Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Divas Sarkanās Valmieras

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Brīvais vārds
  2. Caucis
  3. Eduards Radziņš
  4. Jānis Tauniņš
  5. Sarkanā Valmiera
  6. Valmieras pilsētas dome

Kad pirmoreiz dzirdēju šo skanīgo, bet šķietami nievājošo apzīmējumu Sarkanā Valmierā, pirmās asociācijas raisījās par padomju laiku, kad jēdzienu lietoja pozitīvā nozīmē, un tā izcelsmi saistīja ar 1905. gada revolūciju, kurā saskatāmi sarkano ideju aizmetņi. Tas palīdzēja ideoloģiski leģitimēt Padomju Latvijas eksistenci vēlākos gados. Novadpētniecības un revolucionāro tradīciju klubs Sarkanā Valmiera u.tml. padomju perioda artefakti nodrošināja jēdziena plašo tirāžu sabiedriskajā diskursā, veicinot režīma ideoloģijai labvēlīgu semantiku sabiedrības uztverē. Kad nesen, caurskatot kādus internetā publicētas padomju Valmieras attēlus, uzdūros komentāriem par Sarkano Valmieru, nolēmu atvērt šo jautājumu diskusijai. Lūk, mans un daži citi viedokļi par šo jautājumu.

Vimpelis. Dāvināts pūtēju orķestrim Signāls 20. gs. 70. gadu beigās.

Pirmkārt, jāatceras, ka jēdziens ir hronoloģiski senāks un plaši lietots presē jau Latvijas Republikas demokrātijas posmā. Otrkārt, jēdziens sākotnēji apzīmējis sociāldemokrātu partijas un ar to saistīto organizāciju darbību Valmierā 20. gs. 20. gados, nevis 1905. gada revolūcijas laikā. Šis priekšstats ticis konstruēts vēlāk padomju gados.

No 1921. gada līdz pat 1934. gadam vairākums Valmieras domnieku bija sociāldemokrāti, tāpēc tautā to dažkārt dēvēja par Sarkano Valmieru. Lai arī sociāldemokrātu pašvaldība nebija saistīta ar aizliegto komunistisko partiju, nereti nacionālā spārna pārstāvji publiskajā telpā pārmeta sociāldemokrātiem tīšu nesaimnieciskumu un politisku manipulāciju ar saviem vēlētājiem. Notika sīva cīņa starp sociāldemokrātu vadīto pilsētas valdi un aktīvā nacionālisma pārstāvjiem, kas publiskajā telpā konstruēja mītu par Sarkano Valmieru, kā vietu, kur tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana. Galvenais arguments publikācijās minēta sociāldemokrātu partijas līderu turība, kas pretrunā ar strādniecības un vienlīdzības principiem.

Nedaudz par nacionālo kustību: Vēsturnieks Uldis Krēsliņš, Latvijas 1920. – 1930. gadu labēji ekstrēmo organizāciju pētnieks uzsver, ka svarīgi šīs organizācijas dēvēt ne par fašistiem, kas dažkārt nekritiski un vulgarizēti tiek darīts, atsaucoties uz līdzīgām ideoloģiskām nostādnēm fašisma dzimtenē Itālijā, ne par galēji labējiem, galēji ekstrēmiem u.tml., jo tas rāda neviennozīmīgu ekstrēmisma pakāpi. Precīzāk būtu šo ideoloģiju dēvēt par aktīvo nacionālismu, jo tā sevi identificēja paši organizāciju biedri. Pirmā organizācija bija Latvju nacionālais klubs, bet kopumā līdz 1934. gadam pastāvēja vismaz 12 oficiālas organizācijas vai biedrības. 20. gs. 20. gados bieži notika fiziskas sadursmes un pat slepkavības starp Latvijas Nacionālā kluba jeb LNK (vai ar to saistītu organizāciju) biedriem un Sociāldemokrātu jauniešu organizāciju Strādnieku sports un sargs jeb t.s.SSS jeb Siseņi, kā viņus dēvēja nacionālās organizācijas.

Sociāldemokrātu reklāmas 1931. gada pilsētas valdes vēlēšanās. Fonā sociāldemokrāta Eduarda Trēziņa veikals

Interesants viedoklis par jēdziena rašanās iemeslu un vainīgajiem atrodams laikabiedru atmiņās. Valmieras apriņķa valdes priekšsēdētājs Gothards Ādolfs Caucis atmiņās skaidro sarkanās Valmieras fenomenu, nepārāk glaimojoši izsakoties par saviem biedriem apriņķa valdē. Viņš norāda uz, viņaprāt, zemo inteliģences līmeni un paklausību sociāldemokrātu partijas vadības norādēm. Arī Caucis lielu nozīmi Sarkanās Valmieras tēla radīšanā piedēvē sociāldemokrātam Eduardam Radziņam. Caucis raksta: “Visus viņus komandēja viņu lielais biedrs Eduards Radziņš – deputāts visās Saeimās. Šis kungs sevi dēvēja par “strādnieku”, lai gan fizisku darbu nekad nebija strādājis. [..] Viņa nopelns bija, ka marksisti tur vairojās kā holēras baciļi un pilsēta dabūja vārdu “sarkanā Valmiera”. Šis dīvainais “strādnieks” mīlēja greznību, lepni ģērbās, ziemā nēsāja dārgu zvērādas kažoku, brauca otrās klases vagonos un stiprinājās pirmklasīgos restorānos. [..] Savā ceļasomā viņš vadāja franču konjakus un garšīgas uzkodas, ar ko braucot mielojās pats un mieloja arī mūs. Šai ziņā viņš bija džentlmenis, naudas tam netrūka, un arī pašam piederēja savs nams Valmierā. “

Caucis arī kā vienu no laikraksta Valmierietis uzsākšanu 1929. gadā min preses viedokļu vienpusību 20. gadu beigās Valmierā, kam bijis nepieciešams pretspars. Tolaik Valmierā iznāca avīze Brīvais Vārds , kuras redakcija bija pilsētas valdē sociāldemokrātu paspārnē. Tas piešķīra sarkanu krāsu visai valdei. Caucis atmiņās ironizē: “Man Valmierā esot visi notikumi tika sīki aprakstīti un izanalizēti Valmieras trīskrāsainajā presē: baltajā Valmierietī, rozā Valmieras Avīzē un sarkanajā Brīvajā Vārdā"

Vēl viens no redzamiem Valmieras pilsētas valdes kritiķiem publicistikā bija Jānis Tauniņš , kurš ar pseidonīmu Helmars Brauns publicēja rakstus par dažādām sociālām netaisnībām, politisko pretinieku ķildām, sociāldemokrātu pasivitāti un pārmetot apzinātu nolaidību saimnieciskos jautājumos Valmierā. Sociāldemokrātu vadīto pilsētas valdi viņš dēvēja par Sarkanajiem kungiem , tādejādi veicinot mītu par sarkanajiem Valmierā . (Skat. manu rakstu iepriekšējā Valmierietī) Interesanti, bet vēl 1925. gadā Tauniņš visai pozitīvi vērtēja Valmierā notiekošo, rakstot, ka pirms dažiem gadiem Valmierā sastopamā žūpība izskausta, pateicoties policijas rīcībai. Viņaprāt, nepieciešams žūpības apkarošanas likumu papildināt vēl ar punktu par aizliegumu tirgot stipro dziru tirgus dienās, lai novērstu kaušanos un citas nekārtības. (Jaunā Balss , 1925. gada 24. novembrī). Tomēr, spriežot pēc viņa retorikas presē 20. gadu otrajā pusē, viņš piederējis aktīvā nacionālisma strāvai. Tauniņš gan nav redzams starp pazīstamākajiem nacionālistiem starpkaru posmā, kas varētu liecināt, ka viņam simpatizēja ideoloģija, bet viņš pats bija atturīgs aktīvai rīcībai. Žurnālists Tauniņš Radziņa romānā Valmieras klusās ielas apraksta sociāldemokrātu mītiņu Valmierā:
“Ieradās vadoņi, glīti ģērbušies un labi nobarojušies dažādo objektu īpašnieki – Radziņš, Menders, Buševics un mazāki Valmieras gariņi. [..] Pie galda nostājās Radziņš un atklāja sapulci. Uzaicināja nodziedāt internacionāli. Visi piecēlās un atsedza galvas. Tikai Helmars un viņa domubiedri palika sēžam un neatsedza galvas šai Padomju bada himnai, zem kuras skaņām strādnieki tiek dzīti spaidu darbos.[..]. Vārdu ņēma E. Radziņš. [..] Uzņēmēji, lūk, esot galvenais strādnieku posta cēlonis. Vajagot vēl reiz ievēlēt Saeimā viņus, sociāldemokrātus, tad viss tas izbeigšoties. [..] Tad lauku pelēkiem baroniem atņemšot mājas, bet, kas tad strādās pelēko rūķu vietā, to viņš nepateica.[..]”

Valmieras pilsētas dome 1931. gadā. Eduards Radziņš sēž pie galda 1. no labās.

Distancējoties no dažu laikabiedru negatīvā vērtējuma, jāatgādina, ka Eduards Radziņš (1886 – 1968) bija ievērojams Latvijas politiķis demokrātijas periodā. Satversmes sapulces, 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts, bijis Valmieras pilsētas galva, bet laikā līdz 1934. gadam darbojies Valmieras pilsētas valdē, bijis arī tās sekretārs. Darbojies kā aktīvs sociāldemokrātu partijas interešu aizstāvis Valmierā un Valmieras apriņķī. Viņam pārmests sarkanums 20. – 30. gados, kas pēc Ulmaņa apvērsuma viņam maksāja amatus, jo uz laiku viņš tika arestēts kā režīma pretinieks. Pēc Otrā pasaules kara arī padomju vara saskatīja bijušo sociāldemokrātu darbībā režīma pretiniekus, tāpēc Radziņš tika represēts un izsūtīts uz Sibīriju. Atgriezies Latvijā 1956. gadā, viņš dzīves nogali pavadīja Valmierā, kur 1968. gadā mira.

Gan Caucis, gan Tauniņš uzsver, ka sociāldemokrātu līderi ar viltu piesaistīja sev vēlētājus, solot utopiskas pārmaiņas viņu dzīvēs, kaut gan paši nebija ar viņiem vienas kārtas. Vai tad tas ir kas aizliegts demokrātiskā pasaulē? Labam politiķim taču jābūt populistam, lai sasniegtu pasaules virsotni. Lai vai kā pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma, kad tika apturēta gan Pērkoņkrusta un citu labēji radikālo organizāciju, gan Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darbība, mīts apsīka līdz atdzimšanai pēc Otrā pasaules kara un no tā izrietošajām vairākkārtējām ideoloģisko nostādņu maiņām.

Gribas teikt, ka jēdziena Sarkanā Valmiera semantika izgājusi apli un atgriezusies pie sākotnēji tai piemītošās negatīvās konotācijas. Tikai nu vairs nostalģisku kariķējumu un nosodījumu nebauda sociāldemokrātu līderi un līdzskrējēji, bet gan atmiņas un neskaidra apjausma par padomju ideoloģijai ērtiem saukļiem jēdziena patieso izcelsmi un jēgu ieliek vienpusīgā skatījumā.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks