Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by

Še, kur līgo priežu meži… 1

Topic 1
Replies 0
Pirmajos 70. 1926. gada foto. Fotogrāfs J. Oše Valmierā.

Tuvojoties vasaras saulgriežiem un Jāņu dienai, šoreiz par īpašām dzejas rindām no dzejoļa „Še, kur līgo priežu meži…”, kas savulaik pārtopot par dziesmu, kļuvusi par Valmieras īpašo zīmolu. Par priežu mežiem dziedājām ne vien aizliegtajos Jāņos pie ugunskuriem, bet arī pasēdēšanās mazākā draugu lokā padomju režīma gados. Visi kopā to dziedājām atmodas laika mītiņos kā himnu Tēvzemei, pacilājošu un iedvesmojošu! Un, tomēr, ko zinām par pašu dzejnieku Rietekli jeb īstajā vārdā Jūliju Eduardu Balodi (1856–1940)?

Dzimtās mājas Baloži.

No Baložu dzimtas

1856. gada ziemā, 14. (2. februārī pēc vecā stila), Valmieras pagasta Baložu saimnieku Dāvja (Dāvids;1822 – 1899) un Annas (dzimusi Stiglic; 1823 – 1887) Baložu ģimenē pasaulē nāca pēdējā, sestā atvase, pastarītis Jūliņš. Tuvinieki pat vispārdrošākajos nākotnes redzējumos nenoticētu tam, ka neskatoties uz fiziskām nepilnībām un gandrīz pilnīgu izglītības trūkumu, mazais puisēns kļūs par dzejnieku un pēc daudziem gadu desmitiem, literatūras cienītāji viņu pazīs kā dziesmas „Pie Gaujas” („Še, kur līgo priežu meži..”) autoru Rietekli! Vecāki Baložu dzimtas turpinājumu gan saredzēja abos vecākajos dēlos, nevis slimīgajā Jūlijā Eduardā. Tā kā mājas mantotu Jānis Reinholds (1843-1904), tad jau agrā jaunībā, vidējais no brāļiem, Voldemārs Dāvids (1848 – 1918) izlēma turpināt dzimtas tradīcijas, pelnot iztiku, mācot bērnus. Ar vecāku atbalstu iegūst labu izglītību. Absolvē apriņķa skolu, Tērbatas skolotāju semināru un ilgus gadus strādās kā Valmieras draudzes skolas skolotājs. Senatnes pētnieks – Valmieras apkārtnē meklējis Livonijas Indriķa hronikā minētās vietas – Autini un Beverīnu, bet viņa dēls Francis Aleksandrs Balodis (1882 – 1947) kļūs par ēģiptologu un pirmo profesionālo arheologu , profesoru Latvijas Universitātē. (Vairāk par dzimtas vēsturi; Zīriņa I. 2010. Profesora Franča Baloža dzimta. Arheoloģija un etnogrāfija. 24. laidiens. Rīga: Zinātne, 43. – 56.lpp.).

Jūlijs Eduards jau no mazotnes redzēja vecāku saskaņu gan mājas solī, bērnu audzināšanā, gan kopīgajā sirdslietā – uzticīgā kalpošanā brāļu draudzes labā, jo Baložu mājās 1871. gadā uzceļ Brāļu draudzes saiešanas namu – ciema kambari. „Dieva vārdus ar aizrautību teic pats Dāvis, aicinot runāt un dziedāt visus klātesošos ticības brāļus un māsas. Sprediķus nāk klausīties pat no citām draudzēm. Ticības lietās Anna it visā atbalsta vīru. Neizlaiž nevienu pulcēšanās reizi Baložos [..] bijusi ciema kambara dvēsele, kas rūpējusies par to, lai kambaris allaž būtu mīļš un patīkams visiem tiem, kas viņu apmeklējuši. Drīz pēc viņas nāves ciema kambaris pavisam apklusis un viņa ziedu laiks pagājis” (Enzeliņš H.1932. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera). Nākamā dzejnieka tēvs – mācīts vīrs, bez latviešu un vācu, pratis arī krievu valodu. Pagasta tiesas priekšsēdētājs un rakstvedis. Sirdij gan tuvāka bijusi svēto runu teikšana; tur viscītīgākais klausītājs mazais Jūlijs Eduards.

1976. gada Dzejas dienu laikā, atzīmējot dzejnieka Rietekļa 120. dzimšanas dienu, Valmieras ciema Baložos atklāja pirmo piemiņas plāksni. No 2007. gada septembra pie mājas piemiņas zīme arī dzejnieka brālim Voldemāram Dāvidam un braļla dēlam arheologam Francim Aleksandram Balodim.

Veltījums Gaujai. Dzejnieka rokrakstā.

Vakara zvaigzne – Jūlijs

Jūlijs nodzīvos no Baložiem visilgāk – astoņdesmit četras vasaras un tai saulē aizies jau zem svešas varas ēnas – 1940. gada 11. augustā. Tas gan vēl tikai būs, bet 1936. gada ziemā literārā sabiedrība un valmierieši sumina Rietekli lielajā dzīves jubilejā. Arī „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, kas februāra numurā lasītājiem piedāvā viņa dzīves un daiļrades vērtējumu: „Pazīstamais dzeju autors atskatījās uz nodzīvotajiem 80 mūža gadiem. Dzimis 1856. g. 14. februārī Valmieras Baložos. Viņa vecāku mājas bija tālu pazīstama brāļu draudzes sanāksmju vieta, un šīs sapulces ar savu latvisko reliģiski nacionālo noskaņu stipri ietekmējušas arī nākamā dzejnieka garu. Agri jau dzejnieks iemācījies lasīt, iemācījies arī vāciski, bet slimības dēļ jau agrā jaunībā pazaudējis dzirdi. Izmācījies kurpnieka amatu, bet paglabājis savā sirdī arī mīlestību uz grāmatu un literatūras lasīšanu, viņš sācis nodarboties arī ar dzeju. Jau agri sarakstīta viņa pazīstamā un mūsu dienās atkal no jauna populārā kļuvušā dziesma „Še, kur līgo priežu meži”. Viņa agrākie dzejoļi iespiesti „Baltijas Vēstnesī” un „Balsī”. No 1906. g. viņš vadīja Valmierā Pētera Skrastiņa izdoto „Dzimtenes kalendāru”. Sarakstījis arī dramatisku pasaku „Zilais kalns” jeb „Raganu svētki”. Viņa dzejas iznākušas arī sakopotas krājumos: Albuma ziedi I un II, Liriski dzejoļi, Vakara blāzma, Pērles un bez tam humoristiska satura: Kuplejas, Joku pūrs un Sūrenes. [..] Dzejā izpaužas spilgts patriotisms, it īpaši mīlestība pret savu tuvāko apkārtni – Valmieru, Gauju. Izmanāmas viņa dzejā arī dažas vācu literārās ietekmes. Vispārīgas noskaņas ziņā viņa dzeja līdzīga Ausekļa dzejai, tikai sērīgāka, un pēc Ausekļa parauga viņš izvēlējies arī sev pseidonīmu. Apdziedājis arī dabu un tautas senatni, bet it sevišķi mātes mīlestību. No 1874. gada savus darbus paraksta tikai kā Rieteklis – vakara zvaigzne. [..]”.

Mūža nogalē. Dzejnieks 1936. gadā.

Mūža nogalē

„Savas vecuma dienas Rieteklis pavada pilsētas nespējnieku patversmē. Miesās viņš vēl diezgan spirgts un garā možs. Latvijas Preses biedrība ar saviem pārstāvjiem viņam aizsūtīja 80. dzimšanas dienas sveicienu – lauru vainagu un naudas balvu. Naudas balvu aizsūtīja arī Ministru prezidents Dr. K. Ulmanis un izglītības ministrs prof. A. Tentelis,” lasāms turpat, 1936. gada februāra numura „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”. Taču tikai daži zināja, ka aiz cildinošām rindām slēpās vientulība un ilgas pēc dzimtajām tēva mājām. Tajās līdz 1929. gadam saimniekoja mirušā brāļa Reinholda dēls Voldemārs, bet 1930. gadā pēc pēkšņās jaunā saimnieka Jāņa nāves, īpašums tika pārdots.

Viens no nedaudzajiem sirmgalvja draugiem dzīves nogalē - Valmieras zīmēšanas skolotājs un fotogrāfs Juris Vītols (1869–1944). Ja Rieteklis pēkšņi „sadomājis aizstaigāt līdz 9 verstu attālajām Baložu mājām, bet ar atgriešanos nespējnieku namā švaki, tad nu Vītolam nācies līdzēt pie staigāšanas un bijis „jāņem Rietekli zem rokas”, bet citādi dzejnieks vienmēr bijis labā omā un mīlējis jokot” (Liesma, 2010, nr. 43.).

Zem Sīmanēnu ozola zariem. Valmieras draudzes skolotājs un Valmieras Latviešu biedrības muzeja dibinātājs Voldemārs Dāvids ar dēlu Aleksandru Franci ap 1900. gadu (kreisajā pusē) ar ekskursantiem.

1928. gadā atstājot dzimtos Baložus, atlikušo mūža nogali nodzīvos Valmierā. Arvien retāk un retāk taps jauni dzejoļi, jo māc skumjas par zaudētajām tēva mājām. Par vareno paegli Baložu māju tīrumā. Tas aug vēl šodien un neļauj aizmirst dziesminieku! Pietrūkst arī Sīmanēnu dižozola Gaujas krastā, zem kura tapis arī šis veltījums straujajai skaistulei „Pie Gaujas”: „Vēl līgo priežu meži un nebeidz līgot vis`. Kamēr vien Gauja plūdīs, še nebūs tuksnesis.” Tauta iemīļoto dzeju papildināja ar vēl vienu pantu – „Latviets esmu…, latviets būšu…”. Šo rindu autors mirst 1940. gada vasarā un apglabāts Valmieras pilsētas kapos. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

No Valmieras vēstures 1

Topic 1
Replies 0
No Gaujas puses. J. K. Broces zīmētā (celta 1790.) Apriņķa skolas ēka 1791.g.

Ar Rīgas vārdu

Valmieras senākās un garākās ielas - Rīgas ielas nosaukuma izcelsme saistāma gan ar viduslaiku Rīgas vārtiem, gan ar vēlāko Rīgas – Tērbatas pasta ceļu. Ceļš pamazām pārtapa par ielu, kļūstot par Lielo ielu 18. – 19. gadsimtā. Mainoties gadsimtiem un varām, mainījās ielas nosaukumi. Lielā iela, Groβe Straβe yлица Болъшая, Rīgas iela, Rigasche Straβe, yлица Рижская. Padomju varas gados (1945.-1990.) ielai piešķīra revolūcijas vadoņa Vladimira Ļeņina vārdu (Ļeņina iela, yлица Ленина).

Cik sen meklējami ielas pirmsākumi? Kas bija Rīgas vārti? Kur atradās Rīgas tornis? Kurš bijis lepnākais nams uz Rīgas ielas? Kur dzīvoja vācu namnieki? Kad akmens bruģi nomainīja asfalts? Kāds ir ielas garums? Kāpēc nav saglabājusies vēsturiskā centra apbūve? Kāda izskatījās Rīgas iela līdz 1944. gada septembrim? To un daudz ko citu uzzināsim izstādē „ Iztēle bez robežām. Rīgas iela – vienmēr mainīgā!”, kuru atklāsim tradicionālajā 2012. gada Muzeja naktī, 19. maijā Valmieras muzejā.

Rīgas vārti. Sākotnējā izskata rekonstrukcija. A. Lapiņa zīmējums, 2006.

Viduslaiku mūros

Valmiera blakus pilij sākotnēji attīstījās kā tirgotāju un amatnieku ciems. Izdevīgais izvietojums tirdzniecības ceļā no Rietumeiropas caur Rīgu uz Tērbatu, Pleskavu un Novgorodu, veicināja pilsētas izaugsmi. 14./15. gs. Valmiera - Hanzas tirdzniecības pilsētu savienības dalībniece. Rūpēs par pilsētnieku un tirgotāju drošību, vienlaikus ar aizsargmūri, kurš stiepās aptuveni 2 km garumā, rāte deva rīkojumu nostiprināt abus - Rīgas un Tērbatas vārtus. Lai gan vārti aizsargāja no nevēlamiem uzbrukumiem, tomēr tie uz vairākiem gadsimtiem ierobežoja pilsētas platību. Aizsargmūri cēla zemāku par netālās pils mūriem. Septiņus metrus augstu, ar trim torņiem. Rīgas, Tērbatas un visaugstāko Gaujas krastā - Stārķa ligzdu.

Rīgas vārti funkcionēja kā galvenie vārti. Caur tiem iebrauca un izbrauca Rīgas, Hamburgas, Lībekas, Visbijas un citu mazāku un lielāku Hanzas pilsētu tirgotāji. Daļu preču pārdeva te, tad ar preci vīri devās tālāk uz Tērbatu un krievu zemēm. Vezumi bijuši piekrauti ar sudrabu, audumiem, vīnu, garšvielām, sāli, siļķēm u.c. Tālo ziemeļzemju tirgotāji savukārt devās uz Rīgu, lai iepirktu kažokādas, vasku, linus un kaņepājus. Uz landtāgiem (Zemes dienām) ieradās Livonijas valstu un pilsētu pārstāvji, ordeņa mestri, arhibīskapi, bīskapi. 1622. gadā caur Rīgas vārtiem uzvarētāja godā uz balta zirga Valmierā iejāja pats Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs! Rīgas vārtiem nācās izturēt arī ienaidnieka uzbrukumus. Gan krievi, gan zviedri, gan poļi vairākkārt centās ieņemt pilsētu. Ja aizstāvjiem izdevās nosargāt vārtus, pretinieku karaspēks pārkārtojās un mēģināja iebrukt no citas puses. Jāprecizē, ka Rīgas vārti praktiski bijuši neieņemami, jo būvēti kā cvingera tipa vārti. Zwinger viduslaikos apzīmēja šauru mūru ieslēgtu zemes gabalu; 10 m garu, 1,80 m biezu, ar 4 m platu iebraukšanas ceļu. Zviedri 17. gs. beigās vecos viduslaiku aizsargmūrus un torņus nojauca. Nocietinājumu sistēmu pārveidoja ar augstākiem, īpaši uzbērtiem zemes vaļņiem un sešiem uz āru izvirzītiem bastioniem.

Ar Rīgas vārdu. Ē. Tolka zīmētais Valmieras plāns, 1688. Redzami plānā iezīmētie Rīgas vārti un ravelīns ar bastionu. Plānu 1909. g. pārzīmējis K. fon Löwis.

2005. gada vasarā, arheoloģiskās izpētes laikā, centra apļa rekonstrukcijas vietā tika atsegti senie viduslaiku aizsargmūri un Rīgas vārtu pamati. Pēc konservācijas (2006.) tapa unikāls apskates objekts ar vienlaidus stikla vāku. Vakaros un nakts stundās vārtus izgaismo. Virs tiem, uz Rīgas ielas 5 nama fasādes apskatāms sienas gleznojums (2006.) - Valmieras senpilsētas 17. gadsimta vidus karte ar ielu izvietojumu, ēkām un aizsargmūri. Gleznojuma ideju īstenoja mākslinieki Jānis Tančers un Alfrēds Lapetrovs.

Lepna. Skats uz Apriņķa (Kreisskolas) skolas ēku Rīgas ielas sākumā XIX. gs. beigās.

XVIII. –XVIV. gs. mijā

1783. gadā nelielā lauku pilsētiņa ieguva apriņķa pilsētas statusu. Tās garums no rietumiem uz austrumiem vien nieka 271 m. No dienvidiem uz ziemeļiem 241 m, bet starp kādreizējiem Rīgas un Tērbatas vārtiem attālums 886 m. Lai gan no Ziemeļu kara beigām jau pagājis ilgs laiks, drošības apsvērumu dēļ, turīgākie pilsētnieki mājas cēla nocietinātajā Valmieras daļā - pilsētā. Lai paplašinātu teritoriju un mudinātu pilsoņus apmesties ārpus vecajiem mūriem, priekšpilsētā uz Rīgas pusi pie pasta ceļa, iedalīja šņoru zemes sakņu dārzu ierīkošanai. Uz šiem zemes gabaliņiem vācu namnieki cēla nelielas, pārsvarā vienstāva koka ēciņas. 1785. gadā maģistrāts izdod rīkojumu, ka „pilsētai piederošās zemes ap pasta ceļu beidzas pie Kokenhof (Kokmuižas) tīrumiem. Par robežzīmi kalpos ceļa malā novietotais akmens stabs ar ķeizarisko ērgli”. Bet Lielās jeb Pasta ielas sākumā, iepretim luterāņu baznīcai, pilsētniekiem par prieku, dižojās klasicisma stilā uzceltais (1790) divstāvu mūra apriņķa skolas (kreisskolas) nams. Saskaitīti arī valmieriešu namīpašumi: pilsētā 58, priekšpilsētā 64 privātās ēkas. Dažus gadus agrāk, (1782) revīzijas ruļļos iegrāmatoti arī visi 310 valmierieši. 156 vīrieši, 154 sievietes, no viņiem 242 vācieši.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

There are no replies to this message yet.
Tags

Valodnieks no Kauguriem 1

Topic 1
Replies 0
Mičkēni. Dzimtas mājas 1940.-50. gados.

Akadēmiķis

Netālu no Valmieras, Kauguru pagasta Mičkēnā, 1873. gada ziemas viducī, 22. februārī (10. februārī pēc vecā stila) pasaulē nāk Jānis Endzelīns. Zemnieku dēls, kam liktenis atvēlēs ne vien garu mūžu, bet arī neparastu un piepildītu dzīves gājumu. Zinātnieks ar pasaules slavu. Akadēmiķis, profesors salīdzināmā valodniecībā, doktors, PSRS Zinātņu: akadēmijas korespondētājloceklis (no 1929.g.), Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, Latvijas PSR Valsts prēmijas un Ļeņina prēmijas laureāts. Apbalvots ar Ļeņina, Darba Sarkanā Karoga, Sarkanās Zvaigznes, vairākiem ārzemju ordeņiem un medaļām – ar Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeni, ar Minhenes Vācu akadēmijas Humbolta medaļu, Holandes Zinātņu akadēmijas medaļu u.c., daudzu Eiropas zinātņu akadēmiju korespondētāj biedrs, goda doktors Upsalas universitātē Zviedrijā. Viņam veltīti seši rakstu krājumi, no tiem trīs Latvijā, viens Lietuvā, viens Itālijā un ASV.

Pēc II. pasaules kara, ideoloģiski politiski iemeslu dēļ neafišēja faktu par valodniekam piešķirto prestižo Latvijas Tēvzemes balvu (1939.). Varas vīri bija spiesti samierināties arī ar nepatīkamo faktu, ka izcilā zinātnieka brālis Hermanis Enzeliņš (1867-1953) savulaik aktīvs sabiedriskais darbinieks un nelokāms cīnītājs par latviskām vērtībām, 1944. gada rudenī devies bēgļu gaitās. Vecākā brāļa mūžs noslēgsies Vācijā pie Hamburgas, bet brāļa dēls Oļģerts ar savu ģimeni pārcelsies uz Angliju. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, Oļģerta vecākā meita Olita ar savu dzīvesbiedru Žani Šmitu no Kanādas īstenos savu mērķi – atgriezties Latvijā un atjaunot Mičkēnu!

Apliecinājums. Pirmā no „Latviešu valodas vārdnīcas” sējumu burtnīcām. Vārdnīcu rediģēja un turpināja Jānis Endzelīns. 1926.

Savu ceļu ejot

Jāņa Endzelīna un dzejnieces Martas Grimmas meitas Melita (1907-1996) un Līvija (1927-2008) neturpināja tēva iesākto un viņu pēcnācēji izvēlējušies mākslas un mūzikas ceļu. Jaunākā no abām, Līvija pēc divu gadu arhitektūras studijām Latvijas Valsts universitātē (1946-48) nolēma pievērsties mākslai. Par mākslinieces vizītkarti kļuva klusās dabas. 1970. – 80. gados darbu izstādes bijušas arī Valmieras muzejā. Viņas un gleznotāja Ulda Zemzara dēls Imants ir komponists, publicējis rakstus par mūziku un mūzikas dzīvi. Arī dēla dēls Ingmars (1973.) dzīvi saistījis ar mūziku, jau kopš skolas gadiem komponē, diriģē, ir ērģelnieks, piedalās konkursos un interesējās par valodām un teoloģiju.

Valodnieka vienīgais dēls Lūcijs (1909-1981) jau Latvijas brīvvalsts laikā - visai pazīstams šahists un, vēlāk starptautiskais lielmeistars. Mūža nogalē abi vairs nesatiksies, jo tēvs aizsaulē aizies 88 gadu vecumā, 1961. gada 1. jūlijā, šeit Latvijā, Koknesē, bet Lūcijs - tālu no mājām, trimdas zemē Austrālijā.

Viens no pēdējiem fotouzņēmumiem. Jānis Endzelīns savā dārzā Koknesē 1958. gada vasarā.

No stipras dzimtas

Endzelīna vecāki bijuši saviem bērniem krietns paraugs darba tikumā, bet tēva dzimtas pirmsākumi meklējami kauguriešu Ķiguļa mājās. Vieni no pirmajiem lasīt un rakstīt pratējiem. Labi dziedātāji un sava laika sabiedriskie darbinieki – baznīcas pērminderi (draudzes vecākais). Ķiguļa Mārcis šai amatā jau piedalījies Valmieras baznīcas vizitācijā (māju pārlūkošanas); Mārča dēla dēls Mārtiņš „dabūjis galu 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros”. Mārcis vārdā arī valodnieka tēvam (1819-1901), lai gan skolā tas nav gājis ne dienu, tomēr bijis labs rēķinātājs, liels dziedātājs un iecienīts hernhūtiešu brāļu draudzes teicējs. Viņš Mičkēnā vispirms kalpo par priekšpuisi, tad tur ieprecas un no muižas izpērk māju dzimtas īpašumā!

Viņa vārdā nosaukta. J. Endzelīna pamatskola Kauguros, 2006.

Kļuvis par atraitni, par sievu apņem Kristīni Grasmani (1842-1917). Šajā otrajā laulībā kā otrais, vidējais dēls piedzims nākošais valodnieks Jānis. Bez vecākā brāļa Hermaņa, jaunākās māsiņas, kas mirusi maza un vēl jaunākā brāļa Augusta, bijušas arī divas pusmāsas no tēva pirmās laulības. Tēvs bijis pacietas dabas, labs dziedātājs. Māte maigāka, liela grāmatu mīļotāja. Pamaza augumā un par tēvu daudz jaunāka. Ļoti čakla. Mūžam rosījusies darbā, pratusi izmantot ik brīdi. Ceļā dodoties, arvien bijis līdz adīklis. Mātes vecāki nākuši no Vecbrenguļu un Valmieras pagastiem: tēva tēvs Dāvis (1758-1808) saimniekojis Valmieras pagasta Rāceņos, bet Dāvja dēls, 1798. gadā dzimušais Pēteris, kādu laiku bijis Valmieras mācītāja muižas dārznieks, 1826. gadā ticis pie daiļskanīga uzvārda Grasmanis. Otrā laulībā Pētera sieva Kauguru pirmā skolotāja meita Marija Saulītis. No Grasmaņu mazbērniem bez meitas Kristīnes dēliem - valodnieka Jāņa Endzelīna un Kauguru (Baltijas) Lauksaimniecības biedrības dibinātāja Hermaņa Enzeliņa, jāpiemin arī otras meitas Lienes dēli, kultūras darbinieki Jānis (1877-1908) un žurnālists Hermanis Asari (1882 - miris izsūtījumā Sibīrijā 1942.) un trešās meitas Annas dēls Arturs Salaks. Annas mazdēli komponists Vilnis Salaks, koktēlnieks Uldis Salaks, mazmazdēls – pianists Renē Salaks.

Vecāku mājā valdošais darba tikums un ārējā vienkāršība nākamajam zinātniekam ieaudzina nelokāmu raksturu, patiesīgumu, dziļu godīgumu un darba mīlestību,” (Grīsle R. Spēkildze. Rīga, 2007.)

Profesors . 1933. gada foto.

Ar pseidonīmu Kaugurietis

Nākošā valodnieka vecākiem nācās būt ārkārtīgi taupīgiem, lai varētu izpirkt no muižas māju un izskolot bērnus. Mācības Jānis uzsāka vietējā Kauguru pagasta skolā astoņu gadu vecumā un iet tur trīs ziemas (1881-1884), būdams vissekmīgākais un viscītīgākais skolnieks. No Kauguru pagasta skolas 1885. gada otrā semestrī iestājas Valmieras kreisskolā (apriņķa skolā – I.Z.), pabeidz 1888. gadā un iestājās Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā. Vecāki ļoti vēlas, lai dēls izstudētu par mācītāju vai ārstu, bet klusajam jauneklim ir savi nodomi: viņā ir modusies interese par senajām valodām. Jau skolas laikā bez krievu un vācu valodām, pašmācības ceļā apguvis sengrieķu un lietuviešu valodas!

Tēvs neatbalsta šo ieceri. Uz Tērbatu (Tartu) jādodas bez ceļa naudas un tēva svētības. No 1893. gada augusta līdz 1897. gada decembrim ilgst klasiskās filoloģijas studijas Tērbatas augstskolā. Ieinteresē arī slāvu valoda un jaunais censonis divus gadus papildus studē arī to (1898-1900), bet ar nodomu veltīt pētniecisko darbību savai dzimtajai latviešu un pārējām baltu valodām (lietuviešu un senprūšu). Ar pseidonīmu Kaugurietis studenta gados parādās pirmās zinātniskās publikācijas. Izcilo sekmju dēļ Jāni Endzelīnu uzaicina palikt augstskolā un sākt gatavoties profesūrai. 1903. gadā Endzelīns kļūst par privātdocentu, vēlāk (1911) par profesoru, strādādams universitātēs Tērbatā (1903-1908), Harkovā (1909 -1920) Krievijā un Rīgā (1920-1950). Profesora sirds piederēja jaundibinātajai baltu filoloģijas nodaļai Latvijas Valsts universitātē, kur pats docēja salīdzināmās valodniecības priekšmetus un, protams, savu vismīļāko priekšmetu – baltu valodu

Atzīmējot valodnieka 100 dzimšanas dienu, izdevniecībā „Zinātne” iznāca rakstu krājums „Veltījums akadēmiķim Jānim Endzelīnam 1873 – 1973” , kurā bija lasāmi jaunākie latviešu valodnieki pētījumi un izvērtēts paša J. Endzelīna pienesums latviešu valodniecībā un zinātniskajā darbībā. Profesora atziņas par latviešu valodu popularizējusi viņa skolniece, novadniece, kauguriete Rasma Grīsle.

Septiņdesmit. Mākslinieka Bruno Jaunzema zīmētais profesora Endzelīna portrets „Latvju Mēnešraksta”1943.g. Nr.2.

Vārdu radītājs

[..] Cik viegli sameklēt kādu jaunvārdu mūsu modernajā lirikā, tikpat grūti ir atrast kādu leksikas jauninājumu mūsu tautasdziesmās,” 1943. gadā, rakstot padomus jaunu vārdu radītājiem, aizrādījis profesors un modernās latviešu literatūras valodas tēvs Jānis Endzelīns. Lūk, tikai daži no tiem: jutoņa, iznirelis, atbilst, ietekme, labestība, apgāds, aizstāt, dotumi, klātiene, esme, ēstuve, necils, ietve, laimests, lūgsna, izcilība, kārtība, skuveklis, šķirklis. Ne visi profesora jaunvārdu darinājumi guva atsaucību. Tā, piemēram, nesāka ikdienā lietot ne norisenis (darbības vārds), jūksme (ieradums), aizstāklis (izpalīgs), brīvgars (brīvdomātājs)…

„Profesora Endzelīna radītie vārdi bez tukšām skaņām. Varam droši teikt, ka viņš ir atdevis latviešiem viņu valodu. Atdevis tīru, skaidru, noteiktu un pareizu,” tā rakstīja Latvju Mēnešraksta 1943. gada Nr.2. viens no profesora skolniekiem – literatūrkritiķis, novadnieks Kārlis Kārkliņš. Kādreizējais Valmieras skolotāju semināra audzēknis un Valmieras tirdzniecības skolas latviešu valodas skolotājs (1911-19). Dzimis 1888. 9. maijā Kauguru pagasta Iemetējos – miris emigrācijā, 1961. 17. decembrī. Ņujorkā. Abus vienoja ne tikai dzimtais pagasts, valodniecības meklējumi, bet arī interesanta sakritība, jo 1943. gadā svinīgi atzīmēta Dr. phil. Endzelīna 70. gadskārta, par filoloģijas profesoru kļūst arī pats Kārkliņš. Reti kurš Vidzemes pagasts vēl var lepoties ar tādu godpilnu faktu – diviem valodniekiem, profesoriem!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

There are no replies to this message yet.
Tags

Kur griezās dzirnavu rats 1

Topic 1
Replies 0

Vēstures līkločos

Ejot pa Ziloņu ielu (nosaukums cēlies no nocietinājuma - Zilā bastiona) nokļūstam kādreizējā Rātes jeb Rātsupītes ielejā, kas agrāk kalpojusi kā dabīgs šķērslis Valmieras aizsardzībai. Arī mūsdienās, ja palēnina soli un apstājas ielas labajā pusē varam apskatīt seno pilsētas valni, kreisajā – uz upītes savulaik mākslīgi izveidoto Dzirnavu ezeriņu ar dambi. Nedaudz tālāk, Lāčplēša ielas sākumā, kur tagad mājvietu radis L. Paegles Valsts drāmas teātris, 17. gadsimtā izvietojās Tērbatas bastions un Tērbatas vārti. Retais, pat vēl no gados vecākajiem valmieriešiem, vairs atminas, ka te līdz pat 1937. gadam darbojās, bet 1939. gadā nojauktas Dīķa dzirnavas.

Tās gan nebija pirmās, kas celtas uz Rātes upes: jau 1647. g. zviedru zemes kadastros minētas dzirnavas: „kuras sadzītie ūdeņi lietoti pils un pilsētas nocietinājumu grāvju pildīšanai ar ūdeni”. Bet cik gadsimtos mērāma šo jaunāko dzirnavu vēsture?

DZIRNAVNIEKS UN DZIRNAVAS. Skats no Valmieras muižas puses, 1900. gadu sākums.

Sākums

Nākošajā gadā varētu svinēt 260, jo Dīķa dzirnavas celtas 1752. gadā. Dzirnavu vēstures darbības sākumi saistāmi ar 1750. g., kad pēc Valmieras muižas īpašnieces Magdalēnas fon Hallartes nāves (1750.), kroņa muiža uz 12 gadiem tiek iznomāta Krievijas galma kambarjunkuram, baronam Karlam fon Zīversam. Viņš dod rīkojumu melderim Reuteram „uz Rātes upes svabadajā vietā uzcelt ūdensdzirnavas”. Pati jaunceļamā būve - 10 asis gara un 5 asis plata, jumts ar kūdru segts, ar dzīvojamo kambaru istabu un pagrabu”. Neiztiek arī bez nepatīkamiem brīžiem, par ko veltīgi klaigā pilsētnieki. Kā, vēlāk tiesu protokolos lasāms, ka „ Zīverss, balstoties uz saviem sakariem ar galmu, patvarībai nezin robežu. Zem Valmieras pilsētiņas, uz tā sauktās Rātes upes, ceļ dzirnavas. [..] Dzirnavu un dambja celšanu kavējošo Temmerlinga namu liek noplēst. Nelīdz ne pilsētas, ne arī mācītāja protesti pret dzirnavu celšanu”. Jāprecizē, ka 18. gadsimta otrajā pusē, Dīķa dzirnavas – būs strīdus objekts starp Valmieras muižas īpašniekiem un draudzes mācītāju, jo uzturot augstu līmeni dzirnavu ezeriņā, cēlās arī upes līmenis mācītāja muižas robežās, appludinot pļavas un nolaidenos laukus upītes abos krastos.

UZ DZIRNAVU DAMBJA. Dzirnavu skats 20. gs. sākumā. Izdevis P. Skrastiņš Valmierā, 1908.

Prinča Pētera un fon Lēvenšternu laikā

Ķeizariene Katrīna II par uzticīgu un pašaizliedzīgu kalpošanu valsts labā, 1762. gadā dāvina Valmieras muižu (Wolmarshof) sava dzīvesbiedra, Krievijas valdnieka Pētera III attālam radiniekam - Dānijas karaļa nama pēctecim, Šlēsvigas - Holšteinas - Zonderburgas - Bekas princim Pēterim Augustam Frīdriham (1697-1775). 1773. gadā no Bekas prinča Pētera Valmieras muižu nopirka Igaunijas muižnieks Dīdrihs fon Lēvenšterns. Muižai pūrā līdz nāca, protams, arī dzirnavas. Notikumi ap tām saspriegojās 1776. g., kad par Valmieras draudzes mācītāju iecēla Martinu Gotlību Agapētusu Loderu. „Būdams dedzīgs baznīcas un draudzes īpašumu aizstāvis, 1780. g. uzsāk prāvu pret Lēvenšternu. Prāva ilgst turpat 7 gadus. Tiesā bez jau nosauktajām skādēm, tādām, kā kaitējumi mācītāja tīrumiem, tiek norādīts arī uz nelikumīgu zveju dzirnavu dīķī, kur muižai nepiederot ne pēdas zemes.” Sūdzības sakarā Vidzemes ģenerālgubernators fon Lēvenšternam prasa pēc paskaidrojuma dzirnavu lietā, uz ko pēdējais atbild, ka „Valmieras muiža nav cēlusi jaunas dzirnavas, bet tik atjaunojusi vecās, atjaunojusi dambi un dzirnavu namu. Mācītājs pretlikumīgā kārtā dzirnavu dīķī liekot savus un atļaujot saviem zemnieku linus tur mērcēt”. (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Prāvu mācītājs Loders ne vien zaudē, bet arī nākas vērt vaļā maku, lūkojot pēc 100 dālderiem.

19. gadsimta četrdesmitajos gados, (1845.) bīskapam Ferdinandam Valteram toreizējais Valmieras muižas īpašnieks, majorātkungs Otto fon Lēvešterns, piedāvāja slēgt miera izlīgumu dzirnavu lietā . Kā kompensācija par ilgajiem ķildošanās gadiem, mūžīgā lietošanā mācītāja muižai nodots liels pļavas gabals. Apsolīts arī dzirnavu ezera līmeni nekad bez īpašas vajadzības nepaaugstināt. Izlīgumu atbalsta un paraksta baznīcas priekšnieki Fr. Šulcs no Valmieras un R. Baldings no Kauguru pagasta.

SVINĪGI. Draudzes iesvētāmie jaunieši nāk no Mācītājmuižas. Pa labi redzamas dzirnavas. 1920. gadi.

Taisnības meklētājs

Aiz Dzirnavu ezeriņa un Rātsupītes loka senatnē atradās Valmiermuižas un mācītāja ļaužu pagasta zeme (tagadējā Raiņa un Beātes ielas apkārtne) un līdz pat 1921. g. administratīvā vara te piederēja Valmieras pagastam. Šo apstākli sev par labu, 19. gs. 70. gados izmantojis arī tolaik populārais un iecienītais dziesminieks, Valmieras rātes rakstvedis Jānis Ruģēns (1817-1876), kuram ne reizi vien Dzirnavu upītes tilts pie slūžām kalpojis par brīvības ceļu, bēgot no pilsētas gorodovoja.

Vienā no anekdotēm iemūžināts dialogs starp pantu rīmētāju un toreizējo rātskungu, vācieti Prāmsu:”[..] kādu rītu Ruģēns gaidot Prāmsu uz tirgus laukuma (iepretim Sv. Sīmaņa baznīcai - I.Z.) , noliecies rakņājas saslauku čupā. „Ko, jūs, Ruģēn, tur meklē? – Prāmss jautā. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,”, dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Tāda atbilde nepavisam nav apmierinājusi rātskungu un tas, kāju piesizdams, dusmīgā balsī saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildījis Valmieras pilsētas policista vietu. „Jēkab, tu ņem to nekauņu pie krāg` un par to liel` mut` liek iekš` tuptūz!”. Mūsu taisnības meklētājs, redzēdams Ješkas tuvošanos, nu palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, sabāž rokas bikšu kabatās un smejas par ķērāju.” (Pēc „Jāņa Ruģēna dzīve un darbi. Rīga, 1939.)

REIZ BIJA. Kādreizējā dzirnavu vieta. 1950. gadi. Toreiz vēl Padomju iela.

Ne malšana vien

Tāda nu vēsture dzirnavām un dzirnavniekam Gaņģim, kuru savā romānā „Valmieras puikas” pieminējis arī Pāvils Rozītis. „Un, lai gan uz šejienes sudmalām (dzirnavām - I.Z.) labību malt braukuši tuvāki un tālāki saimnieki, ar malšanu vien renti nesamaksāsi, jānopelnī` klāt ar slidotavas ierīkošanu. Jāsagaida tikai sniegs!”.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

There are no replies to this message yet.
Tags

Dubultais, laimīgais 2012. gads. 1

Topic 1
Replies 0

Latviešu/lietuviešu zintniecības pēta Laika, Visuma likumus, to spēku plūsmu un IEMIESOŠANOS uz Zemes. Tāpēc mums ir ļoti daudzi Laika cikli un sistēmas.
32 cikls balstās uz Saturna (satura nesējs) ciklu un atkārtojās ik pēc 32 gadiem. Mūsu dzīvesziņā 32 cikls vienmēr sākas 22. februārī pēc Artūra kalendāra (AK). Katram cikla gadam ir savs jēdziens, kategorija.

Dubultais, laimīgais 2012. gads.

Avestas kalendārs arī balstās uz Saturna ciklu, bet tibetiešu ķīniešu kalendāram ir saistībā ar Jupitera ciklu (12 gadi). Arī mums ir Jupitera cikls, ko saucam par Māras, WaldMieras ciklu. Avestas – seno indoeiropiešu zoroastras mācībā Jaunā gada cikls sākas 21. martā. Tā saucamajā austrumu kalendārā katru gadu šis datums mazliet mainās, piemēram; 2012. gads sāksies 23. janvārī un sauksies – Melnā ūdens Pūķa gads.

2011. gads pēc mūsu LLL (LieLLatu) teorijas bija Mellā Strazda/VARnėno gads, kura īpašības vēl izjutīsim līdz 2012. gada 22. februārim pēc AK (Artūra kalendāra).

Gads:
• Modina, iemieso mūsos acumirklīgo sapratni un atbilstošu vārdu izvēli, lai iztirzātu un izrunātu izvēlēto tēmu,
• modina „asu mēlīti”, gudrības, sapratnes īpašības,
• modina atšķirt „kas kurš ir” un acumirklīgi novērst ļaundaru, vilinātāju nodomus, melus, viltību un tt.,
• modina tieksmi iztirzāt, atraisīt visas viltīgi savērptas cilpas-intrigas un atrast taisnību,
• modina vīt, savīt ģimenes ligzdiņu, jauku mājas pavardu. Gads ļoti labvēlīgs ģimenes saišu nostiprināšanai, bērnu laišanai pasaulē, godīgu, radniecīgu saišu stiprināšanai.

Strazda gads neskopojās ar siltumu, jo strazds ziemo siltajās zemēs, viņam patīk siltums un labi paēst.

Gads mainīgs, ka mainīga Strazda dziesma - viņš dzied, svilpo un runā, runā… Atdarina citus putnus un pat cilvēkus. Lokana mēle līdz izcilībai. Tāpēc tas ir
Valodnieku, Orākulu, Lektoru, Skolotāju un citu Izglītības darboņu, apgaismotāju gads.

Pēc radītāja Laika norādes šis gads domāts, lai RUNĀTU, SKAIDROTU īstos Visuma likumus, dabisko Dabas, Zemēs Kārtību. Gads domāts, lai atdzīvinātu mūsu zināšanas par Īstenību=Dabu, ieviest savu savdabīgo garīgās attīstības sistēmu.

Bet šajā gadā priekšā grozīsies arī „trakulīgi puiši” un „kaislīgās meitas”. Tie gribēs izrādīties, pavedināt, aizraut prom no mājām. Sarosīsies arī „zelta mutes”, „tenku vāceles”. Viņiem tas būs melu, viltus un tukšo solījumu laiks. Tas ir arī varas (VARnėnas) maiņas, cīņas par varu laiks. Par cik mūsdienās VARu nosaka nauda, tad notiks asa cīņa Varas un Naudas dēļ. Zīmīgi notikumi var norisināties to cilvēku dzīvē, kuri dzimuši šajā gadā un vietās ar strazda-varnėna skaņām: Stazdumuižā, Strazdu kalnā, Strazdu mājās, VĀRkāvā, VARAkļānos, VARēnā, VARduvā, VARrnionyse, VARulyne (Berlīnes senais nosaukums) un tt.

Strazda Dziedātāja gadu 22. februārī (pēc AK) nomainīs Svītrainās Bitītes un Dūcošās Kamenes gads. Un turpināsies līdz 2013. gada 22. februārim (pēc AK). Pēc tagadēja kalendāra (TK) tāds bija 1948., 1980. un būs 2012., 2044., 2076. gads). Tas ir laimīgu, mūžīgi dziedošu turīgo Pilsoņu gads. Galvenā gada īpašība – patstāvīgs dzīvesveids.

Dubultais, laimīgais 2012. gads.

Dabā bitei, kamenei un lapsenei ir kopēja īpašība – sažņaugts viduklis, taču viņu dzīves stils atšķirīgs. Tauta izvēlas kādu no tiem. Kamenes dzīvo tikai ģimenē, pa divām, apaļās, divu zāļu pilīs – sieva iekšējā, vīrs ārējā.

Kamene: kamanas=saite, saturs, robežu apjēgšana, menė – goda zāle, menas=māksla.
Bites dzīvo kopā mājā it kā kopmītnēs. Viņas strādā traniem un mātei (kā demokrātiskā centrālismā vai monopolijā). Trana un mātes misija ir vairoties uz darba bišu rēķina.

Gads domāts mūsu KuniGAIStijas (valdīšanas sistēmas) atjaunošanai, attīrīšanai no PREZIDENTŪRĀM un citām dabai svešām pārvaldes sistēmām. Katrai tautai ir sava – uz dabisko iedzimtību, dzīvesveidu balstīta valdīšana. Gads dubults: vieni atbalstīs „bišu stropa” dzīvesveidu, citi izvēlēsies kamenes viensēdes pili. Viensētu, piļu vai PilSoņu dzīve prasa gudru, apķērīgu, visās dzīves nozarēs zinošu Personību. Ne visās valstīs var tādu viensētu, piļu, muižu (muižīgo, mūžīgo) dzīvesveidu pieņemt, uzturēt un noturēt – būt par PILSOŅIEM, tāpēc valstu valdīšanas sistēmas dažādas un cienījamas.

Gads ik dienu, ik mēnesi ar Laika jaudu spēkiem modinās mūsos šādas īpašības:
* Apjausmu, ka viss mainās pa cikliem, riņķiem un atkal neatkārtojami atkārtojas.
* Paļaušanos tikai uz sevi, saviem spēkiem, iemaņām, zināšanām un Laika–Radītāja palīdzību, svētību. Tad griezīsi dzīves ratus un pats būsi „ratos” (bagāts).
* Astoņnīša – 8 saskanīgas Visuma sistēmas ieviešanu savā saimniecībā, uzņēmumā, ikdienas dzīvē. Stils „8” – ir kā trekterītis, kā vilnis- banga. Tas parāda, ka viss cikliski, viļņveidīgi Visumā un katrā no mums mainās – astonnītis= as(aš)-tu-nītis.
* Rotaļīgumu, darbīgumu, izveicību, gudrību. Gads mācīs dziedāt, dungot, svilpot dziesmas – būt saskarsmē ar Laiku.
* Piesaisti savām mājām, savai saimniecībai, savai Tēvzemei (bitīte, kamene lido laukā pēc uztura, mantas un atkal atgriežas mājās). Laiks būvēt savu mājokli.
* Spēju radīt jaunas idejas, uzlabot un pilnveidot sadzīvi, dalīties pieredzē, viens otram draudzīgi piepalīdzot (cieņas vērtam kaimiņam vai draugam).
* Radīs draudzīgumu (bičiulystį), līksmību, svētku noskaņu mājās un Tēvu zemē, biedriskumu, pamazām atkāpsies atsvešinātība. Naida cēlāji tiks sāpīgi dzelti.
* Mazināsies klejotāju un to skaits, kuri dzīvo uz sveša rēķina. Pašiem vajadzēs maizīti nopelnīt, jo dabā dominē apmaiņa – es tev, tu man.
* Nauda pamazām zaudēs tagadējo visvareno nozīmi, jo bija izdomāta ļaunprātīgos nolūkos.
* Gada enerģētika atjaunos vīrišķību un sievišķību. Būs mazāk sieviešu, kuras velk vīriešu drēbes un veic vīriešu darbus, un vīriešu ar „tirgus bābu” īpašībām. Sniegs bites un kamenes norādi: dzims meitiņas ar slaidu vidukli un raženi puiši.
2012. gadā piesargieties no cilvēkiem, īpaši varas vīriem/sievām ar „saldo mēlīti”, pēc tam var sekot sāpīgs dzēliens. Visāda veida traniem pienāks sāpīgs kritiens.

Dubultais, laimīgais 2012. gads.

Tautas ticējumi, padomi, paražas ir mūsu dzīves pamats, lūk daži ticējumi par bitēm:

3264. Bitēm ir daudz ienaidnieku, kā: kaķi, zirnekļi, dzeņi, bezdelīgas, skudres, kaupiņi. Bet lielākais viņu ienaidnieks ir lācis. Citi saka, ka lācis meklējot medu ne tik daudz sava kāruma dēļ, kā acu dziedēšanas labad. /S. Gūberts, 1688./

3260. Bites nevar paciest, ka pie viņām nāk kaislīgi negodīgi cilvēki, jeb arī sievietes ar mēnešziediem. Tāpat viņām nepatīk alus, brandvīna, ķiploku un rutku smaka. Viņas necieš arī maitas un atejas smaku. Tālāku viņas nepanes sāli, lielu troksni, melnu un sarkanu krāsu. /S. Gūberts, 1688./


3261. Bišu tēviņiem ir savs sargs, kas tos apgulda un atkal pieceļ. /S. Gūberts, 1688./


3262. Citi saka, ka bites ir kurlas un nekā nedzird, bet tas nav tiesa. /S. Gūberts, 1688./


3263. Citi saka, ka līdz ar rasu nākot no debesīm arī medus sula, ko tad bites ievācot. /S. Gūberts, 1688./


3271. Ja pa bitēm sāk strīdēties, tad viņas izput. /P. Zeltiņa, Ikšķile. J. Dābols, Lielvārde./


3272. Bitēm vislabāk taisīja dravu vecos ozolos, priedēs un liepās. [Liepās gan tikai pēdējā laikā.] /G. Pols, Vecgulbene./


12719. No Bērtmaņa kamenīte Ziediņā pakārās. /LD 6021/
12720. Vasarā pusdienas laikā ( dienvidū ) vajaga ēst kameņu medu, lai nelabi sapņi nerādās guļot. /J. Jansons, Plāņi./


3275. Bišu stropu caurumiņus vajaga rītos ar aitu pienu aptraipīt. /S. Gūberts, 1688./


3276. Kad bites bērnus laižot laižas projām, tad uz kāda koka jāuzmauc bērza piepe, kas jāuzslien gaisā, jo tad bites ap to aplīp apkārt /K. Jansons, Plāņi./


3277. Bišu spiets maijā ir līdzīgs siena vezumam, bet jūnijā nav pūliņu vērts. /Brīvā Tēvija, 1927. 183./


3278. Bišu spiets maijā atsver lielu siena vezumu. /Latvis, 1932. 3094./


3281. Spalvainam cilvēkam bites izdodas. [Sal. spalvas, cilvēks.] /K. Jansons, Plāņi./


3282. Biteniekiem bitēs kāpjot, jātaisa bišu balle, lai labi veiktos ar bitēm. /A. Skrūze, Saikava./


3285. Tie bitenieki zina, kad bites grib no tropa iziet un bēgt, tad tie bitenieki tās bites var uzturēt ar klinkstēšanu, kad ar atslēgām jeb uz katlu, jeb beķeni sit un skandina. /G. Mancelis, Lett. Postill I. 1654. 318./


3286. Kad bites sieto, tad jāskrien ar zvaniem pakaļ, lai viņām sajūk ceļš. /E. Laime, Tirza./


3289. Bišu dārzā nedrīkst bārties, nedz arī tur ieiet basām kājām. /RKr. 6. Taurkalne./


3293. Bičoļiem (bišu brāļi) jādala medus ļoti taisnīgi, jo citādi bites nepadodas. /RKr. 6. Nereta./


3295. Kuru bišu dārzu zagļi iezog, tur nav vairs laimes. /Veca vārdnīca no 17. g. s./


3299. Ja bites spieto jaunā mēnesī, tad tās ir strādīgas, ja vecā mēnesī, tad slinkas. /A. Salmāns, Balvi./


3301. Bites tikai ievu ziedu neņemot. /K. Jansons, Vilāni./


3303. Bitēm Dievs aizliedzis sarkano āboliņu, tādēļ ka tās svētdienā gājušas medus meklēt. /M. Navenickis, Zasa./


3306. Sasadzīra div' bagāti Ziemu ciest, nesasalt: Bitīt' koka namiņā, Rudzīts zemes gabalā. /LD 30375./


3309. Kad bites labā laikā paliek stropos jeb nelaižas tālu projām, tad būs lietus. /S. Gūberts, 1688./


3310. Bites steidzas ātri stropā iekšā un ārā, kad lietus gaidāms. /Lat. Av. 1858. 76./


3311. Ja bites ar bariem laižas atpakaļ pie saviem tropiem, būs lietus. /E. Brīnums, Rūjiena./


3312. Ja bites agri iet gulēt, tad būs lietus. /J. Jakāns, Bebrene./


3313. Ja bites, saulei noejot, vēl laižas ziedos, tad rītā līs lietus. /L. Daugaviete, Smiltene./


3317. Priekš sausa laika bites paliek niknākas un biežāki dzeļ. /M. Sikle, Nīca./


3318. Ja bites, cilvēkam gar stropu garām ejot, klūp virsū, tad būs lietus. /J. Jakāns, Bebrene./


3320. Ja mākoņiem tuvojoties bites neslēpjas tropos, bet turpina darbu, tad lietus nelīs. /M. Sikle, Nīca./


3321. Ja bites augstu lido - būs labs laiks. /J. Jakāns, Bebrene./


3323. Kad bite iekož, vajag kodumu sarīvēt ar sīpolu. /L. Ozola, Sēļpils./


3325. Pret bites kodumu ir derīgi ausu sviedri; ar šiem jāapsmērē tā vieta, kur iekosts. /J. Avots, Sece./


3326. Kad iedzeļ bites vai lapsenes, tad tur steigšus jāuzliek zeme virsū un jāsaberzē; tad nebūs nekāda tūkša. /P. Š., Rauna. K. Saržants, Blīdene./


Bites sapnī.
3334. Ja sapnī redz bites, tad ugunsgrēks. /A. Aizsils, Prauliena./


3336. Ja sapnī redz bites spietājot, tad būs sniegs.

Vērojiet paši Dabu, kameņu un bitīšu dzīvi, tad izpratīsiet visas gada īpašības.

Regīna Valtenberga

Valmieras muzeja vēsturniece

There are no replies to this message yet.
Tags

Piedzīvojumu meklētājs 1

Topic 1
Replies 0
Visi vēl kopā. Pēc atvaļināšanās no karadienesta M. Ozols ar piederīgajiem „Kalna – Eniņos”, 1924. g.

Netālu no Valmieras, 1899. gadā, pirms Lieldienām, 8. aprīlī Kauguru pagasta Kaln-Eniņa, agrākajās Bebra mājas, lauksaimnieka Jāņa (1863 - 1933) un Annas (1864 - 1939) Ozolu ģimenē piedzimst ilgi gaidītais mantinieks Mārtiņš Alberts. Kristībās vecāki zēnam devuši ne vien stiprus vārdus, bet arī tiem laikiem labu izglītību. Pirmās skolas gaitas uzsāk Valmieras pilsētas skolā, kurā jau mācās māsa Zelma (1897.)

I. pasaules kara laikā, tāpat kā daudzi viņa vienaudži, mācības pārtraucis. Vilina romantika un piedzīvojumi. 1917. gada nogalē līdz ar daudziem citiem vidzemniekiem notic lielinieku (boļševiku) politikai un gatavs cīnīties revolucionārās valsts vārdā. Piesakās Sarkanajā armijā, vēlāk krīt poļu gūstā, pēc tam atgriežas Latvijā…

Izšķirošā cīņa

Kareivis. Brīvības cīņu laikā.1919.

1919. g. 15. oktobrī kā brīvprātīgais iestājas Latvijas armijā. Viņu līdz ar citiem jaunās valsts aizstāvjiem nosūta uz 7. Siguldas kājnieku pulku. Sākoties Bermonta karaspēka uzbrukumam, kareivji neslēpj vēlmi doties ātrāk uz frontes pozīcijām. Situācija tur mainās vai ik dienu. Stāvoklis traģisks, jo pēc 9. oktobra uzbrukuma, Latvijas armijas vienības juceklīgi atkāpušās… Notiek nocietinājumu izbūve Vecrīgā. Dramatisks izvēršas 14. oktobris, kad neizdodas ieņemt Daugavas koka tiltu un nostiprināties Pārdaugavā. Artilērijas apšaudes krustugunīs oktobri nomaina novembris.

1919. gada nakts no 10. uz 11. novembri. [..] „Vāciešu lodes kapāja namu sienas, sacēla nejauku, nervus stindzinošu kaukšanu. 10. novembrī pulka I. un II. bataljoni turpina uzbrukumu, kopā ar 6. Rīgas kājnieku pulku ieņemot Torņkalnu. Sētās un šķērsieliņās vēl šur tur bija manāmi bermontieši, bet tas uz ilgu laiku nevarēja aizkavēt”. Seržants Ozols apņēmības pilns norīko vairākus izlūkgājienus ienaidnieka aizmugurē, iegūstot kara laupījumu - smagos ložmetējus. „Un notiek tik ļoti gaidītais brīnums ar gaismas austu pie Daugavas tiltiem no dienvidu puses”. Rīga nosargāta! Par uzvaru vēsta visi lielāko baznīcu zvani.

Tomēr svešinieki vēl nav galīgi padzīti no mūsu zemes. Nedēļu vēlāk, 19.-20. novembrī Mārtiņš Ozols piedalās kaujās pie Cenas muižas Jelgavas pievārtē un ienaidnieka bruņotā vilciena nolaišanā no sliedēm, ar savu drosmi iedvesmodams citus karavīrus. Dienu vēlāk jau viņš kopā ar saviem pulka biedriem ieiet Jelgavā. 1920. gadā, par īpašajiem nopelniem valsts labā un varonību Brīvības cīņās, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni ar kārtas Nr. 386.

Apliecinājums. Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Mārtiņa Ozola vizītkarte, 1920. gadi.

Uzvara

Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis par 9.-11. novembra sekmīgo militāro iznākumu ziņo Tautas padomes sēdē, uzteicot armijas vadību par prasmīga pretuzbrukuma plāna izstrādāšanu un tā sekmīgu realizēšanu. Uzvara ir gūta, pateicoties mūsu karaspēka pašaizliedzīgai varonībai un uzupurēšanās spējām. Viņu pusē bija algādži, Latvijas pusē – pārliecība un ticība pašiem uz saviem spēkiem, tēvu zemes mīlestība, cenšanās ziedot visu, visu, pat dzīvību par savas tēvijas gaišāku un labāku nākotni”.

Atkal skolas solā

Atkal skolas solā. M. Ozola lūgums Valmieras Valsts Vidusskolas direktoram par uzņemšanu vidusskolas 4. klasē, 1925.

1920. gadā pēc Latgales atbrīvošanas, 7. Siguldas kājnieku pulka seržants M. Ozols nosūtīts uz instruktoru bataljonu, kur viņš kļūst par jātnieku instruktoru un savas zināšanas nodod tālāk, jau miera apstākļos, jaunajiem karavīriem. Tomēr dzīve nesastāv tikai no karošanas, šaušanas un jāšanas un citām skarbo vīru prasmēm, un Mārtiņš izlemj sēsties atkal skolas solā. No armijas atvaļinās 1924. gada 1. aprīlī.

Tā kā savulaik vidējā izglītība nav iegūta, viņam ļauts kā eksternam mācīties toreizējā Latviešu Jaunatnes Savienības vidusskolā Rīgā, lai pabeigtu vidusskolas 3. klasi. Pēc gandrīz desmit gadu ilga mācību pārtraukuma – tas izrādījās pat visai grūti un cits ar vājāku raksturu būtu padevies. Taču ne jau mūsu kaugurietis! 1925. gada vasarā M. Ozols ar lūgumu vēršas pie Valmieras Valsts vidusskolas direktora Jāņa Jansona: [..] uzņemt VVV 4. klasē”. Lūgumu izpilda un gadu vēlāk, Mārtiņš jau iestājas Latvijas Universitātē, kur uzsāka vēstures studijas.

Students Latvijas universitātē. M. Ozols, 1928.

Ozoli - cīnītāji un patrioti

Otrā pasaules kara laikā atkal cīnās par Latviju, iestājoties latviešu leģionā. Piedalās Kurzemes aizstāvēšanā 1944. - 1945. g. Tur ticis ievainots un evakuēts uz Vāciju. Pēc kara nonāca gūstā. 1947. gadā izceļoja uz Angliju, kur aktīvi darbojās latviešu trimdas organizācijās, Dzīvojis Derbijas pilsētā, vadījis „Daugavas Vanagu” nodaļu. Nodzīvojot garu mūžu, astoņdesmit viena gada vecumā, tālu no dzimtenes, Mārtiņš Ozols mirst 1980. g. 2. maijā Derbijā.

Latvijas Neatkarības kara vēsturē ir bijis vēl viens Mārtiņš Ozols, tikai Mārča dēls. Dzimis (!) 1899. gadā, tiesa gan Cēsu apriņķa Priekuļu pagastā. Tāpat kā vārda un uzvārda brālis, karojis pret ienaidnieku jaunās valsts pusē: 1919. gada vasarā, Cēsu kājnieku pulka skolnieku rotas sastāvā kā brīvprātīgais piedalījies cīņās pret vāciešiem. Ar to sakritības vēl nebeidzas. Cēsu Ozols 1920. gadā beidzis kara skolu, Latvijas armijas Krasta artilērijas pulkā virsnieks (līdz 1939.); 1940. g. kapteiņa pakāpē atvaļināts. Pēc kara arī viņu liktenis aizved uz jauno mītnes zemi – Angliju, kur aizsaulē aizies tajā pat 1980. gadā! Lai gan abi kādreizējie brīvības cīņu dalībnieki dzīvoja salīdzinoši netālu viens no otra, ziņu, ka viņi būtu tikušies emigrācijā, nav. Skolnieku rotas cīnītāja M. Ozola atmiņas „Izlūka gaitas” savulaik iespiestas krājumā „Ziemeļnieki” (1970.), atmiņu un dokumentu pārpublicējums lasāms krājumā „No zobena saule lēca” (Cēsu muzeju apvienība, 1994.).

Sagaidot mūsu valsts proklamēšanas 93. gadadienu, visiem Latvijas brīvības cīņu karavīriem, gribētu veltīt J. Akuratera dzejas rindas: „Stāv varonis jauns kā saule, kā saule, kas nenoriet. Ko cīņā viņš cieta un guva, to mūžīgi pieminiet! „

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

There are no replies to this message yet.
Tags

Par Latviju! 6

Topic 6
Replies 2

Latvijas neatkarīgās demokrātiskās republikas pasludināšana 1918. g. 18. novembrī, bija izaicinājums kā kaimiņos esošajām lielvalstīm. Arī pašmāju neticīgajiem un nacionālās valsts idejas noliedzējiem. Proklamētajai nacionālajai valdībai, kas bija pārgājusi Pagaidu valdības statusā, nebija pat vēl ne savu valsts iestāžu, ne savas armijas. Tās teritorijā joprojām atradās ienaidnieka karaspēks. Uz šī politiski saspriegotā un neziņas pilnā vēsturiskā fona - Rīgā, apņēmības pilns atbalstīt jauno Latvijas valdību, ierodas Andrejs Kampe.

Andrejs Kampe, 1900.-to gadu sākumā

Vidzemnieks ar nākotnes redzējumu

Kas tad bija Andrejs Kampe? Vīrs, kura uzvārdu pazina savulaik daudzi valmierieši. Viņu pazina arī kā veiksmīgu uzņēmēju netālajās Cēsīs. Andreas dzimis Cēsu apriņķa Priekuļos (Freudenberg). Nodzīvojot puiša kārtā trīsdesmit piecas vasaras, 1902. gada 30. oktobrī par sievu apņēmis Valmieras nedzirdīgo skolas dibinātāja, pirmā skolas direktora un skolotāja, Valmieras Latviešu biedrības priekšnieka Vīlipa Švēdes (1849-1905) meitu Elzu Mariju. Jauniņai Elzei, kā viņu mīļi dēvēja tuvinieki, nu bija „jāatmet domas pār aiziešanu uz Krieviju skoloties tālāk un jāsāk saimniekot vīra mājās”. Neskatoties uz gadu starpību, laulība bijusi ļoti saskanīga. Par to liecina ne vien Valmierā nodzīvotie gadi (ģimene pārcēlās uz Cēsīm (Wenden) 1916. g. pavasarī - preciz. I.Z.), bet arī dzimtas turpinājums. Četri dēli un divas meitas: Anna Marta (1904.), Andrejs (1905.), Ilze (1907.), Juris (1908.), Reinis (1910.) un Leo, saukts par Levi (1912.). Kuplajam bērnu pulciņam vēl pievienosies Toms un Velta.

Andrejs Kampe ar dzīvesbiedri un bērniem 1914. gadā.

Neskatoties uz aizņemtību, Andrejs vienmēr atrod laiku arī sabiedriskajām lietām. Savulaik, sievastēva mudināts, iestājies Latviešu biedrībā. Ar dzīvesbiedres Elzas atbalstu, Kampe, 1913. gada rudenī, biedrības rīkotajā bazāra un loterijā par labu jaunās slimnīcas būvei – ar vērienu ziedo lielu summu 300 rubļus! Tikpat iespaidīgu summu topošajai celtnei atvēlējuši arī konkurenti, tolaik paša lepnākā veikala īpašnieki, latviešu uzņēmēji Lācers un Velēns. Slimnīcu atklāja 1914. g. 18. oktobrī, bet valmieriešiem palicis nezināms fakts, ka savulaik, atklātā izsolē (1913.) „slimnīcas būvi, izņemot centrāl - apkurināšanu un elektrisku apgaismošanu, tika izdota Andreja brālim, inženierim J. Kampes kungam par 31 500 rubļiem”.

Pārmaiņas nes I. Pasaules karš; 1917. gada 1. janvāri ģildes tirgotājs un namīpašnieks Andrejs Kampe pievienojās Vecpuišu parka dibinātājiem, kļūstot par līdzbiedru. Aktīvi iesaistās politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Tā paša gada pavasarī, 25./26. martā enerģisko vīru ievēlē Vidzemes Zemes padomē.

Vecpuišu parks un paviljons.

Liktenis sūta pirmo smago pārbaudījumu – 1918. gada februārī apcietināts un izsūtīs uz Jekaterinburgu, bet viņam lemts atgriezties. Nākotnes ieceres saistās arī ar nolūkoto namīpašumu. Tirgotāja Georga Genšeļa staltais nams lepni slējās Rīgas ielas kreisajā pusē. Par to samaksāts krietna summa 70 000 rubļu. Te pašam iznāks maz uzturēties, taču Latvijas brīvvalsts laikā, jau pēc A. Kampes nāves, mantinieku namā Nr.15/17, atradās pilsētnieku iecienītie B.Pūkas un E. Cimdiņa veikali.

Valmiera. Rīgas iela 1918. gadā.

Kampes dzimtas stāsts

Par Elzas Marijas (1883-1926) vīra ģimeni lasāms vecākā brāļa Oskara Edgara Švēdes (1880-1967) atmiņās: „[..] Kampes ģimene cēlusies no seniem lībjiem, un viņu dzimtās Kampu mājas atrodas 6 - 7 kilometrus no Cēsīm, uz Gaujas pietekas Raunas krastā. Vecam Kampu māju saimniekam Dāvidam Kampem, kas bez tam vēl bija visai iecienīts "būvmeistars" – namdaris. Cēlis ne vien lielus mūra namus, bet arī baznīcas, piemēram, Valmieras pareizticīgo baznīcu. Cēlis arī skolotāju semināra ēku Valmierā. Abiem ar sievu Annu četri dēli, no kuriem vecākais Mārtiņš - aptiekārs. Miris Liepājā vēl jaunos gados. Otrais dēls – Andrejs (1867 -1919) bija mans svainis. Cēsīs beidzis kreisskolu (apriņķa skolu.) un tad aizgājis uz Rīgu, lai mācītos pie lieltirgotāja Ezīša. Tiklīdz atklājās kustība uz jaunuzceltā Vidzemes dzelzceļa (Valmierā dzelzceļa vilcienu līniju atklāja 1889. g.augustā - I.Z.), iecelts šeit par Ezīša firmas Valmieras nodaļas vadītājs. Tā atradusies iepretim dzelzceļa stacijai celtajā lielajā spīķerī. Trešais brālis Pēteris (1877 -1947), jau no jaunām dienām slimoja ar ļaunu kaulu kaiti kāju locītavās, kliboja un savā dzīvē pārcietis neskaitāmas operācijas. Un tomēr viņš sava brāļa Andreja uzņēmumā bija par palīgu un kasieri. Pēc gara darba mūža, kurā viņš maz prieka redzējis un baudījis, viņš mira, kā bēglis Vācijā un tagad atdusas Ingolštadtes kapsētā. Jaunākais brālis Jānis, jeb, kā visi viņu sauca, Džons savulaik izstudēja par inženieri. Kara un juku laikā, jau pēc sava brāļa Andreja nošaušanas, piedalījās A. Niedras valdībā kā pasta un satiksmes ministrs (iecelts par valsts darbu ministru – preciz. I.Z.).Viņam, tāpat, kā pārējiem Niedras kabineta ministriem vēlāk bijis jābēg uz Vāciju, un viņš nekad vairs dzimtenē nav atgriezies. Dzīvoja viņš Berlīnē un laikam tur arī savas dienas nobeidzis, kad 1945. g. šo pilsētu ieņēma lielinieki. No viesiem četriem Dāvida Kampes dēliem neviens, izņemot Andreju, nav precējies un nav atstājis pēcnācējus [..] ”.

Ziedo Latvijai

1918. gada 17. novembra vakarā Rīgā „Suvorova” viesnīcā astoņu latviešu politisko partiju un viens Latgales pārstāvis sastādīja Latvijas Tautas Padomi. Par Pagaidu Valdības ministru prezidentu ievēl Kārli Ulmani, uzdodot viņam sastādīt Ministru kabinetu. Tautas Padome arī pieņem lēmumu, ka jau nākošajā dienā, 18. novembrī Latvju Operas namā (tagadējā Nacionālajā teātrī) tiks proklamēta Latvijas valsts! Svinīgās sēdes beigās Kārlis Ulmanis paziņojis, ka „Valmieras delegācija ar tirgotāju Kampi un Dr. Ziediņu, kuri ieradušies pēc jaunām ziņām, nodevuši Latvijas valsts idejai pirmo materiālo pabalstu – 5000 rubļu”. Andreju Kampi, kurš bija ziedojis summas lielāko daļu, uzskatīja par pirmo neatkarīgās Latvijas materiālo atbalstītāju. Kampe pabalstīja ar naudas līdzekļiem ne vien Pagaidu valdību, bet arī Latvijas topošo armiju – Cēsu rotu, kura vēlāk kļuva par vienu no Kalpaka bataljona pamatvienībām.To neaizmirsa arī jaunās valdības pretinieki.

Atriebība

Jau 1918. gada 18. decembrī tika organizēts Vecgulbenes (Malienas) revolucionārais tribunāls. Drīz līdzīgu tribunālu tīkls pārklāja visu Latvijas padomju republiku. Tos izveidoja gan apriņķa centros, gan mazākās pilsētās, miestos un pagastos. Daudzi no tiem izrādīja lielu centību padomju varas „patieso” un iedomāto ienaidnieku apkarošanā. Cēsu revolucionārais tribunāls, kā vienam no pirmajiem, nāves sodu piesprieda Andrejam Kampem. Apsūdzības pamatojums - „Par politiska rakstura nodarījumu; apvainots par ziedojumu vākšanu un lielākas naudas summas (5000 rubļu) nodošanu Latvijas Pagaidu valdībai”. Kā vainu pastiprinoši fakti, „pierādot kaitniecību” kalpojuši fakti, ka Kampe „būdams ne vien tikai Jāņmuižas īpašnieks, bet arī Cēsu latviešu luterāņu draudzes priekšnieks, neesot devis dievnama atslēgu lielinieku mītiņa noturēšanai”. 1919. gada naktī no 9. uz 10. janvāri, noslepkavots. Piederīgie varēja viņu apglabāt dzimtas kapos tikai pēc lielinieku padzīšanas, 1919. gada 17. jūnijā. Par notikušo jau pēc dažām dienām uzzināja valmierieši, bet sarkanā terora apstākļos bija pat bīstami nodrukāt bēru nekrologu vietējā laikrakstā. Tikai, atsākot darbību pēc ilgāka pārtraukuma (slēgta sešus mēnešus – preciz. I.Z.), Valmieras Latviešu biedrība 20. jūnija sēdē, dienas kārtībā iekļāva piemiņas brīdi, „godinot lielinieku upuri, nošauto ilggadīgo biedrības biedru, valdes locekli Andreju Kampi”.

Būs

Savu sapņu un cerību piepildījumu vidzemnieks Andrejs Kampe, Valmieras un Cēsu tirgotājs, lauksaimnieks, sabiedriskais darbinieks, Vidzemes Zemes padomes loceklis redzēja Latvijas valsts – brīvas, neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidolā. Savus bērnus – kā jaunās valsts pilntiesīgus pilsoņus!
Pasaulē Kampes vārdu nesīs vecākais dēls Andrejs (1905-1942), kurš kļūs par diplomātisko darbinieku. Traģiski, bet viņam būs lemts atkārtot tēva likteni: 1940. gada oktobrī boļševiki apcietina trīsdesmit piecus gadus jauno Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktoru. Nepilnus divus gadus vēlāk, tālajā Krievijas pilsētā Astrahaņā, 1942. gada 7. februārī, sevišķā apspriede lemj, ka „saskaņā ar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kriminālkodeksu: par piedalīšanos militāri fašistiskajā aizsargu organizācijā un darbību franču un latviešu izlūkdienestā, vervējot aģentus, piespriest augstāko soda mēru”. Spriedums izpildīts 1942. gada 15. martā. Dažāds un atšķirīgs pēc 2. Pasaules kara veidojās pārējo ģimenes locekļu liktenis, bet sabiedriskā darbinieka Andreja Kampes vārds vienmēr turēts piemiņā.

Raksta tapšanā īpaši pateicības vārdi vēsturniekam, Dr. hist. Tālim Pumpuriņam, Bones un Ezertēvu ģimenēm.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Latest reply
, : Reinis Kampe
Relevant messages: 7/6
Tags for the relevant messages

Vecās aptiekas stāsts 1

Topic 1
Replies 0

Sākums - Reihenavi

1721. gadā Krievijas cars Pēteris I izdeva ukazu par aptieku dibināšanu. Valmierā pirmo aptieku atvēra vācu tautības aptiekārs Reihenavs (Johans Volrāts Reihenau) , Gados vēl jaunais censonis uz mazās, provinciālās pilsētiņas iedzīvotāju fona izcēlās ar izglītību un Eiropas apceļotāja pieredzi. 1747. gadā savā dzimtenē - Prūsijā aizstāvējis doktora disertāciju par plaušu uzbūvi. Iegūstot doktora grādu, uzsācis ceļojumu pa Vāciju, Itāliju un Franciju. 1751. gadā Volrāts iestājas krievu armijas dienestā pie grāfa K. Zīversa.

Krievija sagaidīja ne vien ar lielu aukstumu, skarbiem dzīves apstākļiem, bet arī ar sarežģījumiem profesionālajā karjerā. Tikai pēc īpaša un ļoti grūta eksāmena vairāku profesoru klātbūtnē, neatlaidīgais prūsis kļūst par kara hospitāļa ārstu un anatomijas pasniedzēju. Pēterburga tomēr nevilina, arī atalgojums nav gluži cerētais. Ko darīt? Reihenavs saņem uzaicinājumu doties līdzi savam labvēlim, grāfam Zīversam uz tālo Vidzemi un, iespējams, tieši ar viņa finansiālo atbalstu un ietekmi, 1755. gada nogalē saņem privilēģiju aptiekas ierīkošanai. Divus mēnešus vēlāk, 1756. gada 1. februārī, nopērk māju no bārddziņu un ķirurgu cunftes meistara Johana Nikolaja Švarca.

Uz kādreizējās Livonijas pils pagrabiem būvētajam Bruņinieku ielas namam tolaik ritēja jau otrais gadu desmits. Celts pēc Lielā Ziemeļu kara (1735.), tas izrādījās ļoti izdevīgs pirkums. Īpašums atradās gandrīz blakus Rātslaukumam un luterāņu baznīcai. Pircēju netrūcis ne parastajās, ne tirgus dienās. Lai nodrošinātu strauji augošo pieprasījumu pēc ārstnieciskajiem pulveriem un homeopātiskajām tējām, uzņēmīgais zāļu zinātājs aiz aptiekas ieriktēja un izveidoja divus ārstniecības augu dārzus, bet pati ēka saglabājusies līdz mūsu dienām. Gadsimtiem mainoties, mainījās ne vien īpašnieki, bet arī nosaukumi: Vecā aptieka pēc II. Pasaules kara pārdēvēta par 80. aptieku (šajās telpās tā darbojās līdz pat 1965. gadam, kad pārgāja uz jaunajām darba telpām Ļeņina, tagadējā Rīgas ielā) un ir vecākā koka ēka pilsdrupu teritorijā.

Bet kurā gadsimtā parādās aptiekas Livonijā? Izrādās, ka tās jau 15.-17. gs. pastāvējušas un darbojušās lielākajās pilsētās - Rīgā, Tērbatā (Tartu). Viena no tām arī ārpus Rīgas – Limbažos. Tur senākā aptieka dokumentos minēta 1648. gadā. Tiesa gan, tai bijis ne visai laimīgs liktenis, jo degusi ugunsgrēkā, atjaunota. Pēc aptiekāra Johana Filipa Reinarda nāves (1690.) aizvērta, jo „[..] aptiekāra dēls neesot vēlējies turpināt tēva darbu un kļuvis par zviedru armijas leitnantu. (Vīksna A. Vecās aptiekas. Rīga,1993.) . Zīmīgi, ka nākošo - Jauno aptieku Limbažos ierīkoja vienā gadā ar Valmieru aptieku (1755.)!

Ar cara ērgli. Tāds izskatījās aptiekas rēķins 1904.g.

Turpinājums - Maršneri

Pēc dzimtas patriarha nāves (1780., aptieku līdz pat 1794. gadam vada sieva, uzticamākais palīgs visas dzīves garumā, Vilhelmīne. Pēctecību tālāk turpināja abu dēls Jākobs Otto . Tā kā viņam dēlu nebija, tikai meitas, tad amatu un aptieku mantoja znots, pirmais no Maršneriem - Johans Kristofs Maršners . Kādreizējo Reihenavu aptieku viņš pārvaldīs ļoti ilgi, vairāk kā trīsdesmit gadu (no 1827. līdz 1860.). Te, Vecās aptiekas namā, pasaulē nāks meita Helēna Henriete (1840.) un tik ļoti gaidītais mantinieks – dēls. 1842. gada vācu draudzes jaundzimušo reģistrā lasāms, ka „20. martā(pēc v. st.- I.Z.) dzimušajam zēnam kristībās dots tēva un mātes dzimtas vārdi – Kristofs Vilhelms (Christoph Wilhelm); vecāki - tēvs Johans Kristofs (Kristofors) Maršners(Johan Cristoph Marschner) , aptiekārs un māte – Jakobīne Konstanse Maršnere, dzimusi Reihenava (Jacobin Constanc Reihenau) . Dažus gadus vēlāk, dzimtas namā, piedzims arī nākošais arhitekts, profesors Karls Ludvigs Roberts (Carl Ludwig Robert Marschner ; 1847-1912).

Lai gan neviens no abiem neturpinās ģimenes aptiekas pēctecību, tieši jaunākajam no brāļiem, Pēterburgas Štiglica Centrālās rehniskās skolas pasniedzējam būs lemts nest Maršneru vārdu tālu ārpus dzimtās pilsētas. Ludvigs mūža nogalē uzcels pats savu namu uz Bruņinieku ielas, netālu no savu senču aptiekas (Maršnera nams jeb sarkanā māja; celts 1906. Pēc rekonstrukcijas, atvērts 2006. gada novembrī.).

Erdmaņi

Pēdējais.Vecās aptiekas īpašnieks Johans Heinrihs fon Erdmans. 1900. to gadu sākums.

Rit gadi. Maršneru meita Helēna Henriete jau izdota pie vīra. Savu vārdu teikusi brālēnam Leopoldam fon Erdmanim (von Erdmann), kurš pēc jau iedibinātas tradīcijas pārņems no sievas tēva aptiekas lietas. Vecajā aptiekā saimniekos no 1860. g līdz 1879. gadam. Jaunlaulātos saistīja ne vien abpusējas jūtas, bet arī praktisks aprēķins: Karls Leopolds (1822.) bija otrais dēls Valmieras notāra Heinriha Georga fon Erdmaņa (Heinrich Georg) un līgavas mātes māsas Elizabetes, dzimušas Reichenavas ģimenē. Topošajam līgavainim četri brāļi: Heinrihs Georgs (1815.), Leonhards Otto (1819.), Hermanis Eduards (1829.), Augusts Vilhelms (1833.) un trīs māsas - Vilhelmīne (1817.), Auguste Elisabete (1824.), Amalija Luīze Kristīne (1826.). Ģimene visai kupla pat pēc tā laika sabiedrības vērtējuma, tāpēc aptiekāra meitas Maršnera jaunkundzes un notāra dēla precības lielisks atrisinājums abām dzimtām. Aptieka bez turpinājuma nepaliks!

Un tā Vecās aptiekas vēsturē parādās trešais uzvārds – Erdmaņi: pēdējais tā nēsātājs būs Maršneru meitas un Leopolda Erdmaņa vecākais dēls Johans (Johannes Heinrich von Erdmann) , kurš piedzims 1861. g. 30. oktobrī (v.st.). Kūmās kā goda viesis aicināts filozofijas doktors, profesors Eduards Johans Erdmans (1805-1892), kas tovasar viesojas pie sava krustdēla Leopolda. Jaundzimušajam vārds likts par godu Leopolda tēvam un profesora brālim, kādreizējam Valmieras pilsētas ārstam Johanam Erdmanam (1809-1858). Otru reizi Vecajā aptiekā stārķis sagaidīts tikai pēc vienpadsmit gadiem, 1872. gada 22.jūlijā. kad pasaulē nāks Edgars Ludvigs (Edgar Ludwig von Erdmann). Kad jaunākajam dēlēnam jāuzsāk skolas gaitas, dzīve apmet traģisku kūleni. Pēkšņi nomirst Helēnas vīrs Leopolds. Ko darīt? Viņa izlemj, ka pēc vīra nāves kļūs par aptiekas īpašnieci. Tie būs grūti gadi, cīnoties ar konkurentiem par izdzīvošanu un atbalstot dēlus finansiāli, lai tie varētu uzsākt studijas. No 1897. – 1902. g. Valmieras Vecās aptiekas pārvaldnieks un nomnieks vecākais dēls Johans, bet no 1902. – 1912. jau aptiekas īpašnieks.

Kopā. Provizors J. fon Erdmanis (2. no kr.) uz kāpnēm ar Vecās aptiekas darbiniecēm, kundzi Emmu Šarloti Alīnu un brāli Edgaru Ludvigu (1. no kr.), 1930.

Laupīšana Vecajā aptiekā

Par šo krimināli intriģējošs notikumu saistībā bijis lasāms savulaik vietējā preses izdevuma „Valmieras Ziņotājs” Nr. 45., 1912.g. : „[..] Naktī uz pagājušo sestdienu ap pulksten 12 ½ aptiekā tika zvanīts un dežurējošais farmaceits M. ielaida kādu nepazīstamu vīrieti. Tikko viņi bija aptiekā, kad svešais uzsauca farmaceitam „rokas augšā” un pacēla revolveri. Pie nakts dežūrām farmaceitam pastāvīgi atradās klāt revolveris un viņš tūliņ izšāva uz uzbrucēju, tas šāva pretī un metās bēgt un līdz ar citiem saviem līdzbiedriem pa tumsu aizbēga uz Valterkalniņa pusi. Tūliņ pa telefonu izsauca policiju, ieradās arī apriņķa priekšnieka vecākais palīgs un sastādīja protokolu. Uz grīdas atradās pāršauta uzbrucēja cepure, kuru tam lode bija norāvusi no galvas. Uzbrucēja šāviens bij` ķēris kādu skapi. – Visa pakaļmeklēšana līdz šim palikusi bez panākumiem.” Bet šajā gadā bez laupīšanas aptieku sagaida vēl lielākas, līdz šim nebijušas pārmaiņas, kļūstot par pirmo aptieku Baltijā, kas piederēja pašvaldībai!

Pārmaiņās

Vēstures lieciniece. Valmieras Vecā aptieka, 1920. to gadi.

Pamatojoties uz 1912. gada 12. februārī izdoto jauno likumu, kas deva tiesības atvērt pilsētas aptiekas, domnieks Dr. G. Apinis 18. martā iesniedza pilsētas valdei priekšlikumu - atvērt Valmierā savu pilsētas aptieku, no kuras iegūtu peļņu ap 1200 rubļu gadā. To varētu izlietot jaunās pilsētas slimnīcas būvei un uzturēšanai. Dome nopērk J. fon Erdmaņa nekustāmos īpašumus kopā ar aptieku par 37 000 rubļiem.

Traģiski, bet provizoram J. Erdmanim nav mantinieku. Vienīgā meita, trīspadsmit gadus vecā Eva Elizabete Helēna mirusi 1912. g. Rīgā. Apglabāta Valmierā. Tā aptiekāru dinastija neturpinājās. Par to visvairāk skuma Johana māte Helēna; bērnu nebija arī jaunākā dēla Edgara ģimenē. 1919. gada pavasaris. Beidzies I. pasaules karš. Nodibinājusies jaunā Latvijas valsts. Trūkst pārtikas un naudas. Kā izdzīvot? Laiks, kad Ziemeļvidzemē pie varas lielinieki (komunisti). Vēl iepriekšējā gada rudenī – te saimniekoja vācieši. Nesagaidot lielinieku padzīšanu no pilsētas, 29. aprīlī, septiņdesmit deviņu gadu vecumā, pēc ilgākas slimības, nomirst māte Helēna Henriete.

Pats Erdmanis vienmēr nopietns darba laikā. Kādreizējais kaugurietis Kārlis Eliāss atmiņās raksta, ka „aptiekas īpašnieka Johana Henriha laikā aptiekā valdījis dziļš, godbijīgs klusums. Neesot bijis dzirdams neviens skaļāks vārds nedz no aptiekas darbinieku, nedz no apmeklētāju puses.”. Sirmais kungs turpina pildīt pārvaldnieka dienestu līdz 1933. gadam septembrim, kad vecuma dēļ aiziet no aptiekas. Mirst 1934. gada 18. februārī. Apglabāts Valmieras pilsētas (centra) kapos.

Atvadoties. Vecās aptiekas iekšskats. Pensijā aizvada ilggadīgo provizoru un bijušo aptiekas īpašnieku Johanu fon Erdmanu, 1933. Fotogrāfs J. Oše, Valmierā.

Jaunā dzīve

No 1989. līdz 1995. gadam ēku, kas vairākus gadu desmitus bija sadalīta mazos dzīvoklīšos un nelielu platību aizņēma muzeja restauratora telpas, atjaunoja agrākajā izskatā. Šim nolūkam izmantoja pēckara gados ASV dzīvojošā gleznotāja Rūdolfa Voldemāra sievas Olgas testamentā vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas novēlētos līdzekļus. Pēc restaurācijas Vecās aptiekas telpās iekārtoja izstāžu zāles, bet kādreizējās 80. aptiekas vietā, pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma, šeit darbu atkal uzsāka aptieka – SIA „FARMSERVISS” (līdz 1998. gada vasarai). Neilgu brīdi šeit mājvieta arī Tautas partijas birojam.

2007. gadā senā celtne ieguva košākas krāsas; tika veikts ārsienu krāsojums, muzeja administrācijas un speciālistu darba kabinetu remonts. Otrajā stāvā - informācija par pilsētas vēsturi un apskatāmi priekšmeti, kas stāsta par Vecās aptiekas darbību. Atjaunots iekštelpu plānojums arī pie manteļskursteņa. Pats dižskurstenis (retums visā Latvijā) tagad izgaismots un ērti aplūkojums. Valmieriešiem un pilsētas viesiem nama pirmajā stāvā piedāvājam apmeklēt nodarbības un izglītojošās programmas pedagoģiskajā klasē, iepazīties ar vēstures ekspozīciju (2008.) „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” 2. daļu „Valmiera – apriņķa un rajona pilsēta” (1783.-1949.). Digitālajos stāvstendos ar fotogrāfiju, atklātņu, pastkaršu un plānu palīdzību varam ceļot laikā, uzzinot, kad uzcēla tiltu pār Gauju? Kas bija Valteru dzimta un slavenie Valmieras vecpuiši? Cik bijis skolotāju semināru? Varam virtuāli izstaigāt Rīgas ielu 20. gadsimta sākumā.

Nokāpjot stāvu zemāk, nokļūstam senajā pils pulverpagrabā, kur „Valmieras lauku teritorija” stāsta par laiku, kad paplašinājās Valmieras teritorijas robežas un kādreizējie ciemi pievienojās pilsētai un, kā veidojās to cilvēku dzīve, kuri dzīvoja pilsētā un tuvu pie tās.

Nāc – gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Skolas un izglītība Valmierā 17.-20. gs. pirmajā pusē 1

Topic 1
Replies 0
Brežas skolas rija. Tagad apskatāma Latvijas Brīvdabas etnogrāfijas muzejā.

Pirmās

Pirmās skolas Vidzemē dibinātas jau zviedru laikos 17. gadsimtā, bet 1632. gadā Valmierā atvērta zemnieku jeb „nevācu” skola latviešiem. Tās nams nodedzis Ziemeļu kara laikā (1707. g.). Vēlāk šo skolu pārcēla ārpus pilsētas, uz Brēžu riju. Šajā vietā draudzes skola pastāvēja līdz pat 1929. gadam. No 1738. - 1743. g. Valmierā, Gaujas krastā, Jēra kalnā darbojās M. E. Hallartes (1683 - 1750) izveidotais brāļu draudzes seminārs, kura audzēkņi vēlāk strādāja par skolotājiem tuvējo pagastu un draudzes skolās.

Dūmu kambarī

Pirmās zemnieku skolas, arī Brēžu rija patiesībā bijis īsts dūmu kambaris, jo kurinot krāsni, dūmi ieplūda caur virsējo akmeņu kārtu telpās. Zēni un nedaudzās meitenes pie skaliņu gaismas sagatavoja mācības nākamajai dienai. Lielākajā skolas telpā līdz pulksten pieciem no rīta bija ļauts pārnakšņot tiem, kuri dzīvoja tālu. Uz mālu klona nomestiem salmu maisiem, apsegušies ar saviem kažociņiem vai seģenēm, cieši cits pie cita piespiedušies, gulēja skolēni. Dalītās guļamistabas, atsevišķi zēniem un meitenēm, pagasta un draudzes skolās parādīsies tikai 19. gs. vidū.

Visiecienītākā un populārākā. Valmieras draudzes skola, uz kuru pēc ābeces gudrībām ceļš mērots vairāk kā divu gadsimtu garumā.

Pēc pastāvošās kārtības „šiem skolas bērniem pienākas rītos, kad pulkstenis nositis pieci, no vietas atkal uzcelties.”. Iededza skalus un sākās darbs. „Tad būs viņiem savu muti un rokas mazgāt un savu maisu nolikt.” Pēc tam bija brokastis. Katrs skolēns ēda to, kas atrodams no mājām līdzpaņemtajā maizes kulītē. Mācības sākās pulksten astoņos tajā pašā telpā. Visu mācību gadu priekšpusdienā notika trīs stundas. Garīgā dziedāšana, dažādu korāļu pantu mācīšanās un Bībeles stāsti, tā saucamā „Jēzus mācība”. Pulksten vienpadsmitos sākās pusdienu pārtraukums, kas ilga trīs stundas. Pusdienas ēda pie tā paša galda, kur mācījās. Pēc maltītes skolēniem bija jāstrādā rokdarbi. Jāvij striķi, auklas, zirgu pinekļi, jāgatavo lāpstu, grābekļu un izkapšu kāti, jālabo muižas koka trauki, jāstrādā citi sīkie saimniecības darbi. Divos pēcpusdienā rokdarbus novāca. Klasē ienesa gripeles (tāfeles) un dažādas Bībeles; sākās pēcpusdienas stundas.

Pēdējā stundā (to skaits nepārsniedza sešas) mācīja rakstīt un rēķināt un, ja skolotājs bijis negantā omā, mēdzis arī atprasīt dienā apgūto… Bet, ja nu viss laimīgi garām, tad sākās atkal nebeidzamie saimnieciskie darbi. Ūdens pienešana, malkas zāģēšana – zēniem; meitenēm – virtuves un aužamie darbi. Deviņos vakarā, pirms gulētiešanas, skolēni ēda vakariņas, kas parasti sastāvēja no maizes rieciena un ūdens malka. Noskaitīja lūgšanas un devās pie miera, lai nākošajā rītā atkal celtos un mācītos Bībeli un apgūtu jaunas zinības.

Draudzes skolas skolotājs, vēsturnieks Voldemārs Dāvids Balodis un viņa veltījums saviem skolēniem, 1910.

Žagari vai rīkstes

18. gs. sākumā Valmieras skolu raksturojumu sniedz kādreizējais Valmieras draudzes skolotājs, vēsturnieks V. D. Balodis: „Maz bija, ko šinīs skolās mācīja: lasīt, rakstīt, dziedāt un katķismu (Bībeles baušļi – preciz. I.Z.) un maz arī ko sasniedza, jo viss atkarājās no skolas kunga žēlastības. Lai gan ar bija pilsētā skolas, bet tikai priekš pilsoņu bērniem un viņās gan reti kāds no zemnieku bērniem būs iekļuvis, izņemot brīvlaisto un cunftēs uzņemto amatnieku bērnus”. Skolēnu skaits nepārsniedza 10 -15, bet dažās tuvējās draudzēs apmācību nereti izgāja tikai viens, divi bērni! Draudzes skolā uzņēma 14 līdz 17 gadus vecus jauniešus, kas jau bija izgājuši muižas vai pagasta skolu. Mācību gads parasti sākās Mārtiņos un ilga līdz Lieldienām, tomēr dažviet mācības uzsāka tikai ap Ziemassvētkiem. Stundu skaits savukārt bija atkarīgs no bērna spējām, interesēm un, protams, paša skolotāja prasmes. Ja cipari un burti rakstījās katram atšķirīgi un tālākā dzīvē reti kuram noderēja, tad katķismu un Bībeles pantus nācās iekalt, lai vēlāk varētu iesvētīties un iegūtu atļauju precēties. Tomēr ne visi apmeklēja skolas, tāpēc rakstīt un lasīt iemaņas varēja apgūt - mācoties mājās. Mājmācības bērni ieradās divas nedēļas pirms Lieldienām tuvējā draudzes skolā, kur tos eksaminēja draudzes mācītājs un skolotājs. Pārbaudījumu izturējušo gaidīja atzinība un vecāku prieka asaras, bet sliņķi un neveiksminieku – žagari vai rīkstes!

Valsts maizē

Savulaik, katrā draudzes skolā 12 skolēni drīkstēja mācīties par brīvu. Viņus uzturēja attiecīgais pagasts, pārējiem vecākiem par savu atvašu izglītošanu gan nācās maksāt. Toties šiem divpadsmit, kas tika „uzturēti uz valsts” (pagasta – preciz. I.Z.) bija obligāts pienākums pēc skolas beigšanas strādāt savā pagastā par skrīveri vai skolotāja palīgu. Ja jaunais skolas druvas kopējs, nesenais draudzes skolas audzēknis, parādīja sevi kā gana sparīgu un rosīgu, tad pēc 2-3 nostrādātajiem gadiem netika liegts kandidēt uz skolotāja amatu. Bez tam, novada zemnieku dzimtās „izglītoti ļaudis turēti augstā godā”. Tam bija arī vēl kāds cits iemesls, proti, ja mājas mantoja ģimenē vecākais dēls, tad jaunākajiem nācās domāt par kāda cita derīga aroda apgūšanu vai palikt strādāt par vēdera tiesu pie brāļa tēva sētā.

Lepnākā. Apriņķa jeb tā sauktā „Kreisskola” Valmierā. 20. gs. sākumā.

Gadsimtiem mainoties

Ievērojamākās mācību iestādes 19. gs. Valmierā - apriņķa skola “kreisskola” (celta 1790.) un J. Cimzes vadītais skolotāju seminārs (dibināts 1839.g.). Semināra galvenais uzdevums - sagatavot skolotājus draudzes skolām. Nākošajiem tautskolotājiem jākārto eksāmeni draudzes skolas mācību kursa apjomā, bet seminārā trīs gadu garumā, piedāvāta plaša programma, kurā nozīmīga vieta ierādīta arī muzikālajai audzināšanai. Ko seminārā mācīja, kāds gars tur valdīja un kādam uzdevumam sagatavoja audzēkņus, varam spriest pēc semināra plāna: „[..] mūsu uzdevums nav nekas cits kā sniegt pirmo izglītību vienkāršiem ļaudīm, pildīt baznīcas amatus, būt par ērģelniekiem un mācītāja palīgiem, vest (rakstīt – preciz. I. Z.) baznīcas grāmatas. Par semināristu mācību un izglītības pamatiem tiek uzskatīti - cilvēks, daba un Dievs. Seminārā mācāmas šādas disciplīnas: Bībele un baznīcas vēsture, Bībeles izskaidrošana, kristietība jeb ticības un morāles mācība, didaktika jeb audzināšana un mācīšana, tehniskā vingrināšanās mācību pasniegšanā, latviešu, vācu un krievu valoda, vēsture, elementārā matemātika, dabas mācība, rakstīšana un zīmēšana, dziedāšana, vijoles un ērģeļu spēle.[..]” Desmit gadu laikā semināru pabeidza vairāki desmiti jauniešu. 1849. g. mācību iestādi pārcēla uz Valku. Fakts, ka seminārs darbojās tieši Valmierā – nebija nejaušība! Pats Jānis Cimze savas pirmās pedagoga gaitas uzsāka šeit – Valmieras draudzes skolā. Te, mūsu pilsētā savāca līdzekļus viņa studijām Vācijā. Pateicoties Cimzes semināra atpazīstamībai un popularitātei, Valmieru 19. gs. 40. gados sāka dēvēt pat par Vidzemes Veimāru . Tā dēvēta ne velti, jo 1875. g. Jēra kalnā atvēra Vidzemē arī pirmo kurlmēmo skolu, bet 1882. g. īpaši skolas vajadzībām uzcēla jaunu namu; direktori V. Švēde (1875 -1905) un J. Enkmanis (1905 - 1915).

Uz Rīgas ielas. Jaunuzceltā sieviešu ģimnāzija, 1909.

20. gadsimta sākumā, toreizējā pilsētas nomalē, Gaujas krastā, 1902. - 1903. g. darbu uzsāka skolotāju seminārs, nu jau trešais pēc skaita (!), kas darbojās līdz 1917. g. Šajā skolā, atšķirībā no Cimzes vāciskā semināra, valdīja pārkrievošanas gars. Dumpīgo latviešu zemnieku garu ienesa īstenie Valmieras puikas - vēlāk slaveni rakstnieki un gleznotāji Pāvils Rozītis, Linards Laicens, Niklāvs Strunke u.c., kuri tolaik mācījās E. Liepiņa proģimnāzijā, pašā pilsētas centrā, netālu no Dzirnavu ezeriņa. Mazāk iespēju izglītoties bijis pilsētiņas un apkārtnes jaunkundzēm. Šim nolūkam kalpoja 1808. gadā ierīkota meitu skola. 1856. gadā tās jau divas, viena augstākā ar 2 klasēm, otrā – zinības apgūstamas elementārklasē. Zīmīgi, ka pēc 100 gadiem, ar toreizējā pilsētas galvas Georga Apiņa finansiālo atbalstu atklāja pirmo sieviešu ģimnāziju (1908.).! Netika aizmirsta arī par mazo valmieriešu izglītība un 1909. gadā izveidoja arī pirmo pilsētas bērnudārzu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

There are no replies to this message yet.
Tags

Pārgaujas fotogrāfi 1

Topic 1
Replies 0

Gaismas rakstītāji

Par vienu no 19. gadsimta nozīmīgākajiem notikumiem tiek uzskatīta fotogrāfijas atklāšana. Bet interesanti, ko tad īsti nozīmē mums visiem ikdienā tik pierastais vārds? Vairāk nekā pirms simts gadiem Rīgas Latviešu Biedrības Zinību komisijas izdotajā Konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (1906.), lasītājiem dots šāds skaidrojums: „[..] fotogrāfija – no grieķu valodas vārda photos – gaisma un graphein – rakstīt. Ārpasaules attēlu radīšana ar gaismas palīdzību [..]”.

Jāprecizē, ka fotogrāfijas pirmatklājēja Luija Žaka Mandesa Dagēra (1787.-1851.) vārdu vēl ilgi mūsu pusē nezinās, lai gan lielākajās Eiropas un pamazām arī Krievijas impērijas ekonomiski aktīvākajās pilsētās jau parādījās un darbību uzsāka pirmie fotogrāfi jeb dagerotipisti. Pārsvarā iebraucēji, sveštautieši, francūži un vācieši, kuri 19. gs. 50. – 60. gados foto darbnīcas – laboratorijas atvēra Rīgā un Tērbatā (Tartu), nepaguruši strādājot ar tā laika tehnisko novitāti – dagerotipiiju. Tas bijis visai dārgs un laikietilpīgs process, tāpēc sevi iemūžināt uz abām pieminētajām pilsētām tālajā ceļā devās tikai paši turīgākie Valmieras apriņķa muižnieki un uzņēmīgākie Valmieras vācu pilsoņi ar ģimenēm.

Ar kājām gaisā

Skats no tilta un Pārgaujas puses. 1883. gada pavasaris. Fotogrāfs J. Kristins.

Laikam ejot, fotogrāfija kļuva par pieejamu lietu arī vienkāršajiem valmieriešiem un viņpus Gaujas dzīvojušajiem tuvējo pagastu zemniekiem. Ak, vai, lai tiktu pie kārotās portrejas (foto uzņēmuma – I.Z.) jāpārvar vēl kāds pārbaudījums. Par bailīgāko sievišķu bažām pirms došanās pie fotogrāfa lasāms vēsturnieka L. Liepnieka garstāstā „Jāns Kristins fotografē Valmieru”: „[..] Ilgās eksponēšanas dēļ toreiz fotokameras priekšā bija jāsēž vairākas minūtes, un, lai novērstu fotografējamā izkustēšanos, pakausi ievietoja speciālā skavā. Arī bailes no kameras bijušas tā laika klientiem, un kāda lauku gruntniece (māju īpašniece – I.Z.), padzirdējusi, ka cilvēks aparātā fotografēšanas brīdī rādās ar kājām gaisā, likusi garo kleitu pie kāju potītēm it stingri sašņorēt, lai tā, pasarg dievs, nenobruktu!”. (Tēvu zemes novadā. Stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1996.)

Pirmie – igauņi

Lai zinātu visi. J. Kristina grafiskā reklāma.

„Cienītai publikai caur šo daru zināmu, ka es fotografēšanu darbu Valmierā iesāku tai 5. maijā š. g. un uzņēmumus pagatavošu iekš savas glāžu mājas tiklab pie vējaina, kā arī pie apmākuša laika, kas caur to nemaz nav skādīgs. Mans dzīvoklis un glāžu māja atrodas pie Gaujas tilta netālu no šlagbauma” - tā 1878. gada 3. maija „Baltijas Vēstnesī” par fotodarbnīcas atvēršanu sludināja viens no pirmajiem Valmieras fotogrāfiem, igauņu skolotājs Jakobs Līvenstrēms (1830-1901). Darba bijis tik daudz, ka steidzīgi vien jālūko pēc palīgiem. Pēc neilga laika viņš uz Valmieru amatu mācībā uzaicināja savus radiniekus, brāļus Hansu (1857-1910) un Jānu (1858-1919) Kristinus. Ja no Līvenstrēma sešu gadu darbības saglabājušies tikai portreti, tad J. Kristins apmācību procesā 1880. gada 12. oktobrī izgāja dabā, no Valterkalniņa nofotografējot Pārgauju. Otru senāko pilsētas uzņēmumu – Valmieru no Pārgaujas – fotogrāfs uzņēma 1883. gada pavasarī, palu laikā. Brāļi Kristini paši savu darbnīcu atvēra 1885. gadā un nostrādāja četrus gadus, tad pārcēlās atpakaļ uz Igauniju, - uz Rēveli (Tallinu).

Aiz tilta, paša namā

Ģimene. 1890. gadi. Fotogrāfs J. Pavlovskis.

Pirmie fotogrāfi savas darbnīcas atvēra Pārgaujā netālu no tilta, jo īrēt telpas pilsētā maksāja dārgi. Brāļu Kristinu darbnīca tukša ilgi nestāvēja un 1891. gada 12. jūnijā tajā savu foto darbnīcu atver Pēteris Zonvalds , pēc gada tai jau cits īpašnieks; ar 1892. g. 30. novembri - Kauņas guberņas zemnieks Jānis Pavlovskis, bet no 1896. gada te strādāja Teodors Koše .

Gadsimtu mijā, viens no visiecienītākajiem fotogrāfiem - Jānis Sarkangalvis (arī Sarkangalvs Johans; 1870.1.II Limbažos – 1942.VII Rīgā). Kā fotogrāfs darbojies arī Cēsīs un Limbažos, bet ar Valmieru viņu saistīja īpašas saites. Mācījies Valmieras apriņķa skolā, Kreisskolā (1884-85); pēc izstāšanās apguvis zeltkaļa amatu. Turpmākos 15 gadus nodarbojies ar fotogrāfiju, atvēris fotodarbnīcu Limbažos (1897). Pārcēlies uz Valmieru, nodibinājis Pārgaujā fotogrāfijas iestādi (1900), fototipijas veikalu (1902). Pēc pārcelšanās uz pilsētas centru, 1907. gada pavasarī, vēlāk ieguva atļauju rādīt filmas (1909)! Vieta nemīl tukšumu un fotodarbnīcai telpas noīrēja jaunpienācējs Dāvis Vanags .

Garšo labi! Pārgaujas puiši ar alus kausiem. Fotografējis un izdevis J. Sarkangalvis

Ģīmis pēc pasūtījuma

Ar ienesīgo fotogrāfa amatu iztiku pelnīt nolemj arī vietējā laikraksta „Valmieras Ziņojumu Lapas” (1898.-1906.) un ”Valmieras Ziņotāja”(1907.-1915.) darbinieks Ignācijs Maļuškins, kurš 1908. gada rudenī Pārgaujā, Pētersona mājā atvēra cinkogrāfijas fotodarbnīcu. Kā veicies, ziņu nav, bet domājams, ka ne darba, ne pasūtījumu netrūka. Nesnauda arī konkurenti. 1910. gada Valmieras kalendārā lasāma šāda reklāma „Piedāvāju godājamai publikai visādus darbus glītā izstrādājumā. Pagatavoju vizītģīmetnes, kabinetģīmetnes, pastkartes ar ģīmetnēm u.t.t. Izstrādāju grupu fotogrāfijas visdažādākā lielumā. Palielinu visdažādākos uzņēmumus. Uz vēlēšanos noeju fotografēt arī mājās – fotogrāfs Jūlijs Luste Valmierā, Pārgaujā, Gailīša kunga namā”. J. Luste atļauju savas darbnīcas ierīkošanai saņēma 1909. gadā un drīz vien pie viņa pārcēlās brālis Mārtiņš Luste (1884-1957), kurš Gailīša namā nostrādāja līdz 1914. gada pavasarim, kad pārceļas uz Mazsalacu un turpina fotogrāfa darbu tur.

Pieminēsim

Kopā. Fotogrāfs Andrejs Vītols ar ģimeni – sievu Zelmu, meitu Rotu un dēlu Haraldu, 1933. g

Viņpus Gaujas kādu laiku dzīvojis skolotājs un fotogrāfs Juris Vītols (1869-1944) . Pēc desmit nostrādātajiem gadiem Limbažos, 1926. gadā uz Pārgauju, Gailīša māju atnāca arī Andrejs Vītols (1889-1976) . Viņš tur iekārtoja foto darbnīcu un nostrādāja līdz 1934. gadam. Netālu no tilta, Stacijas ielas sākumā, fotodarbnīcā 20.-30. gados fotografēja Kārlis Oše (1888-1967) .

Lielais krogs, pati Gauja ar tiltu, Krāču kakts, Stacijas, Krasta un Cēsu ielas, un, protams, eleganti rotaļīgā stacijas ēka, - tas piesaistīja ne vien vietējo fotogrāfu uzmanību, bet rosināja grāmatu izdevējus arī izdot iecienītāko Pārgaujas skatu kartes. Un, ja savos foto albumos tādas atrodi arī Jūs, cienījamie lasītāji, - tad zini, tām ir teju vai 100 gadu!

No Valmieras vēstures - Pārgaujai 90

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja