Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

NODIEVU MĀJA LUCAS IELĀ 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Hermanis Enzeliņš
  2. Milda Nodieva
  3. Mičkēni
  4. Pionieru laukums
  5. Pēteris Voldemārs Nodievs

Valmiera. Mērojot ceļu pa Beātes ielu un nogriežoties virzienā uz Tērbatas ielu, iepretim ugunsdzēsēju depo un populārajai atpūtas vietai Multiklubam , uzmanību piesaista divstāvu ēka Lucas ielā 8. Tās tehnisko projektu pēc Valmieras Patērētāju biedrības veikala vadītāja Pētera Nodieva pasūtījuma zīmēja Zemkopības ministrijas būvtehniķis Gustavs Lenāns - Art deco stilā uzceltās Cēsu ielā Nr. 14. (pirmskara adrese, vēlāk Nr. 20.) elegantās savrupmājas īpašnieks Pārgaujā. Lenāna projektētajā namā Nodieviem būs lemts nodzīvot kopā vien līdz 1944. gada rudenim.

Valmiera. Tirgus laukuma Nr.4. Mūsdienās - Lucas ielā 8. Skats uz īpašumu 1940. gada vasarā.

NO SENAS DZIMTAS

Pēteris Voldemārs Nodievs (Pehter Woldemar Nodeew) dzimis 1892. gada 8. janvārī pēc vecā stila jeb 21. janvārī Mūrmuižas pagasta Nodievos saimnieka Mārča (1842-1910) un Līzes (1848-1919) Nodievu ģimenē kā jaunākā, pēc skaita, jau sestā atvase! Senie Nodievi no Nodieviem slaveni mednieki. Šaušanas un lūšu medīšanas māka nodota no tēva uz dēlu paaudžu paaudzēs. Mūsu stāsta varonis Pēteris izvēlēsies citu arodu. Pirmās darba gaitas jaunietis uzsāka mācekļa statusā pie tirgotāja Spielberga Valmierā, kur apguva tirdzniecības pamatus. 1918./1919. gadā piedalījās brīvības cīņās. Par nopelniem Latvijas valsts labā, viņam piešķīra zemi Mūrmuižas pagastā. Kļūt par jaunsaimnieku Pēteris nevēlējās. Zemi pārdeva, bet saņemto naudu izlietoja zemes gabala pirkšanai pilsētā. 1926. gada 15. jūlijā Pēteris Nodievs salaulājās ar Mildu Priedkalns no Veides draudzes. Abu laulībā piedzima Aira (1929), Gita Dailide (1931) un Valdis (1933).

Kopā. Milda un Pēteris Nodievi (1.rindā vidū). 1925. g.
Ar kolēģiem. Baltijas patērētāju biedrības Valmieras un Strenču nodaļas darbinieki 1938. gadā: 1. rindā 3. no kr. grāmatvedis Jēkabs Baltgailis, 5. veikalvedis Pēteris Nodievs.
Solīdā namā. Nodievu mājas iekšskats.

NODIEVU MĀJA

Plašo 2293 m² zemes gabalu piereģistrēja Zemes grāmatas nodaļā 1930. gadā. Topošās jaunbūves adrese tolaik ir Tirgus laukums Nr.4. Jau nākamajā, 1931. gadā sākas būvdarbi: algotie strādnieki krāva un šķiroja ķieģeļus, mūrēja un apmeta ārsienas, pārklāja jumtu ar skārda pārsegumu. Visus 180,5m² iekšdarbus pabeidza 1932. gadā. Celtniecība izmaksāja vairāk, nekā sākotnēji Nodievi bija plānojuši. Augšējā, otrā stāva telpas nācās izīrēt. Vienā no dzīvokļiem dzīvoja “Bekona Eksporta” cūku brāķeris Arnolds Ozols (1900 – 1969). Par pārējiem īrniekiem ziņu nav, taču saglabājies nostāsts, ka 1940. gada vasarā, vienā no Ozolu istabām apmeties toreizējais Krievijas tirdzniecības ministrijas pārstāvis Miļitins. Sākoties karam, 1941. gadā, krievu ierēdnis evakuējies. “Ozoli dzīvoja ceturtajā dzīvoklī. Īrnieki mūsu mājā dzīvoja visu kara laiku, līdz pat pēdējai dienai, kad bijām spiesti atstāt Valmieru”, 1993. gadā muzeja darbiniekiem stāstīja tikko īpašuma tiesības atguvusī mantiniece Airas kundze, Pētera Nodieva vecākā meita: “Vēl līdz 1944. gada septembrim tēvs strādāja Valmieras Patērētāju biedrībā pie Hermaņa Enzeliņa, tad devās bēgļu gaitās. Vispirms uz Vāciju, tad uz Ameriku – Mičiganas štatu Kalamazū, kur mira astoņdesmit deviņu gadu vecumā 1981. gada 6. februārī. No 1944. gada te īsu brīdi darbojusies kāda vācu iestāde, bet ienākot krievu karaspēkam, telpas atstājusi. 1945. gadā mājā ievācies Sagādes kantoris. Māja kara laikā necieta un tāpēc šo 60 gadu laikā nav veikts neviens kapitālais remonts! 1949. gada 26. janvārī māju nacionalizēja. Krievu laikos mājā ierīkoja dzīvoklīšus. Pamazām tos remontēju un savedu kārtībā. 1992. gada 15. oktobrī ēka denacionalizēta, atdota man, - Airai Lielzuikai”. Tālu no dzimtenes, gandrīz simts gadu vecumā noslēdzās arī kādreizējās Kokmuižas pagasta meitenes, Pētera bildinātās Mildas (1899-1996) mūžs. Viņa piedzīvoja Latvijas atjaunošanu (1990.) un sekojusi līdzi visām politiskajām norisēm. Mudinājusi bērnus un mazbērnus atgriezties. 2022. gads. Nodievu mājā atrodas dzīvokļu viesnīca Park Apartments .

Skats uz Nodievu māju 1963. gada vasarā. Redzams toreizējais Pionieru laukums. Foto K. Oše.
Pirms atjaunošanas. Nodievu māja 1992. gada ziemā. Skats no ielas puses.

PAR ENZELIŅU

Saglabājušās interesantas liecības par Pētera Nodieva un Hermaņa Enzeliņa kopdarbi. Lūk, fragments no “Latvijas Vēstnesī” (15.10.1997., Nr. 268./269.) publicētās 1977.g. 28. oktobra P. Nodieva vēstules: “Varējām atvērt trīs nodaļas Valmierā, pa vienai Strenčos un Alojā. Uzpirkām visu, ko zemnieks piedāvāja. Eksportējām uz ārzemēm āboliņa un linu sēklas. Lai sagatavotu sēklas eksportam, Karlenē (Valmieras priekšpilsētā) bija novietotas speciālas mašīnas, kas sagatavoja sēklas eksportam. Kad Turība pārgāja uz vairumtirdzniecību no savas noliktavas pie Valmieras dzelzceļa stacijas, ar prezidenta Ulmaņa ziņu mēs pārņēmām bijušos Turības veikalus Valmierā un Strenčos. Visas ārzemju preces paši ievedām tieši no ārzemēm, bez Turības starpniecības, caur ko radās lielāka peļņa.” Tajā pašā vēstulē P.Nodievs izvērtējot paveikto, dalījās atmiņās: “Valmieras patērētāju biedrībā strādāju intensīvi un rūpīgi, it kā veikals būtu mana paša uzņēmums. Līdzīgi viens otrs arī tā izteicās un uzņēmumu dēvēja par Nodieva veikalu.”

Paveikts daudz. Baltijas patērētāju biedrības krājaizdevu un revīzijas biedrību locekļi kopā ar BLB priekšnieku H. Enzeliņu (2. rindā vidū). Priekšplānā no labās Milda Nodieva. Foto 1928.g.
Atbildīgā amatā. Baltijas patērētāju biedrības veikala vadītājs Pēteris Nodievs (1.r. 1. no kreisās) ar darbiniekiem un biedrības priekšnieku H. Enzeliņu (3. no kreisās). Foto J. Oše, Valmierā.

Ilggadīgais BLB darbinieks ar humoru komentējis dažas no Hermaņa Enzeliņa īpatnībām. Vēstules, uz kurām Enzeliņa vārds rakstīts ar burtu d (Endzeliņš), Hermanis nav vaļā taisījis. Nodevis atpakaļsūtīšanai. Visus preču pasūtinājumu dokumentus Hermanis Enzeliņš rūpīgi skatījis cauri un, būdams apdomīgs, nereti samazinājis gabalu skaitu vai preču svaru. Taupīgs būdams, jaunākajiem veikalu darbiniekiem maksājis mazas algas, tāpēc ne katrreiz to darbs ir bijis pietiekoši labs. Piemēram, veikals uzpircis metālu lūžņus. Lai pārdotu tālāk, un par tiem varētu iegūt augstāko samaksu, jābūt pareizi sašķirotiem. Šis darbs būtu bijis uzdodams jaunākiem darbiniekiem. Kad pienākusi šķirošanas reize, to Hermanis Enzeliņš nav uzticējis nevienam – vienmēr darījis pats. Šo darbu viņš veicis ar tādu nopietnību, ka neviens nav drīkstējis traucēt.
Kad Hermanis Enzeliņš ievēlēts par Valmieras Austrumu draudzes priekšnieku, viņš saņēmis baznīcu ar lieliem parādiem. Dāmu komiteja rīkojusi bazāru. Pirms bazāra Hermanis Enzeliņš iedevis baznīcas ziedojumu vākšanas listi un aizsūtījis Nodievam uz Rīgu pie to ārzemju firmu pārstāvjiem, no kuriem pirktas preces. P.Nodievs atgriezies no Rīgas ar pāris tūkstošiem latu baznīcas parāda nosegšanai. Visus savus darba gadus Hermanis Enzeliņš strādājis Valmierā, bet dzīvojis 5 km attālos Mičkēnos . Katru darba dienu šo attālumu nostaigājis kājām, neskatoties uz laika apstākļiem. “ Un, vēl. Šogad mūsu stāsta varonim Pēterim Nodievam – 130, Hermanim Enzeliņam – 155. Pieminēsim šos vīrus, kuriem ir sava vieta Valmieras un apkaimes vēsturē!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzejs

Valodnieks no Kauguriem 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Hermanis Enzeliņš
  2. Jānis Endzelīns
  3. Kauguri
  4. Kaugurietis
  5. Mičkēni
Mičkēni. Dzimtas mājas 1940.-50. gados.

Akadēmiķis

Netālu no Valmieras, Kauguru pagasta Mičkēnā, 1873. gada ziemas viducī, 22. februārī (10. februārī pēc vecā stila) pasaulē nāk Jānis Endzelīns. Zemnieku dēls, kam liktenis atvēlēs ne vien garu mūžu, bet arī neparastu un piepildītu dzīves gājumu. Zinātnieks ar pasaules slavu. Akadēmiķis, profesors salīdzināmā valodniecībā, doktors, PSRS Zinātņu: akadēmijas korespondētājloceklis (no 1929.g.), Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, Latvijas PSR Valsts prēmijas un Ļeņina prēmijas laureāts. Apbalvots ar Ļeņina, Darba Sarkanā Karoga, Sarkanās Zvaigznes, vairākiem ārzemju ordeņiem un medaļām – ar Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeni, ar Minhenes Vācu akadēmijas Humbolta medaļu, Holandes Zinātņu akadēmijas medaļu u.c., daudzu Eiropas zinātņu akadēmiju korespondētāj biedrs, goda doktors Upsalas universitātē Zviedrijā. Viņam veltīti seši rakstu krājumi, no tiem trīs Latvijā, viens Lietuvā, viens Itālijā un ASV.

Pēc II. pasaules kara, ideoloģiski politiski iemeslu dēļ neafišēja faktu par valodniekam piešķirto prestižo Latvijas Tēvzemes balvu (1939.). Varas vīri bija spiesti samierināties arī ar nepatīkamo faktu, ka izcilā zinātnieka brālis Hermanis Enzeliņš (1867-1953) savulaik aktīvs sabiedriskais darbinieks un nelokāms cīnītājs par latviskām vērtībām, 1944. gada rudenī devies bēgļu gaitās. Vecākā brāļa mūžs noslēgsies Vācijā pie Hamburgas, bet brāļa dēls Oļģerts ar savu ģimeni pārcelsies uz Angliju. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, Oļģerta vecākā meita Olita ar savu dzīvesbiedru Žani Šmitu no Kanādas īstenos savu mērķi – atgriezties Latvijā un atjaunot Mičkēnu!

Apliecinājums. Pirmā no „Latviešu valodas vārdnīcas” sējumu burtnīcām. Vārdnīcu rediģēja un turpināja Jānis Endzelīns. 1926.

Savu ceļu ejot

Jāņa Endzelīna un dzejnieces Martas Grimmas meitas Melita (1907-1996) un Līvija (1927-2008) neturpināja tēva iesākto un viņu pēcnācēji izvēlējušies mākslas un mūzikas ceļu. Jaunākā no abām, Līvija pēc divu gadu arhitektūras studijām Latvijas Valsts universitātē (1946-48) nolēma pievērsties mākslai. Par mākslinieces vizītkarti kļuva klusās dabas. 1970. – 80. gados darbu izstādes bijušas arī Valmieras muzejā. Viņas un gleznotāja Ulda Zemzara dēls Imants ir komponists, publicējis rakstus par mūziku un mūzikas dzīvi. Arī dēla dēls Ingmars (1973.) dzīvi saistījis ar mūziku, jau kopš skolas gadiem komponē, diriģē, ir ērģelnieks, piedalās konkursos un interesējās par valodām un teoloģiju.

Valodnieka vienīgais dēls Lūcijs (1909-1981) jau Latvijas brīvvalsts laikā - visai pazīstams šahists un, vēlāk starptautiskais lielmeistars. Mūža nogalē abi vairs nesatiksies, jo tēvs aizsaulē aizies 88 gadu vecumā, 1961. gada 1. jūlijā, šeit Latvijā, Koknesē, bet Lūcijs - tālu no mājām, trimdas zemē Austrālijā.

Viens no pēdējiem fotouzņēmumiem. Jānis Endzelīns savā dārzā Koknesē 1958. gada vasarā.

No stipras dzimtas

Endzelīna vecāki bijuši saviem bērniem krietns paraugs darba tikumā, bet tēva dzimtas pirmsākumi meklējami kauguriešu Ķiguļa mājās. Vieni no pirmajiem lasīt un rakstīt pratējiem. Labi dziedātāji un sava laika sabiedriskie darbinieki – baznīcas pērminderi (draudzes vecākais). Ķiguļa Mārcis šai amatā jau piedalījies Valmieras baznīcas vizitācijā (māju pārlūkošanas); Mārča dēla dēls Mārtiņš „dabūjis galu 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros”. Mārcis vārdā arī valodnieka tēvam (1819-1901), lai gan skolā tas nav gājis ne dienu, tomēr bijis labs rēķinātājs, liels dziedātājs un iecienīts hernhūtiešu brāļu draudzes teicējs. Viņš Mičkēnā vispirms kalpo par priekšpuisi, tad tur ieprecas un no muižas izpērk māju dzimtas īpašumā!

Viņa vārdā nosaukta. J. Endzelīna pamatskola Kauguros, 2006.

Kļuvis par atraitni, par sievu apņem Kristīni Grasmani (1842-1917). Šajā otrajā laulībā kā otrais, vidējais dēls piedzims nākošais valodnieks Jānis. Bez vecākā brāļa Hermaņa, jaunākās māsiņas, kas mirusi maza un vēl jaunākā brāļa Augusta, bijušas arī divas pusmāsas no tēva pirmās laulības. Tēvs bijis pacietas dabas, labs dziedātājs. Māte maigāka, liela grāmatu mīļotāja. Pamaza augumā un par tēvu daudz jaunāka. Ļoti čakla. Mūžam rosījusies darbā, pratusi izmantot ik brīdi. Ceļā dodoties, arvien bijis līdz adīklis. Mātes vecāki nākuši no Vecbrenguļu un Valmieras pagastiem: tēva tēvs Dāvis (1758-1808) saimniekojis Valmieras pagasta Rāceņos, bet Dāvja dēls, 1798. gadā dzimušais Pēteris, kādu laiku bijis Valmieras mācītāja muižas dārznieks, 1826. gadā ticis pie daiļskanīga uzvārda Grasmanis. Otrā laulībā Pētera sieva Kauguru pirmā skolotāja meita Marija Saulītis. No Grasmaņu mazbērniem bez meitas Kristīnes dēliem - valodnieka Jāņa Endzelīna un Kauguru (Baltijas) Lauksaimniecības biedrības dibinātāja Hermaņa Enzeliņa, jāpiemin arī otras meitas Lienes dēli, kultūras darbinieki Jānis (1877-1908) un žurnālists Hermanis Asari (1882 - miris izsūtījumā Sibīrijā 1942.) un trešās meitas Annas dēls Arturs Salaks. Annas mazdēli komponists Vilnis Salaks, koktēlnieks Uldis Salaks, mazmazdēls – pianists Renē Salaks.

Vecāku mājā valdošais darba tikums un ārējā vienkāršība nākamajam zinātniekam ieaudzina nelokāmu raksturu, patiesīgumu, dziļu godīgumu un darba mīlestību,” (Grīsle R. Spēkildze. Rīga, 2007.)

Profesors . 1933. gada foto.

Ar pseidonīmu Kaugurietis

Nākošā valodnieka vecākiem nācās būt ārkārtīgi taupīgiem, lai varētu izpirkt no muižas māju un izskolot bērnus. Mācības Jānis uzsāka vietējā Kauguru pagasta skolā astoņu gadu vecumā un iet tur trīs ziemas (1881-1884), būdams vissekmīgākais un viscītīgākais skolnieks. No Kauguru pagasta skolas 1885. gada otrā semestrī iestājas Valmieras kreisskolā (apriņķa skolā – I.Z.), pabeidz 1888. gadā un iestājās Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā. Vecāki ļoti vēlas, lai dēls izstudētu par mācītāju vai ārstu, bet klusajam jauneklim ir savi nodomi: viņā ir modusies interese par senajām valodām. Jau skolas laikā bez krievu un vācu valodām, pašmācības ceļā apguvis sengrieķu un lietuviešu valodas!

Tēvs neatbalsta šo ieceri. Uz Tērbatu (Tartu) jādodas bez ceļa naudas un tēva svētības. No 1893. gada augusta līdz 1897. gada decembrim ilgst klasiskās filoloģijas studijas Tērbatas augstskolā. Ieinteresē arī slāvu valoda un jaunais censonis divus gadus papildus studē arī to (1898-1900), bet ar nodomu veltīt pētniecisko darbību savai dzimtajai latviešu un pārējām baltu valodām (lietuviešu un senprūšu). Ar pseidonīmu Kaugurietis studenta gados parādās pirmās zinātniskās publikācijas. Izcilo sekmju dēļ Jāni Endzelīnu uzaicina palikt augstskolā un sākt gatavoties profesūrai. 1903. gadā Endzelīns kļūst par privātdocentu, vēlāk (1911) par profesoru, strādādams universitātēs Tērbatā (1903-1908), Harkovā (1909 -1920) Krievijā un Rīgā (1920-1950). Profesora sirds piederēja jaundibinātajai baltu filoloģijas nodaļai Latvijas Valsts universitātē, kur pats docēja salīdzināmās valodniecības priekšmetus un, protams, savu vismīļāko priekšmetu – baltu valodu

Atzīmējot valodnieka 100 dzimšanas dienu, izdevniecībā „Zinātne” iznāca rakstu krājums „Veltījums akadēmiķim Jānim Endzelīnam 1873 – 1973” , kurā bija lasāmi jaunākie latviešu valodnieki pētījumi un izvērtēts paša J. Endzelīna pienesums latviešu valodniecībā un zinātniskajā darbībā. Profesora atziņas par latviešu valodu popularizējusi viņa skolniece, novadniece, kauguriete Rasma Grīsle.

Septiņdesmit. Mākslinieka Bruno Jaunzema zīmētais profesora Endzelīna portrets „Latvju Mēnešraksta”1943.g. Nr.2.

Vārdu radītājs

[..] Cik viegli sameklēt kādu jaunvārdu mūsu modernajā lirikā, tikpat grūti ir atrast kādu leksikas jauninājumu mūsu tautasdziesmās,” 1943. gadā, rakstot padomus jaunu vārdu radītājiem, aizrādījis profesors un modernās latviešu literatūras valodas tēvs Jānis Endzelīns. Lūk, tikai daži no tiem: jutoņa, iznirelis, atbilst, ietekme, labestība, apgāds, aizstāt, dotumi, klātiene, esme, ēstuve, necils, ietve, laimests, lūgsna, izcilība, kārtība, skuveklis, šķirklis. Ne visi profesora jaunvārdu darinājumi guva atsaucību. Tā, piemēram, nesāka ikdienā lietot ne norisenis (darbības vārds), jūksme (ieradums), aizstāklis (izpalīgs), brīvgars (brīvdomātājs)…

„Profesora Endzelīna radītie vārdi bez tukšām skaņām. Varam droši teikt, ka viņš ir atdevis latviešiem viņu valodu. Atdevis tīru, skaidru, noteiktu un pareizu,” tā rakstīja Latvju Mēnešraksta 1943. gada Nr.2. viens no profesora skolniekiem – literatūrkritiķis, novadnieks Kārlis Kārkliņš. Kādreizējais Valmieras skolotāju semināra audzēknis un Valmieras tirdzniecības skolas latviešu valodas skolotājs (1911-19). Dzimis 1888. 9. maijā Kauguru pagasta Iemetējos – miris emigrācijā, 1961. 17. decembrī. Ņujorkā. Abus vienoja ne tikai dzimtais pagasts, valodniecības meklējumi, bet arī interesanta sakritība, jo 1943. gadā svinīgi atzīmēta Dr. phil. Endzelīna 70. gadskārta, par filoloģijas profesoru kļūst arī pats Kārkliņš. Reti kurš Vidzemes pagasts vēl var lepoties ar tādu godpilnu faktu – diviem valodniekiem, profesoriem!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja