Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Kur griezās dzirnavu rats

Saruna 1
Atbildes
  1. Dzirnavas
  2. Dzirnavu ezeriņš

Vēstures līkločos

Ejot pa Ziloņu ielu (nosaukums cēlies no nocietinājuma - Zilā bastiona) nokļūstam kādreizējā Rātes jeb Rātsupītes ielejā, kas agrāk kalpojusi kā dabīgs šķērslis Valmieras aizsardzībai. Arī mūsdienās, ja palēnina soli un apstājas ielas labajā pusē varam apskatīt seno pilsētas valni, kreisajā – uz upītes savulaik mākslīgi izveidoto Dzirnavu ezeriņu ar dambi. Nedaudz tālāk, Lāčplēša ielas sākumā, kur tagad mājvietu radis L. Paegles Valsts drāmas teātris, 17. gadsimtā izvietojās Tērbatas bastions un Tērbatas vārti. Retais, pat vēl no gados vecākajiem valmieriešiem, vairs atminas, ka te līdz pat 1937. gadam darbojās, bet 1939. gadā nojauktas Dīķa dzirnavas.

Tās gan nebija pirmās, kas celtas uz Rātes upes: jau 1647. g. zviedru zemes kadastros minētas dzirnavas: „kuras sadzītie ūdeņi lietoti pils un pilsētas nocietinājumu grāvju pildīšanai ar ūdeni”. Bet cik gadsimtos mērāma šo jaunāko dzirnavu vēsture?

DZIRNAVNIEKS UN DZIRNAVAS. Skats no Valmieras muižas puses, 1900. gadu sākums.

Sākums

Nākošajā gadā varētu svinēt 260, jo Dīķa dzirnavas celtas 1752. gadā. Dzirnavu vēstures darbības sākumi saistāmi ar 1750. g., kad pēc Valmieras muižas īpašnieces Magdalēnas fon Hallartes nāves (1750.), kroņa muiža uz 12 gadiem tiek iznomāta Krievijas galma kambarjunkuram, baronam Karlam fon Zīversam. Viņš dod rīkojumu melderim Reuteram „uz Rātes upes svabadajā vietā uzcelt ūdensdzirnavas”. Pati jaunceļamā būve - 10 asis gara un 5 asis plata, jumts ar kūdru segts, ar dzīvojamo kambaru istabu un pagrabu”. Neiztiek arī bez nepatīkamiem brīžiem, par ko veltīgi klaigā pilsētnieki. Kā, vēlāk tiesu protokolos lasāms, ka „ Zīverss, balstoties uz saviem sakariem ar galmu, patvarībai nezin robežu. Zem Valmieras pilsētiņas, uz tā sauktās Rātes upes, ceļ dzirnavas. [..] Dzirnavu un dambja celšanu kavējošo Temmerlinga namu liek noplēst. Nelīdz ne pilsētas, ne arī mācītāja protesti pret dzirnavu celšanu”. Jāprecizē, ka 18. gadsimta otrajā pusē, Dīķa dzirnavas – būs strīdus objekts starp Valmieras muižas īpašniekiem un draudzes mācītāju, jo uzturot augstu līmeni dzirnavu ezeriņā, cēlās arī upes līmenis mācītāja muižas robežās, appludinot pļavas un nolaidenos laukus upītes abos krastos.

UZ DZIRNAVU DAMBJA. Dzirnavu skats 20. gs. sākumā. Izdevis P. Skrastiņš Valmierā, 1908.

Prinča Pētera un fon Lēvenšternu laikā

Ķeizariene Katrīna II par uzticīgu un pašaizliedzīgu kalpošanu valsts labā, 1762. gadā dāvina Valmieras muižu (Wolmarshof) sava dzīvesbiedra, Krievijas valdnieka Pētera III attālam radiniekam - Dānijas karaļa nama pēctecim, Šlēsvigas - Holšteinas - Zonderburgas - Bekas princim Pēterim Augustam Frīdriham (1697-1775). 1773. gadā no Bekas prinča Pētera Valmieras muižu nopirka Igaunijas muižnieks Dīdrihs fon Lēvenšterns. Muižai pūrā līdz nāca, protams, arī dzirnavas. Notikumi ap tām saspriegojās 1776. g., kad par Valmieras draudzes mācītāju iecēla Martinu Gotlību Agapētusu Loderu. „Būdams dedzīgs baznīcas un draudzes īpašumu aizstāvis, 1780. g. uzsāk prāvu pret Lēvenšternu. Prāva ilgst turpat 7 gadus. Tiesā bez jau nosauktajām skādēm, tādām, kā kaitējumi mācītāja tīrumiem, tiek norādīts arī uz nelikumīgu zveju dzirnavu dīķī, kur muižai nepiederot ne pēdas zemes.” Sūdzības sakarā Vidzemes ģenerālgubernators fon Lēvenšternam prasa pēc paskaidrojuma dzirnavu lietā, uz ko pēdējais atbild, ka „Valmieras muiža nav cēlusi jaunas dzirnavas, bet tik atjaunojusi vecās, atjaunojusi dambi un dzirnavu namu. Mācītājs pretlikumīgā kārtā dzirnavu dīķī liekot savus un atļaujot saviem zemnieku linus tur mērcēt”. (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Prāvu mācītājs Loders ne vien zaudē, bet arī nākas vērt vaļā maku, lūkojot pēc 100 dālderiem.

19. gadsimta četrdesmitajos gados, (1845.) bīskapam Ferdinandam Valteram toreizējais Valmieras muižas īpašnieks, majorātkungs Otto fon Lēvešterns, piedāvāja slēgt miera izlīgumu dzirnavu lietā . Kā kompensācija par ilgajiem ķildošanās gadiem, mūžīgā lietošanā mācītāja muižai nodots liels pļavas gabals. Apsolīts arī dzirnavu ezera līmeni nekad bez īpašas vajadzības nepaaugstināt. Izlīgumu atbalsta un paraksta baznīcas priekšnieki Fr. Šulcs no Valmieras un R. Baldings no Kauguru pagasta.

SVINĪGI. Draudzes iesvētāmie jaunieši nāk no Mācītājmuižas. Pa labi redzamas dzirnavas. 1920. gadi.

Taisnības meklētājs

Aiz Dzirnavu ezeriņa un Rātsupītes loka senatnē atradās Valmiermuižas un mācītāja ļaužu pagasta zeme (tagadējā Raiņa un Beātes ielas apkārtne) un līdz pat 1921. g. administratīvā vara te piederēja Valmieras pagastam. Šo apstākli sev par labu, 19. gs. 70. gados izmantojis arī tolaik populārais un iecienītais dziesminieks, Valmieras rātes rakstvedis Jānis Ruģēns (1817-1876), kuram ne reizi vien Dzirnavu upītes tilts pie slūžām kalpojis par brīvības ceļu, bēgot no pilsētas gorodovoja.

Vienā no anekdotēm iemūžināts dialogs starp pantu rīmētāju un toreizējo rātskungu, vācieti Prāmsu:”[..] kādu rītu Ruģēns gaidot Prāmsu uz tirgus laukuma (iepretim Sv. Sīmaņa baznīcai - I.Z.) , noliecies rakņājas saslauku čupā. „Ko, jūs, Ruģēn, tur meklē? – Prāmss jautā. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,”, dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Tāda atbilde nepavisam nav apmierinājusi rātskungu un tas, kāju piesizdams, dusmīgā balsī saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildījis Valmieras pilsētas policista vietu. „Jēkab, tu ņem to nekauņu pie krāg` un par to liel` mut` liek iekš` tuptūz!”. Mūsu taisnības meklētājs, redzēdams Ješkas tuvošanos, nu palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, sabāž rokas bikšu kabatās un smejas par ķērāju.” (Pēc „Jāņa Ruģēna dzīve un darbi. Rīga, 1939.)

REIZ BIJA. Kādreizējā dzirnavu vieta. 1950. gadi. Toreiz vēl Padomju iela.

Ne malšana vien

Tāda nu vēsture dzirnavām un dzirnavniekam Gaņģim, kuru savā romānā „Valmieras puikas” pieminējis arī Pāvils Rozītis. „Un, lai gan uz šejienes sudmalām (dzirnavām - I.Z.) labību malt braukuši tuvāki un tālāki saimnieki, ar malšanu vien renti nesamaksāsi, jānopelnī` klāt ar slidotavas ierīkošanu. Jāsagaida tikai sniegs!”.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja