Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Skolotājs un dziesmu vīrs

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Ferdinands Valters
  2. Jānis Cimze
  3. Skolotāju seminārs
  4. Valmieras Apriņķa skola
Pedagogs, latviešu profesionālās mūzikas pamatlicējs Jānis Cimze (1814-1881). Foto 1870. to g. sāk.

Jānis Cimze dzimis 1814. gada 3. jūlijā (pēc vecā stila 21. jūnijā) Cēsu apriņķa Raunas draudzes Cimzes pusmuižā, no kuras tad arī cēlies uzvārds. Zēna tēvs muižas vagars. Vecāki savas astoņas atvases, no kurām Jānis – vecākais, audzināja stingri, kristīgās ticības un dievbijības garā. Ar vecākiem, apmeklējot brāļu draudzes sapulces, puisēns izprot, ka „tā kunga bijāšana ir visas gudrības iesākums”. Šeit, brāļu draudžu saietos, pirmā saskarsme ar mūziku, jo vēlāk dzirdētās melodijas izspēlē mājās uz ērģelītēm. Līdz ko prasme rokā, tā ar Jāņa muzikālo pavadījumu sākas ik lūgšana un dziedāšana ne vien pašu mājās, bet arī saiešanas reizēs. Lasīt, rakstīt un galvas gabalus izteiksmīgi skandēt māca māte Anna. Pie izslavētā Jāņa Gaiķa, vietējā draudzes skolotāja, apguva vācu valodu, kas pavēra ceļu uz pašizglītību, ko Jānis centīgs un zinātkārs būdams, papildinās arī vēlākajos dzīves gados. Ievērodams audzēkņa apdāvinātību un nerimtīgo vēlmi mācīties, Gaiķis ieteic Jāni „laist skoloties”. Dzīves nogalē, Cimze rakstīs, ka „ne uz sevis paša, bet uz vecāku vēlēšanos esmu palicis par skolmeistaru”. Draudzes skolu jaunais censonis pabeidz 16 gadu vecumā ar izcilām sekmēm. Pēc tās beigšanas, sāk strādāt par mājskolotāju Rozes muižā, netālu no Raunas, tad Smiltenē, vara kalēja Lukašēvica ģimenē. Tur ilgi nepaliek, aiziet, jo neapmierina ne alga, ne sadzīves apstākļi…Viss mainās 1833. gada vasarā, kad deviņpadsmitgadīgais jauneklis iztur konkursu uz Valmieras draudzes skolotāja vietu. Tik jaunam būt par skolotāju pilsētas draudzes skolā – apliecinājums Jāņa mērķtiecībai!

Goda vīrs. Valmieras draudzes mācītājs Ferdinands Valters, 1850. tie g.

Valmierā

Apriņķa pilsētā Jānis, nu jau Johans, iepazīstas ar Ferdinandu Valteru. Cimze atstāj tik labu iespaidu uz ietekmīgo garīdznieku, ka papildus darbam skolā, piedāvāta priekšdziedātāja un ērģelnieka vakance. Lai gan brīžiem šķiet, ka visu nepagūt, bez jau minētajām nodarbēm, pievienojās vēl viena: Cimzem skaists un viegli salasāms rokraksts. Lieliski pārvalda latviešu un vācu valodas, un nu nākas pildīt arī draudzes māklera (notāra) pienākumus. Iztiku nodrošina, protams, skolotāja amats. Jāprecizē, ka 19. gs. 30. gados draudžu skolās māca lasīt, rakstīt, rēķināt. Netrūkst pedagogu, kas pauž viedokli, ka, mācībām jābūt pieejamām arī laukos, steidzīgi atverot tur pagastu skolas – tautskolas, kuras apmeklētu visi bērni no 12 līdz 15 gadiem. Tajās varētu mācīties ne mazāk kā 50 skolēnu, un bez lasīšanas, rakstīšanas un rēķināšanas, mācītu vēl katķismu, Bībeles stāstus, garīgās dziesmas. Savukārt draudžu skolās mācītos topošie skolmeistari, saimnieki, pagastu runas vīri (amatpersonas – preciz.). Mācību programmas kursā ietilptu ticības mācība, latviešu valoda, rakstīšana, rēķināšana, vēsture, ģeogrāfija, mūzika – kordziedāšana uz balsīm un pa daļai arī zemkopības pamati. Jā, bet, kas mācīs, ja trūkst pašu skolu un izglītotu skolotāju? Jautājuma risināšanai, 1834. gada 13. augustā, Valkas apriņķa skolas zālē, Vidzemes draudžu mācītāji sabrauca uz sinodi (sapulci). F. Valters, no Valmieras un Krimuldas draudzes mācītājs K. Ulmans stāsta par bēdīgo draudžu skolu stāvokli Vidzemē, izklāstot izglītības trūkumus: „nekas nemainīsies, ja netiks mainīta pati nostādne. Lai izglītotu skolēnu, jābūt izglītotam skolotājam! Draudzes skolotāju izglītošanai jādibina seminārs Vidzemes latviešu daļā, kurš būtu jāuztur valstij, bet tautskolas jāuztur muižniekiem un zemniekiem kopīgi. Pārraudzībai jāveido virsvalde, kurai pakļausies vietējās apriņķa skolu valdes”.

Atkal skolas solā

1835. gadā sinode piekrīt atbalstīt skolotāju semināra izveides projektu, nosūtot „caurskatīšanai konsistorijai un Vidzemes muižniecībai”. Enerģiskākais idejas piekritējs un virzītājs, jau pieminētais Valters, iesaka nākamā skolotāju semināra vadību uzticēt profesionālam skolotājam, nevis mācītājam, vienlaikus norādot, ka „sinodei jāgādā, lai dibināmajam semināram būtu krietns un saprātīgs, tam mērķim izglītots vadītājs”. Kā piemērotāko kandidātu, rekomendē Valmieras draudzes skolas pedagogu Jāni Cimzi. „Tas esot sevišķi apdāvināts jauneklis ar krietnām zināšanām un dedzīgs pēc tālākās pedagoģiskās izglītības”. Cimzes uzkrājumi tolaik bija visai pieticīgi. Palīdzīgu roku sniedza draudze, kurā sāka vākt līdzekļus viņa studijām Vācijā. Mācītāja F. Valtera argumentu iespaidoti, sinodes vīri ne vien atbalstīja priekšlikumu - ziedot 180 rubļus, bet arī solīja „segt naudas izdevumus visu studiju laiku”. 1836. gada jūlijā Johans Cimze iestājās Veisenfelsas skolotāju seminārā. Semināru vadīja ievērojamais vācu pedagogs V. Harnišs, konservatīvu uzskatu cilvēks. Mācību kursu Cimze apgūst īsā laikā, divos gados (1836.-1838.), plānoto trīs vietā, absolvējot 1838. gada 21. maijā. Ietaupīto mācību gada laiku, nepavada dīkā, bet izmanto vairāku Rietumeiropas skolotāju semināru darba iepazīšanai, apceļojot Austriju, Šveici, Itāliju un dažas Francijas provinces. 1839. gada pirmā puse aizritēja kā brīvklausītājam Berlīnes augstskolā, kur apmeklēja Eiropā pazīstamā F. Ā. Dīstervēga lasījumus, lekcijas filozofijā, pedagoģijā, mūzikā un nedaudz arī teoloģijā, apgūstot pamatus nedzirdīgo skolēnu apmācīšanai. Sagatavots skolotāja amatam, J. Cimze atgriezās dzimtenē.

Atdzimusi. Pēc 1843.g. ugunsgrēka uz vecajiem pamatiem atjaunoja draudzes skolas namu, pēc Jāņa Cimzes pašrocīgi zīmēta projekta. Šeit draudzes skola darbojās līdz pat 1929. gadam. 1900. to g. sāk.

Ne viss kā solīts

Visu 1838. gadu sinodē spriež, ka „skolotāju seminārs jāatver Valmierā, par mītnes vietu izmantojot draudzes skolu”. Tomēr…nākotnes plāni vien uz papīra, jo landtāgs atzinis, ka „tam jāgādā par skolu dibināšanu, bet vienīgi un tikai 1819. g. likuma robežās”. Nu lielā skaitā inspektori brauc skolu pārlūkošanās (revīzijās), lai steidzīgi ievāktu ziņas par izglītības iestāžu patieso stāvokli, un, lai uzzinātu, kādam tad jābūt iecerētajam zinību namam Vidzemē. Arī valdības solītais finansiālais atbalsts kavējas. Nelabvēļi pareģoja, ka birokrātiskās nebūšanas ieilgšot vēl gadus trīs, neskatoties uz F. Valtera sīvo cīņu ar muižniecību. Tomēr tā paša gada 10. oktobrī Valters var lepni paziņot laikrakstam „Tas Latviešu Ļaužu Draugs”, ka „Mārtiņos durvis vērusi jauna latviešu skolotāju mācību iestāde un, par tās skolas kungu esot saderēts godīgs latvietis Jānis Cimze”. 10. novembrī mācības uzsāka 8 semināristi un 2 klausītāji, starp kuriem Cimzes jaunākais brālis Dāvids no Raunas un Jānis Ruģēns no Valmiermuižas mācītāja ļaužu pagasta, kurš vīra gados kļūs pazīstams kā pantu rīmētājs - dzejnieks. Vēl sarakstā Kārlis Knors no Lazdonas, Jānis Lamsters no Valmieras, Frīdrihs Mītens no Alojas, Pēteris Oblats un Jēkabs Rozenbergs no Valmiermuižas; nedaudz vēlāk puišiem pievienojās piebaldzēns Jēkabs Šmits. Semināra iekārtai Vidzemes muižniecība atvēlējusi 200 rubļu, tāpēc seminārs ierīkots ļoti vienkārši. Trijās istabās, no kurām - vienā dzīvo Cimze, skolotājs, otrā - ir klase, trešajā - audzēkņu guļamistaba. Par atvēlēto naudu izdodas iegādāties trīs jaunus galdus un vienas klavieres…1840. gada ziemā saņemta Iekšlietu ministra pavēle semināra slēgšanai, jo „tas neesot ne pagasta, ne draudzes skola”… F. Valteram prātā viltīgs risinājums. 7. februārī audzēkņus pārcēla muižniecības uzturētās draudzes skolas augstākajā klasē, un seminārs atkal varēja turpināt darbu citā statusā… Kungu strīdi maz skāra topošos skolotājus, par to rūpējās J. Cimze. Prasības augstas: reflektantiem jākārto eksāmeni draudzes skolas mācību vielas apjomā. Valmieras semināra kurss trīsgadīgs, ar plašu programmu, kurā nozīmīga vieta ierādīta muzikālajai audzināšanai. Kas ir tautskolotājs, lasāms Cimzes plānā: „tautskolotāju uzdevums nav nekas cits kā sniegt pirmo izglītību vienkāršiem ļaudīm vēsturiski noteiktos sabiedriskos apstākļos. Skolotāja blakus uzdevumi - pildīt baznīcas amatus, būt par ērģelniekiem un kantoriem (rakstvežiem I.Z.) un vest baznīcas grāmatas. Semināra pamati izklāstīti 5. punktā. Tie ir - cilvēks, daba un Dievs, tāpēc mācāmas šādas disciplīnas kā Bībele un baznīcas vēsture, kristietība (ticības un morāles mācība), didaktika (audzināšana un mācīšana), tehniska vingrināšanās mācību pasniegšanā, latviešu, vācu un krievu valoda, vēsture, elementārā matemātika, dabas mācība, rakstīšana, zīmēšana, dziedāšana, vijoles un ērģeļu spēle. Cimze uzskatīja, ka mācībām jābūt saistītām ar reālo un faktisko vielu un pieskaņotām tautas izglītības vajadzībām, lai sagatavotu sevišķi gudrus un izglītotus, dievbijīgus, kristīgus skolotājus. Iekšējās kārtības noteikumos uzsvērts, ka „semināristiem jājūtas kā brāļiem, jāēd kopgaldā. Uzturs vienkāršs. Iestādei jārūpējas, lai neviens nepieradinātos pie tādām dzīves prasībām, kādas viņš savā turpmākajā dzīvē nevarētu apmierināt [..]”. Brīvā laika audzēkņiem maz. Rīta cēliens sākas pulksten piecos. Pēc īsas rīta lūgšanas, skolotāja uzraudzībā mācības līdz pulksten septiņiem, tad brokastis. Stundas no 8.00 līdz 12.00, tad pusdienas; pēcpusdienā no 14.00. līdz 16.00 atkal stundas, izņemot trešdienas un svētdienas. Pēc launaga audzēkņi vingrinās mūzikā, uzdotās mācību vielas sagatavošana, 21.30. - vakara lūgšana, 22.00 naktsmiers. „Kas nepaspēj izmācīties sarakstā paredzētajā rīta un vakara mācību laikā, tam atļauts celties jau pulksten 3 no rīta..”

VALMIERAS APRIŅĶA SKOLA. Skolas namā īsu brīdi izvietojās Cimzes seminārs. 1900. to g. sāk.

Cīnītājs

Neskatoties uz spiedīgiem materiāliem apstākļiem, Cimze strādā ar sirdsdegsmi. Gatavojas eksāmenam Tērbatas universitātē, jo Veisenfelsā iegūto diplomu Krievijā neatzīst. Nekas neliecina par tuvojošos traģisku negadījumu. 1843. gada 23. martā nodeg draudzes skolas ēka. Kā ugunsgrēka iemeslu min bojāto dūmvadu. Vislielākā sāpe par zaudēto bibliotēku, bet mierinājums, ka neviens no audzēkņiem necieš. Palīdz atkal Valters, kurš noīrē semināram pagaidu telpas apriņķa skolas namā. Divas istabas par 7 rubļiem mēnesī; vienā dzīvoja Cimze, otrā atradās mācību klase. Audzēkņus izvieto pie pilsētniekiem. Telpas apriņķa skolā nav ilgstošs risinājums, tāpēc Cimze semināram izvēlas Baldiņa privātmāju, kur tas darbosies līdz pat tā aiziešanai uz Valku (1849.). Ugunsnelaime nav kaitējusi eksāmenu rezultātiem; Valters raksta cildinošu atskaiti par „audzēkņu gala pārbaudīšanu 19. maijā. Pie septiņiem pirmajiem audzēkņiem trīs citi vēl pienākuši klāt, no kuriem tomēr viens, kas skolas disciplīnai pretī darījis, atlaists. Tāpat viens igaunis, kas latviešu valodu nevarēdams izmantot, izstājies.” Mācītājs mudina mācības pagarināt vēl pa gadu. Trīs gadu vietā četri, lai „audzēkņi varētu šai prakses gadā apgūt kurlmēmo mācīšanu, jo Cimze esot Vācijā uz to sagatavojies un ieguvis prūšu skolu valdes liecību. Atliktu vēl laika pamatīgāk sagatavoties skolotāja amatam”. Par cimziešu augsto sagatavotības līmeni liecina fakts, ka visi pirmā kursa audzēkņi ar gatavības apliecībām Tērbatā izturējuši mājskolotāja eksāmenu.1843. gada jūlijā uzņem otro kursu ar 11 audzēkņiem, starp kuriem savu vārdu vēsturē ierakstīs Juris Neikens, vēlākais Dikļu un Umurgas draudzes mācītājs, rakstnieks, sabiedriskais darbinieks un pirmo latviešu dziesmu svētku (1864.) organizētājs Dikļos. Burtnieku draudzes skolotājs, ērģelnieks, kora „Beverīna” vadītājs Jānis Kaktiņš, žurnāla „Mājas Viesa” līdzstrādnieks, skolotājs un bibliotekārs Juris Caunītis, Raunas draudzes mācītājs Krišjānis Dāvis Dzirne. Audzinātāja rosināti puiši vasaras brīvlaikos apceļoja Vidzemi, koncertējot muižās un lauku baznīcās, popularizēdami daudzbalsīgu kora dziedāšanu. 1845. g. 27. februārī, beidzot arī Cimze iegūst mājskolotāja apliecību Tērbatas universitātē, parādot „vēsturē, ģeogrāfijā, algebrā un ģeometrijā - labas, aritmētikā - ļoti labas, bet vācu valodā - teicamas zināšanas”. Krasas pārmaiņas atnesa pēkšņā kuratora, brīvkunga Bruiningka nāve. Par viņa pēcteci ievēl Lugažu pilsmuižas īpašnieku, baronu fon Vrengeli. Landrātam atšķirīgs viedoklis par semināra darbību Valmierā, vēl jo vairāk - skolotāju trūkums Vidzemes igauņu daļā un piemērotu, plašu telpu trūkums Valmierā, iezīmē tā iespējamo pārcelšanu uz Valku (1849.). Tā kā piemērotas jau gatavas telpas arī tur tomēr neatrodas, nolemj celt jaunu ēku. Fon Vrangelis piedāvāja par brīvu 2 pūrvietas lielu zemes gabalu iepretim Lugažu mācītāja muižai pie Valmieras - Valkas pasta ceļa. Ēku sāka būvēt 1850. gadā un pēc trim gadiem seminārs varēja uzsākt darbu.

Vidzemes skolotāju semināra pirmais vadītājs nomira 1881. gada 10. (23.) oktobrī, triekas ķerts. Apbedīts Valkā, Lugažu kapos. 1887. gadā svinīgi atklātais kapa piemineklis ar iegravētu tekstu latviešu, igauņu valodās vēstīja, ka to savam skolotāju skolotājam veltījusi „pateicīgā Vidzeme”. Lai gan pēdējie trīsdesmit mūža gadi aizritēja ārpus Valmieras, tai īpaša nozīme pedagoga dzīvē. Pilsēta, kurā aizritēja mūža piepildītākie gadi. Kam bijusi izdevība tikties ar ievērojamo izglītības darbinieku, atzina, ka „reti gan uzies otru cilvēku, kas tik daudzpusīgs zināšanās.” Apzinīgs pienākumu pildīšanā, uzticīgs savam uzdevumam un tautai, vienkāršs dzīvē, liels pieticībā un stiprs ciešanās, paraugs skolotājiem, tāds bija Jānis Cimze. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja