Akadēmiķis

Netālu no Valmieras, Kauguru pagasta Mičkēnā, 1873. gada ziemas viducī, 22. februārī (10. februārī pēc vecā stila) pasaulē nāk Jānis Endzelīns. Zemnieku dēls, kam liktenis atvēlēs ne vien garu mūžu, bet arī neparastu un piepildītu dzīves gājumu. Zinātnieks ar pasaules slavu. Akadēmiķis, profesors salīdzināmā valodniecībā, doktors, PSRS Zinātņu: akadēmijas korespondētājloceklis (no 1929.g.), Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, Latvijas PSR Valsts prēmijas un Ļeņina prēmijas laureāts. Apbalvots ar Ļeņina, Darba Sarkanā Karoga, Sarkanās Zvaigznes, vairākiem ārzemju ordeņiem un medaļām – ar Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeni, ar Minhenes Vācu akadēmijas Humbolta medaļu, Holandes Zinātņu akadēmijas medaļu u.c., daudzu Eiropas zinātņu akadēmiju korespondētāj biedrs, goda doktors Upsalas universitātē Zviedrijā. Viņam veltīti seši rakstu krājumi, no tiem trīs Latvijā, viens Lietuvā, viens Itālijā un ASV.

Pēc II. pasaules kara, ideoloģiski politiski iemeslu dēļ neafišēja faktu par valodniekam piešķirto prestižo Latvijas Tēvzemes balvu (1939.). Varas vīri bija spiesti samierināties arī ar nepatīkamo faktu, ka izcilā zinātnieka brālis Hermanis Enzeliņš (1867-1953) savulaik aktīvs sabiedriskais darbinieks un nelokāms cīnītājs par latviskām vērtībām, 1944. gada rudenī devies bēgļu gaitās. Vecākā brāļa mūžs noslēgsies Vācijā pie Hamburgas, bet brāļa dēls Oļģerts ar savu ģimeni pārcelsies uz Angliju. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, Oļģerta vecākā meita Olita ar savu dzīvesbiedru Žani Šmitu no Kanādas īstenos savu mērķi – atgriezties Latvijā un atjaunot Mičkēnu!

Savu ceļu ejot

Jāņa Endzelīna un dzejnieces Martas Grimmas meitas Melita (1907-1996) un Līvija (1927-2008) neturpināja tēva iesākto un viņu pēcnācēji izvēlējušies mākslas un mūzikas ceļu. Jaunākā no abām, Līvija pēc divu gadu arhitektūras studijām Latvijas Valsts universitātē (1946-48) nolēma pievērsties mākslai. Par mākslinieces vizītkarti kļuva klusās dabas. 1970. – 80. gados darbu izstādes bijušas arī Valmieras muzejā. Viņas un gleznotāja Ulda Zemzara dēls Imants ir komponists, publicējis rakstus par mūziku un mūzikas dzīvi. Arī dēla dēls Ingmars (1973.) dzīvi saistījis ar mūziku, jau kopš skolas gadiem komponē, diriģē, ir ērģelnieks, piedalās konkursos un interesējās par valodām un teoloģiju.

Valodnieka vienīgais dēls Lūcijs (1909-1981) jau Latvijas brīvvalsts laikā - visai pazīstams šahists un, vēlāk starptautiskais lielmeistars. Mūža nogalē abi vairs nesatiksies, jo tēvs aizsaulē aizies 88 gadu vecumā, 1961. gada 1. jūlijā, šeit Latvijā, Koknesē, bet Lūcijs - tālu no mājām, trimdas zemē Austrālijā.

No stipras dzimtas

Endzelīna vecāki bijuši saviem bērniem krietns paraugs darba tikumā, bet tēva dzimtas pirmsākumi meklējami kauguriešu Ķiguļa mājās. Vieni no pirmajiem lasīt un rakstīt pratējiem. Labi dziedātāji un sava laika sabiedriskie darbinieki – baznīcas pērminderi (draudzes vecākais). Ķiguļa Mārcis šai amatā jau piedalījies Valmieras baznīcas vizitācijā (māju pārlūkošanas); Mārča dēla dēls Mārtiņš „dabūjis galu 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros”. Mārcis vārdā arī valodnieka tēvam (1819-1901), lai gan skolā tas nav gājis ne dienu, tomēr bijis labs rēķinātājs, liels dziedātājs un iecienīts hernhūtiešu brāļu draudzes teicējs. Viņš Mičkēnā vispirms kalpo par priekšpuisi, tad tur ieprecas un no muižas izpērk māju dzimtas īpašumā!

Kļuvis par atraitni, par sievu apņem Kristīni Grasmani (1842-1917). Šajā otrajā laulībā kā otrais, vidējais dēls piedzims nākošais valodnieks Jānis. Bez vecākā brāļa Hermaņa, jaunākās māsiņas, kas mirusi maza un vēl jaunākā brāļa Augusta, bijušas arī divas pusmāsas no tēva pirmās laulības. Tēvs bijis pacietas dabas, labs dziedātājs. Māte maigāka, liela grāmatu mīļotāja. Pamaza augumā un par tēvu daudz jaunāka. Ļoti čakla. Mūžam rosījusies darbā, pratusi izmantot ik brīdi. Ceļā dodoties, arvien bijis līdz adīklis. Mātes vecāki nākuši no Vecbrenguļu un Valmieras pagastiem: tēva tēvs Dāvis (1758-1808) saimniekojis Valmieras pagasta Rāceņos, bet Dāvja dēls, 1798. gadā dzimušais Pēteris, kādu laiku bijis Valmieras mācītāja muižas dārznieks, 1826. gadā ticis pie daiļskanīga uzvārda Grasmanis. Otrā laulībā Pētera sieva Kauguru pirmā skolotāja meita Marija Saulītis. No Grasmaņu mazbērniem bez meitas Kristīnes dēliem - valodnieka Jāņa Endzelīna un Kauguru (Baltijas) Lauksaimniecības biedrības dibinātāja Hermaņa Enzeliņa, jāpiemin arī otras meitas Lienes dēli, kultūras darbinieki Jānis (1877-1908) un žurnālists Hermanis Asari (1882 - miris izsūtījumā Sibīrijā 1942.) un trešās meitas Annas dēls Arturs Salaks. Annas mazdēli komponists Vilnis Salaks, koktēlnieks Uldis Salaks, mazmazdēls – pianists Renē Salaks.

Vecāku mājā valdošais darba tikums un ārējā vienkāršība nākamajam zinātniekam ieaudzina nelokāmu raksturu, patiesīgumu, dziļu godīgumu un darba mīlestību,” (Grīsle R. Spēkildze. Rīga, 2007.)

Ar pseidonīmu Kaugurietis

Nākošā valodnieka vecākiem nācās būt ārkārtīgi taupīgiem, lai varētu izpirkt no muižas māju un izskolot bērnus. Mācības Jānis uzsāka vietējā Kauguru pagasta skolā astoņu gadu vecumā un iet tur trīs ziemas (1881-1884), būdams vissekmīgākais un viscītīgākais skolnieks. No Kauguru pagasta skolas 1885. gada otrā semestrī iestājas Valmieras kreisskolā (apriņķa skolā – I.Z.), pabeidz 1888. gadā un iestājās Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā. Vecāki ļoti vēlas, lai dēls izstudētu par mācītāju vai ārstu, bet klusajam jauneklim ir savi nodomi: viņā ir modusies interese par senajām valodām. Jau skolas laikā bez krievu un vācu valodām, pašmācības ceļā apguvis sengrieķu un lietuviešu valodas!

Tēvs neatbalsta šo ieceri. Uz Tērbatu (Tartu) jādodas bez ceļa naudas un tēva svētības. No 1893. gada augusta līdz 1897. gada decembrim ilgst klasiskās filoloģijas studijas Tērbatas augstskolā. Ieinteresē arī slāvu valoda un jaunais censonis divus gadus papildus studē arī to (1898-1900), bet ar nodomu veltīt pētniecisko darbību savai dzimtajai latviešu un pārējām baltu valodām (lietuviešu un senprūšu). Ar pseidonīmu Kaugurietis studenta gados parādās pirmās zinātniskās publikācijas. Izcilo sekmju dēļ Jāni Endzelīnu uzaicina palikt augstskolā un sākt gatavoties profesūrai. 1903. gadā Endzelīns kļūst par privātdocentu, vēlāk (1911) par profesoru, strādādams universitātēs Tērbatā (1903-1908), Harkovā (1909 -1920) Krievijā un Rīgā (1920-1950). Profesora sirds piederēja jaundibinātajai baltu filoloģijas nodaļai Latvijas Valsts universitātē, kur pats docēja salīdzināmās valodniecības priekšmetus un, protams, savu vismīļāko priekšmetu – baltu valodu

Atzīmējot valodnieka 100 dzimšanas dienu, izdevniecībā „Zinātne” iznāca rakstu krājums „Veltījums akadēmiķim Jānim Endzelīnam 1873 – 1973” , kurā bija lasāmi jaunākie latviešu valodnieki pētījumi un izvērtēts paša J. Endzelīna pienesums latviešu valodniecībā un zinātniskajā darbībā. Profesora atziņas par latviešu valodu popularizējusi viņa skolniece, novadniece, kauguriete Rasma Grīsle.

Vārdu radītājs

[..] Cik viegli sameklēt kādu jaunvārdu mūsu modernajā lirikā, tikpat grūti ir atrast kādu leksikas jauninājumu mūsu tautasdziesmās,” 1943. gadā, rakstot padomus jaunu vārdu radītājiem, aizrādījis profesors un modernās latviešu literatūras valodas tēvs Jānis Endzelīns. Lūk, tikai daži no tiem: jutoņa, iznirelis, atbilst, ietekme, labestība, apgāds, aizstāt, dotumi, klātiene, esme, ēstuve, necils, ietve, laimests, lūgsna, izcilība, kārtība, skuveklis, šķirklis. Ne visi profesora jaunvārdu darinājumi guva atsaucību. Tā, piemēram, nesāka ikdienā lietot ne norisenis (darbības vārds), jūksme (ieradums), aizstāklis (izpalīgs), brīvgars (brīvdomātājs)…

„Profesora Endzelīna radītie vārdi bez tukšām skaņām. Varam droši teikt, ka viņš ir atdevis latviešiem viņu valodu. Atdevis tīru, skaidru, noteiktu un pareizu,” tā rakstīja Latvju Mēnešraksta 1943. gada Nr.2. viens no profesora skolniekiem – literatūrkritiķis, novadnieks Kārlis Kārkliņš. Kādreizējais Valmieras skolotāju semināra audzēknis un Valmieras tirdzniecības skolas latviešu valodas skolotājs (1911-19). Dzimis 1888. 9. maijā Kauguru pagasta Iemetējos – miris emigrācijā, 1961. 17. decembrī. Ņujorkā. Abus vienoja ne tikai dzimtais pagasts, valodniecības meklējumi, bet arī interesanta sakritība, jo 1943. gadā svinīgi atzīmēta Dr. phil. Endzelīna 70. gadskārta, par filoloģijas profesoru kļūst arī pats Kārkliņš. Reti kurš Vidzemes pagasts vēl var lepoties ar tādu godpilnu faktu – diviem valodniekiem, profesoriem!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja