Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

No nemiernieku cilts 2

Saruna 2
Atbildes 0
  1. Kauguri
  2. Kauguru zemnieku nemieri
Pieminot. 1934. g. atklāja pieminekli 1802. g. Kauguru nemieros kritušajiem zemniekiem. Piecus gadus vēlāk, (1939.) – pavasarī, 21. maijā – svinīgi iesvētīja atklāto piemiņas plāksni Kaugurvērī.

Iemūžināti vēsturē

Braucot vai ceļu mērojot kājām uz Cēsu pusi, gandrīz pašā ielas galā, agrākās Gaujas attekas malā, skatāma norāde uz 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros kritušo atdusas vietu. Kā atgādinājumu vīru drosmei un varonībai, - tur esošo pieminekli savulaik atklāja, pateicoties viena no nemieru dalībnieka tiešā pēcteča, kaugurieša, sabiedriskā darbinieka Hermaņa Enzeliņa iniciatīvai un finansiālajam atbalstam (1934.) Dažus gadus vēlāk pie pieminekļa novietoja piemiņas plāksni ar visu deviņu kritušo zemnieku vārdiem (1939.). Desmitais, mujānietis, paliks nezināms uz visiem laikiem. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados iestādīta bērzu aleja. Bet kāda saistība tagadējam Pārgaujas vārdam ar senāko nosaukumu Kārliena? Kas bijuši šie dumpīgie vīri? Par ko cīnījās un, kur meklējami viņu dzimtas mājas?

Par taisnību

Kauguru zemnieku nemieri izcēlās pēc vairākiem neražu gadiem. Iemesls? Krievijas imperatora Aleksandra I 1801. gada 3. decembra ukazs (pavēle) atcēla staciņu naturālās nodevas. 12 pūru labības un 6 pūri auzu no viena arkla lielas zemnieku saimniecības. To vietā nu noteica galvasnaudu, 1 rubli 28 kapeikas. Maija sākumā vidzemniekiem jauno vēsti paziņoja vietējie draudzes mācītāji, vācu un latviešu valodās nolasot no kanceles. Zemnieki dzirdētajam nenoticēja, uzskatot, ka muižnieki līdz ar baznīcas kungiem tos atkal māna, jo bija cerējuši kļūt par kroņa (valsts – preciz.) ļaudīm, kuriem turpmāk nebūs vairs jāpilda muižas klaušas. 1802. gada vasaras beigās klaušās atsakās iet vairākums Kokmuižas zemnieki. Septembrī muižas darbos negāja arī Kauguru muižas zemnieki. Abu muižu īpašnieki, Mujānu un Kauguru - Georgs fon Mengdens, un Kokmuižas - Anhorns fon Hartviss, pieprasa Vidzemes guberņas valdei steidzīgi izsūtīt Zemes tiesu un karaspēku dumpja apspiešanai. Notikumi dramatiski saspriegojas 7. oktobrī, kad Kauguru muižā ierodas Rīgas zemes tiesa. Jau 8. oktobrī apcietina 12 saimnieku, noper 6 kalpus. 9. oktobrī pie Kauguru muižas klēts, kurā bija ieslodzīti apcietinātie, ieradās apkārtnes zemnieki, kopskaitā ap 3000 cilvēku, pieprasot atbrīvot arestētos, skaļi paužot pārliecību, ka „ķeizara griba guberņas patentē viltota.” Zemes tiesnesis R. G. V. fon Ungerns – Šternbergs zemniekiem apsola, ka drīzumā ieradīsies Baltijas ģenerālgubernatora pārstāvis, kņazs S. Goļicins, lai skaidrotu izmaiņas, bet būtībā novilcināja laiku, lai sagaidītu papildspēkus. Pēc to ierašanās zemes tiesnesis Ungerns – Šternbergs sāk rīkoties. Kad sapulcējušos zemniekus neizdodas izklīdināt ar šauteņu zalvēm, pavēl šaut ar lielgabaliem. Četri zemnieki tika nogalināti uzreiz, septiņi nomira turpat no ievainojumiem, bet vel trīs ievainotie, vēlāk. Nemiernieki izklīda, taču daudzus no viņiem drīz notvēra un sodīja. Galvenajiem Kauguru zemnieku nemieros apsūdzētajiem vadoņiem - Kokmuižas Vīteļu saimniekam Pēterim, Vīteļu mājas kalpam, Deideru krodzinieka dēlam Jānim, kā arī Mujānu muižas sulainim Gothardam Johansonam, viņa svainim, kučierim Kārlim Bušam piesprieda nāvessodu, ko tiesa nomainīja ar miesassodu – trīs reizes pa trīsdesmit rīkstēm un izsūtīšanu uz Sibīriju.

Pati nemiernieku pulcēšanās un sadursmju vieta Kara lauks atradās iepretim Kauguru muižai. Laikam ejot, 19. gadsimta astoņdesmitajos - deviņdesmitajos gados, uz kādreizējām muižas zemēm ceļ mājas, ierīko ielas. Pieminot vēsturiskos notikumus, iedzīvotāji ne vien pašu vietu, bet arī tās apkārtni līdz pat topošajai Rīgas – Pleskavas dzelzceļa līnijai (atklāta 1889.), kas šķērsoja Gaides māju tīrumus, iedēvēja par Kārlienu jeb Karlovku. Retāk ticis lietots vēl trešais - Kārlene.

Vēstures iemūžinātājs. Kigaļu Mārča pēctecis, kaugurietis, Tālavas senatnes pētīšanas biedrības priekšnieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953), foto 1937.g.

Meklējiet rakstos

Vēstures faktus par zemnieku nemieru dalībnieku dzimtām meklēju un atradu gan Latvijas Valsts vēstures arhīvā, gan Valmieras muzejā. Lai precizētu ziņas par dzimtu ģeneoloģiju, tās pēctecību un darbības virzieniem, noderēja jau apzinātie materiāli: mācītāja Jāņa Neilanda izveidotais (1910.) Dzirņu – Neilandu – Brēžes – Zemmeru ciltskoks, kā arī ģeneoloģijas pētnieka Jāņa Plūksnes uzzīmētās (1999. – 2002.) Pētersonu (Vīteļu Pētera), Leimaņu (Leimaņu Klāva), Bankinu (Pankas Anša), Zemmeru (Dzirņu Teņa) dzimtu koka shēmas. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū, Valmieras novada zemnieku dzimtu vēsturi visaktīvāk popularizēja sabiedriskais darbinieks, 2. Saeimas deputāts Hermanis Enzeliņš (1867-1953). 1929. gadā publisko rakstu laikrakstā Valmierietis (Jaunas ziņas par 1802. gada Kauguru muižas zemnieku nemieru dalībniekiem), 1932. gadā, jau ar papildinājumiem un precizējumiem, iekļauj grāmatā ”Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē”, kurā atsevišķa nodaļa atvēlēta 1802. gada zemnieku nemieriem Kauguru muižā un nemieru vadoņu dzīvesstāstiem (259.- 269.lpp.). Tajā minēti daudzi fakti no 19. gs. sākuma Valmieras draudzes metriku un revīziju grāmatām, ar kurām strādājis Enzeliņš (1799-1801.; 1801-1806; nemieru dalībnieki un kritušie. 1821-1826. draudzes māju pārlūka grāmatas; piešķirtie uzvārdi; 1834. Kokmuižas revīzijas listes; dzimtu pēctecība).

Gandrīz paralēli Kauguru nemieros kritušā Kauguru pagasta Kigaļu māju saimnieka Mārtiņa (1762-1802) brāļa tiešā pēcteča, mazmazdēla H. Enzeliņa darbiem, iznāk latviešu zemnieku brīvības cīņu vēsturnieka, Latvijas valsts vēstures arhīva darbinieka, arhivāra Ādolfa Kāpostiņa „Vidzemes zemnieku nemieri Kaugurmuižā 1802.g.”, (Rīga, 1924.). Īsi pirms Otrā pasaules kara (1937.), vienā no pirmajiem Latvijas Vēstures institūta žurnāla iznākušajiem numuriem lasītāji varēja iepazīties ar publicista Pētera Bērziņa rakstu par zemnieku nemieriem Kauguros.

Kaugurmuiža. Te 1926.-1940. izvietojās 8. Daugavpils kājnieku pulks.

Ceļojums pagātnē

Pārlapojot Valmieras muzeja krājumā esošās draudzes pārlūkošanas grāmatām (no 1751.), iespējams izsekot dzimtas ģenealoģijai līdz pat 19. gadsimta beigām. Personu datu precizēšanai izmantoju muzeja krājumā esošās Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas draudzes metriku (pārlūkošanas), dievgaldnieku un reģistru grāmatas no 1801. līdz 1882. gadam. Tajās par katru no nemiernieku vadoņiem un nemieros kritušo dzimtām atrodami četri svarīgākie dati – dzimšanas, kristību, laulību un nāves. Meklēšanu gan nedaudz sarežģīja tas, ka ne visi Kauguru nemieru dalībnieki un to pēcteči gadsimta garumā dzīvojuši tikai Kauguru vai Kokmuižas (Kocēnu) pagasta robežās. Saistošākā un uzziņām bagātākā izrādījās 1801.-1806. gada draudzes māju reģistrs, aizpildīts vāciski, ar draudzes mācītāja M. G. A. Lodera komentāriem (piezīmēm). Lai noskaidrotu, kur meklējami Vīteļu Pētera, Vīteļu māju kalpa, Deideru Jāņa, Gotharda Johansona, Leimaņu Klāva un citu dzimtu pirmsākumi un cik paaudzēs tie skaitāmi, kā galveno attīstības līniju vēstures liecībās meklēju dzimtas vīriešus, jo kopā ar viņiem gājis sākotnēji mājas, bet vēlāk - uzvārds.

Likteņa izredzētie

Kaut pieminēju tikai dažus no Kauguru nemieru dalībniekiem, leģendas dzīvo. Katrs no šiem no vīriem atstājis ļaužu atmiņās apbrīnas vērtu dzīvesstāstu. Uzņēmīgais zemnieks un Kokmuižas stārasts Vīteļu Pēteris, Deideru krodzinieka dēls Jānis, kas kalpo par puisi Vīteļos. Brīvo ļaužu kārtai piederīgais, lasīt un rakstīt pratējs, pēc tiesnešu sprieduma – lielākais musinātājs, Mujānu muižas sulainis Gothards Johansons. Aizbēgušie Leimaņu Klāvs un Panku Ansis. Nemieru dalībnieka, mujānieša Dzirņu Teņa pēcteči – skolotāji, folkloras, reliģiskie un kultūras darbinieki, zinātnieki: mikrobiologs Eižens Zemmers (1849-1906), pedagogs Leopolds Brēže (1826-1866), Valmieras draudzes mācītājs Jānis Neilands (1840-1915), Henrijs Visendorfs (1861-1916), Krišjāņa Barona „Latvju dainu” 1. daļas izdevējs.

Traģisks stāsts nemieru visspilgtākajai personībai, Vīteļu māju saimniekam Pēterim, kuram atgriežoties no izsūtījuma Sibīrijā, nākas veidot ģimeni no jauna. Bijusī sieva, Stukūžu māju saimnieka vidējā meita, Maža pēc muižkunga A. fon Hartvisa rīkojuma izprecēta gados jaunākajam Paistalu Jānim. Šajā laulībā bez dēlēniem Dāvja (dzimis 1795.), meitiņas Mares (1799.) un pastarīša Pētera (1803.), kas jau piedzims pēc tēva apcietināšanas un izsūtīšanas uz Sibīriju, pasaulē nākušas arī divas Jāņa un Mažas meitiņas. Anniņa un Trīne. 1807. gada vēlā rudenī - Pēteris, ar kuru vairs nerēķinājās, ka viņš varētu vēl atgriezties no tālās ziemeļzemes, apmetas uz dzīvi Vīteļos . Nu prom no jaunā vīra vecāku mājām Mežuļiem jāiet Mažai, jo Jāni pēkšņi iesauc rekrūšos… Maizes garoza kļūst arvien rūgtāka un rūk mazumā, jo vīramāte dēla paņemšanai zaldātos vaino vedeklas pirmo vīru Vīteļu Pēteri, kurš atguvis Kokmuižas īpašnieka fon Hartvisa labvēlību.

1811. gadā ar draudzes mācītāja Johana Vilhelma Erdmaņa ieteikumu, Vīteļu Pēteris griežas pie luterāņu baznīcas galvenās Virskonsistorijas ar lūgumu, lai atlaulātu (anulētu – preciz.) Mažu un Paistalu Jāni. Sirdij nepavēlēsi. Pēteris un Maža saiet kopā, vēl pirms dabūti oficiālie papīri. Seko neciešami ilgs gaidīšanas laiks, līdz beidzot 1814. gada februārī saņemta atļauja laulāties. Daža laba meitās aizsēdējusies jaunuve Mažu pat apskauž. Kā nu ne? Katrai vis` nekrīt tā laime pie altāra stāvēt pat veselas trīs reizes, otro reizi zvērēt uzticību pašas jau reiz precētajam vīram.

Pagastā netrūkst, ko mēļot. Nākošo jaunlaulāto dēls Miķelis piedzims desmit gadus pēc Kauguru nemieriem, 1812. gada rudenī, 23. oktobrī pēc vecā stila, bet divus gadus vēl pirms gredzenu mīšanas… Ar to mierā nebūs pēdējais māju mantinieks un tēva vārda nesējs Pēteris. Pēc vecākā brāļa Dāvja nāves (1829.) un tēva, Vīteļu Pētera, nu jau Pētersona (miris 1830. sešdesmit sešu gadu vecumā) nāves, māte līdz ar jaunāko brāli tiks izraidīta no dzimtas mājām. Maža vecumdienās pelna iztiku dažādos darbos. Grūtais mūžs noslēgsies tik tikko 60 gadus vecai (1836.). Viņa tā arī nepiedzīvos, kā Miķelis gadu vēlāk (1837.) bildinās Lielbrendiķa saimnieka meitu Mažu Bikmani. Mazdēliņš Kārlis (1837.) nesīs tālāk Pētersonu uzvārdu. Vīteļu pēdējais saimnieks, Miķeļa brālis Pēteris Pētersons mirst 1866.g. Kauguru pagasta Segļos jau kā vaļinieks.

Nav faktu par to, ka dzimtenē atgriezušies Gothards Johansons un Kārlis Bušs. Vien 1834. gada Kokmuižas revīzijas grāmatas ieraksts liecina, ka turpat muižā vēl dzīvo kādreizējā sulaiņa brālis ar ģimeni. Garu un pēctečiem bagātu mūžu savās mājās nodzīvos Leimaņu Klāvs, bet Panku Anša mazdēls, Jānis Bankins kļūs par vidzemniekiem labi pazīstamu skolotāju, rakstnieku un vienu no pirmajiem latviešiem – skolu grāmatu autoriem (1831-1883). Tādi, lūk, tik atšķirīgi likteņstāsti nemieru dalībniekiem, bet viņu paveiktais sen jau kļuvis par neatņemamu visas Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Valodnieks no Kauguriem 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Hermanis Enzeliņš
  2. Jānis Endzelīns
  3. Kauguri
  4. Kaugurietis
  5. Mičkēni
Mičkēni. Dzimtas mājas 1940.-50. gados.

Akadēmiķis

Netālu no Valmieras, Kauguru pagasta Mičkēnā, 1873. gada ziemas viducī, 22. februārī (10. februārī pēc vecā stila) pasaulē nāk Jānis Endzelīns. Zemnieku dēls, kam liktenis atvēlēs ne vien garu mūžu, bet arī neparastu un piepildītu dzīves gājumu. Zinātnieks ar pasaules slavu. Akadēmiķis, profesors salīdzināmā valodniecībā, doktors, PSRS Zinātņu: akadēmijas korespondētājloceklis (no 1929.g.), Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, Latvijas PSR Valsts prēmijas un Ļeņina prēmijas laureāts. Apbalvots ar Ļeņina, Darba Sarkanā Karoga, Sarkanās Zvaigznes, vairākiem ārzemju ordeņiem un medaļām – ar Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeni, ar Minhenes Vācu akadēmijas Humbolta medaļu, Holandes Zinātņu akadēmijas medaļu u.c., daudzu Eiropas zinātņu akadēmiju korespondētāj biedrs, goda doktors Upsalas universitātē Zviedrijā. Viņam veltīti seši rakstu krājumi, no tiem trīs Latvijā, viens Lietuvā, viens Itālijā un ASV.

Pēc II. pasaules kara, ideoloģiski politiski iemeslu dēļ neafišēja faktu par valodniekam piešķirto prestižo Latvijas Tēvzemes balvu (1939.). Varas vīri bija spiesti samierināties arī ar nepatīkamo faktu, ka izcilā zinātnieka brālis Hermanis Enzeliņš (1867-1953) savulaik aktīvs sabiedriskais darbinieks un nelokāms cīnītājs par latviskām vērtībām, 1944. gada rudenī devies bēgļu gaitās. Vecākā brāļa mūžs noslēgsies Vācijā pie Hamburgas, bet brāļa dēls Oļģerts ar savu ģimeni pārcelsies uz Angliju. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, Oļģerta vecākā meita Olita ar savu dzīvesbiedru Žani Šmitu no Kanādas īstenos savu mērķi – atgriezties Latvijā un atjaunot Mičkēnu!

Apliecinājums. Pirmā no „Latviešu valodas vārdnīcas” sējumu burtnīcām. Vārdnīcu rediģēja un turpināja Jānis Endzelīns. 1926.

Savu ceļu ejot

Jāņa Endzelīna un dzejnieces Martas Grimmas meitas Melita (1907-1996) un Līvija (1927-2008) neturpināja tēva iesākto un viņu pēcnācēji izvēlējušies mākslas un mūzikas ceļu. Jaunākā no abām, Līvija pēc divu gadu arhitektūras studijām Latvijas Valsts universitātē (1946-48) nolēma pievērsties mākslai. Par mākslinieces vizītkarti kļuva klusās dabas. 1970. – 80. gados darbu izstādes bijušas arī Valmieras muzejā. Viņas un gleznotāja Ulda Zemzara dēls Imants ir komponists, publicējis rakstus par mūziku un mūzikas dzīvi. Arī dēla dēls Ingmars (1973.) dzīvi saistījis ar mūziku, jau kopš skolas gadiem komponē, diriģē, ir ērģelnieks, piedalās konkursos un interesējās par valodām un teoloģiju.

Valodnieka vienīgais dēls Lūcijs (1909-1981) jau Latvijas brīvvalsts laikā - visai pazīstams šahists un, vēlāk starptautiskais lielmeistars. Mūža nogalē abi vairs nesatiksies, jo tēvs aizsaulē aizies 88 gadu vecumā, 1961. gada 1. jūlijā, šeit Latvijā, Koknesē, bet Lūcijs - tālu no mājām, trimdas zemē Austrālijā.

Viens no pēdējiem fotouzņēmumiem. Jānis Endzelīns savā dārzā Koknesē 1958. gada vasarā.

No stipras dzimtas

Endzelīna vecāki bijuši saviem bērniem krietns paraugs darba tikumā, bet tēva dzimtas pirmsākumi meklējami kauguriešu Ķiguļa mājās. Vieni no pirmajiem lasīt un rakstīt pratējiem. Labi dziedātāji un sava laika sabiedriskie darbinieki – baznīcas pērminderi (draudzes vecākais). Ķiguļa Mārcis šai amatā jau piedalījies Valmieras baznīcas vizitācijā (māju pārlūkošanas); Mārča dēla dēls Mārtiņš „dabūjis galu 1802. gada Kauguru zemnieku nemieros”. Mārcis vārdā arī valodnieka tēvam (1819-1901), lai gan skolā tas nav gājis ne dienu, tomēr bijis labs rēķinātājs, liels dziedātājs un iecienīts hernhūtiešu brāļu draudzes teicējs. Viņš Mičkēnā vispirms kalpo par priekšpuisi, tad tur ieprecas un no muižas izpērk māju dzimtas īpašumā!

Viņa vārdā nosaukta. J. Endzelīna pamatskola Kauguros, 2006.

Kļuvis par atraitni, par sievu apņem Kristīni Grasmani (1842-1917). Šajā otrajā laulībā kā otrais, vidējais dēls piedzims nākošais valodnieks Jānis. Bez vecākā brāļa Hermaņa, jaunākās māsiņas, kas mirusi maza un vēl jaunākā brāļa Augusta, bijušas arī divas pusmāsas no tēva pirmās laulības. Tēvs bijis pacietas dabas, labs dziedātājs. Māte maigāka, liela grāmatu mīļotāja. Pamaza augumā un par tēvu daudz jaunāka. Ļoti čakla. Mūžam rosījusies darbā, pratusi izmantot ik brīdi. Ceļā dodoties, arvien bijis līdz adīklis. Mātes vecāki nākuši no Vecbrenguļu un Valmieras pagastiem: tēva tēvs Dāvis (1758-1808) saimniekojis Valmieras pagasta Rāceņos, bet Dāvja dēls, 1798. gadā dzimušais Pēteris, kādu laiku bijis Valmieras mācītāja muižas dārznieks, 1826. gadā ticis pie daiļskanīga uzvārda Grasmanis. Otrā laulībā Pētera sieva Kauguru pirmā skolotāja meita Marija Saulītis. No Grasmaņu mazbērniem bez meitas Kristīnes dēliem - valodnieka Jāņa Endzelīna un Kauguru (Baltijas) Lauksaimniecības biedrības dibinātāja Hermaņa Enzeliņa, jāpiemin arī otras meitas Lienes dēli, kultūras darbinieki Jānis (1877-1908) un žurnālists Hermanis Asari (1882 - miris izsūtījumā Sibīrijā 1942.) un trešās meitas Annas dēls Arturs Salaks. Annas mazdēli komponists Vilnis Salaks, koktēlnieks Uldis Salaks, mazmazdēls – pianists Renē Salaks.

Vecāku mājā valdošais darba tikums un ārējā vienkāršība nākamajam zinātniekam ieaudzina nelokāmu raksturu, patiesīgumu, dziļu godīgumu un darba mīlestību,” (Grīsle R. Spēkildze. Rīga, 2007.)

Profesors . 1933. gada foto.

Ar pseidonīmu Kaugurietis

Nākošā valodnieka vecākiem nācās būt ārkārtīgi taupīgiem, lai varētu izpirkt no muižas māju un izskolot bērnus. Mācības Jānis uzsāka vietējā Kauguru pagasta skolā astoņu gadu vecumā un iet tur trīs ziemas (1881-1884), būdams vissekmīgākais un viscītīgākais skolnieks. No Kauguru pagasta skolas 1885. gada otrā semestrī iestājas Valmieras kreisskolā (apriņķa skolā – I.Z.), pabeidz 1888. gadā un iestājās Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā. Vecāki ļoti vēlas, lai dēls izstudētu par mācītāju vai ārstu, bet klusajam jauneklim ir savi nodomi: viņā ir modusies interese par senajām valodām. Jau skolas laikā bez krievu un vācu valodām, pašmācības ceļā apguvis sengrieķu un lietuviešu valodas!

Tēvs neatbalsta šo ieceri. Uz Tērbatu (Tartu) jādodas bez ceļa naudas un tēva svētības. No 1893. gada augusta līdz 1897. gada decembrim ilgst klasiskās filoloģijas studijas Tērbatas augstskolā. Ieinteresē arī slāvu valoda un jaunais censonis divus gadus papildus studē arī to (1898-1900), bet ar nodomu veltīt pētniecisko darbību savai dzimtajai latviešu un pārējām baltu valodām (lietuviešu un senprūšu). Ar pseidonīmu Kaugurietis studenta gados parādās pirmās zinātniskās publikācijas. Izcilo sekmju dēļ Jāni Endzelīnu uzaicina palikt augstskolā un sākt gatavoties profesūrai. 1903. gadā Endzelīns kļūst par privātdocentu, vēlāk (1911) par profesoru, strādādams universitātēs Tērbatā (1903-1908), Harkovā (1909 -1920) Krievijā un Rīgā (1920-1950). Profesora sirds piederēja jaundibinātajai baltu filoloģijas nodaļai Latvijas Valsts universitātē, kur pats docēja salīdzināmās valodniecības priekšmetus un, protams, savu vismīļāko priekšmetu – baltu valodu

Atzīmējot valodnieka 100 dzimšanas dienu, izdevniecībā „Zinātne” iznāca rakstu krājums „Veltījums akadēmiķim Jānim Endzelīnam 1873 – 1973” , kurā bija lasāmi jaunākie latviešu valodnieki pētījumi un izvērtēts paša J. Endzelīna pienesums latviešu valodniecībā un zinātniskajā darbībā. Profesora atziņas par latviešu valodu popularizējusi viņa skolniece, novadniece, kauguriete Rasma Grīsle.

Septiņdesmit. Mākslinieka Bruno Jaunzema zīmētais profesora Endzelīna portrets „Latvju Mēnešraksta”1943.g. Nr.2.

Vārdu radītājs

[..] Cik viegli sameklēt kādu jaunvārdu mūsu modernajā lirikā, tikpat grūti ir atrast kādu leksikas jauninājumu mūsu tautasdziesmās,” 1943. gadā, rakstot padomus jaunu vārdu radītājiem, aizrādījis profesors un modernās latviešu literatūras valodas tēvs Jānis Endzelīns. Lūk, tikai daži no tiem: jutoņa, iznirelis, atbilst, ietekme, labestība, apgāds, aizstāt, dotumi, klātiene, esme, ēstuve, necils, ietve, laimests, lūgsna, izcilība, kārtība, skuveklis, šķirklis. Ne visi profesora jaunvārdu darinājumi guva atsaucību. Tā, piemēram, nesāka ikdienā lietot ne norisenis (darbības vārds), jūksme (ieradums), aizstāklis (izpalīgs), brīvgars (brīvdomātājs)…

„Profesora Endzelīna radītie vārdi bez tukšām skaņām. Varam droši teikt, ka viņš ir atdevis latviešiem viņu valodu. Atdevis tīru, skaidru, noteiktu un pareizu,” tā rakstīja Latvju Mēnešraksta 1943. gada Nr.2. viens no profesora skolniekiem – literatūrkritiķis, novadnieks Kārlis Kārkliņš. Kādreizējais Valmieras skolotāju semināra audzēknis un Valmieras tirdzniecības skolas latviešu valodas skolotājs (1911-19). Dzimis 1888. 9. maijā Kauguru pagasta Iemetējos – miris emigrācijā, 1961. 17. decembrī. Ņujorkā. Abus vienoja ne tikai dzimtais pagasts, valodniecības meklējumi, bet arī interesanta sakritība, jo 1943. gadā svinīgi atzīmēta Dr. phil. Endzelīna 70. gadskārta, par filoloģijas profesoru kļūst arī pats Kārkliņš. Reti kurš Vidzemes pagasts vēl var lepoties ar tādu godpilnu faktu – diviem valodniekiem, profesoriem!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja