamas zināšanas”. Krasas pārmaiņas atnesa pēkšņā kuratora, brīvkunga Bruiningka nāve. Par viņa pēcteci ievēl Lugažu pilsmuižas īpašnieku, baronu fon Vrengeli. Landrātam atšķirīgs viedoklis par semināra darbību Valmierā, vēl jo vairāk - skolotāju trūkums Vidzemes igauņu daļā un piemērotu, plašu telpu trūkums Valmierā, iezīmē tā iespējamo pārcelšanu uz Valku (1849.). Tā kā piemērotas jau gatavas telpas arī tur tomēr neatrodas, nolemj celt jaunu ēku. Fon Vrangelis piedāvāja par brīvu 2 pūrvietas lielu zemes gabalu iepretim Lugažu mācītāja muižai pie Valmieras - Valkas pasta ceļa. Ēku sāka būvēt 1850. gadā un pēc trim gadiem seminārs varēja uzsākt darbu.

Vidzemes skolotāju semināra pirmais vadītājs nomira 1881. gada 10. (23.) oktobrī, triekas ķerts. Apbedīts Valkā, Lugažu kapos. 1887. gadā svinīgi atklātais kapa piemineklis ar iegravētu tekstu latviešu, igauņu valodās vēstīja, ka to savam skolotāju skolotājam veltījusi „pateicīgā Vidzeme”. Lai gan pēdējie trīsdesmit mūža gadi aizritēja ārpus Valmieras, tai īpaša nozīme pedagoga dzīvē. Pilsēta, kurā aizritēja mūža piepildītākie gadi. Kam bijusi izdevība tikties ar ievērojamo izglītības darbinieku, atzina, ka „reti gan uzies otru cilvēku, kas tik daudzpusīgs zināšanās.” Apzinīgs pienākumu pildīšanā, uzticīgs savam uzdevumam un tautai, vienkāršs dzīvē, liels pieticībā un stiprs ciešanās, paraugs skolotājiem, tāds bija Jānis Cimze. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Izdzied tauta mūžu savu

Varam lepoties ne vien ar savas pilsētas, bet arī ar kādreizējā Valmieras apriņķa vēsturi, jo tas jau 19. gadsimtā kļuva par latviešu dziesmu svētku un teātra šūpuli: 1818. gada vasarā Dikļu muižā notikusi pirmā latviešu teātra izrāde, bet gandrīz pēc pusgadsimta, 1864. gada 21. jūnijā Dikļu draudzes mācītājs J. Neikens (1826-1868) sarīko dziesmu svētkus. Klausītājus priecēja sešu apkārtējo draudžu vīru kori. Pēc J. Neikena ierosmes 1865. gada vasarā dziesmu diena ieskandēta Bauņu muižas parkā. Skatītāju salasījies pulka, ap 3000, bet dziesmas vien dažas latviski… Tam arī skaidrojums. Koru repertuārs pamatā vācu mēlē. Situācija mainās līdz ar latviešu koru dziesmu krājuma „Dziesmu rota” (1872.) iznākšanu. Tā kārtotājs Jānis Cimze (1814-1891). Tautasdziesmu melodiju vācējs un apdarinātājs, pedagogs. Vidzemes draudzes skolotāju semināru Valmierā un Valkā (1839.-1849.; 1849.-1881) vadītājs; mazāk zināms, ka tieši Cimze veicinājis kora dziedāšanas veidu a cappella (Cappella no itāļu valodas – dziedājums tikai balsīm, bez instrumentālā pavadījuma) veida izkopšanu.

60.-70. gados daudzbalsīgā dziedāšana kļūst arvien populārāka. Veidojās dziedātāju pulciņi, kori un, visbeidzot, dziedāšanas biedrības. Sarosās arī valmierieši: 1865. gadā draudzes skolotājs Leopolds Brēže nodibina vīru kori Valmierā. Pēc viņa nāves to vada skolotājs Antons Millers, izstrādājot dziedāšanas biedrības statūtus Valmieras dziedāšanas biedrībai “Dziesmu rota” (1872.). Vārda izvēle, protams, nav nejauša, bet saistīta ar J. Cimzes dziesmu krājumu, izdotu ar tādu pat nosaukumu.

Kā liecinājums latvju vīru un sievu varēšanai izskan I. vispārējie latviešu Dziesmu svētki Rīgā, Ķeizardārzā, 1873. gada jūnijā. Piedalās kori no Dikļiem, Mazsalacas (Salisburgas), Valmieras, Limbažiem u.c. Visskanīgākās balsis mazsalaciešiem. Vīru koris, diriģenta Pētera Hincerberga vadībā ieguva galveno balvu - “Sudraba liru”!

Gadsimtu mijā

Apriņķa sabiedrisko dzīvi bagātināja biedrības. Senākā no tām - vācu kultūras biedrība “Muse” (vaļas brīdis), kuras biedri brīvo laiku pavadīja sarunās un lasot laikrakstus. 1882. g. darbību sāk Valmieras Latviešu biedrība, viena no vecākajām lauku biedrībām Latvijā. Ar biedrības darbību saistās ne vien novada kora dziedāšanas, mūzikas, profesionālā teātra, pilsētas publiskās bibliotēkas, bet arī muzeja pirmsākumi. Valmieras draudzes skolas skolotājs V. D. Balodis (1848-1918) veic senlietu vākšanu - ar mērķi biedrības paspārnē izveidot vēstures muzeju. Savu mērķi viņš realizēja (1887.) un vēlāk muzeja kambarītis pārtop par biedrības muzeju.

Arī citviet apriņķī izveidojās biedrības, kurās latvieši ne vien izglītojās, bet arī pulcējas kopā saviesīgos biedru vakaros un koncertos. Rūjienas zemkopības biedrība (1877.), Baltijas Lauksaimnieku biedrība (1898.) izglītoja zemniekus; aicināja lektorus, tai skaitā agronomu K. Ulmani (1877-1942), rīkoja lauksaimniecības izstādes. 1917. g. nodibināta latviešu amatnieku biedrību. Ugunsdzēsēju biedrības Valmierā (1867.), Rūjienā (1880.) un Mazsalacā (1893.) dzēsa ne tikai ugunsgrēkus, bet piedalījās parādes, rīkoja labdarības tirdziņus un zaļumballes. Un, tur nu neiztikt bez skaistām kleitām un dejām!

Ziedo Cimzes piemineklim

Jāni Cimzi bērē 1881. gada 22. oktobrī Valkā. Starp pavadītājiem daudzi valmierieši, kādreizējie semināra audzēkņi, kuri rosina īstenot ieceri par „diža pieminekļa uzlikšanu”. Lai vāktu līdzekļus, toreizējais Valmieras Latviešu biedrības priekšnieks Vīlipa Švēdes organizē apriņķa dziesmu svētkus 1883. g. 5. un 7. jūnijā (v. st.) Kaugurvērī, netālu no Gaujas. Izdevumu segšanu uzņēmās Kurlmēmo skolas vadība, Švēde ar Enkmani. Ceļu uz Valmieru mēro Dikļu, Budenbrokas, Burtnieku, Rozbeķu (Rozulas), Sprēstiņu, Umurgas un Valmieras jauktie kori, Rūjienas, Valmieras, Umurgas un Rubenes vīru kori. Par svētku diriģentiem ievēl Ernestu Švehu no Rūjienas un Jāni Kaktiņu, no Burtniekiem. Kopkoru labo skanējumu manāmi iespaido un, pat traucē, nepareizi uzbūvētā estrāde, taču uzstāšanās „rod lielu piekrišanu”. Svētku noslēguma runā mācītājs Jānis Neilands, salīdzinot „dziesmas ar košu vainagu, ko lielā vienprātībā vijuši visi svētku dalībnieki”. Pēc koncerta kori atgriežas pilsētā pie Latviešu biedrības nama. Te biedrības un svētku komitejas vārdā Švēde atvadās no dziedātājiem, savā runā uzsvērdams „dziesmu nozīmi tautas izglītībās veicināšanā un aicinot pieminēt vīru, kas dziedāšanu kopis”[..]. Koncerta atlikums, 317 rubļi un 92 kapeikas, ziedoti Jāņa Cimzes pieminekļa celšanai Valkā.

Zelta burtiem biedrības vēsturē rakstāms 1888. gads. III. Vispārējos dziesmu svētkos Jāņa Enkmaņa diriģētais Valmieras Latviešu Biedrības koris „Dziesmu rota” ieguva „Sudraba liru”. 1898. gada vasarā, labi apmeklēts Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku 25 gadu atceres dienu koncerts Valmierā, kurā piedalījušies gandrīz visi tolaik lielākie Vidzemes kori. 1908.g. ar biedrības finansiālu atbalstu izveidots 30 muziķu liels simfoniskais orķestris. 1913. g. biedrības teātra un kora dalībnieki ar lielu aizrautību sāka iestudēt un ar panākumiem gada garumā, izrādīja krievu komponista Mihaila Gļinkas operu „Ivans Susaņins”. Topošajā iestudējumā aktīvi piedalās gados jaunie Skolotāju semināra skolotāji Eduards Zicāns un Jēkabs Mediņš (1885-1971), kurš 1920. -1930. g., strādājot un dzīvojot jau Rīgā, kļūs par atzītu komponistu. Viņa sacerētie skaņdarbi un dziesmas koriem pārdzīvos gan karu, gan varu maiņas.

Teātris un dziesmu dienas

Divdesmitā gadsimta 20.-30.gados populāras dziesmu dienas: 1. Ziemeļlatvijas dziesmu diena notika Latviešu biedrības dārzā (1923.) ar 12 koriem, 482 dziedātājiem un vairāk nekā 2000 skatītājiem. 1924. g. svētkus apmeklēja Valsts prezidents J. Čakste, bet 1927. g. dziesmu dienas koncerti noris līdz ar Latviešu biedrības 55 gadu darbības jubilejas svinībām.

Pilsētas un apriņķa kultūras dzīvi bagātināja Valmieras Strādnieku Padomes teātris (1919.), no 1923. g. Valmieras Dramatiskais teātris, no 1930. g. “Ziemeļlatvijas teātris’’. Sākoties padomju okupācijai, 1940. g. augustā pārdēvēts par Valmieras Strādnieku arodbiedrības dramatisko kopu. Otrā pasaules kara laikā darbojās kā Valmieras teātris. Par māksliniecisko vadītāju sāk strādāt (1943. līdz 1945.) Latvijā skatītāju iemīļotais Oskara lomas atveidotājs skaņu filmā „Zvejnieka dēls” (1939.) Pēteris Lūcis. No 1948. gada kā galvenā režisore, leģendārā Anna Lācis. Pēc viņas kā teātra galvenais režisors P. Lūcis, kam Valmiera kļūs par savējo, jo te aizritēs pilnbrieda un radošā darba gadi (no 1957. līdz 1991.)

Ar gleznotāja otu

Regulāra mākslas dzīve sākas XX. gs. sākumā. Skolotāju seminārā un vietējā tirdzniecības skolā mācīja zīmēšanu, glezniecības pamatus. Valmierā strādāja latviešu, krievu gleznošanas skolas pārstāvji, mākslinieki Teodors Ūders (1868-1915) un Aleksandrs Petrovs (1874-1956). 1917.-1919. g. Valmierā darbojās Ziemeļvidzemes mākslinieku un literātu kopa „Baltā vārna”; tās spilgtākais pārstāvis Eduards Brencēns (1885-1929). Īpaši aktīva mākslas dzīve kļuva pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Latvijas valsts veicināja tēlotājas mākslas attīstību. Par 1937. gada ievērojamāko notikumu pilsētas kultūras dzīvē kļuva Ziemeļlatvijas mākslinieku grupas darbu izstāde. Pēdējo (1939.) izstādi pirms traģiskajiem 1940./1941. gada notikumiem, atklāja pilsētas galva Jānis Ruģēns. Izstādi divās nedēļās apskatīja vairāk nekā 2000 cilvēku. 1942. gadā atklāja Vidzemes novada mākslinieku mākslas izstādi, kurā piedalās 90 mākslinieki ar 200 darbiem. Mākslas dzīve Valmieras apriņķī pamazām atjaunojās pēc 2. Pasaules kara.

Svētki Gaujai

Popularizējot Valmieru un tās apkārtni kā tūrisma galamērķi un, lai piesaistītu līdzekļus pilsētas sakopšanai, kūrorta komiteja 1937. gadā aizsāka jaunu tradīciju – Gaujas svētkus. Tos lemj turpmāk svinēt ik gadus, vasarā. Pirmo svētku dienu ievadīja daudzu simtu skatītāju apbrīna pavadītas, - ar ziediem rotātu laivu korso (parādes) brauciens pa upi. Otrajā svētku dienā dalībnieki svinīgā gājienā devās uz sacensību vietu pie Kazu krācēm. Sacensību programmā iekļauj iecienītākos ūdens sporta veidus: peldēšanu, airēšanu un daiļlēkšanu. Valterkalniņā muzikanti spēlēja Gaujai veltītās dziesmas. Ar vērienu nosvinēja Gaujas svētkus 1938. un 1939. gadā.

Svētku tradīciju atjaunoja 1995. gadā, bet pēc 720. gadu (2003.) jubilejas svinībām, Gaujas svētki pārtapa par krāšņiem Pilsētas svētkiem. Mīļiem un arvien gaidītiem. Šovasar Valmierai svinami 730. Sagaidīsim kopā!

Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Ar Dieva vārdu

Turpinot iepazīstināt, Jūs, ar kādreizējo Valmieras mācītāju dzīvesstāstiem, šoreiz par reliģisko darbinieku Eduardu Pavasaru (1861-1931). Ak, pavasar, ak, pavasar… tik rotaļīgas rindas veltām uzvārda nesējam, kura atnākšanu gaidām katru gadu pēc garās ziemas. Un, tomēr, ko zinām par Pavasarīti kā viņu dēvējuši valmierieši?

Āraišu draudzes Drabešu pagasta Lejas Kaļu saimnieku Jēkaba (1816-1890) un Lienes (1820-1886) pēdējā atvase pasaulē nāca 1861. gada ziemas viducī, 13. februārī pēc vecā stila (27. februārī.). Tēvs bijis labsirdīgas dabas, māte – stingra rakstura. Neskatoties uz raksturu atšķirībām, vecāki dēlus Dāvidu, Pēteri, Jēkabu, Mārtiņu, pastarīti Eduardu, meitas Annu un Mariju, jau no mazotnes audzina dievbijīgā garā. Bez pātaru atskaitīšanas no rīta, nevarējuši sēsties pie brokastu galda. Tam arī skaidrojums. Tēvs baznīcas pērminderis, kurš ”[..] ciešām saitēm vienots ar draudzes garīgo dzīvi. Pirmās atmiņas mazajam Eduardam vijas ap baznīcu un līdz mūža vakaram sirmais prāvests atcerējies, ka visvairāk pievilkušas ērģeles. Vislabprātāk gājis korī, lai varētu apbrīnot ērģelnieku. Bet vasarā ganos ejot, uz akmens sēdēdams, it lepni atdarinājis ērģelnieka spēli. Sešu gadu vecumā pratis lasīt. Par to pārliecinājies draudzes gans (domāts mācītājs –I.Z.) vecais Veirihs, kurš licis tekoši lasīt, gan secīgi skaitīt. Sanācis pavisam labi un balvā grāmatiņa no mācītāja, turklāt ar uzslavu! (Prāvesta Eduarda Pavasara piemiņai. Valmiera, 1931.) 1872. gadā, vienpadsmit gadu vecumā uzsāktas mācības Baložu pagasta skolā un pēc divu ziemu zinību apgūšanas, vecāku rosināts, pošas tālāk jau uz draudzes skolu. Tajā tikko sācis strādāt Cimzes skolotāju semināra absolvents Jānis Pelēkais jebšu Peleksis , kā viņu sauc skolēni. Bet 1876. gada rudens Pavasariem īpašs: ģimenes lepnums, dēls Jēkabs (1852-1916) beidzis Cimzes semināru Valkā un ticis pie draudzes skolotāja un ērģelnieka vietas Gaujienā. Viņš zēnu aicina sev līdzi. Ilga dzīvošana abiem Gaujienā nesanāk, jo 1878. gadā Jēkabs vēlas pāriet uz draudzes skolu apriņķa pilsētā Valkā, kur tam vienlaikus piedāvā arī ērģelnieka vietu Sv. Jāņa baznīcā. Brālis vilinošo piedāvājumu pieņem. Eduardam nu vienam jāmēro tālais ceļš uz mājām - iesvētes mācībām Āraišu baznīcā.

Pēc iesvētībām labākais padomdevējs, protams, skolotais brālis Jēkabs, kurš nešaubīgi ieteic Eduardam turpināt izglītošanos skolotāju seminārā Valkā. Mācības pie paša Cimzes ilgst nepilnus divus gadus – no 1879. gada rudens līdz pēkšņajai Cimzes nāvei, 1881. gada 10. oktobrī (v.st.) . Mēnesi vēlāk, izceļas ass konflikts. No ārzemēm atbraukušais vācu tautības skolmeistars Varštats, visai negatīvi izsakās par Cimzi. Audzēkņi nekavējoties pieprasījuši izskaidrot nievājošā teiciena pamatojumu. Lai varētu atgriezties klasē, līdz ar citiem, arī semināristam Pavasaram jādodas pie Valkas iecirkņa prāvesta Kupfera. Sagaidāmā lūguma, lai ļautu atgriezties klasē, vietā, pēdējais piedzīvo pārsteigumu. Eduards pauž apņēmību semināru vairs neapmeklēt, izglītību turpinot kā eksternis (no latīņu externus , skolēns, kas kārto eksāmenus mācību iestādē, kurā nav mācījies) Tērbatas ģimnāzijā! Kupfers vien noteicis :”Jā, jā – skolmeistars jūs arī nemaz nevarat būt. Skolotājam jābūt pazemīgam”. Par nākotnes nodomu studēt teoloģiju Tērbatas universitātē, Kupfers atbildējis: „Mācītājam jābūt vēl pazemīgākam”.

Ar neatlaidību

1885. gada rudenī Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātes studenta Pavasara tuvākie draugi – Fricis Mīlenbahs (1863-1933), latviešu valodnieka Kārļa Mīlenbaha brālis, Mārtiņš Bankins (1864-1939), vēlākais Daugavgrīvas un Bolderājas draudžu mācītājs, no Kokmuižas Pankām , Jānis Ērmanis (1862-1932) no Valmiermuižas pagasta Venclavām , nākošais Lazdonas un Krimuldas draudžu mācītājs. Draugu atbalsts lieti noder, jo vecāki Eduardu pabalstīt varējuši maz: ”Vienīgais, ko tēvs savam jaunākajam dēlam varēja dot, bijuši 10 rubļi, sniegti asarām acīs pēc pirmā sprediķa Valkas baznīcā. Lugažu barons fon Vrangels studijām gan devis solītos 100 rubļus. Tērbatā ar naudu līdzējis Kāveres muižas īpašnieks Grote. Kad Pavasars, būdams jau Valmieras – Veides draudzes mācītājs, nokārtojis pēdējo parādu, sirmais kungs rādīdams uz parādnieku sarakstu, teicis: „Jūs esat vienīgais, kas visu atmaksājis”. (Prāvesta Eduarda Pavasara piemiņai. Valmiera, 1931.).1890. gada rudenī Pavasaru nosūtīts kandidāta praksē uz Opekalnu (Api). Tur vietējais mācītājs Treijs uz laiku atstādināts no amata, jo ļāvis pareizticīgajiem apmeklēt luterāņu draudzes dievkalpojumus. Nu viņa aizvietotajam sešas nedēļas jānotur dievkalpojumi, jāveic citi amata darbi. Ik pa divām nedēļām vikāri braukuši pārbaudīt, kā jauniņais tiek ar visu galā… Zaudētājos paliek Eduards, jo lielās spriedzes pietrūkst laika sagatavoties konsistorijas pārbaudījumiem.

Opekalnā savulaik kalpojis arī Valmieras –Valmiermuižas draudzes mācītājs Beldavs (par Kārli Beldavu skatīt Valmierieša Nr. 45. 2013.) . Bet mūsu stāsta varonis izlemj rīkoties: lūdz pārcelt uz Smilteni, lai pēdējos kandidāta prakses mēnešus varētu pavadīt pie mācītāja Kārļa Kundziņa. Iecere izdodas un jau 1892.gada Lieldienās Rīgā ordinēts par Tirzas – Velēnas draudzes mācītāja Porta adjunktu (palīgu). Tā paša gada oktobrī, Pļaujas svētkos, ievēlēts par Lejasciema draudzes patstāvīgo mācītāju. Pirmais, kas Lejasciemā darāms, – jaunas baznīcas būve. Tolaik luterāņu baznīcu celtniecība oficiāli aizliegta. Atļauju dabon` , dievnama būvniecību papīros uzrādot kā „pamatīgu remontu”. 1895. gadā 10. novembrī, Mārtiņu dienā, baznīcu svinīgi iesvēta, piedaloties visiem Valkas apriņķa mācītājiem. Viņš nodibina draudzes kori, rīko garīgus un laicīgus ērģeļmūzikas koncertus, rosīgi darbojas sabiedriskajā dzīvē. Izglītots, muzikāls, glīts no vaiga, labi sprediķo un iecienīts sarunu biedrs.

Pirms gadsimtu mijas, 1899. gada 10. janvārī (v. st.) Rīgas Sv. Pētera baznīcā, laulājas ar Veru Paulīni Zēren (Wera Paulina Seeren; 1868-1945). Jauno pāri sveic šim notikumam par godu atbraukušais smilteniešu mācītājs K. Kundziņš. Lieciniekos – valcēnieši, brālis ar dzīvesbiedri Helēnu un no Āraišiem atbraukusī māmuļa. Saskanīgā un harmoniskā laulībā dzims septiņi bērni: Karita ( Kara; precējusies Hilbig; 1899-1962), Edīte (precējusies Plecis; 1901-1977), Raimonds ( Raimunds;1902-1985), Helmers (1903-1998), Renāte (Reni ; 1904-1936), Eduards (Ardi ; 1906-1975), Roderiks (Rodi ; 1911-1982). Likteņi kara vētrās locīti un atšķirīgi: Eduards (juniors) Kanādā luterāņu mācītājs, Helmers – komponists un diriģents, pedagogs Anglijā, 50. – 80. gados. Mediķa Raimonda dēls Viesturs (1936.) turpinās ģimenes tradīciju trešajā paaudzē, studējot teoloģiju un kļūstot par garīdznieku.

Valmierā

No 1902. līdz 1906. Pavasars Valkas apriņķa skolu revidents. 1906. g. 13. februārī, tieši savā dzimšanas dienā, apstiprināts par Veides draudzes mācītāju. Vienlaikus latviešu draudzei, klāt nāk vācu draudze, uz Vāciju aizbraukušā mācītāja Krīgera vietā. Pavasari Valmierā ierodas 7. jūnijā (v.st.). Pirmo latviešu tautības mācītāju draudze sagaida lepni - ar diviem Goda vārtiem, pie tilta un mācītāja muižas alejā. Neseno revolucionāro (1905. gada) nemieru dēļ dievkalpojums Sv. Sīmaņa baznīcā aizliegts. Pastorāta zālē Valmieras iecirkņa prāvests Šlaus līdz ar apsveikuma runu gan piebilst, ka „Valmiera, kā pilsētas draudze, prasīs daudz vairāk darba kā mazais Lejasciems”. Svešajā vietā palīdz iejusties Valmieras draudzes mācītājs Jānis Neilands (1840-1915). Darbs nes prieku un svētību: 1907. g. ticības mācības skolotājs jaunatvērtajā reālskolā un no 1908. g. -. Sieviešu ģimnāzijā. Rimto mazpilsētas idili pārtrauc karš. I. Pasaules kara laikā Valmiera piedzīvo lielu bēgļu pieplūdumu. 1916. gadā pilsētas apkārtnē izvietojas latviešu strēlnieku rezerves bataljons. Iesaukšana aktīvajā kara dienestā gadu dēļ iet secen. Eduards bez atlīdzības veic kasiera pienākumus Sarkanā Krusta Valmieras nodaļā. 1917. gadā, „kad lielinieki atņem baznīcu un izlieto to mītiņiem, aicina draudzi uz pastorātu, kur ik svētdienas, neievērojot draudus, notur dievkalpojumus. 1918. g. februārī lielinieki apcietina daudzus Valmieras pilsoņus, aizvedot par ķīlniekiem uz Krieviju. Uz Jekaterinburgu aizvesto starpā ir arī Pavasars. Tikai pēc 2 mēnešiem var no gūsta atgriezties.[..]” (Prāvesta Eduarda Pavasara piemiņai. Valmiera, 1931.). Pavasars, kura sieva ar bērniem uzturas Rīgā, izlemj pamest Latviju. Vēl tikai jāsaņem izbraukšanas atļauja, lai ar transporta kuģi nokļūtu Vācijā. 1919. g. 3. janvārī Rīgas ostu atstāj pēdējais kuģis ar vairākiem simtiem bēgļu, kas līdzīgi Pavasariem, dodas svešumā. Līdz jūnijam ģimene dzīvo Meklenburgā, Jaun - Strelicā, kur vidzemnieks dažas reizes sprediķo dievkalpojumos.

1919. g. vasaras svētkos Pavasari atgriežas dzimtenē; Valmierā ierodas gan tikai augusta mēnesī. Māja – izlaupīta tukša, izdemolēta. Draudze atbraucējus sagaida ar neviltotu prieku, kaut netrūkst nelabvēļu, kas Vācijā pavadīto laiku definēs kā sadarbību ar vācu okupācijas pārvaldi. Lojalitāte vācu okupācijas laikā visai neērts temats, taču savu uzticību Latvijas baznīcu Virsvalde apliecina, ieceļot Pavasaru 1919. gadā par Valmieras iecirkņa prāvestu. Administratīvajā pārvaldes darbs nav svešs: 1907. dibinātajā Latviešu skolu biedrībā darbojies kā priekšsēdētājs līdz 1923. gadam. Vadījis Latvijas Iekšējās misijas biedrības Valmieras nodaļu (1919. - 1931.), 1928. g. ievēlēts Latvijas ev - lut. Baznīcas virsvaldē.

Interesanti fakti

Par plašo Pavasaru dzimtu atrodami prāvesta Eduarda Pavasara vecākā brāļa Jēkaba (Jakob Pawassar; 1852-1916) mazmazdēla, Drēzdenes žurnālista Franka Pavasara nesen izdotajā grāmatā „Jekabs Sὂhne. Die Geschichte einer baltischen Familie. Jēkaba dēli. Vienas baltiešu ģimenes vēsture” (2011.). Eksemplārs dāvināts Valmieras muzeja vēstures nodaļai, otrs kaimiņiem –Valkas novadpētniecības muzejam, kurā ģimenes vēstures pētnieks meklēja ziņas par Pavasaru ģimenes dzīvi 19. gadsimta beigās. Ir vēl kāds pavediens, kas vieno pilsētas: Jēkaba Pavasara ieprecētais rads, sievastēvs Martins Ūders (Mahrz Uhder; 1839-1921), ne vien J. Cimzes semināra audzēknis, bet arī brālis Valmieras pagasta Elizabetes skolas skolotājam Jēkabam Ūderam (1833-1920). Viesis no Vācijas, ar interesi aplūkoja skolotāja dēla, gleznotāja Teodora Ūdera (1868-1915) gleznas muzeja ekspozīcijā „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” 2. daļā, kas izvietojusies Vecās aptiekas ēkā. Bet apmeklējums nebūtu pilnīgs, ja neaizietu līdz Valmieras – Veides draudzes mācītāja mājai, kura mainītā veidolā, kalpo draudzes vajadzībām līdz pat šai dienai. No draudzes mācītāja muižas, 1932. gada 15. oktobrī, ar dēlu, mācītāja Eduarda Pavasara juniora atvadu vārdiem un mūziķa Helmera uz vijoles nospēlētājiem skaņdarbiem, prāvests izvadīts pēdējā gaitā uz mūža mājām Valmieras pilsētas (Centra) kapos. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Vidzemnieks

Valmieras – Valmiermuižas draudzes mācītājs un vēlākais Latvijas brīvvalsts Izglītības ministrs Kārlis Voldemārs Beldavs (Kahrl Woldemar Beldaus) pasaulē nācis 1868. gada rudenī, 2. oktobrī jeb 14. oktobrī pēc jaunā stila. Tēvs Fricis, toreizējais Rosbeku (Rosenbeck; mūsdienās Rozula) muižas arendators (rentnieks – preciz.). Mātes Ilzes mudināts, zēns, pēc vietējās draudzes skoliņas beigšanas, apmeklējis Limbažu apriņķa skolu. Mācības padevušās labi un tālākais ceļš vedis jau uz lielo Rīgu, kur izturējis iestājeksāmenus guberņas ģimnāzijā. Pēc tās beigšanas, uzsācis studijas kaimiņzemes Igaunijas Alma mater (universitātē) Tērbatā, Teoloģijas fakultātē 1891. gadā. Lai apgūtu izvēlētā aroda iemaņas, 1892. gadā kā palīgmācītājam jākalpo prakses vietā Opekalnā. Jaunais censonis apliecina sevi gan kā spējīgu oratoru, gan sprediķu teicēju, raksturā rāmu un nosvērtu. Pēc sekmīgi nokārtotajiem konsistorijas eksāmeniem, 1895. gada 22. septembrī Rīgā, Svētā Jēkaba baznīcā tiek ordinēts par mācītāju.

Pirmā pastāvīgā darba (kalpošanas) vieta – studiju laikā jau iepazītā Opekalna draudze Alūksnes pusē, bet nu dodas turp ne kā vienkāršs draudzes gans, bet vikāra amatā! Sabijis gan tur ļoti īsu laiku, nepilnus divus gadus. Līdz 1897. gada nogalei, jo negaidīti saņem vēstuli no Smiltenes draudzes mācītāja, prāvesta Kārļa Kundziņa. Lietas būtība vienkārša: Valmieras apriņķī izsludināts konkurss uz brīvo vikāra vakanci. Ko darīt? Šaubu nav. Jābrauc! Pieteikuma vēstulei teicamas rekomendācijas pievieno arī Kundziņš, neskopodamies ar uzslavām jaunajam mācītājam. Kāroto vietu Beldavs iegūst un pošas braucienam uz rosīgo Vidzemes pilsētu pie Gaujas – Valmieru. Tiesa gan, joprojām viens, vēl puiša kārtā, jo ar savu nākošo dzīvesbiedri Mariju Vilhelmīni (dzimušu Bekman, 1887.) iepazīsies krietni vēlāk. Tas vēl tikai būs, bet ar 1897. gada 24. novembri līdz 1902. gada decembrim – piecas ziemas un vasaras, dzīves ritums būs saistīts ar otru lielāko apriņķa pilsētu, Limbažiem. Kāpēc? Atbilde meklējama paša Beldava atmiņās: „[..] Toreiz es biju jauns vikārs Valmieras apriņķī ar dzīvesvietu Limbažos, mācītāja muižā. Aiz manīm palicis šausmīgais Opekalna laiks. Pēc manas aiziešanas, iepriekšējā draudze dumpojusies. Izraidījusi likumīgi ievēlēto mācītāju. Baznīca bija uz vairāk nekā vienu gadu no konsistorijas slēgta. Neviens mācītājs tur nedrīkstēja izpildīt amata darīšanas. Nedz bērēt, nedz kristīt.. Un pa Vidzemi, sevišķi muižnieku aprindās, klīda baumas, ka Beldavs tur vainīgs…[..] .” (Atmiņas par amatbrāļiem. Rīga, 1936.)

Ar dieva vārdu

Tālāko profesionālo izaugsmi Beldavs saredz ārpus Vidzemes guberņas, Krievijas toreizējā galvaspilsētā Pēterburgā, kur iespēja konkursā pieteikties uz brīvajām vakancēm turienes luterāņu draudzēs. Konkursu iztur un no 1902. gada decembra līdz 1907. gada janvārim, piecus gadus, kalpo kā adjunkts (latīņu valodā adjunctus, amata palīgs) Pēterburgā – palīgmācītājs Jēzus un Svētā Mihaela draudzēs, paralēli strādājot par vācu valodas lektoru Meža institūtā.
Kad revolūcijas notikumi pārstāj ņirbēt avīžu pirmajās lapās, arvien uzstājīgāk domas saistītas ar tuvojošos četrdesmito dzīves jubileju. To viņš sapņo sagaidīt dzimtajā pusē, taču… brīva mācītāja vieta tikai Zemgalē. Tā nu Lielauce kļūs par mājām no 1908. gada, šeit nodibinās ģimeni. Īsi pirms Pirmā pasaules kara pasaulē nāks meitiņa Ilze (1912. 30. X.) un dēlēns Jāzeps Teodors (1914. 20. I.). Saasinoties situācijai frontē, steidzīgi jālemj, kurp varētu doties bēgļu gaitās. Uz Vidzemi? Drošāka šķiet Krievija. No 1915. gada decembra līdz 1917. gada maijam dienas aizrit, pildot latviešu bēgļu mācītāja pienākumus Maskavā. Šajā lielajā pilsētā tolaik mīt vairāki tūkstoši latviešu bēgļu. Rūpju netrūkst, kā palīdzēt visiem.
1917. gada Lieldienās pienāk uzaicinājums – ierasties Valmierā. Šoreiz pārdomu laiks pavisam īss un jau maijā ģimenīte ierodas piefrontes pilsētā. Daudzie bēgļi, kas meklēja relatīvi mierīgajā Vidzemē glābiņu no kara briesmām, trīskāršoja Iedzīvotāju skaitu. Tas, protams, palielināja arī vietējās luterāņu draudzi, aktualizējot jautājumu par mācītāja izvēli. No vairākiem pretendentiem baznīcas konsistorija izvēlas Kārli Beldavu, ieceļot par Valmieras – Valmiermuižas draudzes mācītāju. Dzīvošanai ierāda netālo Mācītājmuižas ēku. Tajā pirms viņa, ar savu ģimeni ilgus gadus dzīvojis draudzes locekļu vidū cienītais un visu godātais Neilandtēvs, mācītājs Jānis Neilands (1840 -1915).

Valmierā

1919. gada pavasaris, neskatoties uz sarežģīto politisko situāciju (pilsētu no lieliniekiem jeb komunistiem atbrīvoja 26. maijā) un bažām par nākotni, atnāk cerīgs, jo 14. martā Beldavu dzimtā papildinājums – dēls Kārlis Andrejs Teofils. Pēc kara un juku gadiem atsākās rosīga reliģiskā dzīve: „no 1919. gada vasaras Valmieras Vecpuišu parka paviljona zāli īrē Latvijas Iekšējās Misijas biedrības Valmieras nodaļa, kura šo namu apsaimniekoja arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Biedrības Valmieras nodaļu no paša sākuma vadīja un ilgstoši tajā darbojās tādi sabiedrībā ievērojami mācītāji un jaunatnes audzinātāji kā Eduards Pavasars (1861.-1931.) un Kārlis Beldavs (1868.-1936.), un tā ar savu reliģiskās audzināšanas un labdarības darbu ieguva popularitāti, kas tālu pārsniedza vietējo draudžu robežas”. (Pumpuriņš T. Kā tapa Valmieras Vecpuišu parks//Ko, Tēvzeme, varu Tev dot…[rakstu krājums]. Valmiera, 1999.)
Ģimenei sakuplojot, pēc atgriešanās dzimtenē, rūpju un raižu netrūkst. Jāstrādā ne vien Valmieras draudzē, bet līdztekus arī par skolotāju. Brīvajā laikā, kura gan nav daudz, uzrakstīta sprediķu grāmata „Dodies uz augšu” (1928).Top vēl citi garīga satura izdevumi. Atvērta privātskola Dzirnavu ielā. Beldavskoliņā, kā to iesauca valmierieši, skolēnu nebija daudz. 1920. to gadu vidū Kārli Beldavu uzaicina docēt Rīgas teoloģiskā institūtā. Viņš piekrīt, neskatoties uz lielo aizņemtību kā Nacionālā bloka deputātam 2. Saeimā (ievēlēts 1928.g. III.) un Kristīgās darba partijas bloka deputātam, 4. Saeimā. Mācītājs – politiķis? Kāpēc gan ne, ja izdodas savienot garīgo ar laicīgo dzīvi. Liecinājums tam, saņemtais augstais valsts apbalvojums - Triju Zvaigžņu III. šķiras ordenis 1928. gadā!

1930. gadā draudzē adjunkta pienākumus sāka pildīt tikko Latvijas Universitātes teoloģijas fakultāti beigušais Arvīds (Arveds) Anševics. Dzimis Zemgalē, Tukuma apriņķa Zebrenes pagastā (1902.). Gados jaunais, enerģiskais garīdznieks jau pirmajā darba gadā, atnākot uz Valmieru, strādā kā skolotājs Valmieras Skolu biedrības Kristīgajā pamatskolā jeb Beldavskoliņā un Valmieras Valsts Komercskolā. No 1931./32. māc. gada, ticības mācības skolotājs Valmieras Valsts vidusskolā (ģimnāzijā). Abi, Beldavs un Anševics, kopā vadīja „Svētdienas” skolu, jauniešu pulciņu „Saules stari”, Ārējās misijas, Bībeles biedrību, Palīdzības u. c. biedrības. Trešais palīgs ir kādreizējā prāvesta Eduarda Pavasara dēls, ērģelnieks Helmers Pavasars (1903.-1998.), kura pārziņā draudzes un jauniešu pulciņa kori. Mācītājam Beldavam izdodas vēl pat atlicināt laiku savai sirdslietai. Vēlās vakara un nakts stundās top raksti reliģiskajam laikrakstam „Svētdienas Rīts”. Bez pasen izdotās brošūras „Dziedat Tam Kungam jaunu dziesmu”(1906.), laikā no 1928. un 1934. gadu, iespiesti „Dodies uz augšu” (1928.), „Dievs, Dziesma man”(1933.) un „Atmiņas par amata brāļiem”, kas jau iznāks pēc autora nāves 1936. gada otrajā pusē.

Izglītības lietas

Būdams 4. Saeimas deputāts, Kārlis Beldavs piedzīvos zvaigžņu stundu. Visai negaidīti tiek piedāvāts izglītības ministra portfelis. Viņš, protams, pagodināts, piekrīt, lai gan amatā sabūt iznāk pavisam īsu laiku, no 1934. gada 18. marta līdz 15. maijam. Pēc valsts apvērsuma un trīs dienu iepauzēšanas, ieceļ un apstiprina jau nākošo izglītības ministru, valmieriešiem zināmo Ludvigu Adamoviču (1884.-1943.). Viņa mūžs aizsācies Kurzemē, Dundagā. Studējis Tērbatā universitātē (Tartu), kur 1909. gadā ar teoloģijas kandidāta grādu absolvējis Teoloģijas fakultāti. I pasaules kara laikā veicis karavīru dvēseļu gana pienākumus Tērbatas latviešu strēlnieku hospitālī un latviešu strēlnieku rezerves bataljonā. 1918. gadā atgriežas dzimtenē, kur Mazsalacā ordinēts par mācītāju. Tā paša gada rudenī aicināts uz Valmieru par turienes Latviešu Izglītības biedrības zēnu virsreālskolas organizētāju un direktoru. 1920. gadā sākas divu gadu desmitu ilgs darba cēliens Latvijas Universitātē, paralēli strādājot pie savas apjomīgās disertācijas „Baznīcas un ticības dzīve Vidzemes latviešu draudzēs no 1710. līdz 1740. g.”. L. Adamovičs izglītības ministrs no 18.05. 1934.- līdz 10.07. 1935. Viņu nomainīs vēl viens vidzemnieks, Vidrižu pagastā dzimušais Augusts Tentelis (1876.-1942.), Latvijas augstskolas Filoloģijas un filozofijas fakultātes profesors (līdz 21.08. 1938). Atvadoties no Izglītības ministrijas, tāpat kā viņa priekštecis, turpināja docētāja un pētniecisko darbu Alma mater .

Mācītāja Kārļa Beldava mūžs noslēdzās nepilnu septiņdesmit gadu vecumā, 1936. gadā 1. februārī. Augustam Tentelim vācu okupācijas režīma laikā (1942.). Vistraģiskākais liktenis būs lemts jaunākajam no kādreizējiem izglītības ministriem – Ludvigam Adamovičam. 1941. gadā kā politiski neuzticamu un padomju varai nelojālu, atbrīvo no darba, vēlāk apcietina. Miris izsūtījumā 1943. gada 19. augustā.

Izskaņā

Beldavu uzvārds ilgus gadus izzuda no valmieriešu aprites. Mainoties varām un režīmiem, atjaunotajā Latvijas Republikā, deviņdesmito gadu nogalē, ar savu dzimto pilsētu sazinājās 1932. gada Valmieras ģimnāzijas absolvents, pensionētais mediķis Jāzeps Teodors Beldavs no Kanādas. Lai gan tālā ziemeļzeme bija kļuvusi par otrām mājām, domas vienmēr atgriezušās Valmierā, Mācītājmuižā un, protams, pirmajā, tik mīļajā skolā. Tika īstenota lieliska iecere kā atbalstīt savējos – talantīgus un gudrus jauniešus. T. Beldava stipendijas pasniegšana kļuvusi jau par gadskārtēju tradīciju kopš 2006. gada. Dāsnais dāvinājums devis iespēju piešķirt ikgadējās stipendijas 270 ģimnāzistiem ar vairāk kā 34 tūkstošiem latu. 2011. gadā Valmieras Valsts ģimnāzija saņēma skumju vēsti, ka tās kādreizējais absolvents un stipendijas dibinātājs, deviņdesmit septiņu gadu vecumā, aizgājis aizsaulē. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja