Laikiem mainoties.
Šogad svinam mūsu valsts deviņdesmit otro gadskārtu. Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās risināsies daudzi pasākumi. Arī Valmieras Kultūras centrā 18. novembrī notiks Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltīts svinīgs sarīkojums. Valmieriešus svētkos diemžēl, finansiālu apsvērumu dēļ, salūts nepriecēs, bet katrs varam visa vakarā garumā logos iedegt sveces. Galvaspilsētā notiks arī neiztrūkstošā un tradicionālā bruņoto spēku parāde. Tradīcija, kas radusies valsts pastāvēšanas sākumā. Tā tas savulaik bijis arī mūsu pilsētā: gados visvecākie valmierieši vēl atceras enerģisko skolu jaunatni un brašos 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīrus dodoties parādes solī uz Garnizona (no 1935. gada Vienības preciz. I.Z.) laukumu. Uz valsts svētkiem tika saposta pilsēta. Izvietoti karogi un īpaši svētku rotājumi. Lielākais notikums, protams, bijusi tieši šī ikgadējā vietējā militārā parāde. Zīmīgi, ka toreizējais Valmieras pilsētas galva no 1934. līdz 1940., Jānis Ruģēns (1890-1969), pats bijis Brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņu kavalieris.
Pēc padomju režīmā pavadītājiem piecdesmit nebrīves gadiem un iegūstot neatkarību, varējām atkal brīvi svinēt un pieminēt visus tos varoņus, bez kuru ziedotajām dzīvībām Brīvības cīņās, nebūtu arī Latvijas. Atkal aizdedzam sveces un noliekam ziedus Pilsētas (Centra) Brāļu kapos. Tagad gan to darām ne vairs 17. novembrī, bet gan nedēļu ātrāk, 11. novembrī – Lāčplēša dienā. Prieks un gandarījums, ka mainoties valmieriešu paaudzēm, svētku svinēšanas tradīcijas nav zudušas!
Sākums. Klusie divdesmitie.
Izrādās, ka savulaik 18. novembris, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados aizvadīts ļoti atšķirīgi. 1923. gadā, kad Latvija svinēja piecu gadu jubileju, vēl bija jaušamas kara sekas. Cilvēki bija norūpējušies vairāk par savām ikdienas gaitām, tāpēc sevišķas svinības nebija paredzētas. Savukārt, desmitajā neatkarības pasludināšanas gadadienā dzīve jau bija ekonomiski un politiski nostabilizējusies. To gan Saeimā, gan preses izdevumi uzsvēra kā galveno pirmās desmitgades (1918-1928) sasniegumu. Jau pieminētajā 1928. valsts varēja atļauties sarīkot cilvēkiem svētkus, krāšņākus nekā citus gadus. Piemiņas pasākumi, parāde un svinīga fotografēšanās notikusi arī Valmierā.
Taču jau gadu vēlāk, (1929.) svinības noritējušas tik nemanāmi, ka laikrakstā „Valmierietis” lasāms, „[..] 18. novembris šogad Valmierā noritēja sevišķi klusi, bez jebkādas sajūsmas. Ja nebūtu karogotās ielas, šī valsts svētku diena gandrīz neatšķirtos no citām pelēkām rudens dienām. [..] Pēc ļoti steidzīgās un īsās karaspēka parādes, - vakaram iestājoties, aina nemainījās. Ielas patumšas, kā arvien Valmierā. Svecītes uz logiem bija aizdedzinātas vienīgi valsts bankas nodaļas un pasta kantora logos, turpretim citas valsts un pašvaldības iestādes bija pilnīgi tumšas. Retos veikalu skatlogos izstādīti valsts ģerboņi un dažu valstsvīru ģīmetnes. Privāto dzīvokļu logi, gandrīz bez izņēmuma, nekur nebija iluminēti. Pietiktu jau ar pāris svecītēm dzīvokļa pat vienā logā, lai pierādītu, ka še priekā par atbrīvoto tēviju pukst latviešu sirdīs”.
Svētku noskaņa. Trīsdesmitie.
Jāteic, ka valmierieši krietni sasparojās un labojās jau piecus gadus vēlāk, - ar vērienu nosvinot Latvijas valsts 16. proklamēšanas gadadienu. Ar virsrakstu „Atjaunotās Latvijas 18. novembris”, lasītājiem tika atgādināts, ka „[..] svētkus Valmierā sākušies 17. novembrī, ar lāpu gājienu no tirgus laukuma uz Brāļu kapiem. Gājienā dalību ņēma aizsargi, vidusskola, komercskola, lauksaimniecības skola, pamatskolas, Latvijas Vanagi, skauti, ugunsdzēsēji, dzelzceļnieki, pilsētas valdes, Zemes bankas, pasta u.c. valsts iestāžu darbinieki, kā arī Līča fabrikas strādnieki. Gājiens bija vairāk kā kilometru garš un tajā dalību ņēma vairāk kā 2500 personas. Bet 18. novembra rīts sācies ar aizsargu pulka orķestra spēlētajiem skaņdarbiem no baznīcas torņa. Vēlāk visi aicināti piedalīties svinīgajā pilsētas valdes sēdē. Zāle greznota lauru kokiem. Ieradušies valsts iestāžu vadītāji un ievērojamākie sabiedriskie darbinieki. Tiek nolasīts lēmums, ka Pēterpils iela turpmāk sauksies par Lāčplēša ielu! [Aplausi]. Svētku sarīkojumā ar lielu sajūsmu publika noskatījusies teātra izrādi „Aust jaunais rīts”, un beigās visi kopā nodziedājuši „Lai līgo lepna dziesma, tev brīvā Latvija”. Vēlā vakarā Valmieras ielās iedegās svētku ugunis. Gandrīz visu veikalu skatlogi bijuši greznoti ar valsts vīru ģīmetnēm un zaļumu vītnēm”.
Izskaņā. Pēdējie.
Īpašas izvērtās valsts divdesmitās dzimšanas dienas svinības. (1938.) valsts dibināšanas 20. gadadiena bija iekritusi piektdienā un valmierieši varēja rēķināties vēl ar divām brīvdienām. Svētku noskaņa bija jaušama jau ceturtdien, 17. novembrī. Agrā priekšpusdienā skolās mācības vairs nenotika; arī pilsētas uzņēmumi pārtrauca darbu. Cilvēki steidzās uz mājām apdarīt svarīgākos darbus un sagatavoties svinībām, kuras jau šur tur sākās jau tās pašas dienas vakarā. Valsts dibināšanas atceres svētkus ievadīja dažādas svinīgas norises sabiedriskajās un pašvaldību iestādēs. Pēc toreizējās tradīcijas vakarā ar lāpām rokās cauri pilsētai, gājiena dalībnieki devās uz Brāļu kapiem, kur pie varoņu pieminekļa notika piemiņas dievkalpojums. Divas delegācijas godinot kritušos, nolika vainagus pie pieminekļa Jāņa (Dīvala) kapos un Kauguru nemiernieku atdusas vietās.
18. novembrī pilsētas izdaiļošana, iestāžu un namu un skatlogu dekorēšana bijusi jāpabeidz līdz astoņiem rītā. Gandrīz pusstundu baznīcas tornī skanēja zvani, kas svinīgi ievadīja svētku dienu. Tornī spēlējis orķestris. Desmitos no rīta notikusi Valmieras pilsētas valdes sēde, pēc tās svētku dievkalpojums Valmieras baznīcā. Pusdivos dienā Vienības laukumā notika tik ļoti gaidītā svinīgā militārā parāde. Dalībniekus: karavīrus, aizsargu organizācijas un skolu u.c. organizāciju pārstāvjus, laukumā komandēja 8. Daugavpils kājnieku pulka kapteinis Jansons. Parādi pieņēma garnizona priekšnieks, pulkvežleitnants Jaunsniķeris. Pēcpusdienā Latviešu biedrība aicināja uz Ziemeļlatvijas teātra pirmizrādi, latviešu rakstnieka A. Grīna patriotisko lugu „Tēvu zeme”. Tai sekojošā uguņošanu likusi „Valmierai atmirdzēt dižā svētku spožumā. Valsts prezidenta K. Ulmaņa svētku runu tie pilsētas iedzīvotāji, kas nebija ieradušies Latviešu biedrībā, varēja noklausīties pie skaļruņiem pilsētas valdē, 1. un 2. pamatskolu zālēs”. Pašā vakarā pilsētnieki starp logu rūtīm vai uz palodzes novietoja aizdegtās sveces.
Pēdējie, 1939. gada 18. novembra svētki svinēti pieticīgāki. Tie noritēja politiski nemierīgākā gaisotnē, jo Latvijas teritorijā jau bija izvietotas Sarkanās armijas militārās bāzes. Togad notika pēdējā armijas parāde ne vien Rīgā, bet arī Valmierā –Vienības laukumā. Vēl pēc gada Latvija jau bija okupēta.
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja, vēstures nodaļas vadītāja