Latvijas soļošanas vēstures spožākā zvaigzne valmierietis Jānis Daliņš, kuram novembrī bija 105. gadu jubileja, ir pazīstams daudziem sporta dzīves cienītājiem. Mazāk zināms ir otrais mūsu olimpietis soļošanā valmierietis Adalberts Bubenko. Janvārī viņam būtu 100 gadi.

A. Bubenko dzimis 1910. gada 16. janvārī. Viņa tēvs strādāja par lokomotīves vadītāju mazajam bānītim un brīvajos brīžos nodarbojās ar sportu. Arī trīs dēli pievērsās sportam. Vecākais brālis Eduards nodarbojas ar skriešanu, Adalberts kļuva par soļotāju. Abi dzimuši igauņu zemē Moisekilā. Jaunākais brālis Jānis dzimis Valmierā un beidza studijas Latvijas Universitātē.

Adalberts Valmieras Sporta dārzā soļošanas ābeci apguva pie Jāņa Daliņa, soļošanu nepameta arī studējot tirdzniecības zinātni Rīgā un vienlaikus strādājot Armijas ekonomiskajā veikalā, kur vadīja delikatešu nodaļu, darbā nostaigājot vairākus kilometrus. Bieži uz darbu ņēma arī sporta apģērbu, lai vakaros trenētos. Pirmie lielākie panākumi sportā sasniegti 1930. gadā tikai 20. gadu vecumā, kad viņš uzstādīja trīs jaunus Latvijas rekordus – 15, 20 un 25 km soļojumos un izcīnīja Latvijas meistara titulu 25 km distancē.

1930. gada 30. - 31. jūnijā Rīgā notika starptautiskās sacensības soļošanā, par tām prese rakstīja: „…negaidīti braši soļo kopā ar J. Daliņu otrs valmierietis Adalberts Bubenko. Viņš visā klusumā Valmierā kopā trenējies ar Daliņu un tagad rāda, ko īsti var, kad konkurence spiež. Bubenko šoreiz pārspējis pats sevi, izdevās vairāk, kā citi gaidījuši, kā pats cerējis…”.

1931. gada 30. un 31. maijā Rīgā un 7. jūnijā Valmierā notika starptautiskās vieglatlētikas sacensības, kas pieredzēja nebijušu skatītāju pieplūdumu. Rīgā sacīkstes apmeklēja 12000, bet Valmierā 5000 skatītāju, kaut Valmierā toreiz dzīvoja ap 8000 iedzīvotāju. 1931. g. 12. jūnijā laikraksts „Valmierietis” rakstīja – „…nekad vēl Valmierā nav bijušas starptautiskas sacīkstes ar pasaules rekordistu piedalīšanos. Tas ir pierādījums tam, ka minētie pasaules rekordisti ciena mūsu Daļiņa sportista spējas un viņa personīgās īpašības”. Skatītājus nepievīla arī valmierietis Adalberts Bubenko, kurš ieguva trešo vietu.

Uzmundrinoši līdzjutēju saucieni „nesteni, Bubi! Griez!, „Bubīti sarauj !” bija dzirdami daudzās sacensības. Viņam sanāca labi, kaut soļoja pasmagi, nošķiebis galvu uz vienu pusi, bet soļošanas stils bija korekts. Labāk padevās garas distances, īsajām pietrūka ātruma.

1932. gadā sezonai beidzoties, Eiropas labāko soļotāju ranga tabulā J. Daliņš (nu jau olimpiskais vicečempions) ar 48 punktiem bija otrais, bet labāko soļotāju desmitnieku noslēdza A. Bubenko ar 12 punktiem.

1933. gadā 25 km distancē soļošanā A. Bubenko otro reizi izcīnīja Latvijas meistara titulu un toreiz tik populārajās „Šķērsam Berlīnei” sacensībās 67 dalībnieku vidū ieguva 5. vietu. 1934. gadā uz šīm sacensībām Adalberts aizbraukt nevarēja līdzekļu trūkuma dēļ, taču gada noslēguma labāko soļotāju sarakstā 5 un 10 km distancē ierindojās 2. vietā.

1936. gads bija atkal olimpiskais. Uz XI olimpiādi Berlīnē no Latvijas pretendēja trīs soļotāji – Daliņš, Krūkliņš, Bubenko, kurš pēdējās pārbaudes sacensības 40 km distancē uzvarēja. Pirms brauciena visi trīs trenējās Valmierā, bet pēdējo nedēļu – Mellužos. Cerības bija vis optimistiskākās. Favorīts neapšaubāmi bija J. Daliņš, kurš cerēja uzvarēt, uz to cerēja arī visi Latvijas līdzjutēji. Tāpat kā Losandželosā 1932. gadā, arī Berlīnē bija paredzēta tikai viena distance - 50 km.

No Adalberta Bubenko atmiņām: „5. augustā plkst. 14 uz starta nostājās 33 dalībnieki…Laiks bija nemīlīgs un vēss. Mēs – trīs latvieši, Švābs, anglis Vitloks un vēl daži, turējāmies kopā. Astotajā kilometrā angļu tiesnesis bez brīdinājuma noņēma A. Krūkliņu, bet J. Daliņš kāpināja tempu un aizsteidzās pie līderiem. Komandas vadītājs Alberts Rumba ziņoja, ka esmu 17. vietā, bet tempu kāpināju un pusceļu veicu kā astotais. Daliņš izstājās 36. km. 43. km izvirzījos 3. vietā. Savu trešo vietu nevienam vairs neatdevu. Trūka jebkādas informācijas, cik tālu Švābs un Vitloks. Tikai beigu daļā, kur varēja pārredzēt ceļu, ieraudzīju priekšā Švābu. Biju viņam krietni tuvojies, bet noķert bija par vēlu. Pēc sacensībām biju ne pārāk noguris, taču arī nesvaigs. Biju pirmo reizi mūžā nosoļojis tik garu gabalu. Domāju, vai tik distance ir pareizi izmērīta, ka esmu sasniedzis tik labu rezultātu…” No uzvarētāja angļa H. Vitloka valmierieti šķīra 2 minūtes. Neviens nebija gaidījis no A. Bubenko tik labu sniegumu! Taču latviešu mītnē atmosfēra bija drūma: visi bija sašutuši par tiesneša rīcību (noņēma no trases it kā aiz pārskatīšanās) attiecībā pret uzlecošu soļošanas zvaigzni Arnoldu Krūkliņu, vēl jo vairāk tāpēc, ka latviešiem iepriekšējā dienā nevajadzēja soļot pārbaudes sacensībās, jo viņu soļošanas stilu uzskatīja par labu. Jāņa Daliņa soļošanas stils vispār tika uzskatīts par nevainojamu. J. Daliņš istabā esot nemitīgi staigājot runājis: „…es nesaprotu, kas noticis…”, bet Bubis – raudāja! Kad jautājuši par ko, esot atbildējis, ka žēl Daliņa!

Sagaidīšana Rīgā tomēr bijusi sirsnīga. Valmierieša A. Bubenko bronza soļošanā un rūjienieša E. Bietaga sudrabs grieķu-romiešu cīņā līdz 87 kg olimpiādē bija varens sniegums! A. Bubenkam ticis daudz dāvanu, bet priekšniecība paaugstinājusi algu.

Kopumā 1936. gads Latvijas soļotājiem bija veiksmīgs; Eiropas valstu soļotāju ranga tabulā Latvija ieņēma otro vietu aiz Zviedrijas, bet A. Bubenko individuāli ieņēma 6. vietu.

1937. gada pavasarī latviešu soļotāji guva necerētu panākumu – beidzot uzvarēja tradicionālajās „Šķērsām Berlīnei” komandu vērtējumā un pirmo reizi uz Rīgu atveda ceļojošo balvu. 90 dalībnieku konkurencē Daliņš bija trešais, Priga piektais un Bubenko – devītais. Valmieras līdzjutēji atkal skandināja: „Valmieriešiem soļot nieks, uzvarēt - tūkstoš prieks!”.

Taču panākumi ne vienmēr bija izšķirošais faktors, lai varētu piedalīties sacīkstēs. Tā 1938. gadā uz Eiropas otrajām meistarsacīkstēm vieglatlētikā Parīzē A. Bubenko netika līdzekļu trūkuma un ne organizētības dēļ. Eiropas meistarsacīkstes šoreiz notika bez latviešu soļotāju līdzdalības. 1939. gadā Latvijas 10 labāko soļotāju sarakstā A. Bubenko vārds vairs neparādās, arī okupācijas gados sacensību pieteikumos viņa uzvārds nav redzams.

A. Bubenko 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz Kanādu, kur tāpat kā Valmierā nodarbojās ar tirdzniecību. Latviešu sabiedriskajā dzīvē nepiedalījās, tomēr vēl reizi mūžā „nosoļoja” 50 km – šoreiz kā skatītājs 1954. gadā Melnburna olimpiskajās spēles vērojot un jūtot līdz „pirkstgala-papēža” meistariem.

Olimpiskais bronzas soļu īpašnieks, Valmieras puika Adalberts Bubenko Aizsaules dārzos iesoļoja 1983. gadā 7. jūlijā, apglabāts Toronto.

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste