Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc

Ielūgums uz Valmieras rajona Brīvprātīgo… 1

Saruna 1
Atbildes 0
Ielūgums uz Valmieras rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības simtgadi
Ielūgums uz Valmieras rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības simtgadi

Ielūgums uz Valmieras rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības simtgadi (1967. g. 14. oktobrī plkst. 14.00 Kultūras namā). Bukletā dots arī neliels ieskats biedrības vēsturē.

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi
Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

Valmieras novadpētniecības muzejam 50 1

Saruna 1
Atbildes 0

Muzeja stāsts

Valmieras novadpētniecības muzejam 50

Vēsture, tās izzināšana un senas lietas vienmēr saistījušas cilvēkus. Kāds par to interesējas tikai reizēm, bet kādam vēsture kļūst par mūža aizraušanos. Valmierieši par pirmo latviešu novadpētnieku pamatoti dēvē draudzes skolas skolotāju un aktīvu sabiedrisko darbinieku Voldemāru Dāvidu Balodi (1848-1918). Viņš bijis ne vien zinošākais un aizrautīgākais ekskursiju vadītājs, bet arī pirmo arheoloģisko izrakumu iniciators Valmieras apkārtnē.

Sākums

Valmieras Latviešu biedrība, 1900.-to gadu sākumā

Nodibinoties Valmieras Latviešu biedrībai (1882), skolotājs Balodis uzsācis arī senlietu vākšanu - ar mērķi tās telpās izveidot Valmieras vēstures muzeju. To izdodas realizēt gan tikai dažus gadus vēlāk. Priekšniecības sapulču protokolu grāmatā 1887. 3. februārī lasāms, ka „uz skolotāja Ballod kunga uzmundrināšanu priekšniecībai, nospriež, ka par muzeja direktoru tas liekams, kā arī atvēlēja 25 rubļus kā gadskārtējo kredītu priekš muzeja. Bez tam uzdeva Glatt kungam priekš muzeja vienu derīgu skapi izgatavot”. Darbs skolā un muzejā nebija par šķērsli vairākām nozīmīgām publikācijām par Valmieras senvietām (Autīna un Metimne; Austrums 1905); Jumera (Austrums 1907); Jumeras apgabals (Konversācijas vārdnīca 1907). Pētījumi, kurus izdeva un iespieda grāmatās Valmierā 20. gadsimta sākumā - „Jumeras leja un viņas ievērojamās vietas” (1909) un „Valmiera” (1911), arī simts gadus vēlāk, nu jau novadpētniecības muzeja bibliotēkā joprojām ir vienas no lasītākajām. Latviešu biedrības tālāku muzeja veidošanu pārtrauca I. pasaules karš un V.D. Baloža nāve. Lielākā daļa senlietu paviršas glabāšanas dēļ pazuda vai tika sabojātas.

Tālavas mantinieki

Latvijas brīvvalsts laikā (20. - 30. gados) muzeja darbs turpinājās un noritēja Valmieras latviešu biedrībā, kur tam (1929) bija ierādītas atsevišķas, nelielas telpas. Mežzinis Alfrēds Briedis un pensionētais skolotājs Juris Vītols aktīvi vāca materiālus, reģistrēja tos un sakārtoja eksponēšanai. Savāktie materiāli glabājas Vecās aptiekas guļbaļķu klētiņā, un, iepriekš piesakoties, ne vien pilsētas viesi – ekskursanti, bet arī jebkurš vietējais interesents ar tiem varēja iepazīties un uzzināt daudz ko jaunu par novada vēsturi.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē daži interesenti centās valmieriešus pārliecināt izveidot Tālavas vēstures muzeju, bet vispirms (1938) Valmierā izveidojās Tālavas senatnes pētīšanas biedrība! Tās „idejiskais” tēvs bija Hermanis Enzeliņš (1867-1953). Topošā muzeja iekārtošanas plānu izstrādāja rakstnieks A. Francis, bet tā krājumus galvenokārt papildināja 1937./1938. g. arheoloģiskos izrakumos iegūtie materiāli. Darbošanās prieku nemazināja fakts, ka tomēr izrakumi senās ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu.

Pārmaiņu laiks

Pēc diviem gadiem, kad Padomju varai likvidējot Latviešu biedrību, beidz pastāvēt arī muzejs. Slēdza un likvidēja arī Tālavas senatnes pētīšanas biedrību, - nelikumīgi, „darbaļaužu” varas vārdā, piesavinoties biedrībai piederošos 4000 rubļus. Jāprecizē, ka nauda neaizgāja tieši Kompartijas vajadzībām, bet gan tika formāli pārskaitīta Latvijas Vēstures muzejam… Cerības muzeja darbību turpināt radās 1941. gadā vasarā, jau jūlijā, kad tiek plānots atkal Cēsīs, Valmierā un Valkā atvērt muzejus. Tiesa gan, ne vairs kā vietējos, bet gan kā Valsts vēstures muzeja nodaļas. Valmieras muzeja (nodaļas) vadītājs, mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis ar laikraksta „Tālavietis” starpniecību aicināja jauniešus pievērsties vēstures pētīšanai, apzināt savu māju apkārtnē dabas, vēstures un arhitektūras pieminekļus, senču svētvietas. 1942. gada jūlijā ar vācu varas atļauju sāk iekārtot četras istabas muzejam Gaujas krasta nogāzē bijušajā tūrista mītnes ēkā, kur agrāk darbojās skola.
Tieši pēc gada, 1943. gada 14. jūlijā, notika pirmā oficiālā muzeja apskate un svinīga atklāšana. Četrās istabās bija izvietotas etnogrāfijas un senvēstures nodaļas ar 2000 savāktajām senlietām, kā arī pilsētas vēstures nodaļa ar bagātīgu materiālu skaitu. Var jau būt, ka kādam vīzīgākam rīdziniekam likās, sak, kas nu te īpašs, -mazas telpas un vēl ne tik plašs krājums, taču uz šādiem argumentiem valmieriešiem bija viedīga atbilde – „mums lielas ieceres!” Jaunā vadība bija ieplānojusi ekspozīcijas izveidi par Tālavas rakstniekiem. Daudz laika Dombrovskis veltīja, apbraukājot Rūjienas, Mazsalacas un Limbažu apkārtni, vācot materiālus muzeja ekspozīcijas papildināšanai.

Muzeja dārgumi

Par to, kas skatāms muzeja piedāvājumā, savulaik varēja lasīt laikrakstā „Tālavietis”(Kā veidojās Valmieras novada vēstures muzejs; Nr.88., 1942.g.): „[..] Etnogrāfiskajā nodalījumā redzamas Valmieras novada etnogrāfiski koka priekšmeti un audumi, kaut gan pēdējo ir maz. Īpatnas ir aubes, ko valkājušas tālavietes. Veiklas rokas darināta ir veca zara kanna. Tajā mūsu tēvu tēvi ciemā braucot līdzi ņēma ciema kukuli. Par seno tālaviešu meitu bagātību stāsta lielā pūra lāde no Burtnieku pagasta. Sen jau pūra lādes īpašnieces guļ aizsaulē un pagaisis arī viņu bagātais pūrs. Ne tikai labs meistars, bet arī veiksmīgs mākslinieks bijis tas atslēdznieks, kas gatavojis ap 100 gadu veco amatnieku cunftes lādi. Divdesmit slēdzamas bultas noslēdz to tā, ka pat rafinētākajiem Amerikas banku laupītājiem to neizdosies atvērt. Tā pagatavota Valmieras pilsētā. Apbrīnošanas cienīga ir arī Mazsalacas „Topšu” māju gana taure. Tā pagatavota no māla ar vairākiem izliekumiem un pūšot skanējusi. Tauri pagatavojis „Topšu” māju gans un ar to viņš kaitinājis medniekus. Mūsu senču cīņu ar vilkiem rāda vilku duramie šķēpi, ar kuriem medīti vilki Valmieras pagastā.
Muzeja vienā stūrī novietotas ar zirga spēku darbināmas dzirnavas. Praktiski tās gan maz lietotas. Dzirnavas piederējušas Valmieras pagasta „Pulekšu” māju saimniekam J. Eidukam. Senvēstures nodaļā sakopoti izrakteņi un senmantas. Tur redzamas Vidzemei raksturīgās saktas, rokassprādzes, gredzeni, pakaviņi, kādi valkāti pie kājām, kakla riņķi, kaujas cirvji, šķēpi, naži u. c. Naži vienmēr klāt bijuši ne tikai vīriešiem, bet arī sievietes tos nēsājušas līdz. Vairākas piemiņas lietas pauž Valmieras pagasta „Draņņu” māju iedzīvotāju dzīvi un darbu jau ap 1725. gadu.
[..] Valmieras pilsētas vēstures nodalījumā redzams zobens un jātnieku kāpslis, kas atrasti Valmieras pilsdrupās. Vērtīgs Valmieras pilsētas ugunsdzēsēju darba liecinieks ir signāla lielgabals, ar kuru šāvuši Lieldienu rītā un ugunsgrēka gadījumā. Liela ir arī senās naudas kolekcija. Redzamas tiesnešu un dažādu amata vīru nozīmes, kā arī pirmo 1873. g. dziesmu svētku nozīme. Uz galda novietotas laika nodzeldinātās Trikātas un Burtnieku vaku grāmatas, Vidzemes hronika un kartes (ap 1727. gadu). Redzams arī mūsu fotogrāfijas sākums – dagerotipija. Ap 1850. gadu sāka fotografēt uz sudraba plāksnītes.
Maz ir Tālavas rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku piemiņas priekšmetu. Vērtīgākais no tiem ir dzejnieka Rietekļa kurpnieka galdiņš, pie kura viņš atpūtas brīžos rakstījis arī savas dzejas. Turpat pie sienas redzams foto, uz kura Sīmanēnu svētozols, kas bijis arī upuru ozols un par kuru daudz ir domājis pats Rieteklis…[..]”

Kara vējos

Muzeja direktoram J. Dombrovskim nākotnes redzējuma un darba ieceru netrūka, tomēr arī šī muzeja vēsture bija īsa. Divus gadus vēlāk, 1944. gada rudenī, telpas pārņēma vācu armijas lazarete. Atbrīvotajās telpās darbu atsāka skolas klases. Materiālus un senlietas iepakoja kastēs un noglabāja vienā telpā. 22. septembrī Valmieras degšanas laikā, pati ēka un gandrīz visas muzeja vērtības gāja bojā uguns liesmās. Sadega Valdemāra Baloža, Alfrēda Brieža, Jura Vītola, Hermaņa Enzeliņa, Jāņa Dombrovska un citu valmieriešu vāktie un ar mīlestību muzejam nodotie materiāli. Tas, ko nebija paveikušas liesmas, vēlāk nonāca Cēsu muzejā.

Atdzimšana

Pagāja 15 gadi, līdz Valmierā tika rasta iespēja atkal izveidot muzeju. No 1959. gada 1. jūlija, kad par pirmo jaunizveidotā novadpētniecības muzeja direktori kļuva Alīda Antone, atsākās materiālu vākšana krājuma izveidošanai. Ar „Liesmas” starpniecību visus valmieriešus un rajona iedzīvotājus aicināja palīdzēt muzejam atdzimt no jauna. Jaunajam muzejam telpas tika ierādītas tagadējās Latvijas Unibankas Valmieras filiāles pagrabstāvā. 1961. gadā muzeja lietošanā nodeva četras telpas Bruņinieku ielā 3. Tolaik muzeja adrese – Varoņu laukums, un pirms tam ēkā darbojās komjaunatnes rajona komiteja. Apmeklētājiem muzeju atvēra jau 1961. gada 6. maijā. Muzeja štatos tolaik bijuši tikai trīs darbinieki!
No 1972. līdz 1999. gadam muzeju vadīja Mirdza Salnīte, bet no 1999. g. rudens – vēsturniece Iveta Blūma. Pamazām muzejs darbības attīstībai ieguva visas 18. - 19. gadsimtā celtās dzīvojamās ēkas, kas atrodas kādreizējās ordeņa pils teritorijā. Te darbojas izstāžu zāles, muzeja administrācija un muzeju grāmatu krātuve, glabājas muzeja krājums, kurā ir vairāk kā 60 tūkstošu vienību vēstures un mākslas, arheoloģisko priekšmetu un dokumentu. Krājumā ir materiāli no visas Valmieras rajona pilsētām un pagastiem. Muzeja krājumu veido kultūrvēstures liecības no seniem laikiem līdz mūsu dienām: fotogrāfijas, dokumenti, lietišķās mākslas priekšmeti, senlietas, Ziemeļvidzemei raksturīgi etnogrāfiskie priekšmeti un darba rīki, tekstilijas, produkcijas paraugi no Valmieras uzņēmumiem. Mākslas kolekcijas pārstāv Teodora Ūdera, Jāņa Kalmītes, Rūdolfa Voldemāra Vītola, Pētera Postaža darbi. Īpašs dāvinājums muzejam ir spāņu deju izpildītājas Martas Alberingas (1909-2005) kolekcija.

Gaidīsim!

Daudzi valmierieši un pilsētas viesi iepazīšanos ar pilsētas un novada vēsturi sāk ar „Vecās aptiekas” ēku – senāko koka namu Valmierā, kas celts 1735. gadā. Šeit apmeklētājiem piedāvājam pastāvīgās ekspozīcijas „ Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” II. kārtu „Valmiera – apriņķa pilsēta (1783. – 1949.) un „Lauku sēta Vidzemē”. Te ierīkota arī muzeja „klase” – telpa izglītojošajām programmām. Pie muzeja darba formām bez tiešā vēstures apzināšanas un izpētes darba, - grūti pat iedomāties Valmieru bez slavenā Simjūda tirgus, ko organizējam katru gadu oktobrī un „Muzeju nakts”! Svinam vasaras un ziemas saulgriežus ar uguns kurināšanu, zīlēšanu, dažādiem rituāliem, rotaļām un dziesmām pils pagalmā. Muzejs piedāvā mākslas darbu, tematiskās, vēstures un kolekciju, arī ceļojošās izstādes. Jaunlaulātie un kāzu viesi no visas Latvijas iecienījuši „Senlatviešu kāzu godus” ar līdzināšanu pie uguns, zīlēšanu un kāzinieku apcelšanu, bet jaunie vecāki „Krustabu godus”- ar mazā cilvēciņa iešūpināšanu dzīvē. Lekcijas, ekskursijas un dažādas izglītojošās programmas par Valmieras un novada vēsturi, etnogrāfiju, arheoloģiju un folkloru: populārākās no tām ir „Maizes ceļš”, „Gaismas programma”, „Es pazīstu savu valsti”, „Piena ceļš”, „Nauda”, „Katram savs krekls” un „Senā skola”.
Vairs nav vecās koka ēkas Bruņinieku ielā 3 – daļa no vecā, mīļā Valteru dzimtas nama, kurā aizsākās novadpētniecības muzeja vēsture. Rekonstrukcijas laikā (2004.) ēka tika nojaukta un uz tās pamatiem uzcelta jauna izstāžu zāle (arhitekts Ivars Martinsons). Klātesot vairākiem tūkstošiem valmieriešu, jauno, moderno un skaisto muzeja ēku atvērām 2005. gada 14. maijā! Bet 2009. gada 16. maijā, Starptautiskajā Muzeju dienā, aicinājām uz akadēmiķa Ludviga Maršnera (1847-1912) namu jeb „sarkano māju”. Skaistajā, elegantajā četrstāvu namā no 2006. gada novembra, pēc rekonstrukcijas, izvietojies muzeja priekšmetu krājums, krājumu un vēstures nodaļa, speciālā muzeju grāmatu krātuve. Mājvietu te radusi arī jaunatklātā pastāvīgā vēstures ekspozīcija „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” I. kārta „Senvēsture un pilsēta līdz 18. gadsimta beigām”.

Muzeja ēka laika gaitā:

1937. gads
1961. gads
1983. gads
1995. gads
2007. gads

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

Nāc līdz uz Valterīti 1

Saruna 1
Atbildes 0

Sākums

Apriņķa pilsēta Valmiera (Wolmar). 18. gadsimta beigas. Te uz dzīvi 1784. gadā apmetās divdesmit septiņus gadus jaunais Hermans Johans Valters (1757-1807). Studējis Strasbūrā. Ieguvis medicīnas doktora grādu Kēnigsbergā. Pēc dažiem gadiem tiks cildināts kā populārākais un iemīļotākais ārsts ne vien pilsētā, bet arī visā Valmieras apriņķī. Sekojot vīram, nākošajā gadā uz mazo provinces pilsētiņu no Rīgas pārceļas viņa dzīvesbiedre Marija Elizabete (1761-1822). Valteru ģimenē jau divas atvasītes - dēliņš Johans Vilhelms (1781.) un meitiņa Elizabete Doroteja (1782.).

1785. gadā Valteri uzceļ māju: tā tolaik celta gandrīz tukšā pils laukuma malā, uz kādreizējiem pils mūriem. Šo viesmīlīgo namu, kurš ātri vien kļūs par pilsētiņas kultūras un sabiedriskās dzīves centru, iedēvēs par Valternamiņu. Dzimtas hronikā par Valteru namiņu lasāmi zīmīgi vārdi, ka „Sein Haus war Mittelpunkt und Wiege einer Reihe bedeutender Männer und Frauen des geistigen Lebens in Livland”: „Viņu māja bija kā satikšanās vieta veselai virknei slavenu Vidzemes garīgās dzīves veidotāju, gan vīriem, gan sievām”.

No Valteru dzimtas mājas nosaukuma radīsies arī vietvārds turpat netālu esošajam kalnam. Tā nu Valterkalniņš pazīstamākās 18./19. gadsimta Valmieras baltvācu dzimtas – ārstu un mācītāju Valteru vārdu godam nes jau vairāk kā divsimt gadus.

Valterkalniņš

Valterkalniņa skatu tornis, 1963. gads.

Pats Valterkalniņs jeb Valtera kalniņš – savulaik Valmieras viduslaiku pils nocietinājuma izvirzījums pie Rātsupītes ietekas Gaujā. 17. gadsimtā zviedru laikā te izveidots ravelīns aizsardzībai, bet 20. gadsimta. 20. – 30. gados izteikti pieņēmumi, ka kalniņš varētu būt bijis kāds no senču pilskalniem – Autīne vai pat leģendārās Beverīnas atrašanās vieta.

Vai kāds no mums var uzreiz pateikt, cik tad īsti vecs un, kurš pēc skaita ir tagadējais skaistais paviljons? Pēdējais, - jaunais koka paviljons atjaunots, izmantojot 20. gadsimta sākuma pastkartēs iemūžināto celto priekšteci. Tā pakājē - nelielais bruģētais laukumiņš. Uzkāpjot pa akmens pakāpieniem, no paviljona labi pārskatāma gleznainā apkārtne un Gauja, pilsdrupas, Muzejs, Lucas kalns un Elku saliņa, Memoriāls, - vietas, kuras būtu vērts apskatīt ne tikai tūristiem un mūsu pilsētas viesiem, bet arī mums, valmieriešiem!

Padomju laikā, piecdesmito gadu sākumā, pirmais koka paviljoniņš tika nojaukts kā „morāli un tehniski novecojis”- īsta buržuāziskās romantikas palieka… un, kas zina, vai tornīša nojaukšanu nepaātrināja notikumi, kas lasāmi valmierietes Veras Volkēvičas (1915-1989) lieldarbā - romānā „Pļauka”, ko savulaik daudzos turpinājumos publicēja laikraksts „Neatkarīgā Cīņa” deviņdesmito gadu sākumā (romāns 1993. g. izdots četrās grāmatas ar tādu pat nosaukumu. Rīga, Jakubāna un Hānberga bibliotēka. Preciz. I. Z.). „… Vispār te notika brīnumlietas. Turklāt tās atkārtojās trīs vasaras pēc kārtas. Piecdesmit pirmajā, otrajā un trešajā gadā. Ik vasaru trīsdesmitajā jūlijā visi vecā tornīša stabu gali bija appušķoti ar pļavas margarietiņām. Tāpat tur lejā tas akmens galds. Kurš gāja garām, tas nobrīnējās.”.

Darbaļaužu ērtībām „1954. gadā uzcelts neliels skatu tornis un celiņš pa senā aizsargvaļņa virspusi novedīs Valterkalniņā”. (P. Kampars, L. Liepnieks. Valmiera: tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. 1962.)

Teika par Valmieras Valterkalniņu

Ar tādu nosaukumu un detektīvintrigu, krājumā „Valmieras novada teikas” (Valmiera,1999.) vēstīts par notikumiem, kas risinājušies 19. gs. beigās, 1895. gadā: „… kāda kundze stāstījusi, ka savulaik dzīvojot Valmierā pie daktera Apiņa par meitu, sapņojusi, ka Valterkalniņā žāvējoties zelta nauda. Lai šo naudu dabūtu, tad priekš tam vajadzīga sestā un septītā Mozus grāmata. Sestā Mozus grāmatā jāizlasot no 8. nodaļas 13. un 11. pants un 7. grāmatā no 3. nodaļas 4. un 10. pants. Ja to darot, tad naktī divpadsmitos tamā kalniņā viņa dabūšot to naudu”.

Nāc līdz uz Valterīti

Valterkalniņš – visos laikos bijusi iecienīta pastaigu un satikšanās vieta gan skolēniem, gan pieaugušajiem. Pa noslēpumaino, koku skauto aleju ejot, laiskā promenādes solī „varēja parādīt sevi un apskatīt citus”. Šī vieta bija gluži vai pilsētas vizītkarte, jo katrs Valmierā, kaut dienu pabijis, apskatīja ne vien koka paviljonu, bet labprāt baudīja arī skaisto skatu uz Gauju. Pārejot pāri visai nedrošajam koka baļķu tiltiņam, ko nereti pavasaros aiznesa upītes ūdeņi, jau kā uz delnas - visa ieleja un turpat tālāk esošā Lucas muižiņa.”

Tādu savā darbā „Par veco Valmieru” atceras žurnālists, dzejnieks, tulkotājs Kārlis Eliāss (1899.-1985.): „Vienā galā pilsētai romantiskais Valtera kalniņš, kurā jaunatne izsapņoja savus pirmos mīlestības un ilgas, vēl tērpdamās skolnieku tērpos, tās mīlestības, kurai pietika ar meitenes smaidu, kad sveicinot bija pacelta skolnieka cepure, bet silts drebošu roku spiediens jau bija laimes kalngals. Turpat Rātsupītes lejā trīs vecas liepas, Lapas Mārtiņa stāsta „Par velti mīlēts” varones Rozes un viņas abu mīlētāju kapa vieta”.

Dāvinu Tev sirdi …

Atpūtas brīdis pie Valterkalniņa, 1910. to gadu sākums.

Arī Pāvils Rozītis (1889.-1937.), romāna „Valmieras puikas” autors, bet pagājušā gadsimta sākumā – vēl tikai skolnieks E. Liepiņa proģimnāzijā, brīvajā laikā labprāt kopā ar saviem draugiem devies tuvākās vai tālākās pastaigās. Uz Elku saliņu, Lucas kalnu vai līdz Gaujas krācēm. Un, ja vēl pretim nāca skolnieces no vietējās meiteņu skolas! Kautrīgus skatus pārmijot, veidojās pirmās abpusējās simpātijas: „ Skolas bija sākušās un skolēni sabraukuši. Tādēļ pievakarē dzīvība bija ne tikai ielās, bet arī Valtera kalniņā, kur visas paviljona sienas un atpūtas soli bija sirdīm un burtiem izroboti. Tur ikviens bija centies savas jūtas atdot mūžībai un tādēļ ar nazi iegriezis kokā savu asiņojošo sirdi vai iecerētās vārda pirmos burtus. Jauniešu mīlas jūtas taču ir tik šaudīgas un tādēļ labi, ka tās dedzīgākajos brīžos pienaglo. Valtera kalniņā vien visiem kļuva par šauru, un tādēļ daudzi devās lejā uz Zaķu salu vai pat Stāvajiem krastiem.”

Apkārtne - apstādījumi un tilti

Skats uz Valterkalniņa paviljonu un veco koka tiltiņu pār Rātsupīti no Elku (Zaķu) saliņas puses, 1900. gadu sākums.

Veidoti mācītāja F. Valtera laikā - 19. gadsimta trīsdesmitajos gados. Pēc viņa ierosinājuma 1835. gadā pilsētas rāte lemj par koku stādīšanu pie baznīcas. Tos iestāda tagadējā pils laukumā un gar Valterkalniņu. Zemes joslu pilsētas rāte nomāja ģimenes dārziņiem. Līdz 1934. gadam tie bija norobežoti ar sētu pie mūra.

20. gs. 40.- 60. gados vēl saglabājies daudz veco liepu koku, bet Rātsupītes gravā - alkšņi un vītoli. Vecākās un vidējās paaudzes valmierieši atcerēsies akmens apaļo pamatni, - „dzirnavu” galdiņu, gājēju celiņa malā. Pie šī vēsturiskā galdiņa tapis ne viens vien foto! Žēl, ka astoņdesmitajos gados kādam „spēka vīram” niezējušas rokas un tas bija galdiņa akmens virsmu ieripinājis labi tālu, upītes ielejā…

Un tomēr - neskatoties uz laika šķirtni, kurš gan nepiekritīs savulaik, 1962. gada „Valmieras” ceļvedī rakstītajām rindām: „… ar kupliem kokiem un krūmiem klātais Valterkalniņš, kuru apskalo Gauja un Rātsupīte, ir Valmieras skaistākā vieta”!
1937. gadā izbūvēja pirmo stacionāro kājnieku tilts pār Rātes upīti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas pašvaldība meklēja risinājumu arī jautājumam, kuram bija sezonāls raksturs: gandrīz katru gadu, pavasara plūdos, straujie upītes palu ūdeņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot ūdens straumei, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radīja neērtības pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem, bet arī netālās divgadīgās lauksaimniecības skolas audzēkņiem; uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Pēc dažiem gadiem jautājumu atrisināja, uzceļot koka tiltu, no pamatīgi tēstiem baļķiem.

Trīsdesmit trīs vasaras vēlāk, jau padomju gados, 1970. gadā, upīte atkal tiek pie diviem jauniem tiltiem. Kā pirmais - tilts, kas atkal šo upes krastu savienoja ar tirgus laukumu, bet gadu vēlāk – 1971. gadā, uzceltais otrs dzelzsbetona tilts deva iespēju valmieriešiem mērot īsāko ceļu uz Kultūras un atpūtas parka brīvdabas estrādi.

Padomju laiks - Varoņu laukums

Piemineklis padomju karavīriem Varoņu laukumā, 1962. gads.

Kādreizējam pils laukumam pēc 2. Pasaules kara dots simbolisks nosaukums - Varoņu laukums, kas 0,4 ha platībā ietvēra ordeņa pils drupas. Pēc 1944. gada septembra kaujām, šeit tika apbedīti 112 kritušie karavīri un padomju darbinieki. 1946. gada maijā atklāts piemineklis padomju karavīriem kā veltījums tiem „kas atdevuši dzīvību, atbrīvojot Valmieru”. Pieminekļa autors – valmierietis, akmeņkalis Eduards Koncis (1884-1956). Kā „mūžīgās” piemiņas simbolu padomju vara bija likusi iekalt vārdus: „Par padomju tautu draudzību. Par padomju tautu brīvību”…

Dažus gadus vēlāk, 1950. – to gadu sākumā laukuma teritorijā izveidoja apstādījumus. 1964. gadā - pie vecās aptiekas ierīkots akmens dārzs, bet 1969. gadā, veicot apstādījumu rekonstrukciju, paplašināja centrālo laukumu. Padomju varas gados, līdz pat 1985. gada pavasarim, te divas reizes gadā tika organizēti jauniesaukto karavīru mītiņi un gadskārtējie svinīgie pasākumi: 9. maijā totalitārais režīms godināja Lielā Tēvijas kara veterānus un slavināja Sarkanās armijas uzvaru pār fašistiem un 23. septembrī, kad „brīvprātīgo” un „ieinteresēto” darbaļaužu kolonna ar ziediem un vainagiem pateicās saviem atbrīvotājiem noliekot tos gan Ķelderlejā, gan šeit – Varoņu laukumā.

Izskaņā

Ja lasītais ieinteresējis, tad nu tuvākajās brīvdienās var droši mērot ceļu ne vien uz Valterkalniņu, bet doties arī uz Zaķu saliņu (saliņa pie Rātsupītes ietekas Gaujā) un vēl tālāk, uz Stāvajiem krastiem, izstaigājot visas rakstā pieminētas vietas.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

57° 32' 19" N 25° 25' 46" E

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

Eglītes paraža 1

Saruna 1
Atbildes 0

Ziema ir SĒKLAS, EMBRIJA, KODOLA veidošanās Laiks. Ziemas Laiks mudina asināt prātu, krāt zināšanas Žilbinošā sniega baltuma dēļ Ziemu sauc par Gudrinieci Sirmgalvi, Balto zintnieci un citos mīļos vārdos.

Mēs esam ziemeļnieki, ziemcieši un tāpēc Ziemas Laiks ir mūsu Esmes, Būtības, radošās darbības veidošanās, gudrības un svētku laiks. Senči atstājuši norādi: lai kādos laikos dzīvotu, bet Decembra un Jūnija svētkus jānosvin godam, netaupoties, jo tajos tiek likti pusgadu pamati.

Eglītes paraža

Pirmais Ziemas mēnesis ir Decembris=Gruodis, vēl saukts par Vilka, Stirnu, ZWĒRU, Zīlīšu mēnesi. Laiks liek cietus pamatus=grodus, veido kodolus=embrijus, šūnas. Laiks savelk, sastindzina, saglauž laika īpašības vismazākā SISTēmas izpausmē-graudā, sēklā. Tajā atrodas visas īpašības, kuras atvērsies, uzplauks jūnijā. Zvaigznāju gaismas/skaņas mirguļo, raibuļo, atšķirot kas kurš ir – izsijā graudus no pelavām visās nozīmēs. Palūkojieties decembrī uz debesjumu: uzzināsiet, kādi debesu zvaigznāji =i ZWĒR (īpašība zvērot, mirgot) ietekmē jūsu domas, kas mudina jums atbildēt ar to pašu - saziedoties (Zieds). Debesīs labi redzamas Kaķīša Dzirnaviņas, ar ko maļ sniegu, turpat rotājas Birutas Dārziņa Kronis (Ziemeļu Vainags). Ziemas valdniece MEŽA STIRNA = balta kaza, kazule un valdnieks VILKS = sastindzis, savilkts laiks (tagadējais Arktūrs) sijā sniegu. Saule ilgi guļ aiz lieliem ledus kalniem, bet Mēness droši kāpj augstajos debesu kalnos. Sietiņš cītīgi atsijā graudus no pelavām. Mūžīgie Greizie Rati=Dievaiņa zvg.=Lielais kauss mums liek ciemoties, puišiem braukt pie meitiņām, reizē sniedzot uzturkausu katram pēc nopelniem. Pēc zvaigznāju plāna mēs gatavojam Ziemassvētku kārtību un modeļus: visus atceramies, visiem parādām cieņu, pateicamies ar domu, skatienu, dziesmu/vārdu, vai arī citādi saZIEDojamies - ar apģērbu, krāsu, nozīmīgu rotaslietu, rotaļlietu, atklātnīti vai ēdienu. Katrs pēc izdomas, spējām un līdzekļiem. Galvenais ir modelis, būtiskākais nav lielums un svars, kā tas ir mūsdienās. Mēs saņemam dzīvības spēkus no zvaigznājiem/ZWĒRIEM, bet tie no mums saņem pateicības PRIEKU: viss izplatījums pilns prieka un laimes. Tāpēc tos, kuri prot svinēt svētkus, pavada Laime.

Senāk katrs decembra vakars bija kā svētvakars, tāpēc nav jāuztraucas, ja kaut ko var nepaspēt; dariet, veidojiet, saziedojaties ik vakaru.

Viena no Ziemas svētku tradīcijām ir eglītes paraža. Pēdējā laikā dzird, ka kaimiņtautas sacenšas, kurai rakstītos avotos pirmajai minēta Ziemsvētku eglīte. Mūsu baltu tautu dzīvesziņā eglītei kopš aizmūžiem vienmēr bijusi īpaša vieta, līdzīga un reizē atšķirīga no citu tautu paražām.

Eglītes paraža

Dzīva eglīte – egle - agla (izloksnes) ir mūsu cilts zīme, kas parāda mūžīgi zaļojošu tautu, simbols mūžīgajai dzīvei. Tā ir aizvēja, aizsardzības un gādības zīme. Mums pat ir Agles zvaigznājs, kas atrodams senču zvaigžņu kartē. Šā zvaigznāja spēks uz zemes ir iemiesojies Aglonā pie Preiļiem un pie Mažeikiem Lietuvā. Mūsu tautai galvenās ir garīgās vērtības un tāpēc Egle mums nav tikai koks, bet vērtību uzturs - zaļš biežums. Mūsu spēks un stiprums ir PARAŽĀS, t.i., enerģētisko viļņu piesaistīšana savām vajadzībām. Paražas - visstiprākais ierocis.

Tātad - par Eglīti. Iziesim ārā un pavērsimies debesīs. Mirdz zvaigznes. Domās iztēlojieties, ka no kādas zvaigznītes līdz Jums novilkts SUDRABA STARS, diedziņš (enerģētisks sakars) un vēl, un vēl. Tagad līdz jums sniedzas daudz, daudz mirdzošu diedziņu, stariņu kā eglītes zaru zariņi. Tie ir no sudraba kā bengāliskās ugunis. Lūk, tā arī ir baltu tautu SUDRABA EGLĪTE.

Svētkos Sudraba Eglīti mēs veidojam/modelējam šādi: sagatavojam dažādas vītnes, spīguļus, kuras piekarinām goda istabā pie griestiem. Vītņu krustošanās vietās piestiprinām ZĪMI, kas raksturo svētku datuma būtību. Tas ir spēcīgs rīks, kuru varam izmantot arī slimnieku istabā. Sēlijā par šādu zīmi kalpoja vītņu krustošanās vieta zirga astes astrā iesiets no sudraba stieples salocīts Auseklītis. Svētkos karina no salmiem darinātu LUK-TUR-RĪTI vai PUS-ZURI. Tie, griežoties pa kreisi/labi, veido viļņus, rada labvēlīgu enerģiju un reizē attēlo Visuma uzbūvi - pasaule ir vienota, bet mērogos dažāda.

„Pilna Māras (Laimas) istabiņa
Sīku mazu šūpulīšu:
Vienu Māra kustināja,
Visi līdzi līgojās.”

“EGLīti” var izmantot arī tur, kur ir mazi, nemierīgi bērni. Sudraba eGLĪTē pie istabu griestiem - tas ir vienkārši un lēti, bet galvenais - mūs aizsargās visas debesu velves/kupola zvaigznes. Skaidrs, ka lietišķā, materiālistiskā uzskata cilvēkiem tas nav saprotams. Ko darām liktenīgā datumā, t.i., SVĒTKOS, tādu nākotnes MODELI arī veidojam, radām. Tas modelis ar laiku iemiesosies Īstenībā/Dabā. Ja dziedam, priecājamies, tad līksme un laime mūs pavadīs, jo laime/Laima ir zintniece, t.i., mūsu valodas/mēles atbalss. Pats cilvēks kaļ savu likteni, Laima tikai izceļ, uzsver domas – sakām KRUSTA. Turpretim, ja raudām, strīdamies, karinām svešas zīmes un tās pielūdzam – tad tādu gada modeli sev un ģimenei veidojam. Tāda ir Visuma vienīgā BALSS/ATBALSS sistēma. Citas nav. Nevelti mūsu tautas svētki bagāti ar dziesmām, dejām, rotaļām, jokiem un klātiem svētku galdiem. Mūsdienās savaldzināti ar svešiem modeļiem esam gana “izspēlējušies”. Paši redzat, kas notiek Tēvzemē. Bet kādam tas ir izdevīgi. Tāpēc domāsim, gatavojot svētku modeļus. Svešs kažoks nesilda, svešas paražas nepalīdz, bet ārda mūsu dabīgās sistēmas.
Sudraba eglīti sauc arī par ĶĒNI. Ķēnis = vietas Vadonis, ĶĒNIŅŠ. Lietuvā ir vieta Kena, bet Latvijā Cena, „K” maiņa uz „C”, tātad arī šajās vietās ir iemiesojusies Agles/Ķeņa zvg., kurš modina gan dabā, gan cilvēkos jau pieminētas īpašības.

Iebrukumu un apspiešanas laikos vācu mūki un tirgoņi ar varu un ieročiem iznīcināja daudzas paražas. Noteica cirst mežos zaļas eglītes, kuras pēc tam liktenīgā, svētku laikā jau nogalinātas lika novietot godu zālēs: lai izplata mērdējošus viļņus un sauc asinsatriebību. Viltīgs, ļauns MoDelis. Pagrimuma laikos, kad latviešiem vairs nebija savu piļu, muižu, viņi dzīvoja viensētās, bet daudzi kā dzimtcilvēki - tikai niecīgās būdiņās, tad ļaudis svētkus svinēja sētā pie dzīvas eglītes. Dejoja pie tās, meta kroņus un būra Laimi: ja aizķersies kronis eglītes zarā - tad vēlēšanās piepildīsies, bet ja neaizķersies - nepiepildīsies. Vēroja cik daudz eglēm čiekuru, ja daudz – nākamā vasara gaidāma lietaina, daudz čiekuru, daudz kartupeļu utt. Jaunieši brauca mežos un tur pie eglītēm svinēja svētkus. Neviens necirta, nenogalināja eglīti un pie miroņa nedejoja, nepriecājās. Eglīšu ciršanas un priecāšanās par nogalināto paražu, mode ieviesās pilsētas un vācu muižnieku muižās, kad viņi aicināja dzimtļaudis pie eglītes un dāļāja dāvanas.

Padomju laikos veikalos sāka pārdot mākslīgas Sudraba un zaļas eglītes. Cilvēki it kā attapās un saprata, ka NOGALINĀT Esību nedrīkst, kur nu vēl pie NOGALĒTĀS dejot. Skumji vērot, kā atkritumos pēc Ziemassvētkiem tiek samestas eglītes, – tāda ir zaļās dzīvības cena par materiālistiskās domāšanas apmierinājumu. Bet ja mēs ar lampiņām izgaismotu mūsu televīzijas, radio, mobilo tālruņu torņus, kur nu vēl dievnami! Cik majestātiski no Pārdaugavas puses izskatītos Rīgas torņi egles siluetā, Valmieras baznīcas! Pie daudzām sabiedriskām ēkām aug eglītes (un tas vēl vairāk jāstāda, īpaši tur, kur nocērt) un ja visas viņas izgreznotu (arī citus kokus), cik priecīgas viņas (viņas taču dzīvas un visu jūt) un arī mēs būtu. Cik naudas sataupītos un būtu visiem liela naudá (liet. valodā naudá –labums)!

Eglīti mēs cērtam tikai tad, kad cilvēku pavadām uz AizSauli - tā ir Alga par mūsu dzīvi šajā Saulē. No egles (palūdzot atļauju Meža mātei) būvējam mājas, taisām mūzikas un darba rīkus. Ar egles malku sildām mājokļus utt. Nelaimju laikā patvērumu no ienaidnieka meklējam egļu mežos. Tie gan slēpj, gan baro mūsu tautu. Mūsu tradicionālajā kultūras mantojumā cilvēks, daba, pasaules dievizpratne un kosmoss – viss saistīts vienā kopīgā SISTēmā. Un, tāpat kā mazie kvadrātiņi piekārti puzura centrā šūpojas, t.i., dzīvo, tā arī mēs, cilvēki, visa dzīva radība esam saistīti viens ar otru un reizē piesieti tādā kā enerģētiskā un dvēseliskā saitē, kas tiecās atpakaļ uz pasaules pirmsākumu – Gaismu, „ja to vienu kustināja, visi līdzi līgojās.”

Eglītes paraža

Svinēsim SVĒTKUS zem SUDRABA EGLĪTES, pie zaļas eglītes dabā, pie pašdarinātas mājās un ar dziesmām, rotaļām, rotājumiem godāsim DZĪVU mūsu meža ĶĒNIŅIENI-EGLI, stādīsim tās laukos un pilsētas.

Priecīgus svētkus!!

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja galvenā speciāliste - vēsturniece

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi
Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100 1

Saruna 1
Atbildes 0
Kazlovu dzimta ap 1909. - 1910. gadu. 1. rindā no labās māte Kristīne Kazlova ar Martu klēpī; 2. rindā vidū vecaistēvs Kārlis Kazlovs; 3. rindā vidū tēvs Jānis Kazlovs, pa labi tēvabrālis Kārlis.

Marta Kazlova-Alberinga dzimusi Valmierā Jāņa un Kristīnes Kazlovu ģimenē. Kazlavu dzimta nāk no Valmieras apkaimes. Vectēvs Kārlis Kocēnu muižā bija mucinieks, vēlāk pārcēlās uz Valmieru, kur netālu no pareizticīgas baznīcas uzbūvēja savu māju. Tur arī piedzima Martiņa.

Marta Alberinga 1928. gadā. Valmierā.

1909. gadā Marta mācījās Valmieras pamatskolā, vēlāk Rīgas baleta skolā pie A. Fjodorovas un B. Vīgneres. Mīlestība uz deju Martai sākās jau bērnībā, redzot toreiz ievērojamās baletdejotājas Elvīras Rones priekšnesumu Valmierā. Māte viņas velmi dejot sākumā neatbalstīja, bet vēlāk piekrita meitas izvēlei. Mācoties Beatrises Vīgneres studijā Rīgā, skolotāja ieteica Martai pievērsties tieši spāņu dejām. 1933. gadā Marta Alberinga ieprecējās slavenajā Alberingu dzimtā. Viņas vīra krusttēvs Arturs Alberings bija Latvijas vairākkārtējais Zemkopības ministrs un Ministru prezidents. 1937.gadā Marta Alberinga devās uz Franciju, lai mācītos pie slavenajiem spāņu deju pasniedzējiem Vinsenta Eskudero, Terezīnas un Deherēras. Martas Alberingas pirmais solodeju vakars notika 1940. gada 12. februārī Rīgas Latviešu biedrības namā kopā ar baletdejotāju Arvīdu Ozoliņu.

Komponists Volfgangs Dārziņš par šo koncertu rakstīja:
„Marta Alberinga, redzams, visai rūpīgi studējusi spāņu dejas tradīcijas. Māksliniece teicami pārzina spāņu dejas formu, labi pārvalda ārējo tehniku. Jāatzīmē viņas izkoptā kastanjetu spēle, papēžu piesitienu māka, ”knipju” tehnika. Viņas dejojums būtu jo pārliecinošāks, ja saskatītu tajā vairāk artistiskas dzirksts.”

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Tieši artistiska dzirksts vēlākajās uzstāšanās bija nevainojama un aizraujoša! “Balto un garo rišu šlepi meistarīgi viņa izvadīja “Fandango”. “Habanērā” Marta sauca – nāciet dejojiet visi, tas ir skaisti!.. Deju “Flamenko” varēja skatīties un skatīties balto rišu mirgojumu dēļ… Visu Martas deju karaliene bija “Korrida”. Tā bija uzvara pār tumšajiem spēkiem, taču visvairāk pārsteidza Martiņas stāja pēc uzvaras – tas bija īsts triumfs,” tā savās atmiņas rakstīja Ausma Lēmane, sporta deju trenere no Liepājas teātra laikiem.

Pirms kara Martai izdevās sniegt tikai dažus koncertus. “Vairāki mani solo vakari bija arī Kauņā, kur mani fotografēja slavenais latvietis Kārlis Bauls. Tās ir manas labākās fotogrāfijas, tamdēļ vienmēr liku tās uz savām afišām.”

Studija K. Baulas, Kauņa

Kara laikā māksliniece sniedza koncertus latviešu karavīriem frontē un viņai izveidojās draudzīgas attiecības ar Latvijā izvietotās spāņu Zilās divīzijas karavīriem, kuri Martu dievināja. Pēckara gados Marta Alberinga bija Liepājas muzikālā teātra soliste, horeogrāfe un mākslinieciskā vadītāja, bet viņas vīrs Valfrīds Alberings spēlēja Liepājas simfoniskajā orķestrī. 1946. gadā Marta piedalījās estrādes mākslinieku konkursā Maskavā, kur saņēma laureātes diplomu. Pēc atgriešanās Rīgā viņa sāka strādāt Latvijas Valsts filharmonijā. Sekoja uzstāšanās dažādās Padomju Savienības pilsētās, bet nekad neizdevās apmeklēt ārzemes.

Kopā ar dejotāju Mahmudu Esambajevu, Maskavā, 1959. gads.

“Man ir bijis daudz partneru. Ar Osvaldu Lēmani dejojām divas dejas. Tad ar Viktoru Ozoliņu. Ar Gunāru Ilziņu daudz braukājām pa bijušo Padomju Savienību. Maskavā dejoju ar Lielā teātra solistu Georgu Tarabanovu. Ar Aleksandru Lembergu mēs bieži uzstājāmies kopā…divus gadus kopā ar Esambajevu: viņš dejoja savas indiešu dejas, bet es spāņu. Iestudējām arī abi kopā vairākas spāņu dejas, piemēram, ‘’Bulerias’’. Kad abi iznācām uz skatuves, izskatījās vareni – vienmēr visa zāle sajūsmā kliedza, un mēs bisējām.”

M. Alberingas koncertturnejas notika pa visu plašo Padomju Savienību. Viņa uzstājās gan Vorkutas zelta raktuvēs, gan Maskavas Lielajā teātrī: “Mums katru vakaru koncerti dažādos fabriku klubos, dārzos. Publika ir ļoti nesavaldīga, nāk uz garderobi paskatīties uz čigānieti. Kad koncerta beigās visi sanākam uz skatuves, no skatītāju puses atskan nemitīgi kliedzieni: “Samoi lučšei ciganke-pašai labākai čigānietei”

Māksliniece (sēž) pēc autovadītāja tiesību iegūšanas, 1933. g.
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Marta Alberinga viena no pirmajām Latvijas sievietēm, kurai kopš 1933.gada bija auto vadīšanas tiesības. “Pati pie sava auto tiku 1951. gadā. Manu “Pobedu” pazina visi, vēl tagad atceros tās numuru. Kopu to un mīlēju. Kā lai to nemīlētu, ja ar to izbraukāju krustu šķērsu pa visu Latviju, dodoties uz koncertiem un visu trupu un smagos čemodānus vadājot.”

Aktīvu koncertdarbību dejotāja beidza, kad saslima viņas māte. Tomēr līdz 1962. g. pāris reizes Marta Alberinga uzstājas dažos koncertos Latvijā. Daudzi viņu atrunāja no pārsteidzīga soļa, bet meita nolēma ziedoties mātes kopšanai. Kopš Martas Alberingas atvadīšanās no skatuves, neviens spāņu dejas izpildītājs Latvijā tik emocionāli un profesionāli vairs nav dejojis. “Nemaldīšos, ja teikšu, ka spāņu dejā var izdzīvot dzīvi, nemaz nesaprotot valodu. Šīs tautas dejas kultūra stādāma augstāk par visām citām tautu dejām. Pasakainais krāšņums raisījās liegi dejotā “Serenādē”, elegances skaistums atklājās dejā ar lielo sombrero “Tango”, kuru Martai vienmēr nācās atkārtot… ”, tā Ausma Lēmane.

Valfrīda Alberinga 50 gadu jubileja. No labās jubilārs, vidū E. Tons, M. Alberinga un vīra māsa Rasma, 1956. g.

Martas un vīra Valfrīda Alberingu vaļasprieks bija mākslas priekšmetu kolekcionēšana. “Pie tā, ka sākām kolekcionēt, ir vainīgs Alberings. Manam vīram bija talants gan zīmēšanā, gan mūzikā. Viss sākās ar Jāņa Tīdemaņa gleznu “Osta Francijā”, ko Alberings tajā gadā, kad apprecējāmies, nopirka par simts latiem.” Daļa Martas un Valfrīda Alberingu 30. – 40. gadu sākumā kolekcijas tika zaudētas kara laikā. Aktīvā kolekcionēšana atsākās 50. gados, kad Martas Alberingas augstie koncertu honorāri ļāva iegādāties ļoti augstvērtīgus mākslas priekšmetus, mēbeles, gleznas. Tomēr intensīva krājuma papildināšana apstājās, līdzko viņa pārtrauca koncertdarbību. Noteicējs mākslas priekšmetu izvēlē bija V. Alberings, kuram šajā jomā bija zināšanas un gaume.

Martas Alberingas portrets, mākslinieks Valdemārs Tone.

Slaveno, skaisto dejotāju gleznojuši tikpat slaveni tā laika mākslinieki: “Mani gleznojuši vai veidojuši skulptūrā septiņpadsmit mākslinieki. Pirmais bija Jānis Vecrumba. Mani portretēja arī Jānis Roberts Tilbergs, Konrāds Ubāns, Ērika Romāne, Džemma Skulme, Ludolfs Liberts…”

1995.gadā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā Alberingai veltīto izstādi apmeklēja spāņu dejotāji. Viņi bija bezgala iepriecināti, ka Latvijā mīt cilvēks, kurš visu savu dzīvi ir popularizējis viņu dejas un kastaņešu spēli. Nākošajā gadā sekoja Spānijas valdības ielūgums apmeklēt Spāniju. Šis bija Martas Alberingas pirmais ceļojums uz sen ilgoto sapņu zemi.

Barselonā ar Valmieras muzeja direktori Mirdzu Salnīti

Šo braucienu viņa uzskatīja par sava mūža lielāko balvu. “Kad lidojām pāri Spānijas robežai, Marta Alberinga sāka spēlēt kastaņetes. Spāņi slepus lūrēja, kas to dara. Šodien kastaņetes spēlē vairs tikai retais, tie, kuri mācās flamenko skolās. Ja kāds ārzemnieks to dara, tas viņiem liekas kā viens no pasaules brīnumiem.” M. Alberingas mūža darbs novērtēts ar Spānijas Goda ordeni (1996) un viņas vārds ir ierakstīts Spānijas kultūras Goda grāmatā.

Māksliniece un Valmieras pilsētas mērs M. Kučinskis, 1998. g.

Marta Alberinga 1998. gadā apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Kopš 2001. gada viņa ir savas dzimtās pilsētas Valmieras Goda pilsone.

Domādama par lielās mākslas priekšmetu kolekcijas un arhīva likteni, Marta Alberinga 1999. g. savā 90 gadu jubilejā uzdāvināja gadiem krātās kolekcijas daļu Valmieras Novadpētniecības muzejam, bet pārējo – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. 2004. gadā Valmieras Novadpētniecības muzejā tika atklāta M. Alberingai veltīta ekspozīcija “Nu mājās nāku…”. To apmeklējuši daudzi Latvijas un ārvalstu viesi.

Marta Alberinga savas kolekcijas vidū pirms nodošanas muzejiem ap 1999. gadu.

2002. gadā klājā nāca vēsturnieka Māra Branča grāmata par latviešu slavenāko spāņu deju dejotāju un kolekcionāri, kas visu savu mākslas priekšmetu kolekciju uzdāvinājusi Latvijas muzejiem, – par Martu Alberingu. Viņas vēstītais dzīvesstāsts lasītājam atklāj interesantu, asprātīgu, stipru, devīgu personību.Tekstu caurvij Māra Branča atsauces uz Martas Alberingas minētajiem notikumiem un cilvēkiem, kas ļauj grāmatai tapt arī par pastarpinātu ieskatu 20. gadsimta vēsturē. Ka raksta autors Māris Brancis.:“Dejotāja Marta Alberinga pieder pie tiem cilvēkiem, kuri kaldināja savu likteni. Viņu vadījusi mērķtiecība, stipra griba un neiedomājama neatlaidība. Viņa dzīvoja tikai dejā.”

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Ikdienas dzīvē Martas Alberingas mīlestība piederēja dārzam un īpaši putniem un kaķiem, daudzi aprūpēti, baroti gan mājas, gan vietās, kurās Marta apmeklēja.

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Martas Alberingas vēlme bija atgriezties dzimtajā Valmierā, pēdējo mūža gadu viņa mīlēta un aprūpēta pavadīja Valmieras pansionātā. 2005. gadā 13. decembrī Valmierā 96 gadu vecumā spāņu deju dejotāja Marta Alberinga guldīta zemes klēpī Valmieras Centra kapos, blakus savējiem.

Muzejā darbinieki, īpaši bijusī muzeja direktore Mirdza Salnīte, Matilda Kravale, ilggadējas Martas kopējas Rīgā un Valmierā Ārija Pakere un šā raksta autore, bija bieži mākslinieces ciemiņi. Ar direktores Ivetas Blūmas gādību algoti kopēji Martas Alberingas dzimtas kapiem Valmierā. Muzeja darbinieki Muzejā dienās ar ziediem atceras savējo labvēli, Valmieras meiteni - Martu Alberingu. Mākslinieces atstātais mantojums ir apskatāms Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja ekspozīcijā. Te redzama vērtīgākā daļa no vairāk nekā 1500 Martas Alberingas uzdāvinātajiem priekšmetiem. To vidū latviešu gleznotāju Jaņa Rozentāla, Jāņa Valtera un Kārļa Hūna gleznas, Latvijas, Vācijas, Francijas un Krievijas porcelāna un stikla izstrādājumi, mēbeles, rotaslietas, sadzīves priekšmeti, vēdekļi, fotogrāfijas un deju tērpi.

Valmieras Novadpētniecības muzejs un Valmieras pilsēta pateicība M. Alberingai par atstāto mantojumu.
Dzimtā pilsēta saņēma vairāk kā 800 priekšmetu:
- 17 gleznas un akvareļi,
- 131 porcelāna un fajansa priekšmeti,
- 16 stikla un vara trauki,
- 126 modes un koncerta tērpi, rotaslietas u.c.
- 39 A. Alberinga memoriālie priekšmeti, dokumenti un fotogrāfijas,
- 111 M. Alberingas dokumenti un fotogrāfijas.
- grāmatas Valmieras integrētajai bibliotēkai un muzeja lasītavai

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi
Jaunākā atbilde
, artaslesere: Saistībā ar Ziloņu ielas nosaukuma…
Tagi

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.) 1

Saruna 1
Atbildes 0
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Valmierai ir senas sporta tradīcijas. Valmieras Riteņbraukšanas biedrība dibināta jau 1891. gadā. Vēlāk šis gads tiek uzskatīts par sporta biedrības dzimšanas gadu. 1912. gadā sporta organizācijas vadību pārņēma latvieši. Par priekšnieku bija ievēlēts aktīvais Valmieras sabiedriskais darbinieks un labdaris Dr. G. Apinis. Galvenais sporta veids bija riteņbraukšana. Sacensības notika ar Rīgas, Valkas un Tērbatas sportistiem. 1912. g. Limbažu ielā izbūvēja 273 metrus garu velotreku ar sarkanā māla segumu un ar zemes uzbērumiem galos, tautā sauktus par „kurvjiem”.

Eduards Lācers

Valmierietis Eduards Lācers bija viens no ievērojamākiem „vācu laiku” sportistiem, viens no Valmieras sporta biedrības dibinātājiem. Liels riteņbraukšanas ekskursiju rīkotājs un to dalībnieks. Apbraucis Vidzemi, Kurzemi, Igauniju. Piedalījies riteņbraukšanas stafetē pret pasažieru vilcienu no Rēveles līdz Rīgai. Sportisti vilcienu apdzina par pusotru stundu. Viņa pirmais ritenis bijis ar priekšējo lielo un pakaļējo mazo riteni.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Līdz 1912. gadā Valmierā Sporta biedrību vadīja vācieši, bet 1907. gadā Rīgā nodibināja pirmo latviešu riteņbraucēju biedrību „Marss”. Vēlāk tieši latviešu sportisti bija vadošie Krievijā un piedalījās 1910. gada olimpiādē Stokholmā. Valmierā no 1910. g. līdz 1920. gadam riteņbraukšanas meistari bija Oļkalns, Ārglats, Bodnieks, Tarvītis.

Braucamrīki bija smagi. Pirmais ritenis svēra 3 pudus (48kg). Viss rāmis sastāvēja no pildītiem roriem. Spieķus, rumbiņas iegrieza ar vindām. Ar tādu ilgi pabraukt nevarēja, jo spieķi vienmēr leca laukā. Toreizējiem riteņbraucējiem bija nepieciešams plēšu pūtējs smēdē. 20. gs. 20. gadu sākumā braukšanai izmantoja ārzemēs ražotus sacīkšu ratus, piemēram, angļu firmas ,,Osman”, gan Rīgā, Bukses darbnīcā darinātus divriteņus.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

20. gs. 20. gados bija riteņbraukšanas uzplaukums Latvijā, sevišķi treka braucienos. Riteņbraukšanas sporta biedrību pārdēvēja par Valmieras Sporta biedrību. Biedriem ieeja bija par brīvu. Kārtējie riteņbraucēju mači notika četrreiz gadā, bieži kopā ar soļošanu. Uz sacensību vietu devās gājienā, pūtēju ragu mūzikai skanot. Parādi vadīja viens no riteņbraucējiem-vecmeistariem ar riteni pie rokas un medaļu lenti pie krūtīm. Pirmie gājienā soļoja vieglatlēti kolonu noslēdza riteņbraucēji ar velosipēdiem. Parasti sacensību programma bija 1 km sprinta brauciens un 5 km distance, kurā izcīnīja ceļojošo balvu. Ja bija uzvarēts 3 gadus pēc kārtas, kā arī pavisam 5 reizes, tad balva pārgāja sportista īpašumā. Par pēdējo cīnījās ilgus gadus, līdz to ieguva vairākkārtējais Latvijas čempions šosejā un trekā Arvīds Immermanis.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Tiesāja Valmieras ,,elites” sabiedrība. Toreiz tā bija goda lieta. Sacīkstēs piedalījās braucēji no Rīgas, Ventspils, Liepājas, Jelgavas un Tartu. Valmierieši brauca atbildes vizītēs. Lai piesaistītu vairāk skatītāju un atrastu jaunus riteņbraukšanas talantus, sacensību organizatori mēdza izsludināt 1 km treka braucienus dāmām un kungiem no skatītāju vidus. Reiz šādā braucienā pieteicās Valmieras ģimnāzijas audzēkne Elza Piešiņa (Rubļevska). Turpmāk viņa ar A. Verjovkinu, L. Ķerpi un Freimani bija tās pirmās valmierietes, kuras startēja visās sacīkstēs, kur vien bija „dāmu” braucieni.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

20. - 30. gados Valmierā bija pazīstami tādi treka riteņbraucēji kā Aleksejs Fjodorovs, Nikolajs Kuļikovskis, Jānis Pelsis, Kārlis Pelsis, Jānis Rozītis, Jānis Auris, Pēteris Dēdiņš, Vilis Grāmatiņš. Spēcīgi šosejas braucēji bija Jānis Geldbergs, Jānis Auris. Šosejas sacensības toreiz notika uz lauku ceļiem. Parasti brauca Valmiera – Burtnieki - Valmiera un Burtnieki – Valmiera - Burtnieki. Starts tika dots ar 2 minūšu intervālu.

Valmierā toreiz bija 6 divriteņu remonta darbnīcas, bet Valmieras Sporta biedrības velomehāniķis Priede pats izgatavoja treka sacīkšu divriteņus. Valmierieši varēja izvēlēties dažādus velosipēdus. No Pētera Pūka sludinājuma „Valmierietī”: ”Kā arvien, tā arī tagad Valmieras un apkārtnes vienīgais priekšstāvis uz slaveniem velosipēdiem P. Ozolnieks - „Grand-Prix”, a/s G.Erenpreisis un b-ri- „Omega” un „ Latvello-Standart”, „Special” esmu es. Bez tam šogad savu noliktavu no jauna papildinu ar visu iecienītiem G. Ērenpreiss - Original velosipēdiem, caur ko manā veikalā ir sakopoti visu slavenāko Latvijas fabriku velosipēdi un pircējiem atkrīt liela staigāšana, meklējot vadošās markas. Izdevīga daļa nomaksa”.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

20. gs. 20. - 40.gados riteņbraukšanas sacensības plaši rīkoja pagastos. Īpaši izcēlās Burtnieki, Brenguļi, Kocēni, Rūjiena, Dikļi. Dzimtas puses godu aizstāvēja burtniecieši Artūrs Devīts, Artūrs Priede, Raimonds Ozolants, Vilis Blūms, Vilis Ķipiņš un citi. No Valmieras un apkārtējiem pagastiem labi startēja Arnolds Bunte, Vilis un Roberts Trunti, Elmārs Tīrons, Jānis Kreilis, Vilis un Vilma Grinberģi.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

1936. gadā Latvijā notika pirmais „Vienības brauciens”, kurā piedalījās 1200 dalībnieku. Tas notika ar prezidenta Kārļa Ulmaņa svētību, ar domu vienot tautu, popularizēt jaunatnes vidū stipru, veselu garu. Prezidents pats arī apbalvoja uzvarētājus. Īpaši sekmīgs Valmieras puses riteņbraucējiem bija ceturtais „Vienības brauciens” 1939. gada 26. un 27.augustā. 5300 braucēju konkurencē 2. klasē uzvarēja Artūrs Priede (Burtnieki), bet 4. klasē ātrākais bija Vilis Trunts (Brenguļi). Dāmu klasē ar sacīkšu divriteņiem trešā bija Vilma Grinberga (Trikāta). Tā saucamajā Valmieras apriņķa klasē uzvarēja Kārlis Tīrons.

Un kaut K. Ulmani vairs nav mode citēt, atļaušos fragmentu no viņa vēlējuma Vienības brauciena dalībniekiem 1938. gadā.

„Riteņbraukšanas sports ir tāda sporta nozare, kura patiesi un visā īpatnībā pelna vārdu – tautas sports. Neviens cits sporta veids nevar apvienot tik daudz dalībnieku, nevienā citā sporta veidā nav iespējams cilvēkiem tik plašos apmēros un tik lielā skaitā piedalīties. Mēs redzam, un visi, kas divriteņus lieto, to zina, - ka ar divriteņiem mēs var apbraukāt mūsu zemi un izjust arvien dziļāk viņas skaistumu. Es vēlos, lai arī sportā izpaužas mūsu uzņēmība, spējas, spēks. Jo spožāk tas izpaudīsies, jo dziļāka un lielāka taps paļāvība un ticība sev, mūsu zemei, mūsu tautai un valstij”.

Valmieriešiem neizpalika veiksme, startējot arī starptautiskās sacensībās. 1939. gadā Vācijā, braucot 170 km distanci, Arnolds Bunte izcīnīja 7. vietu, bet Baltijas meistarsacīkstēs Latvijas valsts izlases sastāvā viņš uzvarēja un ieguva jaunu valsts rekordu Valmieras stadiona atklāšanas svētkos. 1940. gadā Arnolds Bunte izcīnīja otro vietu 100 km distancē.

Visus labus nodomus izjauca karš. Kara laikā sporta dzīve turpinājās, bet lielā sajūsma un prieks bija noplacis, taču drīz pēc kara Valmieras riteņbraucēji atkal segloja savus „dzelzs rūmākus”, un jau 50. gadu sākumā Valmieras riteņbraucēji plūca laurus ne vien Rīgā, bet arī plašā Padomijā.

Piecdesmito gadu sākumā sports bija sadrumstalots starp vairākām sporta biedrībām, taču sporta veidi, īpaši riteņbraukšana kļuva masveidīgi.

1949. gadā sacensībās „Gruzijas kara ceļos” 414 km distanci valmierietis A. Bunte veica otrais. PSRS meistarsacīkstēs 30 km riteņbraukšanas krosā Maskavā viņam bija pirmā vieta.

20 gs. 40. - 50. gados pazīstami Valmieras riteņbraucēji bija; E. Martinsone, L. Riekstiņa, J. Borsukovs, K. Dreimanis, A. Pelcbergs, J. Lūsis, A. Siliņa, A. Ozola, N. Teterovska un citi. PSRS sporta meistara titulus saņēma J. Martinsone, H. Japiņš un citi.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Valmieras Novadpētniecības muzeja,
vēstures speciāliste Regīna Valtenberga

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

Valmieras puikam Adalbertam Bubenko - 100. 1

Saruna 1
Atbildes 0
Valmieras puikam Adalbertam Bubenko - 100.

Latvijas soļošanas vēstures spožākā zvaigzne valmierietis Jānis Daliņš, kuram novembrī bija 105. gadu jubileja, ir pazīstams daudziem sporta dzīves cienītājiem. Mazāk zināms ir otrais mūsu olimpietis soļošanā valmierietis Adalberts Bubenko. Janvārī viņam būtu 100 gadi.

A. Bubenko dzimis 1910. gada 16. janvārī. Viņa tēvs strādāja par lokomotīves vadītāju mazajam bānītim un brīvajos brīžos nodarbojās ar sportu. Arī trīs dēli pievērsās sportam. Vecākais brālis Eduards nodarbojas ar skriešanu, Adalberts kļuva par soļotāju. Abi dzimuši igauņu zemē Moisekilā. Jaunākais brālis Jānis dzimis Valmierā un beidza studijas Latvijas Universitātē.

Adalberts Valmieras Sporta dārzā soļošanas ābeci apguva pie Jāņa Daliņa, soļošanu nepameta arī studējot tirdzniecības zinātni Rīgā un vienlaikus strādājot Armijas ekonomiskajā veikalā, kur vadīja delikatešu nodaļu, darbā nostaigājot vairākus kilometrus. Bieži uz darbu ņēma arī sporta apģērbu, lai vakaros trenētos. Pirmie lielākie panākumi sportā sasniegti 1930. gadā tikai 20. gadu vecumā, kad viņš uzstādīja trīs jaunus Latvijas rekordus – 15, 20 un 25 km soļojumos un izcīnīja Latvijas meistara titulu 25 km distancē.

1930. gada 30. - 31. jūnijā Rīgā notika starptautiskās sacensības soļošanā, par tām prese rakstīja: „…negaidīti braši soļo kopā ar J. Daliņu otrs valmierietis Adalberts Bubenko. Viņš visā klusumā Valmierā kopā trenējies ar Daliņu un tagad rāda, ko īsti var, kad konkurence spiež. Bubenko šoreiz pārspējis pats sevi, izdevās vairāk, kā citi gaidījuši, kā pats cerējis…”.

1931. gada 30. un 31. maijā Rīgā un 7. jūnijā Valmierā notika starptautiskās vieglatlētikas sacensības, kas pieredzēja nebijušu skatītāju pieplūdumu. Rīgā sacīkstes apmeklēja 12000, bet Valmierā 5000 skatītāju, kaut Valmierā toreiz dzīvoja ap 8000 iedzīvotāju. 1931. g. 12. jūnijā laikraksts „Valmierietis” rakstīja – „…nekad vēl Valmierā nav bijušas starptautiskas sacīkstes ar pasaules rekordistu piedalīšanos. Tas ir pierādījums tam, ka minētie pasaules rekordisti ciena mūsu Daļiņa sportista spējas un viņa personīgās īpašības”. Skatītājus nepievīla arī valmierietis Adalberts Bubenko, kurš ieguva trešo vietu.

Uzmundrinoši līdzjutēju saucieni „nesteni, Bubi! Griez!, „Bubīti sarauj !” bija dzirdami daudzās sacensības. Viņam sanāca labi, kaut soļoja pasmagi, nošķiebis galvu uz vienu pusi, bet soļošanas stils bija korekts. Labāk padevās garas distances, īsajām pietrūka ātruma.

1932. gadā sezonai beidzoties, Eiropas labāko soļotāju ranga tabulā J. Daliņš (nu jau olimpiskais vicečempions) ar 48 punktiem bija otrais, bet labāko soļotāju desmitnieku noslēdza A. Bubenko ar 12 punktiem.

Valmieras puikam Adalbertam Bubenko - 100.

1933. gadā 25 km distancē soļošanā A. Bubenko otro reizi izcīnīja Latvijas meistara titulu un toreiz tik populārajās „Šķērsam Berlīnei” sacensībās 67 dalībnieku vidū ieguva 5. vietu. 1934. gadā uz šīm sacensībām Adalberts aizbraukt nevarēja līdzekļu trūkuma dēļ, taču gada noslēguma labāko soļotāju sarakstā 5 un 10 km distancē ierindojās 2. vietā.

1936. gads bija atkal olimpiskais. Uz XI olimpiādi Berlīnē no Latvijas pretendēja trīs soļotāji – Daliņš, Krūkliņš, Bubenko, kurš pēdējās pārbaudes sacensības 40 km distancē uzvarēja. Pirms brauciena visi trīs trenējās Valmierā, bet pēdējo nedēļu – Mellužos. Cerības bija vis optimistiskākās. Favorīts neapšaubāmi bija J. Daliņš, kurš cerēja uzvarēt, uz to cerēja arī visi Latvijas līdzjutēji. Tāpat kā Losandželosā 1932. gadā, arī Berlīnē bija paredzēta tikai viena distance - 50 km.

No Adalberta Bubenko atmiņām: „5. augustā plkst. 14 uz starta nostājās 33 dalībnieki…Laiks bija nemīlīgs un vēss. Mēs – trīs latvieši, Švābs, anglis Vitloks un vēl daži, turējāmies kopā. Astotajā kilometrā angļu tiesnesis bez brīdinājuma noņēma A. Krūkliņu, bet J. Daliņš kāpināja tempu un aizsteidzās pie līderiem. Komandas vadītājs Alberts Rumba ziņoja, ka esmu 17. vietā, bet tempu kāpināju un pusceļu veicu kā astotais. Daliņš izstājās 36. km. 43. km izvirzījos 3. vietā. Savu trešo vietu nevienam vairs neatdevu. Trūka jebkādas informācijas, cik tālu Švābs un Vitloks. Tikai beigu daļā, kur varēja pārredzēt ceļu, ieraudzīju priekšā Švābu. Biju viņam krietni tuvojies, bet noķert bija par vēlu. Pēc sacensībām biju ne pārāk noguris, taču arī nesvaigs. Biju pirmo reizi mūžā nosoļojis tik garu gabalu. Domāju, vai tik distance ir pareizi izmērīta, ka esmu sasniedzis tik labu rezultātu…” No uzvarētāja angļa H. Vitloka valmierieti šķīra 2 minūtes. Neviens nebija gaidījis no A. Bubenko tik labu sniegumu! Taču latviešu mītnē atmosfēra bija drūma: visi bija sašutuši par tiesneša rīcību (noņēma no trases it kā aiz pārskatīšanās) attiecībā pret uzlecošu soļošanas zvaigzni Arnoldu Krūkliņu, vēl jo vairāk tāpēc, ka latviešiem iepriekšējā dienā nevajadzēja soļot pārbaudes sacensībās, jo viņu soļošanas stilu uzskatīja par labu. Jāņa Daliņa soļošanas stils vispār tika uzskatīts par nevainojamu. J. Daliņš istabā esot nemitīgi staigājot runājis: „…es nesaprotu, kas noticis…”, bet Bubis – raudāja! Kad jautājuši par ko, esot atbildējis, ka žēl Daliņa!

Sagaidīšana Rīgā tomēr bijusi sirsnīga. Valmierieša A. Bubenko bronza soļošanā un rūjienieša E. Bietaga sudrabs grieķu-romiešu cīņā līdz 87 kg olimpiādē bija varens sniegums! A. Bubenkam ticis daudz dāvanu, bet priekšniecība paaugstinājusi algu.

Kopumā 1936. gads Latvijas soļotājiem bija veiksmīgs; Eiropas valstu soļotāju ranga tabulā Latvija ieņēma otro vietu aiz Zviedrijas, bet A. Bubenko individuāli ieņēma 6. vietu.

1937. gada pavasarī latviešu soļotāji guva necerētu panākumu – beidzot uzvarēja tradicionālajās „Šķērsām Berlīnei” komandu vērtējumā un pirmo reizi uz Rīgu atveda ceļojošo balvu. 90 dalībnieku konkurencē Daliņš bija trešais, Priga piektais un Bubenko – devītais. Valmieras līdzjutēji atkal skandināja: „Valmieriešiem soļot nieks, uzvarēt - tūkstoš prieks!”.

Taču panākumi ne vienmēr bija izšķirošais faktors, lai varētu piedalīties sacīkstēs. Tā 1938. gadā uz Eiropas otrajām meistarsacīkstēm vieglatlētikā Parīzē A. Bubenko netika līdzekļu trūkuma un ne organizētības dēļ. Eiropas meistarsacīkstes šoreiz notika bez latviešu soļotāju līdzdalības. 1939. gadā Latvijas 10 labāko soļotāju sarakstā A. Bubenko vārds vairs neparādās, arī okupācijas gados sacensību pieteikumos viņa uzvārds nav redzams.

A. Bubenko 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz Kanādu, kur tāpat kā Valmierā nodarbojās ar tirdzniecību. Latviešu sabiedriskajā dzīvē nepiedalījās, tomēr vēl reizi mūžā „nosoļoja” 50 km – šoreiz kā skatītājs 1954. gadā Melnburna olimpiskajās spēles vērojot un jūtot līdz „pirkstgala-papēža” meistariem.

Olimpiskais bronzas soļu īpašnieks, Valmieras puika Adalberts Bubenko Aizsaules dārzos iesoļoja 1983. gadā 7. jūlijā, apglabāts Toronto.

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi