Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Piedzīvojumu meklētājs

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Brīvību cīņas
  2. Mārtiņš Alberts Ozols
Visi vēl kopā. Pēc atvaļināšanās no karadienesta M. Ozols ar piederīgajiem „Kalna – Eniņos”, 1924. g.

Netālu no Valmieras, 1899. gadā, pirms Lieldienām, 8. aprīlī Kauguru pagasta Kaln-Eniņa, agrākajās Bebra mājas, lauksaimnieka Jāņa (1863 - 1933) un Annas (1864 - 1939) Ozolu ģimenē piedzimst ilgi gaidītais mantinieks Mārtiņš Alberts. Kristībās vecāki zēnam devuši ne vien stiprus vārdus, bet arī tiem laikiem labu izglītību. Pirmās skolas gaitas uzsāk Valmieras pilsētas skolā, kurā jau mācās māsa Zelma (1897.)

I. pasaules kara laikā, tāpat kā daudzi viņa vienaudži, mācības pārtraucis. Vilina romantika un piedzīvojumi. 1917. gada nogalē līdz ar daudziem citiem vidzemniekiem notic lielinieku (boļševiku) politikai un gatavs cīnīties revolucionārās valsts vārdā. Piesakās Sarkanajā armijā, vēlāk krīt poļu gūstā, pēc tam atgriežas Latvijā…

Izšķirošā cīņa

Kareivis. Brīvības cīņu laikā.1919.

1919. g. 15. oktobrī kā brīvprātīgais iestājas Latvijas armijā. Viņu līdz ar citiem jaunās valsts aizstāvjiem nosūta uz 7. Siguldas kājnieku pulku. Sākoties Bermonta karaspēka uzbrukumam, kareivji neslēpj vēlmi doties ātrāk uz frontes pozīcijām. Situācija tur mainās vai ik dienu. Stāvoklis traģisks, jo pēc 9. oktobra uzbrukuma, Latvijas armijas vienības juceklīgi atkāpušās… Notiek nocietinājumu izbūve Vecrīgā. Dramatisks izvēršas 14. oktobris, kad neizdodas ieņemt Daugavas koka tiltu un nostiprināties Pārdaugavā. Artilērijas apšaudes krustugunīs oktobri nomaina novembris.

1919. gada nakts no 10. uz 11. novembri. [..] „Vāciešu lodes kapāja namu sienas, sacēla nejauku, nervus stindzinošu kaukšanu. 10. novembrī pulka I. un II. bataljoni turpina uzbrukumu, kopā ar 6. Rīgas kājnieku pulku ieņemot Torņkalnu. Sētās un šķērsieliņās vēl šur tur bija manāmi bermontieši, bet tas uz ilgu laiku nevarēja aizkavēt”. Seržants Ozols apņēmības pilns norīko vairākus izlūkgājienus ienaidnieka aizmugurē, iegūstot kara laupījumu - smagos ložmetējus. „Un notiek tik ļoti gaidītais brīnums ar gaismas austu pie Daugavas tiltiem no dienvidu puses”. Rīga nosargāta! Par uzvaru vēsta visi lielāko baznīcu zvani.

Tomēr svešinieki vēl nav galīgi padzīti no mūsu zemes. Nedēļu vēlāk, 19.-20. novembrī Mārtiņš Ozols piedalās kaujās pie Cenas muižas Jelgavas pievārtē un ienaidnieka bruņotā vilciena nolaišanā no sliedēm, ar savu drosmi iedvesmodams citus karavīrus. Dienu vēlāk jau viņš kopā ar saviem pulka biedriem ieiet Jelgavā. 1920. gadā, par īpašajiem nopelniem valsts labā un varonību Brīvības cīņās, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni ar kārtas Nr. 386.

Apliecinājums. Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Mārtiņa Ozola vizītkarte, 1920. gadi.

Uzvara

Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis par 9.-11. novembra sekmīgo militāro iznākumu ziņo Tautas padomes sēdē, uzteicot armijas vadību par prasmīga pretuzbrukuma plāna izstrādāšanu un tā sekmīgu realizēšanu. Uzvara ir gūta, pateicoties mūsu karaspēka pašaizliedzīgai varonībai un uzupurēšanās spējām. Viņu pusē bija algādži, Latvijas pusē – pārliecība un ticība pašiem uz saviem spēkiem, tēvu zemes mīlestība, cenšanās ziedot visu, visu, pat dzīvību par savas tēvijas gaišāku un labāku nākotni”.

Atkal skolas solā

Atkal skolas solā. M. Ozola lūgums Valmieras Valsts Vidusskolas direktoram par uzņemšanu vidusskolas 4. klasē, 1925.

1920. gadā pēc Latgales atbrīvošanas, 7. Siguldas kājnieku pulka seržants M. Ozols nosūtīts uz instruktoru bataljonu, kur viņš kļūst par jātnieku instruktoru un savas zināšanas nodod tālāk, jau miera apstākļos, jaunajiem karavīriem. Tomēr dzīve nesastāv tikai no karošanas, šaušanas un jāšanas un citām skarbo vīru prasmēm, un Mārtiņš izlemj sēsties atkal skolas solā. No armijas atvaļinās 1924. gada 1. aprīlī.

Tā kā savulaik vidējā izglītība nav iegūta, viņam ļauts kā eksternam mācīties toreizējā Latviešu Jaunatnes Savienības vidusskolā Rīgā, lai pabeigtu vidusskolas 3. klasi. Pēc gandrīz desmit gadu ilga mācību pārtraukuma – tas izrādījās pat visai grūti un cits ar vājāku raksturu būtu padevies. Taču ne jau mūsu kaugurietis! 1925. gada vasarā M. Ozols ar lūgumu vēršas pie Valmieras Valsts vidusskolas direktora Jāņa Jansona: [..] uzņemt VVV 4. klasē”. Lūgumu izpilda un gadu vēlāk, Mārtiņš jau iestājas Latvijas Universitātē, kur uzsāka vēstures studijas.

Students Latvijas universitātē. M. Ozols, 1928.

Ozoli - cīnītāji un patrioti

Otrā pasaules kara laikā atkal cīnās par Latviju, iestājoties latviešu leģionā. Piedalās Kurzemes aizstāvēšanā 1944. - 1945. g. Tur ticis ievainots un evakuēts uz Vāciju. Pēc kara nonāca gūstā. 1947. gadā izceļoja uz Angliju, kur aktīvi darbojās latviešu trimdas organizācijās, Dzīvojis Derbijas pilsētā, vadījis „Daugavas Vanagu” nodaļu. Nodzīvojot garu mūžu, astoņdesmit viena gada vecumā, tālu no dzimtenes, Mārtiņš Ozols mirst 1980. g. 2. maijā Derbijā.

Latvijas Neatkarības kara vēsturē ir bijis vēl viens Mārtiņš Ozols, tikai Mārča dēls. Dzimis (!) 1899. gadā, tiesa gan Cēsu apriņķa Priekuļu pagastā. Tāpat kā vārda un uzvārda brālis, karojis pret ienaidnieku jaunās valsts pusē: 1919. gada vasarā, Cēsu kājnieku pulka skolnieku rotas sastāvā kā brīvprātīgais piedalījies cīņās pret vāciešiem. Ar to sakritības vēl nebeidzas. Cēsu Ozols 1920. gadā beidzis kara skolu, Latvijas armijas Krasta artilērijas pulkā virsnieks (līdz 1939.); 1940. g. kapteiņa pakāpē atvaļināts. Pēc kara arī viņu liktenis aizved uz jauno mītnes zemi – Angliju, kur aizsaulē aizies tajā pat 1980. gadā! Lai gan abi kādreizējie brīvības cīņu dalībnieki dzīvoja salīdzinoši netālu viens no otra, ziņu, ka viņi būtu tikušies emigrācijā, nav. Skolnieku rotas cīnītāja M. Ozola atmiņas „Izlūka gaitas” savulaik iespiestas krājumā „Ziemeļnieki” (1970.), atmiņu un dokumentu pārpublicējums lasāms krājumā „No zobena saule lēca” (Cēsu muzeju apvienība, 1994.).

Sagaidot mūsu valsts proklamēšanas 93. gadadienu, visiem Latvijas brīvības cīņu karavīriem, gribētu veltīt J. Akuratera dzejas rindas: „Stāv varonis jauns kā saule, kā saule, kas nenoriet. Ko cīņā viņš cieta un guva, to mūžīgi pieminiet! „

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja