Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Kozlovu dzimta
  2. Marta Alberinga
  3. Spāņu dejas
  4. Valmieras Goda pilsone
Kazlovu dzimta ap 1909. - 1910. gadu. 1. rindā no labās māte Kristīne Kazlova ar Martu klēpī; 2. rindā vidū vecaistēvs Kārlis Kazlovs; 3. rindā vidū tēvs Jānis Kazlovs, pa labi tēvabrālis Kārlis.

Marta Kazlova-Alberinga dzimusi Valmierā Jāņa un Kristīnes Kazlovu ģimenē. Kazlavu dzimta nāk no Valmieras apkaimes. Vectēvs Kārlis Kocēnu muižā bija mucinieks, vēlāk pārcēlās uz Valmieru, kur netālu no pareizticīgas baznīcas uzbūvēja savu māju. Tur arī piedzima Martiņa.

Marta Alberinga 1928. gadā. Valmierā.

1909. gadā Marta mācījās Valmieras pamatskolā, vēlāk Rīgas baleta skolā pie A. Fjodorovas un B. Vīgneres. Mīlestība uz deju Martai sākās jau bērnībā, redzot toreiz ievērojamās baletdejotājas Elvīras Rones priekšnesumu Valmierā. Māte viņas velmi dejot sākumā neatbalstīja, bet vēlāk piekrita meitas izvēlei. Mācoties Beatrises Vīgneres studijā Rīgā, skolotāja ieteica Martai pievērsties tieši spāņu dejām. 1933. gadā Marta Alberinga ieprecējās slavenajā Alberingu dzimtā. Viņas vīra krusttēvs Arturs Alberings bija Latvijas vairākkārtējais Zemkopības ministrs un Ministru prezidents. 1937.gadā Marta Alberinga devās uz Franciju, lai mācītos pie slavenajiem spāņu deju pasniedzējiem Vinsenta Eskudero, Terezīnas un Deherēras. Martas Alberingas pirmais solodeju vakars notika 1940. gada 12. februārī Rīgas Latviešu biedrības namā kopā ar baletdejotāju Arvīdu Ozoliņu.

Komponists Volfgangs Dārziņš par šo koncertu rakstīja:
„Marta Alberinga, redzams, visai rūpīgi studējusi spāņu dejas tradīcijas. Māksliniece teicami pārzina spāņu dejas formu, labi pārvalda ārējo tehniku. Jāatzīmē viņas izkoptā kastanjetu spēle, papēžu piesitienu māka, ”knipju” tehnika. Viņas dejojums būtu jo pārliecinošāks, ja saskatītu tajā vairāk artistiskas dzirksts.”

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Tieši artistiska dzirksts vēlākajās uzstāšanās bija nevainojama un aizraujoša! “Balto un garo rišu šlepi meistarīgi viņa izvadīja “Fandango”. “Habanērā” Marta sauca – nāciet dejojiet visi, tas ir skaisti!.. Deju “Flamenko” varēja skatīties un skatīties balto rišu mirgojumu dēļ… Visu Martas deju karaliene bija “Korrida”. Tā bija uzvara pār tumšajiem spēkiem, taču visvairāk pārsteidza Martiņas stāja pēc uzvaras – tas bija īsts triumfs,” tā savās atmiņas rakstīja Ausma Lēmane, sporta deju trenere no Liepājas teātra laikiem.

Pirms kara Martai izdevās sniegt tikai dažus koncertus. “Vairāki mani solo vakari bija arī Kauņā, kur mani fotografēja slavenais latvietis Kārlis Bauls. Tās ir manas labākās fotogrāfijas, tamdēļ vienmēr liku tās uz savām afišām.”

Studija K. Baulas, Kauņa

Kara laikā māksliniece sniedza koncertus latviešu karavīriem frontē un viņai izveidojās draudzīgas attiecības ar Latvijā izvietotās spāņu Zilās divīzijas karavīriem, kuri Martu dievināja. Pēckara gados Marta Alberinga bija Liepājas muzikālā teātra soliste, horeogrāfe un mākslinieciskā vadītāja, bet viņas vīrs Valfrīds Alberings spēlēja Liepājas simfoniskajā orķestrī. 1946. gadā Marta piedalījās estrādes mākslinieku konkursā Maskavā, kur saņēma laureātes diplomu. Pēc atgriešanās Rīgā viņa sāka strādāt Latvijas Valsts filharmonijā. Sekoja uzstāšanās dažādās Padomju Savienības pilsētās, bet nekad neizdevās apmeklēt ārzemes.

Kopā ar dejotāju Mahmudu Esambajevu, Maskavā, 1959. gads.

“Man ir bijis daudz partneru. Ar Osvaldu Lēmani dejojām divas dejas. Tad ar Viktoru Ozoliņu. Ar Gunāru Ilziņu daudz braukājām pa bijušo Padomju Savienību. Maskavā dejoju ar Lielā teātra solistu Georgu Tarabanovu. Ar Aleksandru Lembergu mēs bieži uzstājāmies kopā…divus gadus kopā ar Esambajevu: viņš dejoja savas indiešu dejas, bet es spāņu. Iestudējām arī abi kopā vairākas spāņu dejas, piemēram, ‘’Bulerias’’. Kad abi iznācām uz skatuves, izskatījās vareni – vienmēr visa zāle sajūsmā kliedza, un mēs bisējām.”

M. Alberingas koncertturnejas notika pa visu plašo Padomju Savienību. Viņa uzstājās gan Vorkutas zelta raktuvēs, gan Maskavas Lielajā teātrī: “Mums katru vakaru koncerti dažādos fabriku klubos, dārzos. Publika ir ļoti nesavaldīga, nāk uz garderobi paskatīties uz čigānieti. Kad koncerta beigās visi sanākam uz skatuves, no skatītāju puses atskan nemitīgi kliedzieni: “Samoi lučšei ciganke-pašai labākai čigānietei”

Māksliniece (sēž) pēc autovadītāja tiesību iegūšanas, 1933. g.
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Marta Alberinga viena no pirmajām Latvijas sievietēm, kurai kopš 1933.gada bija auto vadīšanas tiesības. “Pati pie sava auto tiku 1951. gadā. Manu “Pobedu” pazina visi, vēl tagad atceros tās numuru. Kopu to un mīlēju. Kā lai to nemīlētu, ja ar to izbraukāju krustu šķērsu pa visu Latviju, dodoties uz koncertiem un visu trupu un smagos čemodānus vadājot.”

Aktīvu koncertdarbību dejotāja beidza, kad saslima viņas māte. Tomēr līdz 1962. g. pāris reizes Marta Alberinga uzstājas dažos koncertos Latvijā. Daudzi viņu atrunāja no pārsteidzīga soļa, bet meita nolēma ziedoties mātes kopšanai. Kopš Martas Alberingas atvadīšanās no skatuves, neviens spāņu dejas izpildītājs Latvijā tik emocionāli un profesionāli vairs nav dejojis. “Nemaldīšos, ja teikšu, ka spāņu dejā var izdzīvot dzīvi, nemaz nesaprotot valodu. Šīs tautas dejas kultūra stādāma augstāk par visām citām tautu dejām. Pasakainais krāšņums raisījās liegi dejotā “Serenādē”, elegances skaistums atklājās dejā ar lielo sombrero “Tango”, kuru Martai vienmēr nācās atkārtot… ”, tā Ausma Lēmane.

Valfrīda Alberinga 50 gadu jubileja. No labās jubilārs, vidū E. Tons, M. Alberinga un vīra māsa Rasma, 1956. g.

Martas un vīra Valfrīda Alberingu vaļasprieks bija mākslas priekšmetu kolekcionēšana. “Pie tā, ka sākām kolekcionēt, ir vainīgs Alberings. Manam vīram bija talants gan zīmēšanā, gan mūzikā. Viss sākās ar Jāņa Tīdemaņa gleznu “Osta Francijā”, ko Alberings tajā gadā, kad apprecējāmies, nopirka par simts latiem.” Daļa Martas un Valfrīda Alberingu 30. – 40. gadu sākumā kolekcijas tika zaudētas kara laikā. Aktīvā kolekcionēšana atsākās 50. gados, kad Martas Alberingas augstie koncertu honorāri ļāva iegādāties ļoti augstvērtīgus mākslas priekšmetus, mēbeles, gleznas. Tomēr intensīva krājuma papildināšana apstājās, līdzko viņa pārtrauca koncertdarbību. Noteicējs mākslas priekšmetu izvēlē bija V. Alberings, kuram šajā jomā bija zināšanas un gaume.

Martas Alberingas portrets, mākslinieks Valdemārs Tone.

Slaveno, skaisto dejotāju gleznojuši tikpat slaveni tā laika mākslinieki: “Mani gleznojuši vai veidojuši skulptūrā septiņpadsmit mākslinieki. Pirmais bija Jānis Vecrumba. Mani portretēja arī Jānis Roberts Tilbergs, Konrāds Ubāns, Ērika Romāne, Džemma Skulme, Ludolfs Liberts…”

1995.gadā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā Alberingai veltīto izstādi apmeklēja spāņu dejotāji. Viņi bija bezgala iepriecināti, ka Latvijā mīt cilvēks, kurš visu savu dzīvi ir popularizējis viņu dejas un kastaņešu spēli. Nākošajā gadā sekoja Spānijas valdības ielūgums apmeklēt Spāniju. Šis bija Martas Alberingas pirmais ceļojums uz sen ilgoto sapņu zemi.

Barselonā ar Valmieras muzeja direktori Mirdzu Salnīti

Šo braucienu viņa uzskatīja par sava mūža lielāko balvu. “Kad lidojām pāri Spānijas robežai, Marta Alberinga sāka spēlēt kastaņetes. Spāņi slepus lūrēja, kas to dara. Šodien kastaņetes spēlē vairs tikai retais, tie, kuri mācās flamenko skolās. Ja kāds ārzemnieks to dara, tas viņiem liekas kā viens no pasaules brīnumiem.” M. Alberingas mūža darbs novērtēts ar Spānijas Goda ordeni (1996) un viņas vārds ir ierakstīts Spānijas kultūras Goda grāmatā.

Māksliniece un Valmieras pilsētas mērs M. Kučinskis, 1998. g.

Marta Alberinga 1998. gadā apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Kopš 2001. gada viņa ir savas dzimtās pilsētas Valmieras Goda pilsone.

Domādama par lielās mākslas priekšmetu kolekcijas un arhīva likteni, Marta Alberinga 1999. g. savā 90 gadu jubilejā uzdāvināja gadiem krātās kolekcijas daļu Valmieras Novadpētniecības muzejam, bet pārējo – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. 2004. gadā Valmieras Novadpētniecības muzejā tika atklāta M. Alberingai veltīta ekspozīcija “Nu mājās nāku…”. To apmeklējuši daudzi Latvijas un ārvalstu viesi.

Marta Alberinga savas kolekcijas vidū pirms nodošanas muzejiem ap 1999. gadu.

2002. gadā klājā nāca vēsturnieka Māra Branča grāmata par latviešu slavenāko spāņu deju dejotāju un kolekcionāri, kas visu savu mākslas priekšmetu kolekciju uzdāvinājusi Latvijas muzejiem, – par Martu Alberingu. Viņas vēstītais dzīvesstāsts lasītājam atklāj interesantu, asprātīgu, stipru, devīgu personību.Tekstu caurvij Māra Branča atsauces uz Martas Alberingas minētajiem notikumiem un cilvēkiem, kas ļauj grāmatai tapt arī par pastarpinātu ieskatu 20. gadsimta vēsturē. Ka raksta autors Māris Brancis.:“Dejotāja Marta Alberinga pieder pie tiem cilvēkiem, kuri kaldināja savu likteni. Viņu vadījusi mērķtiecība, stipra griba un neiedomājama neatlaidība. Viņa dzīvoja tikai dejā.”

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Ikdienas dzīvē Martas Alberingas mīlestība piederēja dārzam un īpaši putniem un kaķiem, daudzi aprūpēti, baroti gan mājas, gan vietās, kurās Marta apmeklēja.

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100

Martas Alberingas vēlme bija atgriezties dzimtajā Valmierā, pēdējo mūža gadu viņa mīlēta un aprūpēta pavadīja Valmieras pansionātā. 2005. gadā 13. decembrī Valmierā 96 gadu vecumā spāņu deju dejotāja Marta Alberinga guldīta zemes klēpī Valmieras Centra kapos, blakus savējiem.

Muzejā darbinieki, īpaši bijusī muzeja direktore Mirdza Salnīte, Matilda Kravale, ilggadējas Martas kopējas Rīgā un Valmierā Ārija Pakere un šā raksta autore, bija bieži mākslinieces ciemiņi. Ar direktores Ivetas Blūmas gādību algoti kopēji Martas Alberingas dzimtas kapiem Valmierā. Muzeja darbinieki Muzejā dienās ar ziediem atceras savējo labvēli, Valmieras meiteni - Martu Alberingu. Mākslinieces atstātais mantojums ir apskatāms Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzeja ekspozīcijā. Te redzama vērtīgākā daļa no vairāk nekā 1500 Martas Alberingas uzdāvinātajiem priekšmetiem. To vidū latviešu gleznotāju Jaņa Rozentāla, Jāņa Valtera un Kārļa Hūna gleznas, Latvijas, Vācijas, Francijas un Krievijas porcelāna un stikla izstrādājumi, mēbeles, rotaslietas, sadzīves priekšmeti, vēdekļi, fotogrāfijas un deju tērpi.

Valmieras Novadpētniecības muzejs un Valmieras pilsēta pateicība M. Alberingai par atstāto mantojumu.
Dzimtā pilsēta saņēma vairāk kā 800 priekšmetu:
- 17 gleznas un akvareļi,
- 131 porcelāna un fajansa priekšmeti,
- 16 stikla un vara trauki,
- 126 modes un koncerta tērpi, rotaslietas u.c.
- 39 A. Alberinga memoriālie priekšmeti, dokumenti un fotogrāfijas,
- 111 M. Alberingas dokumenti un fotogrāfijas.
- grāmatas Valmieras integrētajai bibliotēkai un muzeja lasītavai

Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100
Novadniecei, spāņu deju izpildītājai Martai Alberingai – 100