Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Valmieras amatnieku biedrība un Latvijas Amatniecības kamera 1937. – 1940. gadā 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Amatnieciba
  2. Amatniecības kamera
  3. Amatnieki
  4. Amatnieku biedriba
  5. Biedrības karogs
  6. Hermanis Endzeliņš
  7. Jānis Eiduks
  8. Jānis Ziediņš
  9. Valmiera
  10. Valmieras amatnieku biedrība

Valmieras amatnieku biedrība un Latvijas Amatniecības kamera 1937. – 1940. gadā

Turpinot tēmu „Amatnieki Valmierā starp diviem Pasaules kariem”, šoreiz par Valmieras amatnieku biedrības iekšējo struktūru, dažām problēmām un sadarbību ar Latvijas Amatniecības kameru 30. gadu nogalē.
20. gs. 30. gadu otrajā pusē viena no Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma iezīmēm bija korporatīvisms, kas paredzēja arodu kameru sistēmu. Tā paredzēja apvienot ražotājus un dažādu profesiju pārstāvjus. Lai arī kāda bija kameru loma saimniecībā un to lietderīgums tautsaimniecībā, novadpētniecības jomā tās mums devušas materiālus, kas palīdz izprast Valmieras puses amatnieku darbību Amatnieku kameras pakļautībā. Laikā no 1934. gada līdz 1938. gadam tika izveidotas sešas kameras: Tirdzniecības un rūpniecības (1934), Lauksaimniecības (1935), Amatniecības (1935), Darba (1936), Rakstu un mākslas (1938), Profesiju kamera (1938). kameras pārvaldīja Valsts saimnieciskā padome un Valsts kultūras padome. Kameras koordinēja tām pakļautās biedrības, taču tām nebija lielas ietekmes autoritārās valsts saimniecības politikā. Kameras kā ministriju konsultatīvi orgāni pārzināja attiecīgās nozares, un aizstāvēja to intereses un risināja konfliktus. Lai arī kamerās bija 90 – 120 locekļi, lēmumus pieņēma vadītājs vienpersoniski, pakļaujoties valdošā režīma uzstādījumiem. Sākoties Otrajam pasaules karam, kameru sistēma pamazām izira. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam oficiāli pastāvēja Latvijas Saimniecības kamera, ietverot Amatniecības galveno daļu.
1935. gada 23. martā tika pieņemts likums par Latvijas Amatniecības kameru (LAK), lai apvienotu amatnieku biedrības un šķietami sakārtotu jautājumus. Tomēr, ņemot vērā, ka to vadītāji neuzdrošinājās izteikt oficiālajai varai nepatīkamu viedokli, no kamerām kā tautas pārstāvniecības instrumentiem reālas jēgas nebija. Uz Apvienoto amatnieku biedrības pamatiem 1937. gada 14. martā tika dibināta Valmieras amatnieku biedrība. Bija vajadzīga LAK atļauja, bet faktiski tā bija tā pati biedrība, kas pirms tam, tikai reformēta. Tā atradās Gaujas ielā 6, bet visu periodu pirms kara aktuāls bija kopsapulču telpu trūkums. Gadījās, ka kopsapulces noturēja Tirgotāju un rūpnieku biedrības zālē toreizējā Jurģu ielā 10, kur varēja sapulcēties 120 un vairāk cilvēku. Biedrības budžetu veidoja biedru nauda un iestāšanās maksa. Latvijas Amatniecības kamera tiešā veidā pārraudzīja to, kā tika izsniegti zeļļu un amata meistaru diplomi. Bez kameras ziņas neviena profesionāla biedrība vairs nedrīkstēja darboties. Tā bija demokrātijas ierobežošanas politika, kas lielā mērā neapmierināja iedzīvotājus, jo tas izmainīja biedrību dabisko veidošanos un darbošanās tradīcijas, kas bija iedibinātas kopš 19.gs. otrās puses. Nereti kameras pārstāvji piedalījās biedrības kopsapulcēs, lai informētu par jauniem likumiem, normām, vai atbildētu uz neskaidriem jautājumiem. Tāpat tika ierobežotas arī profesionālās biedrības, kur arodu pārstāvji apvienojās, lai dalītos pieredzē un veicinātu profesionālo izaugsmi (ārsti, galdnieki, šoferi, lauksaimnieki u.tml.). Vēstures literatūrā Vidzeme tiek minēta kā biedrībām bagātākais novads. LAK tieši finansēja biedrības papildu skolu. No biedrības sēžu protokoliem zināms, ka 1940. gada finansējums no LAK tika paredzēts papildu skolai (2000 latu apmērā) un 480 latu atbalsts biedrības darbveža atalgojumam. Papildu skolas atklāšana notika 1939. gada 10. februārī Valmieras 2. pamatskolas telpās. Mācību maksa amatniekiem 10 latu, bet mācekļiem par brīvu. Priekšsēdētājs Ziediņš ar vēstules starpniecību aicināja sekciju vēcākos informēt biedrus par kursu saturu (latviešu valoda, matemātika, ģeogrāfija utt.), kā arī speciālās zināšanas metāla apstrādē un atslēdznieku - mehāniķu arodā. Interesenti drīkstēja pieteikties gan vispārējai izglītībai, gan tikai specialitātei. Biedrība pati 1940. gada budžetā paredzēja izlietot 400 latu dažādu kursu rīkošanai, savukārt 250 latu prognozēja ieņemt no jaunu biedru iestāšanās maksas. Lai iestātos biedrībā, bija jāmaksā 5 lati, bet ikgadējā biedru nauda 6 lati. Biedriem – veicinātājiem un interesentiem bija lētāk.
Valmieras amatnieku biedrībā kā t.s. profesiju biedrībā bija atsevišķas sekcijas, kā arī zeļļu kopas, kurās uzņēma, kā toreiz sauca „biedrus – vecinātājus”. Tie nebija pilntiesīgi biedri, bet potenciāli topošie biedrības biedri, kas apguva kādu amatu. Atsevišķas sekcijas tika apvienotas, vai likvidētas gadījumos, ja tās nespēja patstāvīgi darboties. Piemēram, 1939. gada pavasarī frizieri atdalījās no Daiļamatu sekcijas un tika apšaubīta daiļamatu sekcijas kā atsevišķas nodaļas pastāvēšanas nepieciešamība. Pārtikas un baudvielu sekcija tika nodibināta tikai 1939. gada 21. augustā, divus gadus pēc biedrības reorganizācijas. Biedrībā darbojās arī Mūrnieku, Celtnieku, Ādu apstrādāšanas, Koku apstrādāšanas, Metāla apstrādāšanas, Tekstilamatu sekcijas, kas sevī ietvēra daudz un dažādas profesijas un amatus. 1939. gada augustā tika pieņemts pašvaldību likums, kas paredzēja pašvaldību domē kā jaunu orgānu izveidot pilsētas padomi, kas sastāvētu no kameru pārstāvjiem. Valdei bija jāizvirza 9 pārstāvji dalībai padomē. Šāds solis visdrīzāk tika darīts, lai veicinātu vēl lielāku kontroli, kā arī kameru politisko ietekmi uz pašvaldību lēmumiem, kaut gan arī pašvaldības pašas Ulmaņa režīma laikā tika sastādītas ne demokrātiski, bet autoritāri. Katrā gadījumā Amatnieku biedrības darbību šie apstākļi būtiski neietekmēja.
Svarīgākos lēmumus biedrībā pieņēma valde, kas iecēla priekšsēdētāju, mantzini un sekciju vecākos. Tās priekšsēdētājs bija daiļkrāsotāju amata meistars Jānis Ziediņš (1896 – 1980). Biedrības valde noteica, kurš amata meistars ir tiesīgs vērtēt zeļļus, par to informējot Latvijas Amatniecības kameru. Viena no biedrības biedru atbalsta funkcijām, bija naudas aizdevumi biedriem. Tas gan notika izņēmuma gadījumos, un valde attiecīgi lēma par piešķiramās summas apmēru. 1939. gadā Kalējs Valfrēds Kalniņš saņēma 200 latu aizdevumu „amata rīku papildināšanai”. Valde arī uzklausīja sūdzības par biedru iespējamu nekvalitatīvu darbu. Piemēram, Baltijas lauksaimnieku biedrības vadītājs Hermanis Endzeliņš sūdzējās par mūrnieku Hermani Eglīti, kurš it kā lauksaimniecības mašīnu koplietošanas punktā Stacijas ielā 36 esot veicis nekvalitatīvu darbu un atsakās kļūdu izlabot. Šādus jautājumus vispirms nodeva izskatīšanai attiecīgā sekcijā, kas konkrētajā gadījumā bija Mūrniecības sekcija. Biedrības valde pēc Finanšu ministrijas rīkojuma arī apsekoja savas sekcijas, pārbaudot uzņēmumu īpašnieku meistara diplomus un/vai „amatnieku kartes”.

Valmieras daiķrāsotāja amata meistars Jānis Ziediņš (1896.g. 8. dec. – 1980.g. maijs) foto H. Zemvalds.
Valmieras amtnieku biedrības valde. Pirmajā rindā no kreisās kurpnieks Hermanis Miezis, zeltkalis Jānis Teteris, daiļkrāsotājs Jānis Ziediņš, maiznieks Jānis Eiduks un skursteņslaucītājs Aleksis Johansons. Foto: V. Vekteris.

Kā minēts jau iepriekšējā rakstā, biedrībā darbojās arī komitejas kā, piemēram, dāmu komiteja, kultūras komiteja u.tml. Likums paredzēja, ka amatnieks pēc pārbaudījuma nokārtošanas saņem zeļļa diplomu un vēlāk amata meistara diplomu, kas apstiprina prasmes un kvalifikāciju. Lai iestātos biedrībā ar vēlmi vien nepietika. Bija vajadzīgs amata sekcijas lēmums un t.s. uzticības vīru vērtējums. Tie bija biedrības iecelti pārstāvji pagastos, kas pārraudzīja un vērtēja amatnieku darbību, kā arī informēja vietējos biedrus par svarīgiem jaunumiem biedrības darbībā, piemēram, iespēju apmeklēt kādus kursus vai doties ekskursijā. Amatnieku kartes izsniedza tikai tiem, kas varēja pierādīt, ka ir uzņēmumu īpašnieki. Biedrībā netika uzņemti ārzemnieki, bet tikai Latvijas valsts piederīgie gan latvieši, gan minoritāšu pārstāvji. Bija gadījumi, kad biedrībā vēlējās iestāties arī vēl topošie amatnieki, kam nebija izturēts zeļļa pārbaudījums, kā arī tirgotāji, kas uzdevās par amatniekiem. Šāds piemērs bija Zāns Geršs, kas bija gaļas tirgotājs. Šādos gadījumos mācekļus uzņēma kā „biedrus – interesentus” atsevišķā mācekļu kopā, bet tirgotājus noraidīja pēc detalizētas pretendenta darbības pārbaudes. Biedrībā aktīvi darbojās amata meistari, kas diplomu bija ieguvuši citās biedrībās un spēja to pierādīt. Piemēram, maiznieks Jānis Eiduks, kura meistara diploms tika iegūts 1932. gadā Cēsu amatnieku ģildē.

Meistara diploms Arturam Karnatam, izdots 1938. gada 7. maijā.

Svarīga loma biedrību sabiedriskajās attiecībās bija simboliem un regālijām. Biedrības goda zīme bija biedrības karogs. To izmantoja gan biedrības svinību brīžos, gan reprezentācijas vajadzībām, gan arī sēru brīžos biedrības biedru bērēs. Valmieras muzejā saglabājušās vairākas liecības gan par Valmieras amatnieku biedrības karoga iesvētīšanu, gan Valmieras amatnieku biedrības dalību citu biedrību karoga iesvētīšanas svētkos. 1939. gada pavasarī biedrības valdes sēžu protokolos fiksēts, ka tiek nolemts atbalstīt Liepājas amatnieku biedrības karoga iesvētīšanas svētkus, uz tiem sūtot delegāciju: priekšsēdētāju un trīs karognesējus. Ceļa nauda 39 latu apmērā tika apmaksāta no biedrības kases. Valmieras muzeja krājuma attēlos fiksēta arī delegācijas viesošanās Daugavpilī.

Valmieras amatnieku biedribas karoga iesvētīšanas svētkos Latviešu biedrības namā Rīgā, 1939. gada 26. februārī.
Valmieras amatnieku biedrības deligācija gājienā Daugavpilī 20. gs 30. gadu beigās. Priekšplānā priekšsēdētājs J. Ziediņš.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Valmieras apvienotās amatnieku biedrība īsi pirms Otrā pasaules kara 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Amatniecība
  2. Amatnieki
  3. Ansis Krēsliņš
  4. Izraels Lipkins
  5. Jūlijs Līcis
  6. Rūpniecība
  7. Valmiera
  8. Valmieras apvienotā amatnieku biedrība

Valmieras apvienotā amatnieku biedrība Valmierā darbojās no 1917. gada līdz Otrajam pasaules karam. Pēc Latvijas Amatniecības Kameras pieprasījuma 1936. gadā tā tika reformēta, bet darbību turpināja. Biedrība organizējās sekcijās, apvienojot radniecīgus amatus. Savas pastāvēšanas laikā amatnieku biedrība apvienoja vairāk nekā 300 biedru 55 amatos. Šoreiz apskatīsim biedru sarakstu, kas datēts ar 1939. gada 15. janvāri un tajā uzrādīti 195 biedri. Lai izvērtētu kopainu, izmantoju 1919. un 1930. gada „jaunuzņemto biedru sarakstus”, kas atspoguļo gan par biedru nodarbošanos, gan dzīves vietu.

Valmieras apvienoto amatnieku biedrības biedru skaits un izvietojums 1939. gadā pēc dzīves vietas

Pirmkārt, būtisks ir fakts, ka, lai arī biedrības nosaukumus nesa Valmieras vārdu, tajā stājās amatnieki arī no apkārtējiem pagastiem. Tas izskaidrojams ar to, ka biedrības bija atļauts dibināt pašvaldībās ar lielāku iedzīvotāju skaitu, respektīvi, Valmierā. 20. gs. 30. gadu nogalē Valmieras amatnieku biedrības biedru sarakstā uzskaitītās personas lielākoties dzīvoja Valmierā, bet neliela daļa biedru bija apkārtnes pagastos dzīvojošie (Matīšos, Rencēnos, Kokmuižas pag., Dauguļu pag, Jaunvāles pag., Brenguļu pag., Burtnieku pag.). Protams, par amatniekiem, kas nebija nekur reģistrēti vai darbojās tā saucamajā „ēnas zonā”, ziņu trūkst.

Salīdzinot 1939. gada biedru sarakstu ar jaunuzņemto biedru sarakstu 1919. gadā, uzvārdi ir pilnīgi citi. Izslēdzot nejaušu vārda un nodarbošanās sakritību, var konstatēt tikai četrus biedrus, kas reģistrēti abos sarakstos. Tie ir drēbnieks Kārlis Mareinis (Marenis), melderis Pēteris Prīmanis un galdnieks Dāvis Briedis, kurš no Vecbrenguļiem pārcēlies uz Valmieru. Iespējams, ka strādnieks Jānis Eiduks ir tas pats, kurš 1939. gadā uzrādīts kā maiznieks. Vēl divos gadījumos varētu būt runa par tuvu radniecību, piem., šuvēja Natālija Kiora (1919.g.) un šuvēja Marta Kiora(1939.g.), vai ādminis Dāvids Knostenbergs (1919.g) un ādminis Kārlis Knostenbergs (1939.g.), bet tie ir tikai minējumi. Salīdzinot Latvijas Nacionālā arhīva fondos atrodamā 1930. gadā jaunuzņemto biedru sarakstu ar augstāk minētajiem, atrodamas tikai dažas sakritības. Iespējams, ka Eduards Stāle ir tas pats Eduards Štāls, mūrnieks, kas 30. gadā dzīvo Kokmuižā, bet vēlāk Valmierā.
Droši var apgalvot, ka 1930. gadā biedrībā uzņemtie drēbnieks Pēteris Pabērzs, zeltkalis Jānis Lukstiņš un podnieks Augusts Rozenbergs ir tie paši, kas 1939. gadā. Tas gan neliecina par viņu aktivitāti vai dalību biedrības rīkotajos pasākumos, kas bijuši visai daudzpusīgi. Biedrība rīkoja nometnes amatu prasmes uzlabošanai, tajā darbojās pašpalīdzības komiteja, dāmu komiteja un kultūras komiteja. Tūrisma kopa rūpējās par sporta aktivitātēm, bet amatnieku darba popularizēšanai biedri piedalījās Amatniecības Kameras rīkotajās izstādēs. Biedrība rīkoja un atbalstīja dažādus svētkus Valmierā, piemēram, Gaujas svētkus un lielās rudens balles Jāņparkā u.tml. (I. Blūma, Valmieras muzeja raksti, 1991. gada 18. maijā)

Valmieras patērētāju kooperatīva podnieku darbnīca, 1929. gads

TOP 5 izplatītākie amati Valmieras amatnieku biedrībā 1939. gadā:
1. Kurpnieki (23)
2. Galdnieki (20)
3. Drēbnieki (16)
4. Mūrnieki (15)
5. Frizieres (13)

Kā redzams, TOPa pirmās vietas pārliecinoši ieņem tradicionāli vīrišķīgas profesijas, bet 5. vietu ieņem stereotipisks sieviešu amats. Te būtu svarīgi atzīmēt, ka biedrībā bija arī 4 frizieri vīrieši. No 17 biedrībā reģistrētajiem frizieriem tikai Pēteris Apinis nebija valmierietis, bet gan rencēnietis. Biedrībā bija vēl viens Pēteris Apinis no Rencēniem, taču viņš bija podnieks un 30. gados dzīvoja Valmierā. Īsi rezumējot amatu pārstāvjus, jāsecina, ka amatnieki darbojās galvenokārt saistībā ar būvniecību, celtniecību, kā arī apkalpojumu sfērā. Rūpniecības departamenta statistikā Valmierā gan 6 gadus iepriekš, 1933. gadā reģistrētas tikai 4 frizētavas.
1939. gada datos no 195 biedrības biedriem 23 jeb nedaudz vairāk par vienu desmito daļu (12%) bija sievietes, turklāt visas dzīvoja Valmierā. No tām 7 bija šuvējas, 13 frizieres, 1 adītāja, 1 drēbniece un 1 audēja.
Viens no 1930. gadā jaunuzņemtajiem biedriem, kurš darbojās līdz pat okupācijai, bija tekstilrūpnieks Jūlijs Līcis. Biedru sarakstā viņš minēts kā tekstilkrāsotājs. Biedru sarakstā bija amatnieki, kas darbojās nelielās darbnīcās, bet acīmredzot bija pilsētas rūpnieki ar ievērojamu apgrozījumu. Līča uzņēmums pēc Rūpniecības departamenta ziņām 30. gadu vidū bijis ļoti veiksmīgs. 30. gadu vidū viņa uzņēmums reģistrēts kategorijā ar 50 – 100 strādniekiem. Dokumentos minēts, ka Līcis ar vilnas apstrādi nodarbojies jau kopš 1905. gada, bet 1936. gadā viņa fabrikas apgrozījums bija nepilni 300 000 latu vilnas audumiem un nedaudz mazāk par 7000 latu par kokvilnas audumiem. Un tas pat ir mazāk nekā iepriekšējos gados. Vislielākā ražojumu kopvērtība vērojama 1934. gadā ( ap 375 000 Ls).

Jūlija Līča fabrikas darbinieki pie Goda vārtiem 1936. gada februārī, sagaidot Kārli Ulmani uz 15. gadskārtējām zemnieku dienām
Jūlija Līča fabrikas darbinieki Ziemassvētkos, 30. gadu otrā puse

Visā Valmieras apriņķī ar trikotāžu un adījumiem oficiāli nodarbojās vismaz 14 uzņēmumi. Precīzi zināms, ka Valmierā darbojās ne tikai Jūlijs Līcis, bet arī Ansis Krēsliņš, kura uzņēmums reģistrēts kopš 1922. gada, 30. gadu vidū darbojās Krasta ielā 19 un apjomu ziņā bija daudzkārt mazāks, nodarbinot 6 strādniekus. Krēsliņš arī bija reģistrēts amatnieku biedrībā. Jakas un žaketes izgatavoja Izraela Lipkina adītava Rīgas ielā 23, bet par šā uzņēmuma ieņēmumiem un apgrozījumu Rūpniecības departamentā ziņas iztrūkst, kā arī viņš neparādās amatnieku biedrības niedru sarakstos.

Alberts Rokpelnis
Muzeja vēsturnieks