Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Zilais kalns
Ceļš uz Zilo kalnu.

Tā raksta dzejnieks Kārlis Skalbe ceļojuma piezīmēs „Pa dzimtenes ceļiem”, aprakstā par Beverīnu. Mūsu leģendāras pils Beverīnas meklējumos tieši Zilais kalns minēts, ka vecāka tās atrašanās vieta.

Klāt vasara un atvaļinājumu laiks, Līgo/Jāņu stiprais laiks, kad mēs dodamies dabā to apbrīnot un smelties tajā spēku. Teikām, nostāstiem apvītais Zilais kalns ir simbols tautas brīvībai, nemirstībai un arī mūsdienās tā ir vieta, kur var smelties un atjaunot spēkus.

Tautas teikās, nostāstos Zilajā kalnā esot bijusi svētā birzs, kur Jāņos sapulcējās visa tauta. Te svinēti arī citi tautas svētki un it īpaši Labrenči, kad no malu malām ļaudis gājuši uz kalnu pateikties svētajai ugunij. Dzejnieka Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis" Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi.

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta zīlēšanas un ziedošanas vieta. Daudzām pasaules tautām ir nostāsti par Mēness akmeni (vai Grāla Kausu), gudrības un pārticības simbolu, kuru joprojām meklē. Kā stāsta sēļu teika, tad Mėlynas/Mēļais/Zilais/Silais/Sirmais akmens guļot 120x80 cm dziļumā netālu no Senā Zintnieka kalna (Seno Žynio) - Cibērijas līdzenumā Pasvales rajonā. Tādi akmeņi esot arī vietās ar šādu nosaukumu, arī Zilajā kalnā.

10 - 15 km zonā ap Zilo kalnu atrodas daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās, gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.

Tiek uzskatīts, ka nosaukums "Zilais kalns" ne tik daudz saistīts ar īpašības vārdu "zils", bet gan ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas būtiski saistīta ar vārdu "zīlēt", vārdu „syla” lietuvieši lieto, lai apzīmētu gudrības spēku.

Mellena karte.

Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta. Tā popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas. 14. gs. kalnā, pieminot Lietuvas dižkungaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, te ticis uzstādīts stabs. Ģedimins esot teicis, ka šeit esot visu baltu tautu robeža un uzlicis kalnā akmeni. Interesanti, ka šī Mujānu pagastā saglabājusies leģenda sasaucās ar Lietuvas Sēlijā stāstāmo par valdnieka Ģedimina gājienu gar Salotes* un Salacas upju krastiem. Kunigaistis Ģedimins esot zinājis, ka pienāks baltu tautām krituma laiks, tāpēc viņš savā baltu zemē stiprajās vietas licis svētus akmeņus, lai tie mūs sargātu un palīdzētu izturēt. Tas noticis 1332. gadā un vēl valdnieks teicis, ka pēc 666. gadiem (1998. g.) tautā piedzims zēns, kas būs nākamās Baltu tautu valdnieks.

Joprojām kalnā atrodas viens no akmeņiem - upurakmens ar mākslīgi veidotiem iedobumiem.

Nostāstos minēts arī Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš esot gribējis Zilo kalnu izmantot militārām vajadzībām, bet pret to protestējuši ne vien vietējie iedzīvotāji, bet sācis gāzt ilgstošs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt. Rakstu avotos liecina, ka 17. un 18. gs. slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki Zilā kalnā apglabāja savus piederīgos. Šo tradīciju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi, ko 1874. gadā veica K. Grēnvigs, bet 1973. g. I. Cimmermane. Izrakumos iegūtas liecības par 16.- 17. gs. apbedījumiem. Pēckara paaudzes nostāstos daudziem cilvēkiem Zilais kalns bieži saistās ar tautā leģendārās Zilākalna Martas vārdu.

Latvijas Pirmās Republikas laikā Zilaiskalns ir iecienīta ceļotāju apmeklēšanas vieta. 1933. g. izdotajā tūrisma ceļvedī „Apmeklējiet Valmieru” rakstīts:” „Mujāņu pagastā stāv zilā miglā tīts Zilais kalns, jeb Zilas kalni, vēlāku tā saukto dievkalnu cilnis, paceldamies 129 metrus virs jūŗas spoguļa. Kā milzis šis kalns izceļas no apkārtējiem purviem ar saviem Dievu kalniem, Ķikus un Oļu kalniem, Lauvu kalniem, Langvardiņiem, Stabjānīšiem u.c.”… līdzās šai vietai stāv kalniņš, kā cukura galva, kur agrāk bijis svētais avots, kā ūdeņi visas kaites, sevišķi acis spējuši dziedināt. Še arī Jāņos dedzināja svētos uguņus, kas sauca apkārtni uz svētkiem un no šejienes atskanēja vara taures, uz ko tad no mājas uz māju tika atbildēts ar uguņiem un taurēm…” Gandrīz identiski ceļvedī aprakstītā Jāņu līgošana Zilā kalnā notikusi vēl 20. gs. 30. gados! Bet jau 1940. gadā „Valmierietis” par Līgo svētkiem rakstīja: „…šogad Jāņi Zilā kalnā bija klusi….”

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

1962. g. P. Kampara un L. Liepnieka sagatavotajā ceļvedī „Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni” rakstīts: „Te guldīts lībiešu varonis Imanta, kas 1198. gadā vasarā kaujā pie Rīgas nodūra otro Livonijas bīskapu Bertoldu. Šo teiku izlietojis Garlībs Merķelis varoņteikai „Vanems Imanta” un A. Pumpurs dzejolim „Imanta”.”

1973. gadā G. Rauzāna un A. Kleina ceļvedī „Valmiera” aprakstā par Zilo kalnu atstāstīta leģenda par Imantu un rakstīts, ka te „.. netālu sākta plaša lauksaimniecības rūpnieciskā kompleksa celtniecība. Tajā ietilpst kūdras melases (paredzēta jauda 6700 t gadā) un lopbarības rauga (paredzētā jauda 1500 t gadā) ražošanas uzņēmumi, kā arī moderns cūku nobarošanas lieljaudas komplekss. Strauji augošajam Zilā kalna strādnieku ciematam 1961. g. tika piešķirtas pilsētciemata tiesības”.

„Es uz tevi priecājos! Man prieks iet uz tevi!”

2001. g. bukletā „Valmiera un Valmieras apkārtnē” aprakstā par Zilo kalnu teikts: „…kā pagāniska kulta vieta tas minēts iepriekšējos gadsimtu baznīcu dokumentos. Bet ko stāsta pats kalns? Svētkalnos apkārtējā pasaule ir saistīta ar kosmosā valdošiem spēkiem un kārtību. Šim nolūkam bija vajadzīgs nolīdzināts laukumiņš, kas simbolizē sakārtotu zemes virsu. Zilā kalnā virsotnē šāds laukumiņš ir ziemeļu pusē, tā ir debess un Dieva valstības puse…jaunākajā vēstures posmā Zilaiskalns atradies latgaļu Imeras zemē, tādēļ tas glabā gan latgaļu, gan lībiešu pēdas.”

Dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem Zilais kalns bijis radošas iedvesmas un pārdomu par savas tautas likteņi vieta. Dižgars Rainis saka: „Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs.”
(KR 14,97.) un vēl „Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi – kosmopolīti?” (KR,14 107.)

Daudziem ļaudīm gan senāk, gan tagad dodoties apceļojumā pa dzimto zemi, apmeklējot senču pilskalnus, pārņem prieka gaidās un īpašas sajūtas.
Lai šajā stiprajā Laikā ejot uz stipra spēka vietu - Zilo kalnu - Jums arī ir prieks, iedvesma nākamajiem darbiem un stipras domas! Līgo!

* Salote –Ziemeļu Lietuvas upe (īpašība salakt, t.i. salasīt).

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste