Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Laimi meklējot jeb starp diviem krogiem 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Kapsētas
  2. Kaļļiņa nams
  3. Kājnieku pulks
  4. Miroņkrogs
  5. Veco ļaužu pansionāts
  6. Zelta lauva
Pārmaiņās. Kādreizējā „Mironīša” vieta, vēlāk Kaļļiņa nams. 1960. to g. sāk. Ļeņina ielā Nr.38.

Bēdas remdēja Miroņkrogū

Par Miroņkrogu tautā tika saukts krogs, tagadējās Dārza un Rīgas ielas stūrī, uz kādreizējās Miroņu ielas. 20. gadsimta 20. gadu sākumā, Latvijas brīvvalsts laikā plānos iezīmēta kā Dārza iela; uz tās atradās J. Bērziņa dārzniecība. Labskanīgāks par iepriekšējo, valmieriešiem tik ļoti pierasto un ausi kutinošo „Miroņielu”. Un, tomēr, kāpēc tieši Miroņkrogs?

Atbilde jāmeklē senākā vēsturē: 18. gs. beigās (1773.), ar valdības rīkojumu baznīcu kapu velvēs, baznīcās un pie tām esošās kapsētās aizliedza glabāt mirušos. Slēdza arī Sīmaņa baznīcas kapsētu. Vienu versti tālāk, kā noteica rīkojums, „uz Diakonāta zemes Gaujas krastā, tā saucamajā Jēra kalnā, ierīkoja jaunu.”[1] . Pilsētnieku skaits auga strauji, tāpēc 19. gs. sākumā atkal jāsāk domāt par kapsētas paplašināšanu. Tā kā reāli vairs šādas iespējas nebija, tad steidzīgi meklēta brīva zeme. Turpat arī netālu atrasta un jau (1828.) uz tās izveidoja jaunos kapus, ko mūsdienās saucam par pilsētas jeb Centra kapiem. Ja pēc nelaiķa pavadīšanas pēdējā gaitā prasījās stiprāks malks bēdu remdēšanai, uz tās pašas ielas - vienmēr atvērts, bēriniekus gaidīja Miroņkrogs! Dzīva rosība valdījusi ne tikai bēru dienās, bet arī plostu sezonas mēnešos. No agra pavasara līdz vēlam rudenim, turp un atpakaļ, vairākas reizes dienā, no kroga uz Gaujas krastu, kluburējušas trokšņainas plostnieku vērtenes.

Krogus māja bijusi veca, vienstāva koka būve. 19. gs. beigās pārgājusi linu tirgotāja Ruļļa īpašumā. 1930. to gadu sākumā Rīgas ielas 60. namam īpašnieks tirgotājs Kārlis Kaļļiņš. Pēc Otrā pasaules kara „Kaliņa namā”, kā to dēvēja vecie valmierieši, nu jau Ļeņina ielā 38., linu pieņemšanas punktu nomainījusi limonādes rūpnīca. 1950. – 80. g. te darbojās Tautas tiesa, rajona Izglītības nodaļa u.c. iestādes. Arī pati ēka nedaudz, bet vizuāli mainījusies. Lūk, tāds stāsts namam, kas celts kādreizējā krogus vietā kancelejas preču veikals „Vidzemes papīrs”. Vēsturiski turpināta foto studijas pēctecība; pirmskara valmieriešu un pilsētas viesu iemūžinātāju, fotogrāfu Jāni Oši nu nomainījis Artūrs Rundēlis.

Bet vieta bez nosaukuma nekad nedzīvo! Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados par „Mironīti”, pie slidotavas un vecajiem krievu pareizticīgo kapiem, uzreiz pēc tās uzcelšanas sāka dēvēt kafejnīcu „Sports”.

Tā bijis. „Zelta lauva” Rīgas ielā Nr. 69. Foto 1922. g.

Pie „lauvas ģīmja”

No krogiem smalkāks skaitījies „Zelta lauvā”. Ar ierīkotu atsevišķu ieeju kungiem un savu – zemniekiem. Uzturēties krogos nebija liegts arī sievietēm. Daiļā dzimuma pārstāves, kas pa retam tur ieklīda, sevi pieticīgi dēvēja par „māsiņām”. Tās bija profesijas pārstāves, kuras mazāk interesēja alus garša, bet vairāk - dzērāju maki. Godīgas sievas un meitas kroga durvis vēra īpašos dzīves gadījumos. Derību dienā, kristībās vai bērēs. Ja nu kāda īpaši drosmīga būtne tomēr uzdrošinājās likt pie lūpām glāzi vīna, negantnieci vēlāk bāra gan pašas radi, gan klātesošie vīrieši, kuri tādu dzimumu līdztiesību neatzina…

Atmiņu glabātājs. Folkloras vācējs Kārlis Bukums (1884-1979). Foto 1914. g.

Puikas atmiņas

Valmieras muzejā glabājas novadpētnieka un folkloras vācēja Kārļa Bukuma (1884. 6. IV. – 1979. 10. III.) atmiņu pieraksts par Lauvas krogu (1961.). Pats ziņu sniedzējs no mazā puišeļa vēlāk kļūs par Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku. No 1926. g. dzīvojis Valmierā. Kopš 1925. g. bijis Latviešu folkloras krātuves ārštata korespondents. Līdz mūža beigām vācis folkloru un novadpētniecības materiālus, galvenokārt par Valmieras apkārtni.

Savu atmiņu stāstījumu K. Bukums iesāk ar precizējumu, „[..] 1891. gadā es biju 7 gadus vecs. Kādu svētdienu, abi ar vecmāmuļu ienācām pilsētā. Lauvas krogs bija pirmais lauku krogs no Valmieras uz rietumiem ejot. Aiz upītes, kur tagad ierīkota nespējnieku māja (mūsdienās pansionāts „Valmiera” Rīgas ielā 55. – I.Z.). Virs durvīm, kas bija ceļa pusē, šilte (izkārtne – I.Z.), uz kuras briesmīgs krēpains zvērs, par kuru mana vecmāmuļa teica, ka tas esot zvēru ķēniņš lauva. Pēcpusdienā ejam mājā. Pārejot upīti, uzpeld melns mākonis. Sāk līt. Lietussarga mums nav. Vecmāmuļa saka, - ieiesim krogā, kamēr lietus pāriet. Ieejam. Apstājamies durvju tuvumā. Visa lielā istaba vīriešu pilna. Tālāk no durvīm, garš galds pār visu istabu. Aiz galda divi vīri cilā pudeles. Lietus pāriet un mēs dodamies ceļā. Kurā gadā šis krogs beidza pastāvēt, nezinu. Kad pēc trim gadiem, 1894. g. rudenī sāku iet Valmieras Baznīcas skolā, tad tur jau mitinājās zaldāti. Redzēju un lasīju, ka virs durvīm, kur agrāk bija lauva, rakstīts Krasnojarskas pulks.”

Par politiku un sievietēm

Ja lasot radies iespaids, ka valmierieši bijuši nesātīgi plītētāji, lieli alus un brandavīna lietotāji, jāprecizē, ka krogi tolaik bija līdzvērtīgi mūsdienu interešu klubiem un kultūras centriem. Krogū nobaudīja jaunās ražas alu vai mēriņu iesala, čarkiņu sīvā, sita trumpas (spēlēja kārtis – I.Z.). Uzrāva pa kādai ziņģei un reizēm izmēģināja dūru spēku ar tuvējo kaimiņpagastu vīriem un puišiem. Kāvās lielākoties, divu iemeslu dēļ: ja kādam ķildīgākam viesim šķita, ka „dzeramais kristīts ar labu tiesu sētas akas ūdeņa” un, protams, meitiešu dēļ! Tad nu savējie un svešie netika dalīti - mērķējot negantā aprunātāja pazodē, kurš par visām varītēm skaļi klāstīja „nelabas lietas” par Jāņa vai Miķeļa nolūkoto sirdspuķīti. Ja ziņas izrādījās patiesas un no viltnieces, neaizejot līdz altārim, laimīgi tikts vaļā, tad nesenajam nelabvēlim ne vien uzsauca vairākus mēriņus stiprākā un dārgākā šeļķina (degvīna – I.Z.), bet arī godam nopelnītās bairīšdesas!

Abos - „Zelta lauvas”, gan „Miroņkrogū” saplūda ziņas ne vien no visas pilsētas, bet arī no tuvākajiem apkārtnes pagastiem. Tieši krodzinieki „zināja visu un par visiem.” Kas jauns? Cik maksā lini Rīgā? Par nelaiķiem, apbērētiem tepat, Miroņu ielas galā, kapos. Kurā ģimenē stārķis atnesis ikgadējo pienesumu… Kurš ne no brīvas gribas devies uz Ameriku un, kur rodamas vissmukākās meitas Valmierā?

1905. gada trauksmainajā rudenī pilsētas krogi bijuši ļaužu pārpilni. Bet ne jau slāpju dēļ apmeklētāji šurp dzinušies, jo visbiežāk krodzinieks aiz letes dirnējis dīkā. Līdz ar pilsētniekiem pēc dievvārdiem Sīmaņa baznīcā, mēdza iegriezties arī apkārtējo pagastu ļaudis. Krogus paps labprāt dalījās pārdomās ar apmeklētājiem par politiku un avīzēs izlasīto. Kopā apsprieda „nemieru būšanas Krievijā un, kā ar ražu un graudu cenām Vidzemē”. Avīzes katram mājās vis` nebija, tad nu pār krogus slieksni kāpa pat tie, kas citādi tur ne lūgšus nebija ievilināmi.

Veco ļaužu mītne – pansonāts. 1970. g.

Gadsimtiem mainoties

Gadsimtu mijā senākā viesu māja – krogs „Zelta lauva” piedzīvoja lielas pārmaiņas: to pārveidoja par 95. Krasnojarskas kājnieku pulka kazarmām. Vieta karavīru kortelei (dzīvošanai – I.Z.) izvēlēta veiksmīgi, jo netālu atradās Garnizona laukums kareivju apmācībām. Īsi pirms I. pasaules kara (1913.) ēkai uzbūvēja otro stāvu. Kazarmās (1914.) izvietoja Valmieras apriņķa mobilizētos, saformējot 350. Vidzemes zemessardzes kājnieku pulku.

Nodibinoties jaunajai Latvijas valstij, aktuāls atkal kļuva jautājums par armijas daļu izvietošanu pilsētā. 1922. gadā martā uz Valmieru pārceļot 8. Daugavpils kājnieku pulka divas rotas, priekšniecība par piemērotākām atzina tieši šo ēku. Par mājām karavīriem tās saukt gan iznāca tikai trīs gadus, jo ar (1926.) pulks pārgāja uz jauno mītnes vietu Kaugurmuižā. Dažus gadus kādreiz tik rosīgās kazarmas Rīgas ielā Nr. 69 – nu klusas un pamestas. Ko darīt? Tā kā pilsētai trūka telpu veco ļaužu sociālai aprūpei, domnieki 1929. g. ierosināja kazarmas pārbūvēt par nespējnieku patversmi. Priekšlikumu akceptēja un nolēma prasīt aizdevumu Hipotēku bankai 70 000 Ls. Pārbūves darbus vadīja inženieris M. Stakle. Vērienīgais projekts paredzēja ēku pilnībā pārplānot un pārbūvēt kā dziednieciska un ārstnieciska tipa iestādi. Ar koridoru sistēmu, centrālo apkuri, ūdensvadu, kanalizāciju, elektrisko apgaismošanu. Lai gan izmaksas pārsniedza sākotnēji plānotās par vairākiem tūkstošiem latu (Ls 80 630), rezultāts priecēja visus. 1930. gada nogalē, 19. decembrī patversmi svinīgi atklāja - tolaik modernāko visā Latvijā!

Izskaņā

Šoreiz stāstījums tikai par savulaik diviem zināmākajiem Valmieras krogiem. Par mūsu pusē ne mazāk ieslavētajiem un iecienītajiem Bestes, pie Kokmuižas ceļa, un Lielo Gaujas krogu, viņpus upes, - nākošā reizē!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Liepnieks L. Tēvu zems novadā: stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera, 1997.)