Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc

Pirms simts gadiem februārī 1

Saruna 1
Atbildes 0

Izlēmīgi vīri

Brīvības cīņās par Latvijas neatkarību un patstāvību (1918-1920) nozīmīgu ieguldījumu deva militārais formējums, kuram pirms simts gadiem piešķīra Valmieras vārdu! Kā pirmo kājnieku pulku to dibināja 1919. gada 18. februārī Tērbatā (tag. Tartu) Igaunijā. Kāpēc vēsturiskais notikums norisinājās ārpus Latvijas? Atbilde meklējama toreizējā sarežģītajā politiskajā situācijā, - proti, pie varas kopš 1918. gada decembra atradās lielinieki jeb komunisti. Arī daļa valmieriešu atbalstīja J. Stučkas režīmu. Taču netrūka patriotisku un dedzīgu vīru, kuri meklēja iespēju palīdzēt atjaunot nesen proklamētās valsts suverenitāti.

Arī mūsu ziemeļu kaimiņi turpināja cīnīties pret lieliniekiem. 1919. gada janvāra kaujās Igaunijas divīzijas pārrāva Padomju Krievijas fronti, ieņemot Tapu, Rakveri, Meizakilu (Mōisaküla) un Tervu (Törva), 14. janvārī Tērbatu, 1. februārī Valku ar apkārtējiem latviešu pagastiem. Igauņu karaspēkam palīdzēja sabiedrotie - brīvprātīgo bataljons „Ziemeļu dēli” no Somijas. Lielinieku pusē kaujās piedalījās 2. un 10. divīzijas pulki, tāpēc cīņas risinājās ar mainīgām sekmēm. Tomēr februāra otrajā pusē igauņiem izdevās atbrīvot jau nelielu Ziemeļvidzemes daļu.

Tālā ceļā

Izlēmīgs un neatlaidīgs. Ziemeļlatvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns.

1918. gada decembrī par Latvijas Pagaidu valdības pārstāvi Igaunijā iecēla luterāņu mācītāju Jāni Ramani. Lai varētu uzsākt latviešu karaspēku vienību veidošanu, Pagaidu valdības ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1919. gada 3. janvārī deva rīkojumu kapteinim Jorģim Zemitānam doties uz Rēveli (tag. Tallinu), lai uzsāktu sarunas ar Igaunijas Republikas Pagaidu valdību. 7. janvārī no Liepājas, kā militārais pārstāvis un Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotais, J. Zemitāns devās ceļā. Brauciens ar kuģi ilga divas dienas. Pēc ierašanās Tallinā, dienu vēlāk - viņš oficiāli uzsāk pārrunas. Brauciens izrādījās veiksmīgs. 20. janvārī J. Zemitāns panāca vienošanos ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Juhanu Laidoneru par pašaizsardzības rotu formēšanu Igaunijas valsts teritorijā no tur esošajiem Latvijas pilsoņiem. Abas puses arī vienojās par 6 rotu veidošanu Rēvelē (tag. Tallina), Pērnavā un Tērbatā (tag. Tartu). Dažas dienas vēlāk, 3. februārī Latvijas Pagaidu valdība kapteini Jorģi Zemitānu iecēla par visa latviešu karaspēka organizētāju un komandieri Igaunijā un Ziemeļlatvijā. Nebija noslēpums, ka Latvijas Pagaidu valdībai trūka finanšu līdzekļu, lai varētu uzturēt un apbruņot savu karaspēku kaimiņvalstī. Igaunijas Republikas Pagaidu valdība sniedza materiālo palīdzību jaunformējamiem Latvijas militāriem spēkiem. 18. februārī Latvijas Pagaidu valdības oficiālās pilnvarotās personas Jānis Ramanis un Jorģis Zemitāns, no igauņu puses - ministru prezidents Konstantīns Petss parakstīja līgumu. Saskaņā ar to, latviešu bruņotajiem formējumiem būs jāpakļaujas Igaunijas virspavēlniecībai. Igaunijas puse savukārt pēc līguma noteikumiem apņēmās apgādāt latviešu karavīrus ar ieročiem, munīciju, pārtiku un iespēju robežās arī ar naudas līdzekļiem. Līgumā bez vienošanās par apbruņošanu un apgādi iekļāva vēl papildus vienošanos par to, ka „igauņu bruņotie spēki likumīgi atrodas un veic militārās darbības Latvijas Republikas teritorijā”. Pamatvilcienos šis līgums paredzēja sekojošo: pirmkārt, Igaunijas valdība atļāva mobilizēt, formēt un apmācīt Latvijas Pagaidu valdības karaspēka vienības no Igaunijas teritorijā esošajiem Latvijas pilsoņiem (tas attiecās arī uz Igaunijas armijas ieņemtajām teritorijām). Otrkārt, Igaunijas armija var ieņemt tādu pierobežas joslas līniju, kas stratēģisku apsvērumu dēļ būtu nepieciešama Igaunijas dienvidu frontes aizsargāšanai. Treškārt, Valkas – Meizakilas, Valkas – Valmieras un Valkas – Alūksnes dzelzceļš visu karadarbības laiku paliek Igaunijas armijas rīcībā. Noslēgtais līgums ietvēra vēl punktu, saskaņā, ar kuru, „kamēr nebūs sasniegta Limbažu – Valmieras – Smiltenes – Alūksnes līnija, visi latviešu militārie formējumi atrodas Igaunijas armijas virspavēlnieka pakļautībā”. Septītais punkts paredzēja turpmāko teritoriālo piederību līdz galīgai robežlīnijas noteikšanai starp Igauniju un Latviju. Tā nu Igaunijas Republikā (uz laiku) iekļāva agrākos Valmieras apriņķa Meizakilas un Ipiķu pagastus, Valkas apriņķa Sāru, Liellugažu, Omuļu, Lugažu un Laicenes pagastus, kā arī Valkas pilsētu. Astotais no desmit līguma punktiem savukārt noteica kārtību, kādā Igaunijas armijas virspavēlniecības pakļautībā esošie spēki Latvijas teritorijā rekvizīciju veidā tiks apgādāti ar pārtiku, par to maksājot pēc Igaunijas noteiktajām cenām. Šim nolūkam pie pilsētu un apdzīvoto vietu komandantūrām nācās izveidot speciālas rekvizīcijas komisijas, kurās darbojās latviešu un igauņu karaspēka vienību pārstāvji. Lai gan igauņu valdība iepriekš minētajos pagastos un Valkas pilsētā apņēmās ievērot latviešu iedzīvotāju intereses, ne visi Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji noslēgto līgumu atbalstīja, pamatoti norādot, ka J. Ramanim un J. Zemitānam nebija pilnvaru slēgt līgumu uz Latvijas teritorijas rēķina.

No bataljona par pulku

Pirmais. Pulkvedis - leitnants Jūlijs Jansons. Valmieras pulka komandieris no 18. II. līdz 1. XI. 1919.g.

Uz noslēgtā līguma pamata Igaunijas armijas virspavēlnieks Juhans Laidoners atļāva Tērbatā formēt vienu kājnieku bataljonu un vienu artilērijas vadu. Abas kaujas militārās vienības nonāca Igaunijas armijas 2. divīzijas komandiera pulkveža Puskara pakļautībā. Par topošā bataljona komandieri 16. februārī (ar pavēli Nr.8.) iecēla pulkvedi – leitnantu Jūliju Jansonu, bet par vada komandieri - virsleitnantu Artūru Dannebergu. Jaunformējamo bataljonu sākotnēji nosauca par I Valmieras bataljonu. Divas dienas vēlāk, 18. februārī, latvieši un igauņi nolēma tomēr formēt pulku, un ar igauņu II divīzijas komandiera pavēli Nr. 28-a uzdeva pulkvedim Jansonam „sākt oficiālo pulka formēšanu un komandēšanu. Kā pirmos pulkā ieskaitīja virsniekus - kapteiņus Paukšēnu un Skreju, virsleitnantus Robežnieku, Kasparsonu, Bielaju un Dannebergu, leitnantus Liepu – Lindi, Brašņēvicu, Grīnbergu, Petaku, Briedi un Akmeni. Saziņā ar Igaunijas kara ministru, kapteinis Zemitāns februāra beigās izsludināja atbrīvotajā Latvijas daļā un Igaunijā Latvijas pilsoņu mobilizāciju. 20. februārī no Tērbatas uz mobilizācijas vietām norīkoja virsniekus: uz Valku virsleitnantu Robežnieku ar leitnantiem Liepu – Lindi un Briedi, uz Rūjienu – kapteini Pēkšēnu, virsleitnantu Dannebergu un leitnantu Petaku, uz Pērnavu – virsleitnantu Bielaju ar leitnantu Grīnbergu. Tērbatas mobilizācijas komisijā aktīvi darbojās kapteinis Skreja, leitnants Brašņēvics un leitnants Akmens. Valkas pilsētā mobilizāciju izsludināja no 25. līdz 27. februārim, bet apriņķī, attiecīgi no 27. līdz 29. februārim. Mobilizēja pilsoņus, kuri uz 1919. gada 1. janvāri vecumā no 19 līdz 40 gadiem, virsniekus, kara ierēdņus, ārstus līdz 48 gadu vecumam. Līdzi bija jāņem uzturs 1 nedēļai, apavi un apģērbs 3 mēnešu vajadzībām, 3 pāri veļas, gultas maiss, sega un 2 palagi. Mobilizācija deva necerēti labus panākumus. Mainīgo frontes apstākļu dēļ tā nevarēja notikt Rūjienā, bet gan netālajos Ķirbēnos. Lūk, kā to aprakstījis kāds vēsturisko notikumu aculiecinieks: „Aizgrābjoši noskatīties, kā veci un jauni pulcējās, lai stātos armijas rindās. Vecas māmiņas svētīja nākamos brīvības cīnītājus. Ziedoja visu karavīriem nepieciešamo.” Valkā iznākošais laikraksts „Jaunā Dzīve” 3. numurā tikpat jūsmīgi aprakstījis mobilizācijas norisi, vēl reiz uzteicot lieliskos rezultātus Rūjienā (domāts Ķirbēnos – preciz. I.Z.). Cīņās par brīvību devās ne vien vīri spēka gados, bet arī 15 – 17 gadus jauni zēni un pat sirmgalvji. Piemēram, kā brīvprātīgais pulkā iestājās 60 gadus vecais Jēkabs Noriņš no Valkas apriņķa Annas pagasta Dastiņu mājām. Vīrus un puišus nosūtīja tālāk iedalīšanai pulkā uz Tērbatu. Pavisam kopskaitā izdevās mobilizēt 60 virsniekus, 1471 kareivi, 1 instruktoru; no tiem Valkā 7 virsniekus, 314 kareivjus, Ķirbēnos 16 virsniekus un 615 kareivjus, Tērbatā 23 virsniekus un 190 kareivjus.

Igaunijas armijas virspavēlnieks. Ģenerālis Juhans Laidoners. Foto 1920. gadi.

Ticība jaunajai Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem pieauga ar katru dienu. 1919. gada 9. martā kapteinis Zemitāns ar Igaunijas armijas virspavēlnieka, pulkveža Laidonera atbalstu, panāca stratēģiski svarīgu vienošanos par pulka formēšanu pēc igauņu bataljona parauga, ar rezerves bataljonu un artilērijas bateriju. 10. marta pavēlē Nr. 16. pulkvedis Zemitāns par komandieri iecēla pulkvedi – leitnantu Jūliju Jansonu un uzdeva pulku saukt par 1. Valmieras kājnieku pulku, bet 13. martā Igaunijas armijas virspavēlnieks izdeva pavēli, kurā par pulka oficiālo dibināšanas dienu skaitāms 18. februāris!

Savs karogs! Darināts un dāvināts uz pulka 5 gadu atceri 1923.g. Tad jau pulkam mainīta numerācija - no pirmā tas pārtapis par ceturto kājnieku pulku.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzejs

VALMIERA UN VALMIERIEŠI. STĀSTS PAR ALEKSANDRU ZEINU 1

Saruna 1
Atbildes 0

Vēsturiski Gauja kā upe un tās krasti ne tikai dzejnieku apdziedāta tikšanās vieta, bet arī būtisks ekonomiskās attīstības faktors, svarīgs pārvietošanās ceļš un iztikas avots. Viens no tiem, kurš pelnīja ikdienas iztiku uz Gaujas – mūsu stāsta varonis Aleksandrs Zeins. Divdesmitā gadsimta sākumā šim enerģiskajam un rosīgajam kungam bija lemts kļūt par tvaika laivas „Stražņiks” kapteini, bet par Zeina māju sauca staltu divu stāvu ēku uz Dzirnavu (mūsdienās Leona Paegles) ielas Valmierā. Jāprecizē, ka vēl pirms kļūšanas par minētās tvaika liellaivas kapteini, viņu cildināja kā labāko sava aroda pratēju visā Gaujas garumā!

Kapteinis Aleksandrs Zeins (pie stūres) iepozē kopā ar pasažieriem uz „Stražņika” 1905. gada 9. oktobrī.

GAUJAS LAIVINIEKS

Jau deviņpadsmitā gadsimta vidū, pēc 1850. gada, latviešu tirgotājs Dāvis Jankavs (1821-1897) uzbūvēja 6 liellaivas preču transportam pa Gauju. Tēva amatu turpināja dēls Pēteris (1843-1927), kuram gan no savulaik apritē esošajām sešām nu bija palikušas vien divas liellaivas… Tās ik dienu kursēja no Valmieras uz Rīgas jūras līci un Daugavu, atpakaļ vedot dažādas Rīgā nopirktās preces un lietas, kuras savukārt līdz dzelzceļa līnijas atklāšanai 1889. gada augustā, šeit nopirkt uz vietas nevarēja. Diemžēl, Gaujai piemērotās seklās liellaivas - garākos un tālākos braucienos pa jūru nebija drošas, tādēļ pārvadājumus Jankavs pārtrauca. 1881. gada pavasarī Gaujas Krāču dzirnavu nomnieks Šmits iegādājās un turēja pie Valmieras tvaika laivu, lai „pierādītu, ka Gauja ir kuģojama upe un baļķi pa viņu nav vaļā (brīvi) pludināmi. Šmits savu nolūku nesasniedza, bet pulksteņu taisītājs Meijers, kā Šmita kuģa kapteinis, sagādāja Valmieras kungiem un dāmām daudz jauku stundu, viņus šai tvaikonītī pa Gauju augšup un lejup vizinādams.” (no skolnieka Jāņa Ansberga atmiņām). Gadsimtu mijā šo jauko tradīciju atjaunoja neviens cits kā Aleksandrs Zeins. Reklāmas sludinājumā laikrakstā „Valmieras Ziņojumu Lapa” (Nr.10., 1901. 26. 05.-1.lp.) lasāms, ka „braucienus ar laivu pa Gauju cauri Vidzemes Šveicei augstcienībā iesaka laivinieks A. Seine, pazīstams arī kā Mummels.” Laivā Zeins varēja uzņemt no 6 līdz 8 personām. Pasažieru labsajūtai laivu vakaros iluminēja (apgaismoja – preciz. I.Z.) ar laternām. Par cenām spriediet, cienījamie lasītāji, paši: upes gleznaino skatu baudīšana līdz Sietiņiezim 3 rubļi, līdz Lodes dzelzceļa stacijai 4 rubļi, līdz Jāņmuižas pārceltuvei 5 rubļi, Raiskuma pārceltuvei 6 rubļi, līdz Meyershof, muižai aiz Cēsīm 7 rubļi, Līgatnes pārceltuvei 10 rubļi, populārākajam galamērķim Segewold jeb Siguldai 15 rubļi, līdz Murjāņu tiltam 20 rubļi. Ja kāds vēlējās nokļūt līdz Carnikavai, tad nācās šķirties no visai ievērojamas summas - 25 rubļiem. Tā, cītīgi krājot rubli pie rubļa, 1905. gadā Zeins nopirka lielāku un tehniski labāk aprīkotu peldlīdzekli pasažieru pārvadāšanai, taču līdzīgi kā viņa priekšgājējiem, nācās rēķināties ar neveiksmīgām vasaras sezonām un finansiāliem zaudējumiem.

Nebija lēti… Vizītkarte ar brauciena cenu rubļos.
Lai visi zinātu! A. Zeina vizītkarte.

UZ DZIRNAVU IELAS

Valmieras muzeja krājumā glabājās Aleksandra Zeina audžumeitas Bertas Jaunozolas (1903-1984) dēla J. Jaunozola rakstītas atmiņas par mājas vēsturi un notikumiem, kuri tajā risinājušies: „Mūsdienās, 1985. gadā, Zeina māja vairs nav saglabājusies, jo sešdesmito gadu vidū tās vietā uzcēla citu, kurā ilgus gadus darbojās sanitāri epidemioloģiskās stacija (pašlaik tajā izvietojas Valsts vides dienesta Valmieras Reģionālā Vides pārvalde -preciz. I.Z.). Senāk tur atradās iekopts liels augļu un ogu dārzs. Virzienā uz Gaujas pusi, apmēram daļēji uz to vietu, kura tagad meteoroloģiskā stacija, stāvēja liela koka māja. Tās apakšējā stāvā atradās sešas istabas ar 2 gaiteņiem. Augšējā bēniņu stāvā bija izbūvētas 2 nelielas jumta istabiņas. Māja piederēja privātīpašniekam Aleksandram Zeinam (Alexander Sein; 1866. 29.05. - 1941. 01.09.). Zeins mira vācu okupācijas laikā, 75 gadu vecumā. Apbedīts Valmieras pilsētas kapos.

Pēc mātes stāstītā, tieši Zeins viens no iniciatoriem, lai uz Gaujas atklātu kuģīšu satiksmi. Taču Gaujas gultņu sēkļi un dažādība nav sekmējuši ūdensceļa veida satiksmi. Audžutēvs veicis gan uguņošanas darbus, gan kungus, vadājis pa Gauju līdz Murjāņu tiltam. Pēdējos dzīves gados valsts iestādes pavēlējušas atbrīvot šajā privātmājā vienu istabu, kur pirms tam bijusi ierīkota veclietu tirgotava. Atbrīvoto telpu kapitāli izremontēja un nodeva dzejnieka Rietekļa rīcībā. Caur viņa istabas diviem logiem pavērās skats uz Gauju. Telpā iespīdēja dienvidu un vakara saule. Dzejnieku apkopa Zeina mājas īrniece Anna Grāpe. Vēl pirms 1941. gada, Zeins pārdeva māju ar visu zemes gabalu Valmieras pilsētas valdei. Noslēdza līgumu ar noteikumiem, ka mājas 2 istabas, tās kreisajā pusē ar palīgtelpām, tiek bezmaksas lietošanā nodotas agrākajam īpašniekam Aleksandram Zeinam ar ģimeni līdz mūža vakaram.

Pilsētas valde sāka intensīvu darbību, lai izpētītu vietu un atrastu kvalitatīvu grants slāni. To atrada toreizējā Zeinu dārza vietā. Tas bijis ar plašiem aveņu un zemeņu stādījumiem. Uz dārzu veda vārtiņi, tālāk celiņš uz māju. A

Pilsētas valde sāka intensīvu darbību, lai izpētītu vietu un atrastu kvalitatīvu grants slāni. To atrada toreizējā Zeinu dārza vietā. Tas bijis ar plašiem aveņu un zemeņu stādījumiem. Uz dārzu veda vārtiņi, tālāk celiņš uz māju. Arī ap māju auguši ogu krūmi. Apkārt dārzam slējās koka sēta. Iela bija bruģēta. Grants bijusi smalka un pilsētai īsta zelta ādere, lai to izmantotu attiecīgām vajadzībām. Darbus veica ar lāpstām, granti ieberot ķerrās. Daļēji uz vietas tikuši lieti arī cementa rori. Vēlāk ierīkoja slēgtu barjeru un grants vedējs tika tikai iekšā ar sarga atļauju. Nedaudz tālāk, kalna pacēlumā stāvēja, un no Gaujas krasta esot bijusi labi redzama mātes audžuvecāku māja. Koka nams nodega 1944.gada septembrī, naktī no 23. uz 24. septembri. Pašreizējās ēkas teritorija atrodas uz krietni zema līmeņa pēc grunts slāņa noņemšanas. Kreiso pusi agrāk sedza vecās kapsētas akmeņu sētas mūris. Visa dārza teritorija veidoja skaistu kopskatu. Labajā dārza krasta malā auga 2 egles. Pa krastu nogāzes gravu varēja nokļūt uz Gauju.”

Par Zeina nāvi Valmieras Dzimtsarakstu nodaļai ziņoja audžumeita Berta, kura dzīvoja turpat pie audžuvecākiem Dzirnavu ielā Nr. 13. Savu bērnu Zeiniem nebija. Ir zināms, ka 1901. gada jūlijā Aleksandrs pie altāra vedis Marri Birnbaumu. Viņam – 35, līgavas vecums nav zināms, vien tas, ka Marri no Rubenes draudzes. Pats Aleksandrs nāca no kuplas ģimenes. Tēvam, Krievijas militārā dienesta zaldātam - igaunim Jānam Zeinam no Vilandes apriņķa vien 24 gadi, kad 1851. gadā vasarā Valmierā laulājās ar gadu jaunāko tautieti Anni Jakobsoni no Zārenhofas (neliela muižiņa 30 verstu no Tērbatas – preciz. I.Z.). Jaunlaulātajiem piešķīra istabu kazarmās. Tajā pasaulē nāca prāvs bērnu pulciņš. Trīs meitas un trīs dēli: Doroteja (1852.), Anna (1854.), Karolīne (1856 - 1862.), Mārcis (1860.), Kārlis (1862 - 1863) un 1866. gada 16. maijā, pēc vecā stila, pastarītis Aleksandrs. Zēns pēc vietējās draudzes skolas beigšanas palika mājās un pelnīja iztiku ar dažādiem gadījuma rakstura darbiem. Vecākā no māsām, Doroteja pēc iesvētībām devās uz tēva dzimteni Fellinu (Vilandi). Vidējā māsa Anna uzsaka kalpones gaitās Burtnieku draudzē. Pamazām izklīda pasaulē arī pārējie brāļi un māsas.

Kopā ar dzejnieku. Dzejnieks Rieteklis 80. gadu jubilejā, 1936.gada 14. februārī. No kreisās: mājas īpašnieks Aleksandrs Zeins, Baltijas Lauksaimniecības biedrības rēķinvede Z. Krūmiņa, vidū – jubilārs, grāmatvedes palīdze M. Krūmiņa

Aleksandra Zeina dzīves izaicinājums – savaldīt un gūt virsroku pār untumainajiem Gaujas atvariem, bija lemts piepildīties. Pateicoties viņa iniciatīvai, upes skaistumu uz viņa vadītā kuģīša novērtēja simtiem valmieriešu un pilsētas viesu. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzejs

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

“Skaitļu lokos – 96 Johani un 35 Marijas” 1

Saruna 1
Atbildes 0
J.H. Broce. Valmieras prospekts no Dienvidu puses 1799.

Gada beigas vienmēr ir rosīgas ar pēdējo darbu apdarīšanu, laba vēlējuma nosūtīšanu, jaunu mērķu sastādīšanu un iepriekšējā gada sasniegumu aprēķināšanu. Savukārt Jaunā gada pirmajos mēnešos parasti tiek publicēta dažāda veida statistika par iedzīvotāju skaitu, finansēm, populārajiem cilvēku vārdiem, pirktākajām grāmatām utt. Dažāda veida uzskaites, atskaites un statistikas zinātne nav nekas jauns. Līdz ar pirmajām sabiedrībām tika veidotas pārtikas, cilvēku, ieroču u.c. uzskaite. Statistikas, kādu mēs to zinām šodien, pirmsākumi ir meklējami 17. gadsimtā Anglijā, kad valdība aizsāka iknedēļas dzimušo un mirušo iedzīvotāju skaita publicēšanu. Vēlāk to attīstīja kāds veiksmīgs tirgotājs, izprotot, ka sabiedrības analizēšana var dot priekšrocības preces tirgošanā.

Meklējot un arī atrodot arvien jaunu informāciju par Valmieras pilsētas un tuvējās apkārtnes vēstures notikumiem, Latvijas Nacionālajā arhīvā izdevās fiksēt vairākas iedzīvotāju uzskaites grāmatas. Pagaidām senākā no tām par 1786. gadu. Grāmata rakstīta 1786. gadā un tikusi papildināta 1796. gadā. Iemesli varētu būt vairāki, pagājuši 10 gadi, tiek ievēlēts jauns pilsētas mērs, nomainās valdība. Iespējams 1796. gadā Valmierā bijusi kāda epidēmija, jo pie vairākiem cilvēkiem atrodams ieraksts – miris/usi 1796. gadā. Vecumi ir dažādi, līdz ar to izslēdzams vecums kā galvenais faktors. Grāmata ir 192 lapas bieza, taču ne katra lapaspuse ir aizpildīta. Arī informācija pie visiem ierakstiem nav vienmērīgi plaša. (1.att.)

Statistikas grāmata sniedz informāciju par cilvēka vārdu, uzvārdu, vecumu, dzimšanas vietu, nodarbošanos, ģimenes locekļiem, dzīves vietu un piederošiem īpašumiem, kas atrodas pilsētas teritorijā. Tomēr, iedziļinoties dokumentā, ar katru mirkli top skaidrs, ka tā sniedz vēl dziļāku informāciju. Mums ir iespēja uzzināt, no cik daudzām uz dažādām vietām ieradušies tā brīža valmierieši, kādi ir bijuši populāri vārdi, kādu uzvārdu īpašnieki dzīvojuši Valmierā, cik vidēji bērni ir bijuši ģimenē, ka ar īpašu atzīmi izdarīts dvīnīšu ierašanās valmieriešu saimē, kāds ir vidējais iedzīvotāju vecums, kādas ir bijušas profesijas utt. Statistikas atskaite uzbur sabiedrības ainu, kāda ir bijusi Valmierā 18.gs. beigās.

Valmieras Iedzīvotāju saraksts. LVVA, 221-1-730, 10.lp.

Cik iedzīvotāju dzīvo Valmierā 1786. gadā? Saskaitot atskaitē sniegtās ziņas - ģimenes galvas, viņu laulātās draudzenes, pašu bērnus un pieņemtos bērnus, statistika mums sniedz skaitli – 493. Tas saskan ar līdz šim pieņemtajiem datiem, ka Valmierā 18.gs. dzīvojuši aptuveni 500 iedzīvotāji. Tomēr skaitlis nav pilnīgs un ir maldinošs. Datos minēti visi bērni, kuri ir dzimuši vai pieņemti ģimenē, taču liela daļa no pilngadīgajiem bērniem pilsētā neuzturas, lai gan viņiem ir Valmieras pilsoņu tiesības. 25 pieauguši bērni ir devušies prom vai pilsētā neuzturas, kas mums sniedz skaitli 468. Lai gan rakstvedis ir bijis diezgan skrupulozs un pilsoņiem ir pierakstīts klāt, ka konkrētā persona vairs nav pilsētā, aizprecējusies, mirusi utt., ir tikpat kā neiespējami izsekot tam, kurā brīdī pilngadīgie bērni paši kļūst par ģimenes galvu. Diemžēl tas rada iespēju, ka kāda persona tiek pieskaitīta divas reizes, jo bieži vien bērnu un vecāku vārdi ir identiski. To varētu identificēt, ja klāt būtu pierakstīts vecums, bet ne visiem šis ieraksts ir veikts. Turklāt dati mums sniedz tikai daļējas ziņas par kalpotājiem, jo uzskaitīti ir tikai vīriešu kārtas kalpotāji. 12 nebrīvie un 8 brīvie kalpotāji. Brīvie kalpotāji acīmredzot nāk no vienas ģimenes, jo visiem ir viens uzvārds – Švēders. Spriežot pēc vecumiem un papildus ziņām, tie ir trīs brāļi – Jēkabs 46.g. (Jacob), Pēteris 40.g. (Peter) un Marts 34.g. (Martz) ar saviem dēliem, par dzīves biedrenēm vai meitām ziņu nav. Nebrīvajiem kalpotājiem ir minēts tikai vārds un vecums. 6 Jāņi (Jahne) 2 Marti (Martz), 2 Mihaeli (Michael), 1 Jēkabs (Jacob) un 1 Kristians (Christian). (2.att.) Kopā minēti 20 kalpotāji. Tātad secinu, ka Valmierā 1786. gadā uzturas aptuveni 488 cilvēki.
Kāds ir vidējais vecums? Statistikas dati sniedz ziņas, cik veci ir atskaitēs minētie ģimenes galvas un to bērni, sievām vecums nav minēts. Sieviešu vecumu iespējams uzzināt, ja viņa pati ir ģimenes galva (atraitne). Tas savukārt ļauj aprēķināt vidējo atraitņu vecums Valmierā. Minētas ir 13 atraitnes, bet divām vecumi nav norādīti. 11 minētām ģimenes galvām sievietēm – vidējais vecums 53.3 gadi.
Ģimenes galvu vīriešu vidējais vecums Valmierā 1786. gadā ir 41.3 gadi, kas liecina par salīdzinoši jaunu vīriešu sabiedrību. Vecākais minētais kungs ir Fjodors Gustavs 78 gadi, tirgotājs, kurš dzimis Rīgā, sieva Lucerija, bērnu nav. Pieder pašuzcelta māja Rīgas ielā, zemes gabalu pārpircis no maiznieka Waldo. Viņam tobrīd Valmierā pieder viesu māja un neliela bode . 1796. gadā fiksēts ieraksts, ka miris agrāk .

Populārākie vārdi? Pēc atskaites ir novērojams, ka populāri ir likt cilvēkiem 2 vai vairākus vārdus. Protams, ir arī tādi, kuriem ir tikai viens vārds. Interesanti ir tas, ka ne tikai dēliem tiek likti tēva vārdi, bet meitām kā pirmais vai otrais vārds tiek likts mātes vārds. Tā piemēram, Johana Gotloba Oblata (34) ģimenē ir bijušas četras Annas. Sieva Anna Marija, pameitas – Anna Kristīne (24), Anna Doroteja (23) un Anna Katrīna (18). Novērojami arī citi līdzīgi gadījumi, kad ir, piemēram, divas meitas abas ir Kristīnes, tikai vienai tas ir pirmais, otrai otrais vārds. Līdzīgi ir ar zēniem, kuriem tiek likti tēva vārdi. Tā Meijenu ģimenē ir divi brāļi – Gotlībs Kristofers (54) un Gotlībs Johans (45).

Vīriešu vārdi populāri vārdi un vārdu salikumi – Johans Fridrihs, Johans Gotlībs vai Gotfrīds, Karli, Ferdinandi un Frederiki. Tāpat ir arī Ernsti, Pēteri, Aleksandri un Ludvigi. Interesants vārds – Justo. Ir arī divi Ābrahami. Ābrahams Johans Pelcs (Peltz) 36 gadi, ieradies no Marienbugas (Prūsijas mūsdienu Polijas terit.). Precējies ar Esteri Elizabeti (dz. Gebišu). 3 bērni – Anna Doroteja (11.g.), Natālija Elizabete (3.g.) un dēls Karls Heinrihs (1.g.). Kurpju meistars, 1795. gadā ievēlēts par tirgus uzraugu.

Sievietēm populāri vārdi un vārdu salikumi – Anna Marija, Katrīna Elizabete, Sofija, Doroteja, Kristīne, Ģertrūde. Tāpat atrodamas Helēnas, Šarlotes, Amālijas, Augustes, Evas. No interesantajiem vārdiem – Rosina un Vendelīna. Ir arī viena Irīna Ivanovna Fjodora sieva. Ieradusies kopā ar vīru no Jaroslavļas apgabala (Krievija). Četri dēli – Semens, Ivans, Afanasjevs un Grigorijs. Vīrs pieder militārajām aprindām.

Nebrīvo kalpotāju saraksts. Kreisajā pusē Vārds un vecums, labajā, kuram pilsonim kalpo. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs. 221-1-730, 54.lp.

Kādas profesijas pārstāvji mīt Valmierā? Katram pilsonim pierakstīta klāt nodarbošanās un/vai kādreiz bijis kāda pakļautībā. Ir atrodami ieraksti par piederību kādai ģildei vai cunftei. Ieraksti, ka vienmēr strādājis pats pie sevis vai ir partneris kādā tirgošanās kompānijā. Līdz ar to ļoti daudziem ieraksts – tirgotājs. Neprecizējot, kādu preci tieši tirgo. Valmierā bijušas trīs skaistumlietu – rotaslietu tirgotavas. Trīs ģimenes nodarbojušās ar pārtikas tirdzniecību. Vairāki galdnieki, mēbeļu meistari, krēslu un gultu meistari. Maiznieki, dzirnavnieki. Metāla apstrādātāji, vara meistari un griezēji, 2 zelta un sudraba meistari (ieradušies no Tartu). Ādmiņi, jostu un sedlu meistari. Cepuru, hūšu un parūku meistari. Rātes pārstāvji (pie brāļiem Karla Gotfrīda (31.g.) un Fridriha Gustava (43.g.)Kajseriem (Keyser) ieraksts Brālis juniors 1787. gadā kļūst par birģermeisteru – pilsētas rātes vadītāju ), advokāti, ziņneši, pastnieks, grāmatveži, rakstveži. Stiklinieki, celtnieki, mūrnieki. Valmierā šajā laikā dzīvojis arī ērģeļmeisters Andreas Šteins (34.g.), kurš kopā ar savu sievas tēvu 1780. gadā uzbūvēja vecās Sv. Sīmaņa baznīcas ērģeles. Dzīvo šeit ar ģimeni, sievu Juliannu un trīs bērniem. 1796. gadā ieraksts papildināts, ka ģimenei pievienojušies vēl trīs bērni. Par sievas tēvu ziņu nav. Minēti arī dažāda ranga kārtībnieki, piemēram, ugunsdzēsēji. Interesanti, ka nav minēts neviens garīdznieks. Divi aptiekāri, valmieriešiem jau zināmais Reihenavu uzvārds, bet šajā brīdī jau aptiekas īpašniece ir atraitne Vilhelmīne Reihenava (46.g., dz. Reicharde), aptieka vecās pils vietā. Kā arī Johans Frīdrihs Nīčmans (42), kura aptieka atrodas uz St. Pēterburgas ielas. Nīčmanam papildus ieraksts, ka tirgo attīrītu vasku. Minēts arī viens ķirurgs Johans Mihaels Brandts (40.g.) dzimis Valmierā.
No kurienes ieradušies 18. gs. valmierieši? Valmieriešus iespējams iedalīt septiņās lielās grupās. 1. Valmierā dzimušie, 2. tie, kuri ierodas no mūsdienu Vācijas teritorijas (Lībeka, Braunšveiga, Kēnigsberga, Greifsvalde, Štrālzunde, Meklenburga, Šlēsvigas un Holšteinas apgabals, Saksijas apgabals, Zālfelda, Hanovere, Kvedlinburga, Izenburga, Lineburga), 3. mūsdienu Polijas teritorijas (Gdaņska un citas Pomerānijas pilsētas), 4. Zviedrijas (Stokholma, Kalmara, citiem minēts tikai, ka no Zviedrijas), 5. Krievijas (St. Pēterburga, Jaroslavļas apgabals), 6. no citām mūsdienu Latvijas pilsētām (Rīga, Valka, Limbaži, Mītava mūsdienu Jelgava, Kurzeme); 7. mūsdienu Dienvidigaunijas (Tartu, Vīlande). Ir arī pārstāvis no mūsdienu Austrijas – Zalcburgas, Nīderlandes – Briges, Lietuvas - Mēmeles un Norvēģijas – Kristiānijas mūsdienu Oslo. Nav iespējams noteikt no kurienes ieradušies kalpotāju kārtai piederošie cilvēki. Tāpat ir vietas, kuru nosaukumi ir tik ļoti mainījušies, ka tos vēl nāksies precizēt.

Šī nelielā ieskata noslēgumā jāsecina, ka Valmieras sabiedrība bijusi diezgan raiba. Gan Valmieras pilsoņu dzimtās vietas, gan amata prasmes. Arī vecuma ziņā atšķirtības ir ievērojamas. Vecākais pilsonis Fjodors Gustavs - 78, pilsone Marija Elizabete Faustina - 75, jaunākais pilsonis Johans Gotlobs Dīce - 1 un jaunākā pilsone Anna Doroteja Cake - 20 nedēļas. Šodien Valmierā var redzēt arvien vairāk dvīņu ratiņus, arī 1793. gadā valmierieši iepazīstas ar ādmiņa Tančera ģimenes dvīņu meitenēm Mariju un Elizabeti.
Lai cik dažādi būtu 18. gs. Valmieras pilsoņi, viņiem visiem kopīga bija dzīve Valmierā. Nākamās Valmieras iedzīvotāju statistikas grāmatas mūs ieved jau 19. gadsimtā.

Liene Rokpelne
Valmieras muzeja vadošā pētniece

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

Ziemassvētku epizodes 1

Saruna 1
Atbildes 0

Ziemassvētku laikā man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domājot, ka aizmirstās procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti šķietas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.

Valmierietī 20. gs. 30. gadu otrajā pusē raksturīgi īpaši tematiskie ziemassvētku izdevumi, kuros kā neatņemama sastāvdaļa bija Austrumu draudzes mācītāja uzruna, informācija par to, cik trūcīgo bērnu apdāvināti svētkos, kā arī dzejas rindas. Pēdējā lapā lasāmi vietējo uzņēmēju un tirgotāju apsveikumi. 1939. gadā lielākā aktualitāte ir Kārļa Ulmaņa 40 gadu darba mūža jubileja. Tobrīd svarīgi arī Somu karš pret Padomju Krieviju un jaunbūves Valmierā.
Tolaik laikrakstus tāpat kā šobrīd internetu, pārpludina reklāmas un saukļi par labākajām dāvanām, publikācijas par to, ka jāapdāvina trūcīgie un jānes prieks ikkatrā mājā. Atzīmēts, ka Sabiedriskās palīdzības komiteja, kuru vadīja pašvaldības vadītāja sieva A. Ruģēna kundze, piemēram, 1939. gadā izskatījusi 271 grūtdieņu lūgumu, kam piešķiramas dāvanas. Šādas ziņas bija ikgadējas.

Briedes skolas skolēni pie eglītes ar Starptautiskā Sarkanā Krusta dāvanām 1926. gadā

Bet ko un kāpēc dāvināt ziemassvētkos? Visām Eiropas tautām vismaz pēdējo pārsimts gadu laikā ir nostiprinājušās tradīcijas kaut ko dāvināt Ziemassvētkos. Veiksmīgi paslēpušies aiz kristiešu leģendas par Sv. Nikolaju, kurš, dzīvodams 4. gadsimtā Bizantijā, bijis dāsns un devīgs pret trūcīgajiem, tirgotāji izplata savas preces. Varētu sacīt, ka mūsdienu modernajā kultūrā dāvināšanas prieks ieguvis citu jēgu un pārvērties par iepirkšanās drudzi . Lai arī dažviet dzird ļaudis sakām, ka tā ir pēdējo gadu (gadu desmitu) iezīme, nākas iebilst, ka tas nu gan nav nekas jauns. Jā, mainījies ir medijs. Ja mūsdienās šīs reklāmas saņemama televizora ekrānos un interneta uzlecošajos logos , tad preses laikmetā 20. gs. pirmajā pusē šo uzdevumu veica laikraksti. Katrs tirgotājs tad papulējās savu preci reklamēt kā vispiemērotāko dāvanu svētkos. Piemēram, Valmierā kādreiz labi zināmā Dūņa grāmatuapgādniecība 1923. gada Ziemassvētkos kā labākās dāvanas ieteica jaunas grāmatas, piemēram, Viļa Plūdoņa Dzīve un dzeja. Antoloģija vai Ed. Veidenbauma Kopoti raksti . Grāmatas nopērkamas cenu amplitūdā no 50 līdz pat 400 rubļiem atkarībā no grāmatas biezuma un iesiešanas veida. Atgādinu, ka Latvijas rublis, ko kā vienīgo maksāšanas līdzekli noteica 1920. gada martā, savukārt apgrozībā tas bija līdz 1925. gada aprīlim. 500 rubļu naudaszīmes turpināja lietot un mainīt arī vēl 5 gadus pēc tam.
Par iepirkšanās drudzi jau 20. gadsimta sākumā raksta mūziķis un komponists Jānis Mediņš (1890-1966), atceroties darbu mūzikas preču veikalā Rīgā ap 1910. gadu:
„Pirms Ziemassvētkiem arvien bija daudz darba gramofonu nodaļā, un man tad vajadzēja palīdzēt aparātu pārdošanā. Sevišķi grūti bija iesaiņot toreizējo gramofonu tauri, kas bija veidota kā konuss. [..] šajā lielajā Ziemassvētku laika iepirkšanās drudzī mēs, veikala darbinieki, netikām laisti uz mājām, bet mums deva vienu rubli, lai ejam turpat tuvumā uz Jāņa pagrabu paēst.”

Kur svinēt svētkus? Vai tie ir ģimenes svētki, vai tomēr svinēt publiski? Lai gan visbiežāk par karnevālu un masku baļļu mēnesi izvēlējās februāri, arī Ziemassvētku laikā tematiskās ballītes nebija nekāds izņēmums. Valmieras Latviešu biedrībā Ziemassvētkos parasti notika gan svētku koncerts, gan arī balle. Arī 1937. gadā otrajos Ziemassvētkos Valmieras Latviešu biedrības namā notika koncerts un Svētku balle. Avīzē lasāms, ka turpat Ziemeļlatvijas teātrī 31. datumā ikviens tika aicināts uz veca gada izvadīšanu un jauna sagaidīšanu ar raibu teātra programmu un jauna gada balli . Valmieras muzeja krājumā glabājas liecības par šiem svētkiem. Bet, protams, fiksētas arī liecības par ģimeniskiem svētkiem un kopā sanākšanu arī darba kolektīvos.

Masku balle Ziemeļlatvijas teātrī 20. gs. 30. gadu nogalē.
Ģimeniski svētki. Profesora Kārļa Ābeles (1896-1961) sieva Elza ar bērniem: Maiju (vecākā), Kārli un Zaigu, 1939.gada Ziemassvētkos

Ar ko gan atšķiras Eņģeļu mati no Nāru matiem?
Slavenā skaņuplašu fabrika Bellaccord – electro 1936. gadā uzsāka jaunu ražošanas nozari – Ziemassvētku rotājumus. Tās īpašnieks Helmars Rudzītis atmiņās raksta, ka līdz tam visi ražojumi nākuši importā no ārzemēm un, ka Bellaccord bijuši pirmie jauno eņģeļmatu ražotāji Latvijā. Tālāk gan viņš pats arī skaidro, ka No ārzemēm ieveda lētas, resnas vara stieples, VEF tās izstiepa tievas, bet Bellaccord fabrikā tās pletēja plakanas un galvanizēšanas vannās pārklāja ar plānu sudraba kārtu. Tāda galvanizēšanas iekārta, kāda bija Bellaccord , citur neesot bijusi, kas gan to vairs pateikts. Rudzītis raksta, ka darbu pie rotājumu ražošanas uzsākuši jau augustā, lai no “eņģeļu matiem” gatavotu vītnes, zvaigznes, čiekurus un citus greznojumus. Rudzītis arī atceras, ka lielākais izplatītājs bija jaunais Armijas Ekonomiskais veikals.
Man gan neizdevās atrast nevienu Bellaccord reklāmu, kas vēstītu par šo produktu, toties Rudzīša atmiņās minētie citi importieri reklamējās uz nebēdu, piedāvājot visdažādākos rotājumus svētku eglītei.

12.16.1936. Jaunākās Ziņas

Par Ziemassvētku rotājumiem vēl jāpiebilst, ka Valmieras muzeja fotogrāfijas par 20. gs pirmās puses eglītes rotāšanas tradīcijām vēsta to, ka populāras bija svecītes, dažādas virtenes, arī eņģeļmatu virtenes, iespējams, Bellaccordā ražotās…

Īpatnējs un pieminēšanas vērts ir svētku noformējumus Kokmuižas kora Ziemassvētku sarīkojumā 1926. gadā. Eglītes rotā mazi Latvijas karodziņi. Vai cerību un pārdomu laikā būtu vieta arī patriotismam? Kāpēc gan nē…

Kokmuižas koris 1926. gada Ziemassvētkos

Valmieras muzejs savā krājumā glabā desmitiem ziemassvētku apsveikuma kartītes. Tajās attēlotais pārsvarā ir nemainīgs arī pirms 20. gs 20. – 30. gados. Eņģeļi, ziemas ainavas, mazi bērni, dāvanas, dabasskati. Interesantākās ir datētas vēl no Krievijas impērijas laika pirms Pirmā pasaules kara. Piemēram, 1911. gadā sūtīta apsveikuma kartīte, uz kuras drukātais svētku dzejolis nu nepavisam nešķiet priecīgs un pacilājošs. Lūk, fragments no tā:

“Tur kur sirmās māmuliņas
Dēlu kapus as’rām lej
Turpu, turpu vēja spārniem
Mana dziesma celies, skrej.”

Kartīte, 1911.g.
Kartīte Augustam Šmitam 1910. g.

Turpretī Ziemassvētku apsveikums Augustam Šmitam pat pirmajā brīdī mulsina, jo kartītes attēls vēsta nevis par gaidāmo svētku tematiku, bet gan par to, ko rakstītājs novēl saņēmējam. Sūtītāja ir kāda Augusta no Harbinas. Vēlējumā rakstīts šādi: “Esi sveicināts priecīgos ziemas svētkos. Tāpat arī daudz laimes nākošajā jaunā gadā; novēlu apprecēties un būt laimīgam.”
Visu, kas apsveikumā teikts, lasītājiem novēl arī Valmieras muzeja kolektīvs.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzejā

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

Divas Sarkanās Valmieras 1

Saruna 1
Atbildes 0

Kad pirmoreiz dzirdēju šo skanīgo, bet šķietami nievājošo apzīmējumu Sarkanā Valmierā, pirmās asociācijas raisījās par padomju laiku, kad jēdzienu lietoja pozitīvā nozīmē, un tā izcelsmi saistīja ar 1905. gada revolūciju, kurā saskatāmi sarkano ideju aizmetņi. Tas palīdzēja ideoloģiski leģitimēt Padomju Latvijas eksistenci vēlākos gados. Novadpētniecības un revolucionāro tradīciju klubs Sarkanā Valmiera u.tml. padomju perioda artefakti nodrošināja jēdziena plašo tirāžu sabiedriskajā diskursā, veicinot režīma ideoloģijai labvēlīgu semantiku sabiedrības uztverē. Kad nesen, caurskatot kādus internetā publicētas padomju Valmieras attēlus, uzdūros komentāriem par Sarkano Valmieru, nolēmu atvērt šo jautājumu diskusijai. Lūk, mans un daži citi viedokļi par šo jautājumu.

Vimpelis. Dāvināts pūtēju orķestrim Signāls 20. gs. 70. gadu beigās.

Pirmkārt, jāatceras, ka jēdziens ir hronoloģiski senāks un plaši lietots presē jau Latvijas Republikas demokrātijas posmā. Otrkārt, jēdziens sākotnēji apzīmējis sociāldemokrātu partijas un ar to saistīto organizāciju darbību Valmierā 20. gs. 20. gados, nevis 1905. gada revolūcijas laikā. Šis priekšstats ticis konstruēts vēlāk padomju gados.

No 1921. gada līdz pat 1934. gadam vairākums Valmieras domnieku bija sociāldemokrāti, tāpēc tautā to dažkārt dēvēja par Sarkano Valmieru. Lai arī sociāldemokrātu pašvaldība nebija saistīta ar aizliegto komunistisko partiju, nereti nacionālā spārna pārstāvji publiskajā telpā pārmeta sociāldemokrātiem tīšu nesaimnieciskumu un politisku manipulāciju ar saviem vēlētājiem. Notika sīva cīņa starp sociāldemokrātu vadīto pilsētas valdi un aktīvā nacionālisma pārstāvjiem, kas publiskajā telpā konstruēja mītu par Sarkano Valmieru, kā vietu, kur tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana. Galvenais arguments publikācijās minēta sociāldemokrātu partijas līderu turība, kas pretrunā ar strādniecības un vienlīdzības principiem.

Nedaudz par nacionālo kustību: Vēsturnieks Uldis Krēsliņš, Latvijas 1920. – 1930. gadu labēji ekstrēmo organizāciju pētnieks uzsver, ka svarīgi šīs organizācijas dēvēt ne par fašistiem, kas dažkārt nekritiski un vulgarizēti tiek darīts, atsaucoties uz līdzīgām ideoloģiskām nostādnēm fašisma dzimtenē Itālijā, ne par galēji labējiem, galēji ekstrēmiem u.tml., jo tas rāda neviennozīmīgu ekstrēmisma pakāpi. Precīzāk būtu šo ideoloģiju dēvēt par aktīvo nacionālismu, jo tā sevi identificēja paši organizāciju biedri. Pirmā organizācija bija Latvju nacionālais klubs, bet kopumā līdz 1934. gadam pastāvēja vismaz 12 oficiālas organizācijas vai biedrības. 20. gs. 20. gados bieži notika fiziskas sadursmes un pat slepkavības starp Latvijas Nacionālā kluba jeb LNK (vai ar to saistītu organizāciju) biedriem un Sociāldemokrātu jauniešu organizāciju Strādnieku sports un sargs jeb t.s.SSS jeb Siseņi, kā viņus dēvēja nacionālās organizācijas.

Sociāldemokrātu reklāmas 1931. gada pilsētas valdes vēlēšanās. Fonā sociāldemokrāta Eduarda Trēziņa veikals

Interesants viedoklis par jēdziena rašanās iemeslu un vainīgajiem atrodams laikabiedru atmiņās. Valmieras apriņķa valdes priekšsēdētājs Gothards Ādolfs Caucis atmiņās skaidro sarkanās Valmieras fenomenu, nepārāk glaimojoši izsakoties par saviem biedriem apriņķa valdē. Viņš norāda uz, viņaprāt, zemo inteliģences līmeni un paklausību sociāldemokrātu partijas vadības norādēm. Arī Caucis lielu nozīmi Sarkanās Valmieras tēla radīšanā piedēvē sociāldemokrātam Eduardam Radziņam. Caucis raksta: “Visus viņus komandēja viņu lielais biedrs Eduards Radziņš – deputāts visās Saeimās. Šis kungs sevi dēvēja par “strādnieku”, lai gan fizisku darbu nekad nebija strādājis. [..] Viņa nopelns bija, ka marksisti tur vairojās kā holēras baciļi un pilsēta dabūja vārdu “sarkanā Valmiera”. Šis dīvainais “strādnieks” mīlēja greznību, lepni ģērbās, ziemā nēsāja dārgu zvērādas kažoku, brauca otrās klases vagonos un stiprinājās pirmklasīgos restorānos. [..] Savā ceļasomā viņš vadāja franču konjakus un garšīgas uzkodas, ar ko braucot mielojās pats un mieloja arī mūs. Šai ziņā viņš bija džentlmenis, naudas tam netrūka, un arī pašam piederēja savs nams Valmierā. “

Caucis arī kā vienu no laikraksta Valmierietis uzsākšanu 1929. gadā min preses viedokļu vienpusību 20. gadu beigās Valmierā, kam bijis nepieciešams pretspars. Tolaik Valmierā iznāca avīze Brīvais Vārds , kuras redakcija bija pilsētas valdē sociāldemokrātu paspārnē. Tas piešķīra sarkanu krāsu visai valdei. Caucis atmiņās ironizē: “Man Valmierā esot visi notikumi tika sīki aprakstīti un izanalizēti Valmieras trīskrāsainajā presē: baltajā Valmierietī, rozā Valmieras Avīzē un sarkanajā Brīvajā Vārdā"

Vēl viens no redzamiem Valmieras pilsētas valdes kritiķiem publicistikā bija Jānis Tauniņš , kurš ar pseidonīmu Helmars Brauns publicēja rakstus par dažādām sociālām netaisnībām, politisko pretinieku ķildām, sociāldemokrātu pasivitāti un pārmetot apzinātu nolaidību saimnieciskos jautājumos Valmierā. Sociāldemokrātu vadīto pilsētas valdi viņš dēvēja par Sarkanajiem kungiem , tādejādi veicinot mītu par sarkanajiem Valmierā . (Skat. manu rakstu iepriekšējā Valmierietī) Interesanti, bet vēl 1925. gadā Tauniņš visai pozitīvi vērtēja Valmierā notiekošo, rakstot, ka pirms dažiem gadiem Valmierā sastopamā žūpība izskausta, pateicoties policijas rīcībai. Viņaprāt, nepieciešams žūpības apkarošanas likumu papildināt vēl ar punktu par aizliegumu tirgot stipro dziru tirgus dienās, lai novērstu kaušanos un citas nekārtības. (Jaunā Balss , 1925. gada 24. novembrī). Tomēr, spriežot pēc viņa retorikas presē 20. gadu otrajā pusē, viņš piederējis aktīvā nacionālisma strāvai. Tauniņš gan nav redzams starp pazīstamākajiem nacionālistiem starpkaru posmā, kas varētu liecināt, ka viņam simpatizēja ideoloģija, bet viņš pats bija atturīgs aktīvai rīcībai. Žurnālists Tauniņš Radziņa romānā Valmieras klusās ielas apraksta sociāldemokrātu mītiņu Valmierā:
“Ieradās vadoņi, glīti ģērbušies un labi nobarojušies dažādo objektu īpašnieki – Radziņš, Menders, Buševics un mazāki Valmieras gariņi. [..] Pie galda nostājās Radziņš un atklāja sapulci. Uzaicināja nodziedāt internacionāli. Visi piecēlās un atsedza galvas. Tikai Helmars un viņa domubiedri palika sēžam un neatsedza galvas šai Padomju bada himnai, zem kuras skaņām strādnieki tiek dzīti spaidu darbos.[..]. Vārdu ņēma E. Radziņš. [..] Uzņēmēji, lūk, esot galvenais strādnieku posta cēlonis. Vajagot vēl reiz ievēlēt Saeimā viņus, sociāldemokrātus, tad viss tas izbeigšoties. [..] Tad lauku pelēkiem baroniem atņemšot mājas, bet, kas tad strādās pelēko rūķu vietā, to viņš nepateica.[..]”

Valmieras pilsētas dome 1931. gadā. Eduards Radziņš sēž pie galda 1. no labās.

Distancējoties no dažu laikabiedru negatīvā vērtējuma, jāatgādina, ka Eduards Radziņš (1886 – 1968) bija ievērojams Latvijas politiķis demokrātijas periodā. Satversmes sapulces, 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts, bijis Valmieras pilsētas galva, bet laikā līdz 1934. gadam darbojies Valmieras pilsētas valdē, bijis arī tās sekretārs. Darbojies kā aktīvs sociāldemokrātu partijas interešu aizstāvis Valmierā un Valmieras apriņķī. Viņam pārmests sarkanums 20. – 30. gados, kas pēc Ulmaņa apvērsuma viņam maksāja amatus, jo uz laiku viņš tika arestēts kā režīma pretinieks. Pēc Otrā pasaules kara arī padomju vara saskatīja bijušo sociāldemokrātu darbībā režīma pretiniekus, tāpēc Radziņš tika represēts un izsūtīts uz Sibīriju. Atgriezies Latvijā 1956. gadā, viņš dzīves nogali pavadīja Valmierā, kur 1968. gadā mira.

Gan Caucis, gan Tauniņš uzsver, ka sociāldemokrātu līderi ar viltu piesaistīja sev vēlētājus, solot utopiskas pārmaiņas viņu dzīvēs, kaut gan paši nebija ar viņiem vienas kārtas. Vai tad tas ir kas aizliegts demokrātiskā pasaulē? Labam politiķim taču jābūt populistam, lai sasniegtu pasaules virsotni. Lai vai kā pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma, kad tika apturēta gan Pērkoņkrusta un citu labēji radikālo organizāciju, gan Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darbība, mīts apsīka līdz atdzimšanai pēc Otrā pasaules kara un no tā izrietošajām vairākkārtējām ideoloģisko nostādņu maiņām.

Gribas teikt, ka jēdziena Sarkanā Valmiera semantika izgājusi apli un atgriezusies pie sākotnēji tai piemītošās negatīvās konotācijas. Tikai nu vairs nostalģisku kariķējumu un nosodījumu nebauda sociāldemokrātu līderi un līdzskrējēji, bet gan atmiņas un neskaidra apjausma par padomju ideoloģijai ērtiem saukļiem jēdziena patieso izcelsmi un jēgu ieliek vienpusīgā skatījumā.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Kas skanēja Beverīnā, kas Valmierā 1

Saruna 1
Atbildes 0

Dažas hipotēzes, pārdomas un minējumi par muzicēšanu 13.-16.gs.

Lai gan varētu šķist, ka par šo tēmu var runāt gari un plaši, tomēr nekā daudz ko stāstīt nav. Arheoloģisku pierādījumu par to, ka Valmieras pils vietā pirms mūra pils būtu bijusi kāda senāka apdzīvotība, nav un visticamāk, ka nekad neizdosies šo vietu saistīt ar kādu konkrētu pirmskristietības apmetni, piemēram, teiksmaino Beverīnas pili. Bet, distancējoties no jautājuma par to, vai bija un kur bija, vēlos izklāstīt dažus faktus un hipotēzes par to, kas ir izpētīts par muzicēšanu Beverīnas pilī Valmieras pilī viduslaikos.
Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae) par latgaļu un igauņu kauju pie Beverīnas 1208. gadā rakstīts:
“Priesteris, daudz nedomādams par igauņu uzbrukumu, uzkāpa uz pils aizsargsienas un, kamēr citi cīnījās, skandināja, lūgdams Dievu, mūzikas instrumentu. Bet barbari, dzirdēdami melodiju un spalgo instrumenta skaņu, rimās, jo savā zemē tādu nebija dzirdējuši.”

Pūšaminstrumentu nevar vienlaicīgi spēlēt un dziedāt. Maz ticams, ka igauņi bungas nepazina, tāpēc mūzikas vēsturnieki uzskata, ka Beverīnas pilī tika skandēts stīgu instruments. Tam bijis jābūt pietiekoši skaļam un iepriekš nedzirdētam . Mūzikas vēsturnieki un organologi uzskata, ka hronikā lasāmais ir pirmās rakstītās ziņas par stīgu mūzikas instrumentiem Latvijas teritorijā. Bet, kas tad bija šis stīgu instruments?

Muzikologs Joahims Brauns savulaik aizstāvēja ideju, ka Beverīnas pilī spēlēta Tromba marina – jūras taure. Stīgu lociņinstruments, kuras īpašais konstrukcijas balstiņš un spēles veids piešķīra skarbu, taurei līdzīgu skaņu. Tādēļ to izmantoja taures vietā signālu noraidīšanai viduslaiku kuģniecībā. Tomēr uzreiz rodas jautājums, kā un kāpēc šāds Rietumeiropā un specifiski kuģniecībā izmantos mūzikas instruments būtu nonācis Beverīniešu rokās. Varbūt ar tirdzniecības sakariem? Ja tā, tad kāpēc neredzam šī instrumenta plašāku pielietojumu citviet Livonijā?

Attēls no grāmatas Ancient European Musical instruments, 1941.
Tromba marina – mūsdienu atdarinājums, Valmieras muzeja inventārs. A. Rokpeļņa foto, 2017.
Rata lira. Valmieras muzeja inventārs, A. Rokpeļņa foto, 2017.

Pēdējā laikā dzirdēts arī kāds cits mūzikas vēsturnieku viedoklis, ka Beverīnas pilī spēlētais mūzikas instruments bija Rata Lira. Rata lira pazīstama Eiropā kopš 11. gadsimta. Sākumā kā garīgais instruments, bet drīz vien nonāca klejojošo dziesminieku rokās, tādejādi teorētiski tas varēja nokļūt pat vistālākajos Eiropas nostūros. Tā popularitāte periodiski un viļņveidīgi redzama dažādās Eiropas valstīs, bet Latvijā neliela interese par to, šķiet, rodas tikai mūsdienās. Tas ir stīgu lociņinstruments, ar koka disku. Ratam rīvējoties gar stīgām, rodas nepārtraukta skaņa. Ir gan dūceņa jeb burdona stīgas, gan melodijas stīgas. Nereti mūzikas instruments attēlots viduslaiku zīmējumos. Bieži vien uztverts kā ekvivalents leijerkastei, piešķirot tam tirgus un izpriecu nokrāsu. Mūsdienu etnomuzikologs Ivars Hermanis uzskata, ka rata lira varētu būt ieceļojusi arī Livonijā jau kristianizācijas sākumposmā un ka tieši šis instruments spēlēts Beverīnas pilī. Šo instrumentu ir iespējams spēlēt un vienlaicīgi dziedāt, radot īpatnēju, metālisku skaņu. Diemžēl nav konkrētu ziņu par kādas rata liras pielietojumu Latvijas teritorijā viduslaikos. Popularitāte Rietumeiropā nekādi nepierāda tā esamību arī Livonijā.

Atgādināšu, ka arheoloģisku pierādījumu par stīgu instrumentu eksistenci un pielietojumu viduslaiku Valmierā vai Livonijā vispār nav. Un tas ir loģiski, ņemot vērā apstākli, ka organiski materiāli (koks, šķiedras, dzīvnieku orgāni u.tml.) fiziski nesaglabājas līdz mūsdienām. Fakts, ka Livonijas norieta posmā 16. gs. otrajā pusē karadarbības rezultātā Valmiera vairākkārt stipri cietusi, degusi un iznīcināta, tikai piešķir šim apgalvojumam papildus svaru.

Lasot šīs rindas, kāds varētu aizrādīt, ka, meklējot eksotisku mūzikas instrumentu, esmu apmaldījies Pauku priedēs un aizmiris mūsu pašu tradicionālo mūzikas instrumentu – etnogrāfisko kokli . Jā, Ausekļa dzejolī “Beverīnas dziedonis” tas taču skaidri pateikts:

“Augstu, augstu vaļā logā
Vaidelotis parādās:
Sirmiem matiem, baltu bārgzdu,
vaidu kokles rociņā.

Strinkšķēja kokles,
Dziedāja vecais,
Igauņiem vāles
Iz rokām šļuka;”
Auseklis, 1876

Zīmējuma fragments no Lutrela psalterija (Luttrell Psalter) Britu Bibliotēkā, (1325 – 1340)

Par spīti vilinājumam aizrauties un noticēt, nevajadzētu aizmirst, ka romantisma ērā uzburtā kaujas aina pie Beverīnas pils atainota caur dzejnieka iztēli un balstoties uz laikmeta ideāliem. Tā neatspoguļo zinātniskas pētniecības rezultātā definētas muzicēšanas tradīcijas Austrumbaltijā 13. gs. sākumā. Idejas par kokles spēli jau 12. – 13. gs. Latvijas teritorijā ir, bet tās ir vairāk hipotētiskas un uz analoģijām kaimiņzemēs balstītas, pirmkārt, tāpēc, ka tiešu lietisku pierādījumu nav. Otrkārt tāpēc, folkloras materiāli nesniedz tik senus mūzikas instrumentu raksturojumus vai detalizētas un datējamas ziņas par tiem. Tas nozīmē tikai to, ka arī šī tēze ir tikpat (ne) pierādāma, kā abas iepriekš minētās.
Līdzīgs romantisma laika piemērs ir 19. gadsimtā tapušais F. L. Maidela zīmējums, kurā attēlots Igauņu uzbrukums Beverīnai. Attēlā redzamais mūzikas instruments vizuāli atgādina arfu, liru vai arī Igaunijā populāro instrumentu Hiiu kannel . Tas pēc izskata ir lirai līdzīgs instruments, bet tiek spēlēts ar lociņu.

F. L. Maidela zīmējums, 19. gs. Avots: www.letonika.lv

No Beverīnas pils pārceļamies uz mūra pili. Vai zinās, ko un kā muzicēja Valmierā un Livonijas ordeņa pilī 13. gadsimtā? Apdzīvotība pie pils un baznīcas veidojās tipiski viduslaikiem. Tomēr Valmiera kā Livonijas mazpilsēta nevar pretendēt uz daudzpusīgu izklaides un kultūras dzīves bagātību viduslaikos. Pagaidām pētnieku vidē nav arī plašāk pieejami dokumenti par šiem jautājumiem, bet arheoloģiskie pētījumi pierāda gan amatniecības, gan tirdzniecības klātbūtni. Savulaik atrasti arī daži mūzikas instrumenti. Zināms, ka dažkārt labs amatnieks spēj darināt arī mūzikas instrumentus. Kopš 14. gs. Valmierā konstatēta tāltirgotāju klātbūtne. Iesaiste Hanzas tirdzniecības sistēmā un ciešie sakari ar Vācijas pilsētām ļauj izteikt minējumu par iespējamām Eiropas tendencēm Livonijas pilsētās, arī Valmierā. Bet arī tās ir tikai hipotēzes un aptuvenības. Rakstīto avotu trūkums, bet pašu instrumentu trauslums un fiziskā priekšmetu trūkums saistāms ar Valmieras daudzkārtējo degšanu un organisko materiālu nenoturību pret pūšanas un degradēšanās procesu gadsimtu gaitā.
Savukārt Valmieras pilī ir atrasti 6 vargāni (arī vargani, vargas), kas nepārprotami liecina par to, ka pilī muzicēts. Īpaši interesanta ir viena atrastā putna kaula stabulīte ar 5 skaņas caurumiņiem. Šie priekšmeti apskatāmi arī Valmieras muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Stabule un vargāni nav unikāli laikmeta atradumi, jo tādi atrasti arī citās Latvijas viduslaiku pilīs. Tas varētu nozīmēt to, ka muzicēšana Valmieras pilī bija līdzīga kā citviet. Minētie instrumenti ir salīdzinoši vienkārši, dažkārt saukti par bērnu vai nabagu instrumentiem savas vienkāršās uzbūves un materiāla dēļ. Vargāns kā tradicionāls tautas mūzikas instruments ir plaši izplatīts gan Āzijas zemēs, gan arī viduslaiku Eiropā. Ja piekrītam arheologu Tatjanas Bergas un Māra Atgāža secinājumiem par kaula apstrādi Valmierā, tad var uzskatīt, ka kaula stabulīte darināta uz vietas Valmierā. Ja pieejama dzelzs, tad arī vargānu pēc parauga var izgatavot jebkurš kalējs. Par citiem instrumentiem informācijas nav.

Valmieras muzeja ekspozīcijā apskatāma putna kaula stabulīte ar 5 skaņas caurumiņiem, kā arī daļēji saglabājies vargāns. A. Rokpeļņa foto, 2017.

Valmierā kā Livonijas ordenim piederošās zemēs pozicionētā pilsētā, domājams, ievēroja dažādus ordeņa reliģiskos rituālus. Bet, vai tikai? Ņemot vērā Hanzas tirgotāju un amatnieku klātbūtni, gribas domāt, ka arī laicīgās izklaides nebija svešas. Šie daži atradumi pilī liecina ne vien par muzicēšanu pilī un pilsētā, bet arī apstiprina jau agrāk viduslaiku pētnieku izteiktos viedokļus par Livonijas ordeņa brāļu laicīgajām izpriecām, pilīs ne reti fiksētām ne tikai garīgām, bet arī laicīgām un izklaidēm. Pilnīgi reāli varēja būt situācijas, ka pilī uzturas kādas ar garīdzniecību nesaistītas personas, piemēram, muzikanti jeb spēlmaņi. Šī ļaužu kategorija bija neiztrūkstoša sastāvdaļa viduslaiku pilsētā, kur nemitīgi tika svinēti kādi svētki. Liela daļa reliģisko svētku ārpus baznīcas sienām pārtapa jautrās dejās, dziesmās, ēšanā un dzeršanā. Pētījumos par dzīvi viduslaiku pilsētās mēdz uzskaitīt dažādus laikmeta instrumentus kā dūdas, arfas, fīdeles u.tml., tomēr par šo skaņu rīku izmantošanu Valmieras pilsētā pagaidām varam izteikt tikai minējumus.
Pārskatot 15. gadsimta Vācu ordeņa statūtus, 28. punktā minēts, ka ordeņa bruņiniekam jāizvairās no piedalīšanās kāzās un citos svētkos, kur notiek uzdzīve. Noteikts arī, ka, ejot uz tirgu, ilgi tur nevajadzētu uzkavēties darīšanu kārtošanai. Tie, protams, ir vispārīgi noteikumi, kas tikai netieši saistīti ar Valmieru. Par muzicēšanu vai dziedāšanu ordeņa statūtos īpašu atrunu nav. Un maz ticams, ka kādreiz izdosies atklāt dokumentus, kas atklātu informāciju sadzīvi un izklaidi Valmieras pilī viduslaikos. Jebkurā gadījumā šoreiz paliek vairāk uzdotu jautājumu, nekā atbilžu, kas paver iespējas tālākiem pētījumiem un plašākai diskusijai. Dažkārt laba ir arī noraidoša atbilde, jo vismaz apstiprina to, kā nav!

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Maršnera īpašumi Valmierā. 2. daļa 1

Saruna 1
Atbildes 0

Maršnera īpašumi Valmierā. 2. daļa

Pagājušajā reizē iepazināmies ar Maršnera mājas un paša Ludviga jeb Karla Roberta Lui Maršnera personību. Šoreiz aplūkosim pārējos Maršneram piederošos īpašumus un ieskatīsimies to vēsturē.
Maršneram Valmierā piederējuši 2 īpašumi. Viens neapbūvēts zemes gabals un 3 ēkas Bruņinieku ielā 5. Jaunākā no tām un, pateicoties tās sarkanajiem ķieģeļiem, arī vizuāli pamanāmāka ir Maršnera dzīvojamā māja. (skat. iepriekšējā mēneša Valmierietī)
Bruņinieku ielai 5, kuras teritorijā ietilpa minētās 3 ēkas (Maršnera māja ar šķūni, Valtera namiņš un piebūvētā dzīvojamā koka ēka, kuras vietā mūsdienās atrodas Muzeja izstāžu nams), Maršnera ģimenes legāta likvidācijas komisija 1939. gada 23. decembrī sniedza sekojošu novērtējumu:
Maršnera māja:
“Divstāvu ķieģeļu mūra ēka ar māla kārniņa jumtu. Ēka apmēram 50 gadus vecu, ar diviem dzīvokļiem, no kuriem viens trīsistabu un otrs divistabu. Pie abiem dzīvokļiem parastās (sausās) atejas. Dzīvokļos ūdens vads un kanalizācijas bez vannām; krāsnis no vienkāršiem māla podiņiem; griestu augstums augšstāvā 3.25m, apakšstāvā 2,50m; ēkas sienas mitras, kas izskaidrojams ar pamatu izolācijas trūkumu. Kārniņu jumts pa daļai bojājies un laiž cauri ūdeni. Kāpnes koka. Zem ēkas akmeņu mūra pagrabs. Visa ēka nolietojusies apmēram 60% apmērā. Saimniecības ēka piebūvēta ar vienu galu pie divstāva mūra dzīvojamās ēkas. Ēka izbūvēta uz kalna nogāzes un tā nolietojusies 40% apmērā. Augļu dārzs sastāv no 10 vecām, nekoptām ābelēm.”
Jāpiebilst, ka līdz ar ēkas pāriešanu Valmieras muzeja pārziņā 2006. gadā, veiktie iekštelpu remontdarbi izdzēsuši liecības par ēkas sākotnējo funkciju.
Koka dzīvojamā ēka:

Muzeja izstāžu nams mūsdienās. Foto: Anda Ledaine 2015. gads
Valtera namiņa dzīvojamās ēkas korpuss 1939. gada decembrī, LVVA 2605-1-36

Jau 1939. gadā Maršnera ģimenes legāta likvidācijas komisija konstatēja, ka “Ēkas vecums vairāk kā 70 gadi. Ēka nolietojusies 70% apmērā. Koka sienas no ārpuses apšūtas dēļiem un krāsotas Virszemes stāvā iekārtots viens dzīvokli ar septiņām istabām, kas izīrēts Latvijas bērnu palīdzības biedrībai. Ēkā nav ūdens vads un kanalizācija. Zem ēkas pagraba telpas, no kurām puse izmantota dzīvokļiem, kopskaitā ar 5 mazām istabām. Pagraba sienas no laukakmeņa mūra, mitras.” Padomju gados šajā ēkā tika ierīkots bērnu dārzs. 1961. gadā ēka tika nodota muzeja lietošanā, un 6. maijā nams tika vērts muzeja apmeklētājiem. Mūsdienās oriģinālā ēka vairs nav saglabājusies, jo Valmieras muzeja vajadzībām tās vietā 2005. gadā tika uzcelts trīsstāvu izstāžu nams.
Valternamiņš:

Foto: Anda Ledaine 2016. gads
Valtera namiņš no Gaujas puses 1939. gada decembrī, LVVA 2605-1-36

“Vienstāva dzīvojamā ēka dārzā, kas ar galveno augstāk minēto koka ēku savienota ar koka piebūvi. Ēka celta no ķieģeļiem. Domājams, ka zem ēkas pamatiem atrodas vecas pilsdrupu ejas, jo ēkas ārsienas stipri sēdušās un pati ēka stipri sašķobījusies; griesti ieliekušies; jumts papes. Ēka pilnīgi nolietojusies! Tā būtu jānojauc.”
Tomēr ēku nenojauca un šodien tā, gluži kā retums, liecina par Valmieras 18. gadsimta arhitektūru. Tā atrodas Valmieras muzeja kompleksa iekšpagalmā, vīteņaugu apvīta un noslēpusies, kā viens no pilsētas vecākajiem koka namiem. Celta 1785. gadā, tā savulaik piederējusi Valteru dzimtai un tādēļ vēl mūsdienās tiek saukta par Valternamiņu.

Neapbūvētais zemes gabals Nr.79 ir nogāze, kuras daļā izvietots Valmieras bērnu mūzikas skolas auto stāvlaukums. Kādreiz pēc likvidācijas komisijas protokola “Imobilis (nekustamais īpašums –L.R.) apgrūtināts ar parādu pilsētas pašvaldībai sakarā ar dalītu īpašuma tiesību atcelšanu 250Ls. Imobilī esošais augļu dārzs – bezvērtīgs. Apbūvei nav derīgs, jo daļa īpašuma atrodas uz kalna nogāzes.”

Foto: Anda Ledaine, 2016. gads
1939. gada decembrī, LVVA 2605-1-36

1939. gadā, likvidācijas komisijai uzsākot darbu, konstatēja, ka abi īpašumi kopā ir 2790 kvadrātasis jeb 12835m2 lieli. Īpašumu kopējā vērtība tobrīd lēsta kā 11069 latu. Tāpat, apzinot īpašumu, 1941. gadā komisija konstatēja, ka trīs ēkās kopā ir 7 dzīvokļi, visi apdzīvoti, īres maksas tajos bija ļoti atšķirīgas no 4 līdz 50 rubļiem mēnesī (1940. gada 10. oktobrī latu nomainīja rublis). Legāta likvidācijas komisija, pārņemot īpašumus savā pārziņā, iekasēja arī īri, taču beidzot darbību, apsekojot, veicot īpašumu novērtēšanas, samaksājot parādus un apdrošināšanas polises īpašumiem, likvidācijas komisijas kontā bija vien 14,32 Rubļi. Iegūtie saimniecības priekšmeti arī lielu vērtību nesaturēja:
“Legāta likvidācijas gaitā konfiscētie saimniecības priekšmeti:
1.Nolietota ķerra
2.Viena dzelzs lāpsta
3.Sniega lāpsta
4.3 lietotas slotas
5.Koka grābeklis
6.Dzelzs grābeklis
7.Viens Valsts karoga kāts
8.Viena karoga drēbe no bijušā valsts karoga
9.Viens lietots veļas rullis”

Uzzinot par Maršnera ģimenes legāta likvidāciju un to, ka Maršnera īpašumi ir pēdējie vēsturiskajā centrā, kas nepieder pilsētai, Valmieras pilsētas vecākais 1939. gada 11. decembrī nosūta šādu vēstuli.
Ludviga Kārļa Roberta (Lui) Maršnera ģimenes legāta
Likvidācijas Komisijai Valmierā,
Rūjienas ielā Nr.17. (Tiesu namā)
“Ludviga Kārļa Roberta (Lui) Maršnera ģimenes legāta nekustamie īpašumi Valmierā, bruņinieku ielā 5, ar zemesgrāmatas Nr.5. un 79, no visām pusēm robežo ar Valmieras pilsētas pašvaldības nekustamiem īpašumiem. Lai izdaiļotu Valmieras pilskalnu un tā apkārtni, āā arī lai iegūtu piemērotas telpas Tālavas senatnes muzejam, Valmieras pilsētas pašvaldība vēlās šos imobiļus iegūt savā īpašumā. Tā kā abu imobiļu patreizējā ienesīguma vērtība nav liela (apm. Ls. 2000,- gadā), un ja drīzumā netiks izvesti kapitālremonti un attiecīgās pārbūves, tad ēkas ātri vien nonāks pilnīgi nelietojamā stāvoklī. Ievērojot izteikto, Valmieras pilsētas pašvaldība piedāvā pirkuma maksu Ls.11069,-(vienpadsmit tūkstoši sešdesmit deviņi) t.i. saskaņā ar novērtējumu nodokļu ņemšanai, ieskaitot šai sumā arī izpirkuma maksas atlikumu Ls.250,-, kas Valmieras pilsētas pašvaldībai vēl pienākas sakarā ar datēta īpašuma tiesību atcelšanu.”

Oriģinālie pilsētas pārstāvju paraksti, LVVA 2605-1-71

Šoreiz noslēdzot, vēlos pieminēt vēl dažus interesantus faktus. Jau iepriekšējā rakstā iztirzāju to, ka Valmieras pilsēta atsavināja Maršnera īpašumus. Pārskatot dokumentus, atklājas, ka pilsētas valdei īpašumu novērtējums bija zināms jau pirms vērtēšanas komisijas oficiālā lēmuma sagatavošanas. (Pašvaldības lūgums sagatavots 1939. gada 11. decembrī, bet komisijas akts sastādīts divpadsmit dienas vēlāk.) Kā tas ir iespējams? Vai bijusi kāda nezināma vienošanās? Ņemot vērā pilsētas vēlmi pārņemt visus tobrīd izceļojošo vācbaltu īpašumus pēc iespējas ātrāk, šādu iesēju izslēgt nevar.

Vēl daudz neatbildētu jautājumu par Maršnera dzimtu un viņa īpašumiem Valmierā. 1891. gada mērnieka plānā iezīmētā Maršnera māja, šķiet, ir tikai iecerētais mājas apjoms, bet, vai tādā gadījumā tā kā esoša tiktu minēta dokumentos. Zemes īpašuma pirkšanas tiesības ar iepriekšējo īpašnieci Flekas kundzi (dzim. Šrēderi) tika kārtotas 1890. gadā. Varbūt māja uzcelta nākamajā gadā, kad īpašumu novērtē mērnieks E. Folkmutoms? Varbūt nams tika celts 1892. gadā, kad īpašuma pirkšanas tiesības tika līdz galam nokārtotas, bet līdz tam Maršnera mājas vārds mērījuma plānā patiešām ir tikai kā iecerēta mājas vieta.
Līdz šim Latvijas Nacionālajā arhīvā atklātie dokumenti sniedz jaunu informāciju, bet tajā pašā laikā rada virkni jaunu vēsturisku intrigu, kas rada vēsturnieka – izmeklētāja azartu.

Liene Rokpelne
Valmieras muzeja vēstures nodaļas
Vadošā pētniece

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

APGAISMOTĀ VALMIERA 1

Saruna 1
Atbildes 0

APGAISMOTĀ VALMIERA
Īss ieskats Valmieras elektrības iestādes darbībā līdz 1946. gadam

19. gs. pēdējā ceturksnī Vidzemē aizsākās pirmie mēģinājumi izmantot elektroenerģiju rūpniecībā. Dažās fabrikās un muižās parādījās pirmie līdzstrāvas ģeneratori. 20. gs. sākumā Valmieras apkārtnē jau izmantoja ar elektrību darbināmas iekārtas, piemēram, elektrisko kuļmašīnu, kāda bijusi Rencēnu muižas saimniekam Krīgsmanam.
Valmierā 1908. gadā toreizējā Dzirnavu ielā, kas atradās Gaujas nogāzē nedaudz zem pilsētas tilta, Jēgera kokapstrādes un drēbju velšanas fabrikā tika uzstādīts līdzstrāvas tvaika ģenerators. Saražoto enerģiju izmantoja gan fabrikā, gan dažiem centra veikaliem un namiem. 1909./1910. gadā Gaujas krastā zem Sv. Sīmaņa baznīcas tika uzbūvēta pirmā pilsētas elektrostacija un pilsētas ūdens sūknis, kurā darbojās divi dīzeļdzinēji, divi ģeneratori bet pēc dažiem gadiem tiek uzstādīta vācu firmas Wolf 80 ZS tvaika lokomobile un vēl viens ģenerators. Valmieras elektrostacija patstāvīgi darbojās līdz 1939. gada rudenim, kad tika pieslēgta jaunajai Ķeguma spēkstacijai.
Dažādos dokumentos Valmieras iestāde, kas pēc būtības bija Termoelektrocentrāle, saukta dažādi, gan par pilsētas termoelektrostaciju, gan elektrības staciju, elektrības iestādi, elektrostaciju, jo tās funkcija bija ne tikai ražot, bet arī sadalīt un piegādāt. Kā kurināmais tika izmantota nafta, malka, akmeņogles un kūdra.Vēsturiski iestādes vajadzībām izmantotas vairākas piebūves, bet šodien palicis vien iestādei pakļautais pilsētas ūdenstornis un 20. gs. sākumā celtā ķieģeļu ēka, kurā atradās gan elektrostacija, gan pilsētas ūdens sūknētava.
Pirmajos gados ar elektrību tika apgādāti pilsētas centra nami, bet pāri upei uz Pārgauju un dzelzceļa staciju, kas tobrīd vēl nebija pilsētas sastāvdaļa, tīkls neveda.
Nav precīzu ziņu par stacijas darbību Pirmā pasaules kara laikā. Zināms, ka Pirmā pasaules kara laikā vācu okupācijas vara ierīkoja vēl vienu dīzeļa ģeneratoru dzelzceļa vajadzībām, bet pēc tam neilgu laiku ģenerators tika pārvietots uz šaursliežu dzelzceļa depo, kur tas kalpoja depo, stacijas un nelielas apkārtnes vajadzībām. Saglabājušās foto liecības par ugunsgrēku, kas izcēlies 1921. gadā vienā no koka piebūvēm Gaujas nogāzē virs elektrostacijas mūra ēkas.

Degošā Valmieras pilsētas elektriskā stacija, 1921.g. l.maijs

Pēc kara elektrības iestādi no 1922. gada 1. maija līdz 1938. gadam vadīja inženieris Mārtiņš Stakle. Valmieras pilsētas valde sākot ar 1923. gadu vairākkārt atzinusi, ka elektrības stacija “[..]neatbilst pašreizējām prasībām. Jauda ir nepietiekoša, un ekspluatācijas izdevumi lieli. Tālab stacija jāpaplašina”.
Viens neveiksmīgs elektrifikācijas projekts fiksēts 1925. gadā, kad tika dibināta, elektrības paju sabiedrības “Gauja”, ar mērķi iesaistīīt Vidzemes pilsētas un pagastus “Gaujas un citu sabiedrības darbības rajonā ietilpstošu ūdeņu izmantošanai elektriskās enerģijas ražošanai apgaismošanas un rūpniecības vajadzībām. (Sadalīšanai pēc vajadzības Latvijas Ziemeļu rajonā.” Spriežot pēc pilsētas valdes sēžu protokoliem, nesaņēmusi valsts aizdevumu, “Gauja” darbu pat neuzsāka.
Bet par pēckara izaugsmi liecina tas, ka 1925. gadā elektrības iestāde sāka piegādāt elektrību Pārgaujai un Kārlienai (stacijai), bet 1926. gadā arī Limbažu ielai un pat rajonam līdz Jāna parka šaursliežu dzelzceļa stacijai. No 1925. gada 25 gadus par vecāko elektromontieri strādāja Jānis Spalviņš.
Ar nelielu atkāpi jāpastāsta par kādu svarīgu sadarbības partneri. 1922. gada 28. septembrī tika dibināta Brenguļu akciju sabiedrība “Abuls”. Jau 1917. gadā, bet pēc citām ziņām pat 1911. gadā Vecbrenguļu dzirnavās uzstādīta pirmā ūdens turbīna līdzstrāvas ģenerēšanai Brenguļu muižas vajadzībām. Abula Hidroelektrostacijas (HES) būvdarbus uzsāka 1922. gadā, bet staciju atklāja 1926. gadā. Elektroenerģijas patērētāji bija galvenokārt lauku saimniecības Valmieras un Valkas apriņķī, arī Valmieras dzelzceļa stacija, uzņēmums “Bekona eksports” un Strenču pilsēta. 1930. gadā otrajā būvniecības kārtā tika uzstādīta vēl viena turbīna, bet 1932. gadā dambis tika nedaudz paaugstināts, sasniedzot 6,4 m kritumu. No 1933. līdz 1940. gadam a/s “Abuls” darbojās kā paju sabiedrība, vadu tīkls pletās Trikātas, Jaunvāles, Vecvāles, Plāņu, Strenču un citu apkārtnes pagastu virzienā. Darba atkaitēs kā uzņēmuma blakus nozares 30. gados minētas dzirnavas, zāģētava un vilnas fabrika. 1938. gadā “Abuls” apkalpoja 398 patērētājus. Savstarpēja sadarbība elektroenerģijas piegādē starp Valmieru un a/s “Abuls” notika līdz pat apskatāmā perioda beigām.
Atgriežoties Valmierā, jāsaka, ka līdz 1927. gadam stacijā nodarbinātās trīs dzinējmašīnas: tvaika lokomobile ar kondensāciju un pārkarsētāju, kas darbojās kopš 1913. gada, kā arī divi 1909. gadā uzstādītie “Ursus” fabrikas dīzeļmotori bija sevi izsmēluši. Patēriņš strauji pieauga, un niecīgās tehniskās iespējas prasīja pārmaiņas. Tās nāca 1927. gadā, kad 13. janvārī pašvaldībā tika pieņems vienbalsīgs lēmums par elektriskās iestādes paplašināšanu. Projekta realizēšanai plānoja 100 000 latu, kam 1927. gada pilsētas budžetā jau bija atvēlēti 24 000 lati. Deputāti pilsētas galvas V. Sarkanbārža vadībā pieņēma lēmumu ņemt papildus 40 000 latu valsts aizdevumu. Tā paša gada maijā tika izstrādāts Elektrostacijas ēkas plāns, ko kopā ar Valmieras elektrotīkla projektu Rīgā apstiprināja Elektrības uzņēmuma inspektors Kārlis Vējiņš 1930. g. 7. augustā.

Valmieras pilsētas Elektrības stacija 1931. g., 1. no labās mašīnists. P. Riekstiņš

Vēl 1927. gadā Gaujas malā tika atklāta arī jaunā pilsētas pirts, kas sākot ar rudeni izmantoja karsto ūdeni, kas radās paplašinātās elektriskās stacijas sūcgāzu dzinēja dzesēšanas rezultātā.
Kādā atskaitē teikts, ka 1927. – 1928. gadā elektrības iestādes saražotās enerģijas patēriņš pieaudzis par 38%. Tas izskaidrojams ar to, ka jaunās iekārtas ļāva saražot lētāk, tarifi tika pazemināti, kas palielināja patēriņu. Secinājums: “Nepieciešams pagarināt līnijas izbūvi uz kaugurmuižu karavīru vajadzībām (8. Daugavplis kājnieku pulkam)”.

Valm. pils. elektrostacijas iekšskats 1928. gadā. 1. no kreisās mašīnists Pēteris Riekstiņš.

Pilnīgu datu par abonentu skaitu visos starpkaru gados nav, bet var secināt, ka skaits nemitīgi pieaudzis. 1926. gadā reģistrēti 950 abonenti. Pēc tam desmit gadu laikā abonentu skaits divkāršojās, bet 1938. gadā Valmieras elektrības iestādes patērētāju skaits bija jau sasniedzis 2550. Tostarp rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, sabiedriskās iestādes, dzīvokļi un Valmieras pagastā reģistrētas lauksaimniecības. No kopējā patērētāju skaita 254 bija Valmieras apriņķī - Kokmuižas, Mujānu, Ķieģeļu, Vaidavas pagastos. Stacija darbojās arī kā tvaika rezerve Strenču pilsētai, Jaunvāles, Brenguļu, Trikātas, Plāņu, un daļai Kauguru pagasta, kur piegādāja strāvu laikā, kad Abula spēkstacijai trūka ūdens, piemēram, pavasara plūdu laikā. Valmieras TEC saražotā un tīklā nodotās elektroenerģijas apmēri dubultojās no salīdzinoši niecīgajām 83 268 kilovatstundām (kWh) 1920. gadā, uz 156 574 kWh 1926. gadā. Pēc jauno iekārtu uzstādīšanas pieaugums bija vēl lielāks. 1934. gadā tīklā nodotas 547 828 kWh, bet 1938. gadā 734 088 kWh. Uzskatāmam salīdzinājumam var atzīmēt, ka 2015. gadā Valmierā AS “Sadales tīkls” elektroenerģiju piegādāja 10 952 objektiem, kuru kopējais elektroenerģijas patēriņš pērn bijis 177,7 gigavatstundas (GWh). (Kopumā visā Latvijā 2015. gadā AS “Sadales tīkls” piegādāja elektroenerģiju vairāk nekā 1,1 miljonam objektu un kopējais sadalītās elektroenerģijas apjoms klientiem bija 6 363 gigavatstundas (GWh).)

1928. gadā Gaujas krastā virs elektrostacijas tika uzbūvēts mūra transformatoru punkts, kam pienākošā līnija no Abula HES strāvu tālāk padeva patērētājiem. Tika uzstādīti divi transformatori pilsētai un rūpniecībai, bet trešais atsevišķi pilsētas centra elektroapgādei. Dokumentos fiksēts, ka 1929. gadā Pilsētas pirts patērējusi 10 000 m3 augsto ūdeni un caur elektrostaciju uzsildītu 7600 m3 karsto ūdeni.
Lauku apgādi ar Valmieras elektrības uzņēmums aizsāka 1930. gadā. Pirmās līnijas izbūvēja uz Kocēniem un Valmiermuižu, galvenokārt apgaismošanai. Rūpnieciski to izmantoja Kokmuižas alusdarītava. Tika izbūvēta līnija līdz Cēsu apriņķa robežai.
Runājot vai rakstot par Valmieras elektrības iestādi, bieži minēta tās saistība ar ūdens torni, kas lepni slejas pilsētas centrā. Tas celts no 1921. līdz 1923. gadam, bet paaugstināts par 1 stāvu (4m) 1936. gadā. Tas labi redzams atšķirīgajā sarkano ķieģeļu krāsā. Tornī uzstādīja divas 45 m3 lielas ūdens tvertnes, ko izgatavoja Rīgā, kuģu būvētavā “Ceps”. Interesanti, ka TEC darbinieki - elektromontieri, kuru pārziņā atradās arī ūdenstornis, tolaik sevi dēvēja par Zibeņfričiem.

Valmieras pilsētas elektriskā stacija (Pirms Ūdenstorņa pārbūves)

1937. gada 11. martā ūdens tvertnes pludiņā montieri ievietoja vēstulīti, uzskaitot TEC darbiniekus: stacijas vadītājs Mārtiņš Stakle, vec. montieris Jānis Spalviņš;
Zibeņfriči: Puķīte Jānis, Bisenieks Eidis, Širants Hermanis, Kaže Jānis, Spunde Dāvis, Ungurs Hermanis, Blaumanis Jānis, Miķelsons Alfrēds, Bērziņš Fredis, Vilciņš Oskars, Ukriņš Jānis, Birkens Kārlis, Ankmanis Eduards.

Elektromontieri darbā Rīgas ielā 1931. gadā. Ielas pusē Hermanis Šīrants

Uzskaitījumam sekoja arī ziņojums nākotnei:
“Šo pludiņu izgatavoja H. Šīrants. Signalizācijas ierīci – Spunde un Šīrants.”[..] Tu, smukais cilvēk, kas šito pludiņu taisi vaļā, to kaparu vari saņemt (patreiz viņam nāvīga cena, sakarā ar bruņošanos kapars 1937. gadā cēlās vienā nedēļā no Ls 1,30 uz 3,40 kilogramā), bet šo papīra gabalu lūdzu nodot mūsu nākošiem kolēģiem t. i. elektrības centrāles montieriem, jo var gadīties, kā kad šo papīra strēmelīti atradīs, no mums vairs ir smakas nebūs un tad taču pēcgājējiem nebūtu nepatīkami zināt.”
Pilsētas valdes dokumentos minēts lēmums Elektrostacijas darbiniekiem 1937. gadā piešķirt 8 latus katram par personīgo velosipēdu lietošanu darba vajadzībām. Ilggadējais Ziemeļu elektrisko tīklu (ZET) darbinieks valmierietis Jānis Helmanis atceras, ka arī pēc Otrā pasaules kara elektromontieri pārvietojās ar divriteņiem, kas apkrauti ar vadu ruļļiem. Ņemot vērā straujo elektrifikāciju, 30. gados iestādes darbinieku skaits nemitīgi auga. 1938. gadā uzņēmumā strādāja 27 strādnieki, 1 inženieris, 3 kantora darbinieki, 1 strādniece, 1praktikants. Tobrīd Valmieras elektrības iestāde spēja pilnībā apgādāt strauji augošo pilsētu.

Valmieras pilsētas spēkstacijas elektriķu brigāde remontdarbos Kocēnu pagastā 1940.g.

1939. gada decembrī ar spēkstacijas atklāšanu Ķegumā, tika izveidota vienota enerģētikas sistēma. Jaundibinātajā Valsts elektrības uzņēmumā (VEU) “Ķegums” ietilpa arī energouzņēmumi “Cēsu Rajons” un “Valmieras rajons”, kuros katrā bija pa 2 hidroelektrostacijām. (Valm. rajonā Smiltenē no 1913.g., un “Abuls” no 1926. gada.)
1941. gadā Sarkanajai armijai atkāpjoties, Valmieras termoelektrostacija, kas tobrīd pildīja tikai sadales funkciju, tika nodedzināta. Vācu okupācijas laikā par Valmieras iecirkņa vadītāju sāka strādāt ilggadējais darbinieks Jānis Puķīte (1902-1989), kura ieguldījums bija ievērojams arī 1944. gada rudenī, pēc pilsētas izdegšanas, kad elektrosaimniecības atjaunošana bija apgrūtināta. (Starp citu, J. Puķīte darbojās arī kā fotogrāfs. Pateicoties viņam Valmieras muzeja krājumā nonākušas vairākas vērtīgas elektrostacijas ēkas iekšskatu un darbinieku bildes.)
1944. gada 23. septembrī pēc vācu armijas atkāpšanās nodegusi VEU Valmieras rajona kantora ēka ar visu iekārtu un dokumentiem, kā arī noliktava ar materiāliem. Pilsētu raksturoja problēmas ar personālu, darbarīku un transporta trūkums. Abula HES, par laimi, vācieši nav paspējuši uzspridzināt un tā darbību ātri izdevās atjaunot iecirkņa priekšniekam E. Jostsonam. Elektrības piegādi Valmierā vispirms atjaunoja pilsētas ūdenssūknim, pirtij, slimnīcai un citām pirmās nepieciešamības iestādēm jau dažas dienas pēc frontes attālināšanās. 1945. gadā mājsaimniecībām strāva tika padota pāris stundas diennaktī no “Abula”. Meklējot alternatīvus risinājumus, arī Jūlija Līča izdegušajā vilnas vērptuves fabrikā tika saremontēts tvaika katls un motors, lai padotu strāvu pilsētai.
Pēc kara 1946. gadā tika apvienotas Valmieras un Cēsu elektrības uzņēmumu vadības struktūras. Kopš tā brīža Valmierā sākās jauns elektrifikācijas posms, jo pilsētā atradās PSRS Elektrostaciju ministrijas rajonu pārvaldes “Latvenergo” centrs. Pirmais vadītājs A. Ratnieks, bet zīmīgi, ka reģiona iecirkņu vadītāju posteņus ieņēma vairāki pirmskara Valmieras zibeņfriči kā Jānis Puķīte, Hermanis Šīrants, Jānis Ukriņš, bet citi karu pārdzīvojušie pieredzējušie montieri turpināja darbu iecirkņos.

elektromontieris - 50. gados uz darba velosipēda

(Rakstā izmantoti materiāli un fotogrāfijas no Valmieras muzeja krājuma,
Latvijas Nacionālā arhīva un
Imanta Baugas grāmatas Ziemeļu elektriskajiem tīkliem 60)

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Maršnera īpašumi Valmierā 1. daļa 1

Saruna 1
Atbildes 0

Maršnera īpašumi Valmierā 1. daļa

Bieži vien pastaigājoties pa Valmieras Senpilsētu vai dodoties pa gājēju tiltiņu uz Valmieras tirgu, cilvēki atskatās uz divstāvu sarkano ķieģeļu ēku, kas atrodas Rātsupītes kraujas malā. Vieni to dēvē par “sarkano māju”, citi ir dzirdējuši nosaukumu “Maršnera nams”. “Sarkanās mājas” nosaukumu tā ieguvusi pateicoties 19.–20. gadsimta mijā celto Valmieras ēku raksturīgajam sarkanajam ķieģelim, bet, kas ir Maršners?
Nama projektētājs bijis arhitekts akadēmiķis Karls Ludvigs Roberts Maršners (1847-1912). Pazīstams Krievijas Impērijā ar vairākiem saviem arhitektūras projektiem, gan dzīvojamām, gan sakrālām ēkām, kā baznīcas un klosteri. Savu izglītību ieguvis Krievijas Impērijas mākslas un arhitektūras akadēmijā 1878. gadā. Strādājis par pasniedzēju A.L. Štiglica tehniskās zīmēšanas akadēmijā Pēterburgā. Kāpēc viņš Valmierā iegādājies īpašumu, lai celtu šo ēku, pagaidām nav skaidri zināms. Iemesli varētu būt dažādi. Viens no tiem – viņa māsa bija precējusies ar ievērojamu Valmieras vācbaltu dzimtas pārstāvi vārdā Erdmans, kuriem, domājams, piederējuši īpašumi Valmieras pils teritorijā. Šobrīd gan ēkas vēstures pirmsākumi, gan tās projektētāja un īpašnieka Karla Ludviga Roberta Maršnera biogrāfija ir neskaidra. Tomēr pēdējā laikā ir izdevies kaut nedaudz šo noslēpumainības mezglu atšķetināt.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LNA LVVA) glabājas lieta ar nosaukumu “Kārļa Ludviga Roberta Maršnera ģimenes legāts Valmierā”. Lietas saturs atklāj daudzus līdz šim nezināmus, interesantus faktus, kas ļauj precizēt Maršnera ģimenes radurakstus, gan arī 19./20. gs. mijā Valmierā piederējušos īpašumus. Tomēr, dokumenti vēl neatklāj visas nianses.

Mūsdienās “sarkanajā mājā” saimnieko Valmieras muzeja vēstures nodaļa, ēkā atrodas zinātniskā lasītava, papīra krājuma telpas, kā arī pastāvīgā ekspozīcija “Teic man, Gauja, Valmieras stāstu. I. daļa”.

Foto: Alberts Rokpelnis (2013)

Lai arī pagaidām nav precīzi zināms ēkas celtniecības gads, jaunatrastie dokumenti liecina, ka tas bijis 19.gs. beigās, nevis 1906. gadā, kā ticis uzskatīts līdz šim. Interesanti, ka arhitekts, ar savu pēdējo testamentu novēlē izveidot ģimenes legātu. (Civillikums nosaka: "Ja kādam ir novēlēts nevis viss mantojums, ne arī daļa attiecībā pret visu mantojumu, bet tikai atsevišķs mantojuma priekšmets, tad novēlējumu sauc par legātu un to, kam tas novēlēts, par legatāru.) Rakstā apskatīsim, kad un kādam nolūkam tika dibināts ģimenes legāts. Kādas nianses mums atklāj Maršnera 1905. gada 14. aprīlī rakstītais testaments un kādas pārmaiņas tas nesa Maršnera mājai un tās iedzīvotājiem 1939. gadā.

“Izraksts iz Rīgas notāra Gotharda Aleksandra dēla Vulfiusa tūkstoš deviņi simti piektā gada aktu grāmatas. Lapp. 19. un 20. Nr. 35.
Tūkstoš deviņi simti piektā gada aprīļa četrpadsmitajā dienā ieradās pie manis, Rīgas notāra Gotharda Aleksandra dēla Vulfiusa, [..]man personīgi pazīstamais un aktu sastādīšanai likumīgi pilntiesīgais un pie vesela prāta un stipra atmiņa esošais architekts Ludvigs – Kārlis – Roberts Christofora dēls Maršners.[..], ar paskaidrojumu, ka viņš, Maršners, vēlas taisīt noteriālā kārtībā testamentu [..] ar sekojošu saturu: I. Es ar šo atzīstu visus līdz šim laikam no manis taisītus testamentus par iznīcinātiem un spēkā neesošiem. II. Es uzlieku manam apakšā minētam testamenta izpildītājam par pienākumu, pēc manas nāves stāties visu manu mantojuma mantu valdīšanā, bet pēc šā mana testamenta apstiprināšanas izpildīšanai samaksāt visus manus parādus un, pēc iespējas, pārdot manas nekustāmas mantas, kuras varētu palikt pēc manis,[..]. Piezīme: Man piederošo nekustamu mantu, kas atrodas Valmieras pils., Bruņinieku ielā Nr.5. (mūsdienās Maršnera nams, Valtera namiņš, Valmieras Muzeja izstāžu zāle, - autores kom.), var pārdot pirms manu apakšā minēto māsu Rollands un Erdmans nāves tikai ārkārtīgi izdevīgu noteikumu gadījumā,[..]” Abas Maršnera māsas 1939. gadā ir mirušas.

Skats uz Maršnera māju. Kreisajā pusē caur kokiem redzama bijusī muzeja ēka. Foto domājams 20.gs. 50. gadi. Valmieras muzejs, Inv.nr. 11416

Tālāk seko sīks izklāsts, kuram no radiniekiem tiek piešķirti uzturlīdzekļi visa mūža garumā, kas ļauj izstrādāt diezgan precīzu tā brīža Maršneru dzimtas koku. Vienīgi nav zināms, kas ir minētais Hugo Kelterborns. II.d. apakšpunkts attiecas uz legāta izveidi: “Visa mana pārējā manta bez kāda izņēmuma, no kā tā arī sastāvētu un, kur tā arī atrastos, jāizlieto ģimenes legāta nodibināšanai uz manu, Ludviga Maršnera, vārdu. Šā nodibinājuma mērķim jābūt pabalstu izsniegšana no nodibinājuma kapitāla procentiem trūcīgiem mana nelaiķa tēva Christofora Maršnera ģimenes locekļiem,[..]. III. Visas mana tēva cilts izbeigšanās gadījumā, kā vīriešu tā sieviešu līnijās, ģimenes legāta kapitāls pāriet Valmieras vācu luterāņu baznīcas īpašumā ar noteikumu, izsniegt šā kapitāla procentus šās baznīcas draudzes nabagiem.[..] IV. Par manu testamenta izpildītāju es ieceļu savu māsas dēlu Gastonu Fedora dēlu Rollandu, bet viņa miršanas gadījumā manu māsas dēlu Johanu Leopolda dēlu fon Erdmani.”

Izraksta beigās minēts, ka Ludvigs Maršners miris 1912. gada 7. maijā un 8. maijā testamenta izpildītājs ieradies pēc lūguma izsniegt viņam testamenta kopiju. St. Pēterburgas Apgabaltiesa 1913. gadā 13. decembrī izsniedza testamentu tā izpildītāja pilnvarniekam Gregorijam Semenova dēlam Konstantinovam.
Dažas detaļas, kā augstākminētais testaments izpildīts, zināms tikai no Emmas Erdmanis 1939. gada 23. decembra nopratināšanas protokola, kuru veikusi legāta likvidācijas komisija, balstoties uz 1939. gada 27. novembra, Sabiedrisko lietu ministra A. Bērziņa izdoto lēmumu. Tas noteica, ka pamatojoties uz pieņemto 1939. gada 30. oktobra likumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, tiek slēgts Kārļa Ludviga Roberta Maršnera ģimenes legāts un izveidota likvidācijas komisija, kuras sastāvā jābūt trim locekļiem: priekšsēdētājs – Richards Mitans (Valmieras apriņķa I iecirkņa miertiesnesis) un locekļi Kārlis Igals (?) un Elmārs Gailītis (8. Valmieras aizsargu pulka štāba ierēdnis Valmierā).
Komisijai tika uzdots sazināties ar līdzšinējo mājas pārvaldnieci Emmu Erdmanis, apzināt visus K.L.R. Maršnera Latvijā dzīvojošos radiniekus, un visus legātam piederošos kustamos un nekustamos īpašumus, iesūtot detalizētus to aprakstus un, ja iespējams, arī fotogrāfijas.
1939. gada 23. decembrī likvidācijas komisija pēc īpašumu novērtēšanas un līdzšinējās nama pārvaldnieces nopratināšanas protokola secinājusi, ka:
“Lui Maršners esot atstājis testamentu, ar kuru viņš visu savu mantību novēlējis sevišķai iestādei ar nosaukumu – mir. Ludviga Maršnera ģimenes legāts, kuru pārzin sevišķa pārvalde, sastāvoša no 3 locekļiem un kura mērķis ir piešķirt pabalstu trūcīgiem testatora tēva cilts ģimenes locekļiem. Testamentā paredzētā pārvalde iesākoties pasaules karam, nav tikusi ievēlēta un tāda pārvalde arī nekad neesot darbojusies. Atstāto mantu līdz 1934. gadam pārvaldījis testamenta izpildītājs Johans Erdmanis, bet pēc viņa nāves pārvaldi līdz š.g. 1. decembrim pārņēmusi viņa sieva Emma Erdmanis. Viņa arī paskaidro, ka par legāta ieņēmumiem sākot no 1934. gada veikti dažādi māju remonti un daļa maksāti arī testamentā minētajiem radiniekiem.”

Emmas Erdmanis paraksts zem nopratināšanas protokola. LVVA, 2605-1-2

Kārlim Ludvigam Robertam Maršneram nav bijušas laulātās draudzenes un pēcnācēju. Līdz ar to, līdzšinējie pieņēmumi, ka Maršnera māja celta viņa dēlam un ka viņš bijis precējies ar vienu no Valtera pēcnācējām, ir bijušas maldīgi. Turklāt, izpētot pašreiz pieejamo dzimtas koku, nākas secināt, ka neviens no Christofora Maršnera (Kārļa Ludviga Roberta Maršnera tēvs) pēcnācējiem nav bijis laulāts ar kādu no Valteru dzimtas.
No legatāriem Latvijā palikuši:
Emma Erdmanis (K.L.R. Maršnera māsas Helenes-Herietes dēla Johana Erdmanis sieva);
Edgars Erdmanis (K.L.R. Maršnera māsas Helenes- Henrietes (prec. Erdmanis) dēls);
Marija Strauss (K.L.R. Maršnera māsas Helenes- Henrietes (prec. Erdmanis) meita);
Marija Krauze un Ernestīne Volfs (K.L.R. Maršnera brāļa Hugo-Eugena Maršnera meitas).

Konstatētie īpašumi:
1.Īpašums Valmieras pilsētas centrā Bruņinieku ielā 5, blakus vecām pilsdrupām, ko no visām pusēm ieskauj pilsētas parks. Tajā iekļautas – divstāvu dzīvojamā ķieģeļu māja; divas vienstāvu dzīvojamās koka ēkas, kuras savstarpēji savienotas; saimniecības ēka, kas piebūvēta ķieģeļu ēkai.

Maršnera nams 1939. gada decembrī (LVVA 2605-1-3)

2.Neapbūvēts gruntsgabals ar zemes grāmatas nr.79.
Legāta likvidācijas komisijas slēdziens ir šāds:
“Abi īpašumi atrodas vēsturiskajā pilsdrupu un pilsētas parka teritorijā, kā rezultātā nav pieļaujama to apbūve. Ēkas atrodas sliktā stāvoklī līdz ar to tās būtu jānoplēš. Kā rezultātā varētu paplašināt pilsētas parku, kas ir blakus jaunuzceltajai viesnīcai. Abi īpašumi ir svarīgi archeoloģiskā ziņā, jo tie var dot vērtīgus izrakumus. Īpašumi atrodas pilsētas parka vidū, kā dēļ tie būtu piešķirami Valmieras pilsētai.”
Kas notika ar līdzšinējiem namu apdzīvotājiem un pārvaldnieci Emmu Erdmanis pēc legāta likvidācijas lietas ierosināšanas? Lielākā daļa īrnieku palika savos mitekļos, turpinot maksāt citam īpašniekam – Valmieras pilsētai. Ilgstošajā legāta likvidācijas procesā Emma Erdmanis tika atbrīvota no pārvaldnieces amata sākotnēji, kļūstot par īrnieci likvidācijas komisijai, bet pēc tam pilsētai. Arī Marijai Strauss, kura līdz tam Maršnera mājā dzīvoja kā mantiniece, turpmāk par savu uzturēšanos Maršnera mājā bija jāmaksā kā ikvienam īrniekam. Loģiski, ka tas abas kundzes neapmierināja. Kopā ar citiem radiniekiem, kuri 30. gadu otrajā pusē dzīvoja Vācijā, Igaunijā un Krievijā, iesniedza vairākkārtējus lūgumus Sabiedrisko lietu ministrijai, lai apturētu likvidāciju, kamēr nav pabeigta Rīgas Apgabaltiesā iesniegtā testamenta apstrīdēšanas lieta. Tāpat, abas dāmas vairākas reizes rakstīja likvidācijas komisijai, lai tā ņemtu vērā īpašuma apsaimniekošanu, kas noteikta testamentā. Turklāt, īpašuma apsaimniekošanas laikā Emma Erdmanis tā uzturēšanā bija ieguldījusi pietiekami lielu naudas summu, kuru gribēja atgūt īpašumu pārdošanas gadījumā. Lūgumu rezultātā īres maksa tika samazināta visiem namu iedzīvotājiem. 1939. gadā noslēgtais Vācijas un Latvijas līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu atgriešanos “dzimtenē” ietekmēja daudzus Latvijas vāciešus. Tas ietekmēja arī īpašumus mantošanas kārtību. Vienīgie, kuri varēja pretendēt uz īpašuma tiesību pārņemšanu, bija pilngadīgi likumīgā īpašnieka pēcteči. Problēma izrietēja no tā, ka K.L.R. Maršneram pēcnācēju nebija. Visi attālāki radinieki, lai gan iepriekš minēti testamentā, pēc Finanšu ministrijas 1940. gada 13. februārī izdotā likuma zaudēja jebkādas tiesības uz līdzšinējiem īpašumiem. Ēka palika pilsētas īpašumā.

Kārļa Ludviga Roberta Maršnera ģimenes legāts Valmierā tika likvidēts 1941. gada 3. martā. Maršnera mājas grāmatā, kas apstiprināta 1940. gada 27. septembrī, nav atrodams ne Emmas Erdmanis, ne Marija Strauss vārdi. Kas ar abām dāmām notiek, šobrīd nav zināms.
Kas mūsdienās un laikā, kad tika likvidēts Maršnera ģimenes legāts, vēl notika jau pieminētajā Maršnera mājā un citos viņa īpašumos, būs lasāms nākamajos “Valmierietis” numuros.

Melnās burtnīcas stāsts 1

Saruna 1
Atbildes 0

Valmieras amatnieku biedrības Celtniecības amatu sekcijas protokoli (1937. – 1942. gads

Valmieras muzejā pavisam nesen nonācis interesants Valmieras vēstures avots – Celtniecības amatu sekcijas sēžu protokoli rokrakstā, kas kalpos kā vērtīgs papildinājums šobrīd apkopotajai informācijai par amatnieku biedrības darbu un biedriem 20. gs. 30. gadu nogalē. Neliela, tumša, bet laika zoba balinātā burtnīca sevī slēpj ziņas par Celtniecības amatu sekcijas darbu laikā no 1937. gada 25. maija, kad tā dibināta Valmieras amatnieku biedrības paspārnē, līdz 1942. gada 15. aprīlim. Redzams, ka dažas lapas klades beigās iztrūkst, bet nav nosakāms, vai tajās vēl bijis kas rakstīts. Vērtīgais ieguvums visus padomju okupācijas gadus glabājās pie skursteņslaucītāja amata meistara Jāņa Voldemāra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pēc tēva aiziešanas viņsaulē, dāvinājusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktīvs, 20. gs. 20. gadu sākumā mācījies jaundibinātajā Valmieras mūzikas skolā, 30. gados muzicējis Valmieras latviešu biedrības simfoniskajā orķestrī un 30. gadu beigās aktīvi darbojies Valmieras amatnieku biedrībā. Bijis ilggadējs Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības skursteņslaucītājs, savu amatu strādājis līdz pat sirmam vecumam, bet atmodas laikā iestājies par amatnieku biedrības atjaunošanu. Kāda viņa sūtīta pastkarte sievai 1941. gada 6. augustā ilustrē skursteņslaucītāja dzīvi un darbu. Ikdiena Altenbergam pagāja, braukājot ar divriteni lielus attālumus. Pastkartē viņš uztraucas par sievas veselību, par ko Voldemāra meita atceras, ka māte patiešām daudz slimojusi. „[..] šodien nobraucu Matīšos. Rīt braukšu uz Vecati, tad uz Braslavu un tad uz Vilzēniem. Ja netikšu cauri šonedēļ Ozolos un Dikļos, tad būs jāpaliek uz jaunnedēļu. Ja tev klājas grūti, pieņem kādu cilvēku, kas pie tevis padežūrē[..]”

Valmieras Latviešu biedrības simfoniskais orķestris nepilnā sastāvā, 1937.g. J. V. Altenbergs 1. rindā 3. no kreisās

Kopumā 23 Celtniecības amatu sekcijas sēžu Protokoli iedzīvina Valmieras vēsturi Latvijas vēstures kontekstā gan atspoguļojot Valmieras amatnieku biedrības darbu, gan personību nozīmi biedrības darbībā. Rakstītajā ir labi saskatāmi arī Latvijas politiskās vēsturi pagrieziena punkti 1930. un 40. gadu mijā.

“Jaunlozes” mājas celtniecība Naukšēnu pagastā amatnieka A. Tetera vadībā, ap 1930. gadu

1937. gada 25. maija vakarā Valmieras amatnieku biedrības telpās Gaujas ielā 6 notika Celtniecības sekcijas dibināšanas sēde. Tajā piedalījās 8 amatnieki: mūrnieks Pēteris Vecgailis, podnieks Pēteris Apinis, skursteņslaucītājs Voldemārs Altenbergs, mūrnieks Jānis Kaņepe, podnieks Augusts Rozenbergs, skārdnieks Vilis Rudzītis, podnieks Jānis Šķerbergs un skursteņslaucītājs Aleksis Johansons. Ar 5 balsīm par sekcijas vecāko ievēlēja Pēteri Vecgaili (1882-1944), bet par vietnieku ar sešām balsīm Pēteri Apini (Par Apini lasiet š.g. 25. marta Valmierietī). Vienbalsīgi par sekretāru tika izvirzīts un izvēlēts Aleksis Johansons, kurš darbojās arī visas amatnieku biedrības valdē. Pēc 1936. gada 9. jūlijā pieņemtā „Likuma par rūpniecības un amatniecības uzņēmumiem”, celtniecības kategorijā ietilpa visi augstāk uzskaitīti amatu pārstāvji, kā arī jumiķi, daiļkrāsotāji, krāsotāji u.c.

Krāsotāju brigāde Valmieras amatnieku biedrības vadītāja Jāņa Ziediņa (1896.-1980.) (melnā uzvalkā) vadībā krāso Trikātas pamatskolu 1939.g. 16.septembrī

Sekcijas sanāksmēs galvenokārt apsprieda biedrības valdes lēmumus, Latvijas Amatniecības kameras (turpmāk LAK) piesūtītos apkārtrakstus, kā arī lēma par jaunu biedru uzņemšanu. Spriežot pēc protokolētā, par galveno kritēriju uzņemšanai biedrībā kalpoja tas, vai kāds no sekcijas biedriem pretendentu pazina un zināja viņa amata prasmes. Protams, sanāksmēs tika apspriesti arī biedrības iekšēji organizatoriskie jautājumi, piemēram, atzīmēts, ka Altenbergs aizrāda biedriem, ka sarīkojumos vajadzētu aktīvāk piedalīties ar darba rokām, vai vismaz nosūtīt kādu savā vietā, ja paši netiek.
1938. gada pavasarī notika ikgadējās sekcijas vecākā pārvēlēšanas, kurā bez pretenzijām atkal vadītāja vietu ieņēma Vecgailis, kura mūrnieka kompetence Valmierā netika apšaubīta, jo viņš bija ilggadējs amatnieku biedrības biedrs kopš 1923. gada vēl pirms biedrību reformas. Viņam piederēja savs mūrniecības uzņēmums jau 16 gadus. Lai disciplinētu sekcijas biedrus, Vecgailis ierosināja, ka visiem, kas neattaisnoti kavēs sekcijas sēdes, būs jāmaksā soda nauda 1 lats. Par soda nemaksāšanu tika draudēts ar biedra kartes neizsniegšana nākamajam gadam. Sekcijas ietvaros tika lemts, ka sēdes notiks 4 reizes gadā, ik pa trim mēnešiem, bet realitātē tikšanās notika nedaudz biežāk. Atbalstot LAK ieceri veidot papildskolas, uz mācībām Valmierā pieteicās 8 sekcijas biedri. Ik gadu amatnieki tika aicināti pieteikties uz žurnāla Amatnieks abonementu par 5 latiem gadā. Žurnāls iznāca no 1936. līdz 1940. gadam LAK paspārnē. Svarīgs sekcijas darba pienākums bija sadarbības veicināšana ar pašvaldībām un citām biedrībām amatnieku biedrībai ietilpstošā darbības rajonā, lai tās izmantotu tikai amatnieku biedrības biedru pakalpojumus. Tādā veidā tika vecināta amatnieku stāšanās biedrībā, centralizēti koordinēts darbs un tika uzskatīts, ka tā var izvairīties no pašdarbības. Svarīgs arguments bija kvalitātes nodrošināšanu.1939. gada sākumā amatnieku biedrības valde nolēma, ka diplomētie meistari Celtniecības amatu sekcijā būs vienīgie, kas drīkst pieņemt zeļļu un meistaru pārbaudījumus: mūrnieks Pēteris Vecgailis, podnieki Jānis Lūsiņš, un Pēteris Apinis, Skursteņslaucītājs Altenbergs, Jānis un Aleksis Johansoni.

LAK izdota Amata mācekļu apmācības atļauja Pēterim Vecgailim 1940. gadā (VlNM 44.899/2)

Būtiskas izmaiņas biedrības iekšējā struktūrā tika pieņemtas 1939.g. 12. marta sēdē, kad sekcijas valde nolēma lūgt visas biedrības valdi nodalīt atsevišķās sekcijās mūrniekus, podniekus un namdarus, balsoties uz biedrības statūtiem. Tas tika darīts tādēļ, ka LAK spiediena rezultātā laikā no 1937. līdz 1939. gadam biedrībā iestājās daudz amatnieku, līdz ar to nācās veidot šaurākas sekcijas. Atsevišķu mūrnieku sekciju dibināja 1939. gada 16. aprīlī un par tās vadītāju ar 17 balsīm atkal ievēlēja Vecgaili, par vietnieku Indriķi Drusku, bet par rakstvedi Eduardu Grigori. Celtniecības sekcijā palika namdari un podnieki(podiņu krāšņu mūrnieki u.tml.)
Tajā pašā dienā pārvēlēja arī Celtniecības sekcijas valdi. Par vadītāju kļuva Jānis Šķerbergs (1889-1980), viņa vietnieks namdaris Pēteris Krauklis, bet rakstvedis joprojām Vilis Rudzītis. 1939. gada 11. jūnija sēdē tika atcelta soda nauda par kavēšanu, bet nolēma iekasēt no visiem sekcijas locekļiem 0,50 Ls sekcijas rakstu un izziņošanas vajadzībām. No 23 klātesošajiem tika iekasēts Ls 11,50. Sekcija arī saziedoja 43.88 latus biedrības mēbeļu iegādei, ko nodeva biedrības sekretāram Johansonam.
1939.g. 23. jūlijā notika paplašinātā mūrnieku un celtnieku sekcijas sēde. To vadīja Valmieras amatnieku biedrības priekšnieks Jānis Ziediņš. Sankāksmes tēma bija amatnieku dienas izpeļņa, par kuru interesējas LAK. Tika protokolēts, ka vidējā dienas izpeļņa mūrniekam ir 5 – 7 lati, bet namdariem 4 – 6 lati. Dalībnieku galvenais secinājums: „Amatnieku trūkums uz laukiem nebūtu, ja būvdarbus varētu regulāri sadalīt, bet lauksaimnieki parasti liek izvest būvdarbus tieši vasaras vidū”.
Nerunājot par LAK un amatnieku biedrību reorganizāciju, kas bija Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma radītas struktūras, sēžu protokolos atrodama atsauce uz 30. gadu otrās puses raksturīgo tautsaimniecības problēmu, kad trūka darbaspēks laukos. Pēc LAK 1939. gada 10. augusta apkārtraksta par vēlamu amatnieku piedalīšanos lauku darbos, notika sekcijas sēde, kurā amatnieki kategoriski noraidīja savas iespējas piedalīties lauku darbos. To pamatoja ar to, ka pašiem jāpalīdz radiniekiem un paziņām, kā arī paši esot lauku īpašnieki, kam jāstrādā, tāpēc neesot laika piedalīties talkā, kuras laiks pat nav precīzi noteikts. Oficiāli tas tika noformulēts tā: „Ņemot vērā, ka sekcijas biedri ir lielā Celtniecības laikmeta darba darītāji ikdienā, kuri visur ir ļoti steidzoši, lūdz valdi viņus atbrīvot no šī apsveicamā pasākuma, bet neatsakās dot vajadzīgās darba rokas ziemā, kad amatniekiem ir brīvs laiks.” Jāatgādina lasītājiem, ka vairākas celtnes, ar ko Valmiera lepojas šodien, patiešām ir celts 20. gs. 30. gadu beigās jeb t.s. Ulmaņa celtniecības laikmetā. Tādas ir, piemēram, tagadējā pašvaldības ēka, Vidzemes apgabaltiesa, Valmieras 5. vidusskola, Valmieras Viestura vidusskola u.c.

"Ulmaņa celtniecības laikmeta" ēka. 1939. gadā Valmieras komercskola ieguva jaunu ēku, tagad šai ēkā darbojas Valmieras 5. vidusskola

1939. gada 5. novembra sēdē viens pamatjautājums bija petrolejas deficīts. Sākoties karam Eiropā, arī Latvija saskārās ar nopietnām ekonomiskām problēmām un importa preču deficītu. 1940. gada sākumā notika ziedojumu vākšanu Valsts aizsardzības fondam. Petroleju normēja un izsniedza tikai amatniekiem ar kartēm vai amatnieku meistara diplomiem. Tika izdots rīkojums, ka visi amatnieki turpmāk būtu tikai biedrības biedri. Biedru vidū notika pārrunas par notikumiem laukos. Daži biedri uzsvēra, ka bieži vien celtnieki neievēro noteikumus un likumus, bet ceļ lielas būves bez meistara diploma un zināšanām, tādejādi uzveļot atbildību pašam ēkas saimniekam, kas nav diplomēti būvamatnieki. Interesanti, ka protokols atspoguļo vēl vienu Ulmaņa režīma beigu fāzes tendenci sabiedrībā. Šķerbergs paziņoja, ka ar Iekšlietu ministrijas atļauju viņš maina uzvārdu un turpmāk viņš būs Avots. (1939. gada 21. decembrī ministru kabinets pieņēma „Likumu par uzvārdu maiņu”, kura 1. panta 3. punkts noteica, ka vārdu var mainīt pamatojoties uz to, ka uzvārds neatbilst cilvēka tautībai.) 1940. g. 31. martā atkal notika sekcijas vecākā pārvēlēšanas, kur Avotu (Šķerbergu) pārvēlēja par vecāko, Kraukli par vietnieku, bet Rudzīti par rakstvedi.
Lasot 1940. gada 11. jūlija sēdes protokolu, jūtama spēcīga PSRS okupācijas varas ēna. Sēdi vadīja vietnieks Krauklis. Bez atsauces par to, kur palicis Avots, jau atkal tika vēlēta jauna valde. Sēdē piedalās kāds J. Zaļaiskalns (iespējams galdnieks Jānis Zaļaiskalns, amatnieku biedrības biedrs), kurš nolasīja ziņojumu par pārmaiņām valstī un amatnieku stāvokļa uzlabošanos. Par priekšnieku tiek ievēlēts tas pats Zaļaiskalns, bet par vietnieku Sietnieks, kurš jau iepriekš vairākkārt neveiksmīgi kandidēja uz priekšnieka posteni. Par sekretāru un rakstvedi atkal atstāja Rudzīti. Tālāk seko atsauce uz Latvijas vēsturē daudz pētītajām Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanām, kurās piedalījās tikai viens saraksts. Celtniecības amatu sekcijas sēdes protokolā rakstīts šādi: „I. Zaļaiskalns ienes priekšlikumu visiem sekcijas biedriem Saeimas vēlēšanās piedalīties par Darba tautas bloku. Šo priekšlikumu vienbalsīgi pieņem.” (Citātā izmantotais vārda „par” izcēlums nav raksta autora, bet gan oriģinālā protokolā izcelts, kas norāda uz nepārprotamu politiski ideoloģisko spiedienu sekcijas sēdē.)
Nākošais Celtniecības amatu sekcijas protokols fiksēts tikai 1942. gada 12. februārī, vācu okupācijas laikā. 1941. gada 17. oktobrī Reihskomisārs H. Loze izdeva „Rīkojumu par amatniecības, sīkrūpniecības un mazumtirdzniecības jaunizveidošanu”, kas bija neefektīvas nacionalizēto uzņēmumu darbības ietekmēts lēmums. Kad vācu okupācija Latvijā pārņēma iepriekš padomju varas nacionalizētos uzņēmumus, primārais mērķis bija nodrošināt rūpnieciskās darbības turpināšanu. Tomēr drīz vien nācās secināt, ka darba ražība ir slikta, jo vietējie iedzīvotāji gribēja atgūt sev atņemtos uzņēmumus. Tika nozīmēti atsevišķi pilnvarotie, kas bija atbildīgi par amatniecības uzņēmumiem, bet vērtēšanas komisijas noteica uzņēmumu vērtību, par kādu tie varēja tikt atpirkti. Saimniecības politika 1942., 43. gadā bija vērsta uz maksimālu produkcijas ieguvi vācu armijas apgādei, bet vietējiem iedzīvotājiem izdevīgi noteikumi un likumi tika izdoti tikai tāpēc, lai iegūtu nepieciešamo uzticību un kaut nelielu atbalstu. Attiecībā uz izglītības politiku 1941. gada 21. jūlija instrukcijā tika norādīts, ka nav jākavē amatniecības skolu un tehnisko mācību iestāžu darbība.
Ja iepriekš Celtniecības sekcijas sapulces notika Gaujas ielā, kara laikā Jurģa ielā 10. Piedalījās 11 biedri. Sēdi Vadīja vietnieks Krauklis, protokolē joprojām sekcijai uzticīgais Rudzītis. Tiek apspriestas iespējas piedalīties vācu varas pakļautībā esošās Latvijas saimniecības kameras (Amatniecības galvenās daļas) rīkotajos papildskolas kursos, uz ko amatnieki atsaucas pozitīvi. Amatnieku vispārīgām zināšanas kursam pieteicās Altenbergs un A. Marovskis. Vēl daži pieteicās Metāla apstrādāšanas kursam un Būvniecības kursam. Latvijas saimniecības kamera arī pārzināja amatnieku kartes un izsniedza diplomus.
Pēdējais ieraksts burtnīcā fiksēts 1942. gada 15. aprīlī. Atzīmēts, ka sēdi vada pirms okupācijas sekcijas vecākais Avots, bet piedalījās 8 biedri. Sekcijas vecākais nolasīja jaunos noteikumus un izpildīšanas kārtību, par ko gan sīkāk nekas netika minēts un, tika uzņemti jauni biedri, kas interesanti, ka arī kara laikā. Svarīgākais sēdes punkts – amatpersonu pārvēlēšana. Par sekcijas vecāko vienbalsīgi ievēlēja skursteņslaucītāja amata meistaru Voldemāru Altenbergu, par vietnieku skārdnieku Augustu Jumiķi, bet par sekretāru ievēlēja jau bijušo sekretāru, skārdnieku Vili Rudzīti. Protokola beigās Altenberga un Rudzīša paraksti.
Ar to tad arī beidzas melnās burtnīcas stāsts, it kā aprauti un bez nobeiguma. Bet tas ir saprotams, jo, ņemot vērā tā brīža vispārējo situāciju kara plosītajā Latvijā, iespējams, ka Celtniecības amatu sekcijas sēdes vairs noturēt nebija iespējams.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Publikācijā izmantoti
Valmieras muzeja fotoattēli
un krājuma materiāli