Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by
  • time default
  • message update time

Nāc līdz uz Valterīti 1

Topic 1
Replies 0
  1. Valterkalniņš
  2. Valters
  3. Varoņu laukums

Sākums

Apriņķa pilsēta Valmiera (Wolmar). 18. gadsimta beigas. Te uz dzīvi 1784. gadā apmetās divdesmit septiņus gadus jaunais Hermans Johans Valters (1757-1807). Studējis Strasbūrā. Ieguvis medicīnas doktora grādu Kēnigsbergā. Pēc dažiem gadiem tiks cildināts kā populārākais un iemīļotākais ārsts ne vien pilsētā, bet arī visā Valmieras apriņķī. Sekojot vīram, nākošajā gadā uz mazo provinces pilsētiņu no Rīgas pārceļas viņa dzīvesbiedre Marija Elizabete (1761-1822). Valteru ģimenē jau divas atvasītes - dēliņš Johans Vilhelms (1781.) un meitiņa Elizabete Doroteja (1782.).

1785. gadā Valteri uzceļ māju: tā tolaik celta gandrīz tukšā pils laukuma malā, uz kādreizējiem pils mūriem. Šo viesmīlīgo namu, kurš ātri vien kļūs par pilsētiņas kultūras un sabiedriskās dzīves centru, iedēvēs par Valternamiņu. Dzimtas hronikā par Valteru namiņu lasāmi zīmīgi vārdi, ka „Sein Haus war Mittelpunkt und Wiege einer Reihe bedeutender Männer und Frauen des geistigen Lebens in Livland”: „Viņu māja bija kā satikšanās vieta veselai virknei slavenu Vidzemes garīgās dzīves veidotāju, gan vīriem, gan sievām”.

No Valteru dzimtas mājas nosaukuma radīsies arī vietvārds turpat netālu esošajam kalnam. Tā nu Valterkalniņš pazīstamākās 18./19. gadsimta Valmieras baltvācu dzimtas – ārstu un mācītāju Valteru vārdu godam nes jau vairāk kā divsimt gadus.

Valterkalniņš

Valterkalniņa skatu tornis, 1963. gads.

Pats Valterkalniņs jeb Valtera kalniņš – savulaik Valmieras viduslaiku pils nocietinājuma izvirzījums pie Rātsupītes ietekas Gaujā. 17. gadsimtā zviedru laikā te izveidots ravelīns aizsardzībai, bet 20. gadsimta. 20. – 30. gados izteikti pieņēmumi, ka kalniņš varētu būt bijis kāds no senču pilskalniem – Autīne vai pat leģendārās Beverīnas atrašanās vieta.

Vai kāds no mums var uzreiz pateikt, cik tad īsti vecs un, kurš pēc skaita ir tagadējais skaistais paviljons? Pēdējais, - jaunais koka paviljons atjaunots, izmantojot 20. gadsimta sākuma pastkartēs iemūžināto celto priekšteci. Tā pakājē - nelielais bruģētais laukumiņš. Uzkāpjot pa akmens pakāpieniem, no paviljona labi pārskatāma gleznainā apkārtne un Gauja, pilsdrupas, Muzejs, Lucas kalns un Elku saliņa, Memoriāls, - vietas, kuras būtu vērts apskatīt ne tikai tūristiem un mūsu pilsētas viesiem, bet arī mums, valmieriešiem!

Padomju laikā, piecdesmito gadu sākumā, pirmais koka paviljoniņš tika nojaukts kā „morāli un tehniski novecojis”- īsta buržuāziskās romantikas palieka… un, kas zina, vai tornīša nojaukšanu nepaātrināja notikumi, kas lasāmi valmierietes Veras Volkēvičas (1915-1989) lieldarbā - romānā „Pļauka”, ko savulaik daudzos turpinājumos publicēja laikraksts „Neatkarīgā Cīņa” deviņdesmito gadu sākumā (romāns 1993. g. izdots četrās grāmatas ar tādu pat nosaukumu. Rīga, Jakubāna un Hānberga bibliotēka. Preciz. I. Z.). „… Vispār te notika brīnumlietas. Turklāt tās atkārtojās trīs vasaras pēc kārtas. Piecdesmit pirmajā, otrajā un trešajā gadā. Ik vasaru trīsdesmitajā jūlijā visi vecā tornīša stabu gali bija appušķoti ar pļavas margarietiņām. Tāpat tur lejā tas akmens galds. Kurš gāja garām, tas nobrīnējās.”.

Darbaļaužu ērtībām „1954. gadā uzcelts neliels skatu tornis un celiņš pa senā aizsargvaļņa virspusi novedīs Valterkalniņā”. (P. Kampars, L. Liepnieks. Valmiera: tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. 1962.)

Teika par Valmieras Valterkalniņu

Ar tādu nosaukumu un detektīvintrigu, krājumā „Valmieras novada teikas” (Valmiera,1999.) vēstīts par notikumiem, kas risinājušies 19. gs. beigās, 1895. gadā: „… kāda kundze stāstījusi, ka savulaik dzīvojot Valmierā pie daktera Apiņa par meitu, sapņojusi, ka Valterkalniņā žāvējoties zelta nauda. Lai šo naudu dabūtu, tad priekš tam vajadzīga sestā un septītā Mozus grāmata. Sestā Mozus grāmatā jāizlasot no 8. nodaļas 13. un 11. pants un 7. grāmatā no 3. nodaļas 4. un 10. pants. Ja to darot, tad naktī divpadsmitos tamā kalniņā viņa dabūšot to naudu”.

Nāc līdz uz Valterīti

Valterkalniņš – visos laikos bijusi iecienīta pastaigu un satikšanās vieta gan skolēniem, gan pieaugušajiem. Pa noslēpumaino, koku skauto aleju ejot, laiskā promenādes solī „varēja parādīt sevi un apskatīt citus”. Šī vieta bija gluži vai pilsētas vizītkarte, jo katrs Valmierā, kaut dienu pabijis, apskatīja ne vien koka paviljonu, bet labprāt baudīja arī skaisto skatu uz Gauju. Pārejot pāri visai nedrošajam koka baļķu tiltiņam, ko nereti pavasaros aiznesa upītes ūdeņi, jau kā uz delnas - visa ieleja un turpat tālāk esošā Lucas muižiņa.”

Tādu savā darbā „Par veco Valmieru” atceras žurnālists, dzejnieks, tulkotājs Kārlis Eliāss (1899.-1985.): „Vienā galā pilsētai romantiskais Valtera kalniņš, kurā jaunatne izsapņoja savus pirmos mīlestības un ilgas, vēl tērpdamās skolnieku tērpos, tās mīlestības, kurai pietika ar meitenes smaidu, kad sveicinot bija pacelta skolnieka cepure, bet silts drebošu roku spiediens jau bija laimes kalngals. Turpat Rātsupītes lejā trīs vecas liepas, Lapas Mārtiņa stāsta „Par velti mīlēts” varones Rozes un viņas abu mīlētāju kapa vieta”.

Dāvinu Tev sirdi …

Atpūtas brīdis pie Valterkalniņa, 1910. to gadu sākums.

Arī Pāvils Rozītis (1889.-1937.), romāna „Valmieras puikas” autors, bet pagājušā gadsimta sākumā – vēl tikai skolnieks E. Liepiņa proģimnāzijā, brīvajā laikā labprāt kopā ar saviem draugiem devies tuvākās vai tālākās pastaigās. Uz Elku saliņu, Lucas kalnu vai līdz Gaujas krācēm. Un, ja vēl pretim nāca skolnieces no vietējās meiteņu skolas! Kautrīgus skatus pārmijot, veidojās pirmās abpusējās simpātijas: „ Skolas bija sākušās un skolēni sabraukuši. Tādēļ pievakarē dzīvība bija ne tikai ielās, bet arī Valtera kalniņā, kur visas paviljona sienas un atpūtas soli bija sirdīm un burtiem izroboti. Tur ikviens bija centies savas jūtas atdot mūžībai un tādēļ ar nazi iegriezis kokā savu asiņojošo sirdi vai iecerētās vārda pirmos burtus. Jauniešu mīlas jūtas taču ir tik šaudīgas un tādēļ labi, ka tās dedzīgākajos brīžos pienaglo. Valtera kalniņā vien visiem kļuva par šauru, un tādēļ daudzi devās lejā uz Zaķu salu vai pat Stāvajiem krastiem.”

Apkārtne - apstādījumi un tilti

Skats uz Valterkalniņa paviljonu un veco koka tiltiņu pār Rātsupīti no Elku (Zaķu) saliņas puses, 1900. gadu sākums.

Veidoti mācītāja F. Valtera laikā - 19. gadsimta trīsdesmitajos gados. Pēc viņa ierosinājuma 1835. gadā pilsētas rāte lemj par koku stādīšanu pie baznīcas. Tos iestāda tagadējā pils laukumā un gar Valterkalniņu. Zemes joslu pilsētas rāte nomāja ģimenes dārziņiem. Līdz 1934. gadam tie bija norobežoti ar sētu pie mūra.

20. gs. 40.- 60. gados vēl saglabājies daudz veco liepu koku, bet Rātsupītes gravā - alkšņi un vītoli. Vecākās un vidējās paaudzes valmierieši atcerēsies akmens apaļo pamatni, - „dzirnavu” galdiņu, gājēju celiņa malā. Pie šī vēsturiskā galdiņa tapis ne viens vien foto! Žēl, ka astoņdesmitajos gados kādam „spēka vīram” niezējušas rokas un tas bija galdiņa akmens virsmu ieripinājis labi tālu, upītes ielejā…

Un tomēr - neskatoties uz laika šķirtni, kurš gan nepiekritīs savulaik, 1962. gada „Valmieras” ceļvedī rakstītajām rindām: „… ar kupliem kokiem un krūmiem klātais Valterkalniņš, kuru apskalo Gauja un Rātsupīte, ir Valmieras skaistākā vieta”!
1937. gadā izbūvēja pirmo stacionāro kājnieku tilts pār Rātes upīti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas pašvaldība meklēja risinājumu arī jautājumam, kuram bija sezonāls raksturs: gandrīz katru gadu, pavasara plūdos, straujie upītes palu ūdeņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot ūdens straumei, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radīja neērtības pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem, bet arī netālās divgadīgās lauksaimniecības skolas audzēkņiem; uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Pēc dažiem gadiem jautājumu atrisināja, uzceļot koka tiltu, no pamatīgi tēstiem baļķiem.

Trīsdesmit trīs vasaras vēlāk, jau padomju gados, 1970. gadā, upīte atkal tiek pie diviem jauniem tiltiem. Kā pirmais - tilts, kas atkal šo upes krastu savienoja ar tirgus laukumu, bet gadu vēlāk – 1971. gadā, uzceltais otrs dzelzsbetona tilts deva iespēju valmieriešiem mērot īsāko ceļu uz Kultūras un atpūtas parka brīvdabas estrādi.

Padomju laiks - Varoņu laukums

Piemineklis padomju karavīriem Varoņu laukumā, 1962. gads.

Kādreizējam pils laukumam pēc 2. Pasaules kara dots simbolisks nosaukums - Varoņu laukums, kas 0,4 ha platībā ietvēra ordeņa pils drupas. Pēc 1944. gada septembra kaujām, šeit tika apbedīti 112 kritušie karavīri un padomju darbinieki. 1946. gada maijā atklāts piemineklis padomju karavīriem kā veltījums tiem „kas atdevuši dzīvību, atbrīvojot Valmieru”. Pieminekļa autors – valmierietis, akmeņkalis Eduards Koncis (1884-1956). Kā „mūžīgās” piemiņas simbolu padomju vara bija likusi iekalt vārdus: „Par padomju tautu draudzību. Par padomju tautu brīvību”…

Dažus gadus vēlāk, 1950. – to gadu sākumā laukuma teritorijā izveidoja apstādījumus. 1964. gadā - pie vecās aptiekas ierīkots akmens dārzs, bet 1969. gadā, veicot apstādījumu rekonstrukciju, paplašināja centrālo laukumu. Padomju varas gados, līdz pat 1985. gada pavasarim, te divas reizes gadā tika organizēti jauniesaukto karavīru mītiņi un gadskārtējie svinīgie pasākumi: 9. maijā totalitārais režīms godināja Lielā Tēvijas kara veterānus un slavināja Sarkanās armijas uzvaru pār fašistiem un 23. septembrī, kad „brīvprātīgo” un „ieinteresēto” darbaļaužu kolonna ar ziediem un vainagiem pateicās saviem atbrīvotājiem noliekot tos gan Ķelderlejā, gan šeit – Varoņu laukumā.

Izskaņā

Ja lasītais ieinteresējis, tad nu tuvākajās brīvdienās var droši mērot ceļu ne vien uz Valterkalniņu, bet doties arī uz Zaķu saliņu (saliņa pie Rātsupītes ietekas Gaujā) un vēl tālāk, uz Stāvajiem krastiem, izstaigājot visas rakstā pieminētas vietas.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

57° 32' 19" N 25° 25' 46" E

Valmieras novadpētniecības muzejam 50 1

Topic 1
Replies 0
  1. Valmieras Novadpētniecības muzejs

Muzeja stāsts

Valmieras novadpētniecības muzejam 50

Vēsture, tās izzināšana un senas lietas vienmēr saistījušas cilvēkus. Kāds par to interesējas tikai reizēm, bet kādam vēsture kļūst par mūža aizraušanos. Valmierieši par pirmo latviešu novadpētnieku pamatoti dēvē draudzes skolas skolotāju un aktīvu sabiedrisko darbinieku Voldemāru Dāvidu Balodi (1848-1918). Viņš bijis ne vien zinošākais un aizrautīgākais ekskursiju vadītājs, bet arī pirmo arheoloģisko izrakumu iniciators Valmieras apkārtnē.

Sākums

Valmieras Latviešu biedrība, 1900.-to gadu sākumā

Nodibinoties Valmieras Latviešu biedrībai (1882), skolotājs Balodis uzsācis arī senlietu vākšanu - ar mērķi tās telpās izveidot Valmieras vēstures muzeju. To izdodas realizēt gan tikai dažus gadus vēlāk. Priekšniecības sapulču protokolu grāmatā 1887. 3. februārī lasāms, ka „uz skolotāja Ballod kunga uzmundrināšanu priekšniecībai, nospriež, ka par muzeja direktoru tas liekams, kā arī atvēlēja 25 rubļus kā gadskārtējo kredītu priekš muzeja. Bez tam uzdeva Glatt kungam priekš muzeja vienu derīgu skapi izgatavot”. Darbs skolā un muzejā nebija par šķērsli vairākām nozīmīgām publikācijām par Valmieras senvietām (Autīna un Metimne; Austrums 1905); Jumera (Austrums 1907); Jumeras apgabals (Konversācijas vārdnīca 1907). Pētījumi, kurus izdeva un iespieda grāmatās Valmierā 20. gadsimta sākumā - „Jumeras leja un viņas ievērojamās vietas” (1909) un „Valmiera” (1911), arī simts gadus vēlāk, nu jau novadpētniecības muzeja bibliotēkā joprojām ir vienas no lasītākajām. Latviešu biedrības tālāku muzeja veidošanu pārtrauca I. pasaules karš un V.D. Baloža nāve. Lielākā daļa senlietu paviršas glabāšanas dēļ pazuda vai tika sabojātas.

Tālavas mantinieki

Latvijas brīvvalsts laikā (20. - 30. gados) muzeja darbs turpinājās un noritēja Valmieras latviešu biedrībā, kur tam (1929) bija ierādītas atsevišķas, nelielas telpas. Mežzinis Alfrēds Briedis un pensionētais skolotājs Juris Vītols aktīvi vāca materiālus, reģistrēja tos un sakārtoja eksponēšanai. Savāktie materiāli glabājas Vecās aptiekas guļbaļķu klētiņā, un, iepriekš piesakoties, ne vien pilsētas viesi – ekskursanti, bet arī jebkurš vietējais interesents ar tiem varēja iepazīties un uzzināt daudz ko jaunu par novada vēsturi.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē daži interesenti centās valmieriešus pārliecināt izveidot Tālavas vēstures muzeju, bet vispirms (1938) Valmierā izveidojās Tālavas senatnes pētīšanas biedrība! Tās „idejiskais” tēvs bija Hermanis Enzeliņš (1867-1953). Topošā muzeja iekārtošanas plānu izstrādāja rakstnieks A. Francis, bet tā krājumus galvenokārt papildināja 1937./1938. g. arheoloģiskos izrakumos iegūtie materiāli. Darbošanās prieku nemazināja fakts, ka tomēr izrakumi senās ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu.

Pārmaiņu laiks

Pēc diviem gadiem, kad Padomju varai likvidējot Latviešu biedrību, beidz pastāvēt arī muzejs. Slēdza un likvidēja arī Tālavas senatnes pētīšanas biedrību, - nelikumīgi, „darbaļaužu” varas vārdā, piesavinoties biedrībai piederošos 4000 rubļus. Jāprecizē, ka nauda neaizgāja tieši Kompartijas vajadzībām, bet gan tika formāli pārskaitīta Latvijas Vēstures muzejam… Cerības muzeja darbību turpināt radās 1941. gadā vasarā, jau jūlijā, kad tiek plānots atkal Cēsīs, Valmierā un Valkā atvērt muzejus. Tiesa gan, ne vairs kā vietējos, bet gan kā Valsts vēstures muzeja nodaļas. Valmieras muzeja (nodaļas) vadītājs, mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis ar laikraksta „Tālavietis” starpniecību aicināja jauniešus pievērsties vēstures pētīšanai, apzināt savu māju apkārtnē dabas, vēstures un arhitektūras pieminekļus, senču svētvietas. 1942. gada jūlijā ar vācu varas atļauju sāk iekārtot četras istabas muzejam Gaujas krasta nogāzē bijušajā tūrista mītnes ēkā, kur agrāk darbojās skola.
Tieši pēc gada, 1943. gada 14. jūlijā, notika pirmā oficiālā muzeja apskate un svinīga atklāšana. Četrās istabās bija izvietotas etnogrāfijas un senvēstures nodaļas ar 2000 savāktajām senlietām, kā arī pilsētas vēstures nodaļa ar bagātīgu materiālu skaitu. Var jau būt, ka kādam vīzīgākam rīdziniekam likās, sak, kas nu te īpašs, -mazas telpas un vēl ne tik plašs krājums, taču uz šādiem argumentiem valmieriešiem bija viedīga atbilde – „mums lielas ieceres!” Jaunā vadība bija ieplānojusi ekspozīcijas izveidi par Tālavas rakstniekiem. Daudz laika Dombrovskis veltīja, apbraukājot Rūjienas, Mazsalacas un Limbažu apkārtni, vācot materiālus muzeja ekspozīcijas papildināšanai.

Muzeja dārgumi

Par to, kas skatāms muzeja piedāvājumā, savulaik varēja lasīt laikrakstā „Tālavietis”(Kā veidojās Valmieras novada vēstures muzejs; Nr.88., 1942.g.): „[..] Etnogrāfiskajā nodalījumā redzamas Valmieras novada etnogrāfiski koka priekšmeti un audumi, kaut gan pēdējo ir maz. Īpatnas ir aubes, ko valkājušas tālavietes. Veiklas rokas darināta ir veca zara kanna. Tajā mūsu tēvu tēvi ciemā braucot līdzi ņēma ciema kukuli. Par seno tālaviešu meitu bagātību stāsta lielā pūra lāde no Burtnieku pagasta. Sen jau pūra lādes īpašnieces guļ aizsaulē un pagaisis arī viņu bagātais pūrs. Ne tikai labs meistars, bet arī veiksmīgs mākslinieks bijis tas atslēdznieks, kas gatavojis ap 100 gadu veco amatnieku cunftes lādi. Divdesmit slēdzamas bultas noslēdz to tā, ka pat rafinētākajiem Amerikas banku laupītājiem to neizdosies atvērt. Tā pagatavota Valmieras pilsētā. Apbrīnošanas cienīga ir arī Mazsalacas „Topšu” māju gana taure. Tā pagatavota no māla ar vairākiem izliekumiem un pūšot skanējusi. Tauri pagatavojis „Topšu” māju gans un ar to viņš kaitinājis medniekus. Mūsu senču cīņu ar vilkiem rāda vilku duramie šķēpi, ar kuriem medīti vilki Valmieras pagastā.
Muzeja vienā stūrī novietotas ar zirga spēku darbināmas dzirnavas. Praktiski tās gan maz lietotas. Dzirnavas piederējušas Valmieras pagasta „Pulekšu” māju saimniekam J. Eidukam. Senvēstures nodaļā sakopoti izrakteņi un senmantas. Tur redzamas Vidzemei raksturīgās saktas, rokassprādzes, gredzeni, pakaviņi, kādi valkāti pie kājām, kakla riņķi, kaujas cirvji, šķēpi, naži u. c. Naži vienmēr klāt bijuši ne tikai vīriešiem, bet arī sievietes tos nēsājušas līdz. Vairākas piemiņas lietas pauž Valmieras pagasta „Draņņu” māju iedzīvotāju dzīvi un darbu jau ap 1725. gadu.
[..] Valmieras pilsētas vēstures nodalījumā redzams zobens un jātnieku kāpslis, kas atrasti Valmieras pilsdrupās. Vērtīgs Valmieras pilsētas ugunsdzēsēju darba liecinieks ir signāla lielgabals, ar kuru šāvuši Lieldienu rītā un ugunsgrēka gadījumā. Liela ir arī senās naudas kolekcija. Redzamas tiesnešu un dažādu amata vīru nozīmes, kā arī pirmo 1873. g. dziesmu svētku nozīme. Uz galda novietotas laika nodzeldinātās Trikātas un Burtnieku vaku grāmatas, Vidzemes hronika un kartes (ap 1727. gadu). Redzams arī mūsu fotogrāfijas sākums – dagerotipija. Ap 1850. gadu sāka fotografēt uz sudraba plāksnītes.
Maz ir Tālavas rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku piemiņas priekšmetu. Vērtīgākais no tiem ir dzejnieka Rietekļa kurpnieka galdiņš, pie kura viņš atpūtas brīžos rakstījis arī savas dzejas. Turpat pie sienas redzams foto, uz kura Sīmanēnu svētozols, kas bijis arī upuru ozols un par kuru daudz ir domājis pats Rieteklis…[..]”

Kara vējos

Muzeja direktoram J. Dombrovskim nākotnes redzējuma un darba ieceru netrūka, tomēr arī šī muzeja vēsture bija īsa. Divus gadus vēlāk, 1944. gada rudenī, telpas pārņēma vācu armijas lazarete. Atbrīvotajās telpās darbu atsāka skolas klases. Materiālus un senlietas iepakoja kastēs un noglabāja vienā telpā. 22. septembrī Valmieras degšanas laikā, pati ēka un gandrīz visas muzeja vērtības gāja bojā uguns liesmās. Sadega Valdemāra Baloža, Alfrēda Brieža, Jura Vītola, Hermaņa Enzeliņa, Jāņa Dombrovska un citu valmieriešu vāktie un ar mīlestību muzejam nodotie materiāli. Tas, ko nebija paveikušas liesmas, vēlāk nonāca Cēsu muzejā.

Atdzimšana

Pagāja 15 gadi, līdz Valmierā tika rasta iespēja atkal izveidot muzeju. No 1959. gada 1. jūlija, kad par pirmo jaunizveidotā novadpētniecības muzeja direktori kļuva Alīda Antone, atsākās materiālu vākšana krājuma izveidošanai. Ar „Liesmas” starpniecību visus valmieriešus un rajona iedzīvotājus aicināja palīdzēt muzejam atdzimt no jauna. Jaunajam muzejam telpas tika ierādītas tagadējās Latvijas Unibankas Valmieras filiāles pagrabstāvā. 1961. gadā muzeja lietošanā nodeva četras telpas Bruņinieku ielā 3. Tolaik muzeja adrese – Varoņu laukums, un pirms tam ēkā darbojās komjaunatnes rajona komiteja. Apmeklētājiem muzeju atvēra jau 1961. gada 6. maijā. Muzeja štatos tolaik bijuši tikai trīs darbinieki!
No 1972. līdz 1999. gadam muzeju vadīja Mirdza Salnīte, bet no 1999. g. rudens – vēsturniece Iveta Blūma. Pamazām muzejs darbības attīstībai ieguva visas 18. - 19. gadsimtā celtās dzīvojamās ēkas, kas atrodas kādreizējās ordeņa pils teritorijā. Te darbojas izstāžu zāles, muzeja administrācija un muzeju grāmatu krātuve, glabājas muzeja krājums, kurā ir vairāk kā 60 tūkstošu vienību vēstures un mākslas, arheoloģisko priekšmetu un dokumentu. Krājumā ir materiāli no visas Valmieras rajona pilsētām un pagastiem. Muzeja krājumu veido kultūrvēstures liecības no seniem laikiem līdz mūsu dienām: fotogrāfijas, dokumenti, lietišķās mākslas priekšmeti, senlietas, Ziemeļvidzemei raksturīgi etnogrāfiskie priekšmeti un darba rīki, tekstilijas, produkcijas paraugi no Valmieras uzņēmumiem. Mākslas kolekcijas pārstāv Teodora Ūdera, Jāņa Kalmītes, Rūdolfa Voldemāra Vītola, Pētera Postaža darbi. Īpašs dāvinājums muzejam ir spāņu deju izpildītājas Martas Alberingas (1909-2005) kolekcija.

Gaidīsim!

Daudzi valmierieši un pilsētas viesi iepazīšanos ar pilsētas un novada vēsturi sāk ar „Vecās aptiekas” ēku – senāko koka namu Valmierā, kas celts 1735. gadā. Šeit apmeklētājiem piedāvājam pastāvīgās ekspozīcijas „ Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” II. kārtu „Valmiera – apriņķa pilsēta (1783. – 1949.) un „Lauku sēta Vidzemē”. Te ierīkota arī muzeja „klase” – telpa izglītojošajām programmām. Pie muzeja darba formām bez tiešā vēstures apzināšanas un izpētes darba, - grūti pat iedomāties Valmieru bez slavenā Simjūda tirgus, ko organizējam katru gadu oktobrī un „Muzeju nakts”! Svinam vasaras un ziemas saulgriežus ar uguns kurināšanu, zīlēšanu, dažādiem rituāliem, rotaļām un dziesmām pils pagalmā. Muzejs piedāvā mākslas darbu, tematiskās, vēstures un kolekciju, arī ceļojošās izstādes. Jaunlaulātie un kāzu viesi no visas Latvijas iecienījuši „Senlatviešu kāzu godus” ar līdzināšanu pie uguns, zīlēšanu un kāzinieku apcelšanu, bet jaunie vecāki „Krustabu godus”- ar mazā cilvēciņa iešūpināšanu dzīvē. Lekcijas, ekskursijas un dažādas izglītojošās programmas par Valmieras un novada vēsturi, etnogrāfiju, arheoloģiju un folkloru: populārākās no tām ir „Maizes ceļš”, „Gaismas programma”, „Es pazīstu savu valsti”, „Piena ceļš”, „Nauda”, „Katram savs krekls” un „Senā skola”.
Vairs nav vecās koka ēkas Bruņinieku ielā 3 – daļa no vecā, mīļā Valteru dzimtas nama, kurā aizsākās novadpētniecības muzeja vēsture. Rekonstrukcijas laikā (2004.) ēka tika nojaukta un uz tās pamatiem uzcelta jauna izstāžu zāle (arhitekts Ivars Martinsons). Klātesot vairākiem tūkstošiem valmieriešu, jauno, moderno un skaisto muzeja ēku atvērām 2005. gada 14. maijā! Bet 2009. gada 16. maijā, Starptautiskajā Muzeju dienā, aicinājām uz akadēmiķa Ludviga Maršnera (1847-1912) namu jeb „sarkano māju”. Skaistajā, elegantajā četrstāvu namā no 2006. gada novembra, pēc rekonstrukcijas, izvietojies muzeja priekšmetu krājums, krājumu un vēstures nodaļa, speciālā muzeju grāmatu krātuve. Mājvietu te radusi arī jaunatklātā pastāvīgā vēstures ekspozīcija „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” I. kārta „Senvēsture un pilsēta līdz 18. gadsimta beigām”.

Muzeja ēka laika gaitā:

1937. gads
1961. gads
1983. gads
1995. gads
2007. gads

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Par Latviju! 6

Topic 6
Replies 2
  1. 1918. gads
  2. Andrejs Kampe
  3. Latvija
  4. Vecpuišparks

Latvijas neatkarīgās demokrātiskās republikas pasludināšana 1918. g. 18. novembrī, bija izaicinājums kā kaimiņos esošajām lielvalstīm. Arī pašmāju neticīgajiem un nacionālās valsts idejas noliedzējiem. Proklamētajai nacionālajai valdībai, kas bija pārgājusi Pagaidu valdības statusā, nebija pat vēl ne savu valsts iestāžu, ne savas armijas. Tās teritorijā joprojām atradās ienaidnieka karaspēks. Uz šī politiski saspriegotā un neziņas pilnā vēsturiskā fona - Rīgā, apņēmības pilns atbalstīt jauno Latvijas valdību, ierodas Andrejs Kampe.

Andrejs Kampe, 1900.-to gadu sākumā

Vidzemnieks ar nākotnes redzējumu

Kas tad bija Andrejs Kampe? Vīrs, kura uzvārdu pazina savulaik daudzi valmierieši. Viņu pazina arī kā veiksmīgu uzņēmēju netālajās Cēsīs. Andreas dzimis Cēsu apriņķa Priekuļos (Freudenberg). Nodzīvojot puiša kārtā trīsdesmit piecas vasaras, 1902. gada 30. oktobrī par sievu apņēmis Valmieras nedzirdīgo skolas dibinātāja, pirmā skolas direktora un skolotāja, Valmieras Latviešu biedrības priekšnieka Vīlipa Švēdes (1849-1905) meitu Elzu Mariju. Jauniņai Elzei, kā viņu mīļi dēvēja tuvinieki, nu bija „jāatmet domas pār aiziešanu uz Krieviju skoloties tālāk un jāsāk saimniekot vīra mājās”. Neskatoties uz gadu starpību, laulība bijusi ļoti saskanīga. Par to liecina ne vien Valmierā nodzīvotie gadi (ģimene pārcēlās uz Cēsīm (Wenden) 1916. g. pavasarī - preciz. I.Z.), bet arī dzimtas turpinājums. Četri dēli un divas meitas: Anna Marta (1904.), Andrejs (1905.), Ilze (1907.), Juris (1908.), Reinis (1910.) un Leo, saukts par Levi (1912.). Kuplajam bērnu pulciņam vēl pievienosies Toms un Velta.

Andrejs Kampe ar dzīvesbiedri un bērniem 1914. gadā.

Neskatoties uz aizņemtību, Andrejs vienmēr atrod laiku arī sabiedriskajām lietām. Savulaik, sievastēva mudināts, iestājies Latviešu biedrībā. Ar dzīvesbiedres Elzas atbalstu, Kampe, 1913. gada rudenī, biedrības rīkotajā bazāra un loterijā par labu jaunās slimnīcas būvei – ar vērienu ziedo lielu summu 300 rubļus! Tikpat iespaidīgu summu topošajai celtnei atvēlējuši arī konkurenti, tolaik paša lepnākā veikala īpašnieki, latviešu uzņēmēji Lācers un Velēns. Slimnīcu atklāja 1914. g. 18. oktobrī, bet valmieriešiem palicis nezināms fakts, ka savulaik, atklātā izsolē (1913.) „slimnīcas būvi, izņemot centrāl - apkurināšanu un elektrisku apgaismošanu, tika izdota Andreja brālim, inženierim J. Kampes kungam par 31 500 rubļiem”.

Pārmaiņas nes I. Pasaules karš; 1917. gada 1. janvāri ģildes tirgotājs un namīpašnieks Andrejs Kampe pievienojās Vecpuišu parka dibinātājiem, kļūstot par līdzbiedru. Aktīvi iesaistās politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Tā paša gada pavasarī, 25./26. martā enerģisko vīru ievēlē Vidzemes Zemes padomē.

Vecpuišu parks un paviljons.

Liktenis sūta pirmo smago pārbaudījumu – 1918. gada februārī apcietināts un izsūtīs uz Jekaterinburgu, bet viņam lemts atgriezties. Nākotnes ieceres saistās arī ar nolūkoto namīpašumu. Tirgotāja Georga Genšeļa staltais nams lepni slējās Rīgas ielas kreisajā pusē. Par to samaksāts krietna summa 70 000 rubļu. Te pašam iznāks maz uzturēties, taču Latvijas brīvvalsts laikā, jau pēc A. Kampes nāves, mantinieku namā Nr.15/17, atradās pilsētnieku iecienītie B.Pūkas un E. Cimdiņa veikali.

Valmiera. Rīgas iela 1918. gadā.

Kampes dzimtas stāsts

Par Elzas Marijas (1883-1926) vīra ģimeni lasāms vecākā brāļa Oskara Edgara Švēdes (1880-1967) atmiņās: „[..] Kampes ģimene cēlusies no seniem lībjiem, un viņu dzimtās Kampu mājas atrodas 6 - 7 kilometrus no Cēsīm, uz Gaujas pietekas Raunas krastā. Vecam Kampu māju saimniekam Dāvidam Kampem, kas bez tam vēl bija visai iecienīts "būvmeistars" – namdaris. Cēlis ne vien lielus mūra namus, bet arī baznīcas, piemēram, Valmieras pareizticīgo baznīcu. Cēlis arī skolotāju semināra ēku Valmierā. Abiem ar sievu Annu četri dēli, no kuriem vecākais Mārtiņš - aptiekārs. Miris Liepājā vēl jaunos gados. Otrais dēls – Andrejs (1867 -1919) bija mans svainis. Cēsīs beidzis kreisskolu (apriņķa skolu.) un tad aizgājis uz Rīgu, lai mācītos pie lieltirgotāja Ezīša. Tiklīdz atklājās kustība uz jaunuzceltā Vidzemes dzelzceļa (Valmierā dzelzceļa vilcienu līniju atklāja 1889. g.augustā - I.Z.), iecelts šeit par Ezīša firmas Valmieras nodaļas vadītājs. Tā atradusies iepretim dzelzceļa stacijai celtajā lielajā spīķerī. Trešais brālis Pēteris (1877 -1947), jau no jaunām dienām slimoja ar ļaunu kaulu kaiti kāju locītavās, kliboja un savā dzīvē pārcietis neskaitāmas operācijas. Un tomēr viņš sava brāļa Andreja uzņēmumā bija par palīgu un kasieri. Pēc gara darba mūža, kurā viņš maz prieka redzējis un baudījis, viņš mira, kā bēglis Vācijā un tagad atdusas Ingolštadtes kapsētā. Jaunākais brālis Jānis, jeb, kā visi viņu sauca, Džons savulaik izstudēja par inženieri. Kara un juku laikā, jau pēc sava brāļa Andreja nošaušanas, piedalījās A. Niedras valdībā kā pasta un satiksmes ministrs (iecelts par valsts darbu ministru – preciz. I.Z.).Viņam, tāpat, kā pārējiem Niedras kabineta ministriem vēlāk bijis jābēg uz Vāciju, un viņš nekad vairs dzimtenē nav atgriezies. Dzīvoja viņš Berlīnē un laikam tur arī savas dienas nobeidzis, kad 1945. g. šo pilsētu ieņēma lielinieki. No viesiem četriem Dāvida Kampes dēliem neviens, izņemot Andreju, nav precējies un nav atstājis pēcnācējus [..] ”.

Ziedo Latvijai

1918. gada 17. novembra vakarā Rīgā „Suvorova” viesnīcā astoņu latviešu politisko partiju un viens Latgales pārstāvis sastādīja Latvijas Tautas Padomi. Par Pagaidu Valdības ministru prezidentu ievēl Kārli Ulmani, uzdodot viņam sastādīt Ministru kabinetu. Tautas Padome arī pieņem lēmumu, ka jau nākošajā dienā, 18. novembrī Latvju Operas namā (tagadējā Nacionālajā teātrī) tiks proklamēta Latvijas valsts! Svinīgās sēdes beigās Kārlis Ulmanis paziņojis, ka „Valmieras delegācija ar tirgotāju Kampi un Dr. Ziediņu, kuri ieradušies pēc jaunām ziņām, nodevuši Latvijas valsts idejai pirmo materiālo pabalstu – 5000 rubļu”. Andreju Kampi, kurš bija ziedojis summas lielāko daļu, uzskatīja par pirmo neatkarīgās Latvijas materiālo atbalstītāju. Kampe pabalstīja ar naudas līdzekļiem ne vien Pagaidu valdību, bet arī Latvijas topošo armiju – Cēsu rotu, kura vēlāk kļuva par vienu no Kalpaka bataljona pamatvienībām.To neaizmirsa arī jaunās valdības pretinieki.

Atriebība

Jau 1918. gada 18. decembrī tika organizēts Vecgulbenes (Malienas) revolucionārais tribunāls. Drīz līdzīgu tribunālu tīkls pārklāja visu Latvijas padomju republiku. Tos izveidoja gan apriņķa centros, gan mazākās pilsētās, miestos un pagastos. Daudzi no tiem izrādīja lielu centību padomju varas „patieso” un iedomāto ienaidnieku apkarošanā. Cēsu revolucionārais tribunāls, kā vienam no pirmajiem, nāves sodu piesprieda Andrejam Kampem. Apsūdzības pamatojums - „Par politiska rakstura nodarījumu; apvainots par ziedojumu vākšanu un lielākas naudas summas (5000 rubļu) nodošanu Latvijas Pagaidu valdībai”. Kā vainu pastiprinoši fakti, „pierādot kaitniecību” kalpojuši fakti, ka Kampe „būdams ne vien tikai Jāņmuižas īpašnieks, bet arī Cēsu latviešu luterāņu draudzes priekšnieks, neesot devis dievnama atslēgu lielinieku mītiņa noturēšanai”. 1919. gada naktī no 9. uz 10. janvāri, noslepkavots. Piederīgie varēja viņu apglabāt dzimtas kapos tikai pēc lielinieku padzīšanas, 1919. gada 17. jūnijā. Par notikušo jau pēc dažām dienām uzzināja valmierieši, bet sarkanā terora apstākļos bija pat bīstami nodrukāt bēru nekrologu vietējā laikrakstā. Tikai, atsākot darbību pēc ilgāka pārtraukuma (slēgta sešus mēnešus – preciz. I.Z.), Valmieras Latviešu biedrība 20. jūnija sēdē, dienas kārtībā iekļāva piemiņas brīdi, „godinot lielinieku upuri, nošauto ilggadīgo biedrības biedru, valdes locekli Andreju Kampi”.

Būs

Savu sapņu un cerību piepildījumu vidzemnieks Andrejs Kampe, Valmieras un Cēsu tirgotājs, lauksaimnieks, sabiedriskais darbinieks, Vidzemes Zemes padomes loceklis redzēja Latvijas valsts – brīvas, neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidolā. Savus bērnus – kā jaunās valsts pilntiesīgus pilsoņus!
Pasaulē Kampes vārdu nesīs vecākais dēls Andrejs (1905-1942), kurš kļūs par diplomātisko darbinieku. Traģiski, bet viņam būs lemts atkārtot tēva likteni: 1940. gada oktobrī boļševiki apcietina trīsdesmit piecus gadus jauno Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktoru. Nepilnus divus gadus vēlāk, tālajā Krievijas pilsētā Astrahaņā, 1942. gada 7. februārī, sevišķā apspriede lemj, ka „saskaņā ar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kriminālkodeksu: par piedalīšanos militāri fašistiskajā aizsargu organizācijā un darbību franču un latviešu izlūkdienestā, vervējot aģentus, piespriest augstāko soda mēru”. Spriedums izpildīts 1942. gada 15. martā. Dažāds un atšķirīgs pēc 2. Pasaules kara veidojās pārējo ģimenes locekļu liktenis, bet sabiedriskā darbinieka Andreja Kampes vārds vienmēr turēts piemiņā.

Raksta tapšanā īpaši pateicības vārdi vēsturniekam, Dr. hist. Tālim Pumpuriņam, Bones un Ezertēvu ģimenēm.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja