Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Kārlis Beldavs: no mācītāja par ministru

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Kārlis Beldavs
  2. Mācītājs
SAEIMAS DEPUTĀTS. 1930. gadu sākums.

Vidzemnieks

Valmieras – Valmiermuižas draudzes mācītājs un vēlākais Latvijas brīvvalsts Izglītības ministrs Kārlis Voldemārs Beldavs (Kahrl Woldemar Beldaus) pasaulē nācis 1868. gada rudenī, 2. oktobrī jeb 14. oktobrī pēc jaunā stila. Tēvs Fricis, toreizējais Rosbeku (Rosenbeck; mūsdienās Rozula) muižas arendators (rentnieks – preciz.). Mātes Ilzes mudināts, zēns, pēc vietējās draudzes skoliņas beigšanas, apmeklējis Limbažu apriņķa skolu. Mācības padevušās labi un tālākais ceļš vedis jau uz lielo Rīgu, kur izturējis iestājeksāmenus guberņas ģimnāzijā. Pēc tās beigšanas, uzsācis studijas kaimiņzemes Igaunijas Alma mater (universitātē) Tērbatā, Teoloģijas fakultātē 1891. gadā. Lai apgūtu izvēlētā aroda iemaņas, 1892. gadā kā palīgmācītājam jākalpo prakses vietā Opekalnā. Jaunais censonis apliecina sevi gan kā spējīgu oratoru, gan sprediķu teicēju, raksturā rāmu un nosvērtu. Pēc sekmīgi nokārtotajiem konsistorijas eksāmeniem, 1895. gada 22. septembrī Rīgā, Svētā Jēkaba baznīcā tiek ordinēts par mācītāju.

Pirmā pastāvīgā darba (kalpošanas) vieta – studiju laikā jau iepazītā Opekalna draudze Alūksnes pusē, bet nu dodas turp ne kā vienkāršs draudzes gans, bet vikāra amatā! Sabijis gan tur ļoti īsu laiku, nepilnus divus gadus. Līdz 1897. gada nogalei, jo negaidīti saņem vēstuli no Smiltenes draudzes mācītāja, prāvesta Kārļa Kundziņa. Lietas būtība vienkārša: Valmieras apriņķī izsludināts konkurss uz brīvo vikāra vakanci. Ko darīt? Šaubu nav. Jābrauc! Pieteikuma vēstulei teicamas rekomendācijas pievieno arī Kundziņš, neskopodamies ar uzslavām jaunajam mācītājam. Kāroto vietu Beldavs iegūst un pošas braucienam uz rosīgo Vidzemes pilsētu pie Gaujas – Valmieru. Tiesa gan, joprojām viens, vēl puiša kārtā, jo ar savu nākošo dzīvesbiedri Mariju Vilhelmīni (dzimušu Bekman, 1887.) iepazīsies krietni vēlāk. Tas vēl tikai būs, bet ar 1897. gada 24. novembri līdz 1902. gada decembrim – piecas ziemas un vasaras, dzīves ritums būs saistīts ar otru lielāko apriņķa pilsētu, Limbažiem. Kāpēc? Atbilde meklējama paša Beldava atmiņās: „[..] Toreiz es biju jauns vikārs Valmieras apriņķī ar dzīvesvietu Limbažos, mācītāja muižā. Aiz manīm palicis šausmīgais Opekalna laiks. Pēc manas aiziešanas, iepriekšējā draudze dumpojusies. Izraidījusi likumīgi ievēlēto mācītāju. Baznīca bija uz vairāk nekā vienu gadu no konsistorijas slēgta. Neviens mācītājs tur nedrīkstēja izpildīt amata darīšanas. Nedz bērēt, nedz kristīt.. Un pa Vidzemi, sevišķi muižnieku aprindās, klīda baumas, ka Beldavs tur vainīgs…[..] .” (Atmiņas par amatbrāļiem. Rīga, 1936.)

Ar dieva vārdu

ĢIMENE. 60. šūpuļsvētkos ar dzīvesbiedri Mariju Vilhelmīni, meitu Ilzi Henrieti, dēliem Jāzepu Teodoru (2. rindā no labās) un Kārli Andreju Teofilu Valmierā, Mācītājmuižā, 1928.

Tālāko profesionālo izaugsmi Beldavs saredz ārpus Vidzemes guberņas, Krievijas toreizējā galvaspilsētā Pēterburgā, kur iespēja konkursā pieteikties uz brīvajām vakancēm turienes luterāņu draudzēs. Konkursu iztur un no 1902. gada decembra līdz 1907. gada janvārim, piecus gadus, kalpo kā adjunkts (latīņu valodā adjunctus, amata palīgs) Pēterburgā – palīgmācītājs Jēzus un Svētā Mihaela draudzēs, paralēli strādājot par vācu valodas lektoru Meža institūtā.
Kad revolūcijas notikumi pārstāj ņirbēt avīžu pirmajās lapās, arvien uzstājīgāk domas saistītas ar tuvojošos četrdesmito dzīves jubileju. To viņš sapņo sagaidīt dzimtajā pusē, taču… brīva mācītāja vieta tikai Zemgalē. Tā nu Lielauce kļūs par mājām no 1908. gada, šeit nodibinās ģimeni. Īsi pirms Pirmā pasaules kara pasaulē nāks meitiņa Ilze (1912. 30. X.) un dēlēns Jāzeps Teodors (1914. 20. I.). Saasinoties situācijai frontē, steidzīgi jālemj, kurp varētu doties bēgļu gaitās. Uz Vidzemi? Drošāka šķiet Krievija. No 1915. gada decembra līdz 1917. gada maijam dienas aizrit, pildot latviešu bēgļu mācītāja pienākumus Maskavā. Šajā lielajā pilsētā tolaik mīt vairāki tūkstoši latviešu bēgļu. Rūpju netrūkst, kā palīdzēt visiem.
1917. gada Lieldienās pienāk uzaicinājums – ierasties Valmierā. Šoreiz pārdomu laiks pavisam īss un jau maijā ģimenīte ierodas piefrontes pilsētā. Daudzie bēgļi, kas meklēja relatīvi mierīgajā Vidzemē glābiņu no kara briesmām, trīskāršoja Iedzīvotāju skaitu. Tas, protams, palielināja arī vietējās luterāņu draudzi, aktualizējot jautājumu par mācītāja izvēli. No vairākiem pretendentiem baznīcas konsistorija izvēlas Kārli Beldavu, ieceļot par Valmieras – Valmiermuižas draudzes mācītāju. Dzīvošanai ierāda netālo Mācītājmuižas ēku. Tajā pirms viņa, ar savu ģimeni ilgus gadus dzīvojis draudzes locekļu vidū cienītais un visu godātais Neilandtēvs, mācītājs Jānis Neilands (1840 -1915).

ATMIŅAS PAR AMATA BRĀĻIEM. Darbs nonāca pie lasītājiem jau pēc autora nāves, 1936.

Valmierā

1919. gada pavasaris, neskatoties uz sarežģīto politisko situāciju (pilsētu no lieliniekiem jeb komunistiem atbrīvoja 26. maijā) un bažām par nākotni, atnāk cerīgs, jo 14. martā Beldavu dzimtā papildinājums – dēls Kārlis Andrejs Teofils. Pēc kara un juku gadiem atsākās rosīga reliģiskā dzīve: „no 1919. gada vasaras Valmieras Vecpuišu parka paviljona zāli īrē Latvijas Iekšējās Misijas biedrības Valmieras nodaļa, kura šo namu apsaimniekoja arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Biedrības Valmieras nodaļu no paša sākuma vadīja un ilgstoši tajā darbojās tādi sabiedrībā ievērojami mācītāji un jaunatnes audzinātāji kā Eduards Pavasars (1861.-1931.) un Kārlis Beldavs (1868.-1936.), un tā ar savu reliģiskās audzināšanas un labdarības darbu ieguva popularitāti, kas tālu pārsniedza vietējo draudžu robežas”. (Pumpuriņš T. Kā tapa Valmieras Vecpuišu parks//Ko, Tēvzeme, varu Tev dot…[rakstu krājums]. Valmiera, 1999.)
Ģimenei sakuplojot, pēc atgriešanās dzimtenē, rūpju un raižu netrūkst. Jāstrādā ne vien Valmieras draudzē, bet līdztekus arī par skolotāju. Brīvajā laikā, kura gan nav daudz, uzrakstīta sprediķu grāmata „Dodies uz augšu” (1928).Top vēl citi garīga satura izdevumi. Atvērta privātskola Dzirnavu ielā. Beldavskoliņā, kā to iesauca valmierieši, skolēnu nebija daudz. 1920. to gadu vidū Kārli Beldavu uzaicina docēt Rīgas teoloģiskā institūtā. Viņš piekrīt, neskatoties uz lielo aizņemtību kā Nacionālā bloka deputātam 2. Saeimā (ievēlēts 1928.g. III.) un Kristīgās darba partijas bloka deputātam, 4. Saeimā. Mācītājs – politiķis? Kāpēc gan ne, ja izdodas savienot garīgo ar laicīgo dzīvi. Liecinājums tam, saņemtais augstais valsts apbalvojums - Triju Zvaigžņu III. šķiras ordenis 1928. gadā!

JAUNATNES AUDZINĀTĀJS. Svētdienas skolas bērni pie Vecpuišu parka ēkas 1932. gadā. 2. rindā vidū mācītājs Kārlis Beldavs.

1930. gadā draudzē adjunkta pienākumus sāka pildīt tikko Latvijas Universitātes teoloģijas fakultāti beigušais Arvīds (Arveds) Anševics. Dzimis Zemgalē, Tukuma apriņķa Zebrenes pagastā (1902.). Gados jaunais, enerģiskais garīdznieks jau pirmajā darba gadā, atnākot uz Valmieru, strādā kā skolotājs Valmieras Skolu biedrības Kristīgajā pamatskolā jeb Beldavskoliņā un Valmieras Valsts Komercskolā. No 1931./32. māc. gada, ticības mācības skolotājs Valmieras Valsts vidusskolā (ģimnāzijā). Abi, Beldavs un Anševics, kopā vadīja „Svētdienas” skolu, jauniešu pulciņu „Saules stari”, Ārējās misijas, Bībeles biedrību, Palīdzības u. c. biedrības. Trešais palīgs ir kādreizējā prāvesta Eduarda Pavasara dēls, ērģelnieks Helmers Pavasars (1903.-1998.), kura pārziņā draudzes un jauniešu pulciņa kori. Mācītājam Beldavam izdodas vēl pat atlicināt laiku savai sirdslietai. Vēlās vakara un nakts stundās top raksti reliģiskajam laikrakstam „Svētdienas Rīts”. Bez pasen izdotās brošūras „Dziedat Tam Kungam jaunu dziesmu”(1906.), laikā no 1928. un 1934. gadu, iespiesti „Dodies uz augšu” (1928.), „Dievs, Dziesma man”(1933.) un „Atmiņas par amata brāļiem”, kas jau iznāks pēc autora nāves 1936. gada otrajā pusē.

TRADĪCIJA. Valmieras Veides draudzes iesvētāmo gājiens Rīgas ielā 1920. gadu vidū. Priekšplānā mācītāji Eduards Pavasars, Kārlis Beldavs (pa labi).

Izglītības lietas

Būdams 4. Saeimas deputāts, Kārlis Beldavs piedzīvos zvaigžņu stundu. Visai negaidīti tiek piedāvāts izglītības ministra portfelis. Viņš, protams, pagodināts, piekrīt, lai gan amatā sabūt iznāk pavisam īsu laiku, no 1934. gada 18. marta līdz 15. maijam. Pēc valsts apvērsuma un trīs dienu iepauzēšanas, ieceļ un apstiprina jau nākošo izglītības ministru, valmieriešiem zināmo Ludvigu Adamoviču (1884.-1943.). Viņa mūžs aizsācies Kurzemē, Dundagā. Studējis Tērbatā universitātē (Tartu), kur 1909. gadā ar teoloģijas kandidāta grādu absolvējis Teoloģijas fakultāti. I pasaules kara laikā veicis karavīru dvēseļu gana pienākumus Tērbatas latviešu strēlnieku hospitālī un latviešu strēlnieku rezerves bataljonā. 1918. gadā atgriežas dzimtenē, kur Mazsalacā ordinēts par mācītāju. Tā paša gada rudenī aicināts uz Valmieru par turienes Latviešu Izglītības biedrības zēnu virsreālskolas organizētāju un direktoru. 1920. gadā sākas divu gadu desmitu ilgs darba cēliens Latvijas Universitātē, paralēli strādājot pie savas apjomīgās disertācijas „Baznīcas un ticības dzīve Vidzemes latviešu draudzēs no 1710. līdz 1740. g.”. L. Adamovičs izglītības ministrs no 18.05. 1934.- līdz 10.07. 1935. Viņu nomainīs vēl viens vidzemnieks, Vidrižu pagastā dzimušais Augusts Tentelis (1876.-1942.), Latvijas augstskolas Filoloģijas un filozofijas fakultātes profesors (līdz 21.08. 1938). Atvadoties no Izglītības ministrijas, tāpat kā viņa priekštecis, turpināja docētāja un pētniecisko darbu Alma mater .

PIEMINOT. Valmierieši pie mācītāja K. Beldava kapu pieminekļa Talsu apriņķa Bēķu kapos, 1937. gada vasarā.

Mācītāja Kārļa Beldava mūžs noslēdzās nepilnu septiņdesmit gadu vecumā, 1936. gadā 1. februārī. Augustam Tentelim vācu okupācijas režīma laikā (1942.). Vistraģiskākais liktenis būs lemts jaunākajam no kādreizējiem izglītības ministriem – Ludvigam Adamovičam. 1941. gadā kā politiski neuzticamu un padomju varai nelojālu, atbrīvo no darba, vēlāk apcietina. Miris izsūtījumā 1943. gada 19. augustā.

Izskaņā

Beldavu uzvārds ilgus gadus izzuda no valmieriešu aprites. Mainoties varām un režīmiem, atjaunotajā Latvijas Republikā, deviņdesmito gadu nogalē, ar savu dzimto pilsētu sazinājās 1932. gada Valmieras ģimnāzijas absolvents, pensionētais mediķis Jāzeps Teodors Beldavs no Kanādas. Lai gan tālā ziemeļzeme bija kļuvusi par otrām mājām, domas vienmēr atgriezušās Valmierā, Mācītājmuižā un, protams, pirmajā, tik mīļajā skolā. Tika īstenota lieliska iecere kā atbalstīt savējos – talantīgus un gudrus jauniešus. T. Beldava stipendijas pasniegšana kļuvusi jau par gadskārtēju tradīciju kopš 2006. gada. Dāsnais dāvinājums devis iespēju piešķirt ikgadējās stipendijas 270 ģimnāzistiem ar vairāk kā 34 tūkstošiem latu. 2011. gadā Valmieras Valsts ģimnāzija saņēma skumju vēsti, ka tās kādreizējais absolvents un stipendijas dibinātājs, deviņdesmit septiņu gadu vecumā, aizgājis aizsaulē. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja