Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc

Maršnera īpašumi Valmierā. 2. daļa 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Maršneru nams
  2. Valmiera
  3. Valmieras muzejs
  4. Valteri

Maršnera īpašumi Valmierā. 2. daļa

Pagājušajā reizē iepazināmies ar Maršnera mājas un paša Ludviga jeb Karla Roberta Lui Maršnera personību. Šoreiz aplūkosim pārējos Maršneram piederošos īpašumus un ieskatīsimies to vēsturē.
Maršneram Valmierā piederējuši 2 īpašumi. Viens neapbūvēts zemes gabals un 3 ēkas Bruņinieku ielā 5. Jaunākā no tām un, pateicoties tās sarkanajiem ķieģeļiem, arī vizuāli pamanāmāka ir Maršnera dzīvojamā māja. (skat. iepriekšējā mēneša Valmierietī)
Bruņinieku ielai 5, kuras teritorijā ietilpa minētās 3 ēkas (Maršnera māja ar šķūni, Valtera namiņš un piebūvētā dzīvojamā koka ēka, kuras vietā mūsdienās atrodas Muzeja izstāžu nams), Maršnera ģimenes legāta likvidācijas komisija 1939. gada 23. decembrī sniedza sekojošu novērtējumu:
Maršnera māja:
“Divstāvu ķieģeļu mūra ēka ar māla kārniņa jumtu. Ēka apmēram 50 gadus vecu, ar diviem dzīvokļiem, no kuriem viens trīsistabu un otrs divistabu. Pie abiem dzīvokļiem parastās (sausās) atejas. Dzīvokļos ūdens vads un kanalizācijas bez vannām; krāsnis no vienkāršiem māla podiņiem; griestu augstums augšstāvā 3.25m, apakšstāvā 2,50m; ēkas sienas mitras, kas izskaidrojams ar pamatu izolācijas trūkumu. Kārniņu jumts pa daļai bojājies un laiž cauri ūdeni. Kāpnes koka. Zem ēkas akmeņu mūra pagrabs. Visa ēka nolietojusies apmēram 60% apmērā. Saimniecības ēka piebūvēta ar vienu galu pie divstāva mūra dzīvojamās ēkas. Ēka izbūvēta uz kalna nogāzes un tā nolietojusies 40% apmērā. Augļu dārzs sastāv no 10 vecām, nekoptām ābelēm.”
Jāpiebilst, ka līdz ar ēkas pāriešanu Valmieras muzeja pārziņā 2006. gadā, veiktie iekštelpu remontdarbi izdzēsuši liecības par ēkas sākotnējo funkciju.
Koka dzīvojamā ēka:

Muzeja izstāžu nams mūsdienās. Foto: Anda Ledaine 2015. gads
Valtera namiņa dzīvojamās ēkas korpuss 1939. gada decembrī, LVVA 2605-1-36

Jau 1939. gadā Maršnera ģimenes legāta likvidācijas komisija konstatēja, ka “Ēkas vecums vairāk kā 70 gadi. Ēka nolietojusies 70% apmērā. Koka sienas no ārpuses apšūtas dēļiem un krāsotas Virszemes stāvā iekārtots viens dzīvokli ar septiņām istabām, kas izīrēts Latvijas bērnu palīdzības biedrībai. Ēkā nav ūdens vads un kanalizācija. Zem ēkas pagraba telpas, no kurām puse izmantota dzīvokļiem, kopskaitā ar 5 mazām istabām. Pagraba sienas no laukakmeņa mūra, mitras.” Padomju gados šajā ēkā tika ierīkots bērnu dārzs. 1961. gadā ēka tika nodota muzeja lietošanā, un 6. maijā nams tika vērts muzeja apmeklētājiem. Mūsdienās oriģinālā ēka vairs nav saglabājusies, jo Valmieras muzeja vajadzībām tās vietā 2005. gadā tika uzcelts trīsstāvu izstāžu nams.
Valternamiņš:

Foto: Anda Ledaine 2016. gads
Valtera namiņš no Gaujas puses 1939. gada decembrī, LVVA 2605-1-36

“Vienstāva dzīvojamā ēka dārzā, kas ar galveno augstāk minēto koka ēku savienota ar koka piebūvi. Ēka celta no ķieģeļiem. Domājams, ka zem ēkas pamatiem atrodas vecas pilsdrupu ejas, jo ēkas ārsienas stipri sēdušās un pati ēka stipri sašķobījusies; griesti ieliekušies; jumts papes. Ēka pilnīgi nolietojusies! Tā būtu jānojauc.”
Tomēr ēku nenojauca un šodien tā, gluži kā retums, liecina par Valmieras 18. gadsimta arhitektūru. Tā atrodas Valmieras muzeja kompleksa iekšpagalmā, vīteņaugu apvīta un noslēpusies, kā viens no pilsētas vecākajiem koka namiem. Celta 1785. gadā, tā savulaik piederējusi Valteru dzimtai un tādēļ vēl mūsdienās tiek saukta par Valternamiņu.

Neapbūvētais zemes gabals Nr.79 ir nogāze, kuras daļā izvietots Valmieras bērnu mūzikas skolas auto stāvlaukums. Kādreiz pēc likvidācijas komisijas protokola “Imobilis (nekustamais īpašums –L.R.) apgrūtināts ar parādu pilsētas pašvaldībai sakarā ar dalītu īpašuma tiesību atcelšanu 250Ls. Imobilī esošais augļu dārzs – bezvērtīgs. Apbūvei nav derīgs, jo daļa īpašuma atrodas uz kalna nogāzes.”

Foto: Anda Ledaine, 2016. gads
1939. gada decembrī, LVVA 2605-1-36

1939. gadā, likvidācijas komisijai uzsākot darbu, konstatēja, ka abi īpašumi kopā ir 2790 kvadrātasis jeb 12835m2 lieli. Īpašumu kopējā vērtība tobrīd lēsta kā 11069 latu. Tāpat, apzinot īpašumu, 1941. gadā komisija konstatēja, ka trīs ēkās kopā ir 7 dzīvokļi, visi apdzīvoti, īres maksas tajos bija ļoti atšķirīgas no 4 līdz 50 rubļiem mēnesī (1940. gada 10. oktobrī latu nomainīja rublis). Legāta likvidācijas komisija, pārņemot īpašumus savā pārziņā, iekasēja arī īri, taču beidzot darbību, apsekojot, veicot īpašumu novērtēšanas, samaksājot parādus un apdrošināšanas polises īpašumiem, likvidācijas komisijas kontā bija vien 14,32 Rubļi. Iegūtie saimniecības priekšmeti arī lielu vērtību nesaturēja:
“Legāta likvidācijas gaitā konfiscētie saimniecības priekšmeti:
1.Nolietota ķerra
2.Viena dzelzs lāpsta
3.Sniega lāpsta
4.3 lietotas slotas
5.Koka grābeklis
6.Dzelzs grābeklis
7.Viens Valsts karoga kāts
8.Viena karoga drēbe no bijušā valsts karoga
9.Viens lietots veļas rullis”

Uzzinot par Maršnera ģimenes legāta likvidāciju un to, ka Maršnera īpašumi ir pēdējie vēsturiskajā centrā, kas nepieder pilsētai, Valmieras pilsētas vecākais 1939. gada 11. decembrī nosūta šādu vēstuli.
Ludviga Kārļa Roberta (Lui) Maršnera ģimenes legāta
Likvidācijas Komisijai Valmierā,
Rūjienas ielā Nr.17. (Tiesu namā)
“Ludviga Kārļa Roberta (Lui) Maršnera ģimenes legāta nekustamie īpašumi Valmierā, bruņinieku ielā 5, ar zemesgrāmatas Nr.5. un 79, no visām pusēm robežo ar Valmieras pilsētas pašvaldības nekustamiem īpašumiem. Lai izdaiļotu Valmieras pilskalnu un tā apkārtni, āā arī lai iegūtu piemērotas telpas Tālavas senatnes muzejam, Valmieras pilsētas pašvaldība vēlās šos imobiļus iegūt savā īpašumā. Tā kā abu imobiļu patreizējā ienesīguma vērtība nav liela (apm. Ls. 2000,- gadā), un ja drīzumā netiks izvesti kapitālremonti un attiecīgās pārbūves, tad ēkas ātri vien nonāks pilnīgi nelietojamā stāvoklī. Ievērojot izteikto, Valmieras pilsētas pašvaldība piedāvā pirkuma maksu Ls.11069,-(vienpadsmit tūkstoši sešdesmit deviņi) t.i. saskaņā ar novērtējumu nodokļu ņemšanai, ieskaitot šai sumā arī izpirkuma maksas atlikumu Ls.250,-, kas Valmieras pilsētas pašvaldībai vēl pienākas sakarā ar datēta īpašuma tiesību atcelšanu.”

Oriģinālie pilsētas pārstāvju paraksti, LVVA 2605-1-71

Šoreiz noslēdzot, vēlos pieminēt vēl dažus interesantus faktus. Jau iepriekšējā rakstā iztirzāju to, ka Valmieras pilsēta atsavināja Maršnera īpašumus. Pārskatot dokumentus, atklājas, ka pilsētas valdei īpašumu novērtējums bija zināms jau pirms vērtēšanas komisijas oficiālā lēmuma sagatavošanas. (Pašvaldības lūgums sagatavots 1939. gada 11. decembrī, bet komisijas akts sastādīts divpadsmit dienas vēlāk.) Kā tas ir iespējams? Vai bijusi kāda nezināma vienošanās? Ņemot vērā pilsētas vēlmi pārņemt visus tobrīd izceļojošo vācbaltu īpašumus pēc iespējas ātrāk, šādu iesēju izslēgt nevar.

Vēl daudz neatbildētu jautājumu par Maršnera dzimtu un viņa īpašumiem Valmierā. 1891. gada mērnieka plānā iezīmētā Maršnera māja, šķiet, ir tikai iecerētais mājas apjoms, bet, vai tādā gadījumā tā kā esoša tiktu minēta dokumentos. Zemes īpašuma pirkšanas tiesības ar iepriekšējo īpašnieci Flekas kundzi (dzim. Šrēderi) tika kārtotas 1890. gadā. Varbūt māja uzcelta nākamajā gadā, kad īpašumu novērtē mērnieks E. Folkmutoms? Varbūt nams tika celts 1892. gadā, kad īpašuma pirkšanas tiesības tika līdz galam nokārtotas, bet līdz tam Maršnera mājas vārds mērījuma plānā patiešām ir tikai kā iecerēta mājas vieta.
Līdz šim Latvijas Nacionālajā arhīvā atklātie dokumenti sniedz jaunu informāciju, bet tajā pašā laikā rada virkni jaunu vēsturisku intrigu, kas rada vēsturnieka – izmeklētāja azartu.

Liene Rokpelne
Valmieras muzeja vēstures nodaļas
Vadošā pētniece

APGAISMOTĀ VALMIERA 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Abula Hidroelektrostacija
  2. Elektroenerģija
  3. Elektrība
  4. Krīgsmans
  5. Rencēnu muiža
  6. Valmiera
  7. Valmieras muzejs

APGAISMOTĀ VALMIERA
Īss ieskats Valmieras elektrības iestādes darbībā līdz 1946. gadam

19. gs. pēdējā ceturksnī Vidzemē aizsākās pirmie mēģinājumi izmantot elektroenerģiju rūpniecībā. Dažās fabrikās un muižās parādījās pirmie līdzstrāvas ģeneratori. 20. gs. sākumā Valmieras apkārtnē jau izmantoja ar elektrību darbināmas iekārtas, piemēram, elektrisko kuļmašīnu, kāda bijusi Rencēnu muižas saimniekam Krīgsmanam.
Valmierā 1908. gadā toreizējā Dzirnavu ielā, kas atradās Gaujas nogāzē nedaudz zem pilsētas tilta, Jēgera kokapstrādes un drēbju velšanas fabrikā tika uzstādīts līdzstrāvas tvaika ģenerators. Saražoto enerģiju izmantoja gan fabrikā, gan dažiem centra veikaliem un namiem. 1909./1910. gadā Gaujas krastā zem Sv. Sīmaņa baznīcas tika uzbūvēta pirmā pilsētas elektrostacija un pilsētas ūdens sūknis, kurā darbojās divi dīzeļdzinēji, divi ģeneratori bet pēc dažiem gadiem tiek uzstādīta vācu firmas Wolf 80 ZS tvaika lokomobile un vēl viens ģenerators. Valmieras elektrostacija patstāvīgi darbojās līdz 1939. gada rudenim, kad tika pieslēgta jaunajai Ķeguma spēkstacijai.
Dažādos dokumentos Valmieras iestāde, kas pēc būtības bija Termoelektrocentrāle, saukta dažādi, gan par pilsētas termoelektrostaciju, gan elektrības staciju, elektrības iestādi, elektrostaciju, jo tās funkcija bija ne tikai ražot, bet arī sadalīt un piegādāt. Kā kurināmais tika izmantota nafta, malka, akmeņogles un kūdra.Vēsturiski iestādes vajadzībām izmantotas vairākas piebūves, bet šodien palicis vien iestādei pakļautais pilsētas ūdenstornis un 20. gs. sākumā celtā ķieģeļu ēka, kurā atradās gan elektrostacija, gan pilsētas ūdens sūknētava.
Pirmajos gados ar elektrību tika apgādāti pilsētas centra nami, bet pāri upei uz Pārgauju un dzelzceļa staciju, kas tobrīd vēl nebija pilsētas sastāvdaļa, tīkls neveda.
Nav precīzu ziņu par stacijas darbību Pirmā pasaules kara laikā. Zināms, ka Pirmā pasaules kara laikā vācu okupācijas vara ierīkoja vēl vienu dīzeļa ģeneratoru dzelzceļa vajadzībām, bet pēc tam neilgu laiku ģenerators tika pārvietots uz šaursliežu dzelzceļa depo, kur tas kalpoja depo, stacijas un nelielas apkārtnes vajadzībām. Saglabājušās foto liecības par ugunsgrēku, kas izcēlies 1921. gadā vienā no koka piebūvēm Gaujas nogāzē virs elektrostacijas mūra ēkas.

Degošā Valmieras pilsētas elektriskā stacija, 1921.g. l.maijs

Pēc kara elektrības iestādi no 1922. gada 1. maija līdz 1938. gadam vadīja inženieris Mārtiņš Stakle. Valmieras pilsētas valde sākot ar 1923. gadu vairākkārt atzinusi, ka elektrības stacija “[..]neatbilst pašreizējām prasībām. Jauda ir nepietiekoša, un ekspluatācijas izdevumi lieli. Tālab stacija jāpaplašina”.
Viens neveiksmīgs elektrifikācijas projekts fiksēts 1925. gadā, kad tika dibināta, elektrības paju sabiedrības “Gauja”, ar mērķi iesaistīīt Vidzemes pilsētas un pagastus “Gaujas un citu sabiedrības darbības rajonā ietilpstošu ūdeņu izmantošanai elektriskās enerģijas ražošanai apgaismošanas un rūpniecības vajadzībām. (Sadalīšanai pēc vajadzības Latvijas Ziemeļu rajonā.” Spriežot pēc pilsētas valdes sēžu protokoliem, nesaņēmusi valsts aizdevumu, “Gauja” darbu pat neuzsāka.
Bet par pēckara izaugsmi liecina tas, ka 1925. gadā elektrības iestāde sāka piegādāt elektrību Pārgaujai un Kārlienai (stacijai), bet 1926. gadā arī Limbažu ielai un pat rajonam līdz Jāna parka šaursliežu dzelzceļa stacijai. No 1925. gada 25 gadus par vecāko elektromontieri strādāja Jānis Spalviņš.
Ar nelielu atkāpi jāpastāsta par kādu svarīgu sadarbības partneri. 1922. gada 28. septembrī tika dibināta Brenguļu akciju sabiedrība “Abuls”. Jau 1917. gadā, bet pēc citām ziņām pat 1911. gadā Vecbrenguļu dzirnavās uzstādīta pirmā ūdens turbīna līdzstrāvas ģenerēšanai Brenguļu muižas vajadzībām. Abula Hidroelektrostacijas (HES) būvdarbus uzsāka 1922. gadā, bet staciju atklāja 1926. gadā. Elektroenerģijas patērētāji bija galvenokārt lauku saimniecības Valmieras un Valkas apriņķī, arī Valmieras dzelzceļa stacija, uzņēmums “Bekona eksports” un Strenču pilsēta. 1930. gadā otrajā būvniecības kārtā tika uzstādīta vēl viena turbīna, bet 1932. gadā dambis tika nedaudz paaugstināts, sasniedzot 6,4 m kritumu. No 1933. līdz 1940. gadam a/s “Abuls” darbojās kā paju sabiedrība, vadu tīkls pletās Trikātas, Jaunvāles, Vecvāles, Plāņu, Strenču un citu apkārtnes pagastu virzienā. Darba atkaitēs kā uzņēmuma blakus nozares 30. gados minētas dzirnavas, zāģētava un vilnas fabrika. 1938. gadā “Abuls” apkalpoja 398 patērētājus. Savstarpēja sadarbība elektroenerģijas piegādē starp Valmieru un a/s “Abuls” notika līdz pat apskatāmā perioda beigām.
Atgriežoties Valmierā, jāsaka, ka līdz 1927. gadam stacijā nodarbinātās trīs dzinējmašīnas: tvaika lokomobile ar kondensāciju un pārkarsētāju, kas darbojās kopš 1913. gada, kā arī divi 1909. gadā uzstādītie “Ursus” fabrikas dīzeļmotori bija sevi izsmēluši. Patēriņš strauji pieauga, un niecīgās tehniskās iespējas prasīja pārmaiņas. Tās nāca 1927. gadā, kad 13. janvārī pašvaldībā tika pieņems vienbalsīgs lēmums par elektriskās iestādes paplašināšanu. Projekta realizēšanai plānoja 100 000 latu, kam 1927. gada pilsētas budžetā jau bija atvēlēti 24 000 lati. Deputāti pilsētas galvas V. Sarkanbārža vadībā pieņēma lēmumu ņemt papildus 40 000 latu valsts aizdevumu. Tā paša gada maijā tika izstrādāts Elektrostacijas ēkas plāns, ko kopā ar Valmieras elektrotīkla projektu Rīgā apstiprināja Elektrības uzņēmuma inspektors Kārlis Vējiņš 1930. g. 7. augustā.

Valmieras pilsētas Elektrības stacija 1931. g., 1. no labās mašīnists. P. Riekstiņš

Vēl 1927. gadā Gaujas malā tika atklāta arī jaunā pilsētas pirts, kas sākot ar rudeni izmantoja karsto ūdeni, kas radās paplašinātās elektriskās stacijas sūcgāzu dzinēja dzesēšanas rezultātā.
Kādā atskaitē teikts, ka 1927. – 1928. gadā elektrības iestādes saražotās enerģijas patēriņš pieaudzis par 38%. Tas izskaidrojams ar to, ka jaunās iekārtas ļāva saražot lētāk, tarifi tika pazemināti, kas palielināja patēriņu. Secinājums: “Nepieciešams pagarināt līnijas izbūvi uz kaugurmuižu karavīru vajadzībām (8. Daugavplis kājnieku pulkam)”.

Valm. pils. elektrostacijas iekšskats 1928. gadā. 1. no kreisās mašīnists Pēteris Riekstiņš.

Pilnīgu datu par abonentu skaitu visos starpkaru gados nav, bet var secināt, ka skaits nemitīgi pieaudzis. 1926. gadā reģistrēti 950 abonenti. Pēc tam desmit gadu laikā abonentu skaits divkāršojās, bet 1938. gadā Valmieras elektrības iestādes patērētāju skaits bija jau sasniedzis 2550. Tostarp rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, sabiedriskās iestādes, dzīvokļi un Valmieras pagastā reģistrētas lauksaimniecības. No kopējā patērētāju skaita 254 bija Valmieras apriņķī - Kokmuižas, Mujānu, Ķieģeļu, Vaidavas pagastos. Stacija darbojās arī kā tvaika rezerve Strenču pilsētai, Jaunvāles, Brenguļu, Trikātas, Plāņu, un daļai Kauguru pagasta, kur piegādāja strāvu laikā, kad Abula spēkstacijai trūka ūdens, piemēram, pavasara plūdu laikā. Valmieras TEC saražotā un tīklā nodotās elektroenerģijas apmēri dubultojās no salīdzinoši niecīgajām 83 268 kilovatstundām (kWh) 1920. gadā, uz 156 574 kWh 1926. gadā. Pēc jauno iekārtu uzstādīšanas pieaugums bija vēl lielāks. 1934. gadā tīklā nodotas 547 828 kWh, bet 1938. gadā 734 088 kWh. Uzskatāmam salīdzinājumam var atzīmēt, ka 2015. gadā Valmierā AS “Sadales tīkls” elektroenerģiju piegādāja 10 952 objektiem, kuru kopējais elektroenerģijas patēriņš pērn bijis 177,7 gigavatstundas (GWh). (Kopumā visā Latvijā 2015. gadā AS “Sadales tīkls” piegādāja elektroenerģiju vairāk nekā 1,1 miljonam objektu un kopējais sadalītās elektroenerģijas apjoms klientiem bija 6 363 gigavatstundas (GWh).)

1928. gadā Gaujas krastā virs elektrostacijas tika uzbūvēts mūra transformatoru punkts, kam pienākošā līnija no Abula HES strāvu tālāk padeva patērētājiem. Tika uzstādīti divi transformatori pilsētai un rūpniecībai, bet trešais atsevišķi pilsētas centra elektroapgādei. Dokumentos fiksēts, ka 1929. gadā Pilsētas pirts patērējusi 10 000 m3 augsto ūdeni un caur elektrostaciju uzsildītu 7600 m3 karsto ūdeni.
Lauku apgādi ar Valmieras elektrības uzņēmums aizsāka 1930. gadā. Pirmās līnijas izbūvēja uz Kocēniem un Valmiermuižu, galvenokārt apgaismošanai. Rūpnieciski to izmantoja Kokmuižas alusdarītava. Tika izbūvēta līnija līdz Cēsu apriņķa robežai.
Runājot vai rakstot par Valmieras elektrības iestādi, bieži minēta tās saistība ar ūdens torni, kas lepni slejas pilsētas centrā. Tas celts no 1921. līdz 1923. gadam, bet paaugstināts par 1 stāvu (4m) 1936. gadā. Tas labi redzams atšķirīgajā sarkano ķieģeļu krāsā. Tornī uzstādīja divas 45 m3 lielas ūdens tvertnes, ko izgatavoja Rīgā, kuģu būvētavā “Ceps”. Interesanti, ka TEC darbinieki - elektromontieri, kuru pārziņā atradās arī ūdenstornis, tolaik sevi dēvēja par Zibeņfričiem.

Valmieras pilsētas elektriskā stacija (Pirms Ūdenstorņa pārbūves)

1937. gada 11. martā ūdens tvertnes pludiņā montieri ievietoja vēstulīti, uzskaitot TEC darbiniekus: stacijas vadītājs Mārtiņš Stakle, vec. montieris Jānis Spalviņš;
Zibeņfriči: Puķīte Jānis, Bisenieks Eidis, Širants Hermanis, Kaže Jānis, Spunde Dāvis, Ungurs Hermanis, Blaumanis Jānis, Miķelsons Alfrēds, Bērziņš Fredis, Vilciņš Oskars, Ukriņš Jānis, Birkens Kārlis, Ankmanis Eduards.

Elektromontieri darbā Rīgas ielā 1931. gadā. Ielas pusē Hermanis Šīrants

Uzskaitījumam sekoja arī ziņojums nākotnei:
“Šo pludiņu izgatavoja H. Šīrants. Signalizācijas ierīci – Spunde un Šīrants.”[..] Tu, smukais cilvēk, kas šito pludiņu taisi vaļā, to kaparu vari saņemt (patreiz viņam nāvīga cena, sakarā ar bruņošanos kapars 1937. gadā cēlās vienā nedēļā no Ls 1,30 uz 3,40 kilogramā), bet šo papīra gabalu lūdzu nodot mūsu nākošiem kolēģiem t. i. elektrības centrāles montieriem, jo var gadīties, kā kad šo papīra strēmelīti atradīs, no mums vairs ir smakas nebūs un tad taču pēcgājējiem nebūtu nepatīkami zināt.”
Pilsētas valdes dokumentos minēts lēmums Elektrostacijas darbiniekiem 1937. gadā piešķirt 8 latus katram par personīgo velosipēdu lietošanu darba vajadzībām. Ilggadējais Ziemeļu elektrisko tīklu (ZET) darbinieks valmierietis Jānis Helmanis atceras, ka arī pēc Otrā pasaules kara elektromontieri pārvietojās ar divriteņiem, kas apkrauti ar vadu ruļļiem. Ņemot vērā straujo elektrifikāciju, 30. gados iestādes darbinieku skaits nemitīgi auga. 1938. gadā uzņēmumā strādāja 27 strādnieki, 1 inženieris, 3 kantora darbinieki, 1 strādniece, 1praktikants. Tobrīd Valmieras elektrības iestāde spēja pilnībā apgādāt strauji augošo pilsētu.

Valmieras pilsētas spēkstacijas elektriķu brigāde remontdarbos Kocēnu pagastā 1940.g.

1939. gada decembrī ar spēkstacijas atklāšanu Ķegumā, tika izveidota vienota enerģētikas sistēma. Jaundibinātajā Valsts elektrības uzņēmumā (VEU) “Ķegums” ietilpa arī energouzņēmumi “Cēsu Rajons” un “Valmieras rajons”, kuros katrā bija pa 2 hidroelektrostacijām. (Valm. rajonā Smiltenē no 1913.g., un “Abuls” no 1926. gada.)
1941. gadā Sarkanajai armijai atkāpjoties, Valmieras termoelektrostacija, kas tobrīd pildīja tikai sadales funkciju, tika nodedzināta. Vācu okupācijas laikā par Valmieras iecirkņa vadītāju sāka strādāt ilggadējais darbinieks Jānis Puķīte (1902-1989), kura ieguldījums bija ievērojams arī 1944. gada rudenī, pēc pilsētas izdegšanas, kad elektrosaimniecības atjaunošana bija apgrūtināta. (Starp citu, J. Puķīte darbojās arī kā fotogrāfs. Pateicoties viņam Valmieras muzeja krājumā nonākušas vairākas vērtīgas elektrostacijas ēkas iekšskatu un darbinieku bildes.)
1944. gada 23. septembrī pēc vācu armijas atkāpšanās nodegusi VEU Valmieras rajona kantora ēka ar visu iekārtu un dokumentiem, kā arī noliktava ar materiāliem. Pilsētu raksturoja problēmas ar personālu, darbarīku un transporta trūkums. Abula HES, par laimi, vācieši nav paspējuši uzspridzināt un tā darbību ātri izdevās atjaunot iecirkņa priekšniekam E. Jostsonam. Elektrības piegādi Valmierā vispirms atjaunoja pilsētas ūdenssūknim, pirtij, slimnīcai un citām pirmās nepieciešamības iestādēm jau dažas dienas pēc frontes attālināšanās. 1945. gadā mājsaimniecībām strāva tika padota pāris stundas diennaktī no “Abula”. Meklējot alternatīvus risinājumus, arī Jūlija Līča izdegušajā vilnas vērptuves fabrikā tika saremontēts tvaika katls un motors, lai padotu strāvu pilsētai.
Pēc kara 1946. gadā tika apvienotas Valmieras un Cēsu elektrības uzņēmumu vadības struktūras. Kopš tā brīža Valmierā sākās jauns elektrifikācijas posms, jo pilsētā atradās PSRS Elektrostaciju ministrijas rajonu pārvaldes “Latvenergo” centrs. Pirmais vadītājs A. Ratnieks, bet zīmīgi, ka reģiona iecirkņu vadītāju posteņus ieņēma vairāki pirmskara Valmieras zibeņfriči kā Jānis Puķīte, Hermanis Šīrants, Jānis Ukriņš, bet citi karu pārdzīvojušie pieredzējušie montieri turpināja darbu iecirkņos.

elektromontieris - 50. gados uz darba velosipēda

(Rakstā izmantoti materiāli un fotogrāfijas no Valmieras muzeja krājuma,
Latvijas Nacionālā arhīva un
Imanta Baugas grāmatas Ziemeļu elektriskajiem tīkliem 60)

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Maršnera īpašumi Valmierā 1. daļa 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Bruņinieku iela 5
  2. Erdmans
  3. Karls Ludvigs Roberts Maršners
  4. Maršnera nams
  5. Maršners
  6. Sarkanā māja
  7. Valmiera
  8. Valmieras muzejs
  9. Valmieras senpilsēta

Maršnera īpašumi Valmierā 1. daļa

Bieži vien pastaigājoties pa Valmieras Senpilsētu vai dodoties pa gājēju tiltiņu uz Valmieras tirgu, cilvēki atskatās uz divstāvu sarkano ķieģeļu ēku, kas atrodas Rātsupītes kraujas malā. Vieni to dēvē par “sarkano māju”, citi ir dzirdējuši nosaukumu “Maršnera nams”. “Sarkanās mājas” nosaukumu tā ieguvusi pateicoties 19.–20. gadsimta mijā celto Valmieras ēku raksturīgajam sarkanajam ķieģelim, bet, kas ir Maršners?
Nama projektētājs bijis arhitekts akadēmiķis Karls Ludvigs Roberts Maršners (1847-1912). Pazīstams Krievijas Impērijā ar vairākiem saviem arhitektūras projektiem, gan dzīvojamām, gan sakrālām ēkām, kā baznīcas un klosteri. Savu izglītību ieguvis Krievijas Impērijas mākslas un arhitektūras akadēmijā 1878. gadā. Strādājis par pasniedzēju A.L. Štiglica tehniskās zīmēšanas akadēmijā Pēterburgā. Kāpēc viņš Valmierā iegādājies īpašumu, lai celtu šo ēku, pagaidām nav skaidri zināms. Iemesli varētu būt dažādi. Viens no tiem – viņa māsa bija precējusies ar ievērojamu Valmieras vācbaltu dzimtas pārstāvi vārdā Erdmans, kuriem, domājams, piederējuši īpašumi Valmieras pils teritorijā. Šobrīd gan ēkas vēstures pirmsākumi, gan tās projektētāja un īpašnieka Karla Ludviga Roberta Maršnera biogrāfija ir neskaidra. Tomēr pēdējā laikā ir izdevies kaut nedaudz šo noslēpumainības mezglu atšķetināt.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LNA LVVA) glabājas lieta ar nosaukumu “Kārļa Ludviga Roberta Maršnera ģimenes legāts Valmierā”. Lietas saturs atklāj daudzus līdz šim nezināmus, interesantus faktus, kas ļauj precizēt Maršnera ģimenes radurakstus, gan arī 19./20. gs. mijā Valmierā piederējušos īpašumus. Tomēr, dokumenti vēl neatklāj visas nianses.

Mūsdienās “sarkanajā mājā” saimnieko Valmieras muzeja vēstures nodaļa, ēkā atrodas zinātniskā lasītava, papīra krājuma telpas, kā arī pastāvīgā ekspozīcija “Teic man, Gauja, Valmieras stāstu. I. daļa”.

Foto: Alberts Rokpelnis (2013)

Lai arī pagaidām nav precīzi zināms ēkas celtniecības gads, jaunatrastie dokumenti liecina, ka tas bijis 19.gs. beigās, nevis 1906. gadā, kā ticis uzskatīts līdz šim. Interesanti, ka arhitekts, ar savu pēdējo testamentu novēlē izveidot ģimenes legātu. (Civillikums nosaka: "Ja kādam ir novēlēts nevis viss mantojums, ne arī daļa attiecībā pret visu mantojumu, bet tikai atsevišķs mantojuma priekšmets, tad novēlējumu sauc par legātu un to, kam tas novēlēts, par legatāru.) Rakstā apskatīsim, kad un kādam nolūkam tika dibināts ģimenes legāts. Kādas nianses mums atklāj Maršnera 1905. gada 14. aprīlī rakstītais testaments un kādas pārmaiņas tas nesa Maršnera mājai un tās iedzīvotājiem 1939. gadā.

“Izraksts iz Rīgas notāra Gotharda Aleksandra dēla Vulfiusa tūkstoš deviņi simti piektā gada aktu grāmatas. Lapp. 19. un 20. Nr. 35.
Tūkstoš deviņi simti piektā gada aprīļa četrpadsmitajā dienā ieradās pie manis, Rīgas notāra Gotharda Aleksandra dēla Vulfiusa, [..]man personīgi pazīstamais un aktu sastādīšanai likumīgi pilntiesīgais un pie vesela prāta un stipra atmiņa esošais architekts Ludvigs – Kārlis – Roberts Christofora dēls Maršners.[..], ar paskaidrojumu, ka viņš, Maršners, vēlas taisīt noteriālā kārtībā testamentu [..] ar sekojošu saturu: I. Es ar šo atzīstu visus līdz šim laikam no manis taisītus testamentus par iznīcinātiem un spēkā neesošiem. II. Es uzlieku manam apakšā minētam testamenta izpildītājam par pienākumu, pēc manas nāves stāties visu manu mantojuma mantu valdīšanā, bet pēc šā mana testamenta apstiprināšanas izpildīšanai samaksāt visus manus parādus un, pēc iespējas, pārdot manas nekustāmas mantas, kuras varētu palikt pēc manis,[..]. Piezīme: Man piederošo nekustamu mantu, kas atrodas Valmieras pils., Bruņinieku ielā Nr.5. (mūsdienās Maršnera nams, Valtera namiņš, Valmieras Muzeja izstāžu zāle, - autores kom.), var pārdot pirms manu apakšā minēto māsu Rollands un Erdmans nāves tikai ārkārtīgi izdevīgu noteikumu gadījumā,[..]” Abas Maršnera māsas 1939. gadā ir mirušas.

Skats uz Maršnera māju. Kreisajā pusē caur kokiem redzama bijusī muzeja ēka. Foto domājams 20.gs. 50. gadi. Valmieras muzejs, Inv.nr. 11416

Tālāk seko sīks izklāsts, kuram no radiniekiem tiek piešķirti uzturlīdzekļi visa mūža garumā, kas ļauj izstrādāt diezgan precīzu tā brīža Maršneru dzimtas koku. Vienīgi nav zināms, kas ir minētais Hugo Kelterborns. II.d. apakšpunkts attiecas uz legāta izveidi: “Visa mana pārējā manta bez kāda izņēmuma, no kā tā arī sastāvētu un, kur tā arī atrastos, jāizlieto ģimenes legāta nodibināšanai uz manu, Ludviga Maršnera, vārdu. Šā nodibinājuma mērķim jābūt pabalstu izsniegšana no nodibinājuma kapitāla procentiem trūcīgiem mana nelaiķa tēva Christofora Maršnera ģimenes locekļiem,[..]. III. Visas mana tēva cilts izbeigšanās gadījumā, kā vīriešu tā sieviešu līnijās, ģimenes legāta kapitāls pāriet Valmieras vācu luterāņu baznīcas īpašumā ar noteikumu, izsniegt šā kapitāla procentus šās baznīcas draudzes nabagiem.[..] IV. Par manu testamenta izpildītāju es ieceļu savu māsas dēlu Gastonu Fedora dēlu Rollandu, bet viņa miršanas gadījumā manu māsas dēlu Johanu Leopolda dēlu fon Erdmani.”

Izraksta beigās minēts, ka Ludvigs Maršners miris 1912. gada 7. maijā un 8. maijā testamenta izpildītājs ieradies pēc lūguma izsniegt viņam testamenta kopiju. St. Pēterburgas Apgabaltiesa 1913. gadā 13. decembrī izsniedza testamentu tā izpildītāja pilnvarniekam Gregorijam Semenova dēlam Konstantinovam.
Dažas detaļas, kā augstākminētais testaments izpildīts, zināms tikai no Emmas Erdmanis 1939. gada 23. decembra nopratināšanas protokola, kuru veikusi legāta likvidācijas komisija, balstoties uz 1939. gada 27. novembra, Sabiedrisko lietu ministra A. Bērziņa izdoto lēmumu. Tas noteica, ka pamatojoties uz pieņemto 1939. gada 30. oktobra likumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, tiek slēgts Kārļa Ludviga Roberta Maršnera ģimenes legāts un izveidota likvidācijas komisija, kuras sastāvā jābūt trim locekļiem: priekšsēdētājs – Richards Mitans (Valmieras apriņķa I iecirkņa miertiesnesis) un locekļi Kārlis Igals (?) un Elmārs Gailītis (8. Valmieras aizsargu pulka štāba ierēdnis Valmierā).
Komisijai tika uzdots sazināties ar līdzšinējo mājas pārvaldnieci Emmu Erdmanis, apzināt visus K.L.R. Maršnera Latvijā dzīvojošos radiniekus, un visus legātam piederošos kustamos un nekustamos īpašumus, iesūtot detalizētus to aprakstus un, ja iespējams, arī fotogrāfijas.
1939. gada 23. decembrī likvidācijas komisija pēc īpašumu novērtēšanas un līdzšinējās nama pārvaldnieces nopratināšanas protokola secinājusi, ka:
“Lui Maršners esot atstājis testamentu, ar kuru viņš visu savu mantību novēlējis sevišķai iestādei ar nosaukumu – mir. Ludviga Maršnera ģimenes legāts, kuru pārzin sevišķa pārvalde, sastāvoša no 3 locekļiem un kura mērķis ir piešķirt pabalstu trūcīgiem testatora tēva cilts ģimenes locekļiem. Testamentā paredzētā pārvalde iesākoties pasaules karam, nav tikusi ievēlēta un tāda pārvalde arī nekad neesot darbojusies. Atstāto mantu līdz 1934. gadam pārvaldījis testamenta izpildītājs Johans Erdmanis, bet pēc viņa nāves pārvaldi līdz š.g. 1. decembrim pārņēmusi viņa sieva Emma Erdmanis. Viņa arī paskaidro, ka par legāta ieņēmumiem sākot no 1934. gada veikti dažādi māju remonti un daļa maksāti arī testamentā minētajiem radiniekiem.”

Emmas Erdmanis paraksts zem nopratināšanas protokola. LVVA, 2605-1-2

Kārlim Ludvigam Robertam Maršneram nav bijušas laulātās draudzenes un pēcnācēju. Līdz ar to, līdzšinējie pieņēmumi, ka Maršnera māja celta viņa dēlam un ka viņš bijis precējies ar vienu no Valtera pēcnācējām, ir bijušas maldīgi. Turklāt, izpētot pašreiz pieejamo dzimtas koku, nākas secināt, ka neviens no Christofora Maršnera (Kārļa Ludviga Roberta Maršnera tēvs) pēcnācējiem nav bijis laulāts ar kādu no Valteru dzimtas.
No legatāriem Latvijā palikuši:
Emma Erdmanis (K.L.R. Maršnera māsas Helenes-Herietes dēla Johana Erdmanis sieva);
Edgars Erdmanis (K.L.R. Maršnera māsas Helenes- Henrietes (prec. Erdmanis) dēls);
Marija Strauss (K.L.R. Maršnera māsas Helenes- Henrietes (prec. Erdmanis) meita);
Marija Krauze un Ernestīne Volfs (K.L.R. Maršnera brāļa Hugo-Eugena Maršnera meitas).

Konstatētie īpašumi:
1.Īpašums Valmieras pilsētas centrā Bruņinieku ielā 5, blakus vecām pilsdrupām, ko no visām pusēm ieskauj pilsētas parks. Tajā iekļautas – divstāvu dzīvojamā ķieģeļu māja; divas vienstāvu dzīvojamās koka ēkas, kuras savstarpēji savienotas; saimniecības ēka, kas piebūvēta ķieģeļu ēkai.

Maršnera nams 1939. gada decembrī (LVVA 2605-1-3)

2.Neapbūvēts gruntsgabals ar zemes grāmatas nr.79.
Legāta likvidācijas komisijas slēdziens ir šāds:
“Abi īpašumi atrodas vēsturiskajā pilsdrupu un pilsētas parka teritorijā, kā rezultātā nav pieļaujama to apbūve. Ēkas atrodas sliktā stāvoklī līdz ar to tās būtu jānoplēš. Kā rezultātā varētu paplašināt pilsētas parku, kas ir blakus jaunuzceltajai viesnīcai. Abi īpašumi ir svarīgi archeoloģiskā ziņā, jo tie var dot vērtīgus izrakumus. Īpašumi atrodas pilsētas parka vidū, kā dēļ tie būtu piešķirami Valmieras pilsētai.”
Kas notika ar līdzšinējiem namu apdzīvotājiem un pārvaldnieci Emmu Erdmanis pēc legāta likvidācijas lietas ierosināšanas? Lielākā daļa īrnieku palika savos mitekļos, turpinot maksāt citam īpašniekam – Valmieras pilsētai. Ilgstošajā legāta likvidācijas procesā Emma Erdmanis tika atbrīvota no pārvaldnieces amata sākotnēji, kļūstot par īrnieci likvidācijas komisijai, bet pēc tam pilsētai. Arī Marijai Strauss, kura līdz tam Maršnera mājā dzīvoja kā mantiniece, turpmāk par savu uzturēšanos Maršnera mājā bija jāmaksā kā ikvienam īrniekam. Loģiski, ka tas abas kundzes neapmierināja. Kopā ar citiem radiniekiem, kuri 30. gadu otrajā pusē dzīvoja Vācijā, Igaunijā un Krievijā, iesniedza vairākkārtējus lūgumus Sabiedrisko lietu ministrijai, lai apturētu likvidāciju, kamēr nav pabeigta Rīgas Apgabaltiesā iesniegtā testamenta apstrīdēšanas lieta. Tāpat, abas dāmas vairākas reizes rakstīja likvidācijas komisijai, lai tā ņemtu vērā īpašuma apsaimniekošanu, kas noteikta testamentā. Turklāt, īpašuma apsaimniekošanas laikā Emma Erdmanis tā uzturēšanā bija ieguldījusi pietiekami lielu naudas summu, kuru gribēja atgūt īpašumu pārdošanas gadījumā. Lūgumu rezultātā īres maksa tika samazināta visiem namu iedzīvotājiem. 1939. gadā noslēgtais Vācijas un Latvijas līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu atgriešanos “dzimtenē” ietekmēja daudzus Latvijas vāciešus. Tas ietekmēja arī īpašumus mantošanas kārtību. Vienīgie, kuri varēja pretendēt uz īpašuma tiesību pārņemšanu, bija pilngadīgi likumīgā īpašnieka pēcteči. Problēma izrietēja no tā, ka K.L.R. Maršneram pēcnācēju nebija. Visi attālāki radinieki, lai gan iepriekš minēti testamentā, pēc Finanšu ministrijas 1940. gada 13. februārī izdotā likuma zaudēja jebkādas tiesības uz līdzšinējiem īpašumiem. Ēka palika pilsētas īpašumā.

Kārļa Ludviga Roberta Maršnera ģimenes legāts Valmierā tika likvidēts 1941. gada 3. martā. Maršnera mājas grāmatā, kas apstiprināta 1940. gada 27. septembrī, nav atrodams ne Emmas Erdmanis, ne Marija Strauss vārdi. Kas ar abām dāmām notiek, šobrīd nav zināms.
Kas mūsdienās un laikā, kad tika likvidēts Maršnera ģimenes legāts, vēl notika jau pieminētajā Maršnera mājā un citos viņa īpašumos, būs lasāms nākamajos “Valmierietis” numuros.

Melnās burtnīcas stāsts 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Amatu meistars
  2. Amatu sekcijas
  3. Augusts Rozenbergs
  4. Biedri
  5. Celtniecība
  6. Jānis Kaņepe
  7. Jānis Voldemārs Altenbergs
  8. Jānis Šķerbergs
  9. Protokoli
  10. Pēteris Apinis
  11. Pēteris Vecgailis
  12. Sēdes
  13. Ulmaņa laiki
  14. Valmiera
  15. Valmieras muzejs
  16. Vilis Rudzītis

Valmieras amatnieku biedrības Celtniecības amatu sekcijas protokoli (1937. – 1942. gads

Valmieras muzejā pavisam nesen nonācis interesants Valmieras vēstures avots – Celtniecības amatu sekcijas sēžu protokoli rokrakstā, kas kalpos kā vērtīgs papildinājums šobrīd apkopotajai informācijai par amatnieku biedrības darbu un biedriem 20. gs. 30. gadu nogalē. Neliela, tumša, bet laika zoba balinātā burtnīca sevī slēpj ziņas par Celtniecības amatu sekcijas darbu laikā no 1937. gada 25. maija, kad tā dibināta Valmieras amatnieku biedrības paspārnē, līdz 1942. gada 15. aprīlim. Redzams, ka dažas lapas klades beigās iztrūkst, bet nav nosakāms, vai tajās vēl bijis kas rakstīts. Vērtīgais ieguvums visus padomju okupācijas gadus glabājās pie skursteņslaucītāja amata meistara Jāņa Voldemāra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pēc tēva aiziešanas viņsaulē, dāvinājusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktīvs, 20. gs. 20. gadu sākumā mācījies jaundibinātajā Valmieras mūzikas skolā, 30. gados muzicējis Valmieras latviešu biedrības simfoniskajā orķestrī un 30. gadu beigās aktīvi darbojies Valmieras amatnieku biedrībā. Bijis ilggadējs Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības skursteņslaucītājs, savu amatu strādājis līdz pat sirmam vecumam, bet atmodas laikā iestājies par amatnieku biedrības atjaunošanu. Kāda viņa sūtīta pastkarte sievai 1941. gada 6. augustā ilustrē skursteņslaucītāja dzīvi un darbu. Ikdiena Altenbergam pagāja, braukājot ar divriteni lielus attālumus. Pastkartē viņš uztraucas par sievas veselību, par ko Voldemāra meita atceras, ka māte patiešām daudz slimojusi. „[..] šodien nobraucu Matīšos. Rīt braukšu uz Vecati, tad uz Braslavu un tad uz Vilzēniem. Ja netikšu cauri šonedēļ Ozolos un Dikļos, tad būs jāpaliek uz jaunnedēļu. Ja tev klājas grūti, pieņem kādu cilvēku, kas pie tevis padežūrē[..]”

Valmieras Latviešu biedrības simfoniskais orķestris nepilnā sastāvā, 1937.g. J. V. Altenbergs 1. rindā 3. no kreisās

Kopumā 23 Celtniecības amatu sekcijas sēžu Protokoli iedzīvina Valmieras vēsturi Latvijas vēstures kontekstā gan atspoguļojot Valmieras amatnieku biedrības darbu, gan personību nozīmi biedrības darbībā. Rakstītajā ir labi saskatāmi arī Latvijas politiskās vēsturi pagrieziena punkti 1930. un 40. gadu mijā.

“Jaunlozes” mājas celtniecība Naukšēnu pagastā amatnieka A. Tetera vadībā, ap 1930. gadu

1937. gada 25. maija vakarā Valmieras amatnieku biedrības telpās Gaujas ielā 6 notika Celtniecības sekcijas dibināšanas sēde. Tajā piedalījās 8 amatnieki: mūrnieks Pēteris Vecgailis, podnieks Pēteris Apinis, skursteņslaucītājs Voldemārs Altenbergs, mūrnieks Jānis Kaņepe, podnieks Augusts Rozenbergs, skārdnieks Vilis Rudzītis, podnieks Jānis Šķerbergs un skursteņslaucītājs Aleksis Johansons. Ar 5 balsīm par sekcijas vecāko ievēlēja Pēteri Vecgaili (1882-1944), bet par vietnieku ar sešām balsīm Pēteri Apini (Par Apini lasiet š.g. 25. marta Valmierietī). Vienbalsīgi par sekretāru tika izvirzīts un izvēlēts Aleksis Johansons, kurš darbojās arī visas amatnieku biedrības valdē. Pēc 1936. gada 9. jūlijā pieņemtā „Likuma par rūpniecības un amatniecības uzņēmumiem”, celtniecības kategorijā ietilpa visi augstāk uzskaitīti amatu pārstāvji, kā arī jumiķi, daiļkrāsotāji, krāsotāji u.c.

Krāsotāju brigāde Valmieras amatnieku biedrības vadītāja Jāņa Ziediņa (1896.-1980.) (melnā uzvalkā) vadībā krāso Trikātas pamatskolu 1939.g. 16.septembrī

Sekcijas sanāksmēs galvenokārt apsprieda biedrības valdes lēmumus, Latvijas Amatniecības kameras (turpmāk LAK) piesūtītos apkārtrakstus, kā arī lēma par jaunu biedru uzņemšanu. Spriežot pēc protokolētā, par galveno kritēriju uzņemšanai biedrībā kalpoja tas, vai kāds no sekcijas biedriem pretendentu pazina un zināja viņa amata prasmes. Protams, sanāksmēs tika apspriesti arī biedrības iekšēji organizatoriskie jautājumi, piemēram, atzīmēts, ka Altenbergs aizrāda biedriem, ka sarīkojumos vajadzētu aktīvāk piedalīties ar darba rokām, vai vismaz nosūtīt kādu savā vietā, ja paši netiek.
1938. gada pavasarī notika ikgadējās sekcijas vecākā pārvēlēšanas, kurā bez pretenzijām atkal vadītāja vietu ieņēma Vecgailis, kura mūrnieka kompetence Valmierā netika apšaubīta, jo viņš bija ilggadējs amatnieku biedrības biedrs kopš 1923. gada vēl pirms biedrību reformas. Viņam piederēja savs mūrniecības uzņēmums jau 16 gadus. Lai disciplinētu sekcijas biedrus, Vecgailis ierosināja, ka visiem, kas neattaisnoti kavēs sekcijas sēdes, būs jāmaksā soda nauda 1 lats. Par soda nemaksāšanu tika draudēts ar biedra kartes neizsniegšana nākamajam gadam. Sekcijas ietvaros tika lemts, ka sēdes notiks 4 reizes gadā, ik pa trim mēnešiem, bet realitātē tikšanās notika nedaudz biežāk. Atbalstot LAK ieceri veidot papildskolas, uz mācībām Valmierā pieteicās 8 sekcijas biedri. Ik gadu amatnieki tika aicināti pieteikties uz žurnāla Amatnieks abonementu par 5 latiem gadā. Žurnāls iznāca no 1936. līdz 1940. gadam LAK paspārnē. Svarīgs sekcijas darba pienākums bija sadarbības veicināšana ar pašvaldībām un citām biedrībām amatnieku biedrībai ietilpstošā darbības rajonā, lai tās izmantotu tikai amatnieku biedrības biedru pakalpojumus. Tādā veidā tika vecināta amatnieku stāšanās biedrībā, centralizēti koordinēts darbs un tika uzskatīts, ka tā var izvairīties no pašdarbības. Svarīgs arguments bija kvalitātes nodrošināšanu.1939. gada sākumā amatnieku biedrības valde nolēma, ka diplomētie meistari Celtniecības amatu sekcijā būs vienīgie, kas drīkst pieņemt zeļļu un meistaru pārbaudījumus: mūrnieks Pēteris Vecgailis, podnieki Jānis Lūsiņš, un Pēteris Apinis, Skursteņslaucītājs Altenbergs, Jānis un Aleksis Johansoni.

LAK izdota Amata mācekļu apmācības atļauja Pēterim Vecgailim 1940. gadā (VlNM 44.899/2)

Būtiskas izmaiņas biedrības iekšējā struktūrā tika pieņemtas 1939.g. 12. marta sēdē, kad sekcijas valde nolēma lūgt visas biedrības valdi nodalīt atsevišķās sekcijās mūrniekus, podniekus un namdarus, balsoties uz biedrības statūtiem. Tas tika darīts tādēļ, ka LAK spiediena rezultātā laikā no 1937. līdz 1939. gadam biedrībā iestājās daudz amatnieku, līdz ar to nācās veidot šaurākas sekcijas. Atsevišķu mūrnieku sekciju dibināja 1939. gada 16. aprīlī un par tās vadītāju ar 17 balsīm atkal ievēlēja Vecgaili, par vietnieku Indriķi Drusku, bet par rakstvedi Eduardu Grigori. Celtniecības sekcijā palika namdari un podnieki(podiņu krāšņu mūrnieki u.tml.)
Tajā pašā dienā pārvēlēja arī Celtniecības sekcijas valdi. Par vadītāju kļuva Jānis Šķerbergs (1889-1980), viņa vietnieks namdaris Pēteris Krauklis, bet rakstvedis joprojām Vilis Rudzītis. 1939. gada 11. jūnija sēdē tika atcelta soda nauda par kavēšanu, bet nolēma iekasēt no visiem sekcijas locekļiem 0,50 Ls sekcijas rakstu un izziņošanas vajadzībām. No 23 klātesošajiem tika iekasēts Ls 11,50. Sekcija arī saziedoja 43.88 latus biedrības mēbeļu iegādei, ko nodeva biedrības sekretāram Johansonam.
1939.g. 23. jūlijā notika paplašinātā mūrnieku un celtnieku sekcijas sēde. To vadīja Valmieras amatnieku biedrības priekšnieks Jānis Ziediņš. Sankāksmes tēma bija amatnieku dienas izpeļņa, par kuru interesējas LAK. Tika protokolēts, ka vidējā dienas izpeļņa mūrniekam ir 5 – 7 lati, bet namdariem 4 – 6 lati. Dalībnieku galvenais secinājums: „Amatnieku trūkums uz laukiem nebūtu, ja būvdarbus varētu regulāri sadalīt, bet lauksaimnieki parasti liek izvest būvdarbus tieši vasaras vidū”.
Nerunājot par LAK un amatnieku biedrību reorganizāciju, kas bija Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma radītas struktūras, sēžu protokolos atrodama atsauce uz 30. gadu otrās puses raksturīgo tautsaimniecības problēmu, kad trūka darbaspēks laukos. Pēc LAK 1939. gada 10. augusta apkārtraksta par vēlamu amatnieku piedalīšanos lauku darbos, notika sekcijas sēde, kurā amatnieki kategoriski noraidīja savas iespējas piedalīties lauku darbos. To pamatoja ar to, ka pašiem jāpalīdz radiniekiem un paziņām, kā arī paši esot lauku īpašnieki, kam jāstrādā, tāpēc neesot laika piedalīties talkā, kuras laiks pat nav precīzi noteikts. Oficiāli tas tika noformulēts tā: „Ņemot vērā, ka sekcijas biedri ir lielā Celtniecības laikmeta darba darītāji ikdienā, kuri visur ir ļoti steidzoši, lūdz valdi viņus atbrīvot no šī apsveicamā pasākuma, bet neatsakās dot vajadzīgās darba rokas ziemā, kad amatniekiem ir brīvs laiks.” Jāatgādina lasītājiem, ka vairākas celtnes, ar ko Valmiera lepojas šodien, patiešām ir celts 20. gs. 30. gadu beigās jeb t.s. Ulmaņa celtniecības laikmetā. Tādas ir, piemēram, tagadējā pašvaldības ēka, Vidzemes apgabaltiesa, Valmieras 5. vidusskola, Valmieras Viestura vidusskola u.c.

"Ulmaņa celtniecības laikmeta" ēka. 1939. gadā Valmieras komercskola ieguva jaunu ēku, tagad šai ēkā darbojas Valmieras 5. vidusskola

1939. gada 5. novembra sēdē viens pamatjautājums bija petrolejas deficīts. Sākoties karam Eiropā, arī Latvija saskārās ar nopietnām ekonomiskām problēmām un importa preču deficītu. 1940. gada sākumā notika ziedojumu vākšanu Valsts aizsardzības fondam. Petroleju normēja un izsniedza tikai amatniekiem ar kartēm vai amatnieku meistara diplomiem. Tika izdots rīkojums, ka visi amatnieki turpmāk būtu tikai biedrības biedri. Biedru vidū notika pārrunas par notikumiem laukos. Daži biedri uzsvēra, ka bieži vien celtnieki neievēro noteikumus un likumus, bet ceļ lielas būves bez meistara diploma un zināšanām, tādejādi uzveļot atbildību pašam ēkas saimniekam, kas nav diplomēti būvamatnieki. Interesanti, ka protokols atspoguļo vēl vienu Ulmaņa režīma beigu fāzes tendenci sabiedrībā. Šķerbergs paziņoja, ka ar Iekšlietu ministrijas atļauju viņš maina uzvārdu un turpmāk viņš būs Avots. (1939. gada 21. decembrī ministru kabinets pieņēma „Likumu par uzvārdu maiņu”, kura 1. panta 3. punkts noteica, ka vārdu var mainīt pamatojoties uz to, ka uzvārds neatbilst cilvēka tautībai.) 1940. g. 31. martā atkal notika sekcijas vecākā pārvēlēšanas, kur Avotu (Šķerbergu) pārvēlēja par vecāko, Kraukli par vietnieku, bet Rudzīti par rakstvedi.
Lasot 1940. gada 11. jūlija sēdes protokolu, jūtama spēcīga PSRS okupācijas varas ēna. Sēdi vadīja vietnieks Krauklis. Bez atsauces par to, kur palicis Avots, jau atkal tika vēlēta jauna valde. Sēdē piedalās kāds J. Zaļaiskalns (iespējams galdnieks Jānis Zaļaiskalns, amatnieku biedrības biedrs), kurš nolasīja ziņojumu par pārmaiņām valstī un amatnieku stāvokļa uzlabošanos. Par priekšnieku tiek ievēlēts tas pats Zaļaiskalns, bet par vietnieku Sietnieks, kurš jau iepriekš vairākkārt neveiksmīgi kandidēja uz priekšnieka posteni. Par sekretāru un rakstvedi atkal atstāja Rudzīti. Tālāk seko atsauce uz Latvijas vēsturē daudz pētītajām Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanām, kurās piedalījās tikai viens saraksts. Celtniecības amatu sekcijas sēdes protokolā rakstīts šādi: „I. Zaļaiskalns ienes priekšlikumu visiem sekcijas biedriem Saeimas vēlēšanās piedalīties par Darba tautas bloku. Šo priekšlikumu vienbalsīgi pieņem.” (Citātā izmantotais vārda „par” izcēlums nav raksta autora, bet gan oriģinālā protokolā izcelts, kas norāda uz nepārprotamu politiski ideoloģisko spiedienu sekcijas sēdē.)
Nākošais Celtniecības amatu sekcijas protokols fiksēts tikai 1942. gada 12. februārī, vācu okupācijas laikā. 1941. gada 17. oktobrī Reihskomisārs H. Loze izdeva „Rīkojumu par amatniecības, sīkrūpniecības un mazumtirdzniecības jaunizveidošanu”, kas bija neefektīvas nacionalizēto uzņēmumu darbības ietekmēts lēmums. Kad vācu okupācija Latvijā pārņēma iepriekš padomju varas nacionalizētos uzņēmumus, primārais mērķis bija nodrošināt rūpnieciskās darbības turpināšanu. Tomēr drīz vien nācās secināt, ka darba ražība ir slikta, jo vietējie iedzīvotāji gribēja atgūt sev atņemtos uzņēmumus. Tika nozīmēti atsevišķi pilnvarotie, kas bija atbildīgi par amatniecības uzņēmumiem, bet vērtēšanas komisijas noteica uzņēmumu vērtību, par kādu tie varēja tikt atpirkti. Saimniecības politika 1942., 43. gadā bija vērsta uz maksimālu produkcijas ieguvi vācu armijas apgādei, bet vietējiem iedzīvotājiem izdevīgi noteikumi un likumi tika izdoti tikai tāpēc, lai iegūtu nepieciešamo uzticību un kaut nelielu atbalstu. Attiecībā uz izglītības politiku 1941. gada 21. jūlija instrukcijā tika norādīts, ka nav jākavē amatniecības skolu un tehnisko mācību iestāžu darbība.
Ja iepriekš Celtniecības sekcijas sapulces notika Gaujas ielā, kara laikā Jurģa ielā 10. Piedalījās 11 biedri. Sēdi Vadīja vietnieks Krauklis, protokolē joprojām sekcijai uzticīgais Rudzītis. Tiek apspriestas iespējas piedalīties vācu varas pakļautībā esošās Latvijas saimniecības kameras (Amatniecības galvenās daļas) rīkotajos papildskolas kursos, uz ko amatnieki atsaucas pozitīvi. Amatnieku vispārīgām zināšanas kursam pieteicās Altenbergs un A. Marovskis. Vēl daži pieteicās Metāla apstrādāšanas kursam un Būvniecības kursam. Latvijas saimniecības kamera arī pārzināja amatnieku kartes un izsniedza diplomus.
Pēdējais ieraksts burtnīcā fiksēts 1942. gada 15. aprīlī. Atzīmēts, ka sēdi vada pirms okupācijas sekcijas vecākais Avots, bet piedalījās 8 biedri. Sekcijas vecākais nolasīja jaunos noteikumus un izpildīšanas kārtību, par ko gan sīkāk nekas netika minēts un, tika uzņemti jauni biedri, kas interesanti, ka arī kara laikā. Svarīgākais sēdes punkts – amatpersonu pārvēlēšana. Par sekcijas vecāko vienbalsīgi ievēlēja skursteņslaucītāja amata meistaru Voldemāru Altenbergu, par vietnieku skārdnieku Augustu Jumiķi, bet par sekretāru ievēlēja jau bijušo sekretāru, skārdnieku Vili Rudzīti. Protokola beigās Altenberga un Rudzīša paraksti.
Ar to tad arī beidzas melnās burtnīcas stāsts, it kā aprauti un bez nobeiguma. Bet tas ir saprotams, jo, ņemot vērā tā brīža vispārējo situāciju kara plosītajā Latvijā, iespējams, ka Celtniecības amatu sekcijas sēdes vairs noturēt nebija iespējams.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja vēsturnieks

Publikācijā izmantoti
Valmieras muzeja fotoattēli
un krājuma materiāli