Latvijas neatkarīgās demokrātiskās republikas pasludināšana 1918. g. 18. novembrī, bija izaicinājums kā kaimiņos esošajām lielvalstīm. Arī pašmāju neticīgajiem un nacionālās valsts idejas noliedzējiem. Proklamētajai nacionālajai valdībai, kas bija pārgājusi Pagaidu valdības statusā, nebija pat vēl ne savu valsts iestāžu, ne savas armijas. Tās teritorijā joprojām atradās ienaidnieka karaspēks. Uz šī politiski saspriegotā un neziņas pilnā vēsturiskā fona - Rīgā, apņēmības pilns atbalstīt jauno Latvijas valdību, ierodas Andrejs Kampe.
Vidzemnieks ar nākotnes redzējumu
Kas tad bija Andrejs Kampe? Vīrs, kura uzvārdu pazina savulaik daudzi valmierieši. Viņu pazina arī kā veiksmīgu uzņēmēju netālajās Cēsīs. Andreas dzimis Cēsu apriņķa Priekuļos (Freudenberg). Nodzīvojot puiša kārtā trīsdesmit piecas vasaras, 1902. gada 30. oktobrī par sievu apņēmis Valmieras nedzirdīgo skolas dibinātāja, pirmā skolas direktora un skolotāja, Valmieras Latviešu biedrības priekšnieka Vīlipa Švēdes (1849-1905) meitu Elzu Mariju. Jauniņai Elzei, kā viņu mīļi dēvēja tuvinieki, nu bija „jāatmet domas pār aiziešanu uz Krieviju skoloties tālāk un jāsāk saimniekot vīra mājās”. Neskatoties uz gadu starpību, laulība bijusi ļoti saskanīga. Par to liecina ne vien Valmierā nodzīvotie gadi (ģimene pārcēlās uz Cēsīm (Wenden) 1916. g. pavasarī - preciz. I.Z.), bet arī dzimtas turpinājums. Četri dēli un divas meitas: Anna Marta (1904.), Andrejs (1905.), Ilze (1907.), Juris (1908.), Reinis (1910.) un Leo, saukts par Levi (1912.). Kuplajam bērnu pulciņam vēl pievienosies Toms un Velta.
Neskatoties uz aizņemtību, Andrejs vienmēr atrod laiku arī sabiedriskajām lietām. Savulaik, sievastēva mudināts, iestājies Latviešu biedrībā. Ar dzīvesbiedres Elzas atbalstu, Kampe, 1913. gada rudenī, biedrības rīkotajā bazāra un loterijā par labu jaunās slimnīcas būvei – ar vērienu ziedo lielu summu 300 rubļus! Tikpat iespaidīgu summu topošajai celtnei atvēlējuši arī konkurenti, tolaik paša lepnākā veikala īpašnieki, latviešu uzņēmēji Lācers un Velēns. Slimnīcu atklāja 1914. g. 18. oktobrī, bet valmieriešiem palicis nezināms fakts, ka savulaik, atklātā izsolē (1913.) „slimnīcas būvi, izņemot centrāl - apkurināšanu un elektrisku apgaismošanu, tika izdota Andreja brālim, inženierim J. Kampes kungam par 31 500 rubļiem”.
Pārmaiņas nes I. Pasaules karš; 1917. gada 1. janvāri ģildes tirgotājs un namīpašnieks Andrejs Kampe pievienojās Vecpuišu parka dibinātājiem, kļūstot par līdzbiedru. Aktīvi iesaistās politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Tā paša gada pavasarī, 25./26. martā enerģisko vīru ievēlē Vidzemes Zemes padomē.
Liktenis sūta pirmo smago pārbaudījumu – 1918. gada februārī apcietināts un izsūtīs uz Jekaterinburgu, bet viņam lemts atgriezties. Nākotnes ieceres saistās arī ar nolūkoto namīpašumu. Tirgotāja Georga Genšeļa staltais nams lepni slējās Rīgas ielas kreisajā pusē. Par to samaksāts krietna summa 70 000 rubļu. Te pašam iznāks maz uzturēties, taču Latvijas brīvvalsts laikā, jau pēc A. Kampes nāves, mantinieku namā Nr.15/17, atradās pilsētnieku iecienītie B.Pūkas un E. Cimdiņa veikali.
Kampes dzimtas stāsts
Par Elzas Marijas (1883-1926) vīra ģimeni lasāms vecākā brāļa Oskara Edgara Švēdes (1880-1967) atmiņās: „[..] Kampes ģimene cēlusies no seniem lībjiem, un viņu dzimtās Kampu mājas atrodas 6 - 7 kilometrus no Cēsīm, uz Gaujas pietekas Raunas krastā. Vecam Kampu māju saimniekam Dāvidam Kampem, kas bez tam vēl bija visai iecienīts "būvmeistars" – namdaris. Cēlis ne vien lielus mūra namus, bet arī baznīcas, piemēram, Valmieras pareizticīgo baznīcu. Cēlis arī skolotāju semināra ēku Valmierā. Abiem ar sievu Annu četri dēli, no kuriem vecākais Mārtiņš - aptiekārs. Miris Liepājā vēl jaunos gados. Otrais dēls – Andrejs (1867 -1919) bija mans svainis. Cēsīs beidzis kreisskolu (apriņķa skolu.) un tad aizgājis uz Rīgu, lai mācītos pie lieltirgotāja Ezīša. Tiklīdz atklājās kustība uz jaunuzceltā Vidzemes dzelzceļa (Valmierā dzelzceļa vilcienu līniju atklāja 1889. g.augustā - I.Z.), iecelts šeit par Ezīša firmas Valmieras nodaļas vadītājs. Tā atradusies iepretim dzelzceļa stacijai celtajā lielajā spīķerī. Trešais brālis Pēteris (1877 -1947), jau no jaunām dienām slimoja ar ļaunu kaulu kaiti kāju locītavās, kliboja un savā dzīvē pārcietis neskaitāmas operācijas. Un tomēr viņš sava brāļa Andreja uzņēmumā bija par palīgu un kasieri. Pēc gara darba mūža, kurā viņš maz prieka redzējis un baudījis, viņš mira, kā bēglis Vācijā un tagad atdusas Ingolštadtes kapsētā. Jaunākais brālis Jānis, jeb, kā visi viņu sauca, Džons savulaik izstudēja par inženieri. Kara un juku laikā, jau pēc sava brāļa Andreja nošaušanas, piedalījās A. Niedras valdībā kā pasta un satiksmes ministrs (iecelts par valsts darbu ministru – preciz. I.Z.).Viņam, tāpat, kā pārējiem Niedras kabineta ministriem vēlāk bijis jābēg uz Vāciju, un viņš nekad vairs dzimtenē nav atgriezies. Dzīvoja viņš Berlīnē un laikam tur arī savas dienas nobeidzis, kad 1945. g. šo pilsētu ieņēma lielinieki. No viesiem četriem Dāvida Kampes dēliem neviens, izņemot Andreju, nav precējies un nav atstājis pēcnācējus [..] ”.
Ziedo Latvijai
1918. gada 17. novembra vakarā Rīgā „Suvorova” viesnīcā astoņu latviešu politisko partiju un viens Latgales pārstāvis sastādīja Latvijas Tautas Padomi. Par Pagaidu Valdības ministru prezidentu ievēl Kārli Ulmani, uzdodot viņam sastādīt Ministru kabinetu. Tautas Padome arī pieņem lēmumu, ka jau nākošajā dienā, 18. novembrī Latvju Operas namā (tagadējā Nacionālajā teātrī) tiks proklamēta Latvijas valsts! Svinīgās sēdes beigās Kārlis Ulmanis paziņojis, ka „Valmieras delegācija ar tirgotāju Kampi un Dr. Ziediņu, kuri ieradušies pēc jaunām ziņām, nodevuši Latvijas valsts idejai pirmo materiālo pabalstu – 5000 rubļu”. Andreju Kampi, kurš bija ziedojis summas lielāko daļu, uzskatīja par pirmo neatkarīgās Latvijas materiālo atbalstītāju. Kampe pabalstīja ar naudas līdzekļiem ne vien Pagaidu valdību, bet arī Latvijas topošo armiju – Cēsu rotu, kura vēlāk kļuva par vienu no Kalpaka bataljona pamatvienībām.To neaizmirsa arī jaunās valdības pretinieki.
Atriebība
Jau 1918. gada 18. decembrī tika organizēts Vecgulbenes (Malienas) revolucionārais tribunāls. Drīz līdzīgu tribunālu tīkls pārklāja visu Latvijas padomju republiku. Tos izveidoja gan apriņķa centros, gan mazākās pilsētās, miestos un pagastos. Daudzi no tiem izrādīja lielu centību padomju varas „patieso” un iedomāto ienaidnieku apkarošanā. Cēsu revolucionārais tribunāls, kā vienam no pirmajiem, nāves sodu piesprieda Andrejam Kampem. Apsūdzības pamatojums - „Par politiska rakstura nodarījumu; apvainots par ziedojumu vākšanu un lielākas naudas summas (5000 rubļu) nodošanu Latvijas Pagaidu valdībai”. Kā vainu pastiprinoši fakti, „pierādot kaitniecību” kalpojuši fakti, ka Kampe „būdams ne vien tikai Jāņmuižas īpašnieks, bet arī Cēsu latviešu luterāņu draudzes priekšnieks, neesot devis dievnama atslēgu lielinieku mītiņa noturēšanai”. 1919. gada naktī no 9. uz 10. janvāri, noslepkavots. Piederīgie varēja viņu apglabāt dzimtas kapos tikai pēc lielinieku padzīšanas, 1919. gada 17. jūnijā. Par notikušo jau pēc dažām dienām uzzināja valmierieši, bet sarkanā terora apstākļos bija pat bīstami nodrukāt bēru nekrologu vietējā laikrakstā. Tikai, atsākot darbību pēc ilgāka pārtraukuma (slēgta sešus mēnešus – preciz. I.Z.), Valmieras Latviešu biedrība 20. jūnija sēdē, dienas kārtībā iekļāva piemiņas brīdi, „godinot lielinieku upuri, nošauto ilggadīgo biedrības biedru, valdes locekli Andreju Kampi”.
Būs
Savu sapņu un cerību piepildījumu vidzemnieks Andrejs Kampe, Valmieras un Cēsu tirgotājs, lauksaimnieks, sabiedriskais darbinieks, Vidzemes Zemes padomes loceklis redzēja Latvijas valsts – brīvas, neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidolā. Savus bērnus – kā jaunās valsts pilntiesīgus pilsoņus!
Pasaulē Kampes vārdu nesīs vecākais dēls Andrejs (1905-1942), kurš kļūs par diplomātisko darbinieku. Traģiski, bet viņam būs lemts atkārtot tēva likteni: 1940. gada oktobrī boļševiki apcietina trīsdesmit piecus gadus jauno Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktoru. Nepilnus divus gadus vēlāk, tālajā Krievijas pilsētā Astrahaņā, 1942. gada 7. februārī, sevišķā apspriede lemj, ka „saskaņā ar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kriminālkodeksu: par piedalīšanos militāri fašistiskajā aizsargu organizācijā un darbību franču un latviešu izlūkdienestā, vervējot aģentus, piespriest augstāko soda mēru”. Spriedums izpildīts 1942. gada 15. martā. Dažāds un atšķirīgs pēc 2. Pasaules kara veidojās pārējo ģimenes locekļu liktenis, bet sabiedriskā darbinieka Andreja Kampes vārds vienmēr turēts piemiņā.
Raksta tapšanā īpaši pateicības vārdi vēsturniekam, Dr. hist. Tālim Pumpuriņam, Bones un Ezertēvu ģimenēm.
Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja