Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc

Nams ar vēsturi 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Ruģēns
  2. Rātsnams
  3. Uksenšerns
  4. Ulpe
„Lai kas tu būtu, padomniek, ieejot rātsnamā izpildīt savu pienākumu, atstāj aiz durvīm savu privāto dzīvi un tās vajadzības, dusmas, netaisnību, naidīgumu, savtību, draudzību, vēlmi izpatikt; pakļauj sevi un savas vajadzības kopienas vajadzībām, jo, kāds tu esi pret citiem – taisnīgs vai netaisnīgs, - tu stāvēsi Dievišķās tiesas priekšā”
Uzraksts virs rātes zāles durvīm Tallinas rātsnamā

Sākums

Valmieras vēstures ritējums laika gaitā bijis ļoti mainīgs. Pārticība miera gados mijusies ar postu un iznīcību daudzajos karos. 14. gadsimtā, (1323.) dokumentos pirmo reizi tiek minēta pilsētas pārvalde rāte ar vienu birģermeistaru un četriem palīgiem rātskungiem, sekretāru un bendi. Salīdzinot ar mūsdienu Eiropas Savienības tirdzniecības iespējām, būdama Hanzas savienības locekle no 1365. gada, jau komunicējusi ar Krievu zemēm un daļu Eiropas. Minētajā savienībā tolaik ietilpa ne tikai īstās, balsstiesīgās pilsētas, bet arī nelielās pilsētiņas, baudot visas lielo tirdzniecības pilsētu priekšrocības. Ordeņa piešķirtās Rīgas tiesības, kā arī tirdznieciskie sakari ar Pleskavu un Novgorodu, igauņu Tērbatu un Rēveli, Pērnavu un Vīlandi veicināja ekonomisko uzplaukumu. Interesanti būtu „ceļojot laikā” un uzzināt, - tieši kur pulcējās rātskungi, pilsētas viesi un svešzemju tirgotāji? Vācbaltu literāts Vilhelms Heine savā darbā „Piezīmes Valmieras vēsturei” (Rīga,1893.) uzskaitījis no 1374. līdz 1468. gadam gandrīz divus desmitus rātskungu, tomēr precīzu ziņu par rātsnama celšanas gadu un plānojumu viduslaikos, nav.

Mūros ieskautais un nezināmais

Kopš dibināšanas Valmierai, līdzīgi kā citām senākajām viduslaiku pilsētām visapkārt bija mūri ar sargtorņiem un vārtiem, kas veda laukā uz galvenajiem ceļiem. Mūru uzturēšana pilsētas drošības labā prasīja ne vien daudz pūļu, bet maksāja arī naudu, kuras gan, visbiežāk pilsētas rātes kasē nemaz nebija. Turklāt, 16. gs. otrajā pusē, uzlabojoties šaujamieročiem, vecie pilsētas mūri nespēja garantēt vajadzīgo drošību. Zviedru valdība (1622.) piešķīra Valmieru Akselam Uksenšernam ar noteikumu, ka „viņam jānocietina pilsēta un jāuztur garnizons”. Turpmākajos 60 gados uz rietumiem no pils vārtiem tika iemērīta apmēram 300 x 300 m liela teritorija nelielai pilsētiņai. Nosprausti regulāri kvartāli ar taisnām ielām un uzcelti jauni nocietinājumi, kurus vēl pastiprināja ar sešiem bastioniem. Vērienīgie paplašināšanās pasākumi ne vien pārveidoja Valmieru, bet arī ietekmēja tās izaugsmi.

Apskatīt karti
Valmieras plāns 1797. gadā. Rātsnams (R) – tirgus laukumā stūrī, tagadējā teātra administrācijas korpusa vietā.

Lai gan zināms, ka toreizējais pilsētas īpašnieks Uksenšerna pēc 1622. gada arī atjaunojis rāti ar birģermeistaru un četriem rātskungiem, joprojām nav atrastas precīzas ziņas par rātsnama atrašanās vietu arī zviedru laikos. Pētniece Irēna Bākule izvirzījusi pieņēmumu, ka „ [..] iespējams, ka rātsnams nodedzis 1689. gada lielajā ugunsgrēkā vai gājis bojā 1702. gadā krievu uzbrukuma laikā. Tomēr arī 1688. gada plāna paskaidrojumos rātsnams nav minēts. Pirmo reizi rātsnams parādīts 1797. gada Valmieras plānā – tas atradies pretim Sīmaņa baznīcai, tirgus laukuma un Pēterburgas ielas stūrī. 20. gadsimta 30. gados fotoattēlos redzama vienstāva koka ēka, kurai ir augsti virspamati un augsts divslīpju kārniņu jumts ar nošļaupumiem galos. Rātsnams sastāvējis no lielākās pamatēkas un ar piebūvi pievienotas mazākas ēkas. Pamatēka bija būvēta simetriska – ieejas durvis atradās uz galvenās ass, bet katrā durvju pusē bija trīs logi; ārdurvju vērtnes ar rokoko stila rotājumiem [..]”(Rātsnami Latvijas pilsētās –Zinātne, 2001.)

Pašā viducī

VECAIS RĀTSNAMS 1920. to gadu beigās.

Patiešām, pēdējā rātsnama adrese, gadus simts atpakaļ, būtu bijusi uz kuvēra (vēstules I.Z.) rakstāma kā Pēterpils iela 3. Nams atradās parocīgā un ērtā vietā, pašā pilsētas viducī, tirgus laukuma malā. Ir zināms, ka savulaik, pamatojoties uz pilsētas valdes 1791. gada 19. augusta lēmumu, īpašums zemesgrāmatā reģistrēts ar reģistra Nr. 2. Pirmās Latvijas valsts laikā, 1920. tos gados, mainījās valdes nama oficiālā adrese - Lāčplēša iela 3. Bet vislielākās pārmaiņas sagaidīja pašu veco rātsnamu, jo 1926. gadā, speciāli pilsētas pašvaldības vajadzībām, tika pārbūvēts bijušais Dr. G. Apiņa nams Rīgas ielā 33. Tam uzcēla otro stāvu, iekārtoja telpas pārvaldei un ierīkoja sēžu zāli 250 personām. Taupīja un naudu pašvaldības budžetā skaitīja arī tolaik, jo kopējās izmaksas nepārsniedza plānotos trīsdesmit tūkstošus - Ls. 28.000. Kāpēc bija jāpārceļas uz jaunām telpām? Esošais rātsnams administrācijas vajadzībām vairs neatbilda. Bija nepieciešamas jaunas un laikmetīgas telpas. Bez tam, toreizējā pilsētas pašvaldība nemaz neslēpa viedokli, kuru atbalstīja arī daudzi no valmieriešiem, ka vecais nams ir morāli novecojis un ir „ kā kauna traips jaunās un plaukstošās Latvijas apriņķa pilsētas statusam”. Protams, ka bija tomēr nedaudz žēl šķirties no tik pierastā un vairākās valmieriešu paaudzēs tik ļoti sarastā vecā nama. Te vairākās paaudzēs „iegrāmatots listēs” katrs Valmieras pilsonis, sākot no dzimšanas un izsvītrots no iedzīvotāju reģistra, ja bija devies tālākā ceļā Dieva mierā… 1930. gados bijušā rātsnama telpās darbojās Putniņa mehāniskās darbnīcas.

1970. gadā šajā vietā uzcēla Leona Paegles Valsts drāmas teātra jauno korpusu, bet izrādās, ka rātsnams tomēr palicis „iemūžināts” saistībā ar kreisstiesas tulku un norakstītāju (apriņķa tiesas rakstvedi) Jāni Ruģēnu (1817.-1876.).

Taisnību meklējot

Viens no Ruģēna niknākiem ienaidniekiem bijis rātskungs Prāmss. Pēc dažām vecajam dziesminiekam nodarītām pārestībām no rātskunga puses, kādu rītu, kad tas, kā parasti, cienīgi gājis uz rātes namu, Ruģēns sagaidījis Prāmsu uz tirgus laukuma. Kad Prāms cienīgi tuvojies Ruģēnam, tas noliecies rakņājies saslauku čupā. –„Ko jūs, Ruģēn, tur meklē? ”Prāmss jautā rakņātājam. „Taisnību, cienīgs, žēlīgs lielskungs. Tikai taisnību,” dziesminieks godbijīgi atbild un turpina rakņāties. Par tik bezkaunīgo atbildēšanu rātskungs dusmās sācis kliegt un saucis pēc bruģu tiesas sulaiņa, kas toreiz izpildīja arī Valmieras pilsētas policista vietu. Vācu kungs dodas uz rātes pusi, bet piesauktais likumu sargātājs Jēkabs nu strauji tuvojies taisnības meklētājam. [..] „Tas palēkdamies laiž uz dzirnavu tiltiņa pusi. Aiz tiltiņa, ticis pagasta robežās, Ruģēns atgriezies sabāž rokas bikšu kabatās un, izgāzis krūtis, smejas par ķērāju”.

Mērkaķis rātes namā

Otrs Ruģēna ienaidnieks bijis kreistiesas arhivārs Ulpe. Kādu rītu Ruģēns uz tirgus laukuma saticis kādu dūšīgu lauku veci. –„Paklau, onkul, vai tu negribi redzēt mērkaķi? Īstu?” Uzrunātais atbildējis, ka grib gan „Sen neesmu viņu redzējis, bet cik tā špāse maksā?”. –„Ko nu nieku maksā,” Ruģēns mierinājis. „Par rubli brīv` arī pakaitināt.” –„Nu labi, es paņemšu arī pātagu līdzi.”. Vecais atstājis ratos sievu, bet pātagu paņēmis līdzi. Ruģēns ievedis ziņkārīgo dzīvnieku mīļotāju, izstāstot, - kā ieiet un mērkaķi atrast. Vecais, pātagas kātu saujā spiezdams, iegājis kancelejā, kur patiešām sēdējis pats Ulpe. Ar izspiedušos zodu, pliku zemu pieri un košu vīriešu rotu - kupliem matiem pakausī. Večuks ar smīnu raugās „zvērā”. Tas atkal ļoti izbrīnījies raugās ienācējā… Pārsteigts, jo pieradis pie zemnieku godbijības, arhivārs, pār brilli lūrēdams, jautājis, ko šim vajagot. „Gluži kā cilvēks!” vecais nobrīnījies. „Un runā! Jāpakaitina!”. Nu ņiprais večuks apmulsušo rātes darbinieku sāk bakstīt ar pātagas kātu. „Ko, tu, lop`, dar`?” - Ulpe iesaucies un uzlēcis kājās. „Tas cilvēk` ir traks!”- „Ej nu, mērkaķi! Par rubli varu tevi pakaitināt,” „Ņerr - ņerr.” Parādi zobus!”. Protams, ka tūliņ un nekavējoties aktīvais dabas draugs arestēts. Izprašņājot, atklājies, ka pie vainas, protams, ir atkal Ruģēns, kas „[..] kā jau visos bīstamos momentos, jau pārceļojis pār tiltiņu pagasta teritorijā”.

Rātslaukums

REVOLŪCIJAS VĒJOS. Rātslaukumā 1917. gada aprīlī – ar sarkanbaltsarkano karogu un prasībām pēc miera, darba un maizes.

Joprojām - pilsētas sirds. Pie Sīmaņa baznīcas un Valmieras Domes ēkas. Vienmēr sakopts. Tas kļuvis atkal ne vien par pilsētas centrālo laukumu, bet arī par iecienītu atpūtas vietu ar dažāda rakstura pasākumiem un Jaunā gada sagaidīšanu. Gadsimti un kari vairākkārt mainījuši gan tā izskatu, gan funkcijas. Pie „špriču mājas” mundieros svinīgajās parādēs maršējuši pažarnieki. Ar un bez ūsām, spožām ķiverēm un daiļo dāmu sajūsmas skatu pavadīti! Vīzīgos un lepnos vācu kungus, Pirmā Pasaules kara laikā, 1917. gadā nomainīja skarbi vīri, kas atkal prasīja taisnību - „izbeigt karu un piešķirt zemi”, bet 1920. gada 18. novembrī Rātslaukumā, pie pilsētas valdes ēkas, Latvijas valsts otrajā dzimšanas dienā valmieriešus uzrunāja toreizējais pilsētas galva Alberts Ziediņš. 1940. g. agrākās ugunsdzēsēju depo ēkas vietā, laukuma ārmalā uzcēla modernu divstāvu viesnīcu „Tērvete” ārvalstu tūristiem, kas dotos uz vasaras olimpiskajām spēlēm Helsinkos.

Pēc 2. Pasaules kara viesnīcai, nu jau ar nosaukumu „Gauja”, klāt piebūvēja (1965.) trešo stāvu. Vidējās paaudzes valmierieši noteikti atcerēsies 70.-80. gados populāro kafejnīcu „Sīmanīti”. Divatā vai kopā ar draugiem iemalkot tasi kafijas un nobaudīt leģendārās „Vecrīgas” kūciņas kāroja ikkatrs! Mūsdienās Rātslaukumā, rudenī (oktobrī) atkal notiek ikgadējais Simjūda gadatirgus. Gadsimtos mērāma vēsture arī kādreizējiem mazajiem iknedēļas tirgiem; no viduslaikiem līdz pat 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem (1936.) rātslaukums – to tradicionālā norises vieta. Neskatoties uz lielķibeli, labi apmeklēts bija Ziemassvētku tirdziņš, kurā piedalījās amatnieki, dažādu rokdarbu tirgotāji un gluži kā senākajos laikos, gaisā vējoja kanēļa un piparkūku smarža. Bet, ko nu vairs par ziemu, gaidīsim pavasari!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Putriņas 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Brēža
  2. Gaujas kauss
  3. Putriņas
  4. Putter
  5. Pāvils Rozītis
  6. Spēka vītols
  7. Uksenšerns
  8. Valmieras puikas

Gaujas krastā

Lielā Rīgas ceļa kreisajā pusē, līdz pat Gaujai, vēl pirms gadiem simts, bija izvietojušās Valmieras pilsētai piederošās mājas: Ceļajēris, Ērmanis, Lācars, Putriņas un Brēža. Katra ar savu vēsturi un stāstu. Viszināmākā no tām – pēdējā, Brēža, kurā jau 17. gs. atradās skola – izvietota rijā. Ar to saistās Valmieras novada latviešu izglītības pirmsākumi, bet no (1844.) savu vēsturi un gadus skaita tā pēctecis, kādreizējais draudzes skolas nams (līdz 1929.). Daudzus gadus vēlāk, vecais nams atdzima (1984.) un te atkal sāka skanēt bērnu balsis. Mūsdienās Mākslas vidusskola, Valdemāra Baloža ielā 5.

Bet šoreiz stāsts ne par skolu, bet par Brēžu tuvākajām kaimiņmājām – Putriņām vai Putter, kā dēvētas jau tālajos zviedru laikos. Uz senās zemes arī divas īpašas vietas spēka un ticības gūšanai. Svētais vītols un Veselības avots!

Iz vēstures

Paejot pārdesmit soļus lejup uz Gaujas pusi pa nelielo Mākslinieku ieliņu, tā izbeidzas. Tālāk ceļš ievijas Putriņu mežā. Pastaigājoties, droši vien retais sev uzdod jautājumu - kāpēc tik neierasts nosaukums? Putra kā pārticības simbols? Par labu tādam skaidrojumam varētu liecināt vēl saglabājusies paruna „putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā”, jo tīrumi, neskatoties uz upes tuvumu un smilšaino augsni, vienmēr devuši pietiekami ražas, lai sātīgo virumu varētu baudīt ne vien rītā, bet arī palaunadzī. Jāteic, ka valmierieši naski uz īpašu vietvārdu došanu. Kur vēl citviet Latvijā atrodams Burkānu ciems (sāka veidoties toreizējā pilsētas nomalē no 1926. g. uz agrākajām Valmiermuižas zemēm) un Banāni (daudzdzīvokļu māju mikrorajons L. Laicena ielā, Pārgaujā 1970. gados)?

Putriņu vietvārda vēsturiskā izcelsme visticamāk saistīta ar pirmo zemes īpašnieku. Septiņpadsmitajā gadsimtā piešķirta Valmieras garnizona ieroču meistaram Kasparam Puteram; Putter saucās ne vien pašas mājas, bet arī tuvējā apkārtne. Ar laiku nosaukums kļuva ierastāks un labskanīgāks zemnieka ausij, un abas blakus esošās mājas baznīcas grāmatās rakstītas kā „Kalna Putra” un „Lejas Putra”, bet vēlāk, vienkārši – Putra (Putriņ Putriņas). No paaudzes paaudzē valmierieši tā arī dēvē mežu Gaujas krastā, pie minētajām mājām.

Spēka vītols

Vēl viena no versijām vietas nosaukumam radusies saistībā ar kulta vietu Putru / Putriņu leju, nepilnus 3 kilometrus no Valmieras. Šeit vēl 19. gadsimta 60. gados bijis apskatāms milzīgs (9 - 10 m apkārtmērā) vītols un avotiņš. Apkārtējie iedzīvotāji ticējuši, ka tie abi spēj dziedināt slimības un atvairīt ļaunumu, tālab vītolam ziedoja putraimus (no tā cēlies vietas nosaukums). Ap dižkoku sēja dzīparus, lika tā pakājē vilnu, lupatiņas un pat naudu! Tāda dabas spēku pielūgšana, protams, nepalika neredzama vietējai luterāņu baznīcai un „[..] Bīskaps Valters, toreiz Valmieras mācītājs, kas šādā ziedošanā bij` slepeni noskatījies, uzaicināja vītolu nocirst un sadedzināt. Viņam atbildēja, kas to darīšot, pērkons nosperšot un neviens šā darba neuzņēmās. Tad viņš pats koku aizcirta un aizdedzināja . Divi jaunāki vītoli Gaujas krastā, arī avotiņš gravā pie Putriņu mājām vēl ir atrodams [..]” (Balodis V.D. Valmiera. Vēsturisks apcerējums ar kartēm, skatiem un Valmieras privilēģijām. 1911.)

Pie Rātes tiesas

1782. gada pavasarī, īsi pirms Lieldienām, „Lejas Putru” saimniekam Mārcim jāmēro ceļš uz Valmieru. Tiesā ierodas vēl divi liecinieki. „Zviedru” saimniece Maže un nabagu mājā dzīvojošais Ansis. Visiem trim „jādod liecības” par Brēžām. Izsauktie tikuši sīki jo sīki izprašņāti un bijis jāatbild uz sekojošajiem jautājumiem: pirmkārt, vai dzirdēts, ka „Brēžas” uz 1681. gadu, bijusi pilsoņu zeme un tās lielums sasniedzis tikai 1/8 arkla? Otrkārt, vai pēc 1729. gada „sastāvējusi zem mācītāja muižas”? Treškārt, vecais skolotājs Sēliešu Jānis klausījis pilsētas burmeistara Svorkeļa pēcnācējiem jeb Kokmuižas kungam Anhornam fon Hartvisam? Visi trīs liecinieki vienbalsīgi zvērējuši, ka „nezin neko par to, ka uz Brēžas zemes skolotājs būtu jel kādas klaušas pildījis vai naudā un graudā ko devis Kokmuižai”[..]”

Putriņu un Brēžu māju saiešanas un draudzība ar laiku paput, un pārtrūkst pavisam, kad draudzes skolas skolotāja Brēžu Pētera dēls, arī skolotājs, Mārtiņš Gotlībs (Martin Gottlieb Brehβe; 1778 - 1833) 1817. gadā apprecas otrreiz. Jaunā sieviņa Ģertrūde Klementīne Spelg (Gertruhdt Clementihn Spelch; 1788 - 1833) sevi skaita par piederīgu augstākai kārtai. Iedomas par smalkāku izcelsmi un „vācisko būšanu” ne bez pamata. Ilgāku laiku Klementīne dzīvojusi pie Liepas muižas īpašnieces, baroneses Ģertrūdes fon Boijes. Gluži bez abpusējas ietekmes tomēr kaimiņu būšana nepalika, jo skolas solā ābeces gudrības labprāt apguva vairāku paaudžu mazie Putras, bet no 1824. gada Mārča dēls Dāvis sevi turpmāk visos kārtības ruļļos liek rakstīt tikpat labskanīgā famīlijā (uzvārdā) – Grünling!

Svešzemnieki aiz Putriņu priedēm

Vai zinājāt, ka augstie zemes pakalni labajā pusē pie tagadējās akciju sabiedrības „Valmieras piens” un televīzijas retranslācijas torņa, ir agrākie Piņņu kalni? Par to, kas atvedis finnus (Finne - soms) uz Vidzemi un, kur tie dzīvojuši, lasāms jau pieminētajā draudzes skolas skolotāja Valdemāra Dāvida Baloža (1848 - 1918) darbā: „[..} Kad zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs bij` Vidzemei iekarojis, tad viņš Valmieru dāvināja savam kancleram, grāfam Akselam Uksenšernam. Šis grāfs nometināja Valmierā uz dzīvi piņņus jeb somus, par ko pilsētnieki sūrojās un žēlojās. Piņņus iz pilsētas izvietoja un ierādīja viņiem dzīves vietu starp Putriņām un Kocēniešu Cēļa un Brēmeļa mājām. Arī piņņiem vītols bij` sevišķi svēts koks [..]”.

Jāprecizē, ka Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs dibināja militārās kolonijas ne tikai Valmierā, bet visā Livonijā. Tādas bija - Ādažos, Tērbatā (Tartu), Koknesē, un Daugavgrīvā. Jau 1623. gada vasarā Aksels Uksenšerna (Axel Oxenstierna) saņēma atļauju nometināt pilsētā ap 300 somu karavīru ar ģimenēm. Gadu vēlāk, (1624.) jau ieradās 142 personas ar sievām un bērniem.

Ar laiku daļa karavīru ieguva Valmieras namnieku tiesības, bet vēlāk, kad tie tika pārcelti ārpus pilsētas, tiem ierādot zemi, kļuva par zemkopjiem, Putter mājas iemītniekiem veidojot tādu kā robežjoslu starp pilsētu un jaunizveidoto ciematu. Arī svētais vītols kļuva par kopējo saskarsmes vietu, kur savus ziedojumus nesa un savus dievus pielūdza gan vietējie latviešu zemnieki, gan somu kolonistu pēcteči.

Gaujas kauss

Putriņu mežā 20. gadsimta 60. - 70. g., reizi gadā - aprīli, kļuva par visnozīmīgāko sacensību norises vietu visā Latvijā. Daudzi tūkstoši dažāda kalibra un vecuma vīri un skaita ziņā krietni mazāks tehniski ieinteresētu dāmu pulks, apmeklēja iecienīto un par Valmieras vizītkarti jau kļuvušo leģendāro motokrosu „Gaujas Kauss”. Skatītāju rindās dedzīgi atbalstot savējos, varēja „sadzirdēt” valmieriešus un cēsiniekus. Netrūka ne rīdzinieku, ne valcēniešu un limbažnieku, temperamentīgo latgaliešu un azartisko lietuviešu, ne arī patālo ceļu mērojušo igauņu līdzjutēju. Eh, ja nu dikti nepaveicās kādam no mūsējiem, jo cīņā par uzvaru traucās arī citu brālīgo padomju republiku motosportisti, vai tad ne svēta lieta, ka vīru un puišu rokas braucienu starplaikos sniedzās pēc „Prīmas” vai lepnākas markas smēķu paciņas? Aizmirst kreņķi līdzēja arī kāds „nomierinošāks” malks, tāpēc dažs labs līdzjutējs tā „sagura”, ka svaigajā pavasara gaisā baudīja veselīgu miegu visas atlikušās sacensību dienas garumā.

Jāteic gan, ka vienmēr sacensības tika organizētas ļoti augstā līmenī. Līdz ar lielisko sportistu tehnisko sniegumu, bija padomāts arī par darbaļaužu iepriecināšanu. Izbraukuma bufetēs varēja iegādāties tādus padomju laika deficītus un reti baudītus gardumus kā apelsīnus, Medniekdesiņas, labu šokolādi u.t.t. Astoņdesmitajos gados (no 1983.) mototrasi pārcēla uz „Kūļiem”. Tā beidzās vēl viens no Putriņu vēstures slavas posmiem!

Pieminēsim

Trauksmainā 1905. gada notikumi neiet secen arī Putriņām: Putras leja pie Gaujas kā revolucionāri noskaņotās jaunatnes satikšanās vieta, iemūžināta rakstnieka Pāvila Rozīša romānā „Valmieras puikas”. Tā lasāms grāmatā, bet reāli un dramatiski notikumi notiek, kad 1906. gada 8. janvārī soda ekspedīcijai uzturoties Valmierā, uz aizdomu pamata aizturēti un vēlāk nošauti, - nepilngadīgais Rūdolfs Anfelds un strādnieks Pēteris Daika. Abi nogalinātie apglabāti Putriņu priedēs (Gaujas vecās attekas malā). Lai gan ne viens, ne otrs no nošautajiem nebijuši valmierieši, kapu kopa un uz tā bieži likti ziedi. Laikam ritot, arvien mazāk kļuva to, kas zināja patiesos notikumus. Divu nošauto vietā – esot trīs; vienam no upuriem nav varējuši noņemt roku dzelžus, un tas aprakts ar saslēgtām rokām… u.t.t.

Septiņdesmit piecus gadus vēlāk, ar aicinājumu - sakopt 1905./1906. gada revolūcijas upuru piemiņas vietu Putriņās, laikrakstā „Liesma” (1980.) vērsās pedagogs, literāts un novadpētnieks Andrejs Kursītis (1919-1990); („Tos kapus, tos kapus pieminat!”). Šogad, 2010. gada janvāra dienās kopā atzīmējām Barikāžu atceri. Piektā gada revolūcijas notikumiem – jau 105. Pieminēsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras Novadpētniecības muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja