Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Ziemas prieki Valmierā

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Dzirnavu ezeriņš
  2. Pāvils Rozītis
  3. Slidotava
  4. Valmieras puikas
  5. Ziema
  6. Ģīmes ezeriņš

Salu gaidot

SATIKŠANĀS VIETA. Dzirnavu ezeriņš 1900. gadu sākums. Izdevis H. Treijs, Valmierā.

Ziemai jānāk! Arī vairāk kā gadus simts atpakaļ, – cītīgi gaidīts pirmais spelgonis un kreptīgāks sals, lai gados un „sirdī” jaunie valmierieši varētu baudīt ziemas priekus! Kāpēc? Jo atnākot salam, klusais Dzirnavu dīķis iepretim Latviešu biedrībai, pārvērtās par visas pilsētas un tuvākās apkārtnes iecienītāko satikšanās vietu. Nepacietīgākie „slidu skrējēji” bijuši, protams, lielākoties pilsētas skolnieki, bet netrūcis arī pa kādam sportiskākam un drosmīgākam, slidu māku apguvušam ierēdnim, skolotājam vai bodes zellim.

Par to, kā tas bijis, lasāms romānā „Valmieras puikas”. Rakstnieks Pāvils Rozītis (1889-1937), tolaik, 1905. gadā, būdams vēl tikai E. Liepiņa zēnu privātskolas audzēknis, slidošanu uz Dzirnavu ezeriņa ledus, pieminējis kā visnozīmīgāko notikumu tūlīt pat aiz Simjūda. Un, kā nu ne! Ja slavenajā tirgus dienā varēja izvizināt karuselī savas sirdsdāmas no vietējās meiteņu skolas, ar cēlu žestu nopirkt izredzētajai piparkūku sirdi, tad uz ledus - semināristi (Valmieras Skolotāju semināra audzēkņi) kļuva par visnopietnākajiem konkurentiem cīņā par skaistā dzimuma uzmanības gūšanu. To nu tuvāko divu skolu audzēkņi, - pilsētas (agrākās Kreisskolas), gan liepēnieši (Liepiņa privātskola, no 1907. gada proģimnāzija) nekādi nevarēja pieļaut.

Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis

AICINA ĢĪMES EZERIŅA SLIDOTAVA. Piedāvājumā sezonas kartes. Izdevīgi! Pieaugušajiem – 50 kapeikas, skolēniem un bērniem – 30 kapeikas. Sludinājums no „Valmieras Ziņotāja” Nr. 49., 1907.g. 15. decembra numura.

Bet pirms puiši un jaunkundzes tika pie kārotās izpriecas, - sekoja nopietns sagatavošanās darbs, jo no ledus kvalitātes un tā biezuma bija atkarīga ne vien pati slidošana, bet arī slidotavas labā slava.: ”[..]. Vecais dzirnavnieks Gaņģis lejā aiz tirgus laukuma un vecās Latviešu biedrības vēro ezeru. Vai ledus jau nebūs diezgan biezs, un vai nevarēs rīkot slidotavu. Eglītes slidotavas nožogošanai Ganģis jau sagādājis, sniega lāpstas sakārtojis. Lai tikai vienu nakti uznāk sirsnīgs sals, tad puikas varēs tūliņ sākt ledu slīpēt un palīdzēt dzirnavniekam renti maksāt. Ak, kā tad skanēs un mudžēs viss ezera klajs! Te vakaros nāks priecāties visa Valmiera, jo uz Gaujas grumbuļaini izlauzītā ledus nav slidošana. Tur arī vēji aurē un tādēļ slidotavu neviens nerīkos. Uz ezera var slidot kā bļodā un justies silti.”

Uz Dzirnavu ezeriņa varēja noīrēt slidu pāri, paslidot pats vai ar draugiem. Pavērot tur sanākušos pārīšus vai tādus, kas vēl tikai meta „kāru aci” viens uz otru. Te, - uz ledus zuda arī distance starp skolotājiem un skolēniem un kopā draudzīgi pie mūzikas skaņām valsēja vai grieza piruetes gan latvieši, gan vietējie vācieši, igauņi, krievi un ebreji. Dzirnavu dīķa slidotava bija vieta, kur satikās tie, kas mīlēja prieku un vēju, jo: ”[..] Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis, un, kas nezina, kas ir slidotava, tas arī nezina, kas ir prieks. Tur kājas slīd bez reibuma un rauj pašu kā strauju putnu uz priekšu. Vējš dzied ap vaigiem, bet sirdī deg gavilējošs skaļums. Tur notiek brīnumi dienas gaismā, jo meitenēm lūpas plaukst kā sarkanas neļķes. Un kas var izturēt, ja sniegā atplaukst neļķes!”

STILĪGI. Valmieras fotogrāfa J. Vītola audžumeita Klāra – iepozē slidotājas tērpā ar slidām, 1920. to gadu sākums.

Slidotava ik rītus ir kā spogulis, un, kas viņai acis uzmetis pievakarē, tam mājā nav vairs miera. Tirpst kājas, bet sirdī skan čalas un smiekli. Nav spēka vairs sēdēt un gulēt, jo gribas slidot un smieties. Kā tad lai Valmieras puikas paliek mājā, ja meitenes ir visnaskākās slidotājas! Nedaudzie skolotāji, ierēdņi un bodzeļļi pilnīgi pazūd študentmiču (E. Liepiņa privātskolas iesauka. Tādas savulaik bijušas visu Valmieras skolu skolniekiem – I. Z.) un gorodskuju utku (pilsētas, agrākās Kreisskolas audzēkņi – I.Z.) jūklī. Pilnīgi dabīgi, ka arī ābečnieku dīrātājiem (nākošie skolotāji, Valmieras Skolotāju semināra audzēkņi – I. Z.) sirds no sausās vienmuļības raujas uz slidotavu. Te nu bija vieta, kur arī ziemas salā gaiss tā varēja sakarst un ledus kvēlot zem slidām, ka jālaiž darbā jostas. Tomēr slidošanas prieks bija tik liels un dzirnavnieka Gaņģa slidotava tik plaša, ka puikas tālāk par pikošanos netika [..].”. (Rozītis P. Kopoti raksti. 8. sējums: Valmieras puikas. Rīga, 1939.)

Bīstamās izpriecas

Līdz pat 19. gadsimta 80. gadiem ziemas dienu tukšumu aizpildīja lasīšana, draugu un paziņu apciemošana un kāršu partijas „Musē”. Svētdienās uz ledus notika rikšotāju sacensības un braucieni. Jāpaskaidro, ka Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vāciešu kultūras biedrība un burtiskā tulkojumā nozīmēja „vaļas brīdis”. Ja smalkāki ļaudis savu brīvo laiku īsināja jau pieminētajā Musē vai mājās pie kamīna, tad jaunāka gadagājuma pilsētniekiem netrūka uzņēmības un spara vienkāršākām izklaidēm svaigā gaisā. Tās varēja baudīt jau, kā ierasts, uz jau Dzirnavu dīķīša vai uz viltīgās, aizsalušās Gaujas, netālu no koka tilta.

Neiztika arī bez traģiskiem notikumiem. Par tiem savās atmiņās rakstījis kādreizējais Valmieras Kreisskolas (apriņķa skolas) skolnieks Jānis Ansbergs: „[..] Toreiz, 1880.-1883. gados, Valmierā mācoties, viens no ziemas lielākajiem priekiem bija šlittšūbānis (slidu laukums) uz dzirnavu dīķa (Mühlenteich), sevišķi, kad viņš svētdienas vakaros tika iluminēts. No varbūtējās slīkšanas nelaimes baidoties mani vecāki man bija stingri nolieguši, slidas skriet. Šo viņu priekšrakstu es līdz pilngadības sasniegšanai stingri ievēroju. Tomēr man te bija izdevība novērot, ka visslinkākie skolnieki bija visizveicīgākie slidu skrējēji un dejotāji. Tomēr šīs izpriecas nenogāja bez slīkšanas. Pēc manas dienasgrāmatas lasāms, ka 1882. gada 3. martā „dīķī noslīcis elementārskolnieks Müllers, bet Rīgas Jāņa draudze vēl šodien ir tirgonim Jānim Muškem parādā par viņas virsmācītāja Jāņa Meirēna izglābšanu, kurš tanī pat ziemā slidas skriedams, bija ieskrējis pie tilta vaļējā ūdenī un no Muškes izrauts ticis.[..]”. (Valmieras kreisskolas piemiņas svētku albums. Rīga, 1930.)

Izskaņā

Mainoties gadsimtiem, Dzirnavu dīķa slidotavai uzradās arī pirmais nopietnais konkurents. Blakus Skolotāju semināram, nogāzītē uz lēzenā Ģīmes dzirnavu ezeriņa. Dzirnavu īpašnieks Zeins izlēma, ka konkurence ir vienmēr svētīga lieta un, kāpēc gan „nepaņemt” naudu no tuvākajiem kaimiņiem un slidotājiem – semināristiem”. Ka iecerētā slidotava nesusi peļņu vairākas sezonas (līdz I. Pasaules kara sākumam), liecina arī ievietotais sludinājums vietējā laikrakstā „Valmieras Ziņotājs”, kurš tolaik iznāca divās valodās. Latviešu un vācu (Wolmarischer Anzeiger). Bet par Ģīmja dzirnavām jau cits stāsts!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja