Klāt aprīlis, saukts arī par Sulu un Jurģa mēnesi. Tā sākumā svinam Dzimtās valodas svētkus, un tas ir arī joku laiks. Mūsu valodai raksturīgi īsie/garie patskaņi, kā arī cietie/mīkstie līdzskaņi, kas svētkos tiek dažādi divdomīgi apspēlēti. Visiem jautri, visi čalo un mēļo, bet ne melo. Svešinieki, nesaprotot mūsu valodas īpatnības, iztulkoja pa savam. Iznāca viņu gaumē, bet mēs nemelojam, bet mēļojam!

Aprīlī, kad mēness sāk augt, dabā sākas liela plaukšana un augšana, bet, lai tas nenotiktu pārāk strauji, ap šo laiku no aukstām tālēm atviļņojušā auksta gaisa masa neļauj arī pārāk sasildīt gaisu un kaitēt augu ražai. Jau izsenis silts aprīlis nozīmē neražīgu gadu. Aprīlī pāris reizes satiekas aukstums ar siltumu. Pastrīdas un izšķiras, bet, ja baras, – dienas ir apmākušās un citviet var būt pat zemestrīce. Šāds laiks atkārtosies arī oktobrī, tāpēc pēc aprīļa varam spriest arī par oktobri. Šajā laikā salido visi putni, visi steidz vīt ligzdas, gaiss trīc no viņu dziesmu skaņām. Ja aprīļa laiks ir bez bezdelīgām, pavasaris būs auksts līdz pat jūnijam. Kad mēness sasniedz savu pilnību, sākam stādīt dārzus, tīrumus, aicinot Dabu palīgā, lai tā sargā ražu un nodrošina peļņu, patēriņu mums, lai citi nepiesavinās. Īpaši pilnā mēnesī ieteicams sēt burkānus (labi ja pūš dienvidu vējš), labāk tajā dienas pusē, kad nav redzams mēness. Pēc iesēšanas, dobes galā iebāž paprāvu mietu, lai burkāni aug lieli un resni. Sēklas, stādus, gumus, sīpolus mērcējam ūdenī, kur ielikts varš, kura īpašība ir vairoties, būt varenam un stipram.

Šogad šajā laikā iekrīt arī Lieldienas. Senie mūsu Leelldienu, Ostāru svētki tika svinēti četras līdz septiņas dienas, un katrai dienai bija savs nosaukums, savas īpašības. Laiks jeb senatnīgā vārdā Wells (veļas, izveļas, apveļas) modina, budina lellus – kodolus, olas, visus sākumus sistēmu iekšējai pārkārtošanai. Pēc Laika norādes tiek pamodinātas katras Esības talanti, spējas atvērties visā pilnībā. Tie ir svētki, kas būtiski ietekmē visu gadu. Gaiss ir ļoti stiprs, biezs, gāž no kājām nost zaķi (laika cilpas) un pat mūs. Mums vistas dēj olas, bet „zaķis” skrien un slēpj olas – t.i. Laiks veido embrijus un viļņojot, cilpojot liek jaunus kodolus – olas. Svētkos daudz jādzied, jādejo, jārumulējas, jāšūpojas, jāizper vienam otru ar zālītēm, lai vissīkākās mūsu auguma daļiņas tiktu iekustinātas un tajās apmainītos gaiss – „slimība ārā, veselība iekšā!” Visos aprīļa svētkos dūšīgi ēdam olas, uz galda liekam pankūkas ar biezpienu, kausētu sviestu, cepam cepumus tūtiņas veidā. Aprīļa mēneša piederums – pīti trauki. Istabas rotājam ar mākslīgiem ziediem un putniem, putnu spalvām. Ieraugot pirmo reizi dzērvi, jāmet kūlenis, lai mugura nesāp.

Aprīlis ir arī Jurģu laiks. Latvieši to sauc arī par Ūsiņa laiku, jo augi laiž ūsas, atzarus, cerus, viss sāk zaļot un plaukt. Šajā laikā ir vislabāk pārcelties citā vietā, uz jaunām mājām. Jurģos uz īsu brīdi arī lopiņi jādzen ganībās – veiksmei. Lopus jārumulē, arī pašu saimes ļaudis jāsalaista (un pēc tam jāsabučojas). Kad dzen no kūts lopiņu, zem sliekšņa jānoliek divas krāsotas olas un zāģis ar zobiem uz augšu. Ja kāds lopiņš uzkāps – tas paredzēts vilkam. Jurģos arī saimniece ar slēdzeni lopu baram apiet trīs reizes apkārt, aizslēdz slēdzeni un noliek uz kūts sliekšņa – domās saslēdz tos, lai neskraida un lai vilki netiek. Saimniece govis apkvēpina arī ar Jāņu zālēm, lai ļaunums nemetās un čūskas nedzeļ. Laiks arī cālīšus izlaist. Lai vanags neaiznestu, tad katru jābāž caur bikšu staru vai Jāņu vaiņagu. Zemīti tajā dienā nedrīkst kustināt, zirgiem atpūta – tos mazgā, ķemmē, apkausta (dzelzs rumakus arī jāapkopj). Šajos datumos sākas zirgu pieguļas, lopiņu laišana ganībās ar rumulēšanos, kvēpināšanu, svētku mielastu un gana godināšanu. Saka, ja Jurģos nopeldēsies, tad līdz Gaiziņa kalnam var aizlidot, bet jūs pamēģiniet kaut līdz Zilajam kalnam tikt!

Aprīlī ir arī pirmās vagas jeb Tibertiņa svētki. Tie sākas ar arāju pavadīšanu tīrumā, bet pēc tam notiek zemes aršana, arāju svinīga sagaidīšana un Tibertiņa mielasts. Svētkos vēro arī vēju virzienu. Ja pūš Ziemelis, mazāk augs nezāles. Jārumulē arājiņš, lai pietiktu valgmes zemei un veiksmes visos darbos, zirgi būtu veselīgi un tad arājiņu jānobučo! Mājās saime parasti uzpošas, pie izpušķotiem vārtiem sagaida arājus ar mūziku un rumulēšanos. Tad visi tiek aicināti pie bagātīgi klāta galda – cūkas cepeši ar kāpostiem vai kāpostu zupu, alus, irbenāja ogu ievārījumi, izvilkumi u.c. Ja zeme vēl nav pienācīgi sasilusi, tad veic tikai Lāpdaru – tēlainu lauka aršanu. Saimnieks izar divas, trīs vagas pie mājas (var arī ar lāpstu) un tad saka: „aršanu beidzu”.

Visu mēnesi darbojās Jurģa gadatirgi, kur varēja iegādāties rotājumus, kārumus, iedzert ar sen neredzētiem radiem krūzi brūna alus, pamēļot un papriecāties. Senāk, pirms katra lielā darba cēliena, vispirms kārtīgi nosvinēja svētkus – pielīksmoja, piedziedāja apkārtni, lai augtu labas ražas un lai nebūtu tik smagi jāstrādā. Visu iesāka īstajā laikā, pēc Dabas, Īstenības parauga. Jāatceras uz visiem laikiem, ka Laiks mums audzē labas ražas un nodrošina veselību, bet mēs tikai pieskatām vai nepieskatām sevi un citu dzīvo radību. Mēs esam brīvi, un kas mums to visu liedz darīt pašiem – tagad un tūlīt?!

Regīna Valtenberga
Valmieras muzeja vēsturniece

„Saulīte, kāpdama augstāk, jau modina zemi no miega,
Visu, ko cēlusi bij saltā ziema, tā smiedamās sagrauj.
Stiprās sala blīves un ledi mazpamazām izčākst.”
Putās pārvēršas sniegs, un pēc brīža nekur vairs nav manāms.”
(K.Donelaitis „Gadalaiki”).

Kaut šīs vārsmas tapušās ap 1765 gadu, bet liekas ka nupat sarakstītas. Gadalaiku ritējums stingri pakļauts Visuma, Dabas ritam, pie kura stingri pieturējās mūsu senči un savus vērojumus atstājuši mums.
Ziema mums ir sēklas, kodola, pamatu laiks, bet Pavasaris ir asna, auga laiks. Pavasaris ir kā skaists jaunietis, kuram ir jāaug garīgi un fiziski. Pavasari mēs saistām ar Martu, kaut Ziema atdod savas pārvaldes grožus tikai 21. martā, bet pavasara gaisu sajūtam ātrāk.
Par pavasara laiku spriež pēc ziemas, arī marta mēneša īpašībām: ja cīrulis vītero pirms marta, būs slikts pavasaris (tumšs un lietains), ja marta 1 dienā snieg – vēlu dīgst zāle, vēls pavasaris (skatiet tautas ticējumos vairāk). Sēlijā spriež arī tā: 1. marta diena - pavasaris, 2 diena - vasara, 3 diena- rudens. 1 marts domāts Pavasara slavināšanai, 4. martā svin kovārņu, strazdu dienu.

MARTU sauc dažādos vārdos, ar katru izceļot kādu no mēneša īpašībām – Strazdu, Pūpolu, Sērsnu.
Marts apzīmē daudzuma un gausas dievietes MĀRAS, MARsLinas (tagad Jupiters) ietekmi uz zemes iedzīvotājiem, modina visus pavasara atmodai, jaunai radošai darbībai.
PūpOLU– šie vārdi apzīmē dievietes Dabas atmodu. Šajā laikā atveras pirmie pumpuri – pūpoli. Visi zvaigznāji īstais ATMODAS laiks.</b>.
Strazda vārda nozīme ir sadzīviska, šajā laikā atlido pirmie putni – strazdi, pēc tam viņiem seko pārējie
Sērsnu - apzīmē Ziemas/Pavasara gaisu, kuru visi elpo.

Mūsu platumgrādos debesis martā ir gandrīz tādas pašas kā februārī, izņemot zvaigznāju lēkta laiku. Virs galvas spīd Lielie un Mazie Greizie Rati, ko martā sauc par Arkeli (arka, celt), Arkādi. Adis=Līksmis=Džiugas. Tātad Greizie Rati atver gaisa/āra arku pavasarim. Lietuvā Žemaitijā ir Džiuga kalns, kur iemiesojušies pavasara atmodas jaunumi. Latvijā tāda vieta ir Ķekavā.

WALDmiera (tagad Kasiopeja) pavasara vakaros parādās rietumu pusē. Martā to sauc par JOSTU un šajā laikā WALDmiera veic Sakaru jeb apvienošanās-savienošanās misiju. Ar savu zīmi “W” sargā visus stādus un augus, palīdz visai dzīvai radībai augt, uzplaukt (mēs augam tikai NAKTĪ). Ar jostām zintnieki savieno jaunlaulāto rokas, apsien jaundzimušo. JOSTA mūsos ir draudzības, iecietības, tolerances zīme. Tā JOSTAS zvaigznājs mudina ģimenes, tautu sasaistīties vienā mezglā un būt saskaņā ar dabu un izplatījumu. Martā debesīs Ūsiņa Zirgi ved VEJOŅU ORI (lasiet pasaku “Trīs vēja mezgli”). Februārī tos sauc par MILŽIEM. Martā Ūsiņš jau dod pavēli Dabā dīgt Zelmeņiem/Ūsām: stiprināt tos un laist jaunas atvases. Tiem pašiem zvaigznājiem katrā gadskārtā ir citi vārdi, lai izceltu valdošās īpašības, kas slēpjas katras būtnes dabā. ORE - liels vezums, šī zvaigznāja misija – būt par Atmodas avotu labam garastāvoklim, bērnišķīgam priekam, domu un jūtu lidojumam. Šajā laikā rodas vēlme izrādīt skaistas jūtas tuvākajam draugam. Visas Esības sāk draudzēties, pāroties un vīt ligzdas.

Pavasara OREI ceļu rāda RAGANAS jeb ZINTNIECES/ĀRStes zvaigznājs. Ragana ārstē ar zālītēm, dzīvo ūdeni (kūstošu ledu) un skaņām/vārdiem (dziesmām/vārdošanām). Maza piebilde - braucot caur RAGANU (netālu no Murjāņiem) vai Ragaini (Lietuvā), vienmēr palūdziet Tēvzemei, dzimtai un sev veselību. Varbūt Jūsu apkaimē ir kāds kalniņš vai akmens, kam nosaukumā ir šādas skaņas? Mūsdienās raganu tēli tiek parādīti kā vecas, nesmukas vai arī ļaunas, ka nepatīkami uz tādām skatīties. Kāpēc jāaicina sliktie Lauki? Mūsu ragana ¬- balta, gudra zintniece, skaisti un tīri ģērbta, apbruņojusies ar RAGU/GARU, ārstē=gana mūs un visu dzīvo radību, lai visiem visa ir GANA. Viņas slota – gara=domu lidojuma un Gaisa viļņu rīks. Bija un ir arī ļaunas raganas kaitnieces, bet ar tām mums nav pa ceļam. Ko sauc, tas nāk.

Vakaros mēs arī pūšam ragus, taures, svilpauniekus un sadziedamies ar kaimiņsētām, jo gaiss tik dzidrs, ka vakaros tālu skan. Reizē visi tādā veidā saziedojamies ar Dabu.
Martā ir ļoti daudz svētku. Uzrakstīšu dažus sēļu svētkus, pēc senā kalendāra, kurus jāpasvēta.

Martā 1-2. datumā svin ŪSIŅA VĒJU vai JORES (zaļu pavasara domu lidojuma) svētkus. Sēlijā šos svētkus vēl sauca Xy-Xy-Māras vai Mijas arī par ATARUŅA svētkiem. XY ir Stipru krustvēju mezgls (kā separators), kas Visumā sargā un uztur saskaņu, taisnīgumu. Dienas ir vējainas.

Datumu sauc arī par Qvakse - vista, Qvakse - varde. Padoms: tā kā mūs ik pa laikam biedē ar “putnu gripu”, saimniekiem jāliek vistu kūtī uz palodzes “dzīvu ūdeni” un palielu akmeni, lai šī zvaigznāja spēki pasargātu kūts laukus no slimībām.

7-8. datumā svin Ligzdu vai Savijas, Lāsteku svētkus ar Pūķu laišanu, gaisa pastu, spēlēm un dejām, “vēja dzirnaviņām”, rumulēšanos. Saimnieces lasa akmentiņus veselībai: darina no tiem amuletus, apliek ap puķu dobi, ieliek graudos, putraimos un miltos, lai akmentiņi ar savu lauku atbaidītu kaitēkļus, jo akmens ir Visuma spēku iemiesojums cietā veidā.

13-14. datumā - Pūpolu vai Jūras/Māras zvaigznes svētki, kad šūpojas šūpolēs, dejo, sver kaķi un apsien viņiem kokardes. Ar tām pušķo arī alus kannas, jo kokarde nozīmē enerģētisko vilni. Vīrieši atver vaļā alus mucas, jo sākas jauns Mēnesis. Brūns alus ar baltu putu apzīmē pavasara gaismu uz brūnās zemes, kā arī pavasara atmodu. Tēvi nēsā bērnus QUQRAGĀ vai šūpo uz kājas. Visi apmainās ar dāvanām.

19-22. datumā ir LELLdienu, Ostāru, Welykkeliu, Zaķa, Budelnieka un citos vārdos saukti svētki, ko tagad sauc par Lieldienām un to datums katru gadu mainās, jo svin pēc baznīcas kalendāra. Senie mūsu Leeldienu svētki svinami vienmēr šajā patstāvīgā datumā (pēc senču kalendāra), tāpat kā visi citi svētki, jo mēs esam nometnieku tauta.

Laiks, jeb senatnīgā vārdā Wells (veļas, izveļas, apveļas) modina, budina lellus=kodolus, olas, visus sākumus sistēmu iekšējai pārkārtošanai. Pēc Laika mūsu Radītāja norādes tiek pamodinātas katras Esības talanti, spējas atvērties visā pilnībā (tēlaina domāšana – “…lieldienās šūpli kāru, lai TELlītes barojas”). Tie ir svētki, kas būtiski ietekmē visu gadu. Marta laiks ir arī AUS-TRĪŅas laiks, t.i., Pavasara Līgdieņa laiks.

25-26. datumā – Stārķu, Secības, Kustoņu, Wēwerišu/Cīrulīšu svētki - zemes labumu (pēc secības) modelēšanas datums. Atceros, kā pat vēl kolhozu laikos mūsu ciemā agri no rīta vīri un sievas dziedādami apgāja laukus, pēc tam sanāca kādās mājās paēst svētku brokastis. Saimnieces krāsnī zāļu tiesai karsēja sāli, ko pielika mīklai. Šādus mīklas pikucīšus deva lopiņiem, arī mums. Tās bija zāles pret visām slimībām. Lūdzu izkarsējiet sāli arī jūs, tās būs labas zāles.

Būtu svētīgi savos augļu dārzos šajā datumā (tāpat kā Ziemassvētkos) koku zaros pakarināt sudraba vai sarkanas krāsas pušķīšus/kokardes, lai tās ar savu dyvienu (2/1) sauc no debesīm labvēlīgus E viļņus un rada labu augļu ražu. Ja uzlīst lietus – tā ir zīme, ka mūsu ZIEDS (Ziedojums) ir pieņemts.

Visos marta svētkos daudz jādzied, jādejo, jārumulējas, jāšūpojas, jāizper viens otru ar zālītēm, lai vissīkākās mūsu auguma daļiņas tiktu iekustinātas un tajās apmainītos gaiss. Jāatceras uz visiem laikiem, ka Laiks=Gaiss mums audzē labas ražas un nodrošina veselību, bet mēs tikai pieskatām vai nepieskatām sevi vai arī citu dzīvo radību.

Pavasarī jāvelk drēbes vairāk zaļā un brūnā krāsā (īpašība - zaļot un bruņoties pret slimībām), šalles, apmetņi, plīvojošas lentes. Jādzer sarkanas vai plūmju krāsas dzērieni, jāēd daudz olas un biezpiena ēdieni.

Mūsu baltu dzīvesziņā martā dzimušajiem zvaigznāju un dabas ietekmē piemīt šādas īpašības: tieksme greznoties, izrādīties, izteikta oža visos līmeņos (viņi ir jūtīgi pret smaržām, tādēļ jāsaudzē elpošanas ceļi). Viņi ir apķērīgi, strādīgi, nenogurdināmi, apdāvināti ar dzelzs veselību, pilni dzīvības spēku, devīgi kā pats pavasaris, īsti dabas bērni. Bezgala mīl Tēvzemi. Ģimene un bērni - martiešu vērtību pamats. Viņi sev par nelaimi bērnus var pat par daudz izlutināt. Darbs viņiem sniedz peļņu, turību (slēdz izdevīgus līgumus). Patīk lietišķās zinātnes, mācās tikai dzīvei noderīgo. Taisnīgi, spējīgi turēt vārdu, nemīl lielīties, labāk paliek ēnā, kaut arī ir cienīgas personības. Čakli, akurāti, jūtīgi, prasīgi pret sevi un pārējiem, uzticas citiem. Dzimuši vadoņi, ap viņiem pulcējas domubiedri un citi rosīgi cilvēki, “pasviež” jaunas idejas. Viņu galvenais mērķis - priecāties par DZĪVI, tādēļ būtisks tās papildinājums ir grezna, skaista, sakārtota sadzīve un apkārtne (jāuzmanās no lieliem tēriņiem). Kārumnieki, īpaši garšo saldumi. Viņus nomāc zema tikumiska līmeņa gaisotne, tad viņi kļūst nospiesti, vāji, slimīgi un kaprīzi. Viņi spēj zelt un plaukt tikai augsta līmeņa gaisotnē.

Lai visiem Pavasarī ir Spēks un Veselība!

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste