Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • svaigākā ieraksta laika pēc noklusēšanas
  • pirmā ieraksta laika
  • ierakstu skaita

Kur griezās dzirnavu rats 1

Saruna 1
Atbildes 0

Vēstures līkločos

Ejot pa Ziloņu ielu (nosaukums cēlies no nocietinājuma - Zilā bastiona) nokļūstam kādreizējā Rātes jeb Rātsupītes ielejā, kas agrāk kalpojusi kā dabīgs šķērslis Valmieras aizsardzībai. Arī mūsdienās, ja palēnina soli un apstājas ielas labajā pusē varam apskatīt seno pilsētas valni, kreisajā – uz upītes savulaik mākslīgi izveidoto Dzirnavu ezeriņu ar dambi. Nedaudz tālāk, Lāčplēša ielas sākumā, kur tagad mājvietu radis L. Paegles Valsts drāmas teātris, 17. gadsimtā izvietojās Tērbatas bastions un Tērbatas vārti. Retais, pat vēl no gados vecākajiem valmieriešiem, vairs atminas, ka te līdz pat 1937. gadam darbojās, bet 1939. gadā nojauktas Dīķa dzirnavas.

Tās gan nebija pirmās, kas celtas uz Rātes upes: jau 1647. g. zviedru zemes kadastros minētas dzirnavas: „kuras sadzītie ūdeņi lietoti pils un pilsētas nocietinājumu grāvju pildīšanai ar ūdeni”. Bet cik gadsimtos mērāma šo jaunāko dzirnavu vēsture?

DZIRNAVNIEKS UN DZIRNAVAS. Skats no Valmieras muižas puses, 1900. gadu sākums.

Sākums

Nākošajā gadā varētu svinēt 260, jo Dīķa dzirnavas celtas 1752. gadā. Dzirnavu vēstures darbības sākumi saistāmi ar 1750. g., kad pēc Valmieras muižas īpašnieces Magdalēnas fon Hallartes nāves (1750.), kroņa muiža uz 12 gadiem tiek iznomāta Krievijas galma kambarjunkuram, baronam Karlam fon Zīversam. Viņš dod rīkojumu melderim Reuteram „uz Rātes upes svabadajā vietā uzcelt ūdensdzirnavas”. Pati jaunceļamā būve - 10 asis gara un 5 asis plata, jumts ar kūdru segts, ar dzīvojamo kambaru istabu un pagrabu”. Neiztiek arī bez nepatīkamiem brīžiem, par ko veltīgi klaigā pilsētnieki. Kā, vēlāk tiesu protokolos lasāms, ka „ Zīverss, balstoties uz saviem sakariem ar galmu, patvarībai nezin robežu. Zem Valmieras pilsētiņas, uz tā sauktās Rātes upes, ceļ dzirnavas. [..] Dzirnavu un dambja celšanu kavējošo Temmerlinga namu liek noplēst. Nelīdz ne pilsētas, ne arī mācītāja protesti pret dzirnavu celšanu”. Jāprecizē, ka 18. gadsimta otrajā pusē, Dīķa dzirnavas – būs strīdus objekts starp Valmieras muižas īpašniekiem un draudzes mācītāju, jo uzturot augstu līmeni dzirnavu ezeriņā, cēlās arī upes līmenis mācītāja muižas robežās, appludinot pļavas un nolaidenos laukus upītes abos krastos.

UZ DZIRNAVU DAMBJA. Dzirnavu skats 20. gs. sākumā. Izdevis P. Skrastiņš Valmierā, 1908.

Prinča Pētera un fon Lēvenšternu laikā

Ķeizariene Katrīna II par uzticīgu un pašaizliedzīgu kalpošanu valsts labā, 1762. gadā dāvina Valmieras muižu (Wolmarshof) sava dzīvesbiedra, Krievijas valdnieka Pētera III attālam radiniekam - Dānijas karaļa nama pēctecim, Šlēsvigas - Holšteinas - Zonderburgas - Bekas princim Pēterim Augustam Frīdriham (1697-1775). 1773. gadā no Bekas prinča Pētera Valmieras muižu nopirka Igaunijas muižnieks Dīdrihs fon Lēvenšterns. Muižai pūrā līdz nāca, protams, arī dzirnavas. Notikumi ap tām saspriegojās 1776. g., kad par Valmieras draudzes mācītāju iecēla Martinu Gotlību Agapētusu Loderu. „Būdams dedzīgs baznīcas un draudzes īpašumu aizstāvis, 1780. g. uzsāk prāvu pret Lēvenšternu. Prāva ilgst turpat 7 gadus. Tiesā bez jau nosauktajām skādēm, tādām, kā kaitējumi mācītāja tīrumiem, tiek norādīts arī uz nelikumīgu zveju dzirnavu dīķī, kur muižai nepiederot ne pēdas zemes.” Sūdzības sakarā Vidzemes ģenerālgubernators fon Lēvenšternam prasa pēc paskaidrojuma dzirnavu lietā, uz ko pēdējais atbild, ka „Valmieras muiža nav cēlusi jaunas dzirnavas, bet tik atjaunojusi vecās, atjaunojusi dambi un dzirnavu namu. Mācītājs pretlikumīgā kārtā dzirnavu dīķī liekot savus un atļaujot saviem zemnieku linus tur mērcēt”. (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Prāvu mācītājs Loders ne vien zaudē, bet arī nākas vērt vaļā maku, lūkojot pēc 100 dālderiem.

19. gadsimta četrdesmitajos gados, (1845.) bīskapam Ferdinandam Valteram toreizējais Valmieras muižas īpašnieks, majorātkungs Otto fon Lēvešterns, piedāvāja slēgt miera izlīgumu dzirnavu lietā . Kā kompensācija par ilgajiem ķildošanās gadiem, mūžīgā lietošanā mācītāja muižai nodots liels pļavas gabals. Apsolīts arī dzirnavu ezera līmeni nekad bez īpašas vajadzības nepaaugstināt. Izlīgumu atbalsta un paraksta baznīcas priekšnieki Fr. Šulcs no Valmieras un R. Baldings no Kauguru pagasta.

SVINĪGI. Draudzes iesvētāmie jaunieši nāk no Mācītājmuižas. Pa labi redzamas dzirnavas. 1920. gadi.

Taisnības meklētājs

Aiz Dzirnavu ezeriņa un Rātsupītes loka senatnē atradās Valmiermuižas un mācītāja ļaužu pagasta zeme (tagadējā Raiņa un Beātes ielas apkārtne) un līdz pat 1921. g. administratīvā vara te piederēja Valmieras pagastam. Šo apstākli sev par labu, 19. gs. 70. gados izmantojis arī tolaik populārais un iecienītais dziesminieks, Valmieras rātes rakstvedis Jānis Ruģēns (1817-1876), kuram ne reizi vien Dzirnavu upītes tilts pie slūžām kalpojis par brīvības ceļu, bēgot no pilsētas gorodovoja.

Vienā no anekdotēm iemūžināts dialogs starp pantu rīmētāju un toreizējo rātskungu, vācieti Prāmsu:”[..] kādu rītu Ruģēns gaidot Prāmsu uz tirgus laukuma (iepretim Sv. Sīmaņa baznīcai - I.Z.) , noliecies rakņājas saslauku čupā. „Ko, jūs, Ruģēn, tur meklē? – Prāmss jautā. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,”, dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Tāda atbilde nepavisam nav apmierinājusi rātskungu un tas, kāju piesizdams, dusmīgā balsī saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildījis Valmieras pilsētas policista vietu. „Jēkab, tu ņem to nekauņu pie krāg` un par to liel` mut` liek iekš` tuptūz!”. Mūsu taisnības meklētājs, redzēdams Ješkas tuvošanos, nu palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, sabāž rokas bikšu kabatās un smejas par ķērāju.” (Pēc „Jāņa Ruģēna dzīve un darbi. Rīga, 1939.)

REIZ BIJA. Kādreizējā dzirnavu vieta. 1950. gadi. Toreiz vēl Padomju iela.

Ne malšana vien

Tāda nu vēsture dzirnavām un dzirnavniekam Gaņģim, kuru savā romānā „Valmieras puikas” pieminējis arī Pāvils Rozītis. „Un, lai gan uz šejienes sudmalām (dzirnavām - I.Z.) labību malt braukuši tuvāki un tālāki saimnieki, ar malšanu vien renti nesamaksāsi, jānopelnī` klāt ar slidotavas ierīkošanu. Jāsagaida tikai sniegs!”.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

Ziemas prieki Valmierā 1

Saruna 1
Atbildes 0

Salu gaidot

SATIKŠANĀS VIETA. Dzirnavu ezeriņš 1900. gadu sākums. Izdevis H. Treijs, Valmierā.

Ziemai jānāk! Arī vairāk kā gadus simts atpakaļ, – cītīgi gaidīts pirmais spelgonis un kreptīgāks sals, lai gados un „sirdī” jaunie valmierieši varētu baudīt ziemas priekus! Kāpēc? Jo atnākot salam, klusais Dzirnavu dīķis iepretim Latviešu biedrībai, pārvērtās par visas pilsētas un tuvākās apkārtnes iecienītāko satikšanās vietu. Nepacietīgākie „slidu skrējēji” bijuši, protams, lielākoties pilsētas skolnieki, bet netrūcis arī pa kādam sportiskākam un drosmīgākam, slidu māku apguvušam ierēdnim, skolotājam vai bodes zellim.

Par to, kā tas bijis, lasāms romānā „Valmieras puikas”. Rakstnieks Pāvils Rozītis (1889-1937), tolaik, 1905. gadā, būdams vēl tikai E. Liepiņa zēnu privātskolas audzēknis, slidošanu uz Dzirnavu ezeriņa ledus, pieminējis kā visnozīmīgāko notikumu tūlīt pat aiz Simjūda. Un, kā nu ne! Ja slavenajā tirgus dienā varēja izvizināt karuselī savas sirdsdāmas no vietējās meiteņu skolas, ar cēlu žestu nopirkt izredzētajai piparkūku sirdi, tad uz ledus - semināristi (Valmieras Skolotāju semināra audzēkņi) kļuva par visnopietnākajiem konkurentiem cīņā par skaistā dzimuma uzmanības gūšanu. To nu tuvāko divu skolu audzēkņi, - pilsētas (agrākās Kreisskolas), gan liepēnieši (Liepiņa privātskola, no 1907. gada proģimnāzija) nekādi nevarēja pieļaut.

Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis

AICINA ĢĪMES EZERIŅA SLIDOTAVA. Piedāvājumā sezonas kartes. Izdevīgi! Pieaugušajiem – 50 kapeikas, skolēniem un bērniem – 30 kapeikas. Sludinājums no „Valmieras Ziņotāja” Nr. 49., 1907.g. 15. decembra numura.

Bet pirms puiši un jaunkundzes tika pie kārotās izpriecas, - sekoja nopietns sagatavošanās darbs, jo no ledus kvalitātes un tā biezuma bija atkarīga ne vien pati slidošana, bet arī slidotavas labā slava.: ”[..]. Vecais dzirnavnieks Gaņģis lejā aiz tirgus laukuma un vecās Latviešu biedrības vēro ezeru. Vai ledus jau nebūs diezgan biezs, un vai nevarēs rīkot slidotavu. Eglītes slidotavas nožogošanai Ganģis jau sagādājis, sniega lāpstas sakārtojis. Lai tikai vienu nakti uznāk sirsnīgs sals, tad puikas varēs tūliņ sākt ledu slīpēt un palīdzēt dzirnavniekam renti maksāt. Ak, kā tad skanēs un mudžēs viss ezera klajs! Te vakaros nāks priecāties visa Valmiera, jo uz Gaujas grumbuļaini izlauzītā ledus nav slidošana. Tur arī vēji aurē un tādēļ slidotavu neviens nerīkos. Uz ezera var slidot kā bļodā un justies silti.”

Uz Dzirnavu ezeriņa varēja noīrēt slidu pāri, paslidot pats vai ar draugiem. Pavērot tur sanākušos pārīšus vai tādus, kas vēl tikai meta „kāru aci” viens uz otru. Te, - uz ledus zuda arī distance starp skolotājiem un skolēniem un kopā draudzīgi pie mūzikas skaņām valsēja vai grieza piruetes gan latvieši, gan vietējie vācieši, igauņi, krievi un ebreji. Dzirnavu dīķa slidotava bija vieta, kur satikās tie, kas mīlēja prieku un vēju, jo: ”[..] Kas nav slidojis, tas nav dzīvojis, un, kas nezina, kas ir slidotava, tas arī nezina, kas ir prieks. Tur kājas slīd bez reibuma un rauj pašu kā strauju putnu uz priekšu. Vējš dzied ap vaigiem, bet sirdī deg gavilējošs skaļums. Tur notiek brīnumi dienas gaismā, jo meitenēm lūpas plaukst kā sarkanas neļķes. Un kas var izturēt, ja sniegā atplaukst neļķes!”

STILĪGI. Valmieras fotogrāfa J. Vītola audžumeita Klāra – iepozē slidotājas tērpā ar slidām, 1920. to gadu sākums.

Slidotava ik rītus ir kā spogulis, un, kas viņai acis uzmetis pievakarē, tam mājā nav vairs miera. Tirpst kājas, bet sirdī skan čalas un smiekli. Nav spēka vairs sēdēt un gulēt, jo gribas slidot un smieties. Kā tad lai Valmieras puikas paliek mājā, ja meitenes ir visnaskākās slidotājas! Nedaudzie skolotāji, ierēdņi un bodzeļļi pilnīgi pazūd študentmiču (E. Liepiņa privātskolas iesauka. Tādas savulaik bijušas visu Valmieras skolu skolniekiem – I. Z.) un gorodskuju utku (pilsētas, agrākās Kreisskolas audzēkņi – I.Z.) jūklī. Pilnīgi dabīgi, ka arī ābečnieku dīrātājiem (nākošie skolotāji, Valmieras Skolotāju semināra audzēkņi – I. Z.) sirds no sausās vienmuļības raujas uz slidotavu. Te nu bija vieta, kur arī ziemas salā gaiss tā varēja sakarst un ledus kvēlot zem slidām, ka jālaiž darbā jostas. Tomēr slidošanas prieks bija tik liels un dzirnavnieka Gaņģa slidotava tik plaša, ka puikas tālāk par pikošanos netika [..].”. (Rozītis P. Kopoti raksti. 8. sējums: Valmieras puikas. Rīga, 1939.)

Bīstamās izpriecas

Līdz pat 19. gadsimta 80. gadiem ziemas dienu tukšumu aizpildīja lasīšana, draugu un paziņu apciemošana un kāršu partijas „Musē”. Svētdienās uz ledus notika rikšotāju sacensības un braucieni. Jāpaskaidro, ka Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vāciešu kultūras biedrība un burtiskā tulkojumā nozīmēja „vaļas brīdis”. Ja smalkāki ļaudis savu brīvo laiku īsināja jau pieminētajā Musē vai mājās pie kamīna, tad jaunāka gadagājuma pilsētniekiem netrūka uzņēmības un spara vienkāršākām izklaidēm svaigā gaisā. Tās varēja baudīt jau, kā ierasts, uz jau Dzirnavu dīķīša vai uz viltīgās, aizsalušās Gaujas, netālu no koka tilta.

Neiztika arī bez traģiskiem notikumiem. Par tiem savās atmiņās rakstījis kādreizējais Valmieras Kreisskolas (apriņķa skolas) skolnieks Jānis Ansbergs: „[..] Toreiz, 1880.-1883. gados, Valmierā mācoties, viens no ziemas lielākajiem priekiem bija šlittšūbānis (slidu laukums) uz dzirnavu dīķa (Mühlenteich), sevišķi, kad viņš svētdienas vakaros tika iluminēts. No varbūtējās slīkšanas nelaimes baidoties mani vecāki man bija stingri nolieguši, slidas skriet. Šo viņu priekšrakstu es līdz pilngadības sasniegšanai stingri ievēroju. Tomēr man te bija izdevība novērot, ka visslinkākie skolnieki bija visizveicīgākie slidu skrējēji un dejotāji. Tomēr šīs izpriecas nenogāja bez slīkšanas. Pēc manas dienasgrāmatas lasāms, ka 1882. gada 3. martā „dīķī noslīcis elementārskolnieks Müllers, bet Rīgas Jāņa draudze vēl šodien ir tirgonim Jānim Muškem parādā par viņas virsmācītāja Jāņa Meirēna izglābšanu, kurš tanī pat ziemā slidas skriedams, bija ieskrējis pie tilta vaļējā ūdenī un no Muškes izrauts ticis.[..]”. (Valmieras kreisskolas piemiņas svētku albums. Rīga, 1930.)

Izskaņā

Mainoties gadsimtiem, Dzirnavu dīķa slidotavai uzradās arī pirmais nopietnais konkurents. Blakus Skolotāju semināram, nogāzītē uz lēzenā Ģīmes dzirnavu ezeriņa. Dzirnavu īpašnieks Zeins izlēma, ka konkurence ir vienmēr svētīga lieta un, kāpēc gan „nepaņemt” naudu no tuvākajiem kaimiņiem un slidotājiem – semināristiem”. Ka iecerētā slidotava nesusi peļņu vairākas sezonas (līdz I. Pasaules kara sākumam), liecina arī ievietotais sludinājums vietējā laikrakstā „Valmieras Ziņotājs”, kurš tolaik iznāca divās valodās. Latviešu un vācu (Wolmarischer Anzeiger). Bet par Ģīmja dzirnavām jau cits stāsts!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja