Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Skolas un izglītība Valmierā 17.-20. gs. pirmajā pusē

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Apriņķa skola
  2. Brēžas skola
  3. J. Cimze
  4. Kreisskola
  5. V. D. Balodis
  6. Valmieras puikas
Brežas skolas rija. Tagad apskatāma Latvijas Brīvdabas etnogrāfijas muzejā.

Pirmās

Pirmās skolas Vidzemē dibinātas jau zviedru laikos 17. gadsimtā, bet 1632. gadā Valmierā atvērta zemnieku jeb „nevācu” skola latviešiem. Tās nams nodedzis Ziemeļu kara laikā (1707. g.). Vēlāk šo skolu pārcēla ārpus pilsētas, uz Brēžu riju. Šajā vietā draudzes skola pastāvēja līdz pat 1929. gadam. No 1738. - 1743. g. Valmierā, Gaujas krastā, Jēra kalnā darbojās M. E. Hallartes (1683 - 1750) izveidotais brāļu draudzes seminārs, kura audzēkņi vēlāk strādāja par skolotājiem tuvējo pagastu un draudzes skolās.

Dūmu kambarī

Pirmās zemnieku skolas, arī Brēžu rija patiesībā bijis īsts dūmu kambaris, jo kurinot krāsni, dūmi ieplūda caur virsējo akmeņu kārtu telpās. Zēni un nedaudzās meitenes pie skaliņu gaismas sagatavoja mācības nākamajai dienai. Lielākajā skolas telpā līdz pulksten pieciem no rīta bija ļauts pārnakšņot tiem, kuri dzīvoja tālu. Uz mālu klona nomestiem salmu maisiem, apsegušies ar saviem kažociņiem vai seģenēm, cieši cits pie cita piespiedušies, gulēja skolēni. Dalītās guļamistabas, atsevišķi zēniem un meitenēm, pagasta un draudzes skolās parādīsies tikai 19. gs. vidū.

Visiecienītākā un populārākā. Valmieras draudzes skola, uz kuru pēc ābeces gudrībām ceļš mērots vairāk kā divu gadsimtu garumā.

Pēc pastāvošās kārtības „šiem skolas bērniem pienākas rītos, kad pulkstenis nositis pieci, no vietas atkal uzcelties.”. Iededza skalus un sākās darbs. „Tad būs viņiem savu muti un rokas mazgāt un savu maisu nolikt.” Pēc tam bija brokastis. Katrs skolēns ēda to, kas atrodams no mājām līdzpaņemtajā maizes kulītē. Mācības sākās pulksten astoņos tajā pašā telpā. Visu mācību gadu priekšpusdienā notika trīs stundas. Garīgā dziedāšana, dažādu korāļu pantu mācīšanās un Bībeles stāsti, tā saucamā „Jēzus mācība”. Pulksten vienpadsmitos sākās pusdienu pārtraukums, kas ilga trīs stundas. Pusdienas ēda pie tā paša galda, kur mācījās. Pēc maltītes skolēniem bija jāstrādā rokdarbi. Jāvij striķi, auklas, zirgu pinekļi, jāgatavo lāpstu, grābekļu un izkapšu kāti, jālabo muižas koka trauki, jāstrādā citi sīkie saimniecības darbi. Divos pēcpusdienā rokdarbus novāca. Klasē ienesa gripeles (tāfeles) un dažādas Bībeles; sākās pēcpusdienas stundas.

Pēdējā stundā (to skaits nepārsniedza sešas) mācīja rakstīt un rēķināt un, ja skolotājs bijis negantā omā, mēdzis arī atprasīt dienā apgūto… Bet, ja nu viss laimīgi garām, tad sākās atkal nebeidzamie saimnieciskie darbi. Ūdens pienešana, malkas zāģēšana – zēniem; meitenēm – virtuves un aužamie darbi. Deviņos vakarā, pirms gulētiešanas, skolēni ēda vakariņas, kas parasti sastāvēja no maizes rieciena un ūdens malka. Noskaitīja lūgšanas un devās pie miera, lai nākošajā rītā atkal celtos un mācītos Bībeli un apgūtu jaunas zinības.

Draudzes skolas skolotājs, vēsturnieks Voldemārs Dāvids Balodis un viņa veltījums saviem skolēniem, 1910.

Žagari vai rīkstes

18. gs. sākumā Valmieras skolu raksturojumu sniedz kādreizējais Valmieras draudzes skolotājs, vēsturnieks V. D. Balodis: „Maz bija, ko šinīs skolās mācīja: lasīt, rakstīt, dziedāt un katķismu (Bībeles baušļi – preciz. I.Z.) un maz arī ko sasniedza, jo viss atkarājās no skolas kunga žēlastības. Lai gan ar bija pilsētā skolas, bet tikai priekš pilsoņu bērniem un viņās gan reti kāds no zemnieku bērniem būs iekļuvis, izņemot brīvlaisto un cunftēs uzņemto amatnieku bērnus”. Skolēnu skaits nepārsniedza 10 -15, bet dažās tuvējās draudzēs apmācību nereti izgāja tikai viens, divi bērni! Draudzes skolā uzņēma 14 līdz 17 gadus vecus jauniešus, kas jau bija izgājuši muižas vai pagasta skolu. Mācību gads parasti sākās Mārtiņos un ilga līdz Lieldienām, tomēr dažviet mācības uzsāka tikai ap Ziemassvētkiem. Stundu skaits savukārt bija atkarīgs no bērna spējām, interesēm un, protams, paša skolotāja prasmes. Ja cipari un burti rakstījās katram atšķirīgi un tālākā dzīvē reti kuram noderēja, tad katķismu un Bībeles pantus nācās iekalt, lai vēlāk varētu iesvētīties un iegūtu atļauju precēties. Tomēr ne visi apmeklēja skolas, tāpēc rakstīt un lasīt iemaņas varēja apgūt - mācoties mājās. Mājmācības bērni ieradās divas nedēļas pirms Lieldienām tuvējā draudzes skolā, kur tos eksaminēja draudzes mācītājs un skolotājs. Pārbaudījumu izturējušo gaidīja atzinība un vecāku prieka asaras, bet sliņķi un neveiksminieku – žagari vai rīkstes!

Valsts maizē

Savulaik, katrā draudzes skolā 12 skolēni drīkstēja mācīties par brīvu. Viņus uzturēja attiecīgais pagasts, pārējiem vecākiem par savu atvašu izglītošanu gan nācās maksāt. Toties šiem divpadsmit, kas tika „uzturēti uz valsts” (pagasta – preciz. I.Z.) bija obligāts pienākums pēc skolas beigšanas strādāt savā pagastā par skrīveri vai skolotāja palīgu. Ja jaunais skolas druvas kopējs, nesenais draudzes skolas audzēknis, parādīja sevi kā gana sparīgu un rosīgu, tad pēc 2-3 nostrādātajiem gadiem netika liegts kandidēt uz skolotāja amatu. Bez tam, novada zemnieku dzimtās „izglītoti ļaudis turēti augstā godā”. Tam bija arī vēl kāds cits iemesls, proti, ja mājas mantoja ģimenē vecākais dēls, tad jaunākajiem nācās domāt par kāda cita derīga aroda apgūšanu vai palikt strādāt par vēdera tiesu pie brāļa tēva sētā.

Lepnākā. Apriņķa jeb tā sauktā „Kreisskola” Valmierā. 20. gs. sākumā.

Gadsimtiem mainoties

Ievērojamākās mācību iestādes 19. gs. Valmierā - apriņķa skola “kreisskola” (celta 1790.) un J. Cimzes vadītais skolotāju seminārs (dibināts 1839.g.). Semināra galvenais uzdevums - sagatavot skolotājus draudzes skolām. Nākošajiem tautskolotājiem jākārto eksāmeni draudzes skolas mācību kursa apjomā, bet seminārā trīs gadu garumā, piedāvāta plaša programma, kurā nozīmīga vieta ierādīta arī muzikālajai audzināšanai. Ko seminārā mācīja, kāds gars tur valdīja un kādam uzdevumam sagatavoja audzēkņus, varam spriest pēc semināra plāna: „[..] mūsu uzdevums nav nekas cits kā sniegt pirmo izglītību vienkāršiem ļaudīm, pildīt baznīcas amatus, būt par ērģelniekiem un mācītāja palīgiem, vest (rakstīt – preciz. I. Z.) baznīcas grāmatas. Par semināristu mācību un izglītības pamatiem tiek uzskatīti - cilvēks, daba un Dievs. Seminārā mācāmas šādas disciplīnas: Bībele un baznīcas vēsture, Bībeles izskaidrošana, kristietība jeb ticības un morāles mācība, didaktika jeb audzināšana un mācīšana, tehniskā vingrināšanās mācību pasniegšanā, latviešu, vācu un krievu valoda, vēsture, elementārā matemātika, dabas mācība, rakstīšana un zīmēšana, dziedāšana, vijoles un ērģeļu spēle.[..]” Desmit gadu laikā semināru pabeidza vairāki desmiti jauniešu. 1849. g. mācību iestādi pārcēla uz Valku. Fakts, ka seminārs darbojās tieši Valmierā – nebija nejaušība! Pats Jānis Cimze savas pirmās pedagoga gaitas uzsāka šeit – Valmieras draudzes skolā. Te, mūsu pilsētā savāca līdzekļus viņa studijām Vācijā. Pateicoties Cimzes semināra atpazīstamībai un popularitātei, Valmieru 19. gs. 40. gados sāka dēvēt pat par Vidzemes Veimāru . Tā dēvēta ne velti, jo 1875. g. Jēra kalnā atvēra Vidzemē arī pirmo kurlmēmo skolu, bet 1882. g. īpaši skolas vajadzībām uzcēla jaunu namu; direktori V. Švēde (1875 -1905) un J. Enkmanis (1905 - 1915).

Uz Rīgas ielas. Jaunuzceltā sieviešu ģimnāzija, 1909.

20. gadsimta sākumā, toreizējā pilsētas nomalē, Gaujas krastā, 1902. - 1903. g. darbu uzsāka skolotāju seminārs, nu jau trešais pēc skaita (!), kas darbojās līdz 1917. g. Šajā skolā, atšķirībā no Cimzes vāciskā semināra, valdīja pārkrievošanas gars. Dumpīgo latviešu zemnieku garu ienesa īstenie Valmieras puikas - vēlāk slaveni rakstnieki un gleznotāji Pāvils Rozītis, Linards Laicens, Niklāvs Strunke u.c., kuri tolaik mācījās E. Liepiņa proģimnāzijā, pašā pilsētas centrā, netālu no Dzirnavu ezeriņa. Mazāk iespēju izglītoties bijis pilsētiņas un apkārtnes jaunkundzēm. Šim nolūkam kalpoja 1808. gadā ierīkota meitu skola. 1856. gadā tās jau divas, viena augstākā ar 2 klasēm, otrā – zinības apgūstamas elementārklasē. Zīmīgi, ka pēc 100 gadiem, ar toreizējā pilsētas galvas Georga Apiņa finansiālo atbalstu atklāja pirmo sieviešu ģimnāziju (1908.).! Netika aizmirsta arī par mazo valmieriešu izglītība un 1909. gadā izveidoja arī pirmo pilsētas bērnudārzu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja