Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • svaigākā ieraksta laika pēc noklusēšanas
  • pirmā ieraksta laika
  • ierakstu skaita

Pavasari gaidot 1

Saruna 1
Atbildes 0

Senākos laikos

Pie Gaujas. Kazu krāces, 1920 tie gadi.

Viltīgā un nepastāvīgā Gauja arī agrāk bieži vien mainījusi savu virzienu, nesot savus ūdeņus līdz tam neiezīmētos virzienos uz pilsētas kartes. 19. gadsimta 30. un 40. gados, kad „ [..] Gauja pie Valmieras sāk strauji grauzt savu labo krastu, it īpaši augšpus baznīcas, tas uztrauca ne vien apdraudēto namu īpašniekus, bet arī baznīcas un draudzes priekšniekus”. (Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.). Draudīgā ūdens jautājums tiek diskutēts vairākas konventa sēdes: tā, piemēram,1839. gada 28. septembra sēdē, rūpīgi spriests un runāts par „baznīcai no Gaujas puses draudošajām briesmām”. Sēdes dalībnieki nolemj uzklausīt lietpratēju spriedumu šinī lietā. Nākošajā, 16. oktobrī konventa sēdē Liepmuižas īpašnieks Panders ierosinājis, ka „pirms ceļ aizsargmūri pie krācēm, jānoskaidro Gaujas krasta zemes sastāvs zem baznīcas. Ja baznīca stāvot uz māla pamatnes, tad par krasta nogrūšanu nebūtu ko baidīties”. Konventa dalībnieki gan atzinuši, ka „neviens nevar galvot par to, ka baznīca nav apdraudēta. Gaujas strāvu un virzienu varētu grozīt, ceļot pret krācēm dambi, vai arī par jaunu uzvedot akmeņus tur, kur Gauja caur viņu pazušanu savu virzienu mainījusi. Vai arī būtu rokams grāvis caur Valmieras muižai piederīgo Dīvaliņa pussalu, kas Gaujai dotu citu, pilsētai un baznīcai nedraudošu gaitu? ”.

Cik vīru, tik gudru galvu un viedīgu padomu un upes iegrožošanas darbi top par nebeidzamu strīdus objektu vēl nākošos desmit gadus. Beidzot 1850. gadā nolēma sākt pievest akmeņus dambja celšanai un jau tā paša gada maijā, toreizējais baznīcas priekšnieks, Dūķeru muižas īpašnieks Šulcs griežas pie rātskunga, būvuzņēmēja Jakoba Varhūzena – par Gaujas dambja celšanas darbiem.

Ledus iešana Gaujā

Tā bijis, bet visos laikos – pavasaros ar nepacietību vienmēr gaidīta „ledus iešana”. Kā tas noticis, uzzinām kādreizējā valmierieša, Jūlija Ekarta (Julius Wilhelm Albert von Eckardt; 1836-1908) darbā „Vidzemes klusumā”. Viņa atmiņas par Valmieru pirmoreiz iznāca 1867. gada kalendārā „Rigasche Almanach”, bet latviskais tulkojums lasāms Vācu kultūras biedrības izdotajā rakstu krājumā „Senā Valmiera” (1994.). Atšķirīgi laika pārnesē, protams, personāži. Mūsdienu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta brašos vīrus savulaik vienā personā sekmīgi aizvietojis sparīgs un rosīgs vecais „admirālis” jeb vietējais podnieks, „ [..] kurš dzīvoja tieši upes krastā un varēja uzskatāmi nodemonstrēt savas personas neaizvietojamību. Dienu un nakti viņš bija nomodā un pelēkā jakā un trānotos zābakos tērpies, „diriģēja” ledus iešanu, kā arī gādāja par to, lai untumainā straume neaiznestu krastā nokrautās malkas grēdas, un savlaicīgi brīdināja par upes līmeņa strauju celšanos. Kad pēdējais ledus gabals bija nozudis, sākās brīvās pludināšanas laiks, un atkal vecais admirālis bija visu šo darbību vidū, ar savām divām laivām kuģoja pa upi un skaļā balsī uzbrēca plostu vadītājiem zemniekiem, kad tie nevērīgi izdarījās bīstamajā šaurumā pie krācēm, vai koku zagļiem, kas nevarēja atturēties no kārdinājuma un šādā veidā atjaunot savus malkas krājumus. Tādus viņš nesaudzīgi nodeva augstākai instancei – policijas rātskungam un sekretāram. Vakaros viņš ieradās „Musē” (Muse - tolaik pilsētas un tuvējās apkārtnes vāciešu kultūras biedrība un burtiskā tulkojumā nozīmēja „vaļas brīdis” – I.Z.), lai pēc grūtiem amata pienākumiem apsīkušos spēkus atjaunotu ar punša glāzi un vēstītu par veiktajiem varoņdarbiem.”.

Kā cīnījās pret plūdiem

1922. gada pavasaris. Gauja pārbauda tilta izturību.

Uzceļot tiltu 1865. gada rudenī, atkal pievērš uzmanību krācēm. Lai pasargātu tiltu no ledus – ceļ āžus (trīsstūrveida koka izvirzījumus ledus šķelšanai – I. Z.). Pie krācēm pāri Gaujai uzbēra dambi, izveidojot mākslīgo ūdenskritumu, ar kura palīdzību ledu sašķēla mazākos gabalos. 1922. gada pavasara lielie plūdi valmieriešiem atnesa īpaši daudz raižu, jo pamatīgi apgrūtināja pilsētnieku nokļūšanu uz dzelzceļa staciju. Applūdušas daļēji atsevišķos posmos bijušas ne vien Stacijas un Mazās Stacijas ielas, kā arī vēl dažas upei tuvākās ieliņas un dārzi. 1924./1925.g. tika lemts, kā rīkoties, lai tas neatkārtotos un turpmāk atkal neciestu pašvaldības un pilsoņu privātīpašums. 1926. gadā uzbēra jaunu dambi, pa vidu atstājot brīvu ceļu plostiem. Ar laukakmeņiem nostiprināja dambi upes labajā krastā. Darbi notika inženiera Šņores vadībā. Cilvēku roku veidotās Kazu krāces veidoja tā, lai aizturētu Gaujas straumi no pilsētai tuvā labā krasta izgraušanas. Lai to īstenotu, 1929. gada vasarā pilsētas pašvaldība ierīkoja krasta aizsargtačus.

Padomju gados krāces oficiāli dēvēja par Gaujas krācēm. Tikai atmodas sākumā valmierieši atkal sāka lietot veco, Kazu krāču nosaukumu.1986. gadā tur uzcēla airēšanas slaloma bāzi. Gan dambja nostiprināšanai, gan dambja celtniecībai izmantoja laukakmeņus, granti, smiltis. Izcirta krūmus, virsū uzbēra melnzemi un apkārtni apzaļumoja. Ka daba, neskatoties uz ne uz kādiem tehniskiem nodrošinājumiem, var viegli gūt virsroku, - redzējām un piedzīvojām 2010. gada pavasarī, kad gandrīz visa krācīšu ieplaka atradās zem ūdens.

Palu aiznestais

Ar ormani uz staciju. Mazā Stacijas iela 1922. gada pavasarī.

1937. g. izbūvēja pirmo stacionāro kājnieku tiltu pār Rātes upīti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas pašvaldība arī aktīvi meklēja risinājumu jautājumam, kuram gan bija sezonāls raksturs. Gandrīz katru gadu, pavasara plūdos, straujie upītes palu ūdeņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot ūdens straume, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radīja neērtības ne vien tās puses pastāvīgajiem iemītniekiem – burkānciemiešiem, bet arī pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem. Par drošu audzēkņu nokļūšanu mācību vietā raizējās arī netālās divgadīgās lauksaimniecības skolas pārzinis Jānis Ruģēns. Jāprecizē, ka uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Punktu ieilgušajām pilsētas tēvu (domnieku) un skolas pārstāvju diskusijām - būt vai nebūt tiltam, pielika 1931. gada Gaujas bagātīgais pavasara ūdeņu pienesums. Problēmu beidzot veiksmīgi atrisināja, uzceļot koka tiltu no pamatīgi tēstiem baļķiem.
Bet pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados upīte tiek vēl pie diviem jauniem tiltiem! Kā pirmais (1970.) top tilts, kas šo upes krastu atkal savienoja ar tirgus laukumu. Uzceltais (1971.) otrais dzelzsbetona tilts nu deva iespēju valmieriešiem un visiem interesentiem baudīt vietējo pašdarbības kolektīvu, Rīgas aktieru un iemīļoto dziedātāju sniegumu. Vai vienkārši ballēties, uzvelkot labākās kurpes, mērojot visīsāko ceļu uz Kultūras un atpūtas parka brīvdabas estrādi!

Izskaņā

Kā Venēcijā. Ar laivu pārvietojoties 1956. gada pavasarī.

Gaujas plūdu vēsturiskā apskatā godpilnā pirmā vieta noteikti būtu piešķirama 1956. gada pavasara dižplūdiem, kurus vēl tagad atceras gados vecākie Pārgaujas iedzimtie un savulaik rūpkombinātā (no 1960. g. Valmieras mēbeļu kombināta) strādājošie. Ūdens pienesums bijis tik negaidīti dāsns un varens, ka nācās krietni palauzīt galvu, lai bērni tiktu uz skolām, bet sievas un sievasmātes uz slimnīcu, tirgu, veikaliem, u.t.t. Ar garajiem gumijas zābakiem vien nebija līdzēts. Izpalīdzīgākie vīri neliedza izmantot arī savas laivas, lai pilsētnieki nokļūtu līdz Stacijas ielai! Dažs paspējis pat nolūkot sev otro pusīti , iejūtoties pārcēlāja lomā, jo abos Gaujas krastos dzīvojis daudz skaistu meiteņu…

Tāds izrādās bijis Latvijas pavasaris pirms piecdesmit pieciem gadiem. Kāds tas būs šogad? Gaidīsim.

Iespaidīgi. 1956. gada plūdi Pārgaujā. Skats uz kādreizējo Krasta, tagadējo L. Laicena ielu.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi

Pavasari gaidot! 1

Saruna 1
Atbildes 0
„Saulīte, kāpdama augstāk, jau modina zemi no miega,
Visu, ko cēlusi bij saltā ziema, tā smiedamās sagrauj.
Stiprās sala blīves un ledi mazpamazām izčākst.”
Putās pārvēršas sniegs, un pēc brīža nekur vairs nav manāms.”

(K.Donelaitis „Gadalaiki”).
Pavasari gaidot!

Kaut šīs vārsmas tapušās ap 1765 gadu, bet liekas ka nupat sarakstītas. Gadalaiku ritējums stingri pakļauts Visuma, Dabas ritam, pie kura stingri pieturējās mūsu senči un savus vērojumus atstājuši mums.
Ziema mums ir sēklas, kodola, pamatu laiks, bet Pavasaris ir asna, auga laiks. Pavasaris ir kā skaists jaunietis, kuram ir jāaug garīgi un fiziski. Pavasari mēs saistām ar Martu, kaut Ziema atdod savas pārvaldes grožus tikai 21. martā, bet pavasara gaisu sajūtam ātrāk.
Par pavasara laiku spriež pēc ziemas, arī marta mēneša īpašībām: ja cīrulis vītero pirms marta, būs slikts pavasaris (tumšs un lietains), ja marta 1 dienā snieg – vēlu dīgst zāle, vēls pavasaris (skatiet tautas ticējumos vairāk). Sēlijā spriež arī tā: 1. marta diena - pavasaris, 2 diena - vasara, 3 diena- rudens. 1 marts domāts Pavasara slavināšanai, 4. martā svin kovārņu, strazdu dienu.

Pavasari gaidot!

MARTU sauc dažādos vārdos, ar katru izceļot kādu no mēneša īpašībām – Strazdu, Pūpolu, Sērsnu.
Marts apzīmē daudzuma un gausas dievietes MĀRAS, MARsLinas (tagad Jupiters) ietekmi uz zemes iedzīvotājiem, modina visus pavasara atmodai, jaunai radošai darbībai.
PūpOLU– šie vārdi apzīmē dievietes Dabas atmodu. Šajā laikā atveras pirmie pumpuri – pūpoli. Visi zvaigznāji īstais ATMODAS laiks.</b>.
Strazda vārda nozīme ir sadzīviska, šajā laikā atlido pirmie putni – strazdi, pēc tam viņiem seko pārējie
Sērsnu - apzīmē Ziemas/Pavasara gaisu, kuru visi elpo.

Mūsu platumgrādos debesis martā ir gandrīz tādas pašas kā februārī, izņemot zvaigznāju lēkta laiku. Virs galvas spīd Lielie un Mazie Greizie Rati, ko martā sauc par Arkeli (arka, celt), Arkādi. Adis=Līksmis=Džiugas. Tātad Greizie Rati atver gaisa/āra arku pavasarim. Lietuvā Žemaitijā ir Džiuga kalns, kur iemiesojušies pavasara atmodas jaunumi. Latvijā tāda vieta ir Ķekavā.

WALDmiera (tagad Kasiopeja) pavasara vakaros parādās rietumu pusē. Martā to sauc par JOSTU un šajā laikā WALDmiera veic Sakaru jeb apvienošanās-savienošanās misiju. Ar savu zīmi “W” sargā visus stādus un augus, palīdz visai dzīvai radībai augt, uzplaukt (mēs augam tikai NAKTĪ). Ar jostām zintnieki savieno jaunlaulāto rokas, apsien jaundzimušo. JOSTA mūsos ir draudzības, iecietības, tolerances zīme. Tā JOSTAS zvaigznājs mudina ģimenes, tautu sasaistīties vienā mezglā un būt saskaņā ar dabu un izplatījumu. Martā debesīs Ūsiņa Zirgi ved VEJOŅU ORI (lasiet pasaku “Trīs vēja mezgli”). Februārī tos sauc par MILŽIEM. Martā Ūsiņš jau dod pavēli Dabā dīgt Zelmeņiem/Ūsām: stiprināt tos un laist jaunas atvases. Tiem pašiem zvaigznājiem katrā gadskārtā ir citi vārdi, lai izceltu valdošās īpašības, kas slēpjas katras būtnes dabā. ORE - liels vezums, šī zvaigznāja misija – būt par Atmodas avotu labam garastāvoklim, bērnišķīgam priekam, domu un jūtu lidojumam. Šajā laikā rodas vēlme izrādīt skaistas jūtas tuvākajam draugam. Visas Esības sāk draudzēties, pāroties un vīt ligzdas.

Pavasara OREI ceļu rāda RAGANAS jeb ZINTNIECES/ĀRStes zvaigznājs. Ragana ārstē ar zālītēm, dzīvo ūdeni (kūstošu ledu) un skaņām/vārdiem (dziesmām/vārdošanām). Maza piebilde - braucot caur RAGANU (netālu no Murjāņiem) vai Ragaini (Lietuvā), vienmēr palūdziet Tēvzemei, dzimtai un sev veselību. Varbūt Jūsu apkaimē ir kāds kalniņš vai akmens, kam nosaukumā ir šādas skaņas? Mūsdienās raganu tēli tiek parādīti kā vecas, nesmukas vai arī ļaunas, ka nepatīkami uz tādām skatīties. Kāpēc jāaicina sliktie Lauki? Mūsu ragana ¬- balta, gudra zintniece, skaisti un tīri ģērbta, apbruņojusies ar RAGU/GARU, ārstē=gana mūs un visu dzīvo radību, lai visiem visa ir GANA. Viņas slota – gara=domu lidojuma un Gaisa viļņu rīks. Bija un ir arī ļaunas raganas kaitnieces, bet ar tām mums nav pa ceļam. Ko sauc, tas nāk.

Vakaros mēs arī pūšam ragus, taures, svilpauniekus un sadziedamies ar kaimiņsētām, jo gaiss tik dzidrs, ka vakaros tālu skan. Reizē visi tādā veidā saziedojamies ar Dabu.
Martā ir ļoti daudz svētku. Uzrakstīšu dažus sēļu svētkus, pēc senā kalendāra, kurus jāpasvēta.

Martā 1-2. datumā svin ŪSIŅA VĒJU vai JORES (zaļu pavasara domu lidojuma) svētkus. Sēlijā šos svētkus vēl sauca Xy-Xy-Māras vai Mijas arī par ATARUŅA svētkiem. XY ir Stipru krustvēju mezgls (kā separators), kas Visumā sargā un uztur saskaņu, taisnīgumu. Dienas ir vējainas.

Datumu sauc arī par Qvakse - vista, Qvakse - varde. Padoms: tā kā mūs ik pa laikam biedē ar “putnu gripu”, saimniekiem jāliek vistu kūtī uz palodzes “dzīvu ūdeni” un palielu akmeni, lai šī zvaigznāja spēki pasargātu kūts laukus no slimībām.

7-8. datumā svin Ligzdu vai Savijas, Lāsteku svētkus ar Pūķu laišanu, gaisa pastu, spēlēm un dejām, “vēja dzirnaviņām”, rumulēšanos. Saimnieces lasa akmentiņus veselībai: darina no tiem amuletus, apliek ap puķu dobi, ieliek graudos, putraimos un miltos, lai akmentiņi ar savu lauku atbaidītu kaitēkļus, jo akmens ir Visuma spēku iemiesojums cietā veidā.

13-14. datumā - Pūpolu vai Jūras/Māras zvaigznes svētki, kad šūpojas šūpolēs, dejo, sver kaķi un apsien viņiem kokardes. Ar tām pušķo arī alus kannas, jo kokarde nozīmē enerģētisko vilni. Vīrieši atver vaļā alus mucas, jo sākas jauns Mēnesis. Brūns alus ar baltu putu apzīmē pavasara gaismu uz brūnās zemes, kā arī pavasara atmodu. Tēvi nēsā bērnus QUQRAGĀ vai šūpo uz kājas. Visi apmainās ar dāvanām.

Pavasari gaidot!

19-22. datumā ir LELLdienu, Ostāru, Welykkeliu, Zaķa, Budelnieka un citos vārdos saukti svētki, ko tagad sauc par Lieldienām un to datums katru gadu mainās, jo svin pēc baznīcas kalendāra. Senie mūsu Leeldienu svētki svinami vienmēr šajā patstāvīgā datumā (pēc senču kalendāra), tāpat kā visi citi svētki, jo mēs esam nometnieku tauta.

Laiks, jeb senatnīgā vārdā Wells (veļas, izveļas, apveļas) modina, budina lellus=kodolus, olas, visus sākumus sistēmu iekšējai pārkārtošanai. Pēc Laika mūsu Radītāja norādes tiek pamodinātas katras Esības talanti, spējas atvērties visā pilnībā (tēlaina domāšana – “…lieldienās šūpli kāru, lai TELlītes barojas”). Tie ir svētki, kas būtiski ietekmē visu gadu. Marta laiks ir arī AUS-TRĪŅas laiks, t.i., Pavasara Līgdieņa laiks.

25-26. datumā – Stārķu, Secības, Kustoņu, Wēwerišu/Cīrulīšu svētki - zemes labumu (pēc secības) modelēšanas datums. Atceros, kā pat vēl kolhozu laikos mūsu ciemā agri no rīta vīri un sievas dziedādami apgāja laukus, pēc tam sanāca kādās mājās paēst svētku brokastis. Saimnieces krāsnī zāļu tiesai karsēja sāli, ko pielika mīklai. Šādus mīklas pikucīšus deva lopiņiem, arī mums. Tās bija zāles pret visām slimībām. Lūdzu izkarsējiet sāli arī jūs, tās būs labas zāles.

Būtu svētīgi savos augļu dārzos šajā datumā (tāpat kā Ziemassvētkos) koku zaros pakarināt sudraba vai sarkanas krāsas pušķīšus/kokardes, lai tās ar savu dyvienu (2/1) sauc no debesīm labvēlīgus E viļņus un rada labu augļu ražu. Ja uzlīst lietus – tā ir zīme, ka mūsu ZIEDS (Ziedojums) ir pieņemts.

Visos marta svētkos daudz jādzied, jādejo, jārumulējas, jāšūpojas, jāizper viens otru ar zālītēm, lai vissīkākās mūsu auguma daļiņas tiktu iekustinātas un tajās apmainītos gaiss. Jāatceras uz visiem laikiem, ka Laiks=Gaiss mums audzē labas ražas un nodrošina veselību, bet mēs tikai pieskatām vai nepieskatām sevi vai arī citu dzīvo radību.

Pavasarī jāvelk drēbes vairāk zaļā un brūnā krāsā (īpašība - zaļot un bruņoties pret slimībām), šalles, apmetņi, plīvojošas lentes. Jādzer sarkanas vai plūmju krāsas dzērieni, jāēd daudz olas un biezpiena ēdieni.

Mūsu baltu dzīvesziņā martā dzimušajiem zvaigznāju un dabas ietekmē piemīt šādas īpašības: tieksme greznoties, izrādīties, izteikta oža visos līmeņos (viņi ir jūtīgi pret smaržām, tādēļ jāsaudzē elpošanas ceļi). Viņi ir apķērīgi, strādīgi, nenogurdināmi, apdāvināti ar dzelzs veselību, pilni dzīvības spēku, devīgi kā pats pavasaris, īsti dabas bērni. Bezgala mīl Tēvzemi. Ģimene un bērni - martiešu vērtību pamats. Viņi sev par nelaimi bērnus var pat par daudz izlutināt. Darbs viņiem sniedz peļņu, turību (slēdz izdevīgus līgumus). Patīk lietišķās zinātnes, mācās tikai dzīvei noderīgo. Taisnīgi, spējīgi turēt vārdu, nemīl lielīties, labāk paliek ēnā, kaut arī ir cienīgas personības. Čakli, akurāti, jūtīgi, prasīgi pret sevi un pārējiem, uzticas citiem. Dzimuši vadoņi, ap viņiem pulcējas domubiedri un citi rosīgi cilvēki, “pasviež” jaunas idejas. Viņu galvenais mērķis - priecāties par DZĪVI, tādēļ būtisks tās papildinājums ir grezna, skaista, sakārtota sadzīve un apkārtne (jāuzmanās no lieliem tēriņiem). Kārumnieki, īpaši garšo saldumi. Viņus nomāc zema tikumiska līmeņa gaisotne, tad viņi kļūst nospiesti, vāji, slimīgi un kaprīzi. Viņi spēj zelt un plaukt tikai augsta līmeņa gaisotnē.

Lai visiem Pavasarī ir Spēks un Veselība!

Regīna Valtenberga
Valmieras Novadpētniecības muzeja vēstures speciāliste

Pagaidām uz šo ierakstu nav atbilžu.
Tagi