Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Šīs dienas maijā 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Komunisti
  2. Latvijas valsts
  3. Lielinieki
  4. Padomju vara
Lielinieku posta darbi. Skats uz Rīgas ielas sākumu. Redzams sašautais Sv. Sīmaņa baznīcas tornis 1919. g. 26. maijā.

Daudzu gadsimtu ilgajā vēsturē Valmiera atradusies dažādu kara kungu rokās. Pēc 1. Pasaules kara beigām, sabrūkot milzīgajai Krievijas impērijai, vairākas no kādreizējām Baltijas guberņām izveidoja neatkarīgas republikas. 1918. gada 18. novembrī arī Rīgā tika proklamēta jaunā Latvijas valsts.

Saspriegojoties politiskajai situācijai kļuva skaidrs, ka bez sīvas cīņas komunisti, kas bija kļuvuši par jaunās varas nesējiem nu jau Padomju Krievijā, - tik viegli bijušās teritorijas neatdos… Stučkas jeb lielinieku režīma pastāvēšanas piecos mēnešos Valmierā un Valmieras apriņķī (no decembra līdz 1919. gada maija beigām) tika īstenoti vērienīgi revolucionāri pārkārtojumi: atsavinātas vācu muižnieku zemes un muižas, nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, turīgāko pilsoņu mājas un pat dzīvokļi, kurus „līdz ar mēbelēm nodeva strādniekiem”, u.t.t. Citādi domājošos, padomju (lielinieku) vara uzskatīja par tautas ienaidniekiem, tos arestējot, piespriežot lielus naudas sodus vai pat piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu kā kontrrevolucionāriem (pretēji noskaņotiem – preciz. I.Z.) vai spekulantiem. Netālu no Valmieras, pie mācītājmuižas, izveidoja koncentrācijas nometni, tā saucamo Tīģerdārzu , kurā ieslodzītos gaidīja baiss liktenis. Pat tie, kas vēl nesen simpatizēja marksisma idejām, arvien skaudrāk izjuta reālo īstenību, kas sevī ietvēra ne vien pārtikas normēšanu, produktu cenu strauju pieaugumu, bet arī uzspiestu, svešu ideoloģiju, fizisko teroru un bezierunu pakļaušanos. Vairums pilsētnieku un laucinieku, izņemot pārsimts kreisi noskaņotos - buržuāzijas kā šķiras – nīdējus, uz sevis, ar savu ādu un maku, izbaudīja kļūdaino tautsaimniecības politiku un dzīvi baiļu ēnā… Tāpēc, ar vairāku dienu kavēšanos uzzinot vēstis, ka „22. maijā vācu un latviešu spēki atbrīvojuši Rīgu, padomju armijas vienības atkāpjas visā frontē, neizrādot nopietnu pretestību”, atlika vien gaidīt, - cik īsā laikā uzvarētāji iesoļos arī mūsu pilsētā. Un, patiesi, tikai četras dienas vēlāk, ienākot Igaunijas nacionālajai armijai un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītajai Ziemeļlatvijas brigādei, beidzot tiek padzīti tik ļoti nīstie „nākotnes cēlāji”!

Starp abiem krastiem. Skats pār Gauju uz Valmieru pēc lielinieku atkāpšanās un tilta nodedzināšanas 1919. g. 26. maijā.

Kā tas bija?

Lasāms nedēļu vēlāk, laikraksta „Vidzemnieks” pirmajā numurā (07.06.), kura visu rakstu autors un vienlaikus redaktors, valmieriešiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Augusts Melnalksnis. Finansiāli par preses izdevumu gādā pilsētas saimnieciskās pārvaldes Informācijas birojs, bet iespiests sākotnēji nelielā tirāžā - vietējā spiestuve „Zeme”, Valmierā. Lūk, fragments no raksta „Nacionālā kara spēka ienākšana Valmierā”: „[..] Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 4 pēc pusdienas, visi ceļi uz ziemeļiem un vakariem apklusa, un pilsētā iestājās klusums, kuru traucēja tikai bēgošā kara spēka atsevišķi kareivji un jātnieki – izlūki. Ap pulksten 6 pēc pusdienas strēlnieki, dažu tumšu subjektu pavadīti, uzlauza Baltijas Lauksaimniecības Biedrības noliktavas un magazīnu un citas tirgotavas, un iesākās laupīšana, kurā piedalījās grāvēji – mazi un lieli, veci un jauni. Pašā laupīšanas karstumā tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, bet šie grāvieni neizbiedēja laupītājus, kas īsā brīdī no Lauksaimniecības Biedrības veikala izstiepa mantas un preces par 450.000 rubļiem. 7.45 minūtēs vakarā atskanēja signāla šāviens un pēc, apmēram, 5 minūtēm no abiem koka tiltiem pacēlās ugunsliesmas. Pulksten 8.05 no Valmieras muižas puses pilsētai tuvojās igauņu pirmās nodaļas kājnieki, kurus saņēma uguns no namos uzstādītiem ložmetējiem.. Bruņotie automobiļi drīz apklusināja ložmetēju tarkšķus, un 8.15 jau igauņu aukstasinīgie izlūki mierīgi pastaigājās pa Valmieras pilsētas ielām. Pirmdiena nobeidzās ar dūšīgu apšaudīšanos starp igauņu daļām un komunistiem, kas bija uzstādījuši ložmetējus Pārgaujas namos un smilšu bedrēs. Komunistu pozīcijas apšaudīja arī igauņu artilērija, no kuras šāvieniem aizdegās Priedīša nams pilsētā un daži nami Pārgaujā. Neraugoties uz komunistu pastāvīgiem šāvieniem ar sprāgstošām lodēm, kuras tie vērsa pret ugunsdzēsējiem, vietējiem iedzīvotājiem ar kara spēka palīdzību izdevās izglābt no uguns tuvējās koka ēkas. Visbaisākos brīžus Valmiera pārdzīvoja otrdienas pievakarē, kad komunisti ar smago artilēriju apšaudīja pilsētu, sagraudami pilsētas domes ēku, baznīcu un Treija un Piķeļa namus.

Igauņu baterija tomēr apklusināja komunistus un izjauca komunistu nodomus sagraut pilsētas elektrisko staciju. Trešdienas rītā izplatījās ziņas par apšaudīšanos ar smago artilēriju un visi panikā meklēja drošākos pagrabus. Tomēr apšaudīšanās vairs nenotika un ap pusdienu beidzamie komunisti bija atstājuši savas bedres Pārgaujā un pazuduši. Trešdienas pievakarē nodegušo tiltu vietā pa laipām jau nodibināja satiksmi starp pilsētu un Pārgauju. No privātpersonām pilsētā kritušo nav. Ir daži viegli ievainoti. Pārgaujā un Karlovkā (apbūvi ap dzelzceļa staciju tolaik dēvēja par Kārlienu jeb Karlovku – preciz. I.Z.) krituši daži, kas apšaudīšanās laikā nodarbojušies ar dažādu mantu pievākšanu. Ceturtdienā, 29. maijā – dzīve pilsētā sāka ieritēt normālās sliedēs”.</em>

Uz dzirnavu dambja. Šeit - uz kādreizējā dzirnavu dambja tilta - noritēja R. Birzgaļa aprakstītie notikumi par igauņu vienības ienākšanu Valmierā.

Ar zēna acīm

Liecinājumu par 1919. gada maija notikumiem atstājis mums, lasītājiem, arī kādreizējais burtniecietis, Valmieras vidusskolas absolvents, vēlākais skatuves mākslas pārstāvis, aktieris, mākslinieks, grafiķis, kura mūža nogale aizritēs tālajā Amerikā, Reinis Birzgalis (1907-1990) savā literārajā darbā, kurš dzimtenē gan iznāks pēc autora nāves, „Šoreiz – bez grima. Atmiņas” (Rīga, 1992.): „[..] Drausmīgais laiks ilga veselus piecus mēnešus (lielinieku režīms – preciz. I.Z.). Tad 1919. gada maijā Valmierai tuvojās igauņu un latviešu karaspēks pulkveža Zemitāna vadībā. Jau vairākas dienas Valmieras iedzīvotājos valdīja liels satraukums, gaidot jaunos notikumus. Skolās mācības nenotika, un es sēdēju krusttēva mājiņā pie loga, vērojot ielu. Ja Valmierā iebrauca no ziemeļiem pa Valmieras – Rūjienas lielceļu, bija jāšķērso ūdensdzirnavu slūžu tilts. Aiz tilta sākās iela, kuras malā kā pirmā stāvēja mūsējā. Es nu pa logu skatos, kā lielinieki mēģina tiltu uzspridzināt. Dinamīts laikam nedarbojas, jo divi krievi sāk kurt uz tilta ugunskuru. Pēkšņi aiz dzirnavu mājas stūra parādās kāds vīrs un kaut ko sauc. „Ko tu gribi?” viens no krieviem atkliedz un tūlīt ņem no pleciem šauteni un tēmē uz dzirnavu pusi. Tai brīdī svešais izšauj divas reizes, un abi krievi steigā metas bēgt, pametot tiltu nenopostītu. Es turpinu skatīties. Svešais lēnā gaitā pārsoļo tiltu un pa ielas vidu, paceltu galvu apkārtni vērodams, dodas pilsētā. Piepeši atskan šāviens, un vīrs nokrīt uz mutes tieši pie mūsu mājas. Daudz nedomādams, es izskrienu uz ielas. Tūlīt no dzirnavu puses piesteidzas arī četri kareivji un paceļ nošauto. Redzu, ka lode trāpījusi taisni pieres vidū. Uzzinu, ka trīs no kareivjiem ir igauņi, viens latvietis un, ka kritušais ir igauņu leitnants – grupas vadonis. Karavīri aiznes savu virsnieku, un nu jau šāvieni atskan visās malās. Krusttēvs ierauj mani atpakaļ mājā, bet pats priecīgi smaida. „Beidzot labais gals gaisā!” viņš saka. Un drīz vien gar mūsu māju sāk plūst karavīru masas gan kājām, gan braukšus. Ievērojam arī dažus lielgabalus un ložmetējus. „Tā ir Zemitāna brigāde”, krusttēvs skaidro. Un šai brīdī, nemaz visu pilnībā neaptverdams, es jūtos bezgala lepns un laimīgs.

Gaujas krastā. Lielinieku saspridzinātais dzelzceļa šaursliežu līnijas Smiltene - Ainaži tilts pār Gauju pie valmieras. 1919. g. vasara.

Lielinieki panikā bēga uz Pārgauju, nodedzinot aiz sevis Gaujas tiltu. Patiesībā, kā stāsta aculiecinieki, apjukums bijis tik milzīgs, ka tilts aizdedzināts pirms laika un daļa „sarkano” dabūjuši glābties no liesmām upē un turpināt bēgšanu peldus. Izrādījās arī, ka mūsu karavīri jau bija to iepriekš paredzējuši: kāda grupa bija pārbridusi Gauju pie krācēm, lai vajātu lieliniekus vēl tālāk. Pēc dažām stundām šāvieni apklusa. Sāka zvanīt baznīcā. Tad no baznīcas torņa telpas pūtēju orķestra izpildījumā atskanēja „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un „Dievs, svētī Latviju!”. Cilvēki uz ielām apkampās un raudāja. Māju logos parādījās nacionālie karogi. Valmiera bija atbrīvota – beidzot vārda īstā nozīmē!”</em>

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja