Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Nams ar vēsturi 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Ruģēns
  2. Rātsnams
  3. Uksenšerns
  4. Ulpe
„Lai kas tu būtu, padomniek, ieejot rātsnamā izpildīt savu pienākumu, atstāj aiz durvīm savu privāto dzīvi un tās vajadzības, dusmas, netaisnību, naidīgumu, savtību, draudzību, vēlmi izpatikt; pakļauj sevi un savas vajadzības kopienas vajadzībām, jo, kāds tu esi pret citiem – taisnīgs vai netaisnīgs, - tu stāvēsi Dievišķās tiesas priekšā”
Uzraksts virs rātes zāles durvīm Tallinas rātsnamā

Sākums

Valmieras vēstures ritējums laika gaitā bijis ļoti mainīgs. Pārticība miera gados mijusies ar postu un iznīcību daudzajos karos. 14. gadsimtā, (1323.) dokumentos pirmo reizi tiek minēta pilsētas pārvalde rāte ar vienu birģermeistaru un četriem palīgiem rātskungiem, sekretāru un bendi. Salīdzinot ar mūsdienu Eiropas Savienības tirdzniecības iespējām, būdama Hanzas savienības locekle no 1365. gada, jau komunicējusi ar Krievu zemēm un daļu Eiropas. Minētajā savienībā tolaik ietilpa ne tikai īstās, balsstiesīgās pilsētas, bet arī nelielās pilsētiņas, baudot visas lielo tirdzniecības pilsētu priekšrocības. Ordeņa piešķirtās Rīgas tiesības, kā arī tirdznieciskie sakari ar Pleskavu un Novgorodu, igauņu Tērbatu un Rēveli, Pērnavu un Vīlandi veicināja ekonomisko uzplaukumu. Interesanti būtu „ceļojot laikā” un uzzināt, - tieši kur pulcējās rātskungi, pilsētas viesi un svešzemju tirgotāji? Vācbaltu literāts Vilhelms Heine savā darbā „Piezīmes Valmieras vēsturei” (Rīga,1893.) uzskaitījis no 1374. līdz 1468. gadam gandrīz divus desmitus rātskungu, tomēr precīzu ziņu par rātsnama celšanas gadu un plānojumu viduslaikos, nav.

Mūros ieskautais un nezināmais

Kopš dibināšanas Valmierai, līdzīgi kā citām senākajām viduslaiku pilsētām visapkārt bija mūri ar sargtorņiem un vārtiem, kas veda laukā uz galvenajiem ceļiem. Mūru uzturēšana pilsētas drošības labā prasīja ne vien daudz pūļu, bet maksāja arī naudu, kuras gan, visbiežāk pilsētas rātes kasē nemaz nebija. Turklāt, 16. gs. otrajā pusē, uzlabojoties šaujamieročiem, vecie pilsētas mūri nespēja garantēt vajadzīgo drošību. Zviedru valdība (1622.) piešķīra Valmieru Akselam Uksenšernam ar noteikumu, ka „viņam jānocietina pilsēta un jāuztur garnizons”. Turpmākajos 60 gados uz rietumiem no pils vārtiem tika iemērīta apmēram 300 x 300 m liela teritorija nelielai pilsētiņai. Nosprausti regulāri kvartāli ar taisnām ielām un uzcelti jauni nocietinājumi, kurus vēl pastiprināja ar sešiem bastioniem. Vērienīgie paplašināšanās pasākumi ne vien pārveidoja Valmieru, bet arī ietekmēja tās izaugsmi.

Apskatīt karti
Valmieras plāns 1797. gadā. Rātsnams (R) – tirgus laukumā stūrī, tagadējā teātra administrācijas korpusa vietā.

Lai gan zināms, ka toreizējais pilsētas īpašnieks Uksenšerna pēc 1622. gada arī atjaunojis rāti ar birģermeistaru un četriem rātskungiem, joprojām nav atrastas precīzas ziņas par rātsnama atrašanās vietu arī zviedru laikos. Pētniece Irēna Bākule izvirzījusi pieņēmumu, ka „ [..] iespējams, ka rātsnams nodedzis 1689. gada lielajā ugunsgrēkā vai gājis bojā 1702. gadā krievu uzbrukuma laikā. Tomēr arī 1688. gada plāna paskaidrojumos rātsnams nav minēts. Pirmo reizi rātsnams parādīts 1797. gada Valmieras plānā – tas atradies pretim Sīmaņa baznīcai, tirgus laukuma un Pēterburgas ielas stūrī. 20. gadsimta 30. gados fotoattēlos redzama vienstāva koka ēka, kurai ir augsti virspamati un augsts divslīpju kārniņu jumts ar nošļaupumiem galos. Rātsnams sastāvējis no lielākās pamatēkas un ar piebūvi pievienotas mazākas ēkas. Pamatēka bija būvēta simetriska – ieejas durvis atradās uz galvenās ass, bet katrā durvju pusē bija trīs logi; ārdurvju vērtnes ar rokoko stila rotājumiem [..]”(Rātsnami Latvijas pilsētās –Zinātne, 2001.)

Pašā viducī

VECAIS RĀTSNAMS 1920. to gadu beigās.

Patiešām, pēdējā rātsnama adrese, gadus simts atpakaļ, būtu bijusi uz kuvēra (vēstules I.Z.) rakstāma kā Pēterpils iela 3. Nams atradās parocīgā un ērtā vietā, pašā pilsētas viducī, tirgus laukuma malā. Ir zināms, ka savulaik, pamatojoties uz pilsētas valdes 1791. gada 19. augusta lēmumu, īpašums zemesgrāmatā reģistrēts ar reģistra Nr. 2. Pirmās Latvijas valsts laikā, 1920. tos gados, mainījās valdes nama oficiālā adrese - Lāčplēša iela 3. Bet vislielākās pārmaiņas sagaidīja pašu veco rātsnamu, jo 1926. gadā, speciāli pilsētas pašvaldības vajadzībām, tika pārbūvēts bijušais Dr. G. Apiņa nams Rīgas ielā 33. Tam uzcēla otro stāvu, iekārtoja telpas pārvaldei un ierīkoja sēžu zāli 250 personām. Taupīja un naudu pašvaldības budžetā skaitīja arī tolaik, jo kopējās izmaksas nepārsniedza plānotos trīsdesmit tūkstošus - Ls. 28.000. Kāpēc bija jāpārceļas uz jaunām telpām? Esošais rātsnams administrācijas vajadzībām vairs neatbilda. Bija nepieciešamas jaunas un laikmetīgas telpas. Bez tam, toreizējā pilsētas pašvaldība nemaz neslēpa viedokli, kuru atbalstīja arī daudzi no valmieriešiem, ka vecais nams ir morāli novecojis un ir „ kā kauna traips jaunās un plaukstošās Latvijas apriņķa pilsētas statusam”. Protams, ka bija tomēr nedaudz žēl šķirties no tik pierastā un vairākās valmieriešu paaudzēs tik ļoti sarastā vecā nama. Te vairākās paaudzēs „iegrāmatots listēs” katrs Valmieras pilsonis, sākot no dzimšanas un izsvītrots no iedzīvotāju reģistra, ja bija devies tālākā ceļā Dieva mierā… 1930. gados bijušā rātsnama telpās darbojās Putniņa mehāniskās darbnīcas.

1970. gadā šajā vietā uzcēla Leona Paegles Valsts drāmas teātra jauno korpusu, bet izrādās, ka rātsnams tomēr palicis „iemūžināts” saistībā ar kreisstiesas tulku un norakstītāju (apriņķa tiesas rakstvedi) Jāni Ruģēnu (1817.-1876.).

Taisnību meklējot

Viens no Ruģēna niknākiem ienaidniekiem bijis rātskungs Prāmss. Pēc dažām vecajam dziesminiekam nodarītām pārestībām no rātskunga puses, kādu rītu, kad tas, kā parasti, cienīgi gājis uz rātes namu, Ruģēns sagaidījis Prāmsu uz tirgus laukuma. Kad Prāms cienīgi tuvojies Ruģēnam, tas noliecies rakņājies saslauku čupā. –„Ko jūs, Ruģēn, tur meklē? ”Prāmss jautā rakņātājam. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,” dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Par tik bezkaunīgo atbildēšanu rātskungs dusmās sācis kliegt un saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildīja arī Valmieras pilsētas policista vietu. Vācu kungs dodas uz rātes pusi, bet piesauktais likumu sargātājs Jēkabs nu strauji tuvojies taisnības meklētājam. [..] „Tas palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, Ruģēns atgriezies sabāž rokas bikšu kabatās un, izgāzis krūtis, smejas par ķērāju”.

Mērkaķis rātes namā

Otrs Ruģēna ienaidnieks bijis kreistiesas arhivārs Ulpe. Kādu rītu Ruģēns uz tirgus laukuma saticis kādu dūšīgu lauku veci. –„Paklau, onkul, vai tu negribi redzēt mērkaķi? Īstu?” Uzrunātais atbildējis, ka grib gan „Sen neesmu viņu redzējis, bet cik tā špāse maksā?”. –„Ko nu nieku maksā,” Ruģēns mierinājis. „Par rubli brīv` arī pakaitināt.” –„Nu labi, es paņemšu arī pātagu līdzi.”. Vecais atstājis ratos sievu, bet pātagu paņēmis līdzi. Ruģēns ievedis ziņkārīgo dzīvnieku mīļotāju, izstāstot, - kā ieiet un mērkaķi atrast. Vecais, pātagas kātu saujā spiezdams, iegājis kancelejā, kur patiešām sēdējis pats Ulpe. Ar izspiedušos zodu, pliku zemu pieri un košu vīriešu rotu - kupliem matiem pakausī. Večuks ar smīnu raugās „zvērā”. Tas atkal ļoti izbrīnījies raugās ienācējā… Pārsteigts, jo pieradis pie zemnieku godbijības, arhivārs, pār brilli lūrēdams, jautājis, ko šim vajagot. „Gluži kā cilvēks!” vecais nobrīnījies. „Un runā! Jāpakaitina!”. Nu ņiprais večuks apmulsušo rātes darbinieku sāk bakstīt ar pātagas kātu. „Ko, tu, lop`, dar`?” - Ulpe iesaucies un uzlēcis kājās. „Tas cilvēk` ir traks!”- „Ej nu, mērkaķi! Par rubli varu tevi pakaitināt,” „Ņerr - ņerr.” Parādi zobus!”. Protams, ka tūliņ un nekavējoties aktīvais dabas draugs arestēts. Izprašņājot, atklājies, ka pie vainas, protams, ir atkal Ruģēns, kas „[..] kā jau visos bīstamos momentos, jau pārceļojis pār tiltiņu pagasta teritorijā”.

Rātslaukums

REVOLŪCIJAS VĒJOS. Rātslaukumā 1917. gada aprīlī – ar sarkanbaltsarkano karogu un prasībām pēc miera, darba un maizes.

Joprojām - pilsētas sirds. Pie Sīmaņa baznīcas un Valmieras Domes ēkas. Vienmēr sakopts. Tas kļuvis atkal ne vien par pilsētas centrālo laukumu, bet arī par iecienītu atpūtas vietu ar dažāda rakstura pasākumiem un Jaunā gada sagaidīšanu. Gadsimti un kari vairākkārt mainījuši gan tā izskatu, gan funkcijas. Pie „špriču mājas” mundieros svinīgajās parādēs maršējuši pažarnieki. Ar un bez ūsām, spožām ķiverēm un daiļo dāmu sajūsmas skatu pavadīti! Vīzīgos un lepnos vācu kungus, Pirmā Pasaules kara laikā, 1917. gadā nomainīja skarbi vīri, kas atkal prasīja taisnību - „izbeigt karu un piešķirt zemi”, bet 1920. gada 18. novembrī Rātslaukumā, pie pilsētas valdes ēkas, Latvijas valsts otrajā dzimšanas dienā valmieriešus uzrunāja toreizējais pilsētas galva Alberts Ziediņš. 1940. g. agrākās ugunsdzēsēju depo ēkas vietā, laukuma ārmalā uzcēla modernu divstāvu viesnīcu „Tērvete” ārvalstu tūristiem, kas dotos uz vasaras olimpiskajām spēlēm Helsinkos.

Pēc 2. Pasaules kara viesnīcai, nu jau ar nosaukumu „Gauja”, klāt piebūvēja (1965.) trešo stāvu. Vidējās paaudzes valmierieši noteikti atcerēsies 70.-80. gados populāro kafejnīcu „Sīmanīti”. Divatā vai kopā ar draugiem iemalkot tasi kafijas un nobaudīt leģendārās „Vecrīgas” kūciņas kāroja ikkatrs! Mūsdienās Rātslaukumā, rudenī (oktobrī) atkal notiek ikgadējais Simjūda gadatirgus. Gadsimtos mērāma vēsture arī kādreizējiem mazajiem iknedēļas tirgiem; no viduslaikiem līdz pat 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem (1936.) rātslaukums – to tradicionālā norises vieta. Neskatoties uz lielķibeli, labi apmeklēts bija Ziemassvētku tirdziņš, kurā piedalījās amatnieki, dažādu rokdarbu tirgotāji un gluži kā senākajos laikos, gaisā vējoja kanēļa un piparkūku smarža. Bet, ko nu vairs par ziemu, gaidīsim pavasari!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Valmieras puikam Adalbertam Bubenko - 100. 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Adalberts Bubenko
  2. Arnolds Krūkliņš
  3. Jānis Daliņš
  4. Soļotāji
Valmieras puikam Adalbertam Bubenko - 100.

Latvijas soļošanas vēstures spožākā zvaigzne valmierietis Jānis Daliņš, kuram novembrī bija 105. gadu jubileja, ir pazīstams daudziem sporta dzīves cienītājiem. Mazāk zināms ir otrais mūsu olimpietis soļošanā valmierietis Adalberts Bubenko. Janvārī viņam būtu 100 gadi.

A. Bubenko dzimis 1910. gada 16. janvārī. Viņa tēvs strādāja par lokomotīves vadītāju mazajam bānītim un brīvajos brīžos nodarbojās ar sportu. Arī trīs dēli pievērsās sportam. Vecākais brālis Eduards nodarbojas ar skriešanu, Adalberts kļuva par soļotāju. Abi dzimuši igauņu zemē Moisekilā. Jaunākais brālis Jānis dzimis Valmierā un beidza studijas Latvijas Universitātē.

Adalberts Valmieras Sporta dārzā soļošanas ābeci apguva pie Jāņa Daliņa, soļošanu nepameta arī studējot tirdzniecības zinātni Rīgā un vienlaikus strādājot Armijas ekonomiskajā veikalā, kur vadīja delikatešu nodaļu, darbā nostaigājot vairākus kilometrus. Bieži uz darbu ņēma arī sporta apģērbu, lai vakaros trenētos. Pirmie lielākie panākumi sportā sasniegti 1930. gadā tikai 20. gadu vecumā, kad viņš uzstādīja trīs jaunus Latvijas rekordus – 15, 20 un 25 km soļojumos un izcīnīja Latvijas meistara titulu 25 km distancē.

1930. gada 30. - 31. jūnijā Rīgā notika starptautiskās sacensības soļošanā, par tām prese rakstīja: „…negaidīti braši soļo kopā ar J. Daliņu otrs valmierietis Adalberts Bubenko. Viņš visā klusumā Valmierā kopā trenējies ar Daliņu un tagad rāda, ko īsti var, kad konkurence spiež. Bubenko šoreiz pārspējis pats sevi, izdevās vairāk, kā citi gaidījuši, kā pats cerējis…”.

1931. gada 30. un 31. maijā Rīgā un 7. jūnijā Valmierā notika starptautiskās vieglatlētikas sacensības, kas pieredzēja nebijušu skatītāju pieplūdumu. Rīgā sacīkstes apmeklēja 12000, bet Valmierā 5000 skatītāju, kaut Valmierā toreiz dzīvoja ap 8000 iedzīvotāju. 1931. g. 12. jūnijā laikraksts „Valmierietis” rakstīja – „…nekad vēl Valmierā nav bijušas starptautiskas sacīkstes ar pasaules rekordistu piedalīšanos. Tas ir pierādījums tam, ka minētie pasaules rekordisti ciena mūsu Daļiņa sportista spējas un viņa personīgās īpašības”. Skatītājus nepievīla arī valmierietis Adalberts Bubenko, kurš ieguva trešo vietu.

Uzmundrinoši līdzjutēju saucieni „nesteni, Bubi! Griez!, „Bubīti sarauj !” bija dzirdami daudzās sacensības. Viņam sanāca labi, kaut soļoja pasmagi, nošķiebis galvu uz vienu pusi, bet soļošanas stils bija korekts. Labāk padevās garas distances, īsajām pietrūka ātruma.

1932. gadā sezonai beidzoties, Eiropas labāko soļotāju ranga tabulā J. Daliņš (nu jau olimpiskais vicečempions) ar 48 punktiem bija otrais, bet labāko soļotāju desmitnieku noslēdza A. Bubenko ar 12 punktiem.

Valmieras puikam Adalbertam Bubenko - 100.

1933. gadā 25 km distancē soļošanā A. Bubenko otro reizi izcīnīja Latvijas meistara titulu un toreiz tik populārajās „Šķērsam Berlīnei” sacensībās 67 dalībnieku vidū ieguva 5. vietu. 1934. gadā uz šīm sacensībām Adalberts aizbraukt nevarēja līdzekļu trūkuma dēļ, taču gada noslēguma labāko soļotāju sarakstā 5 un 10 km distancē ierindojās 2. vietā.

1936. gads bija atkal olimpiskais. Uz XI olimpiādi Berlīnē no Latvijas pretendēja trīs soļotāji – Daliņš, Krūkliņš, Bubenko, kurš pēdējās pārbaudes sacensības 40 km distancē uzvarēja. Pirms brauciena visi trīs trenējās Valmierā, bet pēdējo nedēļu – Mellužos. Cerības bija vis optimistiskākās. Favorīts neapšaubāmi bija J. Daliņš, kurš cerēja uzvarēt, uz to cerēja arī visi Latvijas līdzjutēji. Tāpat kā Losandželosā 1932. gadā, arī Berlīnē bija paredzēta tikai viena distance - 50 km.

No Adalberta Bubenko atmiņām: „5. augustā plkst. 14 uz starta nostājās 33 dalībnieki…Laiks bija nemīlīgs un vēss. Mēs – trīs latvieši, Švābs, anglis Vitloks un vēl daži, turējāmies kopā. Astotajā kilometrā angļu tiesnesis bez brīdinājuma noņēma A. Krūkliņu, bet J. Daliņš kāpināja tempu un aizsteidzās pie līderiem. Komandas vadītājs Alberts Rumba ziņoja, ka esmu 17. vietā, bet tempu kāpināju un pusceļu veicu kā astotais. Daliņš izstājās 36. km. 43. km izvirzījos 3. vietā. Savu trešo vietu nevienam vairs neatdevu. Trūka jebkādas informācijas, cik tālu Švābs un Vitloks. Tikai beigu daļā, kur varēja pārredzēt ceļu, ieraudzīju priekšā Švābu. Biju viņam krietni tuvojies, bet noķert bija par vēlu. Pēc sacensībām biju ne pārāk noguris, taču arī nesvaigs. Biju pirmo reizi mūžā nosoļojis tik garu gabalu. Domāju, vai tik distance ir pareizi izmērīta, ka esmu sasniedzis tik labu rezultātu…” No uzvarētāja angļa H. Vitloka valmierieti šķīra 2 minūtes. Neviens nebija gaidījis no A. Bubenko tik labu sniegumu! Taču latviešu mītnē atmosfēra bija drūma: visi bija sašutuši par tiesneša rīcību (noņēma no trases it kā aiz pārskatīšanās) attiecībā pret uzlecošu soļošanas zvaigzni Arnoldu Krūkliņu, vēl jo vairāk tāpēc, ka latviešiem iepriekšējā dienā nevajadzēja soļot pārbaudes sacensībās, jo viņu soļošanas stilu uzskatīja par labu. Jāņa Daliņa soļošanas stils vispār tika uzskatīts par nevainojamu. J. Daliņš istabā esot nemitīgi staigājot runājis: „…es nesaprotu, kas noticis…”, bet Bubis – raudāja! Kad jautājuši par ko, esot atbildējis, ka žēl Daliņa!

Sagaidīšana Rīgā tomēr bijusi sirsnīga. Valmierieša A. Bubenko bronza soļošanā un rūjienieša E. Bietaga sudrabs grieķu-romiešu cīņā līdz 87 kg olimpiādē bija varens sniegums! A. Bubenkam ticis daudz dāvanu, bet priekšniecība paaugstinājusi algu.

Kopumā 1936. gads Latvijas soļotājiem bija veiksmīgs; Eiropas valstu soļotāju ranga tabulā Latvija ieņēma otro vietu aiz Zviedrijas, bet A. Bubenko individuāli ieņēma 6. vietu.

1937. gada pavasarī latviešu soļotāji guva necerētu panākumu – beidzot uzvarēja tradicionālajās „Šķērsām Berlīnei” komandu vērtējumā un pirmo reizi uz Rīgu atveda ceļojošo balvu. 90 dalībnieku konkurencē Daliņš bija trešais, Priga piektais un Bubenko – devītais. Valmieras līdzjutēji atkal skandināja: „Valmieriešiem soļot nieks, uzvarēt - tūkstoš prieks!”.

Taču panākumi ne vienmēr bija izšķirošais faktors, lai varētu piedalīties sacīkstēs. Tā 1938. gadā uz Eiropas otrajām meistarsacīkstēm vieglatlētikā Parīzē A. Bubenko netika līdzekļu trūkuma un ne organizētības dēļ. Eiropas meistarsacīkstes šoreiz notika bez latviešu soļotāju līdzdalības. 1939. gadā Latvijas 10 labāko soļotāju sarakstā A. Bubenko vārds vairs neparādās, arī okupācijas gados sacensību pieteikumos viņa uzvārds nav redzams.

A. Bubenko 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz Kanādu, kur tāpat kā Valmierā nodarbojās ar tirdzniecību. Latviešu sabiedriskajā dzīvē nepiedalījās, tomēr vēl reizi mūžā „nosoļoja” 50 km – šoreiz kā skatītājs 1954. gadā Melnburna olimpiskajās spēles vērojot un jūtot līdz „pirkstgala-papēža” meistariem.

Olimpiskais bronzas soļu īpašnieks, Valmieras puika Adalberts Bubenko Aizsaules dārzos iesoļoja 1983. gadā 7. jūlijā, apglabāts Toronto.

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.) 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Riteņbraucēji
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Valmierai ir senas sporta tradīcijas. Valmieras Riteņbraukšanas biedrība dibināta jau 1891. gadā. Vēlāk šis gads tiek uzskatīts par sporta biedrības dzimšanas gadu. 1912. gadā sporta organizācijas vadību pārņēma latvieši. Par priekšnieku bija ievēlēts aktīvais Valmieras sabiedriskais darbinieks un labdaris Dr. G. Apinis. Galvenais sporta veids bija riteņbraukšana. Sacensības notika ar Rīgas, Valkas un Tērbatas sportistiem. 1912. g. Limbažu ielā izbūvēja 273 metrus garu velotreku ar sarkanā māla segumu un ar zemes uzbērumiem galos, tautā sauktus par „kurvjiem”.

Eduards Lācers

Valmierietis Eduards Lācers bija viens no ievērojamākiem „vācu laiku” sportistiem, viens no Valmieras sporta biedrības dibinātājiem. Liels riteņbraukšanas ekskursiju rīkotājs un to dalībnieks. Apbraucis Vidzemi, Kurzemi, Igauniju. Piedalījies riteņbraukšanas stafetē pret pasažieru vilcienu no Rēveles līdz Rīgai. Sportisti vilcienu apdzina par pusotru stundu. Viņa pirmais ritenis bijis ar priekšējo lielo un pakaļējo mazo riteni.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Līdz 1912. gadā Valmierā Sporta biedrību vadīja vācieši, bet 1907. gadā Rīgā nodibināja pirmo latviešu riteņbraucēju biedrību „Marss”. Vēlāk tieši latviešu sportisti bija vadošie Krievijā un piedalījās 1910. gada olimpiādē Stokholmā. Valmierā no 1910. g. līdz 1920. gadam riteņbraukšanas meistari bija Oļkalns, Ārglats, Bodnieks, Tarvītis.

Braucamrīki bija smagi. Pirmais ritenis svēra 3 pudus (48kg). Viss rāmis sastāvēja no pildītiem roriem. Spieķus, rumbiņas iegrieza ar vindām. Ar tādu ilgi pabraukt nevarēja, jo spieķi vienmēr leca laukā. Toreizējiem riteņbraucējiem bija nepieciešams plēšu pūtējs smēdē. 20. gs. 20. gadu sākumā braukšanai izmantoja ārzemēs ražotus sacīkšu ratus, piemēram, angļu firmas ,,Osman”, gan Rīgā, Bukses darbnīcā darinātus divriteņus.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

20. gs. 20. gados bija riteņbraukšanas uzplaukums Latvijā, sevišķi treka braucienos. Riteņbraukšanas sporta biedrību pārdēvēja par Valmieras Sporta biedrību. Biedriem ieeja bija par brīvu. Kārtējie riteņbraucēju mači notika četrreiz gadā, bieži kopā ar soļošanu. Uz sacensību vietu devās gājienā, pūtēju ragu mūzikai skanot. Parādi vadīja viens no riteņbraucējiem-vecmeistariem ar riteni pie rokas un medaļu lenti pie krūtīm. Pirmie gājienā soļoja vieglatlēti kolonu noslēdza riteņbraucēji ar velosipēdiem. Parasti sacensību programma bija 1 km sprinta brauciens un 5 km distance, kurā izcīnīja ceļojošo balvu. Ja bija uzvarēts 3 gadus pēc kārtas, kā arī pavisam 5 reizes, tad balva pārgāja sportista īpašumā. Par pēdējo cīnījās ilgus gadus, līdz to ieguva vairākkārtējais Latvijas čempions šosejā un trekā Arvīds Immermanis.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Tiesāja Valmieras ,,elites” sabiedrība. Toreiz tā bija goda lieta. Sacīkstēs piedalījās braucēji no Rīgas, Ventspils, Liepājas, Jelgavas un Tartu. Valmierieši brauca atbildes vizītēs. Lai piesaistītu vairāk skatītāju un atrastu jaunus riteņbraukšanas talantus, sacensību organizatori mēdza izsludināt 1 km treka braucienus dāmām un kungiem no skatītāju vidus. Reiz šādā braucienā pieteicās Valmieras ģimnāzijas audzēkne Elza Piešiņa (Rubļevska). Turpmāk viņa ar A. Verjovkinu, L. Ķerpi un Freimani bija tās pirmās valmierietes, kuras startēja visās sacīkstēs, kur vien bija „dāmu” braucieni.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

20. - 30. gados Valmierā bija pazīstami tādi treka riteņbraucēji kā Aleksejs Fjodorovs, Nikolajs Kuļikovskis, Jānis Pelsis, Kārlis Pelsis, Jānis Rozītis, Jānis Auris, Pēteris Dēdiņš, Vilis Grāmatiņš. Spēcīgi šosejas braucēji bija Jānis Geldbergs, Jānis Auris. Šosejas sacensības toreiz notika uz lauku ceļiem. Parasti brauca Valmiera – Burtnieki - Valmiera un Burtnieki – Valmiera - Burtnieki. Starts tika dots ar 2 minūšu intervālu.

Valmierā toreiz bija 6 divriteņu remonta darbnīcas, bet Valmieras Sporta biedrības velomehāniķis Priede pats izgatavoja treka sacīkšu divriteņus. Valmierieši varēja izvēlēties dažādus velosipēdus. No Pētera Pūka sludinājuma „Valmierietī”: ”Kā arvien, tā arī tagad Valmieras un apkārtnes vienīgais priekšstāvis uz slaveniem velosipēdiem P. Ozolnieks - „Grand-Prix”, a/s G.Erenpreisis un b-ri- „Omega” un „ Latvello-Standart”, „Special” esmu es. Bez tam šogad savu noliktavu no jauna papildinu ar visu iecienītiem G. Ērenpreiss - Original velosipēdiem, caur ko manā veikalā ir sakopoti visu slavenāko Latvijas fabriku velosipēdi un pircējiem atkrīt liela staigāšana, meklējot vadošās markas. Izdevīga daļa nomaksa”.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

20. gs. 20. - 40.gados riteņbraukšanas sacensības plaši rīkoja pagastos. Īpaši izcēlās Burtnieki, Brenguļi, Kocēni, Rūjiena, Dikļi. Dzimtas puses godu aizstāvēja burtniecieši Artūrs Devīts, Artūrs Priede, Raimonds Ozolants, Vilis Blūms, Vilis Ķipiņš un citi. No Valmieras un apkārtējiem pagastiem labi startēja Arnolds Bunte, Vilis un Roberts Trunti, Elmārs Tīrons, Jānis Kreilis, Vilis un Vilma Grinberģi.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

1936. gadā Latvijā notika pirmais „Vienības brauciens”, kurā piedalījās 1200 dalībnieku. Tas notika ar prezidenta Kārļa Ulmaņa svētību, ar domu vienot tautu, popularizēt jaunatnes vidū stipru, veselu garu. Prezidents pats arī apbalvoja uzvarētājus. Īpaši sekmīgs Valmieras puses riteņbraucējiem bija ceturtais „Vienības brauciens” 1939. gada 26. un 27.augustā. 5300 braucēju konkurencē 2. klasē uzvarēja Artūrs Priede (Burtnieki), bet 4. klasē ātrākais bija Vilis Trunts (Brenguļi). Dāmu klasē ar sacīkšu divriteņiem trešā bija Vilma Grinberga (Trikāta). Tā saucamajā Valmieras apriņķa klasē uzvarēja Kārlis Tīrons.

Un kaut K. Ulmani vairs nav mode citēt, atļaušos fragmentu no viņa vēlējuma Vienības brauciena dalībniekiem 1938. gadā.

„Riteņbraukšanas sports ir tāda sporta nozare, kura patiesi un visā īpatnībā pelna vārdu – tautas sports. Neviens cits sporta veids nevar apvienot tik daudz dalībnieku, nevienā citā sporta veidā nav iespējams cilvēkiem tik plašos apmēros un tik lielā skaitā piedalīties. Mēs redzam, un visi, kas divriteņus lieto, to zina, - ka ar divriteņiem mēs var apbraukāt mūsu zemi un izjust arvien dziļāk viņas skaistumu. Es vēlos, lai arī sportā izpaužas mūsu uzņēmība, spējas, spēks. Jo spožāk tas izpaudīsies, jo dziļāka un lielāka taps paļāvība un ticība sev, mūsu zemei, mūsu tautai un valstij”.

Valmieriešiem neizpalika veiksme, startējot arī starptautiskās sacensībās. 1939. gadā Vācijā, braucot 170 km distanci, Arnolds Bunte izcīnīja 7. vietu, bet Baltijas meistarsacīkstēs Latvijas valsts izlases sastāvā viņš uzvarēja un ieguva jaunu valsts rekordu Valmieras stadiona atklāšanas svētkos. 1940. gadā Arnolds Bunte izcīnīja otro vietu 100 km distancē.

Visus labus nodomus izjauca karš. Kara laikā sporta dzīve turpinājās, bet lielā sajūsma un prieks bija noplacis, taču drīz pēc kara Valmieras riteņbraucēji atkal segloja savus „dzelzs rūmākus”, un jau 50. gadu sākumā Valmieras riteņbraucēji plūca laurus ne vien Rīgā, bet arī plašā Padomijā.

Piecdesmito gadu sākumā sports bija sadrumstalots starp vairākām sporta biedrībām, taču sporta veidi, īpaši riteņbraukšana kļuva masveidīgi.

1949. gadā sacensībās „Gruzijas kara ceļos” 414 km distanci valmierietis A. Bunte veica otrais. PSRS meistarsacīkstēs 30 km riteņbraukšanas krosā Maskavā viņam bija pirmā vieta.

20 gs. 40. - 50. gados pazīstami Valmieras riteņbraucēji bija; E. Martinsone, L. Riekstiņa, J. Borsukovs, K. Dreimanis, A. Pelcbergs, J. Lūsis, A. Siliņa, A. Ozola, N. Teterovska un citi. PSRS sporta meistara titulus saņēma J. Martinsone, H. Japiņš un citi.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Valmieras Novadpētniecības muzeja,
vēstures speciāliste Regīna Valtenberga

Saistībā ar Ziloņu ielas nosaukuma… 4

Saruna 4
Atbildes 0
  1. Ziloņu iela
artursreiljans, : Skaidrs, paldies! Kā šajā gadījumā…

Saistībā ar Ziloņu ielas nosaukuma izcelsmi: tagadējās Ziloņu ielas vārds savulaik cēlies no kādreizējā senā viduslaiku pilsētas aizsargbūves (bastiona) kā Zilais bastions (Blaue Bastion). Uz tā 1914.g . uzcelta slimnīca; tagad joprojām darbojas veselības centrs „Bastions”, Bastiona ielā Nr. 24.

Ielas oficiālais nosaukums Blaue Bastion piešķirts 19. gadsimtā. Lai to atšķirtu no netālās, bet svarīgākās Bastiones ielas (Die Baβtion Strasse) un nogādātu pasta sūtījumus uz mājām, uz vēstulēm, pastkartēm un sūtījumiem rakstīja namīpašnieka uzvārdu un mājas kārtas numuru; piemēram „Pēteris Neļķe Die Bl. Baβtion Strasse 1”. Divdesmitā gadsimta sākuma (1908.) Valmieras plānā, mērnieks ielas nosaukums vēl vairāk vienkāršojis uz „Blaue Strasse Domājams, ka jau 1. Pasaules kara gados (1915-1917) vāciskais nosaukums jau nomainīts pret latvisko „Ziloņu”, kuru ikdienā jau savus pārdesmit gadus lietoja vienkāršie pilsētas latviešu tautības iedzīvotāji.

Ne Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, ne vācu okupācijas un pēckara gados ielas nosaukums nemainījās. Bet interesants man šķita fakts, ka vienīgajā - 1980. to g. sāk. Valmieras aeroģeodēziskajā kartē, kur ielu nosaukumi ir krievu valodā , redzama arī „ул. Зилоню” pie Dzirnavu ezeriņa „озеро Дзирнаву”.

Pievienoju arī pirms dažiem gadiem laikraksta „Liesma” pielikumā „Valmierietis” (2005. – Nr. 26.) publicēto manas bijušās kolēģītes, vēsturnieces Sandras Ziediņas rakstu par Ziloņu ielu.

Laikraksta „Liesma” pielikums „Valmierietis” (2005. – Nr. 26.)
Apskatīt karti
Valmieras zviedru laika plāns (1688.), kur redzams Zilais Bastions
Apskatīt karti
Valmieras plāns (1908.), kuru zīmējis zvērinātais mērnieks Roberts Jakobsons. Palielinot vairākkārt centra ieliņas, pie Dzirnavu ezeriņa redzama Ziloņu ieliņa ar vācisko nosaukumu –vienkārši Blaue Strasse
Apskatīt karti
Valmieras plāns, bez datējuma, bet domājams, ka 1982.-1984. Redzams Ziloņu ielas nosaukums krievu valodā.

Valmieras Novadpētniecības muzeja
vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Kozlovu dzimta
  2. Marta Alberinga
  3. Spāņu dejas
  4. Valmieras Goda pilsone
Kazlovu dzimta ap 1909. - 1910. gadu. 1. rindā no labās māte Kristīne Kazlova ar Martu klēpī; 2. rindā vidū vecaistēvs Kārlis Kazlovs; 3. rindā vidū tēvs Jānis Kazlovs, pa labi tēvabrālis Kārlis.

Marta Kazlova-Alberinga dzimusi Valmierā Jāņa un Kristīnes Kazlovu ģimenē. Kazlavu dzimta nāk no Valmieras apkaimes. Vectēvs Kārlis Kocēnu muižā bija mucinieks, vēlāk pārcēlās uz Valmieru, kur netālu no pareizticīgas baznīcas uzbūvēja savu māju. Tur arī piedzima Martiņa.

Marta Alberinga 1928. gadā. Valmierā.

1909. gadā Marta mācījās Valmieras pamatskolā, vēlāk Rīgas baleta skolā pie A. Fjodorovas un B. Vīgneres. Mīlestība uz deju Martai sākās jau bērnībā, redzot toreiz ievērojamās baletdejotājas Elvīras Rones priekšnesumu Valmierā. Māte viņas velmi dejot sākumā neatbalstīja, bet vēlāk piekrita meitas izvēlei. Mācoties Beatrises Vīgneres studijā Rīgā, skolotāja ieteica Martai pievērsties tieši spāņu dejām. 1933. gadā Marta Alberinga ieprecējās slavenajā Alberingu dzimtā. Viņas vīra krusttēvs Arturs Alberings bija Latvijas vairākkārtējais Zemkopības ministrs un Ministru prezidents. 1937.gadā Marta Alberinga devās uz Franciju, lai mācītos pie slavenajiem spāņu deju pasniedzējiem Vinsenta Eskudero, Terezīnas un Deherēras. Martas Alberingas pirmais solodeju vakars notika 1940. gada 12. februārī Rīgas Latviešu biedrības namā kopā ar baletdejotāju Arvīdu Ozoliņu.

Komponists Volfgangs Dārziņš par šo koncertu rakstīja:
„Marta Alberinga, redzams, visai rūpīgi studējusi spāņu dejas tradīcijas. Māksliniece teicami pārzina spāņu dejas formu, labi pārvalda ārējo tehniku. Jāatzīmē viņas izkoptā kastanjetu spēle, papēžu piesitienu māka, ”knipju” tehnika. Viņas dejojums būtu jo pārliecinošāks, ja saskatītu tajā vairāk artistiskas dzirksts.”

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Tieši artistiska dzirksts vēlākajās uzstāšanās bija nevainojama un aizraujoša! “Balto un garo rišu šlepi meistarīgi viņa izvadīja “Fandango”. “Habanērā” Marta sauca – nāciet dejojiet visi, tas ir skaisti!.. Deju “Flamenko” varēja skatīties un skatīties balto rišu mirgojumu dēļ… Visu Martas deju karaliene bija “Korrida”. Tā bija uzvara pār tumšajiem spēkiem, taču visvairāk pārsteidza Martiņas stāja pēc uzvaras – tas bija īsts triumfs,” tā savās atmiņas rakstīja Ausma Lēmane, sporta deju trenere no Liepājas teātra laikiem.

Pirms kara Martai izdevās sniegt tikai dažus koncertus. “Vairāki mani solo vakari bija arī Kauņā, kur mani fotografēja slavenais latvietis Kārlis Bauls. Tās ir manas labākās fotogrāfijas, tamdēļ vienmēr liku tās uz savām afišām.”

Studija K. Baulas, Kauņa

Kara laikā māksliniece sniedza koncertus latviešu karavīriem frontē un viņai izveidojās draudzīgas attiecības ar Latvijā izvietotās spāņu Zilās divīzijas karavīriem, kuri Martu dievināja. Pēckara gados Marta Alberinga bija Liepājas muzikālā teātra soliste, horeogrāfe un mākslinieciskā vadītāja, bet viņas vīrs Valfrīds Alberings spēlēja Liepājas simfoniskajā orķestrī. 1946. gadā Marta piedalījās estrādes mākslinieku konkursā Maskavā, kur saņēma laureātes diplomu. Pēc atgriešanās Rīgā viņa sāka strādāt Latvijas Valsts filharmonijā. Sekoja uzstāšanās dažādās Padomju Savienības pilsētās, bet nekad neizdevās apmeklēt ārzemes.

Kopā ar dejotāju Mahmudu Esambajevu, Maskavā, 1959. gads.

“Man ir bijis daudz partneru. Ar Osvaldu Lēmani dejojām divas dejas. Tad ar Viktoru Ozoliņu. Ar Gunāru Ilziņu daudz braukājām pa bijušo Padomju Savienību. Maskavā dejoju ar Lielā teātra solistu Georgu Tarabanovu. Ar Aleksandru Lembergu mēs bieži uzstājāmies kopā…divus gadus kopā ar Esambajevu: viņš dejoja savas indiešu dejas, bet es spāņu. Iestudējām arī abi kopā vairākas spāņu dejas, piemēram, ‘’Bulerias’’. Kad abi iznācām uz skatuves, izskatījās vareni – vienmēr visa zāle sajūsmā kliedza, un mēs bisējām.”

M. Alberingas koncertturnejas notika pa visu plašo Padomju Savienību. Viņa uzstājās gan Vorkutas zelta raktuvēs, gan Maskavas Lielajā teātrī: “Mums katru vakaru koncerti dažādos fabriku klubos, dārzos. Publika ir ļoti nesavaldīga, nāk uz garderobi paskatīties uz čigānieti. Kad koncerta beigās visi sanākam uz skatuves, no skatītāju puses atskan nemitīgi kliedzieni: “Samoi lučšei ciganke-pašai labākai čigānietei”

Māksliniece (sēž) pēc autovadītāja tiesību iegūšanas, 1933. g.
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Marta Alberinga viena no pirmajām Latvijas sievietēm, kurai kopš 1933.gada bija auto vadīšanas tiesības. “Pati pie sava auto tiku 1951. gadā. Manu “Pobedu” pazina visi, vēl tagad atceros tās numuru. Kopu to un mīlēju. Kā lai to nemīlētu, ja ar to izbraukāju krustu šķērsu pa visu Latviju, dodoties uz koncertiem un visu trupu un smagos čemodānus vadājot.”

Aktīvu koncertdarbību dejotāja beidza, kad saslima viņas māte. Tomēr līdz 1962. g. pāris reizes Marta Alberinga uzstājas dažos koncertos Latvijā. Daudzi viņu atrunāja no pārsteidzīga soļa, bet meita nolēma ziedoties mātes kopšanai. Kopš Martas Alberingas atvadīšanās no skatuves, neviens spāņu dejas izpildītājs Latvijā tik emocionāli un profesionāli vairs nav dejojis. “Nemaldīšos, ja teikšu, ka spāņu dejā var izdzīvot dzīvi, nemaz nesaprotot valodu. Šīs tautas dejas kultūra stādāma augstāk par visām citām tautu dejām. Pasakainais krāšņums raisījās liegi dejotā “Serenādē”, elegances skaistums atklājās dejā ar lielo sombrero “Tango”, kuru Martai vienmēr nācās atkārtot… ”, tā Ausma Lēmane.

Valfrīda Alberinga 50 gadu jubileja. No labās jubilārs, vidū E. Tons, M. Alberinga un vīra māsa Rasma, 1956. g.

Martas un vīra Valfrīda Alberingu vaļasprieks bija mākslas priekšmetu kolekcionēšana. “Pie tā, ka sākām kolekcionēt, ir vainīgs Alberings. Manam vīram bija talants gan zīmēšanā, gan mūzikā. Viss sākās ar Jāņa Tīdemaņa gleznu “Osta Francijā”, ko Alberings tajā gadā, kad apprecējāmies, nopirka par simts latiem.” Daļa Martas un Valfrīda Alberingu 30. – 40. gadu sākumā kolekcijas tika zaudētas kara laikā. Aktīvā kolekcionēšana atsākās 50. gados, kad Martas Alberingas augstie koncertu honorāri ļāva iegādāties ļoti augstvērtīgus mākslas priekšmetus, mēbeles, gleznas. Tomēr intensīva krājuma papildināšana apstājās, līdzko viņa pārtrauca koncertdarbību. Noteicējs mākslas priekšmetu izvēlē bija V. Alberings, kuram šajā jomā bija zināšanas un gaume.

Martas Alberingas portrets, mākslinieks Valdemārs Tone.

Slaveno, skaisto dejotāju gleznojuši tikpat slaveni tā laika mākslinieki: “Mani gleznojuši vai veidojuši skulptūrā septiņpadsmit mākslinieki. Pirmais bija Jānis Vecrumba. Mani portretēja arī Jānis Roberts Tilbergs, Konrāds Ubāns, Ērika Romāne, Džemma Skulme, Ludolfs Liberts…”

1995.gadā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā Alberingai veltīto izstādi apmeklēja spāņu dejotāji. Viņi bija bezgala iepriecināti, ka Latvijā mīt cilvēks, kurš visu savu dzīvi ir popularizējis viņu dejas un kastaņešu spēli. Nākošajā gadā sekoja Spānijas valdības ielūgums apmeklēt Spāniju. Šis bija Martas Alberingas pirmais ceļojums uz sen ilgoto sapņu zemi.

Barselonā ar Valmieras muzeja direktori Mirdzu Salnīti

Šo braucienu viņa uzskatīja par sava mūža lielāko balvu. “Kad lidojām pāri Spānijas robežai, Marta Alberinga sāka spēlēt kastaņetes. Spāņi slepus lūrēja, kas to dara. Šodien kastaņetes spēlē vairs tikai retais, tie, kuri mācās flamenko skolās. Ja kāds ārzemnieks to dara, tas viņiem liekas kā viens no pasaules brīnumiem.” M. Alberingas mūža darbs novērtēts ar Spānijas Goda ordeni (1996) un viņas vārds ir ierakstīts Spānijas kultūras Goda grāmatā.

Māksliniece un Valmieras pilsētas mērs M. Kučinskis, 1998. g.

Marta Alberinga 1998. gadā apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Kopš 2001. gada viņa ir savas dzimtās pilsētas Valmieras Goda pilsone.

Domādama par lielās mākslas priekšmetu kolekcijas un arhīva likteni, Marta Alberinga 1999. g. savā 90 gadu jubilejā uzdāvināja gadiem krātās kolekcijas daļu Valmieras Novadpētniecības muzejam, bet pārējo – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. 2004. gadā Valmieras Novadpētniecības muzejā tika atklāta M. Alberingai veltīta ekspozīcija “Nu mājās nāku…”. To apmeklējuši daudzi Latvijas un ārvalstu viesi.

Marta Alberinga savas kolekcijas vidū pirms nodošanas muzejiem ap 1999. gadu.

2002. gadā klājā nāca vēsturnieka Māra Branča grāmata par latviešu slavenāko spāņu deju dejotāju un kolekcionāri, kas visu savu mākslas priekšmetu kolekciju uzdāvinājusi Latvijas muzejiem, – par Martu Alberingu. Viņas vēstītais dzīvesstāsts lasītājam atklāj interesantu, asprātīgu, stipru, devīgu personību.Tekstu caurvij Māra Branča atsauces uz Martas Alberingas minētajiem notikumiem un cilvēkiem, kas ļauj grāmatai tapt arī par pastarpinātu ieskatu 20. gadsimta vēsturē. Ka raksta autors Māris Brancis.:“Dejotāja Marta Alberinga pieder pie tiem cilvēkiem, kuri kaldināja savu likteni. Viņu vadījusi mērķtiecība, stipra griba un neiedomājama neatlaidība. Viņa dzīvoja tikai dejā.”

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Ikdienas dzīvē Martas Alberingas mīlestība piederēja dārzam un īpaši putniem un kaķiem, daudzi aprūpēti, baroti gan mājas, gan vietās, kurās Marta apmeklēja.

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Martas Alberingas vēlme bija atgriezties dzimtajā Valmierā, pēdējo mūža gadu viņa mīlēta un aprūpēta pavadīja Valmieras pansionātā. 2005. gadā 13. decembrī Valmierā 96 gadu vecumā spāņu deju dejotāja Marta Alberinga guldīta zemes klēpī Valmieras Centra kapos, blakus savējiem.

Muzejā darbinieki, īpaši bijusī muzeja direktore Mirdza Salnīte, Matilda Kravale, ilggadējas Martas kopējas Rīgā un Valmierā Ārija Pakere un šā raksta autore, bija bieži mākslinieces ciemiņi. Ar direktores Ivetas Blūmas gādību algoti kopēji Martas Alberingas dzimtas kapiem Valmierā. Muzeja darbinieki Muzejā dienās ar ziediem atceras savējo labvēli, Valmieras meiteni - Martu Alberingu. Mākslinieces atstātais mantojums ir apskatāms Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja ekspozīcijā. Te redzama vērtīgākā daļa no vairāk nekā 1500 Martas Alberingas uzdāvinātajiem priekšmetiem. To vidū latviešu gleznotāju Jaņa Rozentāla, Jāņa Valtera un Kārļa Hūna gleznas, Latvijas, Vācijas, Francijas un Krievijas porcelāna un stikla izstrādājumi, mēbeles, rotaslietas, sadzīves priekšmeti, vēdekļi, fotogrāfijas un deju tērpi.

Valmieras Novadpētniecības muzejs un Valmieras pilsēta pateicība M. Alberingai par atstāto mantojumu.
Dzimtā pilsēta saņēma vairāk kā 800 priekšmetu:
- 17 gleznas un akvareļi,
- 131 porcelāna un fajansa priekšmeti,
- 16 stikla un vara trauki,
- 126 modes un koncerta tērpi, rotaslietas u.c.
- 39 A. Alberinga memoriālie priekšmeti, dokumenti un fotogrāfijas,
- 111 M. Alberingas dokumenti un fotogrāfijas.
- grāmatas Valmieras integrētajai bibliotēkai un muzeja lasītavai

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Eglītes paraža 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Eglītes paražas
  2. Ziemassvētku eglīte

Ziema ir SĒKLAS, EMBRIJA, KODOLA veidošanās Laiks. Ziemas Laiks mudina asināt prātu, krāt zināšanas Žilbinošā sniega baltuma dēļ Ziemu sauc par Gudrinieci Sirmgalvi, Balto zintnieci un citos mīļos vārdos.

Mēs esam ziemeļnieki, ziemcieši un tāpēc Ziemas Laiks ir mūsu Esmes, Būtības, radošās darbības veidošanās, gudrības un svētku laiks. Senči atstājuši norādi: lai kādos laikos dzīvotu, bet Decembra un Jūnija svētkus jānosvin godam, netaupoties, jo tajos tiek likti pusgadu pamati.

Eglītes paraža

Pirmais Ziemas mēnesis ir Decembris=Gruodis, vēl saukts par Vilka, Stirnu, ZWĒRU, Zīlīšu mēnesi. Laiks liek cietus pamatus=grodus, veido kodolus=embrijus, šūnas. Laiks savelk, sastindzina, saglauž laika īpašības vismazākā SISTēmas izpausmē-graudā, sēklā. Tajā atrodas visas īpašības, kuras atvērsies, uzplauks jūnijā. Zvaigznāju gaismas/skaņas mirguļo, raibuļo, atšķirot kas kurš ir – izsijā graudus no pelavām visās nozīmēs. Palūkojieties decembrī uz debesjumu: uzzināsiet, kādi debesu zvaigznāji =i ZWĒR (īpašība zvērot, mirgot) ietekmē jūsu domas, kas mudina jums atbildēt ar to pašu - saziedoties (Zieds). Debesīs labi redzamas Kaķīša Dzirnaviņas, ar ko maļ sniegu, turpat rotājas Birutas Dārziņa Kronis (Ziemeļu Vainags). Ziemas valdniece MEŽA STIRNA = balta kaza, kazule un valdnieks VILKS = sastindzis, savilkts laiks (tagadējais Arktūrs) sijā sniegu. Saule ilgi guļ aiz lieliem ledus kalniem, bet Mēness droši kāpj augstajos debesu kalnos. Sietiņš cītīgi atsijā graudus no pelavām. Mūžīgie Greizie Rati=Dievaiņa zvg.=Lielais kauss mums liek ciemoties, puišiem braukt pie meitiņām, reizē sniedzot uzturkausu katram pēc nopelniem. Pēc zvaigznāju plāna mēs gatavojam Ziemassvētku kārtību un modeļus: visus atceramies, visiem parādām cieņu, pateicamies ar domu, skatienu, dziesmu/vārdu, vai arī citādi saZIEDojamies - ar apģērbu, krāsu, nozīmīgu rotaslietu, rotaļlietu, atklātnīti vai ēdienu. Katrs pēc izdomas, spējām un līdzekļiem. Galvenais ir modelis, būtiskākais nav lielums un svars, kā tas ir mūsdienās. Mēs saņemam dzīvības spēkus no zvaigznājiem/ZWĒRIEM, bet tie no mums saņem pateicības PRIEKU: viss izplatījums pilns prieka un laimes. Tāpēc tos, kuri prot svinēt svētkus, pavada Laime.

Senāk katrs decembra vakars bija kā svētvakars, tāpēc nav jāuztraucas, ja kaut ko var nepaspēt; dariet, veidojiet, saziedojaties ik vakaru.

Viena no Ziemas svētku tradīcijām ir eglītes paraža. Pēdējā laikā dzird, ka kaimiņtautas sacenšas, kurai rakstītos avotos pirmajai minēta Ziemsvētku eglīte. Mūsu baltu tautu dzīvesziņā eglītei kopš aizmūžiem vienmēr bijusi īpaša vieta, līdzīga un reizē atšķirīga no citu tautu paražām.

Eglītes paraža

Dzīva eglīte – egle - agla (izloksnes) ir mūsu cilts zīme, kas parāda mūžīgi zaļojošu tautu, simbols mūžīgajai dzīvei. Tā ir aizvēja, aizsardzības un gādības zīme. Mums pat ir Agles zvaigznājs, kas atrodams senču zvaigžņu kartē. Šā zvaigznāja spēks uz zemes ir iemiesojies Aglonā pie Preiļiem un pie Mažeikiem Lietuvā. Mūsu tautai galvenās ir garīgās vērtības un tāpēc Egle mums nav tikai koks, bet vērtību uzturs - zaļš biežums. Mūsu spēks un stiprums ir PARAŽĀS, t.i., enerģētisko viļņu piesaistīšana savām vajadzībām. Paražas - visstiprākais ierocis.

Tātad - par Eglīti. Iziesim ārā un pavērsimies debesīs. Mirdz zvaigznes. Domās iztēlojieties, ka no kādas zvaigznītes līdz Jums novilkts SUDRABA STARS, diedziņš (enerģētisks sakars) un vēl, un vēl. Tagad līdz jums sniedzas daudz, daudz mirdzošu diedziņu, stariņu kā eglītes zaru zariņi. Tie ir no sudraba kā bengāliskās ugunis. Lūk, tā arī ir baltu tautu SUDRABA EGLĪTE.

Svētkos Sudraba Eglīti mēs veidojam/modelējam šādi: sagatavojam dažādas vītnes, spīguļus, kuras piekarinām goda istabā pie griestiem. Vītņu krustošanās vietās piestiprinām ZĪMI, kas raksturo svētku datuma būtību. Tas ir spēcīgs rīks, kuru varam izmantot arī slimnieku istabā. Sēlijā par šādu zīmi kalpoja vītņu krustošanās vieta zirga astes astrā iesiets no sudraba stieples salocīts Auseklītis. Svētkos karina no salmiem darinātu LUK-TUR-RĪTI vai PUS-ZURI. Tie, griežoties pa kreisi/labi, veido viļņus, rada labvēlīgu enerģiju un reizē attēlo Visuma uzbūvi - pasaule ir vienota, bet mērogos dažāda.

„Pilna Māras (Laimas) istabiņa
Sīku mazu šūpulīšu:
Vienu Māra kustināja,
Visi līdzi līgojās.”

“EGLīti” var izmantot arī tur, kur ir mazi, nemierīgi bērni. Sudraba eGLĪTē pie istabu griestiem - tas ir vienkārši un lēti, bet galvenais - mūs aizsargās visas debesu velves/kupola zvaigznes. Skaidrs, ka lietišķā, materiālistiskā uzskata cilvēkiem tas nav saprotams. Ko darām liktenīgā datumā, t.i., SVĒTKOS, tādu nākotnes MODELI arī veidojam, radām. Tas modelis ar laiku iemiesosies Īstenībā/Dabā. Ja dziedam, priecājamies, tad līksme un laime mūs pavadīs, jo laime/Laima ir zintniece, t.i., mūsu valodas/mēles atbalss. Pats cilvēks kaļ savu likteni, Laima tikai izceļ, uzsver domas – sakām KRUSTA. Turpretim, ja raudām, strīdamies, karinām svešas zīmes un tās pielūdzam – tad tādu gada modeli sev un ģimenei veidojam. Tāda ir Visuma vienīgā BALSS/ATBALSS sistēma. Citas nav. Nevelti mūsu tautas svētki bagāti ar dziesmām, dejām, rotaļām, jokiem un klātiem svētku galdiem. Mūsdienās savaldzināti ar svešiem modeļiem esam gana “izspēlējušies”. Paši redzat, kas notiek Tēvzemē. Bet kādam tas ir izdevīgi. Tāpēc domāsim, gatavojot svētku modeļus. Svešs kažoks nesilda, svešas paražas nepalīdz, bet ārda mūsu dabīgās sistēmas.
Sudraba eglīti sauc arī par ĶĒNI. Ķēnis = vietas Vadonis, ĶĒNIŅŠ. Lietuvā ir vieta Kena, bet Latvijā Cena, „K” maiņa uz „C”, tātad arī šajās vietās ir iemiesojusies Agles/Ķeņa zvg., kurš modina gan dabā, gan cilvēkos jau pieminētas īpašības.

Iebrukumu un apspiešanas laikos vācu mūki un tirgoņi ar varu un ieročiem iznīcināja daudzas paražas. Noteica cirst mežos zaļas eglītes, kuras pēc tam liktenīgā, svētku laikā jau nogalinātas lika novietot godu zālēs: lai izplata mērdējošus viļņus un sauc asinsatriebību. Viltīgs, ļauns MoDelis. Pagrimuma laikos, kad latviešiem vairs nebija savu piļu, muižu, viņi dzīvoja viensētās, bet daudzi kā dzimtcilvēki - tikai niecīgās būdiņās, tad ļaudis svētkus svinēja sētā pie dzīvas eglītes. Dejoja pie tās, meta kroņus un būra Laimi: ja aizķersies kronis eglītes zarā - tad vēlēšanās piepildīsies, bet ja neaizķersies - nepiepildīsies. Vēroja cik daudz eglēm čiekuru, ja daudz – nākamā vasara gaidāma lietaina, daudz čiekuru, daudz kartupeļu utt. Jaunieši brauca mežos un tur pie eglītēm svinēja svētkus. Neviens necirta, nenogalināja eglīti un pie miroņa nedejoja, nepriecājās. Eglīšu ciršanas un priecāšanās par nogalināto paražu, mode ieviesās pilsētas un vācu muižnieku muižās, kad viņi aicināja dzimtļaudis pie eglītes un dāļāja dāvanas.

Padomju laikos veikalos sāka pārdot mākslīgas Sudraba un zaļas eglītes. Cilvēki it kā attapās un saprata, ka NOGALINĀT Esību nedrīkst, kur nu vēl pie NOGALĒTĀS dejot. Skumji vērot, kā atkritumos pēc Ziemassvētkiem tiek samestas eglītes, – tāda ir zaļās dzīvības cena par materiālistiskās domāšanas apmierinājumu. Bet ja mēs ar lampiņām izgaismotu mūsu televīzijas, radio, mobilo tālruņu torņus, kur nu vēl dievnami! Cik majestātiski no Pārdaugavas puses izskatītos Rīgas torņi egles siluetā, Valmieras baznīcas! Pie daudzām sabiedriskām ēkām aug eglītes (un tas vēl vairāk jāstāda, īpaši tur, kur nocērt) un ja visas viņas izgreznotu (arī citus kokus), cik priecīgas viņas (viņas taču dzīvas un visu jūt) un arī mēs būtu. Cik naudas sataupītos un būtu visiem liela naudá (liet. valodā naudá –labums)!

Eglīti mēs cērtam tikai tad, kad cilvēku pavadām uz AizSauli - tā ir Alga par mūsu dzīvi šajā Saulē. No egles (palūdzot atļauju Meža mātei) būvējam mājas, taisām mūzikas un darba rīkus. Ar egles malku sildām mājokļus utt. Nelaimju laikā patvērumu no ienaidnieka meklējam egļu mežos. Tie gan slēpj, gan baro mūsu tautu. Mūsu tradicionālajā kultūras mantojumā cilvēks, daba, pasaules dievizpratne un kosmoss – viss saistīts vienā kopīgā SISTēmā. Un, tāpat kā mazie kvadrātiņi piekārti puzura centrā šūpojas, t.i., dzīvo, tā arī mēs, cilvēki, visa dzīva radība esam saistīti viens ar otru un reizē piesieti tādā kā enerģētiskā un dvēseliskā saitē, kas tiecās atpakaļ uz pasaules pirmsākumu – Gaismu, „ja to vienu kustināja, visi līdzi līgojās.”

Eglītes paraža

Svinēsim SVĒTKUS zem SUDRABA EGLĪTES, pie zaļas eglītes dabā, pie pašdarinātas mājās un ar dziesmām, rotaļām, rotājumiem godāsim DZĪVU mūsu meža ĶĒNIŅIENI-EGLI, stādīsim tās laukos un pilsētas.

Priecīgus svētkus!!

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja galvenā speciāliste - vēsturniece