Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc

Kas skanēja Beverīnā, kas Valmierā 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Beverīna
  2. Etnogrāfiskā kokle
  3. Muzicēšana
  4. Rata lira
  5. Stabule
  6. Tromba marina
  7. Valmieras pils

Dažas hipotēzes, pārdomas un minējumi par muzicēšanu 13.-16.gs.

Lai gan varētu šķist, ka par šo tēmu var runāt gari un plaši, tomēr nekā daudz ko stāstīt nav. Arheoloģisku pierādījumu par to, ka Valmieras pils vietā pirms mūra pils būtu bijusi kāda senāka apdzīvotība, nav un visticamāk, ka nekad neizdosies šo vietu saistīt ar kādu konkrētu pirmskristietības apmetni, piemēram, teiksmaino Beverīnas pili. Bet, distancējoties no jautājuma par to, vai bija un kur bija, vēlos izklāstīt dažus faktus un hipotēzes par to, kas ir izpētīts par muzicēšanu Beverīnas pilī Valmieras pilī viduslaikos.
Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae) par latgaļu un igauņu kauju pie Beverīnas 1208. gadā rakstīts:
“Priesteris, daudz nedomādams par igauņu uzbrukumu, uzkāpa uz pils aizsargsienas un, kamēr citi cīnījās, skandināja, lūgdams Dievu, mūzikas instrumentu. Bet barbari, dzirdēdami melodiju un spalgo instrumenta skaņu, rimās, jo savā zemē tādu nebija dzirdējuši.”

Pūšaminstrumentu nevar vienlaicīgi spēlēt un dziedāt. Maz ticams, ka igauņi bungas nepazina, tāpēc mūzikas vēsturnieki uzskata, ka Beverīnas pilī tika skandēts stīgu instruments. Tam bijis jābūt pietiekoši skaļam un iepriekš nedzirdētam . Mūzikas vēsturnieki un organologi uzskata, ka hronikā lasāmais ir pirmās rakstītās ziņas par stīgu mūzikas instrumentiem Latvijas teritorijā. Bet, kas tad bija šis stīgu instruments?

Muzikologs Joahims Brauns savulaik aizstāvēja ideju, ka Beverīnas pilī spēlēta Tromba marina – jūras taure. Stīgu lociņinstruments, kuras īpašais konstrukcijas balstiņš un spēles veids piešķīra skarbu, taurei līdzīgu skaņu. Tādēļ to izmantoja taures vietā signālu noraidīšanai viduslaiku kuģniecībā. Tomēr uzreiz rodas jautājums, kā un kāpēc šāds Rietumeiropā un specifiski kuģniecībā izmantos mūzikas instruments būtu nonācis Beverīniešu rokās. Varbūt ar tirdzniecības sakariem? Ja tā, tad kāpēc neredzam šī instrumenta plašāku pielietojumu citviet Livonijā?

Attēls no grāmatas Ancient European Musical instruments, 1941.
Tromba marina – mūsdienu atdarinājums, Valmieras muzeja inventārs. A. Rokpeļņa foto, 2017.
Rata lira. Valmieras muzeja inventārs, A. Rokpeļņa foto, 2017.

Pēdējā laikā dzirdēts arī kāds cits mūzikas vēsturnieku viedoklis, ka Beverīnas pilī spēlētais mūzikas instruments bija Rata Lira. Rata lira pazīstama Eiropā kopš 11. gadsimta. Sākumā kā garīgais instruments, bet drīz vien nonāca klejojošo dziesminieku rokās, tādejādi teorētiski tas varēja nokļūt pat vistālākajos Eiropas nostūros. Tā popularitāte periodiski un viļņveidīgi redzama dažādās Eiropas valstīs, bet Latvijā neliela interese par to, šķiet, rodas tikai mūsdienās. Tas ir stīgu lociņinstruments, ar koka disku. Ratam rīvējoties gar stīgām, rodas nepārtraukta skaņa. Ir gan dūceņa jeb burdona stīgas, gan melodijas stīgas. Nereti mūzikas instruments attēlots viduslaiku zīmējumos. Bieži vien uztverts kā ekvivalents leijerkastei, piešķirot tam tirgus un izpriecu nokrāsu. Mūsdienu etnomuzikologs Ivars Hermanis uzskata, ka rata lira varētu būt ieceļojusi arī Livonijā jau kristianizācijas sākumposmā un ka tieši šis instruments spēlēts Beverīnas pilī. Šo instrumentu ir iespējams spēlēt un vienlaicīgi dziedāt, radot īpatnēju, metālisku skaņu. Diemžēl nav konkrētu ziņu par kādas rata liras pielietojumu Latvijas teritorijā viduslaikos. Popularitāte Rietumeiropā nekādi nepierāda tā esamību arī Livonijā.

Atgādināšu, ka arheoloģisku pierādījumu par stīgu instrumentu eksistenci un pielietojumu viduslaiku Valmierā vai Livonijā vispār nav. Un tas ir loģiski, ņemot vērā apstākli, ka organiski materiāli (koks, šķiedras, dzīvnieku orgāni u.tml.) fiziski nesaglabājas līdz mūsdienām. Fakts, ka Livonijas norieta posmā 16. gs. otrajā pusē karadarbības rezultātā Valmiera vairākkārt stipri cietusi, degusi un iznīcināta, tikai piešķir šim apgalvojumam papildus svaru.

Lasot šīs rindas, kāds varētu aizrādīt, ka, meklējot eksotisku mūzikas instrumentu, esmu apmaldījies Pauku priedēs un aizmiris mūsu pašu tradicionālo mūzikas instrumentu – etnogrāfisko kokli . Jā, Ausekļa dzejolī “Beverīnas dziedonis” tas taču skaidri pateikts:

“Augstu, augstu vaļā logā
Vaidelotis parādās:
Sirmiem matiem, baltu bārgzdu,
vaidu kokles rociņā.

Strinkšķēja kokles,
Dziedāja vecais,
Igauņiem vāles
Iz rokām šļuka;”
Auseklis, 1876

Zīmējuma fragments no Lutrela psalterija (Luttrell Psalter) Britu Bibliotēkā, (1325 – 1340)

Par spīti vilinājumam aizrauties un noticēt, nevajadzētu aizmirst, ka romantisma ērā uzburtā kaujas aina pie Beverīnas pils atainota caur dzejnieka iztēli un balstoties uz laikmeta ideāliem. Tā neatspoguļo zinātniskas pētniecības rezultātā definētas muzicēšanas tradīcijas Austrumbaltijā 13. gs. sākumā. Idejas par kokles spēli jau 12. – 13. gs. Latvijas teritorijā ir, bet tās ir vairāk hipotētiskas un uz analoģijām kaimiņzemēs balstītas, pirmkārt, tāpēc, ka tiešu lietisku pierādījumu nav. Otrkārt tāpēc, folkloras materiāli nesniedz tik senus mūzikas instrumentu raksturojumus vai detalizētas un datējamas ziņas par tiem. Tas nozīmē tikai to, ka arī šī tēze ir tikpat (ne) pierādāma, kā abas iepriekš minētās.
Līdzīgs romantisma laika piemērs ir 19. gadsimtā tapušais F. L. Maidela zīmējums, kurā attēlots Igauņu uzbrukums Beverīnai. Attēlā redzamais mūzikas instruments vizuāli atgādina arfu, liru vai arī Igaunijā populāro instrumentu Hiiu kannel . Tas pēc izskata ir lirai līdzīgs instruments, bet tiek spēlēts ar lociņu.

F. L. Maidela zīmējums, 19. gs. Avots: www.letonika.lv

No Beverīnas pils pārceļamies uz mūra pili. Vai zinās, ko un kā muzicēja Valmierā un Livonijas ordeņa pilī 13. gadsimtā? Apdzīvotība pie pils un baznīcas veidojās tipiski viduslaikiem. Tomēr Valmiera kā Livonijas mazpilsēta nevar pretendēt uz daudzpusīgu izklaides un kultūras dzīves bagātību viduslaikos. Pagaidām pētnieku vidē nav arī plašāk pieejami dokumenti par šiem jautājumiem, bet arheoloģiskie pētījumi pierāda gan amatniecības, gan tirdzniecības klātbūtni. Savulaik atrasti arī daži mūzikas instrumenti. Zināms, ka dažkārt labs amatnieks spēj darināt arī mūzikas instrumentus. Kopš 14. gs. Valmierā konstatēta tāltirgotāju klātbūtne. Iesaiste Hanzas tirdzniecības sistēmā un ciešie sakari ar Vācijas pilsētām ļauj izteikt minējumu par iespējamām Eiropas tendencēm Livonijas pilsētās, arī Valmierā. Bet arī tās ir tikai hipotēzes un aptuvenības. Rakstīto avotu trūkums, bet pašu instrumentu trauslums un fiziskā priekšmetu trūkums saistāms ar Valmieras daudzkārtējo degšanu un organisko materiālu nenoturību pret pūšanas un degradēšanās procesu gadsimtu gaitā.
Savukārt Valmieras pilī ir atrasti 6 vargāni (arī vargani, vargas), kas nepārprotami liecina par to, ka pilī muzicēts. Īpaši interesanta ir viena atrastā putna kaula stabulīte ar 5 skaņas caurumiņiem. Šie priekšmeti apskatāmi arī Valmieras muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Stabule un vargāni nav unikāli laikmeta atradumi, jo tādi atrasti arī citās Latvijas viduslaiku pilīs. Tas varētu nozīmēt to, ka muzicēšana Valmieras pilī bija līdzīga kā citviet. Minētie instrumenti ir salīdzinoši vienkārši, dažkārt saukti par bērnu vai nabagu instrumentiem savas vienkāršās uzbūves un materiāla dēļ. Vargāns kā tradicionāls tautas mūzikas instruments ir plaši izplatīts gan Āzijas zemēs, gan arī viduslaiku Eiropā. Ja piekrītam arheologu Tatjanas Bergas un Māra Atgāža secinājumiem par kaula apstrādi Valmierā, tad var uzskatīt, ka kaula stabulīte darināta uz vietas Valmierā. Ja pieejama dzelzs, tad arī vargānu pēc parauga var izgatavot jebkurš kalējs. Par citiem instrumentiem informācijas nav.

Valmieras muzeja ekspozīcijā apskatāma putna kaula stabulīte ar 5 skaņas caurumiņiem, kā arī daļēji saglabājies vargāns. A. Rokpeļņa foto, 2017.

Valmierā kā Livonijas ordenim piederošās zemēs pozicionētā pilsētā, domājams, ievēroja dažādus ordeņa reliģiskos rituālus. Bet, vai tikai? Ņemot vērā Hanzas tirgotāju un amatnieku klātbūtni, gribas domāt, ka arī laicīgās izklaides nebija svešas. Šie daži atradumi pilī liecina ne vien par muzicēšanu pilī un pilsētā, bet arī apstiprina jau agrāk viduslaiku pētnieku izteiktos viedokļus par Livonijas ordeņa brāļu laicīgajām izpriecām, pilīs ne reti fiksētām ne tikai garīgām, bet arī laicīgām un izklaidēm. Pilnīgi reāli varēja būt situācijas, ka pilī uzturas kādas ar garīdzniecību nesaistītas personas, piemēram, muzikanti jeb spēlmaņi. Šī ļaužu kategorija bija neiztrūkstoša sastāvdaļa viduslaiku pilsētā, kur nemitīgi tika svinēti kādi svētki. Liela daļa reliģisko svētku ārpus baznīcas sienām pārtapa jautrās dejās, dziesmās, ēšanā un dzeršanā. Pētījumos par dzīvi viduslaiku pilsētās mēdz uzskaitīt dažādus laikmeta instrumentus kā dūdas, arfas, fīdeles u.tml., tomēr par šo skaņu rīku izmantošanu Valmieras pilsētā pagaidām varam izteikt tikai minējumus.
Pārskatot 15. gadsimta Vācu ordeņa statūtus, 28. punktā minēts, ka ordeņa bruņiniekam jāizvairās no piedalīšanās kāzās un citos svētkos, kur notiek uzdzīve. Noteikts arī, ka, ejot uz tirgu, ilgi tur nevajadzētu uzkavēties darīšanu kārtošanai. Tie, protams, ir vispārīgi noteikumi, kas tikai netieši saistīti ar Valmieru. Par muzicēšanu vai dziedāšanu ordeņa statūtos īpašu atrunu nav. Un maz ticams, ka kādreiz izdosies atklāt dokumentus, kas atklātu informāciju sadzīvi un izklaidi Valmieras pilī viduslaikos. Jebkurā gadījumā šoreiz paliek vairāk uzdotu jautājumu, nekā atbilžu, kas paver iespējas tālākiem pētījumiem un plašākai diskusijai. Dažkārt laba ir arī noraidoša atbilde, jo vismaz apstiprina to, kā nav!

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks