Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

No Valmieras vēstures

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Rīgas iela
  2. Rīgas vārti
  3. Ļeņina iela
No Gaujas puses. J. K. Broces zīmētā (celta 1790.) Apriņķa skolas ēka 1791.g.

Ar Rīgas vārdu

Valmieras senākās un garākās ielas - Rīgas ielas nosaukuma izcelsme saistāma gan ar viduslaiku Rīgas vārtiem, gan ar vēlāko Rīgas – Tērbatas pasta ceļu. Ceļš pamazām pārtapa par ielu, kļūstot par Lielo ielu 18. – 19. gadsimtā. Mainoties gadsimtiem un varām, mainījās ielas nosaukumi. Lielā iela, Groβe Straβe yлица Болъшая, Rīgas iela, Rigasche Straβe, yлица Рижская. Padomju varas gados (1945.-1990.) ielai piešķīra revolūcijas vadoņa Vladimira Ļeņina vārdu (Ļeņina iela, yлица Ленина).

Cik sen meklējami ielas pirmsākumi? Kas bija Rīgas vārti? Kur atradās Rīgas tornis? Kurš bijis lepnākais nams uz Rīgas ielas? Kur dzīvoja vācu namnieki? Kad akmens bruģi nomainīja asfalts? Kāds ir ielas garums? Kāpēc nav saglabājusies vēsturiskā centra apbūve? Kāda izskatījās Rīgas iela līdz 1944. gada septembrim? To un daudz ko citu uzzināsim izstādē „ Iztēle bez robežām. Rīgas iela – vienmēr mainīgā!”, kuru atklāsim tradicionālajā 2012. gada Muzeja naktī, 19. maijā Valmieras muzejā.

Rīgas vārti. Sākotnējā izskata rekonstrukcija. A. Lapiņa zīmējums, 2006.

Viduslaiku mūros

Valmiera blakus pilij sākotnēji attīstījās kā tirgotāju un amatnieku ciems. Izdevīgais izvietojums tirdzniecības ceļā no Rietumeiropas caur Rīgu uz Tērbatu, Pleskavu un Novgorodu, veicināja pilsētas izaugsmi. 14./15. gs. Valmiera - Hanzas tirdzniecības pilsētu savienības dalībniece. Rūpēs par pilsētnieku un tirgotāju drošību, vienlaikus ar aizsargmūri, kurš stiepās aptuveni 2 km garumā, rāte deva rīkojumu nostiprināt abus - Rīgas un Tērbatas vārtus. Lai gan vārti aizsargāja no nevēlamiem uzbrukumiem, tomēr tie uz vairākiem gadsimtiem ierobežoja pilsētas platību. Aizsargmūri cēla zemāku par netālās pils mūriem. Septiņus metrus augstu, ar trim torņiem. Rīgas, Tērbatas un visaugstāko Gaujas krastā - Stārķa ligzdu.

Rīgas vārti funkcionēja kā galvenie vārti. Caur tiem iebrauca un izbrauca Rīgas, Hamburgas, Lībekas, Visbijas un citu mazāku un lielāku Hanzas pilsētu tirgotāji. Daļu preču pārdeva te, tad ar preci vīri devās tālāk uz Tērbatu un krievu zemēm. Vezumi bijuši piekrauti ar sudrabu, audumiem, vīnu, garšvielām, sāli, siļķēm u.c. Tālo ziemeļzemju tirgotāji savukārt devās uz Rīgu, lai iepirktu kažokādas, vasku, linus un kaņepājus. Uz landtāgiem (Zemes dienām) ieradās Livonijas valstu un pilsētu pārstāvji, ordeņa mestri, arhibīskapi, bīskapi. 1622. gadā caur Rīgas vārtiem uzvarētāja godā uz balta zirga Valmierā iejāja pats Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs! Rīgas vārtiem nācās izturēt arī ienaidnieka uzbrukumus. Gan krievi, gan zviedri, gan poļi vairākkārt centās ieņemt pilsētu. Ja aizstāvjiem izdevās nosargāt vārtus, pretinieku karaspēks pārkārtojās un mēģināja iebrukt no citas puses. Jāprecizē, ka Rīgas vārti praktiski bijuši neieņemami, jo būvēti kā cvingera tipa vārti. Zwinger viduslaikos apzīmēja šauru mūru ieslēgtu zemes gabalu; 10 m garu, 1,80 m biezu, ar 4 m platu iebraukšanas ceļu. Zviedri 17. gs. beigās vecos viduslaiku aizsargmūrus un torņus nojauca. Nocietinājumu sistēmu pārveidoja ar augstākiem, īpaši uzbērtiem zemes vaļņiem un sešiem uz āru izvirzītiem bastioniem.

Ar Rīgas vārdu. Ē. Tolka zīmētais Valmieras plāns, 1688. Redzami plānā iezīmētie Rīgas vārti un ravelīns ar bastionu. Plānu 1909. g. pārzīmējis K. fon Löwis.

2005. gada vasarā, arheoloģiskās izpētes laikā, centra apļa rekonstrukcijas vietā tika atsegti senie viduslaiku aizsargmūri un Rīgas vārtu pamati. Pēc konservācijas (2006.) tapa unikāls apskates objekts ar vienlaidus stikla vāku. Vakaros un nakts stundās vārtus izgaismo. Virs tiem, uz Rīgas ielas 5 nama fasādes apskatāms sienas gleznojums (2006.) - Valmieras senpilsētas 17. gadsimta vidus karte ar ielu izvietojumu, ēkām un aizsargmūri. Gleznojuma ideju īstenoja mākslinieki Jānis Tančers un Alfrēds Lapetrovs.

Lepna. Skats uz Apriņķa (Kreisskolas) skolas ēku Rīgas ielas sākumā XIX. gs. beigās.

XVIII. –XVIV. gs. mijā

1783. gadā nelielā lauku pilsētiņa ieguva apriņķa pilsētas statusu. Tās garums no rietumiem uz austrumiem vien nieka 271 m. No dienvidiem uz ziemeļiem 241 m, bet starp kādreizējiem Rīgas un Tērbatas vārtiem attālums 886 m. Lai gan no Ziemeļu kara beigām jau pagājis ilgs laiks, drošības apsvērumu dēļ, turīgākie pilsētnieki mājas cēla nocietinātajā Valmieras daļā - pilsētā. Lai paplašinātu teritoriju un mudinātu pilsoņus apmesties ārpus vecajiem mūriem, priekšpilsētā uz Rīgas pusi pie pasta ceļa, iedalīja šņoru zemes sakņu dārzu ierīkošanai. Uz šiem zemes gabaliņiem vācu namnieki cēla nelielas, pārsvarā vienstāva koka ēciņas. 1785. gadā maģistrāts izdod rīkojumu, ka „pilsētai piederošās zemes ap pasta ceļu beidzas pie Kokenhof (Kokmuižas) tīrumiem. Par robežzīmi kalpos ceļa malā novietotais akmens stabs ar ķeizarisko ērgli”. Bet Lielās jeb Pasta ielas sākumā, iepretim luterāņu baznīcai, pilsētniekiem par prieku, dižojās klasicisma stilā uzceltais (1790) divstāvu mūra apriņķa skolas (kreisskolas) nams. Saskaitīti arī valmieriešu namīpašumi: pilsētā 58, priekšpilsētā 64 privātās ēkas. Dažus gadus agrāk, (1782) revīzijas ruļļos iegrāmatoti arī visi 310 valmierieši. 156 vīrieši, 154 sievietes, no viņiem 242 vācieši.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja