Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu

Še, kur līgo priežu meži…

Saruna 1
Atbildes
  1. Gauja
  2. Jūlijs Eduards Balodis
  3. Rieteklis
  4. Vakara zvaigzne - Jūlijs
  5. Valmiera
  6. Še kur līgo priežu meži
Pirmajos 70. 1926. gada foto. Fotogrāfs J. Oše Valmierā.

Tuvojoties vasaras saulgriežiem un Jāņu dienai, šoreiz par īpašām dzejas rindām no dzejoļa „Še, kur līgo priežu meži…”, kas savulaik pārtopot par dziesmu, kļuvusi par Valmieras īpašo zīmolu. Par priežu mežiem dziedājām ne vien aizliegtajos Jāņos pie ugunskuriem, bet arī pasēdēšanās mazākā draugu lokā padomju režīma gados. Visi kopā to dziedājām atmodas laika mītiņos kā himnu Tēvzemei, pacilājošu un iedvesmojošu! Un, tomēr, ko zinām par pašu dzejnieku Rietekli jeb īstajā vārdā Jūliju Eduardu Balodi (1856–1940)?

Dzimtās mājas Baloži.

No Baložu dzimtas

1856. gada ziemā, 14. (2. februārī pēc vecā stila), Valmieras pagasta Baložu saimnieku Dāvja (Dāvids;1822 – 1899) un Annas (dzimusi Stiglic; 1823 – 1887) Baložu ģimenē pasaulē nāca pēdējā, sestā atvase, pastarītis Jūliņš. Tuvinieki pat vispārdrošākajos nākotnes redzējumos nenoticētu tam, ka neskatoties uz fiziskām nepilnībām un gandrīz pilnīgu izglītības trūkumu, mazais puisēns kļūs par dzejnieku un pēc daudziem gadu desmitiem, literatūras cienītāji viņu pazīs kā dziesmas „Pie Gaujas” („Še, kur līgo priežu meži..”) autoru Rietekli! Vecāki Baložu dzimtas turpinājumu gan saredzēja abos vecākajos dēlos, nevis slimīgajā Jūlijā Eduardā. Tā kā mājas mantotu Jānis Reinholds (1843-1904), tad jau agrā jaunībā, vidējais no brāļiem, Voldemārs Dāvids (1848 – 1918) izlēma turpināt dzimtas tradīcijas, pelnot iztiku, mācot bērnus. Ar vecāku atbalstu iegūst labu izglītību. Absolvē apriņķa skolu, Tērbatas skolotāju semināru un ilgus gadus strādās kā Valmieras draudzes skolas skolotājs. Senatnes pētnieks – Valmieras apkārtnē meklējis Livonijas Indriķa hronikā minētās vietas – Autini un Beverīnu, bet viņa dēls Francis Aleksandrs Balodis (1882 – 1947) kļūs par ēģiptologu un pirmo profesionālo arheologu , profesoru Latvijas Universitātē. (Vairāk par dzimtas vēsturi; Zīriņa I. 2010. Profesora Franča Baloža dzimta. Arheoloģija un etnogrāfija. 24. laidiens. Rīga: Zinātne, 43. – 56.lpp.).

Jūlijs Eduards jau no mazotnes redzēja vecāku saskaņu gan mājas solī, bērnu audzināšanā, gan kopīgajā sirdslietā – uzticīgā kalpošanā brāļu draudzes labā, jo Baložu mājās 1871. gadā uzceļ Brāļu draudzes saiešanas namu – ciema kambari. „Dieva vārdus ar aizrautību teic pats Dāvis, aicinot runāt un dziedāt visus klātesošos ticības brāļus un māsas. Sprediķus nāk klausīties pat no citām draudzēm. Ticības lietās Anna it visā atbalsta vīru. Neizlaiž nevienu pulcēšanās reizi Baložos [..] bijusi ciema kambara dvēsele, kas rūpējusies par to, lai kambaris allaž būtu mīļš un patīkams visiem tiem, kas viņu apmeklējuši. Drīz pēc viņas nāves ciema kambaris pavisam apklusis un viņa ziedu laiks pagājis” (Enzeliņš H.1932. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera). Nākamā dzejnieka tēvs – mācīts vīrs, bez latviešu un vācu, pratis arī krievu valodu. Pagasta tiesas priekšsēdētājs un rakstvedis. Sirdij gan tuvāka bijusi svēto runu teikšana; tur viscītīgākais klausītājs mazais Jūlijs Eduards.

1976. gada Dzejas dienu laikā, atzīmējot dzejnieka Rietekļa 120. dzimšanas dienu, Valmieras ciema Baložos atklāja pirmo piemiņas plāksni. No 2007. gada septembra pie mājas piemiņas zīme arī dzejnieka brālim Voldemāram Dāvidam un braļla dēlam arheologam Francim Aleksandram Balodim.

Veltījums Gaujai. Dzejnieka rokrakstā.

Vakara zvaigzne – Jūlijs

Jūlijs nodzīvos no Baložiem visilgāk – astoņdesmit četras vasaras un tai saulē aizies jau zem svešas varas ēnas – 1940. gada 11. augustā. Tas gan vēl tikai būs, bet 1936. gada ziemā literārā sabiedrība un valmierieši sumina Rietekli lielajā dzīves jubilejā. Arī „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, kas februāra numurā lasītājiem piedāvā viņa dzīves un daiļrades vērtējumu: „Pazīstamais dzeju autors atskatījās uz nodzīvotajiem 80 mūža gadiem. Dzimis 1856. g. 14. februārī Valmieras Baložos. Viņa vecāku mājas bija tālu pazīstama brāļu draudzes sanāksmju vieta, un šīs sapulces ar savu latvisko reliģiski nacionālo noskaņu stipri ietekmējušas arī nākamā dzejnieka garu. Agri jau dzejnieks iemācījies lasīt, iemācījies arī vāciski, bet slimības dēļ jau agrā jaunībā pazaudējis dzirdi. Izmācījies kurpnieka amatu, bet paglabājis savā sirdī arī mīlestību uz grāmatu un literatūras lasīšanu, viņš sācis nodarboties arī ar dzeju. Jau agri sarakstīta viņa pazīstamā un mūsu dienās atkal no jauna populārā kļuvušā dziesma „Še, kur līgo priežu meži”. Viņa agrākie dzejoļi iespiesti „Baltijas Vēstnesī” un „Balsī”. No 1906. g. viņš vadīja Valmierā Pētera Skrastiņa izdoto „Dzimtenes kalendāru”. Sarakstījis arī dramatisku pasaku „Zilais kalns” jeb „Raganu svētki”. Viņa dzejas iznākušas arī sakopotas krājumos: Albuma ziedi I un II, Liriski dzejoļi, Vakara blāzma, Pērles un bez tam humoristiska satura: Kuplejas, Joku pūrs un Sūrenes. [..] Dzejā izpaužas spilgts patriotisms, it īpaši mīlestība pret savu tuvāko apkārtni – Valmieru, Gauju. Izmanāmas viņa dzejā arī dažas vācu literārās ietekmes. Vispārīgas noskaņas ziņā viņa dzeja līdzīga Ausekļa dzejai, tikai sērīgāka, un pēc Ausekļa parauga viņš izvēlējies arī sev pseidonīmu. Apdziedājis arī dabu un tautas senatni, bet it sevišķi mātes mīlestību. No 1874. gada savus darbus paraksta tikai kā Rieteklis – vakara zvaigzne. [..]”.

Mūža nogalē. Dzejnieks 1936. gadā.

Mūža nogalē

„Savas vecuma dienas Rieteklis pavada pilsētas nespējnieku patversmē. Miesās viņš vēl diezgan spirgts un garā možs. Latvijas Preses biedrība ar saviem pārstāvjiem viņam aizsūtīja 80. dzimšanas dienas sveicienu – lauru vainagu un naudas balvu. Naudas balvu aizsūtīja arī Ministru prezidents Dr. K. Ulmanis un izglītības ministrs prof. A. Tentelis,” lasāms turpat, 1936. gada februāra numura „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”. Taču tikai daži zināja, ka aiz cildinošām rindām slēpās vientulība un ilgas pēc dzimtajām tēva mājām. Tajās līdz 1929. gadam saimniekoja mirušā brāļa Reinholda dēls Voldemārs, bet 1930. gadā pēc pēkšņās jaunā saimnieka Jāņa nāves, īpašums tika pārdots.

Viens no nedaudzajiem sirmgalvja draugiem dzīves nogalē - Valmieras zīmēšanas skolotājs un fotogrāfs Juris Vītols (1869–1944). Ja Rieteklis pēkšņi „sadomājis aizstaigāt līdz 9 verstu attālajām Baložu mājām, bet ar atgriešanos nespējnieku namā švaki, tad nu Vītolam nācies līdzēt pie staigāšanas un bijis „jāņem Rietekli zem rokas”, bet citādi dzejnieks vienmēr bijis labā omā un mīlējis jokot” (Liesma, 2010, nr. 43.).

Zem Sīmanēnu ozola zariem. Valmieras draudzes skolotājs un Valmieras Latviešu biedrības muzeja dibinātājs Voldemārs Dāvids ar dēlu Aleksandru Franci ap 1900. gadu (kreisajā pusē) ar ekskursantiem.

1928. gadā atstājot dzimtos Baložus, atlikušo mūža nogali nodzīvos Valmierā. Arvien retāk un retāk taps jauni dzejoļi, jo māc skumjas par zaudētajām tēva mājām. Par vareno paegli Baložu māju tīrumā. Tas aug vēl šodien un neļauj aizmirst dziesminieku! Pietrūkst arī Sīmanēnu dižozola Gaujas krastā, zem kura tapis arī šis veltījums straujajai skaistulei „Pie Gaujas”: „Vēl līgo priežu meži un nebeidz līgot vis`. Kamēr vien Gauja plūdīs, še nebūs tuksnesis.” Tauta iemīļoto dzeju papildināja ar vēl vienu pantu – „Latviets esmu…, latviets būšu…”. Šo rindu autors mirst 1940. gada vasarā un apglabāts Valmieras pilsētas kapos. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja