mru, :par Kampēm
Rakstā uzrādītie Kampes bērni ar dzimšanas gadiem ir tie, kas dzimuši tieši Valmierā (6 bērni). Toms un Velta jau dzima pēc aiziešanas uz Cēsīm (sk. rakstā).
Andreja Kampes brālis kā inženieris pārraudzīja un vadīja tehnisko būvprojektu, apsildīšanas iekārtas un elektrību pārraudzīja cits inženieris.
mru, :par Kampēm
Reini Kampe visticamāk arī nāk no Kampes dzimtas – Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta. Tas varētu būt mana stāsta varoņa Andreja Kampes radinieks. Pašam Andrejam Kampem bija 8 bērni; viņa brāļiem pēc manām ziņām pēcnācēju nebija.
1721. gadā Krievijas cars Pēteris I izdeva ukazu par aptieku dibināšanu. Valmierā pirmo aptieku atvēra vācu tautības aptiekārs Reihenavs (Johans Volrāts Reihenau) , Gados vēl jaunais censonis uz mazās, provinciālās pilsētiņas iedzīvotāju fona izcēlās ar izglītību un Eiropas apceļotāja pieredzi. 1747. gadā savā dzimtenē - Prūsijā aizstāvējis doktora disertāciju par plaušu uzbūvi. Iegūstot doktora grādu, uzsācis ceļojumu pa Vāciju, Itāliju un Franciju. 1751. gadā Volrāts iestājas krievu armijas dienestā pie grāfa K. Zīversa.
Krievija sagaidīja ne vien ar lielu aukstumu, skarbiem dzīves apstākļiem, bet arī ar sarežģījumiem profesionālajā karjerā. Tikai pēc īpaša un ļoti grūta eksāmena vairāku profesoru klātbūtnē, neatlaidīgais prūsis kļūst par kara hospitāļa ārstu un anatomijas pasniedzēju. Pēterburga tomēr nevilina, arī atalgojums nav gluži cerētais. Ko darīt? Reihenavs saņem uzaicinājumu doties līdzi savam labvēlim, grāfam Zīversam uz tālo Vidzemi un, iespējams, tieši ar viņa finansiālo atbalstu un ietekmi, 1755. gada nogalē saņem privilēģiju aptiekas ierīkošanai. Divus mēnešus vēlāk, 1756. gada 1. februārī, nopērk māju no bārddziņu un ķirurgu cunftes meistara Johana Nikolaja Švarca.
Uz kādreizējās Livonijas pils pagrabiem būvētajam Bruņinieku ielas namam tolaik ritēja jau otrais gadu desmits. Celts pēc Lielā Ziemeļu kara (1735.), tas izrādījās ļoti izdevīgs pirkums. Īpašums atradās gandrīz blakus Rātslaukumam un luterāņu baznīcai. Pircēju netrūcis ne parastajās, ne tirgus dienās. Lai nodrošinātu strauji augošo pieprasījumu pēc ārstnieciskajiem pulveriem un homeopātiskajām tējām, uzņēmīgais zāļu zinātājs aiz aptiekas ieriktēja un izveidoja divus ārstniecības augu dārzus, bet pati ēka saglabājusies līdz mūsu dienām. Gadsimtiem mainoties, mainījās ne vien īpašnieki, bet arī nosaukumi: Vecā aptieka pēc II. Pasaules kara pārdēvēta par 80. aptieku (šajās telpās tā darbojās līdz pat 1965. gadam, kad pārgāja uz jaunajām darba telpām Ļeņina, tagadējā Rīgas ielā) un ir vecākā koka ēka pilsdrupu teritorijā.
Bet kurā gadsimtā parādās aptiekas Livonijā? Izrādās, ka tās jau 15.-17. gs. pastāvējušas un darbojušās lielākajās pilsētās - Rīgā, Tērbatā (Tartu). Viena no tām arī ārpus Rīgas – Limbažos. Tur senākā aptieka dokumentos minēta 1648. gadā. Tiesa gan, tai bijis ne visai laimīgs liktenis, jo degusi ugunsgrēkā, atjaunota. Pēc aptiekāra Johana Filipa Reinarda nāves (1690.) aizvērta, jo „[..] aptiekāra dēls neesot vēlējies turpināt tēva darbu un kļuvis par zviedru armijas leitnantu. (Vīksna A. Vecās aptiekas. Rīga,1993.) . Zīmīgi, ka nākošo - Jauno aptieku Limbažos ierīkoja vienā gadā ar Valmieru aptieku (1755.)!
Pēc dzimtas patriarha nāves (1780., aptieku līdz pat 1794. gadam vada sieva, uzticamākais palīgs visas dzīves garumā, Vilhelmīne. Pēctecību tālāk turpināja abu dēls Jākobs Otto . Tā kā viņam dēlu nebija, tikai meitas, tad amatu un aptieku mantoja znots, pirmais no Maršneriem - Johans Kristofs Maršners . Kādreizējo Reihenavu aptieku viņš pārvaldīs ļoti ilgi, vairāk kā trīsdesmit gadu (no 1827. līdz 1860.). Te, Vecās aptiekas namā, pasaulē nāks meita Helēna Henriete (1840.) un tik ļoti gaidītais mantinieks – dēls. 1842. gada vācu draudzes jaundzimušo reģistrā lasāms, ka „20. martā(pēc v. st.- I.Z.) dzimušajam zēnam kristībās dots tēva un mātes dzimtas vārdi – Kristofs Vilhelms (Christoph Wilhelm); vecāki - tēvs Johans Kristofs (Kristofors) Maršners(Johan Cristoph Marschner) , aptiekārs un māte – Jakobīne Konstanse Maršnere, dzimusi Reihenava (Jacobin Constanc Reihenau) . Dažus gadus vēlāk, dzimtas namā, piedzims arī nākošais arhitekts, profesors Karls Ludvigs Roberts (Carl Ludwig Robert Marschner ; 1847-1912).
Lai gan neviens no abiem neturpinās ģimenes aptiekas pēctecību, tieši jaunākajam no brāļiem, Pēterburgas Štiglica Centrālās rehniskās skolas pasniedzējam būs lemts nest Maršneru vārdu tālu ārpus dzimtās pilsētas. Ludvigs mūža nogalē uzcels pats savu namu uz Bruņinieku ielas, netālu no savu senču aptiekas (Maršnera nams jeb sarkanā māja; celts 1906. Pēc rekonstrukcijas, atvērts 2006. gada novembrī.).
Rit gadi. Maršneru meita Helēna Henriete jau izdota pie vīra. Savu jā vārdu teikusi brālēnam Leopoldam fon Erdmanim (von Erdmann), kurš pēc jau iedibinātas tradīcijas pārņems no sievas tēva aptiekas lietas. Vecajā aptiekā saimniekos no 1860. g līdz 1879. gadam. Jaunlaulātos saistīja ne vien abpusējas jūtas, bet arī praktisks aprēķins: Karls Leopolds (1822.) bija otrais dēls Valmieras notāra Heinriha Georga fon Erdmaņa (Heinrich Georg) un līgavas mātes māsas Elizabetes, dzimušas Reichenavas ģimenē. Topošajam līgavainim četri brāļi: Heinrihs Georgs (1815.), Leonhards Otto (1819.), Hermanis Eduards (1829.), Augusts Vilhelms (1833.) un trīs māsas - Vilhelmīne (1817.), Auguste Elisabete (1824.), Amalija Luīze Kristīne (1826.). Ģimene visai kupla pat pēc tā laika sabiedrības vērtējuma, tāpēc aptiekāra meitas Maršnera jaunkundzes un notāra dēla precības lielisks atrisinājums abām dzimtām. Aptieka bez turpinājuma nepaliks!
Un tā Vecās aptiekas vēsturē parādās trešais uzvārds – Erdmaņi: pēdējais tā nēsātājs būs Maršneru meitas un Leopolda Erdmaņa vecākais dēls Johans (Johannes Heinrich von Erdmann) , kurš piedzims 1861. g. 30. oktobrī (v.st.). Kūmās kā goda viesis aicināts filozofijas doktors, profesors Eduards Johans Erdmans (1805-1892), kas tovasar viesojas pie sava krustdēla Leopolda. Jaundzimušajam vārds likts par godu Leopolda tēvam un profesora brālim, kādreizējam Valmieras pilsētas ārstam Johanam Erdmanam (1809-1858). Otru reizi Vecajā aptiekā stārķis sagaidīts tikai pēc vienpadsmit gadiem, 1872. gada 22.jūlijā. kad pasaulē nāks Edgars Ludvigs (Edgar Ludwig von Erdmann). Kad jaunākajam dēlēnam jāuzsāk skolas gaitas, dzīve apmet traģisku kūleni. Pēkšņi nomirst Helēnas vīrs Leopolds. Ko darīt? Viņa izlemj, ka pēc vīra nāves kļūs par aptiekas īpašnieci. Tie būs grūti gadi, cīnoties ar konkurentiem par izdzīvošanu un atbalstot dēlus finansiāli, lai tie varētu uzsākt studijas. No 1897. – 1902. g. Valmieras Vecās aptiekas pārvaldnieks un nomnieks vecākais dēls Johans, bet no 1902. – 1912. jau aptiekas īpašnieks.
Par šo krimināli intriģējošs notikumu saistībā bijis lasāms savulaik vietējā preses izdevuma „Valmieras Ziņotājs” Nr. 45., 1912.g. : „[..] Naktī uz pagājušo sestdienu ap pulksten 12 ½ aptiekā tika zvanīts un dežurējošais farmaceits M. ielaida kādu nepazīstamu vīrieti. Tikko viņi bija aptiekā, kad svešais uzsauca farmaceitam „rokas augšā” un pacēla revolveri. Pie nakts dežūrām farmaceitam pastāvīgi atradās klāt revolveris un viņš tūliņ izšāva uz uzbrucēju, tas šāva pretī un metās bēgt un līdz ar citiem saviem līdzbiedriem pa tumsu aizbēga uz Valterkalniņa pusi. Tūliņ pa telefonu izsauca policiju, ieradās arī apriņķa priekšnieka vecākais palīgs un sastādīja protokolu. Uz grīdas atradās pāršauta uzbrucēja cepure, kuru tam lode bija norāvusi no galvas. Uzbrucēja šāviens bij` ķēris kādu skapi. – Visa pakaļmeklēšana līdz šim palikusi bez panākumiem.” Bet šajā gadā bez laupīšanas aptieku sagaida vēl lielākas, līdz šim nebijušas pārmaiņas, kļūstot par pirmo aptieku Baltijā, kas piederēja pašvaldībai!
Pamatojoties uz 1912. gada 12. februārī izdoto jauno likumu, kas deva tiesības atvērt pilsētas aptiekas, domnieks Dr. G. Apinis 18. martā iesniedza pilsētas valdei priekšlikumu - atvērt Valmierā savu pilsētas aptieku, no kuras iegūtu peļņu ap 1200 rubļu gadā. To varētu izlietot jaunās pilsētas slimnīcas būvei un uzturēšanai. Dome nopērk J. fon Erdmaņa nekustāmos īpašumus kopā ar aptieku par 37 000 rubļiem.
Traģiski, bet provizoram J. Erdmanim nav mantinieku. Vienīgā meita, trīspadsmit gadus vecā Eva Elizabete Helēna mirusi 1912. g. Rīgā. Apglabāta Valmierā. Tā aptiekāru dinastija neturpinājās. Par to visvairāk skuma Johana māte Helēna; bērnu nebija arī jaunākā dēla Edgara ģimenē. 1919. gada pavasaris. Beidzies I. pasaules karš. Nodibinājusies jaunā Latvijas valsts. Trūkst pārtikas un naudas. Kā izdzīvot? Laiks, kad Ziemeļvidzemē pie varas lielinieki (komunisti). Vēl iepriekšējā gada rudenī – te saimniekoja vācieši. Nesagaidot lielinieku padzīšanu no pilsētas, 29. aprīlī, septiņdesmit deviņu gadu vecumā, pēc ilgākas slimības, nomirst māte Helēna Henriete.
Pats Erdmanis vienmēr nopietns darba laikā. Kādreizējais kaugurietis Kārlis Eliāss atmiņās raksta, ka „aptiekas īpašnieka Johana Henriha laikā aptiekā valdījis dziļš, godbijīgs klusums. Neesot bijis dzirdams neviens skaļāks vārds nedz no aptiekas darbinieku, nedz no apmeklētāju puses.”. Sirmais kungs turpina pildīt pārvaldnieka dienestu līdz 1933. gadam septembrim, kad vecuma dēļ aiziet no aptiekas. Mirst 1934. gada 18. februārī. Apglabāts Valmieras pilsētas (centra) kapos.
No 1989. līdz 1995. gadam ēku, kas vairākus gadu desmitus bija sadalīta mazos dzīvoklīšos un nelielu platību aizņēma muzeja restauratora telpas, atjaunoja agrākajā izskatā. Šim nolūkam izmantoja pēckara gados ASV dzīvojošā gleznotāja Rūdolfa Voldemāra sievas Olgas testamentā vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas novēlētos līdzekļus. Pēc restaurācijas Vecās aptiekas telpās iekārtoja izstāžu zāles, bet kādreizējās 80. aptiekas vietā, pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma, šeit darbu atkal uzsāka aptieka – SIA „FARMSERVISS” (līdz 1998. gada vasarai). Neilgu brīdi šeit mājvieta arī Tautas partijas birojam.
2007. gadā senā celtne ieguva košākas krāsas; tika veikts ārsienu krāsojums, muzeja administrācijas un speciālistu darba kabinetu remonts. Otrajā stāvā - informācija par pilsētas vēsturi un apskatāmi priekšmeti, kas stāsta par Vecās aptiekas darbību. Atjaunots iekštelpu plānojums arī pie manteļskursteņa. Pats dižskurstenis (retums visā Latvijā) tagad izgaismots un ērti aplūkojums. Valmieriešiem un pilsētas viesiem nama pirmajā stāvā piedāvājam apmeklēt nodarbības un izglītojošās programmas pedagoģiskajā klasē, iepazīties ar vēstures ekspozīciju (2008.) „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” 2. daļu „Valmiera – apriņķa un rajona pilsēta” (1783.-1949.). Digitālajos stāvstendos ar fotogrāfiju, atklātņu, pastkaršu un plānu palīdzību varam ceļot laikā, uzzinot, kad uzcēla tiltu pār Gauju? Kas bija Valteru dzimta un slavenie Valmieras vecpuiši? Cik bijis skolotāju semināru? Varam virtuāli izstaigāt Rīgas ielu 20. gadsimta sākumā.
Nokāpjot stāvu zemāk, nokļūstam senajā pils pulverpagrabā, kur „Valmieras lauku teritorija” stāsta par laiku, kad paplašinājās Valmieras teritorijas robežas un kādreizējie ciemi pievienojās pilsētai un, kā veidojās to cilvēku dzīve, kuri dzīvoja pilsētā un tuvu pie tās.
Nāc – gaidīsim!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja
artaslesere, :Par Latviju!
"Kuplajam bērnu pulciņam vēl pievienosies Toms un Velta." - Vai tas nozīmē, ka A. Kampes ģimenē 8 bērni? Pēc citām ziņām - 6 vai pat 5. http://www.letonika.lv/groups/….
„slimnīcas būvi, izņemot centrāl - apkurināšanu un elektrisku apgaismošanu, tika izdota Andreja brālim, inženierim J. Kampes kungam par 31 500 rubļiem”. Šo teikumu grūti saprast.
artaslesere, :Par Latviju!
Labdien!
Man radusies interese par Reini Kampi (1910–1994), kas studēja LU Matemātikas un dabaszinību fakultātē, vēlāk dzīvoja ASV. Vai Jums ir kādas ziņas par šo cilvēku?
Pirmās skolas Vidzemē dibinātas jau zviedru laikos 17. gadsimtā, bet 1632. gadā Valmierā atvērta zemnieku jeb „nevācu” skola latviešiem. Tās nams nodedzis Ziemeļu kara laikā (1707. g.). Vēlāk šo skolu pārcēla ārpus pilsētas, uz Brēžu riju. Šajā vietā draudzes skola pastāvēja līdz pat 1929. gadam. No 1738. - 1743. g. Valmierā, Gaujas krastā, Jēra kalnā darbojās M. E. Hallartes (1683 - 1750) izveidotais brāļu draudzes seminārs, kura audzēkņi vēlāk strādāja par skolotājiem tuvējo pagastu un draudzes skolās.
Pirmās zemnieku skolas, arī Brēžu rija patiesībā bijis īsts dūmu kambaris, jo kurinot krāsni, dūmi ieplūda caur virsējo akmeņu kārtu telpās. Zēni un nedaudzās meitenes pie skaliņu gaismas sagatavoja mācības nākamajai dienai. Lielākajā skolas telpā līdz pulksten pieciem no rīta bija ļauts pārnakšņot tiem, kuri dzīvoja tālu. Uz mālu klona nomestiem salmu maisiem, apsegušies ar saviem kažociņiem vai seģenēm, cieši cits pie cita piespiedušies, gulēja skolēni. Dalītās guļamistabas, atsevišķi zēniem un meitenēm, pagasta un draudzes skolās parādīsies tikai 19. gs. vidū.
Pēc pastāvošās kārtības „šiem skolas bērniem pienākas rītos, kad pulkstenis nositis pieci, no vietas atkal uzcelties.”. Iededza skalus un sākās darbs. „Tad būs viņiem savu muti un rokas mazgāt un savu maisu nolikt.” Pēc tam bija brokastis. Katrs skolēns ēda to, kas atrodams no mājām līdzpaņemtajā maizes kulītē. Mācības sākās pulksten astoņos tajā pašā telpā. Visu mācību gadu priekšpusdienā notika trīs stundas. Garīgā dziedāšana, dažādu korāļu pantu mācīšanās un Bībeles stāsti, tā saucamā „Jēzus mācība”. Pulksten vienpadsmitos sākās pusdienu pārtraukums, kas ilga trīs stundas. Pusdienas ēda pie tā paša galda, kur mācījās. Pēc maltītes skolēniem bija jāstrādā rokdarbi. Jāvij striķi, auklas, zirgu pinekļi, jāgatavo lāpstu, grābekļu un izkapšu kāti, jālabo muižas koka trauki, jāstrādā citi sīkie saimniecības darbi. Divos pēcpusdienā rokdarbus novāca. Klasē ienesa gripeles (tāfeles) un dažādas Bībeles; sākās pēcpusdienas stundas.
Pēdējā stundā (to skaits nepārsniedza sešas) mācīja rakstīt un rēķināt un, ja skolotājs bijis negantā omā, mēdzis arī atprasīt dienā apgūto… Bet, ja nu viss laimīgi garām, tad sākās atkal nebeidzamie saimnieciskie darbi. Ūdens pienešana, malkas zāģēšana – zēniem; meitenēm – virtuves un aužamie darbi. Deviņos vakarā, pirms gulētiešanas, skolēni ēda vakariņas, kas parasti sastāvēja no maizes rieciena un ūdens malka. Noskaitīja lūgšanas un devās pie miera, lai nākošajā rītā atkal celtos un mācītos Bībeli un apgūtu jaunas zinības.
18. gs. sākumā Valmieras skolu raksturojumu sniedz kādreizējais Valmieras draudzes skolotājs, vēsturnieks V. D. Balodis: „Maz bija, ko šinīs skolās mācīja: lasīt, rakstīt, dziedāt un katķismu (Bībeles baušļi – preciz. I.Z.) un maz arī ko sasniedza, jo viss atkarājās no skolas kunga žēlastības. Lai gan ar bija pilsētā skolas, bet tikai priekš pilsoņu bērniem un viņās gan reti kāds no zemnieku bērniem būs iekļuvis, izņemot brīvlaisto un cunftēs uzņemto amatnieku bērnus”. Skolēnu skaits nepārsniedza 10 -15, bet dažās tuvējās draudzēs apmācību nereti izgāja tikai viens, divi bērni! Draudzes skolā uzņēma 14 līdz 17 gadus vecus jauniešus, kas jau bija izgājuši muižas vai pagasta skolu. Mācību gads parasti sākās Mārtiņos un ilga līdz Lieldienām, tomēr dažviet mācības uzsāka tikai ap Ziemassvētkiem. Stundu skaits savukārt bija atkarīgs no bērna spējām, interesēm un, protams, paša skolotāja prasmes. Ja cipari un burti rakstījās katram atšķirīgi un tālākā dzīvē reti kuram noderēja, tad katķismu un Bībeles pantus nācās iekalt, lai vēlāk varētu iesvētīties un iegūtu atļauju precēties. Tomēr ne visi apmeklēja skolas, tāpēc rakstīt un lasīt iemaņas varēja apgūt - mācoties mājās. Mājmācības bērni ieradās divas nedēļas pirms Lieldienām tuvējā draudzes skolā, kur tos eksaminēja draudzes mācītājs un skolotājs. Pārbaudījumu izturējušo gaidīja atzinība un vecāku prieka asaras, bet sliņķi un neveiksminieku – žagari vai rīkstes!
Savulaik, katrā draudzes skolā 12 skolēni drīkstēja mācīties par brīvu. Viņus uzturēja attiecīgais pagasts, pārējiem vecākiem par savu atvašu izglītošanu gan nācās maksāt. Toties šiem divpadsmit, kas tika „uzturēti uz valsts” (pagasta – preciz. I.Z.) bija obligāts pienākums pēc skolas beigšanas strādāt savā pagastā par skrīveri vai skolotāja palīgu. Ja jaunais skolas druvas kopējs, nesenais draudzes skolas audzēknis, parādīja sevi kā gana sparīgu un rosīgu, tad pēc 2-3 nostrādātajiem gadiem netika liegts kandidēt uz skolotāja amatu. Bez tam, novada zemnieku dzimtās „izglītoti ļaudis turēti augstā godā”. Tam bija arī vēl kāds cits iemesls, proti, ja mājas mantoja ģimenē vecākais dēls, tad jaunākajiem nācās domāt par kāda cita derīga aroda apgūšanu vai palikt strādāt par vēdera tiesu pie brāļa tēva sētā.
Ievērojamākās mācību iestādes 19. gs. Valmierā - apriņķa skola “kreisskola” (celta 1790.) un J. Cimzes vadītais skolotāju seminārs (dibināts 1839.g.). Semināra galvenais uzdevums - sagatavot skolotājus draudzes skolām. Nākošajiem tautskolotājiem jākārto eksāmeni draudzes skolas mācību kursa apjomā, bet seminārā trīs gadu garumā, piedāvāta plaša programma, kurā nozīmīga vieta ierādīta arī muzikālajai audzināšanai. Ko seminārā mācīja, kāds gars tur valdīja un kādam uzdevumam sagatavoja audzēkņus, varam spriest pēc semināra plāna: „[..] mūsu uzdevums nav nekas cits kā sniegt pirmo izglītību vienkāršiem ļaudīm, pildīt baznīcas amatus, būt par ērģelniekiem un mācītāja palīgiem, vest (rakstīt – preciz. I. Z.) baznīcas grāmatas. Par semināristu mācību un izglītības pamatiem tiek uzskatīti - cilvēks, daba un Dievs. Seminārā mācāmas šādas disciplīnas: Bībele un baznīcas vēsture, Bībeles izskaidrošana, kristietība jeb ticības un morāles mācība, didaktika jeb audzināšana un mācīšana, tehniskā vingrināšanās mācību pasniegšanā, latviešu, vācu un krievu valoda, vēsture, elementārā matemātika, dabas mācība, rakstīšana un zīmēšana, dziedāšana, vijoles un ērģeļu spēle.[..]” Desmit gadu laikā semināru pabeidza vairāki desmiti jauniešu. 1849. g. mācību iestādi pārcēla uz Valku. Fakts, ka seminārs darbojās tieši Valmierā – nebija nejaušība! Pats Jānis Cimze savas pirmās pedagoga gaitas uzsāka šeit – Valmieras draudzes skolā. Te, mūsu pilsētā savāca līdzekļus viņa studijām Vācijā. Pateicoties Cimzes semināra atpazīstamībai un popularitātei, Valmieru 19. gs. 40. gados sāka dēvēt pat par Vidzemes Veimāru . Tā dēvēta ne velti, jo 1875. g. Jēra kalnā atvēra Vidzemē arī pirmo kurlmēmo skolu, bet 1882. g. īpaši skolas vajadzībām uzcēla jaunu namu; direktori V. Švēde (1875 -1905) un J. Enkmanis (1905 - 1915).
20. gadsimta sākumā, toreizējā pilsētas nomalē, Gaujas krastā, 1902. - 1903. g. darbu uzsāka skolotāju seminārs, nu jau trešais pēc skaita (!), kas darbojās līdz 1917. g. Šajā skolā, atšķirībā no Cimzes vāciskā semināra, valdīja pārkrievošanas gars. Dumpīgo latviešu zemnieku garu ienesa īstenie Valmieras puikas - vēlāk slaveni rakstnieki un gleznotāji Pāvils Rozītis, Linards Laicens, Niklāvs Strunke u.c., kuri tolaik mācījās E. Liepiņa proģimnāzijā, pašā pilsētas centrā, netālu no Dzirnavu ezeriņa. Mazāk iespēju izglītoties bijis pilsētiņas un apkārtnes jaunkundzēm. Šim nolūkam kalpoja 1808. gadā ierīkota meitu skola. 1856. gadā tās jau divas, viena augstākā ar 2 klasēm, otrā – zinības apgūstamas elementārklasē. Zīmīgi, ka pēc 100 gadiem, ar toreizējā pilsētas galvas Georga Apiņa finansiālo atbalstu atklāja pirmo sieviešu ģimnāziju (1908.).! Netika aizmirsta arī par mazo valmieriešu izglītība un 1909. gadā izveidoja arī pirmo pilsētas bērnudārzu.
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja
Par vienu no 19. gadsimta nozīmīgākajiem notikumiem tiek uzskatīta fotogrāfijas atklāšana. Bet interesanti, ko tad īsti nozīmē mums visiem ikdienā tik pierastais vārds? Vairāk nekā pirms simts gadiem Rīgas Latviešu Biedrības Zinību komisijas izdotajā Konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (1906.), lasītājiem dots šāds skaidrojums: „[..] fotogrāfija – no grieķu valodas vārda photos – gaisma un graphein – rakstīt. Ārpasaules attēlu radīšana ar gaismas palīdzību [..]”.
Jāprecizē, ka fotogrāfijas pirmatklājēja Luija Žaka Mandesa Dagēra (1787.-1851.) vārdu vēl ilgi mūsu pusē nezinās, lai gan lielākajās Eiropas un pamazām arī Krievijas impērijas ekonomiski aktīvākajās pilsētās jau parādījās un darbību uzsāka pirmie fotogrāfi jeb dagerotipisti. Pārsvarā iebraucēji, sveštautieši, francūži un vācieši, kuri 19. gs. 50. – 60. gados foto darbnīcas – laboratorijas atvēra Rīgā un Tērbatā (Tartu), nepaguruši strādājot ar tā laika tehnisko novitāti – dagerotipiiju. Tas bijis visai dārgs un laikietilpīgs process, tāpēc sevi iemūžināt uz abām pieminētajām pilsētām tālajā ceļā devās tikai paši turīgākie Valmieras apriņķa muižnieki un uzņēmīgākie Valmieras vācu pilsoņi ar ģimenēm.
Laikam ejot, fotogrāfija kļuva par pieejamu lietu arī vienkāršajiem valmieriešiem un viņpus Gaujas dzīvojušajiem tuvējo pagastu zemniekiem. Ak, vai, lai tiktu pie kārotās portrejas (foto uzņēmuma – I.Z.) jāpārvar vēl kāds pārbaudījums. Par bailīgāko sievišķu bažām pirms došanās pie fotogrāfa lasāms vēsturnieka L. Liepnieka garstāstā „Jāns Kristins fotografē Valmieru”: „[..] Ilgās eksponēšanas dēļ toreiz fotokameras priekšā bija jāsēž vairākas minūtes, un, lai novērstu fotografējamā izkustēšanos, pakausi ievietoja speciālā skavā. Arī bailes no kameras bijušas tā laika klientiem, un kāda lauku gruntniece (māju īpašniece – I.Z.), padzirdējusi, ka cilvēks aparātā fotografēšanas brīdī rādās ar kājām gaisā, likusi garo kleitu pie kāju potītēm it stingri sašņorēt, lai tā, pasarg dievs, nenobruktu!”. (Tēvu zemes novadā. Stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1996.)
„Cienītai publikai caur šo daru zināmu, ka es fotografēšanu darbu Valmierā iesāku tai 5. maijā š. g. un uzņēmumus pagatavošu iekš savas glāžu mājas tiklab pie vējaina, kā arī pie apmākuša laika, kas caur to nemaz nav skādīgs. Mans dzīvoklis un glāžu māja atrodas pie Gaujas tilta netālu no šlagbauma” - tā 1878. gada 3. maija „Baltijas Vēstnesī” par fotodarbnīcas atvēršanu sludināja viens no pirmajiem Valmieras fotogrāfiem, igauņu skolotājs Jakobs Līvenstrēms (1830-1901). Darba bijis tik daudz, ka steidzīgi vien jālūko pēc palīgiem. Pēc neilga laika viņš uz Valmieru amatu mācībā uzaicināja savus radiniekus, brāļus Hansu (1857-1910) un Jānu (1858-1919) Kristinus. Ja no Līvenstrēma sešu gadu darbības saglabājušies tikai portreti, tad J. Kristins apmācību procesā 1880. gada 12. oktobrī izgāja dabā, no Valterkalniņa nofotografējot Pārgauju. Otru senāko pilsētas uzņēmumu – Valmieru no Pārgaujas – fotogrāfs uzņēma 1883. gada pavasarī, palu laikā. Brāļi Kristini paši savu darbnīcu atvēra 1885. gadā un nostrādāja četrus gadus, tad pārcēlās atpakaļ uz Igauniju, - uz Rēveli (Tallinu).
Pirmie fotogrāfi savas darbnīcas atvēra Pārgaujā netālu no tilta, jo īrēt telpas pilsētā maksāja dārgi. Brāļu Kristinu darbnīca tukša ilgi nestāvēja un 1891. gada 12. jūnijā tajā savu foto darbnīcu atver Pēteris Zonvalds , pēc gada tai jau cits īpašnieks; ar 1892. g. 30. novembri - Kauņas guberņas zemnieks Jānis Pavlovskis, bet no 1896. gada te strādāja Teodors Koše .
Gadsimtu mijā, viens no visiecienītākajiem fotogrāfiem - Jānis Sarkangalvis (arī Sarkangalvs Johans; 1870.1.II Limbažos – 1942.VII Rīgā). Kā fotogrāfs darbojies arī Cēsīs un Limbažos, bet ar Valmieru viņu saistīja īpašas saites. Mācījies Valmieras apriņķa skolā, Kreisskolā (1884-85); pēc izstāšanās apguvis zeltkaļa amatu. Turpmākos 15 gadus nodarbojies ar fotogrāfiju, atvēris fotodarbnīcu Limbažos (1897). Pārcēlies uz Valmieru, nodibinājis Pārgaujā fotogrāfijas iestādi (1900), fototipijas veikalu (1902). Pēc pārcelšanās uz pilsētas centru, 1907. gada pavasarī, vēlāk ieguva atļauju rādīt filmas (1909)! Vieta nemīl tukšumu un fotodarbnīcai telpas noīrēja jaunpienācējs Dāvis Vanags .
Ar ienesīgo fotogrāfa amatu iztiku pelnīt nolemj arī vietējā laikraksta „Valmieras Ziņojumu Lapas” (1898.-1906.) un ”Valmieras Ziņotāja”(1907.-1915.) darbinieks Ignācijs Maļuškins, kurš 1908. gada rudenī Pārgaujā, Pētersona mājā atvēra cinkogrāfijas fotodarbnīcu. Kā veicies, ziņu nav, bet domājams, ka ne darba, ne pasūtījumu netrūka. Nesnauda arī konkurenti. 1910. gada Valmieras kalendārā lasāma šāda reklāma „Piedāvāju godājamai publikai visādus darbus glītā izstrādājumā. Pagatavoju vizītģīmetnes, kabinetģīmetnes, pastkartes ar ģīmetnēm u.t.t. Izstrādāju grupu fotogrāfijas visdažādākā lielumā. Palielinu visdažādākos uzņēmumus. Uz vēlēšanos noeju fotografēt arī mājās – fotogrāfs Jūlijs Luste Valmierā, Pārgaujā, Gailīša kunga namā”. J. Luste atļauju savas darbnīcas ierīkošanai saņēma 1909. gadā un drīz vien pie viņa pārcēlās brālis Mārtiņš Luste (1884-1957), kurš Gailīša namā nostrādāja līdz 1914. gada pavasarim, kad pārceļas uz Mazsalacu un turpina fotogrāfa darbu tur.
Viņpus Gaujas kādu laiku dzīvojis skolotājs un fotogrāfs Juris Vītols (1869-1944) . Pēc desmit nostrādātajiem gadiem Limbažos, 1926. gadā uz Pārgauju, Gailīša māju atnāca arī Andrejs Vītols (1889-1976) . Viņš tur iekārtoja foto darbnīcu un nostrādāja līdz 1934. gadam. Netālu no tilta, Stacijas ielas sākumā, fotodarbnīcā 20.-30. gados fotografēja Kārlis Oše (1888-1967) .
Lielais krogs, pati Gauja ar tiltu, Krāču kakts, Stacijas, Krasta un Cēsu ielas, un, protams, eleganti rotaļīgā stacijas ēka, - tas piesaistīja ne vien vietējo fotogrāfu uzmanību, bet rosināja grāmatu izdevējus arī izdot iecienītāko Pārgaujas skatu kartes. Un, ja savos foto albumos tādas atrodi arī Jūs, cienījamie lasītāji, - tad zini, tām ir teju vai 100 gadu!
No Valmieras vēstures - Pārgaujai 90
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja
Nākošās pilsētas daļas saimniecisko izaugsmi paātrināja platsliežu Rīgas – Pleskavas dzelzceļš, kuru izbūvēja 1889.g. cauri toreizējiem Kauguru muižas un „Gaides” mājas tīrumiem. Gan paši valmierieši, gan tuvējo pagastu iedzīvotāji ātri vien novērtēja jaunās vilcienu satiksmes ērtības. Dažu stundu laikā, bez pārsēšanās, varēja aizbraukt ar dzelzs bāni uz Rīgu, Cēsīm, Siguldu. Nākošie studenti varēja izmēģināt laimi mācībās, dodoties uz studijām Tērbatā (Tartu). Pa dzelzceļu piegādāja preces vietējiem uzņēmējiem un tirgotājiem. Izmantojot dzelzceļa priekšrocības, nosūtīja vajadzīgās kravas uz igauņu vai krievu zemēm. Tie, kas izkāpa no vilciena, lai nokļūtu 2 kilometrus līdz Valmierai, izmantoja ormaņu pakalpojumus. Taupīgākie varēja ceļu mērot ar kājām pa smilšaino, priežu ieskauto ceļu, - vēlāko Stacijas ielu. Ap dzelzceļa staciju pamazām izauga un izveidojās apdzīvota vieta Kārliena jeb Karlovka, bet Gaujas kreisajā krastā Pārgauja.
Kārlienas jeb Karlovkas nosaukums radies pēc 1802. gada Kaugurmuižā notikušo plašo zemnieku nemieru apspiešanas, kad apkārtējie iedzīvotāji šīs vietas sāka dēvēt par Kara lauku. Retāk ticis lietots vēl trešais - Kārlene.
Kaimiņos latviešiem mita arī krievi, ebreji un igauņi. Pirms I. pasaules kara, (1911.) Kārlienē un Kauguru Jaunpilsētā 1584 iedzīvotāju. Pēc nodarbošanās, skaitliski visvairāk, abu dzelzceļu strādnieki. Otro, jaunāko šaursliežu dzelzceļa līniju Smiltene – Valmiera – Ainaži atklāja 1912. gadā. Sliežu un līnijas tehniskajam nodrošinājumam uzbūvēja depo darbnīcas, bet pasažieru ērtībām - pievedceļu staciju. Ne visi, protams, strādāja uz dzelzceļa. Dažādu darbu strādnieki, sīkamatnieki, rokpeļņi, nodarbošanos meklēja un atrada nelielajos Pārgaujas rūpnieciskajos uzņēmumos: J. Līča vilnas austuvē, A. Pētersona linu vērptuvē, J. Lūciņa, P. Puriņa un A. Pētersona koku zāģētavās. Pavasaros pa Gauju pludināja baļķus. Sezonai beidzoties, vīri un puiši izklīda lauku darbos apkārtējos pagastos.
Pēc Latvijas agrārās reformas Valmieras pilsētas teritoriju paplašināja, pievienojot daļu (1921. 31. XII.) agrāko Kauguru muižas (Kaugershof) zemju Kārlienu un Pārgauju. Netālu no stacijas, 20. - 30. gados uzcēla „Bekona Eksporta” kautuvi un fabriku (1927.); tās teritorijā atklāja arī minerālūdeni. No 1928. gada Valmiera kļuva atpazīstama visā Latvijā ar savu īpašo Valmieras minerālūdeni. 1932. gadā sāka darboties valsts labības graudu sabērtuve (elevators).
Rosīga savulaik bijusi Krasta iela (tagadējā L. Laicena) – ar Pētersona linu vērptuvi, vairākām kokzāģētavām. Pamazām kādreizējais Cēsu zemesceļš pārtapa par Cēsu ielu, bet galvenā, protams, bija un palika Stacijas iela, kura sākās pie Valmieras stacijas, bet beidzās pie tilta. Uz tās izvietojās veikali, tirgotavas, tējnīca, Lielais Gaujas krogs. Mazākajās, blakus ieliņās savas darbnīciņas atvēra amatnieki, kurpnieki, šuvējas, kalēji, drēbnieki, galdnieki u.t.t Vēlos pavasaros un vasarās īpašnieku dārzi pārvērta Pārgauju par romantisku pastaigu vietu. Populārākie pastaigu galamērķi - Kazu krāces jeb Krāču kakts, Kauguru vēris, Pauku priedes, skaistie un romantiskie Gaujas upes līči.
Padomju varas pirmajā gadā 1940./41. nacionalizēja lielākos uzņēmumus, atsavināja namīpašumus. Arī AS „Bekona Eksportam” negāja secen padomju okupācijas negācijas. Tika nomainīts nosaukumu un, nu, tas saucās Valmieras gaļas kombināts. Bet ar to likstas vēl nebeidzās. „Bēgošo boļševiku bandas nodarījušas lielus postījumus, gandrīz pilnībā izpostot Valmieras gaļas kombināta ēkas un nodedzinot dzelzceļa stacijas ēku”, tā bija lasāms laikraksta „Tālavietis” 1941. gada 11. septembra numurā. Gaļas kombināts, nu jau kā „Gaļas centrāle” atsāka darbu 1942. gadā. Pakārtoti vērmahta vajadzībām, funkcionēja arī abi dzelzceļi un depo.
Otrā pasaules kara laikā, 1944. g. 23. septembrī Valmieru gandrīz pilnībā izpostīja. Cieta arī Stacijas un tagadējās Autoostas rajons. Pēckara gados tos praktiski uzcēla no jauna.
Pēckara gados Valmiera ieguva jaunus vaibstus, kļūstot par Vidzemes rūpniecības centru. Dinamiskas pārmaiņas skāra arī Pārgauju: uzbūvēja dzelzceļa staciju (1950.) un vairākus lielus modernus Vissavienības rūpniecības uzņēmumus. Uz kādreizējām „Bekona eksporta” fabrikas iekārtām, tās modernizējot, darbu uzsāka Valmieras Gaļas kombināts (1958.). Kombināta produkcija spēja veiksmīgi konkurēt plašajā Padomjzemē ar gaļas izstrādājumiem, desām, konserviem, taukiem un žāvējumiem. Ražojumus eksportēja uz Vācijas Demokrātisko Republiku, Ungāriju, Poliju, Čehoslovākiju un pat tālo Kubu. Sūtīja arī uz Rīgu, Maskavu, Ļeņingradu, Arhangeļsku, Murmansku, Astrahaņu u.c. vietām.
Pasažieru ērtībām uzcēla autoostu (1957.). Autobusu līniju tīkls nu savienoja Valmieru ar daudzām republikas pilsētām un ciemiem; 1962.g. autobusu reisu skaits dienā sasniedza 80. Uz pilsētas centru un topošajiem dzīvojamiem rajoniem varēja aizvizināties ar kādu no 9 maršruta autobusiem. Arvien vairāk valmieriešu strādāja kādā no Pārgaujas uzņēmumiem: rūpniecības kombināta metālapstrādes cehā, kur ražoja ugunsdzēsības aparātus un inventāru, hermētiski noslēdzamas degvielu kannas, metāla pasta kastītes u.c. (no 1965. Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīca). Sviesta un siera bāzē, mēbeļu fabrikā (nodota ekspluatācijā 1956., no 1975. g. mēbeļu kombināts). Te ražoja gultas, tahtas, skapjus, kinoteātru un teātru krēslus. Valmieras mēbeļu kombinātā izgatavoja pēc pasūtījuma viesnīcu mēbeles Maskavas olimpiskajām spēlēm (1980.).
Desmitiem meiteņu un uzņēmīgu puišu no visas Latvijas ieradās komjaunatnes triecienceltnē - stikla šķiedras rūpnīcā (VSŠR; 1963.). Daudziem no viņiem, elektrokrāšņu operatoriem, meistariem, meistaru palīgiem, inženieriem, audējām, spolētājām un šķeterētājām, palika vienīgā darba vieta mūža garumā. Par Valmieras rūpnīcas strādnieču ikdienu un dzīvi ārpus tās, uzņemta dokumentālā filma „Valmieras meitenes”(1970.).
1960. – 1970. gados, iepretim rūpniecības zonai Laicena ielā un ap galveno – Stacijas (Revolūcijas) ielu lēnam izauga un veidojās dzīvojamo māju kvartāli, tika asfaltētas ielas, izveidots plašs infrastruktūras tīkls ar bērnudārziem, veikaliem. 1971. gadā latviešu, krievu, ukraiņu, baltkrievu u.c. tautību bērniem skolas durvis vēra divplūsmu 4. vidusskola, tagadējā Pārgaujas ģimnāzija.
Nomainījušās vairākas kārlieniešu paaudzes. Līdzi varu un gadsimtu maiņām, mainījušies arī uzņēmumu nosaukumi. Dažu vairs nav, bet cits pārtapis par akciju sabiedrību. Par tādu kļuvusi arī vienīgā stikla šķiedras ražotāja Baltijas valstīs, AS Valmieras stikla šķiedra. Lielākais darba devējs Ziemeļvidzemē un nodokļu maksātājs. Kā Latvijas/Vācijas kopuzņēmums ražo starptautiskajiem standartiem atbilstošus stikla šķiedras izstrādājumus un 95% saražotās produkcijas eksportē uz ārzemēm; (2006.) AS VSŠ atklāta modernākā stikla tekstilšķiedras ražotne Eiropā. Pirms vairākiem gadiem sevi pozicionēja arī Ziemeļeiropas gāzes kompānijas AGA reģionālā pārstāvniecība, kas piedāvā inovatīvus risinājumus metālapstrādē, pārtikas rūpniecībā, naftas un ķīmijas industrijā. Lielāki un mazāki lauksaimniecības tehnikas, sadzīves un ķīmijas, graudu pārstrādes un uzglabāšanas, celtniecības uzņēmumi, auto kompāniju servisi un veikali izvietojušies uz galvenās tirdzniecības artērijas - Mūrmuižas ielas.
Pārgaujā sekmīgi darbojas arī viens no vadošajiem metālapstrādes uzņēmumiem Baltijā – AS Valpro Corporation, kas lielāko daļu savas produkcijas eksportē uz Krieviju, Eiropas valstīm un citiem kontinentiem. Šeit top degvielas metāla kannas, ugunsdzēsības aparāti un u.c. metāla izstrādājumi, bet turpat, blakus, mēbeļu un mēbeļu furnitūras ražošanas tradīcijas turpina AS Valmieras mēbeles. Ne tik labi klājies uzņēmumam ar senām tradīcijām – Valmieras Gaļas kombinātam. Pēc īpašnieku maiņas, gandrīz desmit gadu garumā, vidzemniekus ar savu produkciju nodrošināja SIA Triāls filiāle. Nu ražošanas korpusi klusi…Bet ir arī veiksmes stāsts. Un, kā gan lai nebūtu, ja mazie un lielie valmierieši un pilsētas viesi iecienījuši smaržīgos maiznīcas SIA Liepkalni kārumus!
Vēl mūsdienīgākus vaibstus Gaujas kreisais krasts ieguva ar Valmieras integrētās bibliotēkas ēku (2007.), kura darbojas kā Latvijā jauna pilsētas un reģionālās augstskolas (ViA) bibliotēku sadarbības forma. Lasītājus un apmeklētājus gaida bērnu bibliotēka, Eiropas Komisijas informācijas punkts Europe Direct Valmierā, kā arī ar Bila & Melindas Geitsu Fonda līdzfinansējumu izveidotais reģionālais mācību centrs.
Kaimiņos izvietojusies Vidzemes augstskola, kura savu darbību uzsāka pirms piecpadsmit gadiem (1996.) ar četrām 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmām: politikas zinātnē, ekonomikā un vadībā, tūrisma organizācijā un vadībā, psiholoģijā un sabiedriskajās attiecībās. Reģionālā augstskola dibināta pēc Vidzemes reģionu pašvaldību ierosmes, sadarbībā ar Ministru padomi, Norvēģijas Ārlietu ministriju un Lillehammeres augstskolu Norvēģijā. 2000. g. augstskola ieguva jaunās telpas Cēsu ielā 4. No 2002. - valsts akreditēta augstskola. Šobrīd Vidzemes augstskolā var apgūt biznesa vadību un ekonomiku, inženierzinātnes, sociālās zinātnes, tūrisma vadību un viesmīlību. 2009. g. Vidzemes augstskolā studējošo skaits 1380.
Viņpus Gaujas ne tikai mācās un strādā, bet arī atpūšas. Pauku priedēs (1993.) notika leģendārais Latvju Ziņģes lielkoncerts. Pēc ilgāka pārtraukuma, ar R. Paulu valmierieši satikās 2010. gada Jāņos. Gandrīz desmit gadus tālāku un tuvāku ceļu uz Valmieras rokfestivālu mēroja rokmūzikas piekritēji no visas Latvijas un tuvējām ārvalstīm! Nākošajā (2012.) uzsāks Gaujas tilta renovāciju, iegūstot mūsdienīgu veidolu. Pārgaujā varam arī nokļūt, šķērsojot gājēju tiltu (Vanšu tilts; nodots ekspluatācijā 1985.), kurš harmoniski iekļāvies vides kopainā. Mainās, top skaistāka arī galvenā tirdzniecības un transporta artērija - Stacijas iela. Bet pēc 10 gadiem Pārgauja varēs svinēt nozīmīgu gadskārtu, pirmos 100! Sagaidīsim kopā!
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja
Viltīgā un nepastāvīgā Gauja arī agrāk bieži vien mainījusi savu virzienu, nesot savus ūdeņus līdz tam neiezīmētos virzienos uz pilsētas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad „ [..] Gauja pie Valmieras sāk strauji grauzt savu labo krastu, it īpaši augšpus baznīcas, tas uztrauca ne vien apdraudēto namu īpašniekus, bet arī baznīcas un draudzes priekšniekus”. (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Draudīgā ūdens jautājums tiek diskutēts vairākas konventa sēdes: tā, piemēram,1839. gada 28. septembra sēdē, rūpīgi spriests un runāts par „baznīcai no Gaujas puses draudošajām briesmām”. Sēdes dalībnieki nolemj uzklausīt lietpratēju spriedumu šinī lietā. Nākošajā, 16. oktobrī konventa sēdē Liepmuižas īpašnieks Panders ierosinājis, ka „pirms ceļ aizsargmūri pie krācēm, jānoskaidro Gaujas krasta zemes sastāvs zem baznīcas. Ja baznīca stāvot uz māla pamatnes, tad par krasta nogrūšanu nebūtu ko baidīties”. Konventa dalībnieki gan atzinuši, ka „neviens nevar galvot par to, ka baznīca nav apdraudēta. Gaujas strāvu un virzienu varētu grozīt, ceļot pret krācēm dambi, vai arī par jaunu uzvedot akmeņus tur, kur Gauja caur viņu pazušanu savu virzienu mainījusi. Vai arī būtu rokams grāvis caur Valmieras muižai piederīgo Dīvaliņa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsētai un baznīcai nedraudošu gaitu? ”.
Cik vīru, tik gudru galvu un viedīgu padomu un upes iegrožošanas darbi top par nebeidzamu strīdus objektu vēl nākošos desmit gadus. Beidzot 1850. gadā nolēma sākt pievest akmeņus dambja celšanai un jau tā paša gada maijā, toreizējais baznīcas priekšnieks, Dūķeru muižas īpašnieks Šulcs griežas pie rātskunga, būvuzņēmēja Jakoba Varhūzena – par Gaujas dambja celšanas darbiem.
Tā bijis, bet visos laikos – pavasaros ar nepacietību vienmēr gaidīta „ledus iešana”. Kā tas noticis, uzzinām kādreizējā valmierieša, Jūlija Ekarta (Julius Wilhelm Albert von Eckardt; 1836-1908) darbā „Vidzemes klusumā”. Viņa atmiņas par Valmieru pirmoreiz iznāca 1867. gada kalendārā „Rigasche Almanach”, bet latviskais tulkojums lasāms Vācu kultūras biedrības izdotajā rakstu krājumā „Senā Valmiera” (1994.). Atšķirīgi laika pārnesē, protams, personāži. Mūsdienu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta brašos vīrus savulaik vienā personā sekmīgi aizvietojis sparīgs un rosīgs vecais „admirālis” jeb vietējais podnieks, „ [..] kurš dzīvoja tieši upes krastā un varēja uzskatāmi nodemonstrēt savas personas neaizvietojamību. Dienu un nakti viņš bija nomodā un pelēkā jakā un trānotos zābakos tērpies, „diriģēja” ledus iešanu, kā arī gādāja par to, lai untumainā straume neaiznestu krastā nokrautās malkas grēdas, un savlaicīgi brīdināja par upes līmeņa strauju celšanos. Kad pēdējais ledus gabals bija nozudis, sākās brīvās pludināšanas laiks, un atkal vecais admirālis bija visu šo darbību vidū, ar savām divām laivām kuģoja pa upi un skaļā balsī uzbrēca plostu vadītājiem zemniekiem, kad tie nevērīgi izdarījās bīstamajā šaurumā pie krācēm, vai koku zagļiem, kas nevarēja atturēties no kārdinājuma un šādā veidā atjaunot savus malkas krājumus. Tādus viņš nesaudzīgi nodeva augstākai instancei – policijas rātskungam un sekretāram. Vakaros viņš ieradās „Musē” (Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vāciešu kultūras biedrība un burtiskā tulkojumā nozīmēja „vaļas brīdis” – I.Z.), lai pēc grūtiem amata pienākumiem apsīkušos spēkus atjaunotu ar punša glāzi un vēstītu par veiktajiem varoņdarbiem.”.
Uzceļot tiltu 1865. gada rudenī, atkal pievērš uzmanību krācēm. Lai pasargātu tiltu no ledus – ceļ āžus (trīsstūrveida koka izvirzījumus ledus šķelšanai – I. Z.). Pie krācēm pāri Gaujai uzbēra dambi, izveidojot mākslīgo ūdenskritumu, ar kura palīdzību ledu sašķēla mazākos gabalos. 1922. gada pavasara lielie plūdi valmieriešiem atnesa īpaši daudz raižu, jo pamatīgi apgrūtināja pilsētnieku nokļūšanu uz dzelzceļa staciju. Applūdušas daļēji atsevišķos posmos bijušas ne vien Stacijas un Mazās Stacijas ielas, kā arī vēl dažas upei tuvākās ieliņas un dārzi. 1924./1925.g. tika lemts, kā rīkoties, lai tas neatkārtotos un turpmāk atkal neciestu pašvaldības un pilsoņu privātīpašums. 1926. gadā uzbēra jaunu dambi, pa vidu atstājot brīvu ceļu plostiem. Ar laukakmeņiem nostiprināja dambi upes labajā krastā. Darbi notika inženiera Šņores vadībā. Cilvēku roku veidotās Kazu krāces veidoja tā, lai aizturētu Gaujas straumi no pilsētai tuvā labā krasta izgraušanas. Lai to īstenotu, 1929. gada vasarā pilsētas pašvaldība ierīkoja krasta aizsargtačus.
Padomju gados krāces oficiāli dēvēja par Gaujas krācēm. Tikai atmodas sākumā valmierieši atkal sāka lietot veco, Kazu krāču nosaukumu.1986. gadā tur uzcēla airēšanas slaloma bāzi. Gan dambja nostiprināšanai, gan dambja celtniecībai izmantoja laukakmeņus, granti, smiltis. Izcirta krūmus, virsū uzbēra melnzemi un apkārtni apzaļumoja. Ka daba, neskatoties uz ne uz kādiem tehniskiem nodrošinājumiem, var viegli gūt virsroku, - redzējām un piedzīvojām 2010. gada pavasarī, kad gandrīz visa krācīšu ieplaka atradās zem ūdens.
1937. g. izbūvēja pirmo stacionāro kājnieku tiltu pār Rātes upīti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas pašvaldība arī aktīvi meklēja risinājumu jautājumam, kuram gan bija sezonāls raksturs. Gandrīz katru gadu, pavasara plūdos, straujie upītes palu ūdeņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot ūdens straume, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radīja neērtības ne vien tās puses pastāvīgajiem iemītniekiem – burkānciemiešiem, bet arī pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem. Par drošu audzēkņu nokļūšanu mācību vietā raizējās arī netālās divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzinis Jānis Ruģēns. Jāprecizē, ka uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Punktu ieilgušajām pilsētas tēvu (domnieku) un skolas pārstāvju diskusijām - būt vai nebūt tiltam, pielika 1931. gada Gaujas bagātīgais pavasara ūdeņu pienesums. Problēmu beidzot veiksmīgi atrisināja, uzceļot koka tiltu no pamatīgi tēstiem baļķiem.
Bet pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados upīte tiek vēl pie diviem jauniem tiltiem! Kā pirmais (1970.) top tilts, kas šo upes krastu atkal savienoja ar tirgus laukumu. Uzceltais (1971.) otrais dzelzsbetona tilts nu deva iespēju valmieriešiem un visiem interesentiem baudīt vietējo pašdarbības kolektīvu, Rīgas aktieru un iemīļoto dziedātāju sniegumu. Vai vienkārši ballēties, uzvelkot labākās kurpes, mērojot visīsāko ceļu uz Kultūras un atpūtas parka brīvdabas estrādi!
Gaujas plūdu vēsturiskā apskatā godpilnā pirmā vieta noteikti būtu piešķirama 1956. gada pavasara dižplūdiem, kurus vēl tagad atceras gados vecākie Pārgaujas iedzimtie un savulaik rūpkombinātā (no 1960. g. Valmieras mēbeļu kombināta) strādājošie. Ūdens pienesums bijis tik negaidīti dāsns un varens, ka nācās krietni palauzīt galvu, lai bērni tiktu uz skolām, bet sievas un sievasmātes uz slimnīcu, tirgu, veikaliem, u.t.t. Ar garajiem gumijas zābakiem vien nebija līdzēts. Izpalīdzīgākie vīri neliedza izmantot arī savas laivas, lai pilsētnieki nokļūtu līdz Stacijas ielai! Dažs paspējis pat nolūkot sev otro pusīti , iejūtoties pārcēlāja lomā, jo abos Gaujas krastos dzīvojis daudz skaistu meiteņu…
Tāds izrādās bijis Latvijas pavasaris pirms piecdesmit pieciem gadiem. Kāds tas būs šogad? Gaidīsim.
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja
Klāt aprīlis, saukts arī par Sulu un Jurģa mēnesi. Tā sākumā svinam Dzimtās valodas svētkus, un tas ir arī joku laiks. Mūsu valodai raksturīgi īsie/garie patskaņi, kā arī cietie/mīkstie līdzskaņi, kas svētkos tiek dažādi divdomīgi apspēlēti. Visiem jautri, visi čalo un mēļo, bet ne melo. Svešinieki, nesaprotot mūsu valodas īpatnības, iztulkoja pa savam. Iznāca viņu gaumē, bet mēs nemelojam, bet mēļojam!
Aprīlī, kad mēness sāk augt, dabā sākas liela plaukšana un augšana, bet, lai tas nenotiktu pārāk strauji, ap šo laiku no aukstām tālēm atviļņojušā auksta gaisa masa neļauj arī pārāk sasildīt gaisu un kaitēt augu ražai. Jau izsenis silts aprīlis nozīmē neražīgu gadu. Aprīlī pāris reizes satiekas aukstums ar siltumu. Pastrīdas un izšķiras, bet, ja baras, – dienas ir apmākušās un citviet var būt pat zemestrīce. Šāds laiks atkārtosies arī oktobrī, tāpēc pēc aprīļa varam spriest arī par oktobri. Šajā laikā salido visi putni, visi steidz vīt ligzdas, gaiss trīc no viņu dziesmu skaņām. Ja aprīļa laiks ir bez bezdelīgām, pavasaris būs auksts līdz pat jūnijam. Kad mēness sasniedz savu pilnību, sākam stādīt dārzus, tīrumus, aicinot Dabu palīgā, lai tā sargā ražu un nodrošina peļņu, patēriņu mums, lai citi nepiesavinās. Īpaši pilnā mēnesī ieteicams sēt burkānus (labi ja pūš dienvidu vējš), labāk tajā dienas pusē, kad nav redzams mēness. Pēc iesēšanas, dobes galā iebāž paprāvu mietu, lai burkāni aug lieli un resni. Sēklas, stādus, gumus, sīpolus mērcējam ūdenī, kur ielikts varš, kura īpašība ir vairoties, būt varenam un stipram.
Šogad šajā laikā iekrīt arī Lieldienas. Senie mūsu Leelldienu, Ostāru svētki tika svinēti četras līdz septiņas dienas, un katrai dienai bija savs nosaukums, savas īpašības. Laiks jeb senatnīgā vārdā Wells (veļas, izveļas, apveļas) modina, budina lellus – kodolus, olas, visus sākumus sistēmu iekšējai pārkārtošanai. Pēc Laika norādes tiek pamodinātas katras Esības talanti, spējas atvērties visā pilnībā. Tie ir svētki, kas būtiski ietekmē visu gadu. Gaiss ir ļoti stiprs, biezs, gāž no kājām nost zaķi (laika cilpas) un pat mūs. Mums vistas dēj olas, bet „zaķis” skrien un slēpj olas – t.i. Laiks veido embrijus un viļņojot, cilpojot liek jaunus kodolus – olas. Svētkos daudz jādzied, jādejo, jārumulējas, jāšūpojas, jāizper vienam otru ar zālītēm, lai vissīkākās mūsu auguma daļiņas tiktu iekustinātas un tajās apmainītos gaiss – „slimība ārā, veselība iekšā!” Visos aprīļa svētkos dūšīgi ēdam olas, uz galda liekam pankūkas ar biezpienu, kausētu sviestu, cepam cepumus tūtiņas veidā. Aprīļa mēneša piederums – pīti trauki. Istabas rotājam ar mākslīgiem ziediem un putniem, putnu spalvām. Ieraugot pirmo reizi dzērvi, jāmet kūlenis, lai mugura nesāp.
Aprīlis ir arī Jurģu laiks. Latvieši to sauc arī par Ūsiņa laiku, jo augi laiž ūsas, atzarus, cerus, viss sāk zaļot un plaukt. Šajā laikā ir vislabāk pārcelties citā vietā, uz jaunām mājām. Jurģos uz īsu brīdi arī lopiņi jādzen ganībās – veiksmei. Lopus jārumulē, arī pašu saimes ļaudis jāsalaista (un pēc tam jāsabučojas). Kad dzen no kūts lopiņu, zem sliekšņa jānoliek divas krāsotas olas un zāģis ar zobiem uz augšu. Ja kāds lopiņš uzkāps – tas paredzēts vilkam. Jurģos arī saimniece ar slēdzeni lopu baram apiet trīs reizes apkārt, aizslēdz slēdzeni un noliek uz kūts sliekšņa – domās saslēdz tos, lai neskraida un lai vilki netiek. Saimniece govis apkvēpina arī ar Jāņu zālēm, lai ļaunums nemetās un čūskas nedzeļ. Laiks arī cālīšus izlaist. Lai vanags neaiznestu, tad katru jābāž caur bikšu staru vai Jāņu vaiņagu. Zemīti tajā dienā nedrīkst kustināt, zirgiem atpūta – tos mazgā, ķemmē, apkausta (dzelzs rumakus arī jāapkopj). Šajos datumos sākas zirgu pieguļas, lopiņu laišana ganībās ar rumulēšanos, kvēpināšanu, svētku mielastu un gana godināšanu. Saka, ja Jurģos nopeldēsies, tad līdz Gaiziņa kalnam var aizlidot, bet jūs pamēģiniet kaut līdz Zilajam kalnam tikt!
Aprīlī ir arī pirmās vagas jeb Tibertiņa svētki. Tie sākas ar arāju pavadīšanu tīrumā, bet pēc tam notiek zemes aršana, arāju svinīga sagaidīšana un Tibertiņa mielasts. Svētkos vēro arī vēju virzienu. Ja pūš Ziemelis, mazāk augs nezāles. Jārumulē arājiņš, lai pietiktu valgmes zemei un veiksmes visos darbos, zirgi būtu veselīgi un tad arājiņu jānobučo! Mājās saime parasti uzpošas, pie izpušķotiem vārtiem sagaida arājus ar mūziku un rumulēšanos. Tad visi tiek aicināti pie bagātīgi klāta galda – cūkas cepeši ar kāpostiem vai kāpostu zupu, alus, irbenāja ogu ievārījumi, izvilkumi u.c. Ja zeme vēl nav pienācīgi sasilusi, tad veic tikai Lāpdaru – tēlainu lauka aršanu. Saimnieks izar divas, trīs vagas pie mājas (var arī ar lāpstu) un tad saka: „aršanu beidzu”.
Visu mēnesi darbojās Jurģa gadatirgi, kur varēja iegādāties rotājumus, kārumus, iedzert ar sen neredzētiem radiem krūzi brūna alus, pamēļot un papriecāties. Senāk, pirms katra lielā darba cēliena, vispirms kārtīgi nosvinēja svētkus – pielīksmoja, piedziedāja apkārtni, lai augtu labas ražas un lai nebūtu tik smagi jāstrādā. Visu iesāka īstajā laikā, pēc Dabas, Īstenības parauga. Jāatceras uz visiem laikiem, ka Laiks mums audzē labas ražas un nodrošina veselību, bet mēs tikai pieskatām vai nepieskatām sevi un citu dzīvo radību. Mēs esam brīvi, un kas mums to visu liedz darīt pašiem – tagad un tūlīt?!
Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēsturniece