Sign in
Sign up
Zurbu – a worldwide network of local history websites
About Zurbu
Sort by

Izdzīvoju, lai atgrieztos 1

Topic 1
Replies 0
  1. Romāns Dūnis
Dūņu ģimene. Jānis un Emma Dūņi ar dēliem Romānu (pa labi) un Jāni (pa kreisi) 1930.gada 20.janvārī.

Mana stāsta varonis šoreiz ir vecākajai valmieriešu paaudzei labi zināmais tipogrāfijas īpašnieka, grāmatu izdevēja Jāņa Dūņa vecākais dēls Romāns Dūnis jeb Dūņu Romāns. Draugu dēvēts arī par Dūnīti. Neliela auguma. Smalkjūtīgs, inteliģents. Ar viņu pirmo reizi tikāmies 1988. gada pavasarī, kad veidoju izstādi par vietējām izdevniecībām. Nelielajā V. Baloža ielas dzīvoklītī pārskatījām nedaudzās saglabātās tēva tipogrāfijā izdotās grāmatas un fotogrāfijas. Uz manu jautājumu, kuru klusām biju uzdevusi, kā trauslajam pusaudzim izdevās izdzīvot skarbajā Sibīrijā, atbilde skanēja: tur pavadītie gadi sākotnēji šķita kā izaicinājums, pat kā piedzīvojums… Norunājām vairākas stundas, vienojoties, ka nākotnē taps izstāde, kura būs veltīta tēva Jāņa (1891 – 1943) un tēva brāļa Kārļa (1889 – 1942), grāmatu veikala un izdevniecības īpašnieka Cēsīs, piemiņai. Solījumu izpildīju 1995. gada maijā. Izstādes atklāšanā ar raksta autori, tolaik Valmieras novadpētniecības muzeja vecāko zinātnisko līdzstrādnieci, atmiņās par Dūņu dzimtas likteņiem dalījās abi Jāņi Dūņa dēli: jau pieminētais Romāns (dzimis 1925. gadā) un Jānis (dzimis 1927. gadā).

Uz Rīgas ielas Nr. 21. Pa labi - Jāņa Dūņa grāmatu veikals. Foto 1930 tie gadi. Drīz vien tā vietā būs jaunais Dūņu nams.

Pateicoties Cēsu mākslas un vēstures muzeja kolēģu, Romāna Dūņa un vairāku vietējo privāto kolekcionāru atsaucībai, apmeklētāji varēja aplūkot 463 Valmierā un Cēsīs iespiestās mācību grāmatas, daiļliteratūras romānus, laikrakstus, skolēnu apliecības un dienasgrāmatas, mājas un kantora reģistra grāmatas, dažādu izmēru un krāsu apsveikumu un skatu atklātnes, afišas, kalendārus, brošūras, galda kartes, ielūgumus, kino biļetes u.c. sīkdrukas darbus.

TĒVU VAIRS NEREDZĒJU

"Tēvs līdz 1940. gada jūlijam bija tipogrāfijas īpašnieks, grāmatu izdevējs Valmierā. Īpašumus nacionalizēja, bet pašu atstāja par grāmatnīcas vadītāju. Pavasarī tikko uzceltā nama Rīgas ielā 21. (mūsdienās Nr. 9. – preciz. I.Z.) apakšējā stāvā ierīkoja grāmatu veikalu, kurā ar brāli pavadījām daudzas stundas. Veikalā par pārdevēju strādāja arī mūsu mammīte Emma Dūnis. Pienāca 1941. gada jūnijs.

Vēl skolnieks. Valmieras Valsts ģimnāzijas reālklases audzēkņi 1940. gada maijā. Pēdējā rindā 2. no labās Romāns Dūnis. Nākamajā mācību gadā viņu no skolas izslēdza kā pretpadomju elementu.

Tēvs atgriezās no darba un teica, ka kādus vedīs uz Sibīriju. Viņš neko neesot noziedzies, bet, ja vedīs, tad viņu vienu pašu. Pēdējā naktī klausījāmies BBC vācu valodā. Atceros, ka diktors vairākkārt teica, ka pēc nedēļas sāksies karš. Tajā naktī “draugi” bija klāt. Tēvs mani pamodināja: “Dēls, jābrauc!” Brālītis vēl gulēja. Tēvu apsargāja latviešu miliči. Viens pat palīdzēja saiņot mantas. Pa māju staigāja milicis ādas jakā. Nevienu no viņiem pēc uzvārda un skata nepazinu. Mūs no mājas (no Kazarmu ielas 6, kur tolaik Dūņi dzīvoja – preciz.) atveda līdz pilsētas centram. Braucām tālāk uz Valmieras staciju. Aizrestotajā vagonā priekšā jau bija tirgotāju Pūkas, Martinsona un Trēziņa kundzes ar bērniem. Pamazām veda klāt apcietinātos no apkārtējiem pagastiem. Vīriešus ielika uzreiz atsevišķā vagonā. Galā būšot kopā. Nākošā dienā braucām uz Cēsīm. Vagonā cilvēki daudz dziedāja. Braucām cauri Ieriķiem, Gulbenei, Daugavpilij. Tur atkabināja vīriešu vagonus. Tēvu nekad vairs neredzējām…

Mūsu vilciens šķērsoja robežu. Lija lietus. Pēc dažām dienām, jau esot Bigosovā, uzzinājām, ka sācies karš. Patiešām – garām brauca garumgari ešaloni. Nonācām Ačinskā. Nelielā pilsētelē ar dažām ielām, tukšām noliktavām, kurām apkārt sēta. Priekšā mums jau agrāk izvestie poļi, ebreji. Bija atbraukuši vervētāji no rajona kolhoziem. Sievietes ar mazākiem bērniem, pusaudžus, sadzina liellaivā. Kuģojām lejup pa Čulimas upi līdz Birjusovai. Visus ņēma uzskaitē, liekot parakstīt bumāgu (papīru – tulk. no krievu val.), ka nebēgsim… Uz kurieni? Svešā zemē? Nezinot krievu valodu? Nē, tolaik tas likās neticami… Pēc ilga un nogurdinoša gājiena divu dienu garumā, nonācām Ustjkureiskā. Tur bija bāze sāls pārstrādei. Un, vēl. Tur kļuvu par zvejnieku! Darbs nebija viegls, taču netrūka arī romantikas. Bērnībā, lasot romānus par indiāņiem, nevarēju iedomāties, ka dzīvē satikšu kādu no Sibīrijas iedzimtajiem – evenkiem. Viņi, mūs, latviešus, iemācīja ķert zivis pēc viņu cilts paražām. Zivju bija ļoti daudz un labas, varēju nopelnīt pats un palīdzēt ar kādu mazumiņu mammai un brālim. Zivis un maize bija vienmēr, taču par kartupeļiem, olām un pienu nācās aizmirst. 1945. gada pavasarī, no zivju ķērāja pārtapu par rēķinvedi, jo mani aizsūtīja mācīties uz Kansku!”

ŠAMAŅA SPĒKA VĀRDI

Dīvala mežā. Abās pusēs redzamas dusošās lauvas savulaik atvestas no izsoles Mārcienas muižā. Līdz 1945./46.g. atradušas Dūņa mājā Jāņparkā, Kazarmu ielā. Foto 1957.g

„Jutu, ka jālaiž atpakaļ uz Latviju. Tiku līdz Krasnojarskai. Biļete bija, bet nelaida iekšā vagonā. Braucu uz buferiem, līdz sanāca ielavīties vagonā. Ačinskā gaidīju vilcienu līdz Novosibirskai. Taču tālāk netiku… Pilsētiņā satiku latviešus. Bez mūsu tautiešiem tajā dzīvoja izsūtītie kalmiki, Volgas vācieši, somi. Ar draugu no Cēsīm sākām funktierēt, ka jānokļūst cietumā. Lai nodomu īstenotu, uzspridzinājām krāsni kā „Skroderdienās”… Piesprieda gadu, nosūtot uz Igarkas cietumu. Tur es simulēju tuberkulozi, un mani rudenī sūtīja apārstēties uz dienvidiem. Nonācu invalīdu lēģerī “Kāča”. Tur paveicās, jo ārsts bija latvietis, rakstnieks Vilis Derums. Nosēdēju savu gadu, un man izdeva zīmi braukšanai līdz Latvijai (1947. gada jūnijā – preciz.). Braucu ar vilcienu. Novosibirskā izdevās dabūt biļeti līdz Maskavai. Iebraucot Rīgā, uz ielas, kā aizdomīgu personu, saķēra, liekot 24 stundu laikā atstāt pilsētu. Tajā pašā vakarā atbraucu uz Valmieru pie vecāsmātes. Strādāju ceļa darbos, mācījos vakarskolā.

1949. gadā atkal arestēja: nosēdēju desmit mēnešus Valmieras cietumā. Piesprieda 5 gadus par bēgšanu. Pārsūdzēju, pamatojot, ka man ir oficiāli dokumenti no Iekšlietu ministrijas, un, ka varu braukt uz Valmieru. Sodu noņēma. Atstāja vien izsūtīšanas pantu. Tad pa etapu Stolipina vagonā (šeit domāts īpaši aprīkoti vagoni ieslodzīto transportēšanai – preciz. I.Z.) mani pārsūtīja uz Maskavu un tālāk pa etapu uz Krasnojarsku.”

ZĪLNIEKS UN ZELTA MEKLĒTAJS

Dūņu ģimenes dzīvojamā māja Kazarmu ielā 8. 2005. gada ziemā. Foto I. Bivalovs.

1950. /1951. gada ziemā Romāns atsēž dažus mēnešus Kanskas cietumā. Viņu atbrīvo un nosūta piespiedu darbā uz Tasejevas kolhozu. Algā 500 grami maizes dienā un divi kilogrami zirņu mēnesī. Lai piepelnītu klāt kādu rubli, viņš kļūst par zīlnieku… Veiksmīgi zīlē ar paša uzzīmētajām un izgatavotajām kārtīm, jo arī krievu sievietes vēlējās uzzināt par nākamā dzīvesbiedra nodomiem vai tieši pretēji, "izvest skaidros ūdeņos" blēdīgo kavalieri, kuram, iespējams, šādas motivācijas trūka. Ziemeļos joprojām dzīvo māte Emma Dūnis ar jaunāko no dēliem - Jāni. Romāns iegūst atļauju pamest savu līdzšinējo dzīvesvietu, lai pārceltos abiem tuvāk un sāk strādāt par zelta meklētāju ekspedīcijā. Pats jokoja: "Zeltu tur neredzēju. Vien skaloja un sijāja krastu". – "Rudenī ierados Kanskā, tur ziemā zāģēju malku lidostas ēdnīcai. Nākamajā pavasarī atkal iekārtojos dzelzceļa projektēšanas ekspedīcijā. Biju liellaivas vadītājs. Bija jāved pa krācēm degviela. Strādāju Kanskā, braucu ar zirgiem, strādāju uz lauka un mežā pie malkas. Darba nevairījos un ūdens, protams, arī ne… Man divas reizes šamanis teica, ka esmu laimīgs cilvēks!" (No R. Dūņa intervijas Dzintrai Gekai, grāmatā "Sibīrijas bērni", I. sēj., 2007.g.).

ATPAKAĻ DZIMTENĒ

Romāns Dūnis. Viens no pēdējiem viņa fotouzņēmumiem. Foto 2006.g.

Taujājot par vēlmi atgriezties, Romāns mūsu 1988. gada sarunā atzina, ka tas bijis pārdomāts un izsvērts lēmums. Nebija jau slikti tur, ironiski viņš toreiz piebilda: "Par kreisi notirgotu kāpostu naudu nopirku fotoaparātu. Sāku fotografēt pasēm. Taisīju tā, lai visi būtu apmierināti un pasūtījumu netrūktu. Tā, palēnām iekrājot, es nopirku māju. Atbrauca māte un brālis. Dzīvojām. Apprecējos, piedzima meita." Turuhanskā Romāns iepazinās ar jauniņo, glīto frizierīti Nataļju Ļifantjevu. Draudzība pārrauga nopietnākās jūtās un 1955. gada 20. maijā, tieši Romāna 30. dzimšanas dienā, svinēja kāzas. 1957. gadā piedzima Nellija. Tiek nolemts uz gadu atlikt atgriešanos Latvijā. Jaunā ģimenīte dzimtenē ierodas nākošajā - 1958. gada vasarā. Valmierā Nataļja friziere, bet Romāns dažādos amatos: 9. rajona ekspluatācijas ceļu daļā, Komunālajā trestā, ECT Valmieras Pārvietojamā Mehanizētajā kolonā. Vēlāk, jau būdams pensionārs ar 126 gadu (!!!) Sibīrijā nopelnīto darba stāžu, daudz pūļu veltīja atgūtajam tēva namam Kazarmu ielā. Un, lai gan Romāna starp mums jau nav vairāk kā desmit gadu (viņa mūžs pārtrūka 2007. gada 24. oktobrī), stāsts par Dūņu dzimtu turpinās.

Atjaunots elegantais dzimtas nams Kazarmu ielā. Meita Nellija rūpējas par vectēva celto namu Rīgas ielā, kurā pirms 80 gadiem atklāja plašu grāmatu un rakstāmlietu tirgotavu.

Skaista. Skats uz namu Rīgas ielā Nr.9., tā saucamo Dūņa māju. A. Caunes foto. 2007.g.septembris.

Romāna lepnums – mazdēliņš Pēterītis (dzimis 1992.g.) nu jau kļuvis par rīdzinieku un pēc vēstures studijām strādā Rīgas Motormuzejā. Nodibinājis ģimeni. Un, vēl. Romānam Dūnim šogad 95, bet Sibīrijā nomocītājam Jānim Dūnim būs vienmēr tikai 52. Pieminēsim!

Lai pieminētu. Pasākuma «Tipogrāfijas stāsti. Izdevējs Jānis Dūnis» dalībnieki Valmieras Integrētajā bibliotēkā, 2018. gada 24. martā. 1.r. (ar ziediem) Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa un Romāna Dūņa meita Nellija Dūne,

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja