Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Vecās aptiekas stāsts 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. 80. aptieka
  2. Carl Ludwig Robert Marschner
  3. Edgar Ludwig von Erdmann
  4. Jakobīne Konstanse Maršnere
  5. Johans Kristofs Maršners
  6. Johans Volrāts Reihenau
  7. Leopolds fon Erdmanis
  8. Vecā aptieka

Sākums - Reihenavi

1721. gadā Krievijas cars Pēteris I izdeva ukazu par aptieku dibināšanu. Valmierā pirmo aptieku atvēra vācu tautības aptiekārs Reihenavs (Johans Volrāts Reihenau) , Gados vēl jaunais censonis uz mazās, provinciālās pilsētiņas iedzīvotāju fona izcēlās ar izglītību un Eiropas apceļotāja pieredzi. 1747. gadā savā dzimtenē - Prūsijā aizstāvējis doktora disertāciju par plaušu uzbūvi. Iegūstot doktora grādu, uzsācis ceļojumu pa Vāciju, Itāliju un Franciju. 1751. gadā Volrāts iestājas krievu armijas dienestā pie grāfa K. Zīversa.

Krievija sagaidīja ne vien ar lielu aukstumu, skarbiem dzīves apstākļiem, bet arī ar sarežģījumiem profesionālajā karjerā. Tikai pēc īpaša un ļoti grūta eksāmena vairāku profesoru klātbūtnē, neatlaidīgais prūsis kļūst par kara hospitāļa ārstu un anatomijas pasniedzēju. Pēterburga tomēr nevilina, arī atalgojums nav gluži cerētais. Ko darīt? Reihenavs saņem uzaicinājumu doties līdzi savam labvēlim, grāfam Zīversam uz tālo Vidzemi un, iespējams, tieši ar viņa finansiālo atbalstu un ietekmi, 1755. gada nogalē saņem privilēģiju aptiekas ierīkošanai. Divus mēnešus vēlāk, 1756. gada 1. februārī, nopērk māju no bārddziņu un ķirurgu cunftes meistara Johana Nikolaja Švarca.

Uz kādreizējās Livonijas pils pagrabiem būvētajam Bruņinieku ielas namam tolaik ritēja jau otrais gadu desmits. Celts pēc Lielā Ziemeļu kara (1735.), tas izrādījās ļoti izdevīgs pirkums. Īpašums atradās gandrīz blakus Rātslaukumam un luterāņu baznīcai. Pircēju netrūcis ne parastajās, ne tirgus dienās. Lai nodrošinātu strauji augošo pieprasījumu pēc ārstnieciskajiem pulveriem un homeopātiskajām tējām, uzņēmīgais zāļu zinātājs aiz aptiekas ieriktēja un izveidoja divus ārstniecības augu dārzus, bet pati ēka saglabājusies līdz mūsu dienām. Gadsimtiem mainoties, mainījās ne vien īpašnieki, bet arī nosaukumi: Vecā aptieka pēc II. Pasaules kara pārdēvēta par 80. aptieku (šajās telpās tā darbojās līdz pat 1965. gadam, kad pārgāja uz jaunajām darba telpām Ļeņina, tagadējā Rīgas ielā) un ir vecākā koka ēka pilsdrupu teritorijā.

Bet kurā gadsimtā parādās aptiekas Livonijā? Izrādās, ka tās jau 15.-17. gs. pastāvējušas un darbojušās lielākajās pilsētās - Rīgā, Tērbatā (Tartu). Viena no tām arī ārpus Rīgas – Limbažos. Tur senākā aptieka dokumentos minēta 1648. gadā. Tiesa gan, tai bijis ne visai laimīgs liktenis, jo degusi ugunsgrēkā, atjaunota. Pēc aptiekāra Johana Filipa Reinarda nāves (1690.) aizvērta, jo „[..] aptiekāra dēls neesot vēlējies turpināt tēva darbu un kļuvis par zviedru armijas leitnantu. (Vīksna A. Vecās aptiekas. Rīga,1993.) . Zīmīgi, ka nākošo - Jauno aptieku Limbažos ierīkoja vienā gadā ar Valmieru aptieku (1755.)!

Ar cara ērgli. Tāds izskatījās aptiekas rēķins 1904.g.

Turpinājums - Maršneri

Pēc dzimtas patriarha nāves (1780., aptieku līdz pat 1794. gadam vada sieva, uzticamākais palīgs visas dzīves garumā, Vilhelmīne. Pēctecību tālāk turpināja abu dēls Jākobs Otto . Tā kā viņam dēlu nebija, tikai meitas, tad amatu un aptieku mantoja znots, pirmais no Maršneriem - Johans Kristofs Maršners . Kādreizējo Reihenavu aptieku viņš pārvaldīs ļoti ilgi, vairāk kā trīsdesmit gadu (no 1827. līdz 1860.). Te, Vecās aptiekas namā, pasaulē nāks meita Helēna Henriete (1840.) un tik ļoti gaidītais mantinieks – dēls. 1842. gada vācu draudzes jaundzimušo reģistrā lasāms, ka „20. martā(pēc v. st.- I.Z.) dzimušajam zēnam kristībās dots tēva un mātes dzimtas vārdi – Kristofs Vilhelms (Christoph Wilhelm); vecāki - tēvs Johans Kristofs (Kristofors) Maršners(Johan Cristoph Marschner) , aptiekārs un māte – Jakobīne Konstanse Maršnere, dzimusi Reihenava (Jacobin Constanc Reihenau) . Dažus gadus vēlāk, dzimtas namā, piedzims arī nākošais arhitekts, profesors Karls Ludvigs Roberts (Carl Ludwig Robert Marschner ; 1847-1912).

Lai gan neviens no abiem neturpinās ģimenes aptiekas pēctecību, tieši jaunākajam no brāļiem, Pēterburgas Štiglica Centrālās rehniskās skolas pasniedzējam būs lemts nest Maršneru vārdu tālu ārpus dzimtās pilsētas. Ludvigs mūža nogalē uzcels pats savu namu uz Bruņinieku ielas, netālu no savu senču aptiekas (Maršnera nams jeb sarkanā māja; celts 1906. Pēc rekonstrukcijas, atvērts 2006. gada novembrī.).

Erdmaņi

Pēdējais.Vecās aptiekas īpašnieks Johans Heinrihs fon Erdmans. 1900. to gadu sākums.

Rit gadi. Maršneru meita Helēna Henriete jau izdota pie vīra. Savu vārdu teikusi brālēnam Leopoldam fon Erdmanim (von Erdmann), kurš pēc jau iedibinātas tradīcijas pārņems no sievas tēva aptiekas lietas. Vecajā aptiekā saimniekos no 1860. g līdz 1879. gadam. Jaunlaulātos saistīja ne vien abpusējas jūtas, bet arī praktisks aprēķins: Karls Leopolds (1822.) bija otrais dēls Valmieras notāra Heinriha Georga fon Erdmaņa (Heinrich Georg) un līgavas mātes māsas Elizabetes, dzimušas Reichenavas ģimenē. Topošajam līgavainim četri brāļi: Heinrihs Georgs (1815.), Leonhards Otto (1819.), Hermanis Eduards (1829.), Augusts Vilhelms (1833.) un trīs māsas - Vilhelmīne (1817.), Auguste Elisabete (1824.), Amalija Luīze Kristīne (1826.). Ģimene visai kupla pat pēc tā laika sabiedrības vērtējuma, tāpēc aptiekāra meitas Maršnera jaunkundzes un notāra dēla precības lielisks atrisinājums abām dzimtām. Aptieka bez turpinājuma nepaliks!

Un tā Vecās aptiekas vēsturē parādās trešais uzvārds – Erdmaņi: pēdējais tā nēsātājs būs Maršneru meitas un Leopolda Erdmaņa vecākais dēls Johans (Johannes Heinrich von Erdmann) , kurš piedzims 1861. g. 30. oktobrī (v.st.). Kūmās kā goda viesis aicināts filozofijas doktors, profesors Eduards Johans Erdmans (1805-1892), kas tovasar viesojas pie sava krustdēla Leopolda. Jaundzimušajam vārds likts par godu Leopolda tēvam un profesora brālim, kādreizējam Valmieras pilsētas ārstam Johanam Erdmanam (1809-1858). Otru reizi Vecajā aptiekā stārķis sagaidīts tikai pēc vienpadsmit gadiem, 1872. gada 22.jūlijā. kad pasaulē nāks Edgars Ludvigs (Edgar Ludwig von Erdmann). Kad jaunākajam dēlēnam jāuzsāk skolas gaitas, dzīve apmet traģisku kūleni. Pēkšņi nomirst Helēnas vīrs Leopolds. Ko darīt? Viņa izlemj, ka pēc vīra nāves kļūs par aptiekas īpašnieci. Tie būs grūti gadi, cīnoties ar konkurentiem par izdzīvošanu un atbalstot dēlus finansiāli, lai tie varētu uzsākt studijas. No 1897. – 1902. g. Valmieras Vecās aptiekas pārvaldnieks un nomnieks vecākais dēls Johans, bet no 1902. – 1912. jau aptiekas īpašnieks.

Kopā. Provizors J. fon Erdmanis (2. no kr.) uz kāpnēm ar Vecās aptiekas darbiniecēm, kundzi Emmu Šarloti Alīnu un brāli Edgaru Ludvigu (1. no kr.), 1930.

Laupīšana Vecajā aptiekā

Par šo krimināli intriģējošs notikumu saistībā bijis lasāms savulaik vietējā preses izdevuma „Valmieras Ziņotājs” Nr. 45., 1912.g. : „[..] Naktī uz pagājušo sestdienu ap pulksten 12 ½ aptiekā tika zvanīts un dežurējošais farmaceits M. ielaida kādu nepazīstamu vīrieti. Tikko viņi bija aptiekā, kad svešais uzsauca farmaceitam „rokas augšā” un pacēla revolveri. Pie nakts dežūrām farmaceitam pastāvīgi atradās klāt revolveris un viņš tūliņ izšāva uz uzbrucēju, tas šāva pretī un metās bēgt un līdz ar citiem saviem līdzbiedriem pa tumsu aizbēga uz Valterkalniņa pusi. Tūliņ pa telefonu izsauca policiju, ieradās arī apriņķa priekšnieka vecākais palīgs un sastādīja protokolu. Uz grīdas atradās pāršauta uzbrucēja cepure, kuru tam lode bija norāvusi no galvas. Uzbrucēja šāviens bij` ķēris kādu skapi. – Visa pakaļmeklēšana līdz šim palikusi bez panākumiem.” Bet šajā gadā bez laupīšanas aptieku sagaida vēl lielākas, līdz šim nebijušas pārmaiņas, kļūstot par pirmo aptieku Baltijā, kas piederēja pašvaldībai!

Pārmaiņās

Vēstures lieciniece. Valmieras Vecā aptieka, 1920. to gadi.

Pamatojoties uz 1912. gada 12. februārī izdoto jauno likumu, kas deva tiesības atvērt pilsētas aptiekas, domnieks Dr. G. Apinis 18. martā iesniedza pilsētas valdei priekšlikumu - atvērt Valmierā savu pilsētas aptieku, no kuras iegūtu peļņu ap 1200 rubļu gadā. To varētu izlietot jaunās pilsētas slimnīcas būvei un uzturēšanai. Dome nopērk J. fon Erdmaņa nekustāmos īpašumus kopā ar aptieku par 37 000 rubļiem.

Traģiski, bet provizoram J. Erdmanim nav mantinieku. Vienīgā meita, trīspadsmit gadus vecā Eva Elizabete Helēna mirusi 1912. g. Rīgā. Apglabāta Valmierā. Tā aptiekāru dinastija neturpinājās. Par to visvairāk skuma Johana māte Helēna; bērnu nebija arī jaunākā dēla Edgara ģimenē. 1919. gada pavasaris. Beidzies I. pasaules karš. Nodibinājusies jaunā Latvijas valsts. Trūkst pārtikas un naudas. Kā izdzīvot? Laiks, kad Ziemeļvidzemē pie varas lielinieki (komunisti). Vēl iepriekšējā gada rudenī – te saimniekoja vācieši. Nesagaidot lielinieku padzīšanu no pilsētas, 29. aprīlī, septiņdesmit deviņu gadu vecumā, pēc ilgākas slimības, nomirst māte Helēna Henriete.

Pats Erdmanis vienmēr nopietns darba laikā. Kādreizējais kaugurietis Kārlis Eliāss atmiņās raksta, ka „aptiekas īpašnieka Johana Henriha laikā aptiekā valdījis dziļš, godbijīgs klusums. Neesot bijis dzirdams neviens skaļāks vārds nedz no aptiekas darbinieku, nedz no apmeklētāju puses.”. Sirmais kungs turpina pildīt pārvaldnieka dienestu līdz 1933. gadam septembrim, kad vecuma dēļ aiziet no aptiekas. Mirst 1934. gada 18. februārī. Apglabāts Valmieras pilsētas (centra) kapos.

Atvadoties. Vecās aptiekas iekšskats. Pensijā aizvada ilggadīgo provizoru un bijušo aptiekas īpašnieku Johanu fon Erdmanu, 1933. Fotogrāfs J. Oše, Valmierā.

Jaunā dzīve

No 1989. līdz 1995. gadam ēku, kas vairākus gadu desmitus bija sadalīta mazos dzīvoklīšos un nelielu platību aizņēma muzeja restauratora telpas, atjaunoja agrākajā izskatā. Šim nolūkam izmantoja pēckara gados ASV dzīvojošā gleznotāja Rūdolfa Voldemāra sievas Olgas testamentā vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas novēlētos līdzekļus. Pēc restaurācijas Vecās aptiekas telpās iekārtoja izstāžu zāles, bet kādreizējās 80. aptiekas vietā, pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma, šeit darbu atkal uzsāka aptieka – SIA „FARMSERVISS” (līdz 1998. gada vasarai). Neilgu brīdi šeit mājvieta arī Tautas partijas birojam.

2007. gadā senā celtne ieguva košākas krāsas; tika veikts ārsienu krāsojums, muzeja administrācijas un speciālistu darba kabinetu remonts. Otrajā stāvā - informācija par pilsētas vēsturi un apskatāmi priekšmeti, kas stāsta par Vecās aptiekas darbību. Atjaunots iekštelpu plānojums arī pie manteļskursteņa. Pats dižskurstenis (retums visā Latvijā) tagad izgaismots un ērti aplūkojums. Valmieriešiem un pilsētas viesiem nama pirmajā stāvā piedāvājam apmeklēt nodarbības un izglītojošās programmas pedagoģiskajā klasē, iepazīties ar vēstures ekspozīciju (2008.) „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” 2. daļu „Valmiera – apriņķa un rajona pilsēta” (1783.-1949.). Digitālajos stāvstendos ar fotogrāfiju, atklātņu, pastkaršu un plānu palīdzību varam ceļot laikā, uzzinot, kad uzcēla tiltu pār Gauju? Kas bija Valteru dzimta un slavenie Valmieras vecpuiši? Cik bijis skolotāju semināru? Varam virtuāli izstaigāt Rīgas ielu 20. gadsimta sākumā.

Nokāpjot stāvu zemāk, nokļūstam senajā pils pulverpagrabā, kur „Valmieras lauku teritorija” stāsta par laiku, kad paplašinājās Valmieras teritorijas robežas un kādreizējie ciemi pievienojās pilsētai un, kā veidojās to cilvēku dzīve, kuri dzīvoja pilsētā un tuvu pie tās.

Nāc – gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja