Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Nāciet, Valmiera Jūs gaida!

Saruna 1
Atbildes 0
  1. H. Enzeliņš
  2. Tālava
  3. Tūristi
  4. Zilais kalns
Apmeklējiet Valmieru, 1933.

„Gauja, priežu meži, dziednieciskais minerālūdens, vasaras sporta iespējas, ērta satiksme, plaša apkārtne. Tālās senatnes un tuvāko notikumu atmiņas, Gaujas, Abula, Salacas gleznainie krasti un krāšņie vēri, sirmais Burtnieku ezers, noslēpumainais Zilais kalns, varenie svētozoli – lūk, Valmieras priekšrocības, kas Jums jāpazīst. Nāciet, Valmiera Jūs gaida! [..]” : tā iepazīties ar pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsturi aicināja Mūzikas un Tūrisma veicināšanas biedrības izdotais ceļvedis „Apmeklējiet Valmieru” (1933).

Valmiera kā kūrvieta

Trīsdesmito gadu otrajā pusē, popularizējot pilsētas zaļo veidolu, nesteidzīgo dzīves ritmu un senatnes valdzinājumu, ar vietējās pašvaldības finansiālo atbalstu tika rasti līdzekļi tūrisma attīstībai. Sakoptā pilsēta ar savu minerālūdeni, moderno pirti (dziedniecisko iestādi), upe ar baltajiem smilšu sēriem, - sniedza visplašākās iespējas katra izvēlei„ [..] Valmiera atrodas uz Gaujas abiem krastiem, un viņā daudz dārzu, parku un apstādījumu, kā: pilsētas valdes nama dārzs, Vecpuišu parks, Jāņparks, brīvprātīgo ugunsdzēsēju parks, Stāvie krasti, Dīvala leja ar mežu, Valterkalniņš, Putriņas leja ar mežu, to padara par vienu no skaistākajām Latvijas pilsētām un kopā ar Gaujas daudzajām peldvietām dod patīkamu atpūtu iedzīvotājiem un vasaras atpūtā atbraukušiem zaļumniekiem.[..].” (Latvijas pilsētas valsts 20 gados. Rakstu krājums ar visu Latvijas pilsētu aprakstiem un attēliem. Rīga, 1938.)

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā Valmieras vārds arī itin bieži parādījās lielākajos tā laika Latvijas preses izdevumos – „Brīvajā Zemē” un „Jaunākajās Ziņās”. Īpaši lasītāju pieprasīts „Brīvās Zemes Ilustrētais Pielikums”, kurā bieži tika publicēti raksti par Valmieras, draudžu un pagastu vēsturi, kuru autors, valmieriešiem un vidzemniekiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un 20. – 30. gados populārākais ekskursiju vadītājs.

Baltijas lauksaimniecības biedrības priekšnieks Enzeliņš atrada laiku ne vien biedrības vadīšanai, lauku darbiem savās dzimtas mājās Kauguru pagasta „Mičkēnos”, bet arī savai sirdslietai – novadpētniecībai. Pateicoties tieši viņa nenogurdināmajai enerģijai, ar mūsu pilsētas un novada vēsturi iepazinās simtiem interesentu. Ekskursanti no visas Latvijas uz mūsu pusi tālu ceļu mēroja arī brīvdienās vai svētku dienās.

Vēstures pieminekļi, celtnes, dabas jaukumi pilsētā un apkārtnē

Skats uz Gaujas tiltu un pārgauju no tūrisma mītnes Valmierā, 1938.

Kādi tad bijuši tolaik iecienītākie tūristu galamērķi? Ko paši „savām acīm” viesi gribēja apskatīt? Te nu jāteic, ka piedāvājums ļāva izvēlēties sev sirdij tuvāko un tīkamāko. Bez jau piedāvātajiem apskates objektiem pilsētā, viesi pārnakšņojot kādā no viesnīcām vai tūrisma veicināšanas biedrības naktsmītnēm Dzirnavu ielā 7, varēja doties tālāk uz „Kauguru muižu un Kaugurvēri (2 km), Valmieras muižu un Iršu parku (2 km), Jumaras leju, Zilo kalnu (12 km), Burtnieku ezeru (22 km), Sietiņa iezi (16 km).” Tūrisma veicināšanai pilsētas pašvaldība ierīkoja un uzturēja „ērtu tūristu mītni Gaujas ielā 7 un virs pilsētas augstās ūdens rezervuāra ēkā - skatu torni, no kura ļoti labi pārredzama ne vien pilsēta, bet arī tās plaša apkārtne”

1937. gadā izdotajā Vanagu Kārļa „Ceļvedī pa dzimto zemi” (I. daļa: Vidzeme) Valmierai bija atvēlēta speciāla nodaļa ar vēsturisku izklāstu, pilsētas plānu un sīkām instrukcijām, „kas jāredz Valmierā un tās tuvākajā apkārtnē, atkarībā no laika”: Autines pilskalns jeb Valterkalniņš, Ordeņa pils drupas, Svētā Sīmaņa baznīca, Jēra kalns. Latviešu biedrības nams uz senā Tērbatas bastiona, ūdenstorņa skatu laukums un elektriskā stacija, Valmieras dabiskā minerālūdens avota aka pie stacijas, un netālu no tās atklātais (1937.) piemineklis Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Jāapskata arī kritušo varoņu piemineklis Brāļu kapos (1923.) un atgriežoties atpakaļ dzelzceļa stacijā, turpat blakus esošais Gaides saiešanas nams (0,5 km), vecākais Latvijā”.

Tālava sauc

Uz Zilo kalnu ceļu mērojot, 1936. g. vasarā.

Latvijas brīvvalsts pēdējos gados, pateicoties H. Enzeliņa iniciatīvai un finansiālajam ieguldījumam, tika realizēta vēl kāda iecere, kas piesaistīja ne vien Baltijas vēsturnieku, bet atkal arī tūristu un preses uzmanību Valmierai. 1937./1938. g. tika organizēti arheoloģiskie izrakumi, ar mērķi – atrast teiksmaino Beverīnu! Lai gan izrakumi ordeņa pils laukumā neapstiprināja hipotēzi par Valmieru kā varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu, pilsētas budžeta ieņēmumos „senvēstures meklējumi” ienesa jūtamu peļņu, jo „senās Tālavas brīvības garu „vēlējās gandrīz ikkatrs sevi cienošs latvietis.

Lai popularizētu Valmieru kā nacionālā tūrisma galamērķi, izveidoja Tālavas senatnes pētīšanas biedrību (1938.) un izdeva rakstu krājumu „Tālava sauc” (redaktors Jānis Vesets, izdevniecība „Valmierietis”, 1938.).

Izskaņā

Valmierā varēja baudīt ne tikai pieminētos dabas jaukumus un skatīt vēstures pieminekļus. Sporta draugus gaidīja jaunais stadions (1938). Dažs labs arī nemaz neslēpa, ka tālu ceļu vien braucis, lai pats savām acīm redzētu, kā trenējas „zelta puisis”, olimpietis, slavenais soļotājs Jānis Daliņš.

Lieliska ideja savulaik izrādījās arī Gaujas svētki (1937-1939), kuri ātri vien kļuva par neatņemamu vasaras piedāvājumu. Šķērsojot tiltu un iebraucot pilsētā, daudzo viesu uzmanību saistīja arī īpašā „rozīnīte” – Gaujas labajā krastā izveidotais uzraksts „Valmiera”. Tūrisma nākotnes redzējumu un ekonomisko izaugsmi apliecināja jaunuzceltā lepnā divstāvu viesnīca „Tērvete”.

Traģiskie 1940./41. gada, režīmu maiņas, 2. pasaules kara notikumi neļāva tolaik Valmierai kļūt par vadošo reģionālo kūrorta un tūrisma pilsētu un tikai, pārdesmit gadus vēlāk, varam atkal teikt – Nāc! Valmiera Tevi gaida!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja