Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • svaigākā ieraksta laika pēc noklusēšanas
  • pirmā ieraksta laika
  • ierakstu skaita

Melnās burtnīcas stāsts 1

Saruna 1
Atbildes 0

Valmieras amatnieku biedrības Celtniecības amatu sekcijas protokoli (1937. – 1942. gads

Valmieras muzejā pavisam nesen nonācis interesants Valmieras vēstures avots – Celtniecības amatu sekcijas sēžu protokoli rokrakstā, kas kalpos kā vērtīgs papildinājums šobrīd apkopotajai informācijai par amatnieku biedrības darbu un biedriem 20. gs. 30. gadu nogalē. Neliela, tumša, bet laika zoba balinātā burtnīca sevī slēpj ziņas par Celtniecības amatu sekcijas darbu laikā no 1937. gada 25. maija, kad tā dibināta Valmieras amatnieku biedrības paspārnē, līdz 1942. gada 15. aprīlim. Redzams, ka dažas lapas klades beigās iztrūkst, bet nav nosakāms, vai tajās vēl bijis kas rakstīts. Vērtīgais ieguvums visus padomju okupācijas gadus glabājās pie skursteņslaucītāja amata meistara Jāņa Voldemāra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pēc tēva aiziešanas viņsaulē, dāvinājusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktīvs, 20. gs. 20. gadu sākumā mācījies jaundibinātajā Valmieras mūzikas skolā, 30. gados muzicējis Valmieras latviešu biedrības simfoniskajā orķestrī un 30. gadu beigās aktīvi darbojies Valmieras amatnieku biedrībā. Bijis ilggadējs Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības skursteņslaucītājs, savu amatu strādājis līdz pat sirmam vecumam, bet atmodas laikā iestājies par amatnieku biedrības atjaunošanu. Kāda viņa sūtīta pastkarte sievai 1941. gada 6. augustā ilustrē skursteņslaucītāja dzīvi un darbu. Ikdiena Altenbergam pagāja, braukājot ar divriteni lielus attālumus. Pastkartē viņš uztraucas par sievas veselību, par ko Voldemāra meita atceras, ka māte patiešām daudz slimojusi. „[..] šodien nobraucu Matīšos. Rīt braukšu uz Vecati, tad uz Braslavu un tad uz Vilzēniem. Ja netikšu cauri šonedēļ Ozolos un Dikļos, tad būs jāpaliek uz jaunnedēļu. Ja tev klājas grūti, pieņem kādu cilvēku, kas pie tevis padežūrē[..]”

Valmieras Latviešu biedrības simfoniskais orķestris nepilnā sastāvā, 1937.g. J. V. Altenbergs 1. rindā 3. no kreisās

Kopumā 23 Celtniecības amatu sekcijas sēžu Protokoli iedzīvina Valmieras vēsturi Latvijas vēstures kontekstā gan atspoguļojot Valmieras amatnieku biedrības darbu, gan personību nozīmi biedrības darbībā. Rakstītajā ir labi saskatāmi arī Latvijas politiskās vēsturi pagrieziena punkti 1930. un 40. gadu mijā.

“Jaunlozes” mājas celtniecība Naukšēnu pagastā amatnieka A. Tetera vadībā, ap 1930. gadu

1937. gada 25. maija vakarā Valmieras amatnieku biedrības telpās Gaujas ielā 6 notika Celtniecības sekcijas dibināšanas sēde. Tajā piedalījās 8 amatnieki: mūrnieks Pēteris Vecgailis, podnieks Pēteris Apinis, skursteņslaucītājs Voldemārs Altenbergs, mūrnieks Jānis Kaņepe, podnieks Augusts Rozenbergs, skārdnieks Vilis Rudzītis, podnieks Jānis Šķerbergs un skursteņslaucītājs Aleksis Johansons. Ar 5 balsīm par sekcijas vecāko ievēlēja Pēteri Vecgaili (1882-1944), bet par vietnieku ar sešām balsīm Pēteri Apini (Par Apini lasiet š.g. 25. marta Valmierietī). Vienbalsīgi par sekretāru tika izvirzīts un izvēlēts Aleksis Johansons, kurš darbojās arī visas amatnieku biedrības valdē. Pēc 1936. gada 9. jūlijā pieņemtā „Likuma par rūpniecības un amatniecības uzņēmumiem”, celtniecības kategorijā ietilpa visi augstāk uzskaitīti amatu pārstāvji, kā arī jumiķi, daiļkrāsotāji, krāsotāji u.c.

Krāsotāju brigāde Valmieras amatnieku biedrības vadītāja Jāņa Ziediņa (1896.-1980.) (melnā uzvalkā) vadībā krāso Trikātas pamatskolu 1939.g. 16.septembrī

Sekcijas sanāksmēs galvenokārt apsprieda biedrības valdes lēmumus, Latvijas Amatniecības kameras (turpmāk LAK) piesūtītos apkārtrakstus, kā arī lēma par jaunu biedru uzņemšanu. Spriežot pēc protokolētā, par galveno kritēriju uzņemšanai biedrībā kalpoja tas, vai kāds no sekcijas biedriem pretendentu pazina un zināja viņa amata prasmes. Protams, sanāksmēs tika apspriesti arī biedrības iekšēji organizatoriskie jautājumi, piemēram, atzīmēts, ka Altenbergs aizrāda biedriem, ka sarīkojumos vajadzētu aktīvāk piedalīties ar darba rokām, vai vismaz nosūtīt kādu savā vietā, ja paši netiek.
1938. gada pavasarī notika ikgadējās sekcijas vecākā pārvēlēšanas, kurā bez pretenzijām atkal vadītāja vietu ieņēma Vecgailis, kura mūrnieka kompetence Valmierā netika apšaubīta, jo viņš bija ilggadējs amatnieku biedrības biedrs kopš 1923. gada vēl pirms biedrību reformas. Viņam piederēja savs mūrniecības uzņēmums jau 16 gadus. Lai disciplinētu sekcijas biedrus, Vecgailis ierosināja, ka visiem, kas neattaisnoti kavēs sekcijas sēdes, būs jāmaksā soda nauda 1 lats. Par soda nemaksāšanu tika draudēts ar biedra kartes neizsniegšana nākamajam gadam. Sekcijas ietvaros tika lemts, ka sēdes notiks 4 reizes gadā, ik pa trim mēnešiem, bet realitātē tikšanās notika nedaudz biežāk. Atbalstot LAK ieceri veidot papildskolas, uz mācībām Valmierā pieteicās 8 sekcijas biedri. Ik gadu amatnieki tika aicināti pieteikties uz žurnāla Amatnieks abonementu par 5 latiem gadā. Žurnāls iznāca no 1936. līdz 1940. gadam LAK paspārnē. Svarīgs sekcijas darba pienākums bija sadarbības veicināšana ar pašvaldībām un citām biedrībām amatnieku biedrībai ietilpstošā darbības rajonā, lai tās izmantotu tikai amatnieku biedrības biedru pakalpojumus. Tādā veidā tika vecināta amatnieku stāšanās biedrībā, centralizēti koordinēts darbs un tika uzskatīts, ka tā var izvairīties no pašdarbības. Svarīgs arguments bija kvalitātes nodrošināšanu.1939. gada sākumā amatnieku biedrības valde nolēma, ka diplomētie meistari Celtniecības amatu sekcijā būs vienīgie, kas drīkst pieņemt zeļļu un meistaru pārbaudījumus: mūrnieks Pēteris Vecgailis, podnieki Jānis Lūsiņš, un Pēteris Apinis, Skursteņslaucītājs Altenbergs, Jānis un Aleksis Johansoni.

LAK izdota Amata mācekļu apmācības atļauja Pēterim Vecgailim 1940. gadā (VlNM 44.899/2)

Būtiskas izmaiņas biedrības iekšējā struktūrā tika pieņemtas 1939.g. 12. marta sēdē, kad sekcijas valde nolēma lūgt visas biedrības valdi nodalīt atsevišķās sekcijās mūrniekus, podniekus un namdarus, balsoties uz biedrības statūtiem. Tas tika darīts tādēļ, ka LAK spiediena rezultātā laikā no 1937. līdz 1939. gadam biedrībā iestājās daudz amatnieku, līdz ar to nācās veidot šaurākas sekcijas. Atsevišķu mūrnieku sekciju dibināja 1939. gada 16. aprīlī un par tās vadītāju ar 17 balsīm atkal ievēlēja Vecgaili, par vietnieku Indriķi Drusku, bet par rakstvedi Eduardu Grigori. Celtniecības sekcijā palika namdari un podnieki(podiņu krāšņu mūrnieki u.tml.)
Tajā pašā dienā pārvēlēja arī Celtniecības sekcijas valdi. Par vadītāju kļuva Jānis Šķerbergs (1889-1980), viņa vietnieks namdaris Pēteris Krauklis, bet rakstvedis joprojām Vilis Rudzītis. 1939. gada 11. jūnija sēdē tika atcelta soda nauda par kavēšanu, bet nolēma iekasēt no visiem sekcijas locekļiem 0,50 Ls sekcijas rakstu un izziņošanas vajadzībām. No 23 klātesošajiem tika iekasēts Ls 11,50. Sekcija arī saziedoja 43.88 latus biedrības mēbeļu iegādei, ko nodeva biedrības sekretāram Johansonam.
1939.g. 23. jūlijā notika paplašinātā mūrnieku un celtnieku sekcijas sēde. To vadīja Valmieras amatnieku biedrības priekšnieks Jānis Ziediņš. Sankāksmes tēma bija amatnieku dienas izpeļņa, par kuru interesējas LAK. Tika protokolēts, ka vidējā dienas izpeļņa mūrniekam ir 5 – 7 lati, bet namdariem 4 – 6 lati. Dalībnieku galvenais secinājums: „Amatnieku trūkums uz laukiem nebūtu, ja būvdarbus varētu regulāri sadalīt, bet lauksaimnieki parasti liek izvest būvdarbus tieši vasaras vidū”.
Nerunājot par LAK un amatnieku biedrību reorganizāciju, kas bija Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma radītas struktūras, sēžu protokolos atrodama atsauce uz 30. gadu otrās puses raksturīgo tautsaimniecības problēmu, kad trūka darbaspēks laukos. Pēc LAK 1939. gada 10. augusta apkārtraksta par vēlamu amatnieku piedalīšanos lauku darbos, notika sekcijas sēde, kurā amatnieki kategoriski noraidīja savas iespējas piedalīties lauku darbos. To pamatoja ar to, ka pašiem jāpalīdz radiniekiem un paziņām, kā arī paši esot lauku īpašnieki, kam jāstrādā, tāpēc neesot laika piedalīties talkā, kuras laiks pat nav precīzi noteikts. Oficiāli tas tika noformulēts tā: „Ņemot vērā, ka sekcijas biedri ir lielā Celtniecības laikmeta darba darītāji ikdienā, kuri visur ir ļoti steidzoši, lūdz valdi viņus atbrīvot no šī apsveicamā pasākuma, bet neatsakās dot vajadzīgās darba rokas ziemā, kad amatniekiem ir brīvs laiks.” Jāatgādina lasītājiem, ka vairākas celtnes, ar ko Valmiera lepojas šodien, patiešām ir celts 20. gs. 30. gadu beigās jeb t.s. Ulmaņa celtniecības laikmetā. Tādas ir, piemēram, tagadējā pašvaldības ēka, Vidzemes apgabaltiesa, Valmieras 5. vidusskola, Valmieras Viestura vidusskola u.c.

"Ulmaņa celtniecības laikmeta" ēka. 1939. gadā Valmieras komercskola ieguva jaunu ēku, tagad šai ēkā darbojas Valmieras 5. vidusskola

1939. gada 5. novembra sēdē viens pamatjautājums bija petrolejas deficīts. Sākoties karam Eiropā, arī Latvija saskārās ar nopietnām ekonomiskām problēmām un importa preču deficītu. 1940. gada sākumā notika ziedojumu vākšanu Valsts aizsardzības fondam. Petroleju normēja un izsniedza tikai amatniekiem ar kartēm vai amatnieku meistara diplomiem. Tika izdots rīkojums, ka visi amatnieki turpmāk būtu tikai biedrības biedri. Biedru vidū notika pārrunas par notikumiem laukos. Daži biedri uzsvēra, ka bieži vien celtnieki neievēro noteikumus un likumus, bet ceļ lielas būves bez meistara diploma un zināšanām, tādejādi uzveļot atbildību pašam ēkas saimniekam, kas nav diplomēti būvamatnieki. Interesanti, ka protokols atspoguļo vēl vienu Ulmaņa režīma beigu fāzes tendenci sabiedrībā. Šķerbergs paziņoja, ka ar Iekšlietu ministrijas atļauju viņš maina uzvārdu un turpmāk viņš būs Avots. (1939. gada 21. decembrī ministru kabinets pieņēma „Likumu par uzvārdu maiņu”, kura 1. panta 3. punkts noteica, ka vārdu var mainīt pamatojoties uz to, ka uzvārds neatbilst cilvēka tautībai.) 1940. g. 31. martā atkal notika sekcijas vecākā pārvēlēšanas, kur Avotu (Šķerbergu) pārvēlēja par vecāko, Kraukli par vietnieku, bet Rudzīti par rakstvedi.
Lasot 1940. gada 11. jūlija sēdes protokolu, jūtama spēcīga PSRS okupācijas varas ēna. Sēdi vadīja vietnieks Krauklis. Bez atsauces par to, kur palicis Avots, jau atkal tika vēlēta jauna valde. Sēdē piedalās kāds J. Zaļaiskalns (iespējams galdnieks Jānis Zaļaiskalns, amatnieku biedrības biedrs), kurš nolasīja ziņojumu par pārmaiņām valstī un amatnieku stāvokļa uzlabošanos. Par priekšnieku tiek ievēlēts tas pats Zaļaiskalns, bet par vietnieku Sietnieks, kurš jau iepriekš vairākkārt neveiksmīgi kandidēja uz priekšnieka posteni. Par sekretāru un rakstvedi atkal atstāja Rudzīti. Tālāk seko atsauce uz Latvijas vēsturē daudz pētītajām Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanām, kurās piedalījās tikai viens saraksts. Celtniecības amatu sekcijas sēdes protokolā rakstīts šādi: „I. Zaļaiskalns ienes priekšlikumu visiem sekcijas biedriem Saeimas vēlēšanās piedalīties par Darba tautas bloku. Šo priekšlikumu vienbalsīgi pieņem.” (Citātā izmantotais vārda „par” izcēlums nav raksta autora, bet gan oriģinālā protokolā izcelts, kas norāda uz nepārprotamu politiski ideoloģisko spiedienu sekcijas sēdē.)
Nākošais Celtniecības amatu sekcijas protokols fiksēts tikai 1942. gada 12. februārī, vācu okupācijas laikā. 1941. gada 17. oktobrī Reihskomisārs H. Loze izdeva „Rīkojumu par amatniecības, sīkrūpniecības un mazumtirdzniecības jaunizveidošanu”, kas bija neefektīvas nacionalizēto uzņēmumu darbības ietekmēts lēmums. Kad vācu okupācija Latvijā pārņēma iepriekš padomju varas nacionalizētos uzņēmumus, primārais mērķis bija nodrošināt rūpnieciskās darbības turpināšanu. Tomēr drīz vien nācās secināt, ka darba ražība ir slikta, jo vietējie iedzīvotāji gribēja atgūt sev atņemtos uzņēmumus. Tika nozīmēti atsevišķi pilnvarotie, kas bija atbildīgi par amatniecības uzņēmumiem, bet vērtēšanas komisijas noteica uzņēmumu vērtību, par kādu tie varēja tikt atpirkti. Saimniecības politika 1942., 43. gadā bija vērsta uz maksimālu produkcijas ieguvi vācu armijas apgādei, bet vietējiem iedzīvotājiem izdevīgi noteikumi un likumi tika izdoti tikai tāpēc, lai iegūtu nepieciešamo uzticību un kaut nelielu atbalstu. Attiecībā uz izglītības politiku 1941. gada 21. jūlija instrukcijā tika norādīts, ka nav jākavē amatniecības skolu un tehnisko mācību iestāžu darbība.
Ja iepriekš Celtniecības sekcijas sapulces notika Gaujas ielā, kara laikā Jurģa ielā 10. Piedalījās 11 biedri. Sēdi Vadīja vietnieks Krauklis, protokolē joprojām sekcijai uzticīgais Rudzītis. Tiek apspriestas iespējas piedalīties vācu varas pakļautībā esošās Latvijas saimniecības kameras (Amatniecības galvenās daļas) rīkotajos papildskolas kursos, uz ko amatnieki atsaucas pozitīvi. Amatnieku vispārīgām zināšanas kursam pieteicās Altenbergs un A. Marovskis. Vēl daži pieteicās Metāla apstrādāšanas kursam un Būvniecības kursam. Latvijas saimniecības kamera arī pārzināja amatnieku kartes un izsniedza diplomus.
Pēdējais ieraksts burtnīcā fiksēts 1942. gada 15. aprīlī. Atzīmēts, ka sēdi vada pirms okupācijas sekcijas vecākais Avots, bet piedalījās 8 biedri. Sekcijas vecākais nolasīja jaunos noteikumus un izpildīšanas kārtību, par ko gan sīkāk nekas netika minēts un, tika uzņemti jauni biedri, kas interesanti, ka arī kara laikā. Svarīgākais sēdes punkts – amatpersonu pārvēlēšana. Par sekcijas vecāko vienbalsīgi ievēlēja skursteņslaucītāja amata meistaru Voldemāru Altenbergu, par vietnieku skārdnieku Augustu Jumiķi, bet par sekretāru ievēlēja jau bijušo sekretāru, skārdnieku Vili Rudzīti. Protokola beigās Altenberga un Rudzīša paraksti.
Ar to tad arī beidzas melnās burtnīcas stāsts, it kā aprauti un bez nobeiguma. Bet tas ir saprotams, jo, ņemot vērā tā brīža vispārējo situāciju kara plosītajā Latvijā, iespējams, ka Celtniecības amatu sekcijas sēdes vairs noturēt nebija iespējams.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Publikācijā izmantoti
Valmieras muzeja fotoattēli
un krājuma materiāli