Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by

Nāciet, Valmiera Jūs gaida! 1

Topic 1
Replies 0
Apmeklējiet Valmieru, 1933.

„Gauja, priežu meži, dziednieciskais minerālūdens, vasaras sporta iespējas, ērta satiksme, plaša apkārtne. Tālās senatnes un tuvāko notikumu atmiņas, Gaujas, Abula, Salacas gleznainie krasti un krāšņie vēri, sirmais Burtnieku ezers, noslēpumainais Zilais kalns, varenie svētozoli – lūk, Valmieras priekšrocības, kas Jums jāpazīst. Nāciet, Valmiera Jūs gaida! [..]” : tā iepazīties ar pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsturi aicināja Mūzikas un Tūrisma veicināšanas biedrības izdotais ceļvedis „Apmeklējiet Valmieru” (1933).

Valmiera kā kūrvieta

Trīsdesmito gadu otrajā pusē, popularizējot pilsētas zaļo veidolu, nesteidzīgo dzīves ritmu un senatnes valdzinājumu, ar vietējās pašvaldības finansiālo atbalstu tika rasti līdzekļi tūrisma attīstībai. Sakoptā pilsēta ar savu minerālūdeni, moderno pirti (dziedniecisko iestādi), upe ar baltajiem smilšu sēriem, - sniedza visplašākās iespējas katra izvēlei„ [..] Valmiera atrodas uz Gaujas abiem krastiem, un viņā daudz dārzu, parku un apstādījumu, kā: pilsētas valdes nama dārzs, Vecpuišu parks, Jāņparks, brīvprātīgo ugunsdzēsēju parks, Stāvie krasti, Dīvala leja ar mežu, Valterkalniņš, Putriņas leja ar mežu, to padara par vienu no skaistākajām Latvijas pilsētām un kopā ar Gaujas daudzajām peldvietām dod patīkamu atpūtu iedzīvotājiem un vasaras atpūtā atbraukušiem zaļumniekiem.[..].” (Latvijas pilsētas valsts 20 gados. Rakstu krājums ar visu Latvijas pilsētu aprakstiem un attēliem. Rīga, 1938.)

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā Valmieras vārds arī itin bieži parādījās lielākajos tā laika Latvijas preses izdevumos – „Brīvajā Zemē” un „Jaunākajās Ziņās”. Īpaši lasītāju pieprasīts „Brīvās Zemes Ilustrētais Pielikums”, kurā bieži tika publicēti raksti par Valmieras, draudžu un pagastu vēsturi, kuru autors, valmieriešiem un vidzemniekiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un 20. – 30. gados populārākais ekskursiju vadītājs.

Baltijas lauksaimniecības biedrības priekšnieks Enzeliņš atrada laiku ne vien biedrības vadīšanai, lauku darbiem savās dzimtas mājās Kauguru pagasta „Mičkēnos”, bet arī savai sirdslietai – novadpētniecībai. Pateicoties tieši viņa nenogurdināmajai enerģijai, ar mūsu pilsētas un novada vēsturi iepazinās simtiem interesentu. Ekskursanti no visas Latvijas uz mūsu pusi tālu ceļu mēroja arī brīvdienās vai svētku dienās.

Vēstures pieminekļi, celtnes, dabas jaukumi pilsētā un apkārtnē

Skats uz Gaujas tiltu un pārgauju no tūrisma mītnes Valmierā, 1938.

Kādi tad bijuši tolaik iecienītākie tūristu galamērķi? Ko paši „savām acīm” viesi gribēja apskatīt? Te nu jāteic, ka piedāvājums ļāva izvēlēties sev sirdij tuvāko un tīkamāko. Bez jau piedāvātajiem apskates objektiem pilsētā, viesi pārnakšņojot kādā no viesnīcām vai tūrisma veicināšanas biedrības naktsmītnēm Dzirnavu ielā 7, varēja doties tālāk uz „Kauguru muižu un Kaugurvēri (2 km), Valmieras muižu un Iršu parku (2 km), Jumaras leju, Zilo kalnu (12 km), Burtnieku ezeru (22 km), Sietiņa iezi (16 km).” Tūrisma veicināšanai pilsētas pašvaldība ierīkoja un uzturēja „ērtu tūristu mītni Gaujas ielā 7 un virs pilsētas augstās ūdens rezervuāra ēkā - skatu torni, no kura ļoti labi pārredzama ne vien pilsēta, bet arī tās plaša apkārtne”

1937. gadā izdotajā Vanagu Kārļa „Ceļvedī pa dzimto zemi” (I. daļa: Vidzeme) Valmierai bija atvēlēta speciāla nodaļa ar vēsturisku izklāstu, pilsētas plānu un sīkām instrukcijām, „kas jāredz Valmierā un tās tuvākajā apkārtnē, atkarībā no laika”: Autines pilskalns jeb Valterkalniņš, Ordeņa pils drupas, Svētā Sīmaņa baznīca, Jēra kalns. Latviešu biedrības nams uz senā Tērbatas bastiona, ūdenstorņa skatu laukums un elektriskā stacija, Valmieras dabiskā minerālūdens avota aka pie stacijas, un netālu no tās atklātais (1937.) piemineklis Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Jāapskata arī kritušo varoņu piemineklis Brāļu kapos (1923.) un atgriežoties atpakaļ dzelzceļa stacijā, turpat blakus esošais Gaides saiešanas nams (0,5 km), vecākais Latvijā”.

Tālava sauc

Uz Zilo kalnu ceļu mērojot, 1936. g. vasarā.

Latvijas brīvvalsts pēdējos gados, pateicoties H. Enzeliņa iniciatīvai un finansiālajam ieguldījumam, tika realizēta vēl kāda iecere, kas piesaistīja ne vien Baltijas vēsturnieku, bet atkal arī tūristu un preses uzmanību Valmierai. 1937./1938. g. tika organizēti arheoloģiskie izrakumi, ar mērķi – atrast teiksmaino Beverīnu! Lai gan izrakumi ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu, pilsētas budžeta ieņēmumos „senvēstures meklējumi” ienesa jūtamu peļņu, jo „senās Tālavas brīvības garu „vēlējās gandrīz ikkatrs sevi cienošs latvietis.

Lai popularizētu Valmieru kā nacionālā tūrisma galamērķi, izveidoja Tālavas senatnes pētīšanas biedrību (1938.) un izdeva rakstu krājumu „Tālava sauc” (redaktors Jānis Vesets, izdevniecība „Valmierietis”, 1938.).

Izskaņā

Valmierā varēja baudīt ne tikai pieminētos dabas jaukumus un skatīt vēstures pieminekļus. Sporta draugus gaidīja jaunais stadions (1938). Dažs labs arī nemaz neslēpa, ka tālu ceļu vien braucis, lai pats savām acīm redzētu, kā trenējas „zelta puisis”, olimpietis, slavenais soļotājs Jānis Daliņš.

Lieliska ideja savulaik izrādījās arī Gaujas svētki (1937-1939), kuri ātri vien kļuva par neatņemamu vasaras piedāvājumu. Šķērsojot tiltu un iebraucot pilsētā, daudzo viesu uzmanību saistīja arī īpašā „rozīnīte” – Gaujas labajā krastā izveidotais uzraksts „Valmiera”. Tūrisma nākotnes redzējumu un ekonomisko izaugsmi apliecināja jaunuzceltā lepnā divstāvu viesnīca „Tērvete”.

Traģiskie 1940./41. gada, režīmu maiņas, 2. pasaules kara notikumi neļāva tolaik Valmierai kļūt par vadošo reģionālo kūrorta un tūrisma pilsētu un tikai, pārdesmit gadus vēlāk, varam atkal teikt – Nāc! Valmiera Tevi gaida!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja

There are no replies to this message yet.
Tags

Ūdens spēks 1

Topic 1
Replies 0
Vecākā no zālēm ūdens,
Krāču putām, burvju vara.
Radītājs pats pirmais burvis,
Dievs ir mūsu dziedinātājs.

Tik vienkārši, skaisti un nozīmīgi par ūdeni saka Kalevalas eposa galvenais varonis, „viedais vecais Veinemeinens”.

Mums valmieriešiem ir labi: 8 kilometrus caur ”Mazām” un „Kazu” krācēm tek „sudrabiņu sijādama” Gauja. Tur var gan ūdeni pasmelt, gan savākt krāču putas. Ūdens sudrabainais mirdzums slēpj burvju spēku; sniedz prieku un barību dvēselei, vaigu skaistumam noder krāču putas.

Gaujas ūdens kādreiz tiešām bija zāļu tiesa, bet mūsdienās mēs vairs neuzdrošināmies tās ūdeni dzert nevārītu. Žēl, jo lai cik tīrs neizskatītos no krāna plūstošs ūdens, garīgi tas ir piesārņots, tāpēc ka satur informāciju par piesārņojumu un šai informācijai pievienojas arī cilvēku emociju ūdenī atstātie nospiedumi. Mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju atšķirt emocionāli piesārņotu ūdeni no tīra, turpretī dzīvnieki izvēlās (ja ļauj izvēlēties) avota, vai citu tīru ūdeni. Pētījumi rāda, ka ūdens prot lasīt mūsu emocijas un vārdus, tāpēc pirms iedzeram malku pilsētas ūdens der to mīļi uzrunāt, vēl jo labāk uzdziedāt. Valmierieši daudzās lietas iesākuši kā pirmie Latvijā. Pirmie arī sanācām pie Gaujas, lai tai atvainotos par pāridarījumu, dziedājām dziesmas, kaisījām ziedus Gaujas svētkos. Nozīmīgi būtu Valmieras pilsētas svētkus atkal veltīt Gaujai.

Pilsētās ūdens noiet garu ceļu no dabiskā avota, bieži vien veido noslēgtu sistēmu, ciklu. Dabiskās vides priekšrocība ir tā, ka lai cik liels arī nebūtu piesārņojums, ūdenim, atgriežoties dabiskajā vidē, piemīt brīnumātras spējas pašattīrīties un atjaunot sākotnējo dzīvības programmu. Arī Gaujas ūdeņi, kad palīdzējam gan fiziski, gan garīgi tos attīrīt kļuvuši dzidrāki.

Ap 70% cilvēka ķermeņa sastāv no ūdens un lai organisms izdzīvotu, ik dienu mums vajadzīgi pāris litri ūdens. Mūsu ir daudz, ūdens uz planētas arī daudz, taču saldūdens katru gadu paliek mazāk, pie tam tas kļūst aizvien netīrāks.

Svētupītes ieteka Rātsupītē.

Izsens avota ūdens tiek uzskatīts par labu, dziedinošu. Valmieriešiem ir zināms nostāsts par kādreiz netālu no Elku saliņas Lucas gravā guldzošu avotiņu, kurš tika uzskatīts par dziedinošu, svētu, no kura (vai caur kuru) tecējusi Svētupīte. Apkārtnes ļaudis nākuši dziedēt acu kaites. 20. gs. 80. gados Svētupīte bija gandrīz kļuvusi sausa, sāka aizaugt. Pēdējos lietainos gados tā atkal labi saredzama un pie Zaķu saliņas, veidojot divus atzarus, ietek Rātsupītē. Viens atzars pēc pavasara plūdiem paliek ātri gandrīz sauss. Šogad pavasara plūdos valmierieši pārliecinājās par to, ka Elku saliņa patiešām ir bijusi saliņa, bet Svētupīte, ar Gaujas vecupes un Rātsupītes ūdeņu palīdzību, parādīja savu bijušo varējumu.

Ūdens spēks

2009. gadā rudenī, meklējot sen zudušu avotiņu Lucas kalna apkārtnē, izstaigājam plašu apvidu un ar biolokācijas metodi izdevās atrast avotiņa atrašanās vietu. To varētu kādreiz attīrīt un palaist avotiņu pasaulē.

Ūdens spēks

Par ūdens sakrālo un praktisko nozīmi liecina daudzi tautas ticējumi, kurus būtu jāievēro arī mūsdienās. Aizvien vairāk apzināmies ūdens spēku, tāpēc varbūt likumsakarīgi, ka 2009. gadā par tautas Gada monētu Latvijā kļuva viena lata sudraba kolekcija „Ūdens monēta”, Ilmāra Blumberga grafiskais dizains, Jāņa Strupuļa plastiskais veidojums. Vecākā no zālēm-ūdens…

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

There are no replies to this message yet.
Tags

Dzīvības ūdens 1

Topic 1
Replies 0

Sākums

Ūdens – dabas daļa un neatņemams elements tajā, ko mūsdienās dēvē par vidi. Viduslaikos jēdzienu „vide” nepazina, bet izprata vienkāršas kopsakarības: ūdens – Dzīvība un Attīstība. Tā trūkums nozīmēja, ka viss dzīvais lemts iznīcībai. Pilsētnieki to lietoja ikdienā, pārtikā un sadzīvē. Pateicoties ūdens tuvumam, radās alternatīva zemes ceļiem. Senais Gaujas ūdensceļš bija ļoti svarīgs un nozīmīgs pārvietošanās un komunikācijas līdzeklis, 14.-16. gs. veidojot veselu sistēmu, kas ļāva precēm sasniegt tuvākus un tālākus tirdzniecības punktus. Hanzas Savienības ražojumus varēja izplatīt ne vien svešzemju, bet arī vietējie tirgotāji.

Bez ikviena valmierieša sirdij tuvās upes Gaujas, dēvētas gadsimtu gaitā Fluββ, Die AA, Die Ah, bet zviedru laikā pat kā AA Fluvius, - nebūtu arī Valmieras! Par pilsētas un Gaujas vēsturi rakstīts jau vairākkārt aizvadītā gada „Valmierietī”, tāpēc šoreiz par kādu mazāk zināmu, bet tikpat neatņemamu reģiona elementu. Īpašu ūdeni, kas tā vārdu nes pasaulē – Valmieras minerālūdeni!

Ūdens spēks

Reklāma – dzeriet „Valmieras minerālūdeni”, laikraksts „Valmierietis”Nr.1. 1929.g.

Ūdenim vienmēr piemitis īpašs spēks, reizēm pat biedējošs. Literāros darbos, tautas teikās un pasakās tas bieži atainots kā trauksmes un briesmu elements. Drauds. Nekontrolējams un postošs spēks. Ka, tas patiešām spēj būt neaprēķināms arī 21. gadsimtā, „izejot” ārpus ierastā tecējuma, visi izjutām redzējām un nesenajos Gaujas plūdos, Lieldienās, aprīlī. Tomēr ūdenim piemīt arī vēl citas īpašības, proti, tas var ārstēt un dziedēt.

Ārstnieciskās un dziednieciskās īpašības piemita arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Valmierā (1928.) atklātajam pazemes sālsūdenim. Minerālūdens ātri ieguva popularitāti un atpazīstamību ar savu unikālo ķīmisko sastāvu un fizikālajām īpašībām, ar īpašo garšu, kas kā apgalvoja zinātāji, - „ne par mata tiesu neatpaliek no Eiropā izslavētā Bādenbādenes Frīdriha avota Vācijā”[..]”.

Atrada zemē

Te atradās - Valmieras „Bekona Eksporta” kautuve ap 1929./30.g. Rūpniecības ielā Nr.1.

Akciju sabiedrības „Bekona Eksporta” 1. fabrikas celtniecības gaitā, izbūvējot 788 pēdas dziļo artēzisko aku, eksportkautuves teritorijā atklāja dabisko minerālūdeni. Pirmā jaunatklāsmes prieku nomainīja bažas, jo akas urbšanas darbi bija saistīti ar lielām tehniskām grūtībām. Bija jāpārvar 238 metru dziļums vidusdevona smilšakmeņos. Ko darīt? Risinājumu nācās meklēt ārpus Valmieras - Rīgā, firmā „Kauliņš un dēli”. Ierīkošanas darbiem lieti noderēja arī valmierieša Pāpes pielietotā modernā tehnika un neatlaidība. Plānoto darba apjomu veica piecos mēnešos. „[..] Ar spiedienu ūdens paceļas 14 pēdas virs zemes un stundā aka izdod ne mazāk par 40 000 litriem vērtīgā ūdens. Tas ir 12 grādus silts, neparasti dzidrs, tīrs, ar stiprām stara laušanas spējām un zāļu piegaršu” (Prof. Dr. med. Alksnis J. Valmieras dabiskā minerālūdens ārstnieciskā nozīme. Rīga, 1931.).

Ar profesora svētību – Jānis Kupcis (1871.-1936.), „Valmieras minerālūdens” krusttēvs un popularizētājs.

Lai novērstu runas, ka jauno minerālūdens rūpniecisko izstrādi varētu lobēt vietējie uzņēmēji un pašvaldība, kā neatkarīgais eksperts pieaicināts Latvijā tolaik atzītākā autoritāte balneoloģijas jautājumos (no latīņu balneum, mācība par dziedniecībā lietojamiem jūras un minerālūdeņiem un dūņām – I. Z.), Latvijas Universitātes praktiskās farmācijas katedras profesors Jānis Kupcis. Pētnieks veica ļoti rūpīgu jauniegūtā ūdens ķīmisko analīzi, prognozējot tam „lielu nākotni, bet Valmierai - iespēju kļūt par jauno Latvijas ārstniecības un tūrisma centru, līdzvērtīgu Ķemeriem un Baldonei, jo „[..] Valmieras ūdens neatšķiras no Kaukāza minerālūdeņiem. Trīsdesmit grādu silts tas lietojams elpošanas ceļu, žultspūšļa un pirmās stadijas tuberkulozes ārstēšanā, kā arī reimatisma un ādas slimībām [..]”. Paši valmierieši eksportkautuves jeb „cūku fabrīķa” teritorijā atrasto un ar visām labajām īpašībām apveltīto brīnumūdeni, zibenīgi nosauca daudz prozaiskākā un necienīgākā vārdā, - par „cūkūdeni”!

Nākotnes plāni

Apmeklējiet kūrortpilsētu Valmieru! 1933. g.

Minerālūdens nozares izaugsme savulaik plānota ar globālu vērienu, jo Valmierā no Ņujorkas pat ieradies kāds La-Salle kungs un ievadījis sarunas amerikāņu kapitāla ieguldīšanai kūrorta attīstībai Latvijā un Valmierā… Kopā ar toreizējo eksportkautuves direktoru tika izstrādāts grandiozs plāns, kas pēc saviem apmēriem pārspētu pat vismodernākos Eiropas kūrortus! Apbūvētu ne tikai tuvāko – Stacijas ielas rajonu, bet arī netālo Kaugurmuižu un visu priežu mežu Kauguru vērī.

Valmieras avīzes tolaik rakstīja, ka „mūsu kūrorts būs vienīgais visā pasaulē, kur tik reti izdevīgi un pateicīgi tiks savienotas stiprās sāls ūdens dziednieciskās spējas ar maigo priežu ozonu. Tādēļ pēc projekta jo plaši tiks pielietota tramvaja satiksme pa visām galvenajām ielām uz staciju, pilsētu un Kaugurmuižu. Visas galvenās ielas būs asfaltētas, bet pārējās gludi šosētas (asfaltētas – I.Z.).Pilsētā tiks ierīkoti kino, spēļu kazino, sanatorijas, hoteļi un citas labierīcības, kādas sastopamas vismodernākajos kūrortos”.

Pa tiešo - tā pildīja minerālūdeni pudelēs, 1929.g.

1929. gada augustā minerālūdeni sāka rūpnieciski pildīt pudelēs. No artēziskās dziļurbuma akas ieguva 1000 litrus stundā. Valmieras dabiskā minerālūdens iestādes gatavo produkciju – kā „patīkamu un atspirdzinošu galda ūdeni” varēja nopirkt „visos labākajos veikalos un vairumā Rīgā, Blaumaņa ielā 20.” Ar minerālūdeni bija plānots piesaistīt apmeklētājus un tūristus: karstās un aukstās dziednieciskās vannas plānoja iekārtot Gaujas labajā krastā, 1927. gadā jaunuzceltajā pirtī. Taču trīsdesmito gadu pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Valmieru un lielie plāni palika vien ieceru līmenī. Pašvaldības iekārtoto „Vannu iestādi” neapmeklēja cerētie atpūtnieku tūkstoši un cerētā peļņa vien palika uz papīra…

Izskaņā

Gatavs lietošanai! 1930. tie gadi.

Pēc 2. Pasaules kara (1945.), netālu no Valmieras - sanatorijā „Līči”, Valmieras minerālūdeni pielietoja dziedniecības procedūrām. Zīmīgi, ka gandrīz turpat atrada arī minerālūdeni un ierīkoja artēzisko akas urbumu. 1959. gadā izveidoja minerālūdens cehu un tas atradās bijušās Mūrmuižas spirta fabrikas telpās (Kampars P., Liepnieks L. Valmiera. Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. Rīga, 1962.), bet 1960. gados ūdeni transportēja uz Cēsu alus darītavu, kur to piesātināja ar ogļskābo gāzi un pildīja pudelēs, pārdodot ar nosaukumu „Valmieras minerālūdens”.

Bet vairāk kā trīsdesmit gadus – Valmieras īpašais veselības ūdens mājvietu radis Naukšēnos, kur 1979. gadā sāka darboties minerālūdens cehs. „[..] Pildāmo minerālūdeni ved no Valmieras. Ceha darbības sākumā ražošanas apjoms bija ļoti liels. Pudeles pildīšanai pieveda no Līvānu stikla rūpnīcas, bet realizēja Latvijā un Krievijā. 1995. gadā cehā saražoja 2,5 miljonu pudeļu. Tās pilda lielās un mazās pudelēs, kuras piegādāja no Lietuvas. Vasaras mēnešos, kad ir vislielākais pieprasījums, dienā piepilda pat līdz 6000 pudeļu. Cehā ražo „Valmieras minerālūdeni 2”. To īpaši iecienījuši kurzemnieki Liepājā un Ventspilī, arī Cēsīs, Rīgā un, bez šaubām, arī Valmierā [..]”( Valmieras novads, 1999.) Ir pagājuši piecpadsmit gadi un par ārstniecisko ūdeni joprojām gādā naukšēnieši. Tas gan nopērkams Valmieras veikalos, gan nobaudāms visā Latvijā.

Bet aizvadītajā starptautiskajā muzeja naktī 2010, tika izsludināts SIA „Naukšēni” konkurss, kurā visus apmeklētājus aicināja piedalīties konkursā par reklāmas saukli „Valmieras ūdens dzērienam”. Tad nu kas zina, varbūt pēc kāda laika ar jaunu un intriģējošu nosaukumu to cilāsim veikala plauktā un ieliksim savā pirkumu grozā. Lai veicas – gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

There are no replies to this message yet.
Tags

Putriņas 1

Topic 1
Replies 0

Gaujas krastā

Lielā Rīgas ceļa kreisajā pusē, līdz pat Gaujai, vēl pirms gadiem simts, bija izvietojušās Valmieras pilsētai piederošās mājas: Ceļajēris, Ērmanis, Lācars, Putriņas un Brēža. Katra ar savu vēsturi un stāstu. Viszināmākā no tām – pēdējā, Brēža, kurā jau 17. gs. atradās skola – izvietota rijā. Ar to saistās Valmieras novada latviešu izglītības pirmsākumi, bet no (1844.) savu vēsturi un gadus skaita tā pēctecis, kādreizējais draudzes skolas nams (līdz 1929.). Daudzus gadus vēlāk, vecais nams atdzima (1984.) un te atkal sāka skanēt bērnu balsis. Mūsdienās Mākslas vidusskola, Valdemāra Baloža ielā 5.

Bet šoreiz stāsts ne par skolu, bet par Brēžu tuvākajām kaimiņmājām – Putriņām vai Putter, kā dēvētas jau tālajos zviedru laikos. Uz senās zemes arī divas īpašas vietas spēka un ticības gūšanai. Svētais vītols un Veselības avots!

Iz vēstures

Paejot pārdesmit soļus lejup uz Gaujas pusi pa nelielo Mākslinieku ieliņu, tā izbeidzas. Tālāk ceļš ievijas Putriņu mežā. Pastaigājoties, droši vien retais sev uzdod jautājumu - kāpēc tik neierasts nosaukums? Putra kā pārticības simbols? Par labu tādam skaidrojumam varētu liecināt vēl saglabājusies paruna „putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā”, jo tīrumi, neskatoties uz upes tuvumu un smilšaino augsni, vienmēr devuši pietiekami ražas, lai sātīgo virumu varētu baudīt ne vien rītā, bet arī palaunadzī. Jāteic, ka valmierieši naski uz īpašu vietvārdu došanu. Kur vēl citviet Latvijā atrodams Burkānu ciems (sāka veidoties toreizējā pilsētas nomalē no 1926. g. uz agrākajām Valmiermuižas zemēm) un Banāni (daudzdzīvokļu māju mikrorajons L. Laicena ielā, Pārgaujā 1970. gados)?

Putriņu vietvārda vēsturiskā izcelsme visticamāk saistīta ar pirmo zemes īpašnieku. Septiņpadsmitajā gadsimtā piešķirta Valmieras garnizona ieroču meistaram Kasparam Puteram; Putter saucās ne vien pašas mājas, bet arī tuvējā apkārtne. Ar laiku nosaukums kļuva ierastāks un labskanīgāks zemnieka ausij, un abas blakus esošās mājas baznīcas grāmatās rakstītas kā „Kalna Putra” un „Lejas Putra”, bet vēlāk, vienkārši – Putra (Putriņ Putriņas). No paaudzes paaudzē valmierieši tā arī dēvē mežu Gaujas krastā, pie minētajām mājām.

Spēka vītols

Vēl viena no versijām vietas nosaukumam radusies saistībā ar kulta vietu Putru / Putriņu leju, nepilnus 3 kilometrus no Valmieras. Šeit vēl 19. gadsimta 60. gados bijis apskatāms milzīgs (9 - 10 m apkārtmērā) vītols un avotiņš. Apkārtējie iedzīvotāji ticējuši, ka tie abi spēj dziedināt slimības un atvairīt ļaunumu, tālab vītolam ziedoja putraimus (no tā cēlies vietas nosaukums). Ap dižkoku sēja dzīparus, lika tā pakājē vilnu, lupatiņas un pat naudu! Tāda dabas spēku pielūgšana, protams, nepalika neredzama vietējai luterāņu baznīcai un „[..] Bīskaps Valters, toreiz Valmieras mācītājs, kas šādā ziedošanā bij` slepeni noskatījies, uzaicināja vītolu nocirst un sadedzināt. Viņam atbildēja, kas to darīšot, pērkons nosperšot un neviens šā darba neuzņēmās. Tad viņš pats koku aizcirta un aizdedzināja . Divi jaunāki vītoli Gaujas krastā, arī avotiņš gravā pie Putriņu mājām vēl ir atrodams [..]” (Balodis V.D. Valmiera. Vēsturisks apcerējums ar kartēm, skatiem un Valmieras privilēģijām. 1911.)

Pie Rātes tiesas

1782. gada pavasarī, īsi pirms Lieldienām, „Lejas Putru” saimniekam Mārcim jāmēro ceļš uz Valmieru. Tiesā ierodas vēl divi liecinieki. „Zviedru” saimniece Maže un nabagu mājā dzīvojošais Ansis. Visiem trim „jādod liecības” par Brēžām. Izsauktie tikuši sīki jo sīki izprašņāti un bijis jāatbild uz sekojošajiem jautājumiem: pirmkārt, vai dzirdēts, ka „Brēžas” uz 1681. gadu, bijusi pilsoņu zeme un tās lielums sasniedzis tikai 1/8 arkla? Otrkārt, vai pēc 1729. gada „sastāvējusi zem mācītāja muižas”? Treškārt, vecais skolotājs Sēliešu Jānis klausījis pilsētas burmeistara Svorkeļa pēcnācējiem jeb Kokmuižas kungam Anhornam fon Hartvisam? Visi trīs liecinieki vienbalsīgi zvērējuši, ka „nezin neko par to, ka uz Brēžas zemes skolotājs būtu jel kādas klaušas pildījis vai naudā un graudā ko devis Kokmuižai”[..]”

Putriņu un Brēžu māju saiešanas un draudzība ar laiku paput, un pārtrūkst pavisam, kad draudzes skolas skolotāja Brēžu Pētera dēls, arī skolotājs, Mārtiņš Gotlībs (Martin Gottlieb Brehβe; 1778 - 1833) 1817. gadā apprecas otrreiz. Jaunā sieviņa Ģertrūde Klementīne Spelg (Gertruhdt Clementihn Spelch; 1788 - 1833) sevi skaita par piederīgu augstākai kārtai. Iedomas par smalkāku izcelsmi un „vācisko būšanu” ne bez pamata. Ilgāku laiku Klementīne dzīvojusi pie Liepas muižas īpašnieces, baroneses Ģertrūdes fon Boijes. Gluži bez abpusējas ietekmes tomēr kaimiņu būšana nepalika, jo skolas solā ābeces gudrības labprāt apguva vairāku paaudžu mazie Putras, bet no 1824. gada Mārča dēls Dāvis sevi turpmāk visos kārtības ruļļos liek rakstīt tikpat labskanīgā famīlijā (uzvārdā) – Grünling!

Svešzemnieki aiz Putriņu priedēm

Vai zinājāt, ka augstie zemes pakalni labajā pusē pie tagadējās akciju sabiedrības „Valmieras piens” un televīzijas retranslācijas torņa, ir agrākie Piņņu kalni? Par to, kas atvedis finnus (Finne - soms) uz Vidzemi un, kur tie dzīvojuši, lasāms jau pieminētajā draudzes skolas skolotāja Valdemāra Dāvida Baloža (1848 - 1918) darbā: „[..} Kad zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs bij` Vidzemei iekarojis, tad viņš Valmieru dāvināja savam kancleram, grāfam Akselam Uksenšernam. Šis grāfs nometināja Valmierā uz dzīvi piņņus jeb somus, par ko pilsētnieki sūrojās un žēlojās. Piņņus iz pilsētas izvietoja un ierādīja viņiem dzīves vietu starp Putriņām un Kocēniešu Cēļa un Brēmeļa mājām. Arī piņņiem vītols bij` sevišķi svēts koks [..]”.

Jāprecizē, ka Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs dibināja militārās kolonijas ne tikai Valmierā, bet visā Livonijā. Tādas bija - Ādažos, Tērbatā (Tartu), Koknesē, un Daugavgrīvā. Jau 1623. gada vasarā Aksels Uksenšerna (Axel Oxenstierna) saņēma atļauju nometināt pilsētā ap 300 somu karavīru ar ģimenēm. Gadu vēlāk, (1624.) jau ieradās 142 personas ar sievām un bērniem.

Ar laiku daļa karavīru ieguva Valmieras namnieku tiesības, bet vēlāk, kad tie tika pārcelti ārpus pilsētas, tiem ierādot zemi, kļuva par zemkopjiem, Putter mājas iemītniekiem veidojot tādu kā robežjoslu starp pilsētu un jaunizveidoto ciematu. Arī svētais vītols kļuva par kopējo saskarsmes vietu, kur savus ziedojumus nesa un savus dievus pielūdza gan vietējie latviešu zemnieki, gan somu kolonistu pēcteči.

Gaujas kauss

Putriņu mežā 20. gadsimta 60. - 70. g., reizi gadā - aprīli, kļuva par visnozīmīgāko sacensību norises vietu visā Latvijā. Daudzi tūkstoši dažāda kalibra un vecuma vīri un skaita ziņā krietni mazāks tehniski ieinteresētu dāmu pulks, apmeklēja iecienīto un par Valmieras vizītkarti jau kļuvušo leģendāro motokrosu „Gaujas Kauss”. Skatītāju rindās dedzīgi atbalstot savējos, varēja „sadzirdēt” valmieriešus un cēsiniekus. Netrūka ne rīdzinieku, ne valcēniešu un limbažnieku, temperamentīgo latgaliešu un azartisko lietuviešu, ne arī patālo ceļu mērojušo igauņu līdzjutēju. Eh, ja nu dikti nepaveicās kādam no mūsējiem, jo cīņā par uzvaru traucās arī citu brālīgo padomju republiku motosportisti, vai tad ne svēta lieta, ka vīru un puišu rokas braucienu starplaikos sniedzās pēc „Prīmas” vai lepnākas markas smēķu paciņas? Aizmirst kreņķi līdzēja arī kāds „nomierinošāks” malks, tāpēc dažs labs līdzjutējs tā „sagura”, ka svaigajā pavasara gaisā baudīja veselīgu miegu visas atlikušās sacensību dienas garumā.

Jāteic gan, ka vienmēr sacensības tika organizētas ļoti augstā līmenī. Līdz ar lielisko sportistu tehnisko sniegumu, bija padomāts arī par darbaļaužu iepriecināšanu. Izbraukuma bufetēs varēja iegādāties tādus padomju laika deficītus un reti baudītus gardumus kā apelsīnus, Medniekdesiņas, labu šokolādi u.t.t. Astoņdesmitajos gados (no 1983.) mototrasi pārcēla uz „Kūļiem”. Tā beidzās vēl viens no Putriņu vēstures slavas posmiem!

Pieminēsim

Trauksmainā 1905. gada notikumi neiet secen arī Putriņām: Putras leja pie Gaujas kā revolucionāri noskaņotās jaunatnes satikšanās vieta, iemūžināta rakstnieka Pāvila Rozīša romānā „Valmieras puikas”. Tā lasāms grāmatā, bet reāli un dramatiski notikumi notiek, kad 1906. gada 8. janvārī soda ekspedīcijai uzturoties Valmierā, uz aizdomu pamata aizturēti un vēlāk nošauti, - nepilngadīgais Rūdolfs Anfelds un strādnieks Pēteris Daika. Abi nogalinātie apglabāti Putriņu priedēs (Gaujas vecās attekas malā). Lai gan ne viens, ne otrs no nošautajiem nebijuši valmierieši, kapu kopa un uz tā bieži likti ziedi. Laikam ritot, arvien mazāk kļuva to, kas zināja patiesos notikumus. Divu nošauto vietā – esot trīs; vienam no upuriem nav varējuši noņemt roku dzelžus, un tas aprakts ar saslēgtām rokām… u.t.t.

Septiņdesmit piecus gadus vēlāk, ar aicinājumu - sakopt 1905./1906. gada revolūcijas upuru piemiņas vietu Putriņās, laikrakstā „Liesma” (1980.) vērsās pedagogs, literāts un novadpētnieks Andrejs Kursītis (1919-1990); („Tos kapus, tos kapus pieminat!”). Šogad, 2010. gada janvāra dienās kopā atzīmējām Barikāžu atceri. Piektā gada revolūcijas notikumiem – jau 105. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Pavasari gaidot! 1

Topic 1
Replies 0
„Saulīte, kāpdama augstāk, jau modina zemi no miega,
Visu, ko cēlusi bij saltā ziema, tā smiedamās sagrauj.
Stiprās sala blīves un ledi mazpamazām izčākst.”
Putās pārvēršas sniegs, un pēc brīža nekur vairs nav manāms.”

(K.Donelaitis „Gadalaiki”).
Pavasari gaidot!

Kaut šīs vārsmas tapušās ap 1765 gadu, bet liekas ka nupat sarakstītas. Gadalaiku ritējums stingri pakļauts Visuma, Dabas ritam, pie kura stingri pieturējās mūsu senči un savus vērojumus atstājuši mums.
Ziema mums ir sēklas, kodola, pamatu laiks, bet Pavasaris ir asna, auga laiks. Pavasaris ir kā skaists jaunietis, kuram ir jāaug garīgi un fiziski. Pavasari mēs saistām ar Martu, kaut Ziema atdod savas pārvaldes grožus tikai 21. martā, bet pavasara gaisu sajūtam ātrāk.
Par pavasara laiku spriež pēc ziemas, arī marta mēneša īpašībām: ja cīrulis vītero pirms marta, būs slikts pavasaris (tumšs un lietains), ja marta 1 dienā snieg – vēlu dīgst zāle, vēls pavasaris (skatiet tautas ticējumos vairāk). Sēlijā spriež arī tā: 1. marta diena - pavasaris, 2 diena - vasara, 3 diena- rudens. 1 marts domāts Pavasara slavināšanai, 4. martā svin kovārņu, strazdu dienu.

Pavasari gaidot!

MARTU sauc dažādos vārdos, ar katru izceļot kādu no mēneša īpašībām – Strazdu, Pūpolu, Sērsnu.
Marts apzīmē daudzuma un gausas dievietes MĀRAS, MARsLinas (tagad Jupiters) ietekmi uz zemes iedzīvotājiem, modina visus pavasara atmodai, jaunai radošai darbībai.
PūpOLU– šie vārdi apzīmē dievietes Dabas atmodu. Šajā laikā atveras pirmie pumpuri – pūpoli. Visi zvaigznāji īstais ATMODAS laiks.</b>.
Strazda vārda nozīme ir sadzīviska, šajā laikā atlido pirmie putni – strazdi, pēc tam viņiem seko pārējie
Sērsnu - apzīmē Ziemas/Pavasara gaisu, kuru visi elpo.

Mūsu platumgrādos debesis martā ir gandrīz tādas pašas kā februārī, izņemot zvaigznāju lēkta laiku. Virs galvas spīd Lielie un Mazie Greizie Rati, ko martā sauc par Arkeli (arka, celt), Arkādi. Adis=Līksmis=Džiugas. Tātad Greizie Rati atver gaisa/āra arku pavasarim. Lietuvā Žemaitijā ir Džiuga kalns, kur iemiesojušies pavasara atmodas jaunumi. Latvijā tāda vieta ir Ķekavā.

WALDmiera (tagad Kasiopeja) pavasara vakaros parādās rietumu pusē. Martā to sauc par JOSTU un šajā laikā WALDmiera veic Sakaru jeb apvienošanās-savienošanās misiju. Ar savu zīmi “W” sargā visus stādus un augus, palīdz visai dzīvai radībai augt, uzplaukt (mēs augam tikai NAKTĪ). Ar jostām zintnieki savieno jaunlaulāto rokas, apsien jaundzimušo. JOSTA mūsos ir draudzības, iecietības, tolerances zīme. Tā JOSTAS zvaigznājs mudina ģimenes, tautu sasaistīties vienā mezglā un būt saskaņā ar dabu un izplatījumu. Martā debesīs Ūsiņa Zirgi ved VEJOŅU ORI (lasiet pasaku “Trīs vēja mezgli”). Februārī tos sauc par MILŽIEM. Martā Ūsiņš jau dod pavēli Dabā dīgt Zelmeņiem/Ūsām: stiprināt tos un laist jaunas atvases. Tiem pašiem zvaigznājiem katrā gadskārtā ir citi vārdi, lai izceltu valdošās īpašības, kas slēpjas katras būtnes dabā. ORE - liels vezums, šī zvaigznāja misija – būt par Atmodas avotu labam garastāvoklim, bērnišķīgam priekam, domu un jūtu lidojumam. Šajā laikā rodas vēlme izrādīt skaistas jūtas tuvākajam draugam. Visas Esības sāk draudzēties, pāroties un vīt ligzdas.

Pavasara OREI ceļu rāda RAGANAS jeb ZINTNIECES/ĀRStes zvaigznājs. Ragana ārstē ar zālītēm, dzīvo ūdeni (kūstošu ledu) un skaņām/vārdiem (dziesmām/vārdošanām). Maza piebilde - braucot caur RAGANU (netālu no Murjāņiem) vai Ragaini (Lietuvā), vienmēr palūdziet Tēvzemei, dzimtai un sev veselību. Varbūt Jūsu apkaimē ir kāds kalniņš vai akmens, kam nosaukumā ir šādas skaņas? Mūsdienās raganu tēli tiek parādīti kā vecas, nesmukas vai arī ļaunas, ka nepatīkami uz tādām skatīties. Kāpēc jāaicina sliktie Lauki? Mūsu ragana ¬- balta, gudra zintniece, skaisti un tīri ģērbta, apbruņojusies ar RAGU/GARU, ārstē=gana mūs un visu dzīvo radību, lai visiem visa ir GANA. Viņas slota – gara=domu lidojuma un Gaisa viļņu rīks. Bija un ir arī ļaunas raganas kaitnieces, bet ar tām mums nav pa ceļam. Ko sauc, tas nāk.

Vakaros mēs arī pūšam ragus, taures, svilpauniekus un sadziedamies ar kaimiņsētām, jo gaiss tik dzidrs, ka vakaros tālu skan. Reizē visi tādā veidā saziedojamies ar Dabu.
Martā ir ļoti daudz svētku. Uzrakstīšu dažus sēļu svētkus, pēc senā kalendāra, kurus jāpasvēta.

Martā 1-2. datumā svin ŪSIŅA VĒJU vai JORES (zaļu pavasara domu lidojuma) svētkus. Sēlijā šos svētkus vēl sauca Xy-Xy-Māras vai Mijas arī par ATARUŅA svētkiem. XY ir Stipru krustvēju mezgls (kā separators), kas Visumā sargā un uztur saskaņu, taisnīgumu. Dienas ir vējainas.

Datumu sauc arī par Qvakse - vista, Qvakse - varde. Padoms: tā kā mūs ik pa laikam biedē ar “putnu gripu”, saimniekiem jāliek vistu kūtī uz palodzes “dzīvu ūdeni” un palielu akmeni, lai šī zvaigznāja spēki pasargātu kūts laukus no slimībām.

7-8. datumā svin Ligzdu vai Savijas, Lāsteku svētkus ar Pūķu laišanu, gaisa pastu, spēlēm un dejām, “vēja dzirnaviņām”, rumulēšanos. Saimnieces lasa akmentiņus veselībai: darina no tiem amuletus, apliek ap puķu dobi, ieliek graudos, putraimos un miltos, lai akmentiņi ar savu lauku atbaidītu kaitēkļus, jo akmens ir Visuma spēku iemiesojums cietā veidā.

13-14. datumā - Pūpolu vai Jūras/Māras zvaigznes svētki, kad šūpojas šūpolēs, dejo, sver kaķi un apsien viņiem kokardes. Ar tām pušķo arī alus kannas, jo kokarde nozīmē enerģētisko vilni. Vīrieši atver vaļā alus mucas, jo sākas jauns Mēnesis. Brūns alus ar baltu putu apzīmē pavasara gaismu uz brūnās zemes, kā arī pavasara atmodu. Tēvi nēsā bērnus QUQRAGĀ vai šūpo uz kājas. Visi apmainās ar dāvanām.

Pavasari gaidot!

19-22. datumā ir LELLdienu, Ostāru, Welykkeliu, Zaķa, Budelnieka un citos vārdos saukti svētki, ko tagad sauc par Lieldienām un to datums katru gadu mainās, jo svin pēc baznīcas kalendāra. Senie mūsu Leeldienu svētki svinami vienmēr šajā patstāvīgā datumā (pēc senču kalendāra), tāpat kā visi citi svētki, jo mēs esam nometnieku tauta.

Laiks, jeb senatnīgā vārdā Wells (veļas, izveļas, apveļas) modina, budina lellus=kodolus, olas, visus sākumus sistēmu iekšējai pārkārtošanai. Pēc Laika mūsu Radītāja norādes tiek pamodinātas katras Esības talanti, spējas atvērties visā pilnībā (tēlaina domāšana – “…lieldienās šūpli kāru, lai TELlītes barojas”). Tie ir svētki, kas būtiski ietekmē visu gadu. Marta laiks ir arī AUS-TRĪŅas laiks, t.i., Pavasara Līgdieņa laiks.

25-26. datumā – Stārķu, Secības, Kustoņu, Wēwerišu/Cīrulīšu svētki - zemes labumu (pēc secības) modelēšanas datums. Atceros, kā pat vēl kolhozu laikos mūsu ciemā agri no rīta vīri un sievas dziedādami apgāja laukus, pēc tam sanāca kādās mājās paēst svētku brokastis. Saimnieces krāsnī zāļu tiesai karsēja sāli, ko pielika mīklai. Šādus mīklas pikucīšus deva lopiņiem, arī mums. Tās bija zāles pret visām slimībām. Lūdzu izkarsējiet sāli arī jūs, tās būs labas zāles.

Būtu svētīgi savos augļu dārzos šajā datumā (tāpat kā Ziemassvētkos) koku zaros pakarināt sudraba vai sarkanas krāsas pušķīšus/kokardes, lai tās ar savu dyvienu (2/1) sauc no debesīm labvēlīgus E viļņus un rada labu augļu ražu. Ja uzlīst lietus – tā ir zīme, ka mūsu ZIEDS (Ziedojums) ir pieņemts.

Visos marta svētkos daudz jādzied, jādejo, jārumulējas, jāšūpojas, jāizper viens otru ar zālītēm, lai vissīkākās mūsu auguma daļiņas tiktu iekustinātas un tajās apmainītos gaiss. Jāatceras uz visiem laikiem, ka Laiks=Gaiss mums audzē labas ražas un nodrošina veselību, bet mēs tikai pieskatām vai nepieskatām sevi vai arī citu dzīvo radību.

Pavasarī jāvelk drēbes vairāk zaļā un brūnā krāsā (īpašība - zaļot un bruņoties pret slimībām), šalles, apmetņi, plīvojošas lentes. Jādzer sarkanas vai plūmju krāsas dzērieni, jāēd daudz olas un biezpiena ēdieni.

Mūsu baltu dzīvesziņā martā dzimušajiem zvaigznāju un dabas ietekmē piemīt šādas īpašības: tieksme greznoties, izrādīties, izteikta oža visos līmeņos (viņi ir jūtīgi pret smaržām, tādēļ jāsaudzē elpošanas ceļi). Viņi ir apķērīgi, strādīgi, nenogurdināmi, apdāvināti ar dzelzs veselību, pilni dzīvības spēku, devīgi kā pats pavasaris, īsti dabas bērni. Bezgala mīl Tēvzemi. Ģimene un bērni - martiešu vērtību pamats. Viņi sev par nelaimi bērnus var pat par daudz izlutināt. Darbs viņiem sniedz peļņu, turību (slēdz izdevīgus līgumus). Patīk lietišķās zinātnes, mācās tikai dzīvei noderīgo. Taisnīgi, spējīgi turēt vārdu, nemīl lielīties, labāk paliek ēnā, kaut arī ir cienīgas personības. Čakli, akurāti, jūtīgi, prasīgi pret sevi un pārējiem, uzticas citiem. Dzimuši vadoņi, ap viņiem pulcējas domubiedri un citi rosīgi cilvēki, “pasviež” jaunas idejas. Viņu galvenais mērķis - priecāties par DZĪVI, tādēļ būtisks tās papildinājums ir grezna, skaista, sakārtota sadzīve un apkārtne (jāuzmanās no lieliem tēriņiem). Kārumnieki, īpaši garšo saldumi. Viņus nomāc zema tikumiska līmeņa gaisotne, tad viņi kļūst nospiesti, vāji, slimīgi un kaprīzi. Viņi spēj zelt un plaukt tikai augsta līmeņa gaisotnē.

Lai visiem Pavasarī ir Spēks un Veselība!

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

There are no replies to this message yet.
Tags

Nams ar vēsturi 1

Topic 1
Replies 0
„Lai kas tu būtu, padomniek, ieejot rātsnamā izpildīt savu pienākumu, atstāj aiz durvīm savu privāto dzīvi un tās vajadzības, dusmas, netaisnību, naidīgumu, savtību, draudzību, vēlmi izpatikt; pakļauj sevi un savas vajadzības kopienas vajadzībām, jo, kāds tu esi pret citiem – taisnīgs vai netaisnīgs, - tu stāvēsi Dievišķās tiesas priekšā”
Uzraksts virs rātes zāles durvīm Tallinas rātsnamā

Sākums

Valmieras vēstures ritējums laika gaitā bijis ļoti mainīgs. Pārticība miera gados mijusies ar postu un iznīcību daudzajos karos. 14. gadsimtā, (1323.) dokumentos pirmo reizi tiek minēta pilsētas pārvalde rāte ar vienu birģermeistaru un četriem palīgiem rātskungiem, sekretāru un bendi. Salīdzinot ar mūsdienu Eiropas Savienības tirdzniecības iespējām, būdama Hanzas savienības locekle no 1365. gada, jau komunicējusi ar Krievu zemēm un daļu Eiropas. Minētajā savienībā tolaik ietilpa ne tikai īstās, balsstiesīgās pilsētas, bet arī nelielās pilsētiņas, baudot visas lielo tirdzniecības pilsētu priekšrocības. Ordeņa piešķirtās Rīgas tiesības, kā arī tirdznieciskie sakari ar Pleskavu un Novgorodu, igauņu Tērbatu un Rēveli, Pērnavu un Vīlandi veicināja ekonomisko uzplaukumu. Interesanti būtu „ceļojot laikā” un uzzināt, - tieši kur pulcējās rātskungi, pilsētas viesi un svešzemju tirgotāji? Vācbaltu literāts Vilhelms Heine savā darbā „Piezīmes Valmieras vēsturei” (Rīga,1893.) uzskaitījis no 1374. līdz 1468. gadam gandrīz divus desmitus rātskungu, tomēr precīzu ziņu par rātsnama celšanas gadu un plānojumu viduslaikos, nav.

Mūros ieskautais un nezināmais

Kopš dibināšanas Valmierai, līdzīgi kā citām senākajām viduslaiku pilsētām visapkārt bija mūri ar sargtorņiem un vārtiem, kas veda laukā uz galvenajiem ceļiem. Mūru uzturēšana pilsētas drošības labā prasīja ne vien daudz pūļu, bet maksāja arī naudu, kuras gan, visbiežāk pilsētas rātes kasē nemaz nebija. Turklāt, 16. gs. otrajā pusē, uzlabojoties šaujamieročiem, vecie pilsētas mūri nespēja garantēt vajadzīgo drošību. Zviedru valdība (1622.) piešķīra Valmieru Akselam Uksenšernam ar noteikumu, ka „viņam jānocietina pilsēta un jāuztur garnizons”. Turpmākajos 60 gados uz rietumiem no pils vārtiem tika iemērīta apmēram 300 x 300 m liela teritorija nelielai pilsētiņai. Nosprausti regulāri kvartāli ar taisnām ielām un uzcelti jauni nocietinājumi, kurus vēl pastiprināja ar sešiem bastioniem. Vērienīgie paplašināšanās pasākumi ne vien pārveidoja Valmieru, bet arī ietekmēja tās izaugsmi.

Show map
Valmieras plāns 1797. gadā. Rātsnams (R) – tirgus laukumā stūrī, tagadējā teātra administrācijas korpusa vietā.

Lai gan zināms, ka toreizējais pilsētas īpašnieks Uksenšerna pēc 1622. gada arī atjaunojis rāti ar birģermeistaru un četriem rātskungiem, joprojām nav atrastas precīzas ziņas par rātsnama atrašanās vietu arī zviedru laikos. Pētniece Irēna Bākule izvirzījusi pieņēmumu, ka „ [..] iespējams, ka rātsnams nodedzis 1689. gada lielajā ugunsgrēkā vai gājis bojā 1702. gadā krievu uzbrukuma laikā. Tomēr arī 1688. gada plāna paskaidrojumos rātsnams nav minēts. Pirmo reizi rātsnams parādīts 1797. gada Valmieras plānā – tas atradies pretim Sīmaņa baznīcai, tirgus laukuma un Pēterburgas ielas stūrī. 20. gadsimta 30. gados fotoattēlos redzama vienstāva koka ēka, kurai ir augsti virspamati un augsts divslīpju kārniņu jumts ar nošļaupumiem galos. Rātsnams sastāvējis no lielākās pamatēkas un ar piebūvi pievienotas mazākas ēkas. Pamatēka bija būvēta simetriska – ieejas durvis atradās uz galvenās ass, bet katrā durvju pusē bija trīs logi; ārdurvju vērtnes ar rokoko stila rotājumiem [..]”(Rātsnami Latvijas pilsētās –Zinātne, 2001.)

Pašā viducī

VECAIS RĀTSNAMS 1920. to gadu beigās.

Patiešām, pēdējā rātsnama adrese, gadus simts atpakaļ, būtu bijusi uz kuvēra (vēstules I.Z.) rakstāma kā Pēterpils iela 3. Nams atradās parocīgā un ērtā vietā, pašā pilsētas viducī, tirgus laukuma malā. Ir zināms, ka savulaik, pamatojoties uz pilsētas valdes 1791. gada 19. augusta lēmumu, īpašums zemesgrāmatā reģistrēts ar reģistra Nr. 2. Pirmās Latvijas valsts laikā, 1920. tos gados, mainījās valdes nama oficiālā adrese - Lāčplēša iela 3. Bet vislielākās pārmaiņas sagaidīja pašu veco rātsnamu, jo 1926. gadā, speciāli pilsētas pašvaldības vajadzībām, tika pārbūvēts bijušais Dr. G. Apiņa nams Rīgas ielā 33. Tam uzcēla otro stāvu, iekārtoja telpas pārvaldei un ierīkoja sēžu zāli 250 personām. Taupīja un naudu pašvaldības budžetā skaitīja arī tolaik, jo kopējās izmaksas nepārsniedza plānotos trīsdesmit tūkstošus - Ls. 28.000. Kāpēc bija jāpārceļas uz jaunām telpām? Esošais rātsnams administrācijas vajadzībām vairs neatbilda. Bija nepieciešamas jaunas un laikmetīgas telpas. Bez tam, toreizējā pilsētas pašvaldība nemaz neslēpa viedokli, kuru atbalstīja arī daudzi no valmieriešiem, ka vecais nams ir morāli novecojis un ir „ kā kauna traips jaunās un plaukstošās Latvijas apriņķa pilsētas statusam”. Protams, ka bija tomēr nedaudz žēl šķirties no tik pierastā un vairākās valmieriešu paaudzēs tik ļoti sarastā vecā nama. Te vairākās paaudzēs „iegrāmatots listēs” katrs Valmieras pilsonis, sākot no dzimšanas un izsvītrots no iedzīvotāju reģistra, ja bija devies tālākā ceļā Dieva mierā… 1930. gados bijušā rātsnama telpās darbojās Putniņa mehāniskās darbnīcas.

1970. gadā šajā vietā uzcēla Leona Paegles Valsts drāmas teātra jauno korpusu, bet izrādās, ka rātsnams tomēr palicis „iemūžināts” saistībā ar kreisstiesas tulku un norakstītāju (apriņķa tiesas rakstvedi) Jāni Ruģēnu (1817.-1876.).

Taisnību meklējot

Viens no Ruģēna niknākiem ienaidniekiem bijis rātskungs Prāmss. Pēc dažām vecajam dziesminiekam nodarītām pārestībām no rātskunga puses, kādu rītu, kad tas, kā parasti, cienīgi gājis uz rātes namu, Ruģēns sagaidījis Prāmsu uz tirgus laukuma. Kad Prāms cienīgi tuvojies Ruģēnam, tas noliecies rakņājies saslauku čupā. –„Ko jūs, Ruģēn, tur meklē? ”Prāmss jautā rakņātājam. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,” dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Par tik bezkaunīgo atbildēšanu rātskungs dusmās sācis kliegt un saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildīja arī Valmieras pilsētas policista vietu. Vācu kungs dodas uz rātes pusi, bet piesauktais likumu sargātājs Jēkabs nu strauji tuvojies taisnības meklētājam. [..] „Tas palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, Ruģēns atgriezies sabāž rokas bikšu kabatās un, izgāzis krūtis, smejas par ķērāju”.

Mērkaķis rātes namā

Otrs Ruģēna ienaidnieks bijis kreistiesas arhivārs Ulpe. Kādu rītu Ruģēns uz tirgus laukuma saticis kādu dūšīgu lauku veci. –„Paklau, onkul, vai tu negribi redzēt mērkaķi? Īstu?” Uzrunātais atbildējis, ka grib gan „Sen neesmu viņu redzējis, bet cik tā špāse maksā?”. –„Ko nu nieku maksā,” Ruģēns mierinājis. „Par rubli brīv` arī pakaitināt.” –„Nu labi, es paņemšu arī pātagu līdzi.”. Vecais atstājis ratos sievu, bet pātagu paņēmis līdzi. Ruģēns ievedis ziņkārīgo dzīvnieku mīļotāju, izstāstot, - kā ieiet un mērkaķi atrast. Vecais, pātagas kātu saujā spiezdams, iegājis kancelejā, kur patiešām sēdējis pats Ulpe. Ar izspiedušos zodu, pliku zemu pieri un košu vīriešu rotu - kupliem matiem pakausī. Večuks ar smīnu raugās „zvērā”. Tas atkal ļoti izbrīnījies raugās ienācējā… Pārsteigts, jo pieradis pie zemnieku godbijības, arhivārs, pār brilli lūrēdams, jautājis, ko šim vajagot. „Gluži kā cilvēks!” vecais nobrīnījies. „Un runā! Jāpakaitina!”. Nu ņiprais večuks apmulsušo rātes darbinieku sāk bakstīt ar pātagas kātu. „Ko, tu, lop`, dar`?” - Ulpe iesaucies un uzlēcis kājās. „Tas cilvēk` ir traks!”- „Ej nu, mērkaķi! Par rubli varu tevi pakaitināt,” „Ņerr - ņerr.” Parādi zobus!”. Protams, ka tūliņ un nekavējoties aktīvais dabas draugs arestēts. Izprašņājot, atklājies, ka pie vainas, protams, ir atkal Ruģēns, kas „[..] kā jau visos bīstamos momentos, jau pārceļojis pār tiltiņu pagasta teritorijā”.

Rātslaukums

REVOLŪCIJAS VĒJOS. Rātslaukumā 1917. gada aprīlī – ar sarkanbaltsarkano karogu un prasībām pēc miera, darba un maizes.

Joprojām - pilsētas sirds. Pie Sīmaņa baznīcas un Valmieras Domes ēkas. Vienmēr sakopts. Tas kļuvis atkal ne vien par pilsētas centrālo laukumu, bet arī par iecienītu atpūtas vietu ar dažāda rakstura pasākumiem un Jaunā gada sagaidīšanu. Gadsimti un kari vairākkārt mainījuši gan tā izskatu, gan funkcijas. Pie „špriču mājas” mundieros svinīgajās parādēs maršējuši pažarnieki. Ar un bez ūsām, spožām ķiverēm un daiļo dāmu sajūsmas skatu pavadīti! Vīzīgos un lepnos vācu kungus, Pirmā Pasaules kara laikā, 1917. gadā nomainīja skarbi vīri, kas atkal prasīja taisnību - „izbeigt karu un piešķirt zemi”, bet 1920. gada 18. novembrī Rātslaukumā, pie pilsētas valdes ēkas, Latvijas valsts otrajā dzimšanas dienā valmieriešus uzrunāja toreizējais pilsētas galva Alberts Ziediņš. 1940. g. agrākās ugunsdzēsēju depo ēkas vietā, laukuma ārmalā uzcēla modernu divstāvu viesnīcu „Tērvete” ārvalstu tūristiem, kas dotos uz vasaras olimpiskajām spēlēm Helsinkos.

Pēc 2. Pasaules kara viesnīcai, nu jau ar nosaukumu „Gauja”, klāt piebūvēja (1965.) trešo stāvu. Vidējās paaudzes valmierieši noteikti atcerēsies 70.-80. gados populāro kafejnīcu „Sīmanīti”. Divatā vai kopā ar draugiem iemalkot tasi kafijas un nobaudīt leģendārās „Vecrīgas” kūciņas kāroja ikkatrs! Mūsdienās Rātslaukumā, rudenī (oktobrī) atkal notiek ikgadējais Simjūda gadatirgus. Gadsimtos mērāma vēsture arī kādreizējiem mazajiem iknedēļas tirgiem; no viduslaikiem līdz pat 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem (1936.) rātslaukums – to tradicionālā norises vieta. Neskatoties uz lielķibeli, labi apmeklēts bija Ziemassvētku tirdziņš, kurā piedalījās amatnieki, dažādu rokdarbu tirgotāji un gluži kā senākajos laikos, gaisā vējoja kanēļa un piparkūku smarža. Bet, ko nu vairs par ziemu, gaidīsim pavasari!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

There are no replies to this message yet.
Tags

Valmieras puikam Adalbertam Bubenko - 100. 1

Topic 1
Replies 0
Valmieras puikam Adalbertam Bubenko - 100.

Latvijas soļošanas vēstures spožākā zvaigzne valmierietis Jānis Daliņš, kuram novembrī bija 105. gadu jubileja, ir pazīstams daudziem sporta dzīves cienītājiem. Mazāk zināms ir otrais mūsu olimpietis soļošanā valmierietis Adalberts Bubenko. Janvārī viņam būtu 100 gadi.

A. Bubenko dzimis 1910. gada 16. janvārī. Viņa tēvs strādāja par lokomotīves vadītāju mazajam bānītim un brīvajos brīžos nodarbojās ar sportu. Arī trīs dēli pievērsās sportam. Vecākais brālis Eduards nodarbojas ar skriešanu, Adalberts kļuva par soļotāju. Abi dzimuši igauņu zemē Moisekilā. Jaunākais brālis Jānis dzimis Valmierā un beidza studijas Latvijas Universitātē.

Adalberts Valmieras Sporta dārzā soļošanas ābeci apguva pie Jāņa Daliņa, soļošanu nepameta arī studējot tirdzniecības zinātni Rīgā un vienlaikus strādājot Armijas ekonomiskajā veikalā, kur vadīja delikatešu nodaļu, darbā nostaigājot vairākus kilometrus. Bieži uz darbu ņēma arī sporta apģērbu, lai vakaros trenētos. Pirmie lielākie panākumi sportā sasniegti 1930. gadā tikai 20. gadu vecumā, kad viņš uzstādīja trīs jaunus Latvijas rekordus – 15, 20 un 25 km soļojumos un izcīnīja Latvijas meistara titulu 25 km distancē.

1930. gada 30. - 31. jūnijā Rīgā notika starptautiskās sacensības soļošanā, par tām prese rakstīja: „…negaidīti braši soļo kopā ar J. Daliņu otrs valmierietis Adalberts Bubenko. Viņš visā klusumā Valmierā kopā trenējies ar Daliņu un tagad rāda, ko īsti var, kad konkurence spiež. Bubenko šoreiz pārspējis pats sevi, izdevās vairāk, kā citi gaidījuši, kā pats cerējis…”.

1931. gada 30. un 31. maijā Rīgā un 7. jūnijā Valmierā notika starptautiskās vieglatlētikas sacensības, kas pieredzēja nebijušu skatītāju pieplūdumu. Rīgā sacīkstes apmeklēja 12000, bet Valmierā 5000 skatītāju, kaut Valmierā toreiz dzīvoja ap 8000 iedzīvotāju. 1931. g. 12. jūnijā laikraksts „Valmierietis” rakstīja – „…nekad vēl Valmierā nav bijušas starptautiskas sacīkstes ar pasaules rekordistu piedalīšanos. Tas ir pierādījums tam, ka minētie pasaules rekordisti ciena mūsu Daļiņa sportista spējas un viņa personīgās īpašības”. Skatītājus nepievīla arī valmierietis Adalberts Bubenko, kurš ieguva trešo vietu.

Uzmundrinoši līdzjutēju saucieni „nesteni, Bubi! Griez!, „Bubīti sarauj !” bija dzirdami daudzās sacensības. Viņam sanāca labi, kaut soļoja pasmagi, nošķiebis galvu uz vienu pusi, bet soļošanas stils bija korekts. Labāk padevās garas distances, īsajām pietrūka ātruma.

1932. gadā sezonai beidzoties, Eiropas labāko soļotāju ranga tabulā J. Daliņš (nu jau olimpiskais vicečempions) ar 48 punktiem bija otrais, bet labāko soļotāju desmitnieku noslēdza A. Bubenko ar 12 punktiem.

Valmieras puikam Adalbertam Bubenko - 100.

1933. gadā 25 km distancē soļošanā A. Bubenko otro reizi izcīnīja Latvijas meistara titulu un toreiz tik populārajās „Šķērsam Berlīnei” sacensībās 67 dalībnieku vidū ieguva 5. vietu. 1934. gadā uz šīm sacensībām Adalberts aizbraukt nevarēja līdzekļu trūkuma dēļ, taču gada noslēguma labāko soļotāju sarakstā 5 un 10 km distancē ierindojās 2. vietā.

1936. gads bija atkal olimpiskais. Uz XI olimpiādi Berlīnē no Latvijas pretendēja trīs soļotāji – Daliņš, Krūkliņš, Bubenko, kurš pēdējās pārbaudes sacensības 40 km distancē uzvarēja. Pirms brauciena visi trīs trenējās Valmierā, bet pēdējo nedēļu – Mellužos. Cerības bija vis optimistiskākās. Favorīts neapšaubāmi bija J. Daliņš, kurš cerēja uzvarēt, uz to cerēja arī visi Latvijas līdzjutēji. Tāpat kā Losandželosā 1932. gadā, arī Berlīnē bija paredzēta tikai viena distance - 50 km.

No Adalberta Bubenko atmiņām: „5. augustā plkst. 14 uz starta nostājās 33 dalībnieki…Laiks bija nemīlīgs un vēss. Mēs – trīs latvieši, Švābs, anglis Vitloks un vēl daži, turējāmies kopā. Astotajā kilometrā angļu tiesnesis bez brīdinājuma noņēma A. Krūkliņu, bet J. Daliņš kāpināja tempu un aizsteidzās pie līderiem. Komandas vadītājs Alberts Rumba ziņoja, ka esmu 17. vietā, bet tempu kāpināju un pusceļu veicu kā astotais. Daliņš izstājās 36. km. 43. km izvirzījos 3. vietā. Savu trešo vietu nevienam vairs neatdevu. Trūka jebkādas informācijas, cik tālu Švābs un Vitloks. Tikai beigu daļā, kur varēja pārredzēt ceļu, ieraudzīju priekšā Švābu. Biju viņam krietni tuvojies, bet noķert bija par vēlu. Pēc sacensībām biju ne pārāk noguris, taču arī nesvaigs. Biju pirmo reizi mūžā nosoļojis tik garu gabalu. Domāju, vai tik distance ir pareizi izmērīta, ka esmu sasniedzis tik labu rezultātu…” No uzvarētāja angļa H. Vitloka valmierieti šķīra 2 minūtes. Neviens nebija gaidījis no A. Bubenko tik labu sniegumu! Taču latviešu mītnē atmosfēra bija drūma: visi bija sašutuši par tiesneša rīcību (noņēma no trases it kā aiz pārskatīšanās) attiecībā pret uzlecošu soļošanas zvaigzni Arnoldu Krūkliņu, vēl jo vairāk tāpēc, ka latviešiem iepriekšējā dienā nevajadzēja soļot pārbaudes sacensībās, jo viņu soļošanas stilu uzskatīja par labu. Jāņa Daliņa soļošanas stils vispār tika uzskatīts par nevainojamu. J. Daliņš istabā esot nemitīgi staigājot runājis: „…es nesaprotu, kas noticis…”, bet Bubis – raudāja! Kad jautājuši par ko, esot atbildējis, ka žēl Daliņa!

Sagaidīšana Rīgā tomēr bijusi sirsnīga. Valmierieša A. Bubenko bronza soļošanā un rūjienieša E. Bietaga sudrabs grieķu-romiešu cīņā līdz 87 kg olimpiādē bija varens sniegums! A. Bubenkam ticis daudz dāvanu, bet priekšniecība paaugstinājusi algu.

Kopumā 1936. gads Latvijas soļotājiem bija veiksmīgs; Eiropas valstu soļotāju ranga tabulā Latvija ieņēma otro vietu aiz Zviedrijas, bet A. Bubenko individuāli ieņēma 6. vietu.

1937. gada pavasarī latviešu soļotāji guva necerētu panākumu – beidzot uzvarēja tradicionālajās „Šķērsām Berlīnei” komandu vērtējumā un pirmo reizi uz Rīgu atveda ceļojošo balvu. 90 dalībnieku konkurencē Daliņš bija trešais, Priga piektais un Bubenko – devītais. Valmieras līdzjutēji atkal skandināja: „Valmieriešiem soļot nieks, uzvarēt - tūkstoš prieks!”.

Taču panākumi ne vienmēr bija izšķirošais faktors, lai varētu piedalīties sacīkstēs. Tā 1938. gadā uz Eiropas otrajām meistarsacīkstēm vieglatlētikā Parīzē A. Bubenko netika līdzekļu trūkuma un ne organizētības dēļ. Eiropas meistarsacīkstes šoreiz notika bez latviešu soļotāju līdzdalības. 1939. gadā Latvijas 10 labāko soļotāju sarakstā A. Bubenko vārds vairs neparādās, arī okupācijas gados sacensību pieteikumos viņa uzvārds nav redzams.

A. Bubenko 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz Kanādu, kur tāpat kā Valmierā nodarbojās ar tirdzniecību. Latviešu sabiedriskajā dzīvē nepiedalījās, tomēr vēl reizi mūžā „nosoļoja” 50 km – šoreiz kā skatītājs 1954. gadā Melnburna olimpiskajās spēles vērojot un jūtot līdz „pirkstgala-papēža” meistariem.

Olimpiskais bronzas soļu īpašnieks, Valmieras puika Adalberts Bubenko Aizsaules dārzos iesoļoja 1983. gadā 7. jūlijā, apglabāts Toronto.

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

There are no replies to this message yet.
Tags

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.) 1

Topic 1
Replies 0
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Valmierai ir senas sporta tradīcijas. Valmieras Riteņbraukšanas biedrība dibināta jau 1891. gadā. Vēlāk šis gads tiek uzskatīts par sporta biedrības dzimšanas gadu. 1912. gadā sporta organizācijas vadību pārņēma latvieši. Par priekšnieku bija ievēlēts aktīvais Valmieras sabiedriskais darbinieks un labdaris Dr. G. Apinis. Galvenais sporta veids bija riteņbraukšana. Sacensības notika ar Rīgas, Valkas un Tērbatas sportistiem. 1912. g. Limbažu ielā izbūvēja 273 metrus garu velotreku ar sarkanā māla segumu un ar zemes uzbērumiem galos, tautā sauktus par „kurvjiem”.

Eduards Lācers

Valmierietis Eduards Lācers bija viens no ievērojamākiem „vācu laiku” sportistiem, viens no Valmieras sporta biedrības dibinātājiem. Liels riteņbraukšanas ekskursiju rīkotājs un to dalībnieks. Apbraucis Vidzemi, Kurzemi, Igauniju. Piedalījies riteņbraukšanas stafetē pret pasažieru vilcienu no Rēveles līdz Rīgai. Sportisti vilcienu apdzina par pusotru stundu. Viņa pirmais ritenis bijis ar priekšējo lielo un pakaļējo mazo riteni.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Līdz 1912. gadā Valmierā Sporta biedrību vadīja vācieši, bet 1907. gadā Rīgā nodibināja pirmo latviešu riteņbraucēju biedrību „Marss”. Vēlāk tieši latviešu sportisti bija vadošie Krievijā un piedalījās 1910. gada olimpiādē Stokholmā. Valmierā no 1910. g. līdz 1920. gadam riteņbraukšanas meistari bija Oļkalns, Ārglats, Bodnieks, Tarvītis.

Braucamrīki bija smagi. Pirmais ritenis svēra 3 pudus (48kg). Viss rāmis sastāvēja no pildītiem roriem. Spieķus, rumbiņas iegrieza ar vindām. Ar tādu ilgi pabraukt nevarēja, jo spieķi vienmēr leca laukā. Toreizējiem riteņbraucējiem bija nepieciešams plēšu pūtējs smēdē. 20. gs. 20. gadu sākumā braukšanai izmantoja ārzemēs ražotus sacīkšu ratus, piemēram, angļu firmas ,,Osman”, gan Rīgā, Bukses darbnīcā darinātus divriteņus.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

20. gs. 20. gados bija riteņbraukšanas uzplaukums Latvijā, sevišķi treka braucienos. Riteņbraukšanas sporta biedrību pārdēvēja par Valmieras Sporta biedrību. Biedriem ieeja bija par brīvu. Kārtējie riteņbraucēju mači notika četrreiz gadā, bieži kopā ar soļošanu. Uz sacensību vietu devās gājienā, pūtēju ragu mūzikai skanot. Parādi vadīja viens no riteņbraucējiem-vecmeistariem ar riteni pie rokas un medaļu lenti pie krūtīm. Pirmie gājienā soļoja vieglatlēti kolonu noslēdza riteņbraucēji ar velosipēdiem. Parasti sacensību programma bija 1 km sprinta brauciens un 5 km distance, kurā izcīnīja ceļojošo balvu. Ja bija uzvarēts 3 gadus pēc kārtas, kā arī pavisam 5 reizes, tad balva pārgāja sportista īpašumā. Par pēdējo cīnījās ilgus gadus, līdz to ieguva vairākkārtējais Latvijas čempions šosejā un trekā Arvīds Immermanis.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Tiesāja Valmieras ,,elites” sabiedrība. Toreiz tā bija goda lieta. Sacīkstēs piedalījās braucēji no Rīgas, Ventspils, Liepājas, Jelgavas un Tartu. Valmierieši brauca atbildes vizītēs. Lai piesaistītu vairāk skatītāju un atrastu jaunus riteņbraukšanas talantus, sacensību organizatori mēdza izsludināt 1 km treka braucienus dāmām un kungiem no skatītāju vidus. Reiz šādā braucienā pieteicās Valmieras ģimnāzijas audzēkne Elza Piešiņa (Rubļevska). Turpmāk viņa ar A. Verjovkinu, L. Ķerpi un Freimani bija tās pirmās valmierietes, kuras startēja visās sacīkstēs, kur vien bija „dāmu” braucieni.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

20. - 30. gados Valmierā bija pazīstami tādi treka riteņbraucēji kā Aleksejs Fjodorovs, Nikolajs Kuļikovskis, Jānis Pelsis, Kārlis Pelsis, Jānis Rozītis, Jānis Auris, Pēteris Dēdiņš, Vilis Grāmatiņš. Spēcīgi šosejas braucēji bija Jānis Geldbergs, Jānis Auris. Šosejas sacensības toreiz notika uz lauku ceļiem. Parasti brauca Valmiera – Burtnieki - Valmiera un Burtnieki – Valmiera - Burtnieki. Starts tika dots ar 2 minūšu intervālu.

Valmierā toreiz bija 6 divriteņu remonta darbnīcas, bet Valmieras Sporta biedrības velomehāniķis Priede pats izgatavoja treka sacīkšu divriteņus. Valmierieši varēja izvēlēties dažādus velosipēdus. No Pētera Pūka sludinājuma „Valmierietī”: ”Kā arvien, tā arī tagad Valmieras un apkārtnes vienīgais priekšstāvis uz slaveniem velosipēdiem P. Ozolnieks - „Grand-Prix”, a/s G.Erenpreisis un b-ri- „Omega” un „ Latvello-Standart”, „Special” esmu es. Bez tam šogad savu noliktavu no jauna papildinu ar visu iecienītiem G. Ērenpreiss - Original velosipēdiem, caur ko manā veikalā ir sakopoti visu slavenāko Latvijas fabriku velosipēdi un pircējiem atkrīt liela staigāšana, meklējot vadošās markas. Izdevīga daļa nomaksa”.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

20. gs. 20. - 40.gados riteņbraukšanas sacensības plaši rīkoja pagastos. Īpaši izcēlās Burtnieki, Brenguļi, Kocēni, Rūjiena, Dikļi. Dzimtas puses godu aizstāvēja burtniecieši Artūrs Devīts, Artūrs Priede, Raimonds Ozolants, Vilis Blūms, Vilis Ķipiņš un citi. No Valmieras un apkārtējiem pagastiem labi startēja Arnolds Bunte, Vilis un Roberts Trunti, Elmārs Tīrons, Jānis Kreilis, Vilis un Vilma Grinberģi.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

1936. gadā Latvijā notika pirmais „Vienības brauciens”, kurā piedalījās 1200 dalībnieku. Tas notika ar prezidenta Kārļa Ulmaņa svētību, ar domu vienot tautu, popularizēt jaunatnes vidū stipru, veselu garu. Prezidents pats arī apbalvoja uzvarētājus. Īpaši sekmīgs Valmieras puses riteņbraucējiem bija ceturtais „Vienības brauciens” 1939. gada 26. un 27.augustā. 5300 braucēju konkurencē 2. klasē uzvarēja Artūrs Priede (Burtnieki), bet 4. klasē ātrākais bija Vilis Trunts (Brenguļi). Dāmu klasē ar sacīkšu divriteņiem trešā bija Vilma Grinberga (Trikāta). Tā saucamajā Valmieras apriņķa klasē uzvarēja Kārlis Tīrons.

Un kaut K. Ulmani vairs nav mode citēt, atļaušos fragmentu no viņa vēlējuma Vienības brauciena dalībniekiem 1938. gadā.

„Riteņbraukšanas sports ir tāda sporta nozare, kura patiesi un visā īpatnībā pelna vārdu – tautas sports. Neviens cits sporta veids nevar apvienot tik daudz dalībnieku, nevienā citā sporta veidā nav iespējams cilvēkiem tik plašos apmēros un tik lielā skaitā piedalīties. Mēs redzam, un visi, kas divriteņus lieto, to zina, - ka ar divriteņiem mēs var apbraukāt mūsu zemi un izjust arvien dziļāk viņas skaistumu. Es vēlos, lai arī sportā izpaužas mūsu uzņēmība, spējas, spēks. Jo spožāk tas izpaudīsies, jo dziļāka un lielāka taps paļāvība un ticība sev, mūsu zemei, mūsu tautai un valstij”.

Valmieriešiem neizpalika veiksme, startējot arī starptautiskās sacensībās. 1939. gadā Vācijā, braucot 170 km distanci, Arnolds Bunte izcīnīja 7. vietu, bet Baltijas meistarsacīkstēs Latvijas valsts izlases sastāvā viņš uzvarēja un ieguva jaunu valsts rekordu Valmieras stadiona atklāšanas svētkos. 1940. gadā Arnolds Bunte izcīnīja otro vietu 100 km distancē.

Visus labus nodomus izjauca karš. Kara laikā sporta dzīve turpinājās, bet lielā sajūsma un prieks bija noplacis, taču drīz pēc kara Valmieras riteņbraucēji atkal segloja savus „dzelzs rūmākus”, un jau 50. gadu sākumā Valmieras riteņbraucēji plūca laurus ne vien Rīgā, bet arī plašā Padomijā.

Piecdesmito gadu sākumā sports bija sadrumstalots starp vairākām sporta biedrībām, taču sporta veidi, īpaši riteņbraukšana kļuva masveidīgi.

1949. gadā sacensībās „Gruzijas kara ceļos” 414 km distanci valmierietis A. Bunte veica otrais. PSRS meistarsacīkstēs 30 km riteņbraukšanas krosā Maskavā viņam bija pirmā vieta.

20 gs. 40. - 50. gados pazīstami Valmieras riteņbraucēji bija; E. Martinsone, L. Riekstiņa, J. Borsukovs, K. Dreimanis, A. Pelcbergs, J. Lūsis, A. Siliņa, A. Ozola, N. Teterovska un citi. PSRS sporta meistara titulus saņēma J. Martinsone, H. Japiņš un citi.

Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)
Riteņbraukšanas sports – tautas sports (Valmieras riteņbraucēji līdz 20. gs. 60. g.)

Valmieras Novadpētniecības muzeja,
vēstures speciāliste Regīna Valtenberga

There are no replies to this message yet.
Tags
Latest reply
, artaslesere: Saistībā ar Ziloņu ielas nosaukuma…
Tags

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100 1

Topic 1
Replies 0
Kazlovu dzimta ap 1909. - 1910. gadu. 1. rindā no labās māte Kristīne Kazlova ar Martu klēpī; 2. rindā vidū vecaistēvs Kārlis Kazlovs; 3. rindā vidū tēvs Jānis Kazlovs, pa labi tēvabrālis Kārlis.

Marta Kazlova-Alberinga dzimusi Valmierā Jāņa un Kristīnes Kazlovu ģimenē. Kazlavu dzimta nāk no Valmieras apkaimes. Vectēvs Kārlis Kocēnu muižā bija mucinieks, vēlāk pārcēlās uz Valmieru, kur netālu no pareizticīgas baznīcas uzbūvēja savu māju. Tur arī piedzima Martiņa.

Marta Alberinga 1928. gadā. Valmierā.

1909. gadā Marta mācījās Valmieras pamatskolā, vēlāk Rīgas baleta skolā pie A. Fjodorovas un B. Vīgneres. Mīlestība uz deju Martai sākās jau bērnībā, redzot toreiz ievērojamās baletdejotājas Elvīras Rones priekšnesumu Valmierā. Māte viņas velmi dejot sākumā neatbalstīja, bet vēlāk piekrita meitas izvēlei. Mācoties Beatrises Vīgneres studijā Rīgā, skolotāja ieteica Martai pievērsties tieši spāņu dejām. 1933. gadā Marta Alberinga ieprecējās slavenajā Alberingu dzimtā. Viņas vīra krusttēvs Arturs Alberings bija Latvijas vairākkārtējais Zemkopības ministrs un Ministru prezidents. 1937.gadā Marta Alberinga devās uz Franciju, lai mācītos pie slavenajiem spāņu deju pasniedzējiem Vinsenta Eskudero, Terezīnas un Deherēras. Martas Alberingas pirmais solodeju vakars notika 1940. gada 12. februārī Rīgas Latviešu biedrības namā kopā ar baletdejotāju Arvīdu Ozoliņu.

Komponists Volfgangs Dārziņš par šo koncertu rakstīja:
„Marta Alberinga, redzams, visai rūpīgi studējusi spāņu dejas tradīcijas. Māksliniece teicami pārzina spāņu dejas formu, labi pārvalda ārējo tehniku. Jāatzīmē viņas izkoptā kastanjetu spēle, papēžu piesitienu māka, ”knipju” tehnika. Viņas dejojums būtu jo pārliecinošāks, ja saskatītu tajā vairāk artistiskas dzirksts.”

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Tieši artistiska dzirksts vēlākajās uzstāšanās bija nevainojama un aizraujoša! “Balto un garo rišu šlepi meistarīgi viņa izvadīja “Fandango”. “Habanērā” Marta sauca – nāciet dejojiet visi, tas ir skaisti!.. Deju “Flamenko” varēja skatīties un skatīties balto rišu mirgojumu dēļ… Visu Martas deju karaliene bija “Korrida”. Tā bija uzvara pār tumšajiem spēkiem, taču visvairāk pārsteidza Martiņas stāja pēc uzvaras – tas bija īsts triumfs,” tā savās atmiņas rakstīja Ausma Lēmane, sporta deju trenere no Liepājas teātra laikiem.

Pirms kara Martai izdevās sniegt tikai dažus koncertus. “Vairāki mani solo vakari bija arī Kauņā, kur mani fotografēja slavenais latvietis Kārlis Bauls. Tās ir manas labākās fotogrāfijas, tamdēļ vienmēr liku tās uz savām afišām.”

Studija K. Baulas, Kauņa

Kara laikā māksliniece sniedza koncertus latviešu karavīriem frontē un viņai izveidojās draudzīgas attiecības ar Latvijā izvietotās spāņu Zilās divīzijas karavīriem, kuri Martu dievināja. Pēckara gados Marta Alberinga bija Liepājas muzikālā teātra soliste, horeogrāfe un mākslinieciskā vadītāja, bet viņas vīrs Valfrīds Alberings spēlēja Liepājas simfoniskajā orķestrī. 1946. gadā Marta piedalījās estrādes mākslinieku konkursā Maskavā, kur saņēma laureātes diplomu. Pēc atgriešanās Rīgā viņa sāka strādāt Latvijas Valsts filharmonijā. Sekoja uzstāšanās dažādās Padomju Savienības pilsētās, bet nekad neizdevās apmeklēt ārzemes.

Kopā ar dejotāju Mahmudu Esambajevu, Maskavā, 1959. gads.

“Man ir bijis daudz partneru. Ar Osvaldu Lēmani dejojām divas dejas. Tad ar Viktoru Ozoliņu. Ar Gunāru Ilziņu daudz braukājām pa bijušo Padomju Savienību. Maskavā dejoju ar Lielā teātra solistu Georgu Tarabanovu. Ar Aleksandru Lembergu mēs bieži uzstājāmies kopā…divus gadus kopā ar Esambajevu: viņš dejoja savas indiešu dejas, bet es spāņu. Iestudējām arī abi kopā vairākas spāņu dejas, piemēram, ‘’Bulerias’’. Kad abi iznācām uz skatuves, izskatījās vareni – vienmēr visa zāle sajūsmā kliedza, un mēs bisējām.”

M. Alberingas koncertturnejas notika pa visu plašo Padomju Savienību. Viņa uzstājās gan Vorkutas zelta raktuvēs, gan Maskavas Lielajā teātrī: “Mums katru vakaru koncerti dažādos fabriku klubos, dārzos. Publika ir ļoti nesavaldīga, nāk uz garderobi paskatīties uz čigānieti. Kad koncerta beigās visi sanākam uz skatuves, no skatītāju puses atskan nemitīgi kliedzieni: “Samoi lučšei ciganke-pašai labākai čigānietei”

Māksliniece (sēž) pēc autovadītāja tiesību iegūšanas, 1933. g.
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Marta Alberinga viena no pirmajām Latvijas sievietēm, kurai kopš 1933.gada bija auto vadīšanas tiesības. “Pati pie sava auto tiku 1951. gadā. Manu “Pobedu” pazina visi, vēl tagad atceros tās numuru. Kopu to un mīlēju. Kā lai to nemīlētu, ja ar to izbraukāju krustu šķērsu pa visu Latviju, dodoties uz koncertiem un visu trupu un smagos čemodānus vadājot.”

Aktīvu koncertdarbību dejotāja beidza, kad saslima viņas māte. Tomēr līdz 1962. g. pāris reizes Marta Alberinga uzstājas dažos koncertos Latvijā. Daudzi viņu atrunāja no pārsteidzīga soļa, bet meita nolēma ziedoties mātes kopšanai. Kopš Martas Alberingas atvadīšanās no skatuves, neviens spāņu dejas izpildītājs Latvijā tik emocionāli un profesionāli vairs nav dejojis. “Nemaldīšos, ja teikšu, ka spāņu dejā var izdzīvot dzīvi, nemaz nesaprotot valodu. Šīs tautas dejas kultūra stādāma augstāk par visām citām tautu dejām. Pasakainais krāšņums raisījās liegi dejotā “Serenādē”, elegances skaistums atklājās dejā ar lielo sombrero “Tango”, kuru Martai vienmēr nācās atkārtot… ”, tā Ausma Lēmane.

Valfrīda Alberinga 50 gadu jubileja. No labās jubilārs, vidū E. Tons, M. Alberinga un vīra māsa Rasma, 1956. g.

Martas un vīra Valfrīda Alberingu vaļasprieks bija mākslas priekšmetu kolekcionēšana. “Pie tā, ka sākām kolekcionēt, ir vainīgs Alberings. Manam vīram bija talants gan zīmēšanā, gan mūzikā. Viss sākās ar Jāņa Tīdemaņa gleznu “Osta Francijā”, ko Alberings tajā gadā, kad apprecējāmies, nopirka par simts latiem.” Daļa Martas un Valfrīda Alberingu 30. – 40. gadu sākumā kolekcijas tika zaudētas kara laikā. Aktīvā kolekcionēšana atsākās 50. gados, kad Martas Alberingas augstie koncertu honorāri ļāva iegādāties ļoti augstvērtīgus mākslas priekšmetus, mēbeles, gleznas. Tomēr intensīva krājuma papildināšana apstājās, līdzko viņa pārtrauca koncertdarbību. Noteicējs mākslas priekšmetu izvēlē bija V. Alberings, kuram šajā jomā bija zināšanas un gaume.

Martas Alberingas portrets, mākslinieks Valdemārs Tone.

Slaveno, skaisto dejotāju gleznojuši tikpat slaveni tā laika mākslinieki: “Mani gleznojuši vai veidojuši skulptūrā septiņpadsmit mākslinieki. Pirmais bija Jānis Vecrumba. Mani portretēja arī Jānis Roberts Tilbergs, Konrāds Ubāns, Ērika Romāne, Džemma Skulme, Ludolfs Liberts…”

1995.gadā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā Alberingai veltīto izstādi apmeklēja spāņu dejotāji. Viņi bija bezgala iepriecināti, ka Latvijā mīt cilvēks, kurš visu savu dzīvi ir popularizējis viņu dejas un kastaņešu spēli. Nākošajā gadā sekoja Spānijas valdības ielūgums apmeklēt Spāniju. Šis bija Martas Alberingas pirmais ceļojums uz sen ilgoto sapņu zemi.

Barselonā ar Valmieras muzeja direktori Mirdzu Salnīti

Šo braucienu viņa uzskatīja par sava mūža lielāko balvu. “Kad lidojām pāri Spānijas robežai, Marta Alberinga sāka spēlēt kastaņetes. Spāņi slepus lūrēja, kas to dara. Šodien kastaņetes spēlē vairs tikai retais, tie, kuri mācās flamenko skolās. Ja kāds ārzemnieks to dara, tas viņiem liekas kā viens no pasaules brīnumiem.” M. Alberingas mūža darbs novērtēts ar Spānijas Goda ordeni (1996) un viņas vārds ir ierakstīts Spānijas kultūras Goda grāmatā.

Māksliniece un Valmieras pilsētas mērs M. Kučinskis, 1998. g.

Marta Alberinga 1998. gadā apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Kopš 2001. gada viņa ir savas dzimtās pilsētas Valmieras Goda pilsone.

Domādama par lielās mākslas priekšmetu kolekcijas un arhīva likteni, Marta Alberinga 1999. g. savā 90 gadu jubilejā uzdāvināja gadiem krātās kolekcijas daļu Valmieras Novadpētniecības muzejam, bet pārējo – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. 2004. gadā Valmieras Novadpētniecības muzejā tika atklāta M. Alberingai veltīta ekspozīcija “Nu mājās nāku…”. To apmeklējuši daudzi Latvijas un ārvalstu viesi.

Marta Alberinga savas kolekcijas vidū pirms nodošanas muzejiem ap 1999. gadu.

2002. gadā klājā nāca vēsturnieka Māra Branča grāmata par latviešu slavenāko spāņu deju dejotāju un kolekcionāri, kas visu savu mākslas priekšmetu kolekciju uzdāvinājusi Latvijas muzejiem, – par Martu Alberingu. Viņas vēstītais dzīvesstāsts lasītājam atklāj interesantu, asprātīgu, stipru, devīgu personību.Tekstu caurvij Māra Branča atsauces uz Martas Alberingas minētajiem notikumiem un cilvēkiem, kas ļauj grāmatai tapt arī par pastarpinātu ieskatu 20. gadsimta vēsturē. Ka raksta autors Māris Brancis.:“Dejotāja Marta Alberinga pieder pie tiem cilvēkiem, kuri kaldināja savu likteni. Viņu vadījusi mērķtiecība, stipra griba un neiedomājama neatlaidība. Viņa dzīvoja tikai dejā.”

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Ikdienas dzīvē Martas Alberingas mīlestība piederēja dārzam un īpaši putniem un kaķiem, daudzi aprūpēti, baroti gan mājas, gan vietās, kurās Marta apmeklēja.

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Martas Alberingas vēlme bija atgriezties dzimtajā Valmierā, pēdējo mūža gadu viņa mīlēta un aprūpēta pavadīja Valmieras pansionātā. 2005. gadā 13. decembrī Valmierā 96 gadu vecumā spāņu deju dejotāja Marta Alberinga guldīta zemes klēpī Valmieras Centra kapos, blakus savējiem.

Muzejā darbinieki, īpaši bijusī muzeja direktore Mirdza Salnīte, Matilda Kravale, ilggadējas Martas kopējas Rīgā un Valmierā Ārija Pakere un šā raksta autore, bija bieži mākslinieces ciemiņi. Ar direktores Ivetas Blūmas gādību algoti kopēji Martas Alberingas dzimtas kapiem Valmierā. Muzeja darbinieki Muzejā dienās ar ziediem atceras savējo labvēli, Valmieras meiteni - Martu Alberingu. Mākslinieces atstātais mantojums ir apskatāms Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja ekspozīcijā. Te redzama vērtīgākā daļa no vairāk nekā 1500 Martas Alberingas uzdāvinātajiem priekšmetiem. To vidū latviešu gleznotāju Jaņa Rozentāla, Jāņa Valtera un Kārļa Hūna gleznas, Latvijas, Vācijas, Francijas un Krievijas porcelāna un stikla izstrādājumi, mēbeles, rotaslietas, sadzīves priekšmeti, vēdekļi, fotogrāfijas un deju tērpi.

Valmieras Novadpētniecības muzejs un Valmieras pilsēta pateicība M. Alberingai par atstāto mantojumu.
Dzimtā pilsēta saņēma vairāk kā 800 priekšmetu:
- 17 gleznas un akvareļi,
- 131 porcelāna un fajansa priekšmeti,
- 16 stikla un vara trauki,
- 126 modes un koncerta tērpi, rotaslietas u.c.
- 39 A. Alberinga memoriālie priekšmeti, dokumenti un fotogrāfijas,
- 111 M. Alberingas dokumenti un fotogrāfijas.
- grāmatas Valmieras integrētajai bibliotēkai un muzeja lasītavai

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
There are no replies to this message yet.
Tags