Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Še, kur līgo priežu meži… 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Gauja
  2. Jūlijs Eduards Balodis
  3. Rieteklis
  4. Vakara zvaigzne - Jūlijs
  5. Valmiera
  6. Še kur līgo priežu meži
Pirmajos 70. 1926. gada foto. Fotogrāfs J. Oše Valmierā.

Tuvojoties vasaras saulgriežiem un Jāņu dienai, šoreiz par īpašām dzejas rindām no dzejoļa „Še, kur līgo priežu meži…”, kas savulaik pārtopot par dziesmu, kļuvusi par Valmieras īpašo zīmolu. Par priežu mežiem dziedājām ne vien aizliegtajos Jāņos pie ugunskuriem, bet arī pasēdēšanās mazākā draugu lokā padomju režīma gados. Visi kopā to dziedājām atmodas laika mītiņos kā himnu Tēvzemei, pacilājošu un iedvesmojošu! Un, tomēr, ko zinām par pašu dzejnieku Rietekli jeb īstajā vārdā Jūliju Eduardu Balodi (1856–1940)?

Dzimtās mājas Baloži.

No Baložu dzimtas

1856. gada ziemā, 14. (2. februārī pēc vecā stila), Valmieras pagasta Baložu saimnieku Dāvja (Dāvids;1822 – 1899) un Annas (dzimusi Stiglic; 1823 – 1887) Baložu ģimenē pasaulē nāca pēdējā, sestā atvase, pastarītis Jūliņš. Tuvinieki pat vispārdrošākajos nākotnes redzējumos nenoticētu tam, ka neskatoties uz fiziskām nepilnībām un gandrīz pilnīgu izglītības trūkumu, mazais puisēns kļūs par dzejnieku un pēc daudziem gadu desmitiem, literatūras cienītāji viņu pazīs kā dziesmas „Pie Gaujas” („Še, kur līgo priežu meži..”) autoru Rietekli! Vecāki Baložu dzimtas turpinājumu gan saredzēja abos vecākajos dēlos, nevis slimīgajā Jūlijā Eduardā. Tā kā mājas mantotu Jānis Reinholds (1843-1904), tad jau agrā jaunībā, vidējais no brāļiem, Voldemārs Dāvids (1848 – 1918) izlēma turpināt dzimtas tradīcijas, pelnot iztiku, mācot bērnus. Ar vecāku atbalstu iegūst labu izglītību. Absolvē apriņķa skolu, Tērbatas skolotāju semināru un ilgus gadus strādās kā Valmieras draudzes skolas skolotājs. Senatnes pētnieks – Valmieras apkārtnē meklējis Livonijas Indriķa hronikā minētās vietas – Autini un Beverīnu, bet viņa dēls Francis Aleksandrs Balodis (1882 – 1947) kļūs par ēģiptologu un pirmo profesionālo arheologu , profesoru Latvijas Universitātē. (Vairāk par dzimtas vēsturi; Zīriņa I. 2010. Profesora Franča Baloža dzimta. Arheoloģija un etnogrāfija. 24. laidiens. Rīga: Zinātne, 43. – 56.lpp.).

Jūlijs Eduards jau no mazotnes redzēja vecāku saskaņu gan mājas solī, bērnu audzināšanā, gan kopīgajā sirdslietā – uzticīgā kalpošanā brāļu draudzes labā, jo Baložu mājās 1871. gadā uzceļ Brāļu draudzes saiešanas namu – ciema kambari. „Dieva vārdus ar aizrautību teic pats Dāvis, aicinot runāt un dziedāt visus klātesošos ticības brāļus un māsas. Sprediķus nāk klausīties pat no citām draudzēm. Ticības lietās Anna it visā atbalsta vīru. Neizlaiž nevienu pulcēšanās reizi Baložos [..] bijusi ciema kambara dvēsele, kas rūpējusies par to, lai kambaris allaž būtu mīļš un patīkams visiem tiem, kas viņu apmeklējuši. Drīz pēc viņas nāves ciema kambaris pavisam apklusis un viņa ziedu laiks pagājis” (Enzeliņš H.1932. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera). Nākamā dzejnieka tēvs – mācīts vīrs, bez latviešu un vācu, pratis arī krievu valodu. Pagasta tiesas priekšsēdētājs un rakstvedis. Sirdij gan tuvāka bijusi svēto runu teikšana; tur viscītīgākais klausītājs mazais Jūlijs Eduards.

1976. gada Dzejas dienu laikā, atzīmējot dzejnieka Rietekļa 120. dzimšanas dienu, Valmieras ciema Baložos atklāja pirmo piemiņas plāksni. No 2007. gada septembra pie mājas piemiņas zīme arī dzejnieka brālim Voldemāram Dāvidam un braļla dēlam arheologam Francim Aleksandram Balodim.

Veltījums Gaujai. Dzejnieka rokrakstā.

Vakara zvaigzne – Jūlijs

Jūlijs nodzīvos no Baložiem visilgāk – astoņdesmit četras vasaras un tai saulē aizies jau zem svešas varas ēnas – 1940. gada 11. augustā. Tas gan vēl tikai būs, bet 1936. gada ziemā literārā sabiedrība un valmierieši sumina Rietekli lielajā dzīves jubilejā. Arī „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, kas februāra numurā lasītājiem piedāvā viņa dzīves un daiļrades vērtējumu: „Pazīstamais dzeju autors atskatījās uz nodzīvotajiem 80 mūža gadiem. Dzimis 1856. g. 14. februārī Valmieras Baložos. Viņa vecāku mājas bija tālu pazīstama brāļu draudzes sanāksmju vieta, un šīs sapulces ar savu latvisko reliģiski nacionālo noskaņu stipri ietekmējušas arī nākamā dzejnieka garu. Agri jau dzejnieks iemācījies lasīt, iemācījies arī vāciski, bet slimības dēļ jau agrā jaunībā pazaudējis dzirdi. Izmācījies kurpnieka amatu, bet paglabājis savā sirdī arī mīlestību uz grāmatu un literatūras lasīšanu, viņš sācis nodarboties arī ar dzeju. Jau agri sarakstīta viņa pazīstamā un mūsu dienās atkal no jauna populārā kļuvušā dziesma „Še, kur līgo priežu meži”. Viņa agrākie dzejoļi iespiesti „Baltijas Vēstnesī” un „Balsī”. No 1906. g. viņš vadīja Valmierā Pētera Skrastiņa izdoto „Dzimtenes kalendāru”. Sarakstījis arī dramatisku pasaku „Zilais kalns” jeb „Raganu svētki”. Viņa dzejas iznākušas arī sakopotas krājumos: Albuma ziedi I un II, Liriski dzejoļi, Vakara blāzma, Pērles un bez tam humoristiska satura: Kuplejas, Joku pūrs un Sūrenes. [..] Dzejā izpaužas spilgts patriotisms, it īpaši mīlestība pret savu tuvāko apkārtni – Valmieru, Gauju. Izmanāmas viņa dzejā arī dažas vācu literārās ietekmes. Vispārīgas noskaņas ziņā viņa dzeja līdzīga Ausekļa dzejai, tikai sērīgāka, un pēc Ausekļa parauga viņš izvēlējies arī sev pseidonīmu. Apdziedājis arī dabu un tautas senatni, bet it sevišķi mātes mīlestību. No 1874. gada savus darbus paraksta tikai kā Rieteklis – vakara zvaigzne. [..]”.

Mūža nogalē. Dzejnieks 1936. gadā.

Mūža nogalē

„Savas vecuma dienas Rieteklis pavada pilsētas nespējnieku patversmē. Miesās viņš vēl diezgan spirgts un garā možs. Latvijas Preses biedrība ar saviem pārstāvjiem viņam aizsūtīja 80. dzimšanas dienas sveicienu – lauru vainagu un naudas balvu. Naudas balvu aizsūtīja arī Ministru prezidents Dr. K. Ulmanis un izglītības ministrs prof. A. Tentelis,” lasāms turpat, 1936. gada februāra numura „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”. Taču tikai daži zināja, ka aiz cildinošām rindām slēpās vientulība un ilgas pēc dzimtajām tēva mājām. Tajās līdz 1929. gadam saimniekoja mirušā brāļa Reinholda dēls Voldemārs, bet 1930. gadā pēc pēkšņās jaunā saimnieka Jāņa nāves, īpašums tika pārdots.

Viens no nedaudzajiem sirmgalvja draugiem dzīves nogalē - Valmieras zīmēšanas skolotājs un fotogrāfs Juris Vītols (1869–1944). Ja Rieteklis pēkšņi „sadomājis aizstaigāt līdz 9 verstu attālajām Baložu mājām, bet ar atgriešanos nespējnieku namā švaki, tad nu Vītolam nācies līdzēt pie staigāšanas un bijis „jāņem Rietekli zem rokas”, bet citādi dzejnieks vienmēr bijis labā omā un mīlējis jokot” (Liesma, 2010, nr. 43.).

Zem Sīmanēnu ozola zariem. Valmieras draudzes skolotājs un Valmieras Latviešu biedrības muzeja dibinātājs Voldemārs Dāvids ar dēlu Aleksandru Franci ap 1900. gadu (kreisajā pusē) ar ekskursantiem.

1928. gadā atstājot dzimtos Baložus, atlikušo mūža nogali nodzīvos Valmierā. Arvien retāk un retāk taps jauni dzejoļi, jo māc skumjas par zaudētajām tēva mājām. Par vareno paegli Baložu māju tīrumā. Tas aug vēl šodien un neļauj aizmirst dziesminieku! Pietrūkst arī Sīmanēnu dižozola Gaujas krastā, zem kura tapis arī šis veltījums straujajai skaistulei „Pie Gaujas”: „Vēl līgo priežu meži un nebeidz līgot vis`. Kamēr vien Gauja plūdīs, še nebūs tuksnesis.” Tauta iemīļoto dzeju papildināja ar vēl vienu pantu – „Latviets esmu…, latviets būšu…”. Šo rindu autors mirst 1940. gada vasarā un apglabāts Valmieras pilsētas kapos. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Pārgaujai – 90. Gaujas krastā dzimusī. 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. AS Valpro Corporation
  2. Bekona eksports
  3. Dzelzceļš
  4. Gauja
  5. Karlovka
  6. Kazu krāces
  7. Krāču kakts
  8. Kārlene
  9. Kārliena
  10. L. Laicena iela
  11. Mūrmuižas iela
  12. Pārgauja
  13. Stacijas iela
  14. Treijs
  15. VSŠR
  16. Valmieras gaļas kombināts
  17. Valmieras minerālūdens
Skaista. Valmieras dzelzceļa stacija, 1930. gadi

Pateicoties dzelzceļam

Nākošās pilsētas daļas saimniecisko izaugsmi paātrināja platsliežu Rīgas – Pleskavas dzelzceļš, kuru izbūvēja 1889.g. cauri toreizējiem Kauguru muižas un „Gaides” mājas tīrumiem. Gan paši valmierieši, gan tuvējo pagastu iedzīvotāji ātri vien novērtēja jaunās vilcienu satiksmes ērtības. Dažu stundu laikā, bez pārsēšanās, varēja aizbraukt ar dzelzs bāni uz Rīgu, Cēsīm, Siguldu. Nākošie studenti varēja izmēģināt laimi mācībās, dodoties uz studijām Tērbatā (Tartu). Pa dzelzceļu piegādāja preces vietējiem uzņēmējiem un tirgotājiem. Izmantojot dzelzceļa priekšrocības, nosūtīja vajadzīgās kravas uz igauņu vai krievu zemēm. Tie, kas izkāpa no vilciena, lai nokļūtu 2 kilometrus līdz Valmierai, izmantoja ormaņu pakalpojumus. Taupīgākie varēja ceļu mērot ar kājām pa smilšaino, priežu ieskauto ceļu, - vēlāko Stacijas ielu. Ap dzelzceļa staciju pamazām izauga un izveidojās apdzīvota vieta Kārliena jeb Karlovka, bet Gaujas kreisajā krastā Pārgauja.

Kārlienas jeb Karlovkas nosaukums radies pēc 1802. gada Kaugurmuižā notikušo plašo zemnieku nemieru apspiešanas, kad apkārtējie iedzīvotāji šīs vietas sāka dēvēt par Kara lauku. Retāk ticis lietots vēl trešais - Kārlene.

Kārlienas vārti. Skats uz Stacijas ielas sākumu, 1900. to gadu sākums. Izdevis Treijs, Valmierā.

XIX. - XX. gs. mijā

Kaimiņos latviešiem mita arī krievi, ebreji un igauņi. Pirms I. pasaules kara, (1911.) Kārlienē un Kauguru Jaunpilsētā 1584 iedzīvotāju. Pēc nodarbošanās, skaitliski visvairāk, abu dzelzceļu strādnieki. Otro, jaunāko šaursliežu dzelzceļa līniju Smiltene – Valmiera – Ainaži atklāja 1912. gadā. Sliežu un līnijas tehniskajam nodrošinājumam uzbūvēja depo darbnīcas, bet pasažieru ērtībām - pievedceļu staciju. Ne visi, protams, strādāja uz dzelzceļa. Dažādu darbu strādnieki, sīkamatnieki, rokpeļņi, nodarbošanos meklēja un atrada nelielajos Pārgaujas rūpnieciskajos uzņēmumos: J. Līča vilnas austuvē, A. Pētersona linu vērptuvē, J. Lūciņa, P. Puriņa un A. Pētersona koku zāģētavās. Pavasaros pa Gauju pludināja baļķus. Sezonai beidzoties, vīri un puiši izklīda lauku darbos apkārtējos pagastos.

Varu maiņās un kara vējos

Pēc Latvijas agrārās reformas Valmieras pilsētas teritoriju paplašināja, pievienojot daļu (1921. 31. XII.) agrāko Kauguru muižas (Kaugershof) zemju Kārlienu un Pārgauju. Netālu no stacijas, 20. - 30. gados uzcēla „Bekona Eksporta” kautuvi un fabriku (1927.); tās teritorijā atklāja arī minerālūdeni. No 1928. gada Valmiera kļuva atpazīstama visā Latvijā ar savu īpašo Valmieras minerālūdeni. 1932. gadā sāka darboties valsts labības graudu sabērtuve (elevators).

Iespaidīgi. Skats uz kooperatīvo sabiedrību „Bekona Eksports”, 1930. g. Tā teritorijā ieguva arī Valmieras minerālūdeni.

Rosīga savulaik bijusi Krasta iela (tagadējā L. Laicena) – ar Pētersona linu vērptuvi, vairākām kokzāģētavām. Pamazām kādreizējais Cēsu zemesceļš pārtapa par Cēsu ielu, bet galvenā, protams, bija un palika Stacijas iela, kura sākās pie Valmieras stacijas, bet beidzās pie tilta. Uz tās izvietojās veikali, tirgotavas, tējnīca, Lielais Gaujas krogs. Mazākajās, blakus ieliņās savas darbnīciņas atvēra amatnieki, kurpnieki, šuvējas, kalēji, drēbnieki, galdnieki u.t.t Vēlos pavasaros un vasarās īpašnieku dārzi pārvērta Pārgauju par romantisku pastaigu vietu. Populārākie pastaigu galamērķi - Kazu krāces jeb Krāču kakts, Kauguru vēris, Pauku priedes, skaistie un romantiskie Gaujas upes līči.

Padomju varas pirmajā gadā 1940./41. nacionalizēja lielākos uzņēmumus, atsavināja namīpašumus. Arī AS „Bekona Eksportam” negāja secen padomju okupācijas negācijas. Tika nomainīts nosaukumu un, nu, tas saucās Valmieras gaļas kombināts. Bet ar to likstas vēl nebeidzās. „Bēgošo boļševiku bandas nodarījušas lielus postījumus, gandrīz pilnībā izpostot Valmieras gaļas kombināta ēkas un nodedzinot dzelzceļa stacijas ēku”, tā bija lasāms laikraksta „Tālavietis” 1941. gada 11. septembra numurā. Gaļas kombināts, nu jau kā „Gaļas centrāle” atsāka darbu 1942. gadā. Pakārtoti vērmahta vajadzībām, funkcionēja arī abi dzelzceļi un depo.

Otrā pasaules kara laikā, 1944. g. 23. septembrī Valmieru gandrīz pilnībā izpostīja. Cieta arī Stacijas un tagadējās Autoostas rajons. Pēckara gados tos praktiski uzcēla no jauna.

Visi ceļi ved uz šejieni. Autoosta, 1957.g.

Izaugsme un attīstība

Pēckara gados Valmiera ieguva jaunus vaibstus, kļūstot par Vidzemes rūpniecības centru. Dinamiskas pārmaiņas skāra arī Pārgauju: uzbūvēja dzelzceļa staciju (1950.) un vairākus lielus modernus Vissavienības rūpniecības uzņēmumus. Uz kādreizējām „Bekona eksporta” fabrikas iekārtām, tās modernizējot, darbu uzsāka Valmieras Gaļas kombināts (1958.). Kombināta produkcija spēja veiksmīgi konkurēt plašajā Padomjzemē ar gaļas izstrādājumiem, desām, konserviem, taukiem un žāvējumiem. Ražojumus eksportēja uz Vācijas Demokrātisko Republiku, Ungāriju, Poliju, Čehoslovākiju un pat tālo Kubu. Sūtīja arī uz Rīgu, Maskavu, Ļeņingradu, Arhangeļsku, Murmansku, Astrahaņu u.c. vietām.

Pasažieru ērtībām uzcēla autoostu (1957.). Autobusu līniju tīkls nu savienoja Valmieru ar daudzām republikas pilsētām un ciemiem; 1962.g. autobusu reisu skaits dienā sasniedza 80. Uz pilsētas centru un topošajiem dzīvojamiem rajoniem varēja aizvizināties ar kādu no 9 maršruta autobusiem. Arvien vairāk valmieriešu strādāja kādā no Pārgaujas uzņēmumiem: rūpniecības kombināta metālapstrādes cehā, kur ražoja ugunsdzēsības aparātus un inventāru, hermētiski noslēdzamas degvielu kannas, metāla pasta kastītes u.c. (no 1965. Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīca). Sviesta un siera bāzē, mēbeļu fabrikā (nodota ekspluatācijā 1956., no 1975. g. mēbeļu kombināts). Te ražoja gultas, tahtas, skapjus, kinoteātru un teātru krēslus. Valmieras mēbeļu kombinātā izgatavoja pēc pasūtījuma viesnīcu mēbeles Maskavas olimpiskajām spēlēm (1980.).

Desmitiem meiteņu un uzņēmīgu puišu no visas Latvijas ieradās komjaunatnes triecienceltnē - stikla šķiedras rūpnīcā (VSŠR; 1963.). Daudziem no viņiem, elektrokrāšņu operatoriem, meistariem, meistaru palīgiem, inženieriem, audējām, spolētājām un šķeterētājām, palika vienīgā darba vieta mūža garumā. Par Valmieras rūpnīcas strādnieču ikdienu un dzīvi ārpus tās, uzņemta dokumentālā filma „Valmieras meitenes”(1970.).

Joprojām lielākā. Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca, 1965.

1960. – 1970. gados, iepretim rūpniecības zonai Laicena ielā un ap galveno – Stacijas (Revolūcijas) ielu lēnam izauga un veidojās dzīvojamo māju kvartāli, tika asfaltētas ielas, izveidots plašs infrastruktūras tīkls ar bērnudārziem, veikaliem. 1971. gadā latviešu, krievu, ukraiņu, baltkrievu u.c. tautību bērniem skolas durvis vēra divplūsmu 4. vidusskola, tagadējā Pārgaujas ģimnāzija.

Nomainījušās vairākas kārlieniešu paaudzes. Līdzi varu un gadsimtu maiņām, mainījušies arī uzņēmumu nosaukumi. Dažu vairs nav, bet cits pārtapis par akciju sabiedrību. Par tādu kļuvusi arī vienīgā stikla šķiedras ražotāja Baltijas valstīs, AS Valmieras stikla šķiedra. Lielākais darba devējs Ziemeļvidzemē un nodokļu maksātājs. Kā Latvijas/Vācijas kopuzņēmums ražo starptautiskajiem standartiem atbilstošus stikla šķiedras izstrādājumus un 95% saražotās produkcijas eksportē uz ārzemēm; (2006.) AS VSŠ atklāta modernākā stikla tekstilšķiedras ražotne Eiropā. Pirms vairākiem gadiem sevi pozicionēja arī Ziemeļeiropas gāzes kompānijas AGA reģionālā pārstāvniecība, kas piedāvā inovatīvus risinājumus metālapstrādē, pārtikas rūpniecībā, naftas un ķīmijas industrijā. Lielāki un mazāki lauksaimniecības tehnikas, sadzīves un ķīmijas, graudu pārstrādes un uzglabāšanas, celtniecības uzņēmumi, auto kompāniju servisi un veikali izvietojušies uz galvenās tirdzniecības artērijas - Mūrmuižas ielas.

Pārgaujā sekmīgi darbojas arī viens no vadošajiem metālapstrādes uzņēmumiem Baltijā – AS Valpro Corporation, kas lielāko daļu savas produkcijas eksportē uz Krieviju, Eiropas valstīm un citiem kontinentiem. Šeit top degvielas metāla kannas, ugunsdzēsības aparāti un u.c. metāla izstrādājumi, bet turpat, blakus, mēbeļu un mēbeļu furnitūras ražošanas tradīcijas turpina AS Valmieras mēbeles. Ne tik labi klājies uzņēmumam ar senām tradīcijām – Valmieras Gaļas kombinātam. Pēc īpašnieku maiņas, gandrīz desmit gadu garumā, vidzemniekus ar savu produkciju nodrošināja SIA Triāls filiāle. Nu ražošanas korpusi klusi…Bet ir arī veiksmes stāsts. Un, kā gan lai nebūtu, ja mazie un lielie valmierieši un pilsētas viesi iecienījuši smaržīgos maiznīcas SIA Liepkalni kārumus!

Garām netikt. Tā saucamā „tilta sarga” māja ar posteni pie Gaujas tilta. 1900. to gadu sākums.

Mācās un atpūšas

Vēl mūsdienīgākus vaibstus Gaujas kreisais krasts ieguva ar Valmieras integrētās bibliotēkas ēku (2007.), kura darbojas kā Latvijā jauna pilsētas un reģionālās augstskolas (ViA) bibliotēku sadarbības forma. Lasītājus un apmeklētājus gaida bērnu bibliotēka, Eiropas Komisijas informācijas punkts Europe Direct Valmierā, kā arī ar Bila & Melindas Geitsu Fonda līdzfinansējumu izveidotais reģionālais mācību centrs.

Kaimiņos izvietojusies Vidzemes augstskola, kura savu darbību uzsāka pirms piecpadsmit gadiem (1996.) ar četrām 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmām: politikas zinātnē, ekonomikā un vadībā, tūrisma organizācijā un vadībā, psiholoģijā un sabiedriskajās attiecībās. Reģionālā augstskola dibināta pēc Vidzemes reģionu pašvaldību ierosmes, sadarbībā ar Ministru padomi, Norvēģijas Ārlietu ministriju un Lillehammeres augstskolu Norvēģijā. 2000. g. augstskola ieguva jaunās telpas Cēsu ielā 4. No 2002. - valsts akreditēta augstskola. Šobrīd Vidzemes augstskolā var apgūt biznesa vadību un ekonomiku, inženierzinātnes, sociālās zinātnes, tūrisma vadību un viesmīlību. 2009. g. Vidzemes augstskolā studējošo skaits 1380.

Viņpus Gaujas ne tikai mācās un strādā, bet arī atpūšas. Pauku priedēs (1993.) notika leģendārais Latvju Ziņģes lielkoncerts. Pēc ilgāka pārtraukuma, ar R. Paulu valmierieši satikās 2010. gada Jāņos. Gandrīz desmit gadus tālāku un tuvāku ceļu uz Valmieras rokfestivālu mēroja rokmūzikas piekritēji no visas Latvijas un tuvējām ārvalstīm! Nākošajā (2012.) uzsāks Gaujas tilta renovāciju, iegūstot mūsdienīgu veidolu. Pārgaujā varam arī nokļūt, šķērsojot gājēju tiltu (Vanšu tilts; nodots ekspluatācijā 1985.), kurš harmoniski iekļāvies vides kopainā. Mainās, top skaistāka arī galvenā tirdzniecības un transporta artērija - Stacijas iela. Bet pēc 10 gadiem Pārgauja varēs svinēt nozīmīgu gadskārtu, pirmos 100! Sagaidīsim kopā!

Top jaunceltnes. Revolūcijas (Stacijas) iela, 1967.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Pavasari gaidot 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Gauja
  2. Kazu krāces
  3. Pavasaris
  4. Plūdi
  5. Rātsupīte
  6. Tilts
  7. Āži

Senākos laikos

Pie Gaujas. Kazu krāces, 1920 tie gadi.

Viltīgā un nepastāvīgā Gauja arī agrāk bieži vien mainījusi savu virzienu, nesot savus ūdeņus līdz tam neiezīmētos virzienos uz pilsētas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad „ [..] Gauja pie Valmieras sāk strauji grauzt savu labo krastu, it īpaši augšpus baznīcas, tas uztrauca ne vien apdraudēto namu īpašniekus, bet arī baznīcas un draudzes priekšniekus”. (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Draudīgā ūdens jautājums tiek diskutēts vairākas konventa sēdes: tā, piemēram,1839. gada 28. septembra sēdē, rūpīgi spriests un runāts par „baznīcai no Gaujas puses draudošajām briesmām”. Sēdes dalībnieki nolemj uzklausīt lietpratēju spriedumu šinī lietā. Nākošajā, 16. oktobrī konventa sēdē Liepmuižas īpašnieks Panders ierosinājis, ka „pirms ceļ aizsargmūri pie krācēm, jānoskaidro Gaujas krasta zemes sastāvs zem baznīcas. Ja baznīca stāvot uz māla pamatnes, tad par krasta nogrūšanu nebūtu ko baidīties”. Konventa dalībnieki gan atzinuši, ka „neviens nevar galvot par to, ka baznīca nav apdraudēta. Gaujas strāvu un virzienu varētu grozīt, ceļot pret krācēm dambi, vai arī par jaunu uzvedot akmeņus tur, kur Gauja caur viņu pazušanu savu virzienu mainījusi. Vai arī būtu rokams grāvis caur Valmieras muižai piederīgo Dīvaliņa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsētai un baznīcai nedraudošu gaitu? ”.

Cik vīru, tik gudru galvu un viedīgu padomu un upes iegrožošanas darbi top par nebeidzamu strīdus objektu vēl nākošos desmit gadus. Beidzot 1850. gadā nolēma sākt pievest akmeņus dambja celšanai un jau tā paša gada maijā, toreizējais baznīcas priekšnieks, Dūķeru muižas īpašnieks Šulcs griežas pie rātskunga, būvuzņēmēja Jakoba Varhūzena – par Gaujas dambja celšanas darbiem.

Ledus iešana Gaujā

Tā bijis, bet visos laikos – pavasaros ar nepacietību vienmēr gaidīta „ledus iešana”. Kā tas noticis, uzzinām kādreizējā valmierieša, Jūlija Ekarta (Julius Wilhelm Albert von Eckardt; 1836-1908) darbā „Vidzemes klusumā”. Viņa atmiņas par Valmieru pirmoreiz iznāca 1867. gada kalendārā „Rigasche Almanach”, bet latviskais tulkojums lasāms Vācu kultūras biedrības izdotajā rakstu krājumā „Senā Valmiera” (1994.). Atšķirīgi laika pārnesē, protams, personāži. Mūsdienu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta brašos vīrus savulaik vienā personā sekmīgi aizvietojis sparīgs un rosīgs vecais „admirālis” jeb vietējais podnieks, „ [..] kurš dzīvoja tieši upes krastā un varēja uzskatāmi nodemonstrēt savas personas neaizvietojamību. Dienu un nakti viņš bija nomodā un pelēkā jakā un trānotos zābakos tērpies, „diriģēja” ledus iešanu, kā arī gādāja par to, lai untumainā straume neaiznestu krastā nokrautās malkas grēdas, un savlaicīgi brīdināja par upes līmeņa strauju celšanos. Kad pēdējais ledus gabals bija nozudis, sākās brīvās pludināšanas laiks, un atkal vecais admirālis bija visu šo darbību vidū, ar savām divām laivām kuģoja pa upi un skaļā balsī uzbrēca plostu vadītājiem zemniekiem, kad tie nevērīgi izdarījās bīstamajā šaurumā pie krācēm, vai koku zagļiem, kas nevarēja atturēties no kārdinājuma un šādā veidā atjaunot savus malkas krājumus. Tādus viņš nesaudzīgi nodeva augstākai instancei – policijas rātskungam un sekretāram. Vakaros viņš ieradās „Musē” (Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vāciešu kultūras biedrība un burtiskā tulkojumā nozīmēja „vaļas brīdis” – I.Z.), lai pēc grūtiem amata pienākumiem apsīkušos spēkus atjaunotu ar punša glāzi un vēstītu par veiktajiem varoņdarbiem.”.

Kā cīnījās pret plūdiem

1922. gada pavasaris. Gauja pārbauda tilta izturību.

Uzceļot tiltu 1865. gada rudenī, atkal pievērš uzmanību krācēm. Lai pasargātu tiltu no ledus – ceļ āžus (trīsstūrveida koka izvirzījumus ledus šķelšanai – I. Z.). Pie krācēm pāri Gaujai uzbēra dambi, izveidojot mākslīgo ūdenskritumu, ar kura palīdzību ledu sašķēla mazākos gabalos. 1922. gada pavasara lielie plūdi valmieriešiem atnesa īpaši daudz raižu, jo pamatīgi apgrūtināja pilsētnieku nokļūšanu uz dzelzceļa staciju. Applūdušas daļēji atsevišķos posmos bijušas ne vien Stacijas un Mazās Stacijas ielas, kā arī vēl dažas upei tuvākās ieliņas un dārzi. 1924./1925.g. tika lemts, kā rīkoties, lai tas neatkārtotos un turpmāk atkal neciestu pašvaldības un pilsoņu privātīpašums. 1926. gadā uzbēra jaunu dambi, pa vidu atstājot brīvu ceļu plostiem. Ar laukakmeņiem nostiprināja dambi upes labajā krastā. Darbi notika inženiera Šņores vadībā. Cilvēku roku veidotās Kazu krāces veidoja tā, lai aizturētu Gaujas straumi no pilsētai tuvā labā krasta izgraušanas. Lai to īstenotu, 1929. gada vasarā pilsētas pašvaldība ierīkoja krasta aizsargtačus.

Padomju gados krāces oficiāli dēvēja par Gaujas krācēm. Tikai atmodas sākumā valmierieši atkal sāka lietot veco, Kazu krāču nosaukumu.1986. gadā tur uzcēla airēšanas slaloma bāzi. Gan dambja nostiprināšanai, gan dambja celtniecībai izmantoja laukakmeņus, granti, smiltis. Izcirta krūmus, virsū uzbēra melnzemi un apkārtni apzaļumoja. Ka daba, neskatoties uz ne uz kādiem tehniskiem nodrošinājumiem, var viegli gūt virsroku, - redzējām un piedzīvojām 2010. gada pavasarī, kad gandrīz visa krācīšu ieplaka atradās zem ūdens.

Palu aiznestais

Ar ormani uz staciju. Mazā Stacijas iela 1922. gada pavasarī.

1937. g. izbūvēja pirmo stacionāro kājnieku tiltu pār Rātes upīti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas pašvaldība arī aktīvi meklēja risinājumu jautājumam, kuram gan bija sezonāls raksturs. Gandrīz katru gadu, pavasara plūdos, straujie upītes palu ūdeņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot ūdens straume, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radīja neērtības ne vien tās puses pastāvīgajiem iemītniekiem – burkānciemiešiem, bet arī pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem. Par drošu audzēkņu nokļūšanu mācību vietā raizējās arī netālās divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzinis Jānis Ruģēns. Jāprecizē, ka uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Punktu ieilgušajām pilsētas tēvu (domnieku) un skolas pārstāvju diskusijām - būt vai nebūt tiltam, pielika 1931. gada Gaujas bagātīgais pavasara ūdeņu pienesums. Problēmu beidzot veiksmīgi atrisināja, uzceļot koka tiltu no pamatīgi tēstiem baļķiem.
Bet pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados upīte tiek vēl pie diviem jauniem tiltiem! Kā pirmais (1970.) top tilts, kas šo upes krastu atkal savienoja ar tirgus laukumu. Uzceltais (1971.) otrais dzelzsbetona tilts nu deva iespēju valmieriešiem un visiem interesentiem baudīt vietējo pašdarbības kolektīvu, Rīgas aktieru un iemīļoto dziedātāju sniegumu. Vai vienkārši ballēties, uzvelkot labākās kurpes, mērojot visīsāko ceļu uz Kultūras un atpūtas parka brīvdabas estrādi!

Izskaņā

Kā Venēcijā. Ar laivu pārvietojoties 1956. gada pavasarī.

Gaujas plūdu vēsturiskā apskatā godpilnā pirmā vieta noteikti būtu piešķirama 1956. gada pavasara dižplūdiem, kurus vēl tagad atceras gados vecākie Pārgaujas iedzimtie un savulaik rūpkombinātā (no 1960. g. Valmieras mēbeļu kombināta) strādājošie. Ūdens pienesums bijis tik negaidīti dāsns un varens, ka nācās krietni palauzīt galvu, lai bērni tiktu uz skolām, bet sievas un sievasmātes uz slimnīcu, tirgu, veikaliem, u.t.t. Ar garajiem gumijas zābakiem vien nebija līdzēts. Izpalīdzīgākie vīri neliedza izmantot arī savas laivas, lai pilsētnieki nokļūtu līdz Stacijas ielai! Dažs paspējis pat nolūkot sev otro pusīti , iejūtoties pārcēlāja lomā, jo abos Gaujas krastos dzīvojis daudz skaistu meiteņu…

Tāds izrādās bijis Latvijas pavasaris pirms piecdesmit pieciem gadiem. Kāds tas būs šogad? Gaidīsim.

Iespaidīgi. 1956. gada plūdi Pārgaujā. Skats uz kādreizējo Krasta, tagadējo L. Laicena ielu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Ūdens spēks 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Elku saliņa
  2. Gauja
  3. Lucas kalns
  4. Rātsupīte
  5. Svētupīte
  6. Zaķu saliņa
  7. Ūdens
Vecākā no zālēm ūdens,
Krāču putām, burvju vara.
Radītājs pats pirmais burvis,
Dievs ir mūsu dziedinātājs.

Tik vienkārši, skaisti un nozīmīgi par ūdeni saka Kalevalas eposa galvenais varonis, „viedais vecais Veinemeinens”.

Mums valmieriešiem ir labi: 8 kilometrus caur ”Mazām” un „Kazu” krācēm tek „sudrabiņu sijādama” Gauja. Tur var gan ūdeni pasmelt, gan savākt krāču putas. Ūdens sudrabainais mirdzums slēpj burvju spēku; sniedz prieku un barību dvēselei, vaigu skaistumam noder krāču putas.

Gaujas ūdens kādreiz tiešām bija zāļu tiesa, bet mūsdienās mēs vairs neuzdrošināmies tās ūdeni dzert nevārītu. Žēl, jo lai cik tīrs neizskatītos no krāna plūstošs ūdens, garīgi tas ir piesārņots, tāpēc ka satur informāciju par piesārņojumu un šai informācijai pievienojas arī cilvēku emociju ūdenī atstātie nospiedumi. Mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju atšķirt emocionāli piesārņotu ūdeni no tīra, turpretī dzīvnieki izvēlās (ja ļauj izvēlēties) avota, vai citu tīru ūdeni. Pētījumi rāda, ka ūdens prot lasīt mūsu emocijas un vārdus, tāpēc pirms iedzeram malku pilsētas ūdens der to mīļi uzrunāt, vēl jo labāk uzdziedāt. Valmierieši daudzās lietas iesākuši kā pirmie Latvijā. Pirmie arī sanācām pie Gaujas, lai tai atvainotos par pāridarījumu, dziedājām dziesmas, kaisījām ziedus Gaujas svētkos. Nozīmīgi būtu Valmieras pilsētas svētkus atkal veltīt Gaujai.

Pilsētās ūdens noiet garu ceļu no dabiskā avota, bieži vien veido noslēgtu sistēmu, ciklu. Dabiskās vides priekšrocība ir tā, ka lai cik liels arī nebūtu piesārņojums, ūdenim, atgriežoties dabiskajā vidē, piemīt brīnumātras spējas pašattīrīties un atjaunot sākotnējo dzīvības programmu. Arī Gaujas ūdeņi, kad palīdzējam gan fiziski, gan garīgi tos attīrīt kļuvuši dzidrāki.

Ap 70% cilvēka ķermeņa sastāv no ūdens un lai organisms izdzīvotu, ik dienu mums vajadzīgi pāris litri ūdens. Mūsu ir daudz, ūdens uz planētas arī daudz, taču saldūdens katru gadu paliek mazāk, pie tam tas kļūst aizvien netīrāks.

Svētupītes ieteka Rātsupītē.

Izsens avota ūdens tiek uzskatīts par labu, dziedinošu. Valmieriešiem ir zināms nostāsts par kādreiz netālu no Elku saliņas Lucas gravā guldzošu avotiņu, kurš tika uzskatīts par dziedinošu, svētu, no kura (vai caur kuru) tecējusi Svētupīte. Apkārtnes ļaudis nākuši dziedēt acu kaites. 20. gs. 80. gados Svētupīte bija gandrīz kļuvusi sausa, sāka aizaugt. Pēdējos lietainos gados tā atkal labi saredzama un pie Zaķu saliņas, veidojot divus atzarus, ietek Rātsupītē. Viens atzars pēc pavasara plūdiem paliek ātri gandrīz sauss. Šogad pavasara plūdos valmierieši pārliecinājās par to, ka Elku saliņa patiešām ir bijusi saliņa, bet Svētupīte, ar Gaujas vecupes un Rātsupītes ūdeņu palīdzību, parādīja savu bijušo varējumu.

Ūdens spēks

2009. gadā rudenī, meklējot sen zudušu avotiņu Lucas kalna apkārtnē, izstaigājam plašu apvidu un ar biolokācijas metodi izdevās atrast avotiņa atrašanās vietu. To varētu kādreiz attīrīt un palaist avotiņu pasaulē.

Ūdens spēks

Par ūdens sakrālo un praktisko nozīmi liecina daudzi tautas ticējumi, kurus būtu jāievēro arī mūsdienās. Aizvien vairāk apzināmies ūdens spēku, tāpēc varbūt likumsakarīgi, ka 2009. gadā par tautas Gada monētu Latvijā kļuva viena lata sudraba kolekcija „Ūdens monēta”, Ilmāra Blumberga grafiskais dizains, Jāņa Strupuļa plastiskais veidojums. Vecākā no zālēm-ūdens…

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Dzīvības ūdens 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Gauja
  2. Jānis Kupcis
  3. Valmieras minerālūdens
  4. Ūdens

Sākums

Ūdens – dabas daļa un neatņemams elements tajā, ko mūsdienās dēvē par vidi. Viduslaikos jēdzienu „vide” nepazina, bet izprata vienkāršas kopsakarības: ūdens – Dzīvība un Attīstība. Tā trūkums nozīmēja, ka viss dzīvais lemts iznīcībai. Pilsētnieki to lietoja ikdienā, pārtikā un sadzīvē. Pateicoties ūdens tuvumam, radās alternatīva zemes ceļiem. Senais Gaujas ūdensceļš bija ļoti svarīgs un nozīmīgs pārvietošanās un komunikācijas līdzeklis, 14.-16. gs. veidojot veselu sistēmu, kas ļāva precēm sasniegt tuvākus un tālākus tirdzniecības punktus. Hanzas Savienības ražojumus varēja izplatīt ne vien svešzemju, bet arī vietējie tirgotāji.

Bez ikviena valmierieša sirdij tuvās upes Gaujas, dēvētas gadsimtu gaitā Fluββ, Die AA, Die Ah, bet zviedru laikā pat kā AA Fluvius, - nebūtu arī Valmieras! Par pilsētas un Gaujas vēsturi rakstīts jau vairākkārt aizvadītā gada „Valmierietī”, tāpēc šoreiz par kādu mazāk zināmu, bet tikpat neatņemamu reģiona elementu. Īpašu ūdeni, kas tā vārdu nes pasaulē – Valmieras minerālūdeni!

Ūdens spēks

Reklāma – dzeriet „Valmieras minerālūdeni”, laikraksts „Valmierietis”Nr.1. 1929.g.

Ūdenim vienmēr piemitis īpašs spēks, reizēm pat biedējošs. Literāros darbos, tautas teikās un pasakās tas bieži atainots kā trauksmes un briesmu elements. Drauds. Nekontrolējams un postošs spēks. Ka, tas patiešām spēj būt neaprēķināms arī 21. gadsimtā, „izejot” ārpus ierastā tecējuma, visi izjutām redzējām un nesenajos Gaujas plūdos, Lieldienās, aprīlī. Tomēr ūdenim piemīt arī vēl citas īpašības, proti, tas var ārstēt un dziedēt.

Ārstnieciskās un dziednieciskās īpašības piemita arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Valmierā (1928.) atklātajam pazemes sālsūdenim. Minerālūdens ātri ieguva popularitāti un atpazīstamību ar savu unikālo ķīmisko sastāvu un fizikālajām īpašībām, ar īpašo garšu, kas kā apgalvoja zinātāji, - „ne par mata tiesu neatpaliek no Eiropā izslavētā Bādenbādenes Frīdriha avota Vācijā”[..]”.

Atrada zemē

Te atradās - Valmieras „Bekona Eksporta” kautuve ap 1929./30.g. Rūpniecības ielā Nr.1.

Akciju sabiedrības „Bekona Eksporta” 1. fabrikas celtniecības gaitā, izbūvējot 788 pēdas dziļo artēzisko aku, eksportkautuves teritorijā atklāja dabisko minerālūdeni. Pirmā jaunatklāsmes prieku nomainīja bažas, jo akas urbšanas darbi bija saistīti ar lielām tehniskām grūtībām. Bija jāpārvar 238 metru dziļums vidusdevona smilšakmeņos. Ko darīt? Risinājumu nācās meklēt ārpus Valmieras - Rīgā, firmā „Kauliņš un dēli”. Ierīkošanas darbiem lieti noderēja arī valmierieša Pāpes pielietotā modernā tehnika un neatlaidība. Plānoto darba apjomu veica piecos mēnešos. „[..] Ar spiedienu ūdens paceļas 14 pēdas virs zemes un stundā aka izdod ne mazāk par 40 000 litriem vērtīgā ūdens. Tas ir 12 grādus silts, neparasti dzidrs, tīrs, ar stiprām stara laušanas spējām un zāļu piegaršu” (Prof. Dr. med. Alksnis J. Valmieras dabiskā minerālūdens ārstnieciskā nozīme. Rīga, 1931.).

Ar profesora svētību – Jānis Kupcis (1871.-1936.), „Valmieras minerālūdens” krusttēvs un popularizētājs.

Lai novērstu runas, ka jauno minerālūdens rūpniecisko izstrādi varētu lobēt vietējie uzņēmēji un pašvaldība, kā neatkarīgais eksperts pieaicināts Latvijā tolaik atzītākā autoritāte balneoloģijas jautājumos (no latīņu balneum, mācība par dziedniecībā lietojamiem jūras un minerālūdeņiem un dūņām – I. Z.), Latvijas Universitātes praktiskās farmācijas katedras profesors Jānis Kupcis. Pētnieks veica ļoti rūpīgu jauniegūtā ūdens ķīmisko analīzi, prognozējot tam „lielu nākotni, bet Valmierai - iespēju kļūt par jauno Latvijas ārstniecības un tūrisma centru, līdzvērtīgu Ķemeriem un Baldonei, jo „[..] Valmieras ūdens neatšķiras no Kaukāza minerālūdeņiem. Trīsdesmit grādu silts tas lietojams elpošanas ceļu, žultspūšļa un pirmās stadijas tuberkulozes ārstēšanā, kā arī reimatisma un ādas slimībām [..]”. Paši valmierieši eksportkautuves jeb „cūku fabrīķa” teritorijā atrasto un ar visām labajām īpašībām apveltīto brīnumūdeni, zibenīgi nosauca daudz prozaiskākā un necienīgākā vārdā, - par „cūkūdeni”!

Nākotnes plāni

Apmeklējiet kūrortpilsētu Valmieru! 1933. g.

Minerālūdens nozares izaugsme savulaik plānota ar globālu vērienu, jo Valmierā no Ņujorkas pat ieradies kāds La-Salle kungs un ievadījis sarunas amerikāņu kapitāla ieguldīšanai kūrorta attīstībai Latvijā un Valmierā… Kopā ar toreizējo eksportkautuves direktoru tika izstrādāts grandiozs plāns, kas pēc saviem apmēriem pārspētu pat vismodernākos Eiropas kūrortus! Apbūvētu ne tikai tuvāko – Stacijas ielas rajonu, bet arī netālo Kaugurmuižu un visu priežu mežu Kauguru vērī.

Valmieras avīzes tolaik rakstīja, ka „mūsu kūrorts būs vienīgais visā pasaulē, kur tik reti izdevīgi un pateicīgi tiks savienotas stiprās sāls ūdens dziednieciskās spējas ar maigo priežu ozonu. Tādēļ pēc projekta jo plaši tiks pielietota tramvaja satiksme pa visām galvenajām ielām uz staciju, pilsētu un Kaugurmuižu. Visas galvenās ielas būs asfaltētas, bet pārējās gludi šosētas (asfaltētas – I.Z.).Pilsētā tiks ierīkoti kino, spēļu kazino, sanatorijas, hoteļi un citas labierīcības, kādas sastopamas vismodernākajos kūrortos”.

Pa tiešo - tā pildīja minerālūdeni pudelēs, 1929.g.

1929. gada augustā minerālūdeni sāka rūpnieciski pildīt pudelēs. No artēziskās dziļurbuma akas ieguva 1000 litrus stundā. Valmieras dabiskā minerālūdens iestādes gatavo produkciju – kā „patīkamu un atspirdzinošu galda ūdeni” varēja nopirkt „visos labākajos veikalos un vairumā Rīgā, Blaumaņa ielā 20.” Ar minerālūdeni bija plānots piesaistīt apmeklētājus un tūristus: karstās un aukstās dziednieciskās vannas plānoja iekārtot Gaujas labajā krastā, 1927. gadā jaunuzceltajā pirtī. Taču trīsdesmito gadu pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Valmieru un lielie plāni palika vien ieceru līmenī. Pašvaldības iekārtoto „Vannu iestādi” neapmeklēja cerētie atpūtnieku tūkstoši un cerētā peļņa vien palika uz papīra…

Izskaņā

Gatavs lietošanai! 1930. tie gadi.

Pēc 2. Pasaules kara (1945.), netālu no Valmieras - sanatorijā „Līči”, Valmieras minerālūdeni pielietoja dziedniecības procedūrām. Zīmīgi, ka gandrīz turpat atrada arī minerālūdeni un ierīkoja artēzisko akas urbumu. 1959. gadā izveidoja minerālūdens cehu un tas atradās bijušās Mūrmuižas spirta fabrikas telpās (Kampars P., Liepnieks L. Valmiera. Tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. Rīga, 1962.), bet 1960. gados ūdeni transportēja uz Cēsu alus darītavu, kur to piesātināja ar ogļskābo gāzi un pildīja pudelēs, pārdodot ar nosaukumu „Valmieras minerālūdens”.

Bet vairāk kā trīsdesmit gadus – Valmieras īpašais veselības ūdens mājvietu radis Naukšēnos, kur 1979. gadā sāka darboties minerālūdens cehs. „[..] Pildāmo minerālūdeni ved no Valmieras. Ceha darbības sākumā ražošanas apjoms bija ļoti liels. Pudeles pildīšanai pieveda no Līvānu stikla rūpnīcas, bet realizēja Latvijā un Krievijā. 1995. gadā cehā saražoja 2,5 miljonu pudeļu. Tās pilda lielās un mazās pudelēs, kuras piegādāja no Lietuvas. Vasaras mēnešos, kad ir vislielākais pieprasījums, dienā piepilda pat līdz 6000 pudeļu. Cehā ražo „Valmieras minerālūdeni 2”. To īpaši iecienījuši kurzemnieki Liepājā un Ventspilī, arī Cēsīs, Rīgā un, bez šaubām, arī Valmierā [..]”( Valmieras novads, 1999.) Ir pagājuši piecpadsmit gadi un par ārstniecisko ūdeni joprojām gādā naukšēnieši. Tas gan nopērkams Valmieras veikalos, gan nobaudāms visā Latvijā.

Bet aizvadītajā starptautiskajā muzeja naktī 2010, tika izsludināts SIA „Naukšēni” konkurss, kurā visus apmeklētājus aicināja piedalīties konkursā par reklāmas saukli „Valmieras ūdens dzērienam”. Tad nu kas zina, varbūt pēc kāda laika ar jaunu un intriģējošu nosaukumu to cilāsim veikala plauktā un ieliksim savā pirkumu grozā. Lai veicas – gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja