Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by
  • time default
  • message update time

Godinot Latviju 1

Topic 1
Replies 0
  1. Latvijas jubileja
  2. Lāpu gājiens
  3. Militārā parāde

Laikiem mainoties.

Šogad svinam mūsu valsts deviņdesmit otro gadskārtu. Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās risināsies daudzi pasākumi. Arī Valmieras Kultūras centrā 18. novembrī notiks Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltīts svinīgs sarīkojums. Valmieriešus svētkos diemžēl, finansiālu apsvērumu dēļ, salūts nepriecēs, bet katrs varam visa vakarā garumā logos iedegt sveces. Galvaspilsētā notiks arī neiztrūkstošā un tradicionālā bruņoto spēku parāde. Tradīcija, kas radusies valsts pastāvēšanas sākumā. Tā tas savulaik bijis arī mūsu pilsētā: gados visvecākie valmierieši vēl atceras enerģisko skolu jaunatni un brašos 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīrus dodoties parādes solī uz Garnizona (no 1935. gada Vienības preciz. I.Z.) laukumu. Uz valsts svētkiem tika saposta pilsēta. Izvietoti karogi un īpaši svētku rotājumi. Lielākais notikums, protams, bijusi tieši šī ikgadējā vietējā militārā parāde. Zīmīgi, ka toreizējais Valmieras pilsētas galva no 1934. līdz 1940., Jānis Ruģēns (1890-1969), pats bijis Brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņu kavalieris.

Pēc padomju režīmā pavadītājiem piecdesmit nebrīves gadiem un iegūstot neatkarību, varējām atkal brīvi svinēt un pieminēt visus tos varoņus, bez kuru ziedotajām dzīvībām Brīvības cīņās, nebūtu arī Latvijas. Atkal aizdedzam sveces un noliekam ziedus Pilsētas (Centra) Brāļu kapos. Tagad gan to darām ne vairs 17. novembrī, bet gan nedēļu ātrāk, 11. novembrī – Lāčplēša dienā. Prieks un gandarījums, ka mainoties valmieriešu paaudzēm, svētku svinēšanas tradīcijas nav zudušas!

Sākums. Klusie divdesmitie.

Svinot pirmos 10! Valmieras apriņķa valdes kancelejas darbinieki, 1928. g.

Izrādās, ka savulaik 18. novembris, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados aizvadīts ļoti atšķirīgi. 1923. gadā, kad Latvija svinēja piecu gadu jubileju, vēl bija jaušamas kara sekas. Cilvēki bija norūpējušies vairāk par savām ikdienas gaitām, tāpēc sevišķas svinības nebija paredzētas. Savukārt, desmitajā neatkarības pasludināšanas gadadienā dzīve jau bija ekonomiski un politiski nostabilizējusies. To gan Saeimā, gan preses izdevumi uzsvēra kā galveno pirmās desmitgades (1918-1928) sasniegumu. Jau pieminētajā 1928. valsts varēja atļauties sarīkot cilvēkiem svētkus, krāšņākus nekā citus gadus. Piemiņas pasākumi, parāde un svinīga fotografēšanās notikusi arī Valmierā.
Taču jau gadu vēlāk, (1929.) svinības noritējušas tik nemanāmi, ka laikrakstā „Valmierietis” lasāms, „[..] 18. novembris šogad Valmierā noritēja sevišķi klusi, bez jebkādas sajūsmas. Ja nebūtu karogotās ielas, šī valsts svētku diena gandrīz neatšķirtos no citām pelēkām rudens dienām. [..] Pēc ļoti steidzīgās un īsās karaspēka parādes, - vakaram iestājoties, aina nemainījās. Ielas patumšas, kā arvien Valmierā. Svecītes uz logiem bija aizdedzinātas vienīgi valsts bankas nodaļas un pasta kantora logos, turpretim citas valsts un pašvaldības iestādes bija pilnīgi tumšas. Retos veikalu skatlogos izstādīti valsts ģerboņi un dažu valstsvīru ģīmetnes. Privāto dzīvokļu logi, gandrīz bez izņēmuma, nekur nebija iluminēti. Pietiktu jau ar pāris svecītēm dzīvokļa pat vienā logā, lai pierādītu, ka še priekā par atbrīvoto tēviju pukst latviešu sirdīs”.

Svētku noskaņa. Trīsdesmitie.

Dodoties uz svētku parādi. Valmieras Valsts komercskolas audzēknes 1938. gada 18. novembrī.

Jāteic, ka valmierieši krietni sasparojās un labojās jau piecus gadus vēlāk, - ar vērienu nosvinot Latvijas valsts 16. proklamēšanas gadadienu. Ar virsrakstu „Atjaunotās Latvijas 18. novembris”, lasītājiem tika atgādināts, ka „[..] svētkus Valmierā sākušies 17. novembrī, ar lāpu gājienu no tirgus laukuma uz Brāļu kapiem. Gājienā dalību ņēma aizsargi, vidusskola, komercskola, lauksaimniecības skola, pamatskolas, Latvijas Vanagi, skauti, ugunsdzēsēji, dzelzceļnieki, pilsētas valdes, Zemes bankas, pasta u.c. valsts iestāžu darbinieki, kā arī Līča fabrikas strādnieki. Gājiens bija vairāk kā kilometru garš un tajā dalību ņēma vairāk kā 2500 personas. Bet 18. novembra rīts sācies ar aizsargu pulka orķestra spēlētajiem skaņdarbiem no baznīcas torņa. Vēlāk visi aicināti piedalīties svinīgajā pilsētas valdes sēdē. Zāle greznota lauru kokiem. Ieradušies valsts iestāžu vadītāji un ievērojamākie sabiedriskie darbinieki. Tiek nolasīts lēmums, ka Pēterpils iela turpmāk sauksies par Lāčplēša ielu! [Aplausi]. Svētku sarīkojumā ar lielu sajūsmu publika noskatījusies teātra izrādi „Aust jaunais rīts”, un beigās visi kopā nodziedājuši „Lai līgo lepna dziesma, tev brīvā Latvija”. Vēlā vakarā Valmieras ielās iedegās svētku ugunis. Gandrīz visu veikalu skatlogi bijuši greznoti ar valsts vīru ģīmetnēm un zaļumu vītnēm”.

Izskaņā. Pēdējie.

Svinīgi. Latvijas karogi plīvo pie Valmieras pilsētas valdes nama, 1938. g.

Īpašas izvērtās valsts divdesmitās dzimšanas dienas svinības. (1938.) valsts dibināšanas 20. gadadiena bija iekritusi piektdienā un valmierieši varēja rēķināties vēl ar divām brīvdienām. Svētku noskaņa bija jaušama jau ceturtdien, 17. novembrī. Agrā priekšpusdienā skolās mācības vairs nenotika; arī pilsētas uzņēmumi pārtrauca darbu. Cilvēki steidzās uz mājām apdarīt svarīgākos darbus un sagatavoties svinībām, kuras jau šur tur sākās jau tās pašas dienas vakarā. Valsts dibināšanas atceres svētkus ievadīja dažādas svinīgas norises sabiedriskajās un pašvaldību iestādēs. Pēc toreizējās tradīcijas vakarā ar lāpām rokās cauri pilsētai, gājiena dalībnieki devās uz Brāļu kapiem, kur pie varoņu pieminekļa notika piemiņas dievkalpojums. Divas delegācijas godinot kritušos, nolika vainagus pie pieminekļa Jāņa (Dīvala) kapos un Kauguru nemiernieku atdusas vietās.
18. novembrī pilsētas izdaiļošana, iestāžu un namu un skatlogu dekorēšana bijusi jāpabeidz līdz astoņiem rītā. Gandrīz pusstundu baznīcas tornī skanēja zvani, kas svinīgi ievadīja svētku dienu. Tornī spēlējis orķestris. Desmitos no rīta notikusi Valmieras pilsētas valdes sēde, pēc tās svētku dievkalpojums Valmieras baznīcā. Pusdivos dienā Vienības laukumā notika tik ļoti gaidītā svinīgā militārā parāde. Dalībniekus: karavīrus, aizsargu organizācijas un skolu u.c. organizāciju pārstāvjus, laukumā komandēja 8. Daugavpils kājnieku pulka kapteinis Jansons. Parādi pieņēma garnizona priekšnieks, pulkvežleitnants Jaunsniķeris. Pēcpusdienā Latviešu biedrība aicināja uz Ziemeļlatvijas teātra pirmizrādi, latviešu rakstnieka A. Grīna patriotisko lugu „Tēvu zeme”. Tai sekojošā uguņošanu likusi „Valmierai atmirdzēt dižā svētku spožumā. Valsts prezidenta K. Ulmaņa svētku runu tie pilsētas iedzīvotāji, kas nebija ieradušies Latviešu biedrībā, varēja noklausīties pie skaļruņiem pilsētas valdē, 1. un 2. pamatskolu zālēs”. Pašā vakarā pilsētnieki starp logu rūtīm vai uz palodzes novietoja aizdegtās sveces.

Rīgas iela svētku rotā. Piensaimnieku biedrības nams Valmierā, 1938. g.

Pēdējie, 1939. gada 18. novembra svētki svinēti pieticīgāki. Tie noritēja politiski nemierīgākā gaisotnē, jo Latvijas teritorijā jau bija izvietotas Sarkanās armijas militārās bāzes. Togad notika pēdējā armijas parāde ne vien Rīgā, bet arī Valmierā –Vienības laukumā. Vēl pēc gada Latvija jau bija okupēta.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja, vēstures nodaļas vadītāja

Medību tradīcijas Valmieras novadā 18./19. gs. 1

Topic 1
Replies 0
  1. Bekas princis
  2. Dānijas princis
  3. Iršu parks
  4. Medības
  5. Oliņu Lielais mežs
  6. Valmiermuiža

Kā radās medību parks?

Medību parki Krievijā nāca modē ap 1751. gadu, kad par galma oberjēgermeistaru iecēla bijušo maršalu Semjonu Nariškinu. Galma mednieku korpusu pārkārtoja un modernizēja, ietērpjot vīrus greznās uniformās. Dāmu acis nu priecēja brašie jēgeri (mednieki – I. Z.) zaļās jakās ar zeltītām pogām, no kuru reljefiem ar zvēru galvu attēliem, varēja noteikt katra korpusa locekļa amatu un pakāpi. Medību ceremonijas greznībā pārspēja visu līdz tam Eiropas valstu galmos redzēto, un par Krievijas galma medībām sajūsmināti rakstīja ārvalstu sūtņi un ceļotāji. Uzlaboja arī medību mūziku. Izveidoja īpašu orķestri ar 35 dažādu toņu medību trofeju ragiem. Orķestrantus korpusā pieņēma un audzināja jau no zēna gadiem, tāpat kā citus medību speciālistus. Plaša instrukcija regulēja medību norisi.

Toreizējais Valmiermuižas (Wolmarshof) īpašnieks bija Dānijas karaļnama atzara pēctecis, Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs (1697-1775). Enerģiskais princis nekavējās Pēterburgas galma medību tradīcijas ieviest arī savā Vidzemes īpašumā. Pusversti no pils, uz rietumiem, izveidoja Iršu parku. Tā teritorija mūsdienās aptvertu 50 hektāru. Ar izturīgu baļķu žogu apjozto platību sadalīja iecirkņos. Neražas vai sliktajos gados mežsargi medībām Iršu parkā vēl papildus piegādāja stirnas un briežus, kuru muižas lielajos mežos netrūka. Galveno dārza iemītnieku kontingentu, kā to rāda pats nosaukums, veidoja brieži un stirnas. Atsevišķus iecirkņus iekārtoja īpaši fazānu audzēšanai. Bet 19. gs. beigās parka krāšņuma vairošanai fon Lēvenšterni iegādājās Belovežas sumbru pāri!

Kur medīja Dānijas princis?

1742. gadā, pēc tā laika ieskatiem, „būdams kungs jau krietnā pusmūžā”, Pēteris devās uz tālo Krieviju, ceļojumā pavadot savu radinieku. Jau pirmais Krievijā pavadītais gads ienesa viskrasākās pārmaiņas paša Pētera Augusta Frīdriha dzīvē. 1742. gadā viņš salaulājās ar Natāliju Golovinu. Laulības pavēra plašas dienesta karjeras iespējas: princi iecēla par Krievijas feldmaršalu (1742.) un par Igaunijas ģenerālgubernatoru (1744.). Krievijas galmā un augstākajās aprindās ērtības labad Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas prinča Pētera Augusta Frīdriha titulu saīsināja uz Viņa Augstība Dānijas princis Frīdrihs. Tā tas iegājās vēlāk arī Baltijas vēstures literatūrā.

Valmiermuiža 20. gs. sākumā. Izdevis H. Treijs, Valmierā.

1762. gada martā, Krievijas valdnieks Pēteris III par uzticīgu un pašaizliedzīgu kalpošanu valsts interesēm divdesmit gadu garumā, uzdāvina princim Valmiermuižu. Frīdrihs šeit uzcēla ne vien jaunu pili, bet uz muižas zemes „ierīkoja lepnu medību zvēru dārzu; rīkojis Krievijas galminiekiem izpriecas.”[..]. Lielisku uzņemšanu piedzīvoja arī Krievijas imperatore Katrīna II (1729-1796; imperatore no 1762. 28.6.), viesojoties te vairākas dienas 1764. gada jūlijā. Šis fakts minēts 1782. g. izdotajā „Topographische Nachrichten von Liv- und Ehstland” 3. sējumā: „Valmiermuiža tika 1762. gadā dāvināta Holšteinas-Bekas princim, kurš tur lika uzcelt neparasti skaistu namu, kā arī ierīkot zvēru dārzu”. Jauniegūtais īpašums kļuva par viņa paša medību rezidenci un vasarnīcu (namu) dižciltīgo viesu uzņemšanai. 1771. gadā Holšteinas – Bekas princis muižu pārdeva un pārcēlās uz Igauniju. Mirst dažus gadus vēlāk, septiņdesmit astoņu gadu vecumā (1775.). Prinča mazdēla Frederika mazdēlu Kristiānu (1863.) kronēja kā Dānijas karali, bet mūsdienās dinastijas turpinātāja ir jau Kristiāna mazmazmeita - pašreizējā Dānijas karaliene Margrēte II.

Iršu parks vai Iršu dārzs?

Medību parka nosaukumi gadsimtu gaitā mainījušies vairākkārt: 18. gadsimta beigās, Bekas prinča laikā, lietots apzīmējums „zvēru dārzs” Thiergarten. Vēlāk, paralēli sāka lietot nosaukumu „Iršu dārzs” - Hirschgarten (no vācu val. staltbrieži Edelhirsch). Vietējie zemnieki to vienkāršoja, latviskojot par Iršu parku un Iršu dārzu. Augstās, tā saucamās dižciltīgās medības ilga vairākas dienas. Tajās šāva briežus, stirnas un mežacūkas, bet putnu medībās – fazānus, medņus, dzērves un gulbjus. Pakāpi zemāk pēc nozīmības, stāvēja zaķu, lapsu un vāveru medības, bet ar plēsīgo zvēru medīšanu augstdzimtības nenodarbojās, uzskatot tās par muižniekiem necienīgām. Lai nomedīto varētu ar ērtībām baudīt un, lai nenosaltu, rokās turot bisi, līdzi kungiem devās sulaiņi, pavāri un muzikanti!

Valmiermuižas Iršu parka paviljons, 1900. to gadu sākums.

Ar 19 044 desetīnām zemes, 19. gadsimta vidū Valmiermuiža astotā lielākā muiža Vidzemē. Rocība ļāva muižas teritoriju labiekārtot: parka alejās stādīti koki. Visā Iršu dārza platībā sakopa ceļus. Muižas īpašnieki fon Lēvenšterni (von Loewenstern) algoja īpašu jēgeru, kuram bija jābūt lieliskam medniekam un jāpārzina meži. Piķieri (medību suņu dresētāji) vadīja dzīvnieku izdzīšanu noteiktās šaušanas vietās. Bet, lai medību parkā neiemaldītos svešie un neatļauti slazdus neizliktu apkārtnes zemnieki, tika algots arī dārza sargs – „Iršu sargs”. Svešzemju stādījumiem parkā līdzi sekoja „iršu dārznieks”. Visi iepriekšminētie amati parādījās līdz ar medību parka izveidošanos. Interesanti, ka 1826. gadā, kad pagasta zemniekiem piešķīra uzvārdus, kā savam amatam atbilstošu, toreizējais Iršu parka sargs gribējis saukties par „Hirstinu”. Toreizējais Valmiermuižas mācītājs Jūlijs Valters tādu lepnību neatbalstījis, to latviskojot un reģistrā ierakstot vienkārši „Jānis Irše”.[1]

Ar laiku Iršu medību dārzs kļuva par mazu profesionālajiem medniekiem. Lai gan tie vietējie muižnieki, kurus neuzgodināja ar ielūgumu piedalīties medībās, nicīgi mēļoja, ka „[..] Te savu apvītušo mednieka prestižu uzspodrināja viens otrs ķeizara nama carēvičs, dažkārt jau tā sagrabējis, ka šāva „tik uz vienu pusi”, bet par trāpīšanu gādāja citi, kam tas tika uzdots[..].”, nokļūt izredzēto vidū kāroja visi. Liela apjoma medībām, kas nereti ilga vairākas dienas vai pat nedēļu, fon Lēvenšterni nolūkoja teritorijas ziņā daudz plašāku medību iecirkni ārpus muižas zemēm. Oliņu Lielajā mežā.

Oliņu Lielais mežs

Pirms medībām. Vidzemes muižnieki, domājams Valmiermuižā, ap 1906. g.

Gandrīz 32 verstis no Valmiermuižas (Wolmarshof), Valkas apriņķa robežās aiz Strenču pasta stacijas, atdalīts ar Ēveles un Lizdēnu īpašumiem, Gaujas krastā, pletās Oliņu Lielais mežs. Kā tolaik pagasta mežsargi lielījušies, - „[..] ar visbagātāko savvaļas medījumu visā Baltijā! Meži patiešām bijuši ļoti bagāti ar zvēriem un mednieki bez medījuma nekad nepārnākuši. Jaunās medību platības aizņēma 95 kvadrātverstis. Par meža specifiku liecina arī atbilstošie dotie vietu nosaukumi: Mežkaķis, Veckaķis, Ūdenskaķis, Vārnu vēris, Ķēves sils, Dzērvju pļava, Medņu riesta sils, Gaiļu gārša, Lāčasprākles sils un daudzi citi, kas raksturoja faunas bagātību.

19. gs. otrajā pusē, pēdējo Valmiermuižas īpašnieku, fon Lēvenšternu laikā, pilī iekārtoja īpašus apartamentus dižciltīgo viesu nakšņošanai. Uzturoties vairākas dienas, labprāt apmeklējuši un medījuši ne vien tuvējā Iršu parkā, bet devušies arī tālākā izbraucienā uz Oliņu Lielo mežu. Nakšņošana bijusi Oliņu pusmuižā. Dažu gadu laikā Oliņu mežu slava izgājusi ārpus Baltijas un Krievijas robežām. Divās medību sezonās piedalījās (1875. un 1876.) Prūsijas karalis Frīdrihs Kārlis, bet 1882. gadā medībās pabijis pat Krievijas cars Aleksandrs II! Sava ceļojuma laikā apskatījusi dārza iemītniekus un viesojusies arī Prūsijas karaliene Luīze (1908.). Ziņu par to, ka arī viņa būtu nomedījusi kādu stirnu vai fazānu, gan nav.

Ja nošauts garām

Valmieras muižas Iršu parkā augusi resna tā saucamā Lielā egle (uz 1939. gadu tai jau, domājams, ne mazāk par 150 gadiem), kuras galotnē bija apbrīnošanas cienīgs un, liekas, mākslīgs zaru veidojums krēsla veidā. Tur baroni likuši iesēsties saviem dzinējiem pēc neveiksmīgām medībām un tad šāvusi uz tiem.[2]

Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja, vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Liepnieks L. Tēvu zemes novadā. Stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1997.)
  • 2: (Valmieras novada teikas. Valmiera, 1999.)

Kam senāk alus derēja? 1

Topic 1
Replies 0
  1. Aldaris
  2. Alus
  3. Alus receptes
  4. Kaugurmuiža
  5. Mazsalacas muiža
  6. Naukšēnu alus darītava
Kam senāk alus derēja?

No sentēvu laikiem mums palicis uguns rituāls un alus, bez kuriem neiedomājami lieli godi un svētki. Alum senāk piedēvēja vispirms sakrālas un dziednieciskās īpašības. Tam pamatā senatnē bija raudzēts savvaļas bišu medus. Paplašinoties labības audzēšanai, alu sāka vairāk gatavot no graudiem. Tomēr medus dzērieni saglabājas līdz jaunākajiem laikiem. Medalus, alus apdziedāts dziesmās, cildināts teikās, tautas ticējumos. Baltu zemēs, kur ārstēšana balstījās uz dabīgiem līdzekļiem, daudzās zāles tika radītas uz medalus, vēlāk uz alus bāzes. Ar alu pēc ceļojuma (īpaši karavīri pēc karagājiena) ierīvēja kājas, lai tās nesāp. Slimniekiem dzina no aknām akmeņus, skaloja muti pret zobu sāpēm, sievietēm tas bija izcils līdzeklis novecojošai ādai; vakarā ar alu mazgāja seju un to nenoslaukot gāja gulēt, no rīta nomazgā ar siltu ūdeni. Matus izskaloja ar alu, lai būtu stiprāki, spīdētu. (Varat alus lietderību kosmētikā pārbaudīt arī tagad - būs savdabīgs tests mūspuses dzīvajiem aliem, bet ar sterilizācijai pakļautiem –labāk nemēģiniet). Vēl 19. gs. sākumā zāles ieteica dzert kopā ar alu, jo dabīgais alus labi tonizē, dezinficē un stiprina organismu.

Galvenā izejviela alum bija labība: visvairāk mieži, bet minēti arī kvieši, auzas, griķu mistrs. Lai tas tik ātri nesaskābtu, klāt lika ozola mizas, ošu lapas, pelašķus, vaivariņus, bet visbiežāk apiņus. Tādu alu sauca par rūgtu jeb apiņotu pretstatā saldam jeb medotam.

No hronikām uzzinām, ka jau 1226. gadā rīdziniekiem ir aizliegts vākt apiņus ārpus savām robežām, jo alus brūvēšanu uzsāka ordenis un bīskaps, vēlāk arī muižas, tirgojot alu krogos. Alus, iesals un apiņi ietilpa nodevu sarakstos, bet alus brūvēšanu ”nevāciem”, piedraudot ar sodiem, Rīgā aizliedza jau 1384. gadā. Latviešiem bija atļauti tikai alus transportēšanas darbi. Ja mūsu senči būtu akli klausījuši svešzemju ienācējiem, tad līdz šim pašdarināta alus veidi un alus darīšanas paņēmieni nebūtu tik bagātīgi saglabājušies. Vidzemes 1690. gada arklu revīzijas dokumentos atkārtoti atzīmēts, ka lielceļu tuvumā dzīvojošie zemnieki kroģē alu un to pārdod ceļiniekiem, un tas kaitēja muižai. Zemniekiem bija tiesības darīt alu tikai pašu patēriņam. No dokumentiem uzzinām, ka tolaik slavenam kaugurietim „Lejas Ēniņu” saimniekam Krišjānim piederēja savs degvīna, kā arī savs alus katls, bijis apiņu dārzs. Klētī stāvējuši 20 podi apiņu un „… kad viņa jaunais suns pirmoreiz zaķa pēdas uzcēlis, viņš aiz prieka veselu mucu alus izdzert devis…”.

Tiesības zemniekiem brūvēt mājas alu savām vajadzībām un līdzdalība muižu alus producēšanā ļāva saglabāt vissenākās alus darināšanas iemaņas, kas citur Eiropā jau bija izzudušas. Vēl 1809. gadā publicists Johans Kristofs Petri rakstīja: „Katrs pilsētā un laukos var brūvēt priekš sevis, cik viņš grib…katrai muižai ir savs brūveris, un to prot katrs zemnieks”.

Kokmuižas alus darītava, 20. gs. sākums.

Piļu, vēlāk muižu brūži bija nelieli un tie brūvēja alu zemnieku patēriņam, kas kvalitātes ziņā atpalika no mājas alus. Kopš 19. gs. sāka dibināt alus darītavas, arī mūspusē: „Kokmuižā, kur to lieliskam tecināja, 9 rubļus muca maksāja”, tā 1875. gadā rakstīja literāts Jānis Austriņš. Toreiz muižu krodzinieki pārsvarā bija latvieši. No Bavārijas ievestajiem apiņiem brūvēja stipro bairiš alu jeb bairīti, kas drīz kļuva populārs viesībās un saietos. Mājas brūvētais tomēr bija saldāks un gardāks un to godos un svētkos centās izbrūvēt katrs sevi cienošais saimnieks. Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā bija ap 100 alus darītavas, bet 20. gados sākas žūpības apkarošana un palika ap 30, daļēji tāpēc, ka tās tika apvienotas. Tā rādās, piemēram, alus darītava „Aldaris”.

Kokmuižas alus brūža automašīna. 20. gs. 30. gadi.
Naukšēnu alus darītava, 1912. g.

Valmieras pusē 20. gs. 20.-30. gados turpināja darboties trīs alus darītavas: 1888. g. Naukšēnos dibināta alus darītava, kuras alus bija atzīts par kvalitatīvāko Latvijā, domājams laba ūdens dēļ. Darītava ražoja ne tikai alu, bet arī medalu, iesala dzērienu, limonādi, zelteri (mākslīgi minerālūdeņi). Turpināja darboties arī viena no vecākajām alus darītavām Latvijā Kokmuižā. Kokmuižas alus darītava jeb rūpnīca izveidojas pie muižas jau 18. gs., bet 19. gs. otrajā pusē bija slavena ar savu produkciju visā Krievijā „ar noliktavām no Vladivostokas līdz Meinai”. Dažādas Kokmuižas alus šķirnes varēja baudīt arī valmierieši, īpaši Jāņparka paviljonā. 1936. gadā tūrisma ceļvedī „Valmiera-Burtnieki-Mazsalacā” lasām, kā „Mazsalacas muižas parkā darbojas viena no plašākajām un modernāk ierīkotām Latvijas alus darītavām”.

Mazsalacas muiža ar alus brūzi. 20. gs. sākums. Muiža un brūzis 1905. g. nodedzināti, 20. gs. 20. gados atjaunoti.

Padomju laikos alus receptes atpalika no izpildījuma kvalitātes, bet alu brūvēt sāka arī mazie brūži. Pēc haosa 90. gados pašreiz Latvijā ir ap 15 alus darītava, un mēs varam lepoties, kā mūspusē ir divas labas alus darītavas – Brenguļos un Valmiermuižā.

Kaimiņos Igaunijā ir 4, bet Lietuvā ir ap 60 alus darītavas. Lietuvā ir ļoti daudz mazu mājas brūžu, jo likums to atļauj. Daudziem pie mājas zeļ neliels miežu lauciņš, īpaši Pasvales pusē. Arī alus klāsta ziņā izdomas un seno recepšu lietuviešiem netrūkst. Pašreiz populārs sarkanā āboliņa, piena alus. Tur izsenis pavasara un rudens gadatirgos iecienīts siltais alus. Lietuvieši piktojas, ka tiem nav atļauts audzēt kaņepes un apskauž par to latviešus. Senāk vai ikkatrā Žemaitijas sētā varēja nobaudīt kaņepju alu, bet tagad pašiem jāpērk dārgais un slavenais Šveices kaņepju ražojums.

Fakti apstiprina, ka dzērienu, īpaši alus pilnveidošanā, baltu tautas nebija tikai vērotājas. Piemēram, 1425. gadā Karksi ordeņa fogts Igaunijā nosūtīja kā dāvanu uz Prūsiju virsmestram sešas mucas alus: „..kā labu, kādu nevāci Karksi apvidū mēdz brūvēt.”. 19. gs sākumā tautas dziesmu vācējs L. Rēza savā krājumā „Dainos” komentāros skaidroja, ar ko vācu alus atšķīrās no lietuviešu brūvēta: „Mūsu alu patīkamāk dzert, tas ir saldāks, gaišāks. Saimnieces vēl līdz šim to māk vārīt. Tas ļoti līdzīgs angļu alum”. L. Rēza apgalvoja, ka slavenais Londonas „Ala” ir vienkārši uzlabots lietuviešu alus. Pēc mūsdienu pētnieku domām, alus brūvēšanas māku no baltiem aizguvuši ne tikai vācieši, bet Londonas „Ala” varbūt pārņemtais un uzlabotais lietuviešu vai latviešu alus. Varbūt kāds mūsu sencis pačukstēja, vai drīzāk klosteru mūki aizveda alus recepti uz Angliju? Mūsdienu ārzemju eksperti atzīmē, ka dzērienu receptes tiek turētas slepenībā un tās zina tikai daži speciālisti, kuri apgūst alus, degvīna ražošanu, bet šodien Baltijā gandrīz katrā ciemā kāds māk vārīt alu un dedzināt degvīnu!

Lūk, kādi alus nosaukumi savulaik bijuši Lietuvas bajāru un pilsētnieku ēdienkartē, kurus izmanto arī mūsdienās. Piemēram, Pūķa alus - ar četrām zālītēm. To dzer 3 glāzes dienā pret apaukstēšanos. Cepto alu – ar dažām ārstnieciskām zālītēm, sutinātu melnās keramikas podiņā ar rupjmaizē apviļātu vāciņu, dzer diennaktī 1-2 glāzes ķermeņa stiprināšanai. Pimpja alus – (Pimpis – viens no seno lietuviešu mīlēšanās dieviņiem ) – alus ar vienas zālītes saknīti. Dzer no vīriešu pēdām 3 glāzes diennaktī.

Dižmaņu saietos pie dažādiem ēdieniem piekrišana bijusi alus uzlējumiem: piemēram, dubultais alus pie zivs – uz divām zālītēm, četrkārtīgais alus pie mēdījumiem – aukstais alus uzlējums uz 4 zālīšu lapām un tamlīdzīgi. Dažus alus šodien diezgan grūti būtu pagatavot, bet vecpilsētas alus kokteilis vienkāršs - netīrītais alus ar svaigām paipalu olām.

Lūk, senā lietuviešu alus recepte sliņķiem, derīga arī mūsdienās:
Uzvārīt ūdeni, nosmelt putiņas, atvēsināt. Remdenā ūdenī liek izceptu un sagrieztu gabalos mājas rudzu maizi (ja liek veikala rupjmaizi, tad tā jāapcep). Jo vairāk maizes, jo labāks alus. Iepilda muciņā, cieši aizvāko un tur diennakti. Pēc tam ūdeni nolej kādā traukā, ieliek tur apiņus, labi pavāra un ielej muciņā atpakaļ. Pieliek raugu un , kad alus sāks „staigāt”, sapilda to pudelēs un noliek labā vēsumā.

Uz Rudens un mūsu veselību!

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēstures speciāliste

Apjumību laiks. 1

Topic 1
Replies 0
  1. Apjumības
  2. Jumis
  3. Miķeļi
  4. Rudenāji
  5. Septembris
Apjumību pasākums Valmieras muzejā, 2010. gada 16. septembrī.

Dabā uz beigām iet Septembris, saukts vēl par Viršu, vai Sila mēnesi. Septembrī lielākie svētki ir Apjumības jeb Rudenāji, Mikeļi. Tie ir lieli gadskārtu svētki, kad vasara nodod vadīšanas grožus rudenim, kad diena un nakts ir vienādā garumā. Ražas ievākšanas un vasaras - rudens darbu nobeiguma svētki. Vēl ir laika sprīdis svētkus nosvinēt.
Septembris ir Visuma un Dabas līgums, kurā piedalāmies arī mēs. Raksturīga visu septembra svētku īpašība – iešana, braukšana Dabā, turpinās sēņošana, ogošana, medības. Pēc dabas kārtības sastādām svētku kārtību: suminām Zemīti-māmiņu par tās dāsnumu, pateicamies vasarai, lūdzam Dabai un paši gādājam, lai iesētā labība labi pārziemotu, lai mēs un lopiņi neslimotu, lai labi glabātos krājumi, lai zvēriem un putniņiem to nepietrūktu.
Svētkos visi meklējam Jumi, bet atraduši, to glabājam kā laimes, ražības zīmi. Ja septembrī rūc Pērkons – silts rudens.

Apsveicēji nes Jumja stila dāvanas, dzied dziesmas, skandina dzejas vārsmas par draudzību un mīlestību. Cits citam dāvina krešu, dāliju, samteņu pušķīšus un citas dāvanas. Ģimenes vīrieši pateicās sievām par rūpesti, bērnu auklēšanu, jauku ģimenes pavardu, mātes meitām dod derīgus dzīves padomus. Viens otru apdūmo ar dzintaru, piparmētrām utt. Telpas rotā ar brūklenājiem, puķu pušķiem klāt pieliek auzas, linus, bet aizsardzībai - kadiķi, dadzīti.

Apģērbs dažādas krāsas, jo rudens daba ir krāšņa, bet derēs arī pasteļtoņi, jo septembra gaisā daudz miglas. Liekam apmetņus dažāda garuma, tās apzīmē aizsardzību. Apģērbu rotā ar samteņu pušķīšiem.

Rituāli ēdieni – dažnedažādas ruletes: gan saldas, gan gaļas - vārītas, dūmotas/žāvētas. Ruletēm vidū liek: mellenes, plūmes, ābolus. Galdā tiek celti ēdieni, kuri apzīmē pilnumu, sātību: āboli, cūkgaļa (ar brūklenēm) un kāposti dažādos veidos, baravikas. Var pasniegt kartupeļus „mundierī” vai cepam kartupeļus ugunskurā.

Rituāli dzērieni – izvilkumi-balzāmi no sermukšliem/pīlādžiem, mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm, āboliem arī burbuļojoši, putojoši dzērieni un protams alus.
Spēlējam paslēpes, laižam gaisā ziepju burbuļus, pīpējam „Miera pīpi”. Svētkus labi svētīt uz tā saucamiem Miglas, Virpuļu kalniem (tur, kur migla ilgi turas), piemēram, Zilā kalnā, kuram ugunskurus arī savā sētā.
Septembrī sākas linu plūkšana, tāpēc svinam (īpaši tie, kuri audzē linus) arī linsēklu svētkus: galdu rotā ar liniem, rudzu, miežu vārpām. Svētkos dziedam dziesmas par liniem (draudzības, mīlestības saitēm), skandējam apdziedāšanās dziesmas, ēdam aitas gaļu, dzeram alu, cepam auzu miltu cepumus, plātsmaizes rotājam ar auzu skarām, liekot Jumja stilā.

Apjumību pasākums Valmieras muzejā, 2010. gada 16. septembrī.

Septembrī, kad spīd augošs Mēness svinam Dzērvju vai Koku/Mežu svētkus. Godinām Mēnestiņu, jo šajā laikā viņš atrodas vistālāk no Zemes un spīd asā leņķī, tādēļ viņam piemīt milzīgs spēks. Godinām Meža māti par „zaļo zeltu”, par dāsnām dāvanām, īpaši mežam jāpateicas mežkopjiem (vēl nesen ap šo laiku skaisti svinēja Meža darbinieku dienu).

23. septembrī zālēm un aizsardzībai vācam pīlādžus. Šajā dienā jāpiemin arī Saules kaujas vai Baltu vienības diena, kad 1236. g. notika vēsturiska, pasaules nozīmes kauja. Tajā Lietuvas valdnieks Mindaugs piepalīdzot zemgaļiem, sakāva Zobenbrāļu ordeņi. Pēc Saules kaujas ordenis pārstāja eksistēt, bet tā paliekas apvienojas ar Vācu, jeb Teitoņu ordeni Vācijā un izveidojas Livonijas ordenis. Saules kauja ir tautiskā brieduma un pašcieņas svētki, baltu tautu vienības svētki. Svētkos dziedam valsts himnu, dziedam dziesmas par Dzimteni, karavīriem. atceramies savus dižgarus, pateicamies saviem senčiem.

Septembra laiks labvēlīgs pārejai uz citu vietu, tāpēc ir labi tēvu pavarda uguni pārnest jaunajās mājās Mēs no jauna iekuram pavarda uguni, ziedojam ugunskuram, dziedam, dejojam, skrienam pie ūdeņiem un skatāmies tajos kā spogulī (atbildes uguns) – uzburam no tēliem un viļņiem likteni.
Septembra beigās ir t.s. Dzelzs nedēļa, kad nekādus dižus darbus nedarām, lai dzelzs/rūsa mūsu darba augļus nesabojā (piemēram, neliek skābēties kāpostus).

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēstures speciāliste

Pirts un zīmes 1

Topic 1
Replies 0
  1. Aglas zīme
  2. Astiņnītis
  3. Auseklītis
  4. Jumis
  5. Keimaris
  6. Laimas zīme
  7. Lietuvēna krusts
  8. Pirts
  9. Uguns krusts
  10. Valdnieka zīme
  11. Zīmes
  12. Ūsiņa zīme

Latviešu ticējums „Ja nebūtu pirts un rutku – dakteri brauktu ar zelta karietēm” skan drosmīgi un mūsdienīgi. Daudzi pirts mīļi par to ir pārliecinājušies paši. Par cik mūsu Baltu zemītē (Lietuvā/Latvijā) joprojām ir pamaz šo dziedniecisko celtņu, vēlu katrai dzimtai (vai kaimiņiem) sev uzbūvēt pirti atbilstoši dzīvesziņai, izrotājot to ar mūsu zīmēm.

Pirts/pirtis, burtojot: rīts-tīrs-sirpis-tysa (turpinājums), PY - ir pastāvīgs matemātiskais lielums, PY ir arī Piena Ceļa zīme.

Pīrts/Pyrtelė – ir baldahīns virs gultas. Kad bijām turīgi, sievas dzemdēja pyrtī, (ar audumiem pārsegta greznā gultā, līdzīgi kā baldahīns), bet pagrimuma laikos bērniņu laidā pirtiņā, kur nav svešu ļaužu.

Pēc mūsu paražām, pirts ir vislabāk jāceļ pie divām upītēm (grāvīšiem), uz dienvidu pusi, kur saulīte visvairāk rotājās. Pāri upītei jābūvē izliekts tiltiņš, laipiņa. Ūdens jāsilda ar akmeņiem (labāk jūras), starp akmeņiem liekot izlocītus rierus (caurules), lai tās dūc, rada labvēlīgu mūziku-lauku.

Pirts jābūvē nostāk no citām ēkām, tā pabeidz sētas 8 (astonnīti).

Pirts pie baltiem

Latviešu tautas ticējumu grāmatās saglabājušies vairāki simti ticējumu par pirti (kur vēl lietuviešu!). Tātad baltu ciltīm pirts bija pierasta lieta. Tagad presē, ceļojumu katalogos, kā arī reklāmas bukletos bieži aicina pērties krievu pirtī.

Vispirms noskaidrosim kas ir krievu pirts. Gan Rietumu, gan Austrumu, īpaši arābu ceļotāji jau kopš 12. gs. aprakstīja kā Senās Krievzemes iedzīvotāji mazgājās un peldējās. Jāsecina, ka krievi ar mazgāšanos nebija lielos draugos. Ir aprakstīts, kā nokaitētajā ar salmiem izklātajā maizes krāsnī (salmiem nelīp sodrēji) cilvēks ielīda ar visām drēbēm, karsējās un tad skreja sniegā, meta drēbes nost un izkratīja no tām kukainīšus. Diemžēl neviens ceļotājs līdz pat 18. gs. tā arī nemin vārdu „banja”.

Baltu tautu pirts tradīcijas iesniedzās aizlaikos. Rakstiskos avotos ziņas sniedz gan Livonijas Indriķa hronika, gan Atskaņu hronika. Arheologi Mārtiņsalā blakus Daugavai atrakuši celtni-pirti ar akmens krāsni un priekšnamu. Indriķa hronikā sakarā ar 1215. gadā notikumiem minēta valdnieka Tālivalža pirts Trikāta. 1245. gadā divi dominikāņu mūki devās uz Romu pie pāvesta sūdzēties par sliktu uzturu un briesmīgām pirts procedūrām. Senāko Latvijas pirts attēlu 1661. gada pavasarī Grobiņā uzzīmējis Šveices mākslinieks J.R. Šturms.

Lietuvas valdnieks Aļģirds (1296-1377) Viļņas pilī pērās tā, ka viņa provoslāvu ciemiņi par to sūdzējās. Slāvu tautām tas bija jaunums, kaut Lietuvas valdniekiem Krievzemē bija savas pirtis. Poļi savukārt brīnījās un nosodīja karaļa Jagaiļa (1348-1434) pirts pēršanos paradumus, kādus viņš atveda no Lietuvas uz Krakovas pili. Lietuvas valdnieki bija izturīgi. Lūk, Vitauts Lielais (1350-1430) gāja pirtī gandrīz katru dienu, bet Švitrigaila (1370-1452) lūdza pāvestam atļauju, lai ļaujot viņam iet pirtī arī svētdienā. Vēstures avoti stāsta, ka 1536. gadā Viļņas pilsētai piešķirta karaļa privilēģija celt sabiedriskās pirtis, kuru tolaik bija desmitiem, neskaitot, protams, privātas. Kā raksta vēsturnieks Teodors Narbuts (1784-1864), senāk turīgie lietuvieši sildījās, mazgājās, pērās pat vairākās reizes dienā, lietuviešu muižnieki cēla lielas 2-3 telpu pirtis, bet nabadzīgākiem pirts sastāvēja no 1-2 telpām.

Vislielāko iespaidu lietuviešu tvaika pirtis atstāja uz Pēteri I (1672-1725). Braucot mācīties kuģniecību uz Holandi, viņš iegriezās Viļņā un redzot daudzās pirtis, tās cītīgi apmeklēja. Citās Eiropas valstīs viņš tādas pirtis neatrada, jo Rietumos pilsētnieki toreiz mazgājās sabiedriskajās vannās. Arī tās viņam patika. Atgriezies Maskavā Krievijas cars pavēlēja saviem bajāriem nomainīt apģērbu, noņemt augstās caunu cepures, kuras bija ne tikai varas zīme, bet slēpa arī matu pinkas, nogrieza bārdas un ar īpašu pavēli lika celt sabiedriskās tvaika pirtis, nosaucot tās no Holandes atvestajā vārdā vanna=bania. Protams, gan bajāri, gan vienkāršā tauta par pirtīm sākumā nebija sajūsmā, bet vēlāk tā lieta iepatikās un 19. gs. sāka celt sabiedriskās pirtis arī citās Krievijas pilsētās. Sibīrijā pirmās pirtis sāka būvēt Lietuvas sacelšanu dalībnieki, kurus Krievijas valdība sūtīja tur trimdā pēc 1798. gada nemieriem, 1832. g. un 1863. g. sacelšanās. Krievijā jau sen bija likums (kuru nesteidzās pildīt) par pirtu celtniecību, taču Sibīrijas ierēdņi lietuviešu uzceltās pirtis lika nojaukt „ibo nebilo bi smuti v narode”. Vēl 19. gs. Lietuvas laukos ik otrai ģimenei bija sava pirts.

Pirtis katastrofāli samazinājās padomju laikos, kaut daži saprātīgi kolhoza vadītāji cēla sabiedriskās pirtis.

Mūsdienās lauku sētu ainavā iezīmējas dažāda lieluma pirtiņas, taču gribētos, lai tās būtu katrā sētā un sniegtu garam spēku un miesai veselību. Mums ir daudz izslavētu pirtnieku, kas ar pirtošanas paņēmieniem pieceļ cilvēkus jaunai dzīvei.

Zīmes pirtiņai

Lai nodrošinātu pirts celtnei garu mūžu nemaz nav tik vienkārši. Par cik visveselīgākā ir koka pirtiņa, tad jābūvē no tā, bet tad koki būtu dabīgi jākaltē 4-7 gadus. Mūsdienās koksni gandrīz visur pārdot mākslīgi kaltētu. Mūsu mitrajā klimatā un pirts mitrajā gaisā koki mēdz ātri šķobīties, plaisāt. Šādi sagatavoti koki arī ātrāk aizdegas. Te var palīdzēt ieteikums - cirst kokus (vismaz ap krāsni liekamus) 1. martā pēc senā Artūra kalendāra, kā arī likt pirts būvē tautas enerģētiskās zīmes, kas paildzina celtnes mūžu.

Pamatbaļķos nepieciešams iecirst krustiņu (X), lai celtne ir uz radošo vēju plūsmas (to redzam senajās celtnēs). Labi ielikt sudrabu, kaut vai pīlādža zaru krustiņā veidā (X). Krustiņš (X) kopā ar Jumi ieslēgs jūsu pirtiņu Visuma apritē, tajā pareizi plūdīs gaiss, celtne ilgāk saglabāsies.

1. LIETUVĒNA KRUSTS:

Pirts un zīmes

Pirtiņas durvju augšdaļā kokā iegrebj Lietuvēna zīmi (gan kreisajā, gan labajā pusē, pēc kompozīcijas principa), bet to var arī uzzīmēt ar krāsu. Grebjot kokā to darām ar abām rokām, iepriekš skicīti uzrasējot gaisā. Tā pašreizējos laikos ļoti vajadzīga un noderīga visur. Ļoti enerģētiska zīme, kas sargā Labumus, Mantu, aizsargā pret Skauģiem un Netikliem. Zīmējot zīmi augšdaļa sanāk kā „austiņas”. Te mūsu radošie spēki ņem Laika jaudas no augšas, no paša Piena ceļa un tiek iedarbinātas uz leju – aizsardzībai. Zīmi velkam gaisā ar labo roku (mantas roku), pirkstus saliekot „stirnas galviņas” stilā, t.i. īkšķis, rādītājs un vidējais pirksts kopā. Lietu-v-Enu (lietu ēna) liekam uz pirts durvīm.

Tā varētu izskatīties rota ar vietu monogrāmai.

Uzzīmētam Lietuvēnam pasakām 3 reizes: „Lietuvēn, sargi, aizsargā un aizliedz”. LieTUvēns reizē ir arī mūsu baltu cilts zīmē – 7/4 un 4/7. Protams, lietuvēnu liekām arī uz citām lietām: uz mašīnām, klēts, māju durvīm. Nejauciet, lūdzu, šo zīmi, ar slāvu, amerikāņu pentogrāmu, tā ņem Laika jaudas no zemes.

Dabā augu ziedi, ogas ir radītas lietuvēna stilā, lai tās pavasarī sargātu augļkokus no salnām un ļautu uzplaukt ziediem. Ķiršu, plūmju un ābeļu ziedi arī ir PIECSTARAINI, visspilgtākais paraugs - naktsvijolīte. Lietuvēns saskatāms pīlādža ogā, tautā saka, ka ogai galā ir krustiņš. Tāpēc pīlādzītis tiek uzskatīts par aizsargkoku, ar to aizsargājamies no kaitīgiem Laukiem, ogu ķekarus liekam galvgalī labam miegam, karinām virs durvīm, lai veido enerģētisku sietu. Daiļdariem Lietuvēns jāieliek rotās un vārda zīmēs (monogrāmas (MANA-Gramas)). Par cik Gaiss piesērēts, tiek pielietoti E-rīki (psiho troni), tāpēc jānēsā sava monogrāma ar iemontētu, inkrustētu sudraba Lietuvēnu. Lūdzu mākslinieki pacenšaties, jo gadatirgos tik vienveidīgs sortiments, tikai izvairāties no zilas, oranžas un lillā krāsas emaljas.

II. Eglīte vai AGLAS zīme, Laimas slotiņa, žagars

Pirts un zīmes

Pirtiņai šo zīmi ieteiktu likt durvju rotājumā un horizontāli vai vertikāli noliktai eglītei likt pa vidū krustiņu (X) vai Jumja zīmi.
Agla/galia=spēks.

Pirts un zīmes

Eglīte mums ir aizsardzības, patvēruma, mūža algas zīme. Egļu vēri sargā zaļos biežumus/frekvences un reizē zaļais biežums raksturo mūsu valodu un pašcieņu. Jo mēs runājam zaļos biežumos, tāpēc leatu/baltu valoda, tauta nemirstīga. Tāpēc mēs nedrīkstam cirst eglīti, bet dzīvu izrotāt Ziemassvētkos. Folklorā eglīti sauc arī par skuju, pagriezto horizontāli - par Laimas slotiņu, kas ir universāls laika plūsmas simbols. Vārda slotiņa jēga - nokopt, notīrīt, noslaucīt.

III. JUMIS, KEIMARIS

Pirts un zīmes

Katrai pirtiņai jumtā korē ļoti piestāvētu Jumītis, arī durvju kliņķis varētu būt līdzīgs attēlā redzamajam, kas kā pūķis nes auglību un reizē sargā ēkas labumus. Caur Jumi, kas liekams jumta korē ienāk no augšās (Visuma) Laika spēks un ēka, celtne tiek iekļauta Laika apritē. Tādas ēkas stāv ilgi, tur labs gaiss, neveidojās stāvi vēji, kuri rada pelējumus un t.t. Jumis aug un tiecās divos virzienos – gan uz augšu, gan uz leju. Tāpēc veidojās nepārtraukta cikliska kustība Pie mums Jumis ir Veiksmes, Laimes un Saskaņas zīme. Jumja kategorija apzīmē ģimeni. Tā atgādina vīrieti/sievieti un reizē arī pēcteci, tāpēc sauc par Auglības zīmi. Mēs meklējam Jumīti vārpās, riekstos, sēnes, augļos un tos apēdam, vai iepinam apkūlību vaiņagā.

Mūsu mēru tabulā ir četri leņķi: spīdis – smails – stāvs - platleņķis. Ēku jumtiem leati/balti lietoja tikai smailu vai plato leņķi. Tas ir raksturīgs aistu/gotu (senāk godu) stilam. „Goti=iet. Aisti/Eisti=eiti=aiti=iet. Aisti ir tie paši goti. Vācu iekārotāji ekspansiju un okupāciju laikos (kopš 13. gs.) piesavinājās mūsu dzimtas valodas vārdus, ābeci un arhitektūras stilu, t.s. godu=gotu D maiņa uz T stilu. Laukos arī mūsdienās vēl saglabājušās celtnes šajā stilā. Tikai pēc kara pie mums sāka masveidā parādīties jumti stāvos leņķos, bet pēdējā laikā jumti daudzām ēkām ir kā Austrumos – t.i. ēkas bez jumta (plakanais jumts) – mēs bez savas domāšanas, bez mājas gariņa. Arhitektūras celtņu nominācijas gan Latvijā, gan Baltijā pēdējos gados diemžēl tāda tipa ēkas ir topā.

Pirts un zīmes

Atgādinu, kā Mājas kungs (Qngs), Mājas Gariņš, lietuviski Naminukas ir mājas gaiss, kas sakrājies no mūsu domām. Ēkas ar jumtiem arī no racionālā viedokļa ir praktiskākas, šī ziema to spilgti parādīja, bet galvenais, ka dzīvē ēkas ar plakaniem jumtiem, īpaši daudzstāvu namos mūsu platumgrādos veicina pašnāvības, depresijas, slimības, bērni aug par robotiem, neradošām būtnēm, tādus ir viegli stumdīt un bīdīt. Mums pat šķūnīši bija ar jumtiem! Stilam, ka vienām no mūsu 5 enerģētiskiem rīkiem ir milzīga nozīme, ar to var personību celt, vai gremdēt. Ja celtne ar stāva leņķa jumtu, tad tai jumta korē obligāti jāliek Jumis. Krustiņš (X) apzīmē radošos vējus, kuri modina Esību izpausties dažādos talantos, māju pavardam sniedz dzīvību un svētumu (enerģiju). Skaistiem Jumiem – zirdziņiem, putniņiem un citām zīmēm ir rotātas daudzas ēkas Lietuvas Kuršu kāpās – Nīda, Pervalkā, Jodkrantē, arī Kurzemē.

IV. LAIMAS ZĪME (tagad folklorā sauc par Saules zīmi).

Pirts un zīmes

Laimas zīmi lika uz daudziem priekšmetiem; īpaši kāzu, krustabu godos iegreba īpašuma zīmēs. Pirtiņā labi iegrebt durvju, logu rotājumos un stabos. Tā iederas gan uz sētas vārtiem, gan uz kabatlakatiņa.

Mūsu Dievietes Laimas kategorijas matemātiska izteiksme ir 3/2 nīts (biežumi vai frekvences), kas tek pa pulksteni. Ieskatāties Laimas zīmē: 3 svītriņas un 2 starpiņas. Skaitlis „3” baltu matemātiskajā sistēmā ir pirmais skaitlis, kas dod Gaitu. Tā ir ļoti spēcīga zīme, bieži sastopama mūsu rakstos: audumos, adījumos, jostās un ēku rotājumos.
Mūsu vieninieks ir ČETRVEIDĪGS, tāpēc arī Laimas zīmes radītās uz ČetrVēju - Radītāju principa (tāpat kā Pērkona zīme).

Dieviete Laima ziemā raksta mums vēstules uz loga rūts, tā sargā Vakara/Rīta zvaigzni, ko dažreiz arī sauc par Laimu, sargā trešdienu un trešdienā dzimušos.

Jūlija/Liepas mēnesī arī sauc par Laimes mēnesi, jo Laimas koks ir liepa.

Dieviete Laima ir Pērkona pati = sieva (3/2 – 2/3), viņu E-biežumi atšķīrās tikai pēc virziena: Pērkons ved (2/3), Laima pēdo nopakaļ (3/2). Un otrādi. Pērkons un Laima ir DYVVIENA (2/1) sistēma, kā vīrs un sieva ģimenē.

Šī zīme radīta uz slīpa krustiņa, jeb šķērsu vējiem, t.i. dzīvības vējiem.

Šķērsu dienu Saule te,
Naktī šķērsu Mēnestiņš,
Šķērsu tek Dievam zirgi
Ni ēduši, ni dzēruši. LD 33994

V. DYVIENS/ASTIŅNĪTIS (apaļais, galdiņš)

Pirts un zīmes

Pirtiņā šo zīmi varētu iekļaut, ka mūžīgas kustības, rotācijas un viļņošanās zīmi (gan kokā, gan metālā).

Mūsu Leatu; lietuviešu-latviešu tautas zīmes balstās uz Visuma likumiem vai zvaigznāju stiliem. Pazīstot zīmes Jūs varēsit tās izlasīt un ziņas nodot bērniem. Zināsit to jēgu varēsit lietot rotājumos. Šo zīmi mums parādīja pats Piena Ceļš. Tā nav nokopēta no citām tautām, to ieraudzīja debesu jumā mūsu senči - zintnieki un deva savai tautai, kā jaudīgo RADOŠĀS Esmes zīmi, t.i. sākumsākumus. Visa mūsu māksla/zinātne balstās uz šo Dywienu zīmi, t.i. zvaigznāju spēku jaudām, kas tiek sūtītas pa Visuma platumiem un tālēm.

Dyviens=divi viens, „Y” =2/1 zīme ir pats kungs Putnu/Piena Ceļš, mūsu mājas. Ziemā tas divzaru pagriež pret Ziemeļaustrumiem, Pavasarī – pret austrumiem, vasarā pret dienvidiem, rudenī pret rietumiem. Putnu ceļš sāk radīt vai atjaunot Visuma sistēmas Xrust-vēju (X) stāvoklī.

Dywiens tiek zīmēts 4-os stilos: Y- divzars parāda kur tiek salasīta enerģija. Tā atviļņo no augšas un iemiesojas uz zemes. Mēs saliekot rokas kopā „Y” stilā un pacēluši tās acu līmenī pieslēdzam sev sudrabaino zvaigžņu enerģiju. Kreisai rokai (gars) jābūt mazliet aukstāk par labo (mantas) roku. Tā ir mūsu Gaivos/Vieglas veselības sistēma, kura domāta Laika jaudu pieslēgšanai sev. Apgāzta veida Y zīme lasa no Zemes virsmas prieku, sāpes, asaras un augšā sadedzina ar bang-galisko sudrabbalto Visuma uguni. Tā rodas t.s. Astes zvaigznes, jeb komētas (ko-met). Viņas tīra Visumu no sārņiem. Ja divzaru pagriez pa kreisi – salasa enerģiju Metiem, no kuriem tiks austi ataudi visplašākajā nozīmē. No labās – apzīmē Laika spēku lasīšanu mantas, naudas vajadzībām.

Dywiens ir iekšēja substance, kā dzinējs, kā mūsu sirds, cilts esme. Ārpusē tā atvērās kā Jumis/KeiMāris, dubults (mums ir vieta Dubulti (du=divi), kur šī enerģija iemiesojusies. Sadzīvē – divas vārpas uz viena stiebra, divi rieksti un t.t. Mēs jumtus rotājām ar Jumi.

Kāršu spēlē Dywiens ir ERCS=ERCENS/ČIRVAI. Tam ir āboliņa/dāboliņa veidā stils. Pokaiņos atrodami āboliņa/sirds veida akmeņi. Dobeles pagastam arī piemīt šis spēks – dzinēja, motora spēks, sirds spēks.

Minētas zīmes atrodamās uz sv. Akmeņiem, koku rievās, rituālājos ugunskuros. Īstenība=Daba neko neslēpj, visu parāda mums ar E-zīmēm. Tikai jāmāk tās lasīt.
Folklorā šo zīmi sauc par „apaļo” vai „galdiņu”, arī zalktīti. Tas ir Baltu Visuma modelis, kas veidojās no pirmā pilnā laika viļņa cikla, kurā Laiks, izveidojis astoņnieku, atgriezās sākumstāvoklī - mājās. Tas sastāv no diviem pilniem četriniekiem jeb ČETRINĪŠIEM un noslēdz otro līmeni. Astoņnītis, kā vizuāli tverama zīme simbolizē laika periodisku pulsāciju un virziena nomaiņu. Zīmes uzbūve ļauj saskatīt arī veselu virkni citu zīmju.

IV. VALDNIEKA zīme (folklorā Ūsiņa zīme)

Pirts un zīmes
Pirts un zīmes

Tā ir OuniGaiša, Zintnieka, valsts vadītāja, biedrības priekšsēdētāja, Saimnieka, cēlas Personības zīme. Arī Visuma zīme, ko sēļi sauc par Visvalža zīmi un tā izteikta 4-nīšā sistēmā (4/3 ), kā diennakts, kā gadalaika zīme.

Ieskatieties zīmē, atradīsit 4 stabiņus un 3 starpiņas. No otrās puses ir 2 stabiņi un 1 starpiņa (2/1). Zīme atrodas uz krustvējiem (X) un kristvējiem (+).

Zīme lietojama gan rotājumos, gan ir kā amulets (liudadiena). Mums valdnieks ir ar palīgiem, tāpēc valdnieka, debesu Visvalža zīmes matemātiskā izteiksme ir 4/3, bet ja zīmi uzzīmēsim pretējā virzienā, tad jau būs dievietes Māras, Mar-Rijas ¾ enerģētiskā sistēma. Zīmi dažādās variācijās jānēsā visiem sevi cienošiem vīriešiem, vislabāk der ceturtdienā dzimušajiem (Māras diena). Būsit vadoņi, gudrinieki. Sievietes var nēsāt, ja zīme izpildīta labajā griezumā. Zīmi var attēlot arī kā rombu, kurai divi stūri ir smaili, bet 2 platleņķī. Zintniecībā to vēl sauc par Apok-ACI, Apoga/kaķa aci. Kārtīs šo zīmi sauc par Kāravu/Bubenu (kārot, karot, runāties). Tautas teikās zīmi vēl sauc par Akmens ozolu. Dainā saka:

Par kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmeņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu. LTdz 14567

Mūsos akmens ir Visuma atmiņas un Laika mākslas darbs. Usiņš=Ūžinis = vējš, kas šalko, spēlējas, ūzas - bikšu staras=auglība.
Šo zīmi radīja debesu kupola centrā esošais ApoKaca zvg. (4 zvaigznes). Ap Apokaci griezās visi Mēness un Saules (Zodiaka) zvaigznāji. Tā ir ļoti jaudīga zīme, to lietojam karogu kātos, gredzenu actiņās, valdnieka jeb Visvalža scepteris arī beidzās ar šādu „rombiņu”.

VII. PĒRKONS vai UGUNS KRUSTS, VĒJU zīme (dzirnaviņas, kāšu krusts, svastika)

Pirts un zīmes

Pirtiņā šo, kā centrālo zīmi, pagaidām neieteiktu likt, jo ugunij ir divējāda daba, gan sildoša, gan postoša. Par cik mūsu dzīves Telpa ir ļoti piesērēta, tāpēc jābūt uzmanīgam (īpaši ja stipra uguns ādere). Tā varētu greznoties pirts interjerā rotājumos.

Vārda Pērkons/Perkūnas (per=caur, kūnas=ķermeņis) kategorija mūsu Ticējumos apzīmē Dzīvības spēkus, enerģiju, kura iet caur visām sistēmām, ķermeņiem-Qūniem. Matemātiskā Pērkona izteiksme ir 2/3 nītīs, kā dzinulis. Viņš rodas uz četru krustvēju (radošo) pamata, tāpēc atrodams visos līmeņos. Zīme sākās no centra un izplatās uz visām četrām debess pusēm. Visi 4 zari iziet no viena punkta un simbolizē pasaules sākotnes centra četrvienību, ciklisku pulsāciju un rotāciju ap spirāli. Vienlaikus tā simbolizē lielo kosmisko Ritu, Laika plūsmas pulsāciju, kas caurstrāvo visas mūsu esības formas (QUNUS).

Pērkona (Dieva) krusts simbolizē Dieva iemiesošanos pasaulē. Pērkons ir Dievs pats, visu četru debesu pušu valdnieks, Visuma kārtības sargātājs. Viņa ceļi ir Lūkas, Kanāli, radīti Laika Patstāvīgās enerģijas (1/12 gaismai, 1/7 skaņai). Gan Ziemā, gan Vasarā, kad šie dzīvības ceļi, lūkas/kanāli piesērēti, tūdaļ spārdās Pērkons, kas sargā Cilts esmi no sārņiem un sajaukuma.

Jābūt uzmanīgiem lasot zīmes. Jāskatās vai zīme stāv uz X - krustvēju/šķērso vēju, vai kristvēju(+) pamata. X-krustvēju misija radīt un atjaunot sistēmas, bet kristvēju (+) apturēt kustību un pēc tam pārmest citos līmeņos. Ir kreisā un labā pagrieziena zīmes. Kreisais (atpazīstams pēc rokas elkoņa (‹ ) met Metus un domāts draudzībai, labvēlīgiem sakariem, tam piemīt gudrības/jūtu īpašība. Labais pagrieziens (≥) - Prāta/Jutekļu īpašība, domāta mantas, labumu krāšanai un aizsardzībai. Uguns zīme apzīmē arī L.M. Greizo ratu sistēmu. Mūsdienās daži „zinātāji” ierauga šo zīmi un brēc, ka tā ir fašistu zīme, bet vai tad Uguns, Četri Vēji var būt fašistiskie? Svastika-Sąvastis- savēja būtība=tava būtība.

VIII. AUSEKLĪTIS, zvaigznīte, pasaules koks, gaismas koks, astoņstaru zvaigzne, kļavas lapa.

Pirts un zīmes

Pirtiņā AuSeklīti var likt gan uz logu aplodām, gan stabos (ja tādus plānojat), gan durvīs. Tikai jālūko to izpildīt šķērsu vējos (x). Auseklītis ausās, klausās un jūsu vēlmes uzklausīs un sekos tam, lai jūsu sētā arī pilSētā galvenais mūsu uzturs=gaiss būtu tīrs no nelabvēļiem.

Tā ir ļoti stipra Laika tecējuma rūna. AV-Seklyčia zvaigznājs atrodas Piena Ceļa divzarā pie Gulbes zvg. Tā ir debesu Seklyčia=goda zāle (lietuviski). Debesu Seklyčia vai AV-Seklītis rakstos attēlots dažādos stilos. Zīmi rotājumos darinām no sudraba, jo tas apzīmē zvaigznāju gaismas skaņas. Av-Seklītis ar savu STILU pieslēdz debesu zvaigznāju acu žilbinošu Uguni, ko sauc par Indaras/Indras Uguni. Šī bang-galiska (tagad saka bengāliska) Uguns ir pati stiprākā Visuma Uguns. Auseklīti lieto, lai sadedzinātu kaitīgos Laukus. Atmodas sākumā mēs šo zīmi plaši lietojām, žēl, ka tagad to piemirsām.

Zīmi gaisā liekam ar kreiso roku: uz pirktām precēm, uz pārtikas produktiem un c. Uzliekot 2 reizes jāsaka domās vai vārdiem: „Svētais AuSeklīti, sadedzini kaitīgus Laukus”. Zīmi lieto goda zāles, to uz zirga astra pakarina bērnu istabās, liek logu rūtis, rotā mājokļus. Tā greznojās cimdos, zeķēs, jostās, vaiņagos, priekšautos, segās. Lielvārdes tautas tērpa krekla piedurknes kā sētiņ nosētas ar auseklīšiem-zvaigznītēm.

Zīmes, kaut ko apzīmē, nozīme, izzīmē. Raksturīga mūsu rakstu/zīmju/ornamenta pazīme, ka raksti/zīmes pāriet viena otrā, ir daudzfunkcionālas, tās var lasīt arī kā tekstus. Zīmes kā mūžīgie starpnieki nodrošina saZiņu, informācijas apmaiņu. Zīmes nes ne tikai izzinātu, ar prātu apjaustu, bet arī vēl neizzinātu informāciju (kaut tā eksistē) un māca, rada, raisa atkal mūsos DOMAS!

Lai rosās Jūsu domas un veicās īstenot skaisto un labo!

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Laimi meklējot jeb starp diviem krogiem 1

Topic 1
Replies 0
  1. Kapsētas
  2. Kaļļiņa nams
  3. Kājnieku pulks
  4. Miroņkrogs
  5. Veco ļaužu pansionāts
  6. Zelta lauva
Pārmaiņās. Kādreizējā „Mironīša” vieta, vēlāk Kaļļiņa nams. 1960. to g. sāk. Ļeņina ielā Nr.38.

Bēdas remdēja Miroņkrogū

Par Miroņkrogu tautā tika saukts krogs, tagadējās Dārza un Rīgas ielas stūrī, uz kādreizējās Miroņu ielas. 20. gadsimta 20. gadu sākumā, Latvijas brīvvalsts laikā plānos iezīmēta kā Dārza iela; uz tās atradās J. Bērziņa dārzniecība. Labskanīgāks par iepriekšējo, valmieriešiem tik ļoti pierasto un ausi kutinošo „Miroņielu”. Un, tomēr, kāpēc tieši Miroņkrogs?

Atbilde jāmeklē senākā vēsturē: 18. gs. beigās (1773.), ar valdības rīkojumu baznīcu kapu velvēs, baznīcās un pie tām esošās kapsētās aizliedza glabāt mirušos. Slēdza arī Sīmaņa baznīcas kapsētu. Vienu versti tālāk, kā noteica rīkojums, „uz Diakonāta zemes Gaujas krastā, tā saucamajā Jēra kalnā, ierīkoja jaunu.”[1] . Pilsētnieku skaits auga strauji, tāpēc 19. gs. sākumā atkal jāsāk domāt par kapsētas paplašināšanu. Tā kā reāli vairs šādas iespējas nebija, tad steidzīgi meklēta brīva zeme. Turpat arī netālu atrasta un jau (1828.) uz tās izveidoja jaunos kapus, ko mūsdienās saucam par pilsētas jeb Centra kapiem. Ja pēc nelaiķa pavadīšanas pēdējā gaitā prasījās stiprāks malks bēdu remdēšanai, uz tās pašas ielas - vienmēr atvērts, bēriniekus gaidīja Miroņkrogs! Dzīva rosība valdījusi ne tikai bēru dienās, bet arī plostu sezonas mēnešos. No agra pavasara līdz vēlam rudenim, turp un atpakaļ, vairākas reizes dienā, no kroga uz Gaujas krastu, kluburējušas trokšņainas plostnieku vērtenes.

Krogus māja bijusi veca, vienstāva koka būve. 19. gs. beigās pārgājusi linu tirgotāja Ruļļa īpašumā. 1930. to gadu sākumā Rīgas ielas 60. namam īpašnieks tirgotājs Kārlis Kaļļiņš. Pēc Otrā pasaules kara „Kaliņa namā”, kā to dēvēja vecie valmierieši, nu jau Ļeņina ielā 38., linu pieņemšanas punktu nomainījusi limonādes rūpnīca. 1950. – 80. g. te darbojās Tautas tiesa, rajona Izglītības nodaļa u.c. iestādes. Arī pati ēka nedaudz, bet vizuāli mainījusies. Lūk, tāds stāsts namam, kas celts kādreizējā krogus vietā kancelejas preču veikals „Vidzemes papīrs”. Vēsturiski turpināta foto studijas pēctecība; pirmskara valmieriešu un pilsētas viesu iemūžinātāju, fotogrāfu Jāni Oši nu nomainījis Artūrs Rundēlis.

Bet vieta bez nosaukuma nekad nedzīvo! Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados par „Mironīti”, pie slidotavas un vecajiem krievu pareizticīgo kapiem, uzreiz pēc tās uzcelšanas sāka dēvēt kafejnīcu „Sports”.

Tā bijis. „Zelta lauva” Rīgas ielā Nr. 69. Foto 1922. g.

Pie „lauvas ģīmja”

No krogiem smalkāks skaitījies „Zelta lauvā”. Ar ierīkotu atsevišķu ieeju kungiem un savu – zemniekiem. Uzturēties krogos nebija liegts arī sievietēm. Daiļā dzimuma pārstāves, kas pa retam tur ieklīda, sevi pieticīgi dēvēja par „māsiņām”. Tās bija profesijas pārstāves, kuras mazāk interesēja alus garša, bet vairāk - dzērāju maki. Godīgas sievas un meitas kroga durvis vēra īpašos dzīves gadījumos. Derību dienā, kristībās vai bērēs. Ja nu kāda īpaši drosmīga būtne tomēr uzdrošinājās likt pie lūpām glāzi vīna, negantnieci vēlāk bāra gan pašas radi, gan klātesošie vīrieši, kuri tādu dzimumu līdztiesību neatzina…

Atmiņu glabātājs. Folkloras vācējs Kārlis Bukums (1884-1979). Foto 1914. g.

Puikas atmiņas

Valmieras muzejā glabājas novadpētnieka un folkloras vācēja Kārļa Bukuma (1884. 6. IV. – 1979. 10. III.) atmiņu pieraksts par Lauvas krogu (1961.). Pats ziņu sniedzējs no mazā puišeļa vēlāk kļūs par Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku. No 1926. g. dzīvojis Valmierā. Kopš 1925. g. bijis Latviešu folkloras krātuves ārštata korespondents. Līdz mūža beigām vācis folkloru un novadpētniecības materiālus, galvenokārt par Valmieras apkārtni.

Savu atmiņu stāstījumu K. Bukums iesāk ar precizējumu, „[..] 1891. gadā es biju 7 gadus vecs. Kādu svētdienu, abi ar vecmāmuļu ienācām pilsētā. Lauvas krogs bija pirmais lauku krogs no Valmieras uz rietumiem ejot. Aiz upītes, kur tagad ierīkota nespējnieku māja (mūsdienās pansionāts „Valmiera” Rīgas ielā 55. – I.Z.). Virs durvīm, kas bija ceļa pusē, šilte (izkārtne – I.Z.), uz kuras briesmīgs krēpains zvērs, par kuru mana vecmāmuļa teica, ka tas esot zvēru ķēniņš lauva. Pēcpusdienā ejam mājā. Pārejot upīti, uzpeld melns mākonis. Sāk līt. Lietussarga mums nav. Vecmāmuļa saka, - ieiesim krogā, kamēr lietus pāriet. Ieejam. Apstājamies durvju tuvumā. Visa lielā istaba vīriešu pilna. Tālāk no durvīm, garš galds pār visu istabu. Aiz galda divi vīri cilā pudeles. Lietus pāriet un mēs dodamies ceļā. Kurā gadā šis krogs beidza pastāvēt, nezinu. Kad pēc trim gadiem, 1894. g. rudenī sāku iet Valmieras Baznīcas skolā, tad tur jau mitinājās zaldāti. Redzēju un lasīju, ka virs durvīm, kur agrāk bija lauva, rakstīts Krasnojarskas pulks.”

Par politiku un sievietēm

Ja lasot radies iespaids, ka valmierieši bijuši nesātīgi plītētāji, lieli alus un brandavīna lietotāji, jāprecizē, ka krogi tolaik bija līdzvērtīgi mūsdienu interešu klubiem un kultūras centriem. Krogū nobaudīja jaunās ražas alu vai mēriņu iesala, čarkiņu sīvā, sita trumpas (spēlēja kārtis – I.Z.). Uzrāva pa kādai ziņģei un reizēm izmēģināja dūru spēku ar tuvējo kaimiņpagastu vīriem un puišiem. Kāvās lielākoties, divu iemeslu dēļ: ja kādam ķildīgākam viesim šķita, ka „dzeramais kristīts ar labu tiesu sētas akas ūdeņa” un, protams, meitiešu dēļ! Tad nu savējie un svešie netika dalīti - mērķējot negantā aprunātāja pazodē, kurš par visām varītēm skaļi klāstīja „nelabas lietas” par Jāņa vai Miķeļa nolūkoto sirdspuķīti. Ja ziņas izrādījās patiesas un no viltnieces, neaizejot līdz altārim, laimīgi tikts vaļā, tad nesenajam nelabvēlim ne vien uzsauca vairākus mēriņus stiprākā un dārgākā šeļķina (degvīna – I.Z.), bet arī godam nopelnītās bairīšdesas!

Abos - „Zelta lauvas”, gan „Miroņkrogū” saplūda ziņas ne vien no visas pilsētas, bet arī no tuvākajiem apkārtnes pagastiem. Tieši krodzinieki „zināja visu un par visiem.” Kas jauns? Cik maksā lini Rīgā? Par nelaiķiem, apbērētiem tepat, Miroņu ielas galā, kapos. Kurā ģimenē stārķis atnesis ikgadējo pienesumu… Kurš ne no brīvas gribas devies uz Ameriku un, kur rodamas vissmukākās meitas Valmierā?

1905. gada trauksmainajā rudenī pilsētas krogi bijuši ļaužu pārpilni. Bet ne jau slāpju dēļ apmeklētāji šurp dzinušies, jo visbiežāk krodzinieks aiz letes dirnējis dīkā. Līdz ar pilsētniekiem pēc dievvārdiem Sīmaņa baznīcā, mēdza iegriezties arī apkārtējo pagastu ļaudis. Krogus paps labprāt dalījās pārdomās ar apmeklētājiem par politiku un avīzēs izlasīto. Kopā apsprieda „nemieru būšanas Krievijā un, kā ar ražu un graudu cenām Vidzemē”. Avīzes katram mājās vis` nebija, tad nu pār krogus slieksni kāpa pat tie, kas citādi tur ne lūgšus nebija ievilināmi.

Veco ļaužu mītne – pansonāts. 1970. g.

Gadsimtiem mainoties

Gadsimtu mijā senākā viesu māja – krogs „Zelta lauva” piedzīvoja lielas pārmaiņas: to pārveidoja par 95. Krasnojarskas kājnieku pulka kazarmām. Vieta karavīru kortelei (dzīvošanai – I.Z.) izvēlēta veiksmīgi, jo netālu atradās Garnizona laukums kareivju apmācībām. Īsi pirms I. pasaules kara (1913.) ēkai uzbūvēja otro stāvu. Kazarmās (1914.) izvietoja Valmieras apriņķa mobilizētos, saformējot 350. Vidzemes zemessardzes kājnieku pulku.

Nodibinoties jaunajai Latvijas valstij, aktuāls atkal kļuva jautājums par armijas daļu izvietošanu pilsētā. 1922. gadā martā uz Valmieru pārceļot 8. Daugavpils kājnieku pulka divas rotas, priekšniecība par piemērotākām atzina tieši šo ēku. Par mājām karavīriem tās saukt gan iznāca tikai trīs gadus, jo ar (1926.) pulks pārgāja uz jauno mītnes vietu Kaugurmuižā. Dažus gadus kādreiz tik rosīgās kazarmas Rīgas ielā Nr. 69 – nu klusas un pamestas. Ko darīt? Tā kā pilsētai trūka telpu veco ļaužu sociālai aprūpei, domnieki 1929. g. ierosināja kazarmas pārbūvēt par nespējnieku patversmi. Priekšlikumu akceptēja un nolēma prasīt aizdevumu Hipotēku bankai 70 000 Ls. Pārbūves darbus vadīja inženieris M. Stakle. Vērienīgais projekts paredzēja ēku pilnībā pārplānot un pārbūvēt kā dziednieciska un ārstnieciska tipa iestādi. Ar koridoru sistēmu, centrālo apkuri, ūdensvadu, kanalizāciju, elektrisko apgaismošanu. Lai gan izmaksas pārsniedza sākotnēji plānotās par vairākiem tūkstošiem latu (Ls 80 630), rezultāts priecēja visus. 1930. gada nogalē, 19. decembrī patversmi svinīgi atklāja - tolaik modernāko visā Latvijā!

Izskaņā

Šoreiz stāstījums tikai par savulaik diviem zināmākajiem Valmieras krogiem. Par mūsu pusē ne mazāk ieslavētajiem un iecienītajiem Bestes, pie Kokmuižas ceļa, un Lielo Gaujas krogu, viņpus upes, - nākošā reizē!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Liepnieks L. Tēvu zems novadā: stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1997.)

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!” 1

Topic 1
Replies 0
  1. Zilais kalns
Ceļš uz Zilo kalnu.

Tā raksta dzejnieks Kārlis Skalbe ceļojuma piezīmēs „Pa dzimtenes ceļiem”, aprakstā par Beverīnu. Mūsu leģendāras pils Beverīnas meklējumos tieši Zilais kalns minēts, ka vecāka tās atrašanās vieta.

Klāt vasara un atvaļinājumu laiks, Līgo/Jāņu stiprais laiks, kad mēs dodamies dabā to apbrīnot un smelties tajā spēku. Teikām, nostāstiem apvītais Zilais kalns ir simbols tautas brīvībai, nemirstībai un arī mūsdienās tā ir vieta, kur var smelties un atjaunot spēkus.

Tautas teikās, nostāstos Zilajā kalnā esot bijusi svētā birzs, kur Jāņos sapulcējās visa tauta. Te svinēti arī citi tautas svētki un it īpaši Labrenči, kad no malu malām ļaudis gājuši uz kalnu pateikties svētajai ugunij. Dzejnieka Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis" Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi.

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta zīlēšanas un ziedošanas vieta. Daudzām pasaules tautām ir nostāsti par Mēness akmeni (vai Grāla Kausu), gudrības un pārticības simbolu, kuru joprojām meklē. Kā stāsta sēļu teika, tad Mėlynas/Mēļais/Zilais/Silais/Sirmais akmens guļot 120x80 cm dziļumā netālu no Senā Zintnieka kalna (Seno Žynio) - Cibērijas līdzenumā Pasvales rajonā. Tādi akmeņi esot arī vietās ar šādu nosaukumu, arī Zilajā kalnā.

10 - 15 km zonā ap Zilo kalnu atrodas daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās, gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.

Tiek uzskatīts, ka nosaukums "Zilais kalns" ne tik daudz saistīts ar īpašības vārdu "zils", bet gan ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas būtiski saistīta ar vārdu "zīlēt", vārdu „syla” lietuvieši lieto, lai apzīmētu gudrības spēku.

Mellena karte.

Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta. Tā popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas. 14. gs. kalnā, pieminot Lietuvas dižkungaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, te ticis uzstādīts stabs. Ģedimins esot teicis, ka šeit esot visu baltu tautu robeža un uzlicis kalnā akmeni. Interesanti, ka šī Mujānu pagastā saglabājusies leģenda sasaucās ar Lietuvas Sēlijā stāstāmo par valdnieka Ģedimina gājienu gar Salotes* un Salacas upju krastiem. Kunigaistis Ģedimins esot zinājis, ka pienāks baltu tautām krituma laiks, tāpēc viņš savā baltu zemē stiprajās vietas licis svētus akmeņus, lai tie mūs sargātu un palīdzētu izturēt. Tas noticis 1332. gadā un vēl valdnieks teicis, ka pēc 666. gadiem (1998. g.) tautā piedzims zēns, kas būs nākamās Baltu tautu valdnieks.

Joprojām kalnā atrodas viens no akmeņiem - upurakmens ar mākslīgi veidotiem iedobumiem.

Nostāstos minēts arī Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš esot gribējis Zilo kalnu izmantot militārām vajadzībām, bet pret to protestējuši ne vien vietējie iedzīvotāji, bet sācis gāzt ilgstošs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt. Rakstu avotos liecina, ka 17. un 18. gs. slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki Zilā kalnā apglabāja savus piederīgos. Šo tradīciju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi, ko 1874. gadā veica K. Grēnvigs, bet 1973. g. I. Cimmermane. Izrakumos iegūtas liecības par 16.- 17. gs. apbedījumiem. Pēckara paaudzes nostāstos daudziem cilvēkiem Zilais kalns bieži saistās ar tautā leģendārās Zilākalna Martas vārdu.

Latvijas Pirmās Republikas laikā Zilaiskalns ir iecienīta ceļotāju apmeklēšanas vieta. 1933. g. izdotajā tūrisma ceļvedī „Apmeklējiet Valmieru” rakstīts:” „Mujāņu pagastā stāv zilā miglā tīts Zilais kalns, jeb Zilas kalni, vēlāku tā saukto dievkalnu cilnis, paceldamies 129 metrus virs jūŗas spoguļa. Kā milzis šis kalns izceļas no apkārtējiem purviem ar saviem Dievu kalniem, Ķikus un Oļu kalniem, Lauvu kalniem, Langvardiņiem, Stabjānīšiem u.c.”… līdzās šai vietai stāv kalniņš, kā cukura galva, kur agrāk bijis svētais avots, kā ūdeņi visas kaites, sevišķi acis spējuši dziedināt. Še arī Jāņos dedzināja svētos uguņus, kas sauca apkārtni uz svētkiem un no šejienes atskanēja vara taures, uz ko tad no mājas uz māju tika atbildēts ar uguņiem un taurēm…” Gandrīz identiski ceļvedī aprakstītā Jāņu līgošana Zilā kalnā notikusi vēl 20. gs. 30. gados! Bet jau 1940. gadā „Valmierietis” par Līgo svētkiem rakstīja: „…šogad Jāņi Zilā kalnā bija klusi….”

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

1962. g. P. Kampara un L. Liepnieka sagatavotajā ceļvedī „Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni” rakstīts: „Te guldīts lībiešu varonis Imanta, kas 1198. gadā vasarā kaujā pie Rīgas nodūra otro Livonijas bīskapu Bertoldu. Šo teiku izlietojis Garlībs Merķelis varoņteikai „Vanems Imanta” un A. Pumpurs dzejolim „Imanta”.”

1973. gadā G. Rauzāna un A. Kleina ceļvedī „Valmiera” aprakstā par Zilo kalnu atstāstīta leģenda par Imantu un rakstīts, ka te „.. netālu sākta plaša lauksaimniecības rūpnieciskā kompleksa celtniecība. Tajā ietilpst kūdras melases (paredzēta jauda 6700 t gadā) un lopbarības rauga (paredzētā jauda 1500 t gadā) ražošanas uzņēmumi, kā arī moderns cūku nobarošanas lieljaudas komplekss. Strauji augošajam Zilā kalna strādnieku ciematam 1961. g. tika piešķirtas pilsētciemata tiesības”.

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

2001. g. bukletā „Valmiera un Valmieras apkārtnē” aprakstā par Zilo kalnu teikts: „…kā pagāniska kulta vieta tas minēts iepriekšējos gadsimtu baznīcu dokumentos. Bet ko stāsta pats kalns? Svētkalnos apkārtējā pasaule ir saistīta ar kosmosā valdošiem spēkiem un kārtību. Šim nolūkam bija vajadzīgs nolīdzināts laukumiņš, kas simbolizē sakārtotu zemes virsu. Zilā kalnā virsotnē šāds laukumiņš ir ziemeļu pusē, tā ir debess un Dieva valstības puse…jaunākajā vēstures posmā Zilaiskalns atradies latgaļu Imeras zemē, tādēļ tas glabā gan latgaļu, gan lībiešu pēdas.”

Dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem Zilais kalns bijis radošas iedvesmas un pārdomu par savas tautas likteņi vieta. Dižgars Rainis saka: „Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs.”
(KR 14,97.) un vēl „Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi – kosmopolīti?” (KR,14 107.)

Daudziem ļaudīm gan senāk, gan tagad dodoties apceļojumā pa dzimto zemi, apmeklējot senču pilskalnus, pārņem prieka gaidās un īpašas sajūtas.
Lai šajā stiprajā Laikā ejot uz stipra spēka vietu - Zilo kalnu - Jums arī ir prieks, iedvesma nākamajiem darbiem un stipras domas! Līgo!

* Salote –Ziemeļu Lietuvas upe (īpašība salakt, t.i. salasīt).

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Nāciet, Valmiera Jūs gaida! 1

Topic 1
Replies 0
  1. H. Enzeliņš
  2. Tālava
  3. Tūristi
  4. Zilais kalns
Apmeklējiet Valmieru, 1933.

„Gauja, priežu meži, dziednieciskais minerālūdens, vasaras sporta iespējas, ērta satiksme, plaša apkārtne. Tālās senatnes un tuvāko notikumu atmiņas, Gaujas, Abula, Salacas gleznainie krasti un krāšņie vēri, sirmais Burtnieku ezers, noslēpumainais Zilais kalns, varenie svētozoli – lūk, Valmieras priekšrocības, kas Jums jāpazīst. Nāciet, Valmiera Jūs gaida! [..]” : tā iepazīties ar pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsturi aicināja Mūzikas un Tūrisma veicināšanas biedrības izdotais ceļvedis „Apmeklējiet Valmieru” (1933).

Valmiera kā kūrvieta

Trīsdesmito gadu otrajā pusē, popularizējot pilsētas zaļo veidolu, nesteidzīgo dzīves ritmu un senatnes valdzinājumu, ar vietējās pašvaldības finansiālo atbalstu tika rasti līdzekļi tūrisma attīstībai. Sakoptā pilsēta ar savu minerālūdeni, moderno pirti (dziedniecisko iestādi), upe ar baltajiem smilšu sēriem, - sniedza visplašākās iespējas katra izvēlei„ [..] Valmiera atrodas uz Gaujas abiem krastiem, un viņā daudz dārzu, parku un apstādījumu, kā: pilsētas valdes nama dārzs, Vecpuišu parks, Jāņparks, brīvprātīgo ugunsdzēsēju parks, Stāvie krasti, Dīvala leja ar mežu, Valterkalniņš, Putriņas leja ar mežu, to padara par vienu no skaistākajām Latvijas pilsētām un kopā ar Gaujas daudzajām peldvietām dod patīkamu atpūtu iedzīvotājiem un vasaras atpūtā atbraukušiem zaļumniekiem.[..].” (Latvijas pilsētas valsts 20 gados. Rakstu krājums ar visu Latvijas pilsētu aprakstiem un attēliem. Rīga, 1938.)

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā Valmieras vārds arī itin bieži parādījās lielākajos tā laika Latvijas preses izdevumos – „Brīvajā Zemē” un „Jaunākajās Ziņās”. Īpaši lasītāju pieprasīts „Brīvās Zemes Ilustrētais Pielikums”, kurā bieži tika publicēti raksti par Valmieras, draudžu un pagastu vēsturi, kuru autors, valmieriešiem un vidzemniekiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un 20. – 30. gados populārākais ekskursiju vadītājs.

Baltijas lauksaimniecības biedrības priekšnieks Enzeliņš atrada laiku ne vien biedrības vadīšanai, lauku darbiem savās dzimtas mājās Kauguru pagasta „Mičkēnos”, bet arī savai sirdslietai – novadpētniecībai. Pateicoties tieši viņa nenogurdināmajai enerģijai, ar mūsu pilsētas un novada vēsturi iepazinās simtiem interesentu. Ekskursanti no visas Latvijas uz mūsu pusi tālu ceļu mēroja arī brīvdienās vai svētku dienās.

Vēstures pieminekļi, celtnes, dabas jaukumi pilsētā un apkārtnē

Skats uz Gaujas tiltu un pārgauju no tūrisma mītnes Valmierā, 1938.

Kādi tad bijuši tolaik iecienītākie tūristu galamērķi? Ko paši „savām acīm” viesi gribēja apskatīt? Te nu jāteic, ka piedāvājums ļāva izvēlēties sev sirdij tuvāko un tīkamāko. Bez jau piedāvātajiem apskates objektiem pilsētā, viesi pārnakšņojot kādā no viesnīcām vai tūrisma veicināšanas biedrības naktsmītnēm Dzirnavu ielā 7, varēja doties tālāk uz „Kauguru muižu un Kaugurvēri (2 km), Valmieras muižu un Iršu parku (2 km), Jumaras leju, Zilo kalnu (12 km), Burtnieku ezeru (22 km), Sietiņa iezi (16 km).” Tūrisma veicināšanai pilsētas pašvaldība ierīkoja un uzturēja „ērtu tūristu mītni Gaujas ielā 7 un virs pilsētas augstās ūdens rezervuāra ēkā - skatu torni, no kura ļoti labi pārredzama ne vien pilsēta, bet arī tās plaša apkārtne”

1937. gadā izdotajā Vanagu Kārļa „Ceļvedī pa dzimto zemi” (I. daļa: Vidzeme) Valmierai bija atvēlēta speciāla nodaļa ar vēsturisku izklāstu, pilsētas plānu un sīkām instrukcijām, „kas jāredz Valmierā un tās tuvākajā apkārtnē, atkarībā no laika”: Autines pilskalns jeb Valterkalniņš, Ordeņa pils drupas, Svētā Sīmaņa baznīca, Jēra kalns. Latviešu biedrības nams uz senā Tērbatas bastiona, ūdenstorņa skatu laukums un elektriskā stacija, Valmieras dabiskā minerālūdens avota aka pie stacijas, un netālu no tās atklātais (1937.) piemineklis Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Jāapskata arī kritušo varoņu piemineklis Brāļu kapos (1923.) un atgriežoties atpakaļ dzelzceļa stacijā, turpat blakus esošais Gaides saiešanas nams (0,5 km), vecākais Latvijā”.

Tālava sauc

Uz Zilo kalnu ceļu mērojot, 1936. g. vasarā.

Latvijas brīvvalsts pēdējos gados, pateicoties H. Enzeliņa iniciatīvai un finansiālajam ieguldījumam, tika realizēta vēl kāda iecere, kas piesaistīja ne vien Baltijas vēsturnieku, bet atkal arī tūristu un preses uzmanību Valmierai. 1937./1938. g. tika organizēti arheoloģiskie izrakumi, ar mērķi – atrast teiksmaino Beverīnu! Lai gan izrakumi ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu, pilsētas budžeta ieņēmumos „senvēstures meklējumi” ienesa jūtamu peļņu, jo „senās Tālavas brīvības garu „vēlējās gandrīz ikkatrs sevi cienošs latvietis.

Lai popularizētu Valmieru kā nacionālā tūrisma galamērķi, izveidoja Tālavas senatnes pētīšanas biedrību (1938.) un izdeva rakstu krājumu „Tālava sauc” (redaktors Jānis Vesets, izdevniecība „Valmierietis”, 1938.).

Izskaņā

Valmierā varēja baudīt ne tikai pieminētos dabas jaukumus un skatīt vēstures pieminekļus. Sporta draugus gaidīja jaunais stadions (1938). Dažs labs arī nemaz neslēpa, ka tālu ceļu vien braucis, lai pats savām acīm redzētu, kā trenējas „zelta puisis”, olimpietis, slavenais soļotājs Jānis Daliņš.

Lieliska ideja savulaik izrādījās arī Gaujas svētki (1937-1939), kuri ātri vien kļuva par neatņemamu vasaras piedāvājumu. Šķērsojot tiltu un iebraucot pilsētā, daudzo viesu uzmanību saistīja arī īpašā „rozīnīte” – Gaujas labajā krastā izveidotais uzraksts „Valmiera”. Tūrisma nākotnes redzējumu un ekonomisko izaugsmi apliecināja jaunuzceltā lepnā divstāvu viesnīca „Tērvete”.

Traģiskie 1940./41. gada, režīmu maiņas, 2. pasaules kara notikumi neļāva tolaik Valmierai kļūt par vadošo reģionālo kūrorta un tūrisma pilsētu un tikai, pārdesmit gadus vēlāk, varam atkal teikt – Nāc! Valmiera Tevi gaida!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Ūdens spēks 1

Topic 1
Replies 0
  1. Elku saliņa
  2. Gauja
  3. Lucas kalns
  4. Rātsupīte
  5. Svētupīte
  6. Zaķu saliņa
  7. Ūdens
Vecākā no zālēm ūdens,
Krāču putām, burvju vara.
Radītājs pats pirmais burvis,
Dievs ir mūsu dziedinātājs.

Tik vienkārši, skaisti un nozīmīgi par ūdeni saka Kalevalas eposa galvenais varonis, „viedais vecais Veinemeinens”.

Mums valmieriešiem ir labi: 8 kilometrus caur ”Mazām” un „Kazu” krācēm tek „sudrabiņu sijādama” Gauja. Tur var gan ūdeni pasmelt, gan savākt krāču putas. Ūdens sudrabainais mirdzums slēpj burvju spēku; sniedz prieku un barību dvēselei, vaigu skaistumam noder krāču putas.

Gaujas ūdens kādreiz tiešām bija zāļu tiesa, bet mūsdienās mēs vairs neuzdrošināmies tās ūdeni dzert nevārītu. Žēl, jo lai cik tīrs neizskatītos no krāna plūstošs ūdens, garīgi tas ir piesārņots, tāpēc ka satur informāciju par piesārņojumu un šai informācijai pievienojas arī cilvēku emociju ūdenī atstātie nospiedumi. Mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju atšķirt emocionāli piesārņotu ūdeni no tīra, turpretī dzīvnieki izvēlās (ja ļauj izvēlēties) avota, vai citu tīru ūdeni. Pētījumi rāda, ka ūdens prot lasīt mūsu emocijas un vārdus, tāpēc pirms iedzeram malku pilsētas ūdens der to mīļi uzrunāt, vēl jo labāk uzdziedāt. Valmierieši daudzās lietas iesākuši kā pirmie Latvijā. Pirmie arī sanācām pie Gaujas, lai tai atvainotos par pāridarījumu, dziedājām dziesmas, kaisījām ziedus Gaujas svētkos. Nozīmīgi būtu Valmieras pilsētas svētkus atkal veltīt Gaujai.

Pilsētās ūdens noiet garu ceļu no dabiskā avota, bieži vien veido noslēgtu sistēmu, ciklu. Dabiskās vides priekšrocība ir tā, ka lai cik liels arī nebūtu piesārņojums, ūdenim, atgriežoties dabiskajā vidē, piemīt brīnumātras spējas pašattīrīties un atjaunot sākotnējo dzīvības programmu. Arī Gaujas ūdeņi, kad palīdzējam gan fiziski, gan garīgi tos attīrīt kļuvuši dzidrāki.

Ap 70% cilvēka ķermeņa sastāv no ūdens un lai organisms izdzīvotu, ik dienu mums vajadzīgi pāris litri ūdens. Mūsu ir daudz, ūdens uz planētas arī daudz, taču saldūdens katru gadu paliek mazāk, pie tam tas kļūst aizvien netīrāks.

Svētupītes ieteka Rātsupītē.

Izsens avota ūdens tiek uzskatīts par labu, dziedinošu. Valmieriešiem ir zināms nostāsts par kādreiz netālu no Elku saliņas Lucas gravā guldzošu avotiņu, kurš tika uzskatīts par dziedinošu, svētu, no kura (vai caur kuru) tecējusi Svētupīte. Apkārtnes ļaudis nākuši dziedēt acu kaites. 20. gs. 80. gados Svētupīte bija gandrīz kļuvusi sausa, sāka aizaugt. Pēdējos lietainos gados tā atkal labi saredzama un pie Zaķu saliņas, veidojot divus atzarus, ietek Rātsupītē. Viens atzars pēc pavasara plūdiem paliek ātri gandrīz sauss. Šogad pavasara plūdos valmierieši pārliecinājās par to, ka Elku saliņa patiešām ir bijusi saliņa, bet Svētupīte, ar Gaujas vecupes un Rātsupītes ūdeņu palīdzību, parādīja savu bijušo varējumu.

Ūdens spēks

2009. gadā rudenī, meklējot sen zudušu avotiņu Lucas kalna apkārtnē, izstaigājam plašu apvidu un ar biolokācijas metodi izdevās atrast avotiņa atrašanās vietu. To varētu kādreiz attīrīt un palaist avotiņu pasaulē.

Ūdens spēks

Par ūdens sakrālo un praktisko nozīmi liecina daudzi tautas ticējumi, kurus būtu jāievēro arī mūsdienās. Aizvien vairāk apzināmies ūdens spēku, tāpēc varbūt likumsakarīgi, ka 2009. gadā par tautas Gada monētu Latvijā kļuva viena lata sudraba kolekcija „Ūdens monēta”, Ilmāra Blumberga grafiskais dizains, Jāņa Strupuļa plastiskais veidojums. Vecākā no zālēm-ūdens…

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Dzīvības ūdens 1

Topic 1
Replies 0
  1. Gauja
  2. Jānis Kupcis
  3. Valmieras minerālūdens
  4. Ūdens

Sākums

Ūdens – dabas daļa un neatņemams elements tajā, ko mūsdienās dēvē par vidi. Viduslaikos jēdzienu „vide” nepazina, bet izprata vienkāršas kopsakarības: ūdens – Dzīvība un Attīstība. Tā trūkums nozīmēja, ka viss dzīvais lemts iznīcībai. Pilsētnieki to lietoja ikdienā, pārtikā un sadzīvē. Pateicoties ūdens tuvumam, radās alternatīva zemes ceļiem. Senais Gaujas ūdensceļš bija ļoti svarīgs un nozīmīgs pārvietošanās un komunikācijas līdzeklis, 14.-16. gs. veidojot veselu sistēmu, kas ļāva precēm sasniegt tuvākus un tālākus tirdzniecības punktus. Hanzas Savienības ražojumus varēja izplatīt ne vien svešzemju, bet arī vietējie tirgotāji.

Bez ikviena valmierieša sirdij tuvās upes Gaujas, dēvētas gadsimtu gaitā Fluββ, Die AA, Die Ah, bet zviedru laikā pat kā AA Fluvius, - nebūtu arī Valmieras! Par pilsētas un Gaujas vēsturi rakstīts jau vairākkārt aizvadītā gada „Valmierietī”, tāpēc šoreiz par kādu mazāk zināmu, bet tikpat neatņemamu reģiona elementu. Īpašu ūdeni, kas tā vārdu nes pasaulē – Valmieras minerālūdeni!

Ūdens spēks

Reklāma – dzeriet „Valmieras minerālūdeni”, laikraksts „Valmierietis”Nr.1. 1929.g.

Ūdenim vienmēr piemitis īpašs spēks, reizēm pat biedējošs. Literāros darbos, tautas teikās un pasakās tas bieži atainots kā trauksmes un briesmu elements. Drauds. Nekontrolējams un postošs spēks. Ka, tas patiešām spēj būt neaprēķināms arī 21. gadsimtā, „izejot” ārpus ierastā tecējuma, visi izjutām redzējām un nesenajos Gaujas plūdos, Lieldienās, aprīlī. Tomēr ūdenim piemīt arī vēl citas īpašības, proti, tas var ārstēt un dziedēt.

Ārstnieciskās un dziednieciskās īpašības piemita arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Valmierā (1928.) atklātajam pazemes sālsūdenim. Minerālūdens ātri ieguva popularitāti un atpazīstamību ar savu unikālo ķīmisko sastāvu un fizikālajām īpašībām, ar īpašo garšu, kas kā apgalvoja zinātāji, - „ne par mata tiesu neatpaliek no Eiropā izslavētā Bādenbādenes Frīdriha avota Vācijā”[..]”.

Atrada zemē

Te atradās - Valmieras „Bekona Eksporta” kautuve ap 1929./30.g. Rūpniecības ielā Nr.1.

Akciju sabiedrības „Bekona Eksporta” 1. fabrikas celtniecības gaitā, izbūvējot 788 pēdas dziļo artēzisko aku, eksportkautuves teritorijā atklāja dabisko minerālūdeni. Pirmā jaunatklāsmes prieku nomainīja bažas, jo akas urbšanas darbi bija saistīti ar lielām tehniskām grūtībām. Bija jāpārvar 238 metru dziļums vidusdevona smilšakmeņos. Ko darīt? Risinājumu nācās meklēt ārpus Valmieras - Rīgā, firmā „Kauliņš un dēli”. Ierīkošanas darbiem lieti noderēja arī valmierieša Pāpes pielietotā modernā tehnika un neatlaidība. Plānoto darba apjomu veica piecos mēnešos. „[..] Ar spiedienu ūdens paceļas 14 pēdas virs zemes un stundā aka izdod ne mazāk par 40 000 litriem vērtīgā ūdens. Tas ir 12 grādus silts, neparasti dzidrs, tīrs, ar stiprām stara laušanas spējām un zāļu piegaršu” (Prof. Dr. med. Alksnis J. Valmieras dabiskā minerālūdens ārstnieciskā nozīme. Rīga, 1931.).

Ar profesora svētību – Jānis Kupcis (1871.-1936.), „Valmieras minerālūdens” krusttēvs un popularizētājs.

Lai novērstu runas, ka jauno minerālūdens rūpniecisko izstrādi varētu lobēt vietējie uzņēmēji un pašvaldība, kā neatkarīgais eksperts pieaicināts Latvijā tolaik atzītākā autoritāte balneoloģijas jautājumos (no latīņu balneum, mācība par dziedniecībā lietojamiem jūras un minerālūdeņiem un dūņām – I. Z.), Latvijas Universitātes praktiskās farmācijas katedras profesors Jānis Kupcis. Pētnieks veica ļoti rūpīgu jauniegūtā ūdens ķīmisko analīzi, prognozējot tam „lielu nākotni, bet Valmierai - iespēju kļūt par jauno Latvijas ārstniecības un tūrisma centru, līdzvērtīgu Ķemeriem un Baldonei, jo „[..] Valmieras ūdens neatšķiras no Kaukāza minerālūdeņiem. Trīsdesmit grādu silts tas lietojams elpošanas ceļu, žultspūšļa un pirmās stadijas tuberkulozes ārstēšanā, kā arī reimatisma un ādas slimībām [..]”. Paši valmierieši eksportkautuves jeb „cūku fabrīķa” teritorijā atrasto un ar visām labajām īpašībām apveltīto brīnumūdeni, zibenīgi nosauca daudz prozaiskākā un necienīgākā vārdā, - par „cūkūdeni”!

Nākotnes plāni

Apmeklējiet kūrortpilsētu Valmieru! 1933. g.

Minerālūdens nozares izaugsme savulaik plānota ar globālu vērienu, jo Valmierā no Ņujorkas pat ieradies kāds La-Salle kungs un ievadījis sarunas amerikāņu kapitāla ieguldīšanai kūrorta attīstībai Latvijā un Valmierā… Kopā ar toreizējo eksportkautuves direktoru tika izstrādāts grandiozs plāns, kas pēc saviem apmēriem pārspētu pat vismodernākos Eiropas kūrortus! Apbūvētu ne tikai tuvāko – Stacijas ielas rajonu, bet arī netālo Kaugurmuižu un visu priežu mežu Kauguru vērī.

Valmieras avīzes tolaik rakstīja, ka „mūsu kūrorts būs vienīgais visā pasaulē, kur tik reti izdevīgi un pateicīgi tiks savienotas stiprās sāls ūdens dziednieciskās spējas ar maigo priežu ozonu. Tādēļ pēc projekta jo plaši tiks pielietota tramvaja satiksme pa visām galvenajām ielām uz staciju, pilsētu un Kaugurmuižu. Visas galvenās ielas būs asfaltētas, bet pārējās gludi šosētas (asfaltētas – I.Z.).Pilsētā tiks ierīkoti kino, spēļu kazino, sanatorijas, hoteļi un citas labierīcības, kādas sastopamas vismodernākajos kūrortos”.

Pa tiešo - tā pildīja minerālūdeni pudelēs, 1929.g.

1929. gada augustā minerālūdeni sāka rūpnieciski pildīt pudelēs. No artēziskās dziļurbuma akas ieguva 1000 litrus stundā. Valmieras dabiskā minerālūdens iestādes gatavo produkciju – kā „patīkamu un atspirdzinošu galda ūdeni” varēja nopirkt „visos labākajos veikalos un vairumā Rīgā, Blaumaņa ielā 20.” Ar minerālūdeni bija plānots piesaistīt apmeklētājus un tūristus: karstās un aukstās dziednieciskās vannas plānoja iekārtot Gaujas labajā krastā, 1927. gadā jaunuzceltajā pirtī. Taču trīsdesmito gadu pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Valmieru un lielie plāni palika vien ieceru līmenī. Pašvaldības iekārtoto „Vannu iestādi” neapmeklēja cerētie atpūtnieku tūkstoši un cerētā peļņa vien palika uz papīra…

Izskaņā

Gatavs lietošanai! 1930. tie gadi.

Pēc 2. Pasaules kara (1945.), netālu no Valmieras - sanatorijā „Līči”, Valmieras minerālūdeni pielietoja dziedniecības procedūrām. Zīmīgi, ka gandrīz turpat atrada arī minerālūdeni un ierīkoja artēzisko akas urbumu. 1959. gadā izveidoja minerālūdens cehu un tas atradās bijušās Mūrmuižas spirta fabrikas telpās (Kampars P., Liepnieks L. Valmiera. Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. Rīga, 1962.), bet 1960. gados ūdeni transportēja uz Cēsu alus darītavu, kur to piesātināja ar ogļskābo gāzi un pildīja pudelēs, pārdodot ar nosaukumu „Valmieras minerālūdens”.

Bet vairāk kā trīsdesmit gadus – Valmieras īpašais veselības ūdens mājvietu radis Naukšēnos, kur 1979. gadā sāka darboties minerālūdens cehs. „[..] Pildāmo minerālūdeni ved no Valmieras. Ceha darbības sākumā ražošanas apjoms bija ļoti liels. Pudeles pildīšanai pieveda no Līvānu stikla rūpnīcas, bet realizēja Latvijā un Krievijā. 1995. gadā cehā saražoja 2,5 miljonu pudeļu. Tās pilda lielās un mazās pudelēs, kuras piegādāja no Lietuvas. Vasaras mēnešos, kad ir vislielākais pieprasījums, dienā piepilda pat līdz 6000 pudeļu. Cehā ražo „Valmieras minerālūdeni 2”. To īpaši iecienījuši kurzemnieki Liepājā un Ventspilī, arī Cēsīs, Rīgā un, bez šaubām, arī Valmierā [..]”( Valmieras novads, 1999.) Ir pagājuši piecpadsmit gadi un par ārstniecisko ūdeni joprojām gādā naukšēnieši. Tas gan nopērkams Valmieras veikalos, gan nobaudāms visā Latvijā.

Bet aizvadītajā starptautiskajā muzeja naktī 2010, tika izsludināts SIA „Naukšēni” konkurss, kurā visus apmeklētājus aicināja piedalīties konkursā par reklāmas saukli „Valmieras ūdens dzērienam”. Tad nu kas zina, varbūt pēc kāda laika ar jaunu un intriģējošu nosaukumu to cilāsim veikala plauktā un ieliksim savā pirkumu grozā. Lai veicas – gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja