Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Mežu daudzinot 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Gaujas Stāvie krasti
  2. Meža dienas
  3. Valmierietis
  4. Zaļās dienas

Pirms septiņdesmit četriem gadiem (1930.), Latvijā pirmoreiz rīkoja Meža dienas. Tajās, līdz pat 1940. gadam, ļoti aktīvi darbojās jaunatnes un, it īpaši, meža audzēšanas pulciņi skolās. Ikgadējos zaļajos pasākumos iesaistījās arī pieaugušie, gan pilsētnieki, gan lauku ļaudis. Toreizējais Mežu Departaments šiem audzinošajiem pasākumiem atvēlēja ne vien līdzekļus un stādāmo materiālu, bet arī norīkoja konsultāciju sniegšanai uz vietām speciālistus un mežziņus. Nu meža dienu tradīcijas atjaunotas. Arī šajā, 2014. gada pavasarī, mūsu pilsēta kļūs skaistāka un zaļāka: Brenguļu ielā tiks iestādītas 49 liepas. Rīgas ielā posmā no Ausekļa ielas līdz Kocēnu kapiem – 40 ozoli. Matīšu šosejas labajā pusē - 30 sarkanos ozolus. Raiņa ielas dažādos posmos bīstamo koku vietā paredzēts iestādīt 22 sarkanos ozolus, Beātes ielas dažādos posmos 30 Holandes liepas. Trīs dažādu šķirņu kļavas rotās Gaujas krasta nogāzi pie Plostnieku ielas kāpnēm. Dzirnavu ezeriņa apstādījumus papildinās ar divām kalnu kļavām. Pie pašvaldības ēkas augošo kastani aizstās ar kļavu. Bet, vai zinām, kur meklējamas Meža dienas agrāk?

No vēstures

Meža svētku (Zaļās dienas) tradīciju aizsākums meklējams Amerikā, Nebraskas štatā. Tur savulaik izcirsti visi meži, „caur ko upes izkalta un nebija pieejamas kuģošanai. Labības augi cieta no sausuma, līdz pēdīgi iestājās pilnīga neraža. Atceroties vietējo iedzīvotāju indiāņu paražu, pie katra bērna dzimšanas stādīt vienu koku, arī Nebraskas štata iedzīvotāji šo paradumu atjaunoja, iesaistot darbā arī bērnus. Skolu likums noteica dienu, kurā skolu jaunatnei jāstāda koki. 15 gadu laikā štata jaunatne iedēstīja un apkopa 355 miljonu koku. Agrāk neauglīgie tuksneši pārvērtās zaļojošās birzīs, ceļmalās ziedēja augļu koki, upēs cēlās ūdens, pieņēmās lauku ražas. No Nebraskas koku dēstīšana pārgāja uz citiem Amerikas štatiem un Eiropas valstīm” (Retelis P. Jaunatnes meža audzēšanas pulciņi. Rīga: Mežu Departamenta izdevums, 1930.) . Latvijā, protams, situācija ne tuvu nebija tik dramatiska, taču pieaugošais koku eksports un mežu izciršana kaut kontrolētos apmēros, rosināja domāt par meža resursu atjaunošanu. Lai iesaistītu plašākas iedzīvotāju aprindas, pēc Latvijas Mežkopju savienības iniciatīvas kopš 1930. gada pavasara tika organizētas meža dienas arī Latvijā. Par to iespējami plašāku norisi rūpējās Centrālā meža dienu komiteja. Atbalstu sniedza arī Meža zinātnieku biedrība, studējošo mežkopju biedrība Šalkone un vēl citas. Pagastos un pilsētās dibināja meža dienu komitejas. 1930. gada meža dienās piedalījās ap 20 000,1934. gadā – 67 000, bet pēdējās (1940.), pateicoties aktīvai propagandai un valdības līdzdalībai, - vairāk kā ceturtdaļmiljona cilvēku! Apmežošanas vajadzībām ierīkoja ap 36 ha lielu koku stādu audzētavu. Mežu departamenta pārziņā atradās 1929. gadā izveidotais Meža kultūru fonds.
Pasākumus popularizēja visos lielākajos galvaspilsētas un provinces laikrakstos.

Pirmās

Kā vienas no pirmajām - valstiskajā pasākumā iesaistījās Mazsalacas, Cēsu, Smiltenes un Trikātas virsmežniecības. Tā, mūsu tuvākie kaimiņi, trikātieši, kuru meži tolaik ietilpa Strenču virsmežniecībā, pie sava pagasta nama iestādījuši 50 ozolus, 30 baltegles un 5 dzīvības kokus; darbus vadījis vietējais mežzinis Balodis. Pārlapojot 1930. gada Valmierieti, meža dienu aktivitātes netiek atspoguļotas. Pat vienīgais virsraksts, kas atbilstu pēc tematikas - „Mežu pilsēta Valmieras tuvumā” (Nr. 39., 16.05.), izrādās maldīgs, jo tajā rakstīts, ka „Ziemeļlatvijas skauti Vasaras svētku nedēļā, Paukas priedēs Valmierā uzcels savu meža pilsētu ar dažādām labierīcībām”… Arī 1931. gadā pavasarī maz rūp meža lietas, jo aizvadīti postoši pavasara plūdi, kas pašvaldības maciņā iesituši robu un faktiski tikai ar 1932.g. sāks aktīvi iesaistīties jaunajā, kā tagad teiktu, - ekoloģiskajā kustībā: virsmežniecība kopā ar pilsētas meža dienu komiteju 9. maijā organizē stādījumus Valmieras ģimnāzijas parkā un Valmieras pilsētas III. pamatskolas dārzā, iedēstot apmēram 240 lapu un skuju kokus un krūmus. 13. maijā Valmieras pilsētas skolas audzēkņi ar skolotājiem devušies uz Kauguru novadu, kur iecirkņa mežzinis J. Upmalis demonstrējis zemes sagatavošanu meža sēšanai un stādīšanai, stāstot par skuju koku vecuma noteikšanu, uguns joslām un to nozīmi, apiešanos ar uguni mežā, meža degšanu un dzēšanu u.c., bet vakarā kino Splendid telpās notikusi filmas izrāde „Latvijas mežs”, kura divos seansos izrādīta apmēram 1300 (!) apmeklētājiem, Valmieras ģimnāzijas, kurlmēmo skolas, komercskolas, visu trīs pamatskolu un kristīgo skolas audzēkņiem. Elektrību kino izrādei Valmieras pilsētas valde devusi par brīvu! Nākošajā, (1933.) pilsētas II. pamatskolas pedagogi un 45 skolēni 18. maijā devušies izzinošā ekskursijā uz Kauguru silu, kur noklausījušies mežziņa J. Upmaļa priekšlasījumu par „priedes un egles attīstību un augšanas gaitu”, piedalījušies priežu sēšanā. Nav slinkojuši togad arī Valmieras apbūvieši (jaunceļamo māju īpašnieki - I.Z.), kuriem mežniecība izsniegusi 20 lapu u.c. kokus. Kurlmēmo skolai izsniegtas 50 liepiņas, bet Valmieras valsts komercskolai egļu mežeņi dzīvžogam. 1934. gada maijā, kas politisku iemeslu dēļ Latvijas vēsturē ieies ar 15. maija apvērsumu, sabiedriskās aktivitātes tiek mazinātas līdz minimumam, tāpēc pilsētā apstādīta ar kokiem vien toreizējo Valmieras apriņķa pašvaldības ēku Gaujas ielā.

Mazie palīgi lielos darbos. Koku stādīšana netālu no stadiona ieejas 1936. g. 3. maijā.

Ar skatu nākotnē

Turpmākajos gados meža dienas kļūst arvien populārākas, palielinoties dalībnieku un apzaļumoto vietu skaitam. Īpaši vērienīgas bijušas 1935. - 1936. gada aktivitātes. Tā 1935.g. Valmierietī , Nr. 295./296., zem virsrakstiem Sekmēsim mežu atjaunošanu un Jaunā sporta stadiona izbūve iesākta, sadaļā par aizsargu dzīvi, uzzinām, ka „Kauguru aizsargu nodaļa meža dienu darbus izvedīs maija mēneša pirmā sestdienā apstādot Rīgas – Valmieras ceļu, sākot no Cēsu apriņķa robežas virzienā uz Valmieru. Visu ceļa daļu, kas ietilpst Kauguru pagasta robežās līdz Valmierai, aizsargi apstādīs ozoliem, iestādīs 200 ozoliņu”. Par rīcības komitejas priekšsēdētāju ievēlēts virsmežzinis D. Bērtulsons; vēl komitejā – Fricis Marovskis no pilsētas valdes, ģimnāzijas direktors Vilis Kalējs, inženieris J. Ratenieks, skolas priekšnieks A. Gruzna un A. Magone no aizsargu kluba. Rosīgie kungi akceptē, ka tiks „apstādīti bērziem Valmieras – Cēsu ceļš 1 kilometra garumā. Zilā kalnā skolnieki un aizsargi iedēstīs liepu aleju, bet II pamatskolas skolēni apdēstīs bērziem Palejas ielu. Pilsētas valde stādīs bērzu birzi pie Gaujas līdz krācēm. Ugunsdzēsēji pie Stāvajiem krastiem iestādīs 1500 kokus. Lai nodrošinātu stādāmo materiālu, pie Kaugurmuižas atvēlēs līdzekļus stacionāru kultūrkoku audzētavu Rīts ierīkošanai [..]”. Par paveikto atskaite lasāma jau nākošajā, 297. numurā: „Valmiera kļuvusi bagātāka ar jaunu parku”. 5. maijā meža dienās vietējie ugunsdzēsēji, piedaloties Valmieras sabiedrībai, apstādīja savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos. Darbus ievadīja kopējs ugunsdzēsēju gājiens ar orķestri priekšgalā no depo uz stādīšanas vietu. Pavisam iestādīja 2000 kociņus no 100 dažādām šķirnēm. Kā retumi minami Lavsona cipreses, korķa koki, riekstu koki, Ķīnas ābelītes, zelta lietus, balzama apses u.c. Ierīkos arī atsevišķus bērzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Parka projektu izstrādājis un stādīšanas darbus vadīja mežu tehniķis J. Grūbe un pēc projekta tas savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu ”. 1936.g. valmieriešus aicina ierasties ar savām lāpstām un „ņemt dalību iepriekšējo gadu stādījumu atjaunošanā. Pie jaunā sporta aizsargu sporta stadionu (tagadējais J. Daliņa – preciz. I. Z.), iestādīs liepu un ozolu aleju, kā arī apstādīs sporta laukumu gar Svētozolu ielas malu ar eglīšu dzīvžogu”. Darbus ievadot, meža dienas dalībniekus uzrunāja pilsētas galva, agronoms J. Ruģēns un aizsargu sporta kluba priekšnieks H. Traubergs. Vēl viena grupa ieradās Gaujas malā pie Zaķu saliņas, kur iestādīja 800 vītoliņus, bet Valmieras brīvprātīgie ugunsdzēsēji turpināja apstādīt savu botānisko parku stāvajos krastos. [..]”. Kopumā padarītā bilance iepriecinoša, jo vietējie sabiedriskie darbinieki, aizsargi un skolu jaunatne aizsargu sporta kluba stadionā iestādījuši 400 metru garu eglīšu dzīvžogu un 180 lapu kokus, bet ugunsdzēsēju biedrība savu iepriekšējā pavasarī izveidoto parku, bagātinājuši ar 402 kociņiem. Čakli bijuši arī mazie palīgi: Valmieras I pamatskola pie skolas iestādīja 228 kokus un krūmus; II pamatskola skola mācību dārzā – 170 m garu eglīšu dzīvžogu un Gaujas krastā – 250 kārklu spraudekļu; kurlmēmo skola Vienības gatvē – 26 kokus un gar Jumaras ceļu – 80 eglītes. Netālu no Valmieras cietuma darba nama fermā iestādīta 1,00 ha liela bērzu birzs ar 5000 bērziņiem, piedaloties cietuma darbiniekiem un vietējiem pagasta iedzīvotājiem. Lielisku piemēru rāda Kaugurmuižā dislocētais 8. Daugavpils kājnieku II bataljons, iestādot 600 bērzus!

Kopā sanākot. Meža dienu pasākumā 1936.g. 4. maijā Valmierā, netālu no jaunā stadiona, redzams Palejas un Dīvaliņa ielu krustojums.

1937. gada meža dienas aizrit zem senču mantojuma zīmes - Dīvaliņa rajonā (Dīvaliņa iela – preciz. I.Z.) iestādīta „Beverīnas varoņu birzs” un dažas dienas vēlāk atjaunota ozolu birzs senču svētozolu vietā pie Sīmanēnu mājām, kā arī uzkopta Kauguru nemieros kritušo zemnieku piemiņas vieta. Pavisam iestādīti 840 kociņi un 1879 dažādu šķirņu košuma krūmi. Par 1938. gada meža dienu norisi vairāk Valmierietī Nr. 454.: „Svinīgā atklāšana notika pagājušo sestdien. Plkst. 14. pie pilsētas valdes nama sapulcējās meža dienu dalībnieki, skolu jaunatne, organizācijas un karavīri. Ar ģimnāzijas orķestri priekšgalā dižais mežinieku gājiens devās uz Vienības laukumu, kur pilsētas galva agronoms J. Ruģēns teica uzrunu, pakavēdamies pie Meža dienu svētīgā darba un sevišķi uzsvērdams, ka sabiedriski izdarītie apstādījumi ir arī sabiedriski jāapsargā, un katra pilsoņa pienākums ir cīnīties pret postītājiem, kas šo darbu pagājušā gadā tik daudzkārt sabojāja un iznīcināja.” Šajā (1938.) iestāda parkos, laukumos un gar ielām 666 kociņus un 1542 dažādus košuma krūmus. „No izvestiem pilsētas izdaiļošanas darbiem ievērojamākie ir Vienības laukuma izdaiļošana un apstādīšana ķiršu kociņiem līdz Matīšu šosejai, kā arī Cēsu un Stacijas ielu apstādīšana. Bez minētā, smilšainā Gaujas līcī augšpus krācītēm, iedēstītas 2000 priedītes”.
1939. gada meža dienas sākās ar nu jau tradicionālo kopēju gājienu uz stadionu, kura rajonā atjaunoja un paplašināja jau esošos apstādījumus. No jauna apstāda Stacijas ielu, sākot no Smiltenes ielas līdz pašai dzelzceļa stacijai un Dzirnavu ielas turpinājumu. Gaujas krastos stāda kārklus un dažas vietās, arī papeles, pie Lucas muižas - košumkrūmus. Bet Valmieras pašvaldība rosina, ka „turpmāk – katra no skolām vai organizācijām skaitīsies par savu izvesto apstādījumu goda aizbildņiem, ar pienākumu rūpēties par to turpmāko uzraudzību.[..]”. Uzteicama vēl kāda tradīcija, kura aizsākās pirmajās meža dienās –meža dienu skrējieni.

"VALMIERIETIS" uzslavē: čakli mežu atjaunotāji.

Izskaņā

Pēdējās – liktenīgajā 1940. gadā. Lai gan Latvijā jau izvietotas PSRS armijas bāzes, valsts iedzīvotāji pošas spodrības mēnesim, kas noris vienlaikus ar meža dienām. Mazāk nav kļuvis dalībnieku, taču krietni sarucis finansiālais atbalsts… Iedzīvotāji tiek mudināti „izrādīt savu pilsonisko apziņu un patriotismu”. Valmierietis, Nr. 558., 01. 05.: „[..] Zemkopības ministrijas mežu departaments, meža dienu sekmīgākai veicināšanai nosūtījis 50 Ls lielu pabalstu Ainažu, Burtnieku, Cēsu, Smiltenes, Strenču, Valmieras u.c. virsmežniecībām. Pavisam meža dienu veicināšanai Vidzemē atvēlēts 1250 latu liels pabalsts, bet visā valstī meža dienu darbu izpildīšanai atvēlēti mežu dienām 5600 Ls. Pabalsti piešķirti jaunu augļu dārzu ierīkošanai. Saņemtos pabalstus mežu administrācija saziņā ar pagasta valdi nodos tām saimniecībām, kas apmežošanā izrādīsies par čaklākām un kurām pabalsts nepieciešams.” Agrāk kā citus gadus, jau martā notika meža dienu Valmieras rīcības komitejas sēde virsmežziņa D. Bērtulsona vadībā, atzīstot, ka „darbi iesākami nākošā nedēļā, bez sevišķas atklāšanas. Šogad galvenā kārtā paredzēts atjaunot vecos stādījumus, kur tie būtu bojā gājuši. Ierosināts jautājums par to, ka organizācijās un tāpat arī atsevišķi valmierieši brīvā laikā pieteiktos ne tikai pie koku stādīšanas, bet pie visiem citiem zemes darbiem, kuri stāv sakarā ar pilsētas izdaiļošanu. Apstādījumi atjaunojami sekojošās vietās no organizācijām, kuras jau tur agrāk tos iestādījušas. Austrumu ielā – pasta darbinieki, Brīvības ielā – II. pamatskola, Ezera ielā – Komercskola, Dzirnavu ielā – ģimnāzija, Lilijas ielā – Daugavas Vanagi, Stacijas ielā – strādnieku arodbiedrība, Matīšu šosejā – Šoseju un zemesceļu 9. rajona darbinieki, Zaķu saliņā – I. pamatskola. Visas minētās organizācijas lūgtas pieteikties pilsētas valdē un pie pilsētas dārznieka, lai varētu noteiktu laiku un sagādāt stādāmo un materiālu darbu izvešanai”. Vēl divi mēneši un arī valmierieši izbaudīs jaunās padomju varas pārneses – strādnieku izpildkomitejas, nacionalizāciju, represijas u.c. Bet tas jau cits stāsts.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja

Neliels ieskats skaņuplašu un gramofonu tirdzniecībā Valmierā 20.gs. 30. gados 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Bellaccord - Electro
  2. Gramofons
  3. Kofera patafons
  4. M. Ieviņš
  5. Mārtiņš Dubavs
  6. Patafons
  7. Skaņuplates
  8. T. Ulmanis
  9. Valmierietis

Pagaidām nav izpētīta skaņuplašu vēsture Latvijā. Raksta autora mērķis ir sniegt nelielu vispārīgu priekšstatu par skaņuplašu un gramofonu preču tirdzniecību Valmierā, galvenokārt balstoties uz reklāmām, kas publicētas Valmierietī laikā no 1929. līdz 1940. gadam.

Pirms Otrā pasaules kara liela loma sabiedrības izklaidē bija lauku kapelām un arī mājas muzicēšanai, bet aizvien plašāku popularitāti iemantoja mūzikas atskaņotāji. Skaņuplates un gramofonus dēvēja par mūzikas instrumentiem, ko parasti tirgoja muzikāliju veikalos kopā arī klavierēm, vijolēm, mandolīnām, harmonijām un citiem instrumentiem. Pircējus interesēja dziesmu notis, jo tās bija salīdzinoši lētas un izmantojamas muzicēšanai mājās, turpretī, lai atskaņotu skaņuplates, bija vajadzīgs gramofons, regulāri jāmaina adatiņas, nemaz nerunājot par to, ka skaņuplates ātri nolietojās. Var uzskatīt, ka mūzikas bizness Valmierā nebija īpaši vērienīgs, tāpēc bieži reklāmās redzamais preču piedāvājums ir plašāks, tostarp arī apsveikumu kartiņas, bērnu rotaļlietas un kalendāri. Interesanti, ka tolaik izplatīta prakse bija tirgot vienkopus dažādas mehāniskas ierīces – velosipēdus, bērnu ratiņus, šujmašīnas un citas lietas. Atšķirībā no mūsdienu izpratnes par mūzikas atskaņotāju un citu elektropreču nesaraujamo saikni ar radio aparātiem, 30. gados tos ne vienmēr uzskatīja par līdzvērtīgiem un bieži vien tirgoja atsevišķi. Radio jau tolaik bija elektriska ierīce, kas darbojās arī uz baterijām vai akumulatora, bet gramofons jeb patafons sākotnēji bija tikai mehānisks. Elektromotorus gramofonos plašāk sāka izmantot tikai 20.gs. 30. gadu otrajā pusē, kad traktieri, veikali un restorāni, apmeklētāju piesaistīšanai, reklāmās piezīmēja, ka viņu iestādē tiek atskaņota gramofonu mūzika. Protams, ne vienmēr arī gramofonus tirgoja vienkopus ar skaņuplatēm. Tomēr, spriežot pēc ziņām Valmierietī, jādomā, ka dažos veikalos varēja sastapt gan skaņuplates, gan gramofonus, gan arī Valsts elektrotehniskās fabrikas ražotos radio aparātus.

Nedaudz par skaņuplašu atskaņotājiem. 20., 30. gadu praksē, gan mūsdienu leksikā bieži lietotie vārdi gramofons un patafons apzīmē vienu ierīci dažādos izskatos. No Tomasa Edisona 1877. gadā izgudrotā cilindrveida fonogrāfa pamazām atteicās par labu gramofonam un 19./20.gs. mijā notika pāreja vācu izcelsmes izgudrotāja Emīla Berlīnera ieviestajām plakanām, divpusējām skaņuplatēm. Vārds „gramofons” (grieķu val. gramma (pieraksts) un phonē (skaņa)) bieži saistās arī ar populāru Angļu gramofonu preču ražošanas uzņēmumu Gramophon Company . Gramofona darbību raksturo membrāna, kas uztver adatas svārstības, kas rodas, tai pārvietojoties pa rotējošas skaņuplates spirālveida rieviņu. Izstarotās akustiskās svārstības pastiprina speciāla taure. Patafons ir 20.gs. 1. pusē lietots nedaudz mazāks, pārnēsājams mehānisks gramofons, bet bez taures. Vārdu patafons aizguva no franču skaņu ierakstu un gramofonu ražotāja Pathe . Ne tikai Rietumeiropā, bet arī Latvijā pārnēsājamo jeb t.s. kofera patafonu imports un tirdzniecība uzplauka 20.gs. 20. gados. Piemēram, 1929. gadā vien Latvijā importēja gramofonus 104 294 latu vērtībā, bet skaņuplates 418 127 latu vērtībā. Gramofonu galvenās eksportētājvalstis Eiropā bija Lielbritānija, Vācija, arī Dānija, bet skaņuplates Latvijā importēja galvenokārt no Vācijas un Lielbritānijas. Sabiedrībā valdīja uzskats, ka radiofona popularitāte izkonkurēs skaņuplašu mūziku. Katru mēnesi, maksājot nelielu abonenta maksu, radio varēja klausīties visu laiku, turpretī skaņuplatē bija tikai 2 dziesmas. Bet šajā gadījumā izšķirošais vārds bija gaume. Skaņuplates ļāva cilvēkiem klausīties to, ko tie gribēja un kad gribēja. Radiofona programmā bija daudz klasiskās un profesionālās mūzikas, tautas mūzikas apdares, bet šlāgeris netika atbalstīts. Tajā pašā laikā patafonu varēja vienmēr paņemt līdzi atpūtā zaļumos, lai atpūtā pie ezera vai izbraukumā ar laivu fonā skanētu sev tīkama mūzika.

Kofera patafons, malnā kastē ar firmas zīmi " P.B. Kantafon", 20.gs. pirmā puse. Artas Rozītes foto
Gramofons ar hromētu skārda tauri. 20.gs. pirmā puse. Artas Rozītes foto

Mehāniskos gramofonus bieži vien mēdza pārdot lietotus. Tā bija normāla prakse, pārdot lietotu gramofonu, jo jaunu ne visi var atļauties. Ja jauns atskaņotājs maksāja 60 latus, 100 latsu un vēl dārgāk, tad lietotu varēja iegādāties uz pusi lētāk. Arī Valmierietī pa reizei atrodami sludinājumi par pārdodamu gramofonu labā stāvoklī, līdzi dodot arī skaņuplates. Diemžēl nevienā no gadījumiem netika norādīta firma un cena. 30. gados dzimušie atceras, ka pēc 2. pasaules kara vēl ilgi varēja spēlēt vecos gramofonus, ja tikai bija plates un adatiņas. Pat, ja gramofona uzgriešanas mehānisms nedarbojās, griežot skaņuplates ar roku pareizā ātrumā, bija iespējams atskaņot. Pirmo 78 apgriezienu šellaka skaņuplašu īpatnība bija tā, ka tās salīdzinoši ātri nolietojās, nodila arī adatiņas, ko nācās mainīt. Tolaik adatiņas bija dažādas. Kādā reklāmā 1933. gada Valmierietī adatiņu kārbiņa tika piedāvāta par 60 santīmiem. Tiesa gan, bez paskaidrojuma par preces materiālu un adatiņu skaitu. Parasti 200 tērauda adatiņas kārbiņā maksāja apmēram 1,50ls. Koka adatiņas bija dārgākas(100 gab. par 3,50ls), taču tām bija patīkamāks tonis un, lietojot tās, skaņuplates nolietojās lēnāk. Bija nopērkamas arī t.s. Mūžīgās adatas, kas bija izgatavotas no volframa sakausējuma (iepakojumā tikai 8 adatiņas par 1 latu). Līdzās citām gramofona precēm veikali piedāvāja arī koka adatiņu asinātājus, glabātājus utt.

Skaņuplates Krievijas impērijas vajadzībām Rīgā ražoja jau pirms Pirmā pasaules kara. 20.gs. 20. gados, kad rūpniecība bija kara iznīcināta, Latvijā tirgoja no ārzemēm importētas skaņuplates. 30. gados, lielā mērā pateicoties vietējās skaņuplašu fabrikas Bellaccord – Electro darbības uzsākšanai 1931. gadā, skaņuplates kļuva lētākas un pieejamākas arī lauku reģionos. Bellaccord – Electro skaņuplates ražošanas pašizmaksa bija apmēram 1 lata vērtībā, bet tirgus cena ap 2,50ls. Importa skaņuplates 30. gadu sākumā maksāja sākot no 4 – 5 latiem, bet ekskluzīvi simfoniskie ieraksti par 20 latu un vairāk. Uzcenojumu veidoja gan muita, gan mazumtirdzniecības cena. Rīgā tā saucamie importieri specializējās galvenokārt kādu noteiktu preču piegādē, bet reģionos un provinces pilsētās tirgotāji nespēja nodrošināt apgrozījumu tik šaurā un ekskluzīvā preču jomā. (Skaņuplates var zināmā mērā uzskatīt par tā laika modes un stila precēm). Valmierietī skaņuplašu cenas atrodamas tikai dažās reklāmās līdz 1933. gadam. Pēteris Pūka 1931. gadā tirgoja skaņuplates sākot no 2,50ls gabalā, bet Mārtiņš Dubavs par 2,75ls, uzsverot, ka tās ir „Latvijā izgatavotas skaņu plates” . Šeit runa nepārprotami ir par Bellaccord – Electro , ražojumiem, jo arī Rīgā 1931. gadā viņu ražojumi maksāja tikpat.

Pēc reklāmām Valmierietī var konstatēt, ka Valmierā 30. gados kopumā ar skaņuplašu un gramofonu piederumu tirdzniecību periodiski nodarbojās vismaz seši uzņēmēji. Tirgotāju skaits bija mainīgs un iespējams, ka visi nav zināmi. 30. gadu pirmajā pusē tirgotāji aktīvāk reklamēja savu preci un arī skaitliski viņu bija vairāk (vismaz trīs, četri katru gadu). Reklāmās paustā informācija bija plašāka, ietverot izpildītāju uzvārdus un gramofonu ražotājus, bet šī tendence ar laiku noplaka līdzīgi kā sludinājumu skaits vispār. Reklāmas nebija regulāras, bet drīzāk sezonālas (uz Ziemassvētkiem, Lieldienām, sveicot klientus Jaunajā Gadā un atgādinot par jaunām precēm). Bieži vien tajās tika norādīts tikai tirgotājs un adrese, bez plašāka izklāsta par skaņuplašu saturu un firmu. 30. gadu nogalē reklāmu skaits saruka, tās bija strupas un askētiski informatīvas. Visu desmitgadi savu muzikāliju veikalu reklamēja tikai muzikāliju un rakstāmlietu tirgotājs Mārtiņš Dubavs (1892 – 1968).

Mārtiņa Dubava veikala reklāma Valmierietī 1935. gada 12. aprīlī

Turpinot, nedaudz apskatīsim skaņuplašu un gramofonu tirgotājus 20.gs. 30. gadu Valmierā.
Valmieras centrā, Martas Švankas namā Rīgas ielā Nr. 5 darbojās uzņēmuma A/S „A. Lippert” filiāle. Šī tirdzniecības akciju sabiedrība ar simtiem tūkstošu ikgadēju apgrozījumu 30. gados, darbojās jau kopš 1900. gada un tai bija pārstāvniecības 7 Latvijas pilsētās. Ābrama Lipperta ģimenei piederēja velosipēdu un bērnu ratiņu fabrika Rīgā, bet uzņēmums nodarbojās arī ar dažādu kantora preču, radio, gramofonu tirgošanu un remontu. No 1931. līdz 1933. gadam Valmierietī reklamēja skaņuplates un gramofonus, bet vēlāk koncentrējās uz firmas pamatprodukciju – bērnu ratiņiem un velosipēdiem.

Pēterpils ielā 8, ko 30. gadu vidū pārdēvēja par Lāčplēša ielu, darbojās kāds M. Ieviņš. Viņam bija mūzikas instrumentu darbnīca un veikals. Par šo tirgotāju ziņu pagaidām ir maz. Viņš bieži tiek asociēts ar slaveno ermoņiku meistaru Augustu Ieviņu (1881 – 1960) un vairākiem citiem Ieviņu dzimtas pārstāvjiem, kas arī darbojās ar mūzikas instrumentu remontu un izgatavošanu Vidzemē. Diemžēl pagaidām viņu radniecība nav izpētīta. Apjukums radies, iespējams, tāpēc, ka Ieviņš reklāmās Valmierietī pieminēja arī ermoņiku tirdzniecību un remontu, bet, protams, noteicoša bija uzvārda sakritība. Par pārpratumu nav jābrīnās, jo Vidzemē izplatītās ermoņikas sauca par ieviņām . Zināms, ka M. Ieviņš Valmierā darbojies vēl 30. gadu beigās. Laikabiedri atceras, ka instrumentus remontējis savā tirgotavā. Valmierietī viņa reklāmas par skaņuplašu tirdzniecību fiksētas no 1933. līdz 1937. gadam.

M. Ieviņa veikala reklāma 1933. gada 12. aprīļa Valmierietī.

Tirgotājs Pēteris Pūka(1894 – 1942) valmieriešiem zināms kā koloniālpreču un lauksaimniecības preču veikalnieks, bet, kā izrādās, arī skaņuplašu tirdzniecība viņam nav bijusi sveša. To klātbūtne reklāmās izsekojama no 1931. līdz 1936. gadam. K. Krastiņš Gaujas aptiekas ēkā, kas tolaik atradās Diakonāta ielā 2, tirgoja slavenos Gustava Ērenpreisa velosipēdus un VEF radio aparātus. 1938. gada pavasarī viņa reklāmās pēkšņi parādījās arī skaņuplates, ko intensīvi reklamēja visu gadu. Diemžēl vēlāk, laikā līdz 1940. gada jūlijam Krastiņa reklāmās skaņuplates vairs netika minētas.

Nav izslēgts, ka Valmierā 30. gados darbojās vēl kāds tirgotājs, kas reklāmās skaņuplates neminēja. Piemēram, diriģents Tenis Ulmanis, kam piederēja veikals Rīgas ielā 31. Valmierietī nav atrodamas viņa veikala reklāmas, taču uzraksts pie veikala ļauj minēt, ka arī šajā veikalā, iespējams, skaņuplates un patafonus pie viņa varēja dabūt.

T. Ulmaņa veikals Rīgas ielā Nr. 31 ap 1926./27. gadu, Foto autors nezināms

Šobrīd visvairāk zināms par Mārtiņu Dubavu, kurš savā rakstāmlietu veikalā Rīgas ielā Nr. 42 tirgoja gan mūzikas instrumentus, gan arī patafonus un skaņuplates. Interesanti, ka viņa brālis Ernests Dubavs tādu pašu rakstāmlietu tirgotavu un izdevniecību vadīja Cēsīs. Cēsnieki viņu atceras kā ilggadēju sabiedrības aktīvistu. Lai arī darbojās atsevišķi, abi brāļi savos iespieddarbos izmantoja vienu emblēmu.

Mārtiņa Dubava muzikāliju un rakstāmlietu veikala skatlogs Rīgas ielā nr. 42
Brāļu Dubavu grāmatu iespiestuves emblēma.

Pateicoties Mārtiņa Dubava dēla Tālivalža atsaucībai, manā rīcībā nonācis unikāls Valmieras vēstures avots – Parādnieku grāmata. Tā ir pierakstu klade, kurā rokrakstā apkopotas ziņas par M. Dubava veikala pircējiem, kas ņēmuši preces uz krīta. Grāmatā uzrādītas preču cenas, pircēja uzvārds un adrese, norunātais atmaksas termiņš un tas, cik maksājumos parāds jāatdod. Galvenokārt uz pēcapmaksu tika izņemti kopskaitā 47 patafoni, kā arī dažādi piederumi. Var konstatē, ka ziņas par parādniekiem nav tikai par vienu gadu, bet laika posmu no 1931. līdz 1936. gadam, ar dažiem atsevišķiem ierakstiem pat par 1937., 38. gadu. Pircēju sarakstā gan valmierieši, gan arī no apkārtne un attālākām vietām, piemēram, no Dauguļiem, Rūjienas u.tml. Kladē nav atzīmētas tās muzikāliju preces, par ko samaksāts uzreiz. Tāpēc par kopējo preču apgrozījumu neskaidrību vēl ir daudz. Piemērām, kāda reklāma 1933. gada Valmierietī vēsta, ka skaņuplates pie Mārtiņa Dubava var iegādāties sākot no 1,75ls. Zemā cena visdrīzāk bija viltība apmeklētāju pievilināšanai, jo dažviet veikalos tirgoja arī lietotas skaņuplates labā stāvoklī, tāpēc tās maksāja lētāk nekā jaunas. Attiecībā uz Valmieras veikaliem šī piezīme ir tikai pieņēmums, jo tas nav apstiprināts. Protams, tā varēja būt arī preču izpārdošana. No parādnieku grāmatas var izlobīt , ka Dubavs skaņuplates tirgoja vidēji par 3 – 5 latiem, Pērkot patafonu, visbiežāk klienti uzreiz komplektā ņēma arī gramofona adatiņas par 1,50ls, dažreiz arī gramofona atsperes, kas maksāja 3 latus. (Apmēram 3 latus Vidzemē varēja nopelnīt vasaras lauku darbos vienā dienā.) Zināms, ka gramofona taure pie Dubava maksāja 9 latus. Patafonu cenas uzrādītas amplitūdā no 40 līdz pat 162 latiem, bet visbiežāk pirkti par 80 – 100 latiem, maksājot ikmēneša maksu 10 – 20 latus. Tādā veidā 4 vai 5 reizēs varēja nomaksāt preces vērtību. Skaņuplates dēvēja arī par notēm vai notīm. Protams, patafonu pērkot, bija jāveic pirmā iemaksa pēc vienošanās, piemēram, ieraksts parādnieku grāmatā: „Martinsons. Izdot patafons ar notīm – 107 (ls). Samaksāts trijos reiza – 65, 20, 10, 12. Kopā Ls 107.” Maksāšanas kārtība notika vai nu uz vietas veikalā, vai pa pastu. Ņemot vērā patafonu cenas, kādam tie 100 lati varēja būt puse no algas, citam pat vesela mēneša alga. Tāpēc arī parādnieku grāmatā redzam, ka viens spēja nomaksāt visu summu divos maksājumos, kur pretī cits ar nelieliem maksājumiem apmaksu veica gada garumā. Dažkārt nācās parādniekus meklēt pat Rīgā, par ko liecina dažas atvainošanās vēstules M. Dubavam un pasta kuponi par naudas atmaksu.

30. gados reklāmu saukļos bieži vien tika izmantoti tautā pazīstami, tobrīd populāru dziesmu nosaukumi vai frāzes no tām. Valmierietī publicēta Mārtiņa Dubava veikala reklāma Kur palicis Ozoliņš? Šis pats motīvs izmantots arī Trēziņa kafejnīcas reklāmā. 1933. gadā Bellaccord – Electro izdeva Alfrēda Vintera kupleju par slinko kalpu Ozoliņu, kurš izvairās no darba. Mūsdienās jautrā dziesmiņa bieži dzirdama ansambļa Abulmalas Burlakas repertuārā.

Mārtiņa Dubava veikala reklāma, kurā izmantota frāze no tobrīd populāras dziesmas.

30. gadu otrajā pusē un 2. Pasaules kara laikā, kad trūka izejmateriālu, cilvēkus aicināja nodot vecās, nolietotas skaņuplates, lai vietā iegādātos jaunas, protams ar zināmu atlaidi. Valmierietī šāda reklāma tika ievietota tikai vienu reizi. 1936. gadā Mārtiņa Dubava veikalā apmēram mēneša garumā notika akcija, kurā „nododot 2 vecas plates un piemaksājot Ls 1,25 var saņemt jaunu”.

Vienmēr aktuāls jautājums ir par to, kuras dziesmas bija vispopulārākās. Tā vienmēr ir bijusi gaumes lieta. Popularitāti faktiski raksturo pieprasījums pēc konkrētām skaņuplatēm. Vai ir iespējams noteikt, kādas dziesmas patika 30. gados Valmieriešiem? Diemžēl reklāmas par to neliecina, jo gandrīz nemaz netiek nosaukti skaņuplašu nosaukumi. Zināms, ka Valmierā klausījās Marisa Vētras un citu operas solistu ierakstus. Brāļi Laivinieki neapšaubāmi bija favorīti kupleju (jautro sadzīves dziesmiņu) žanrā. Novadniece Daina Krēpause atceras, ka pat 30. gados iebraukušie poļu viesstrādnieki pirka viņu ierakstus. Valmieras muzeja krājumā glabājas 14 Bellaccord – Electro skaņuplates, to skaitā aktiera Osvalda Uršteina Mērkaķītis , Alfrēda Vintera Gaujas laivinieks u.c. Muzejā glabājas arī citu kompāniju kā Bonophon, Homophon ieraksti latviešu auditorijai, protams, arī daži nopietnās mūzikas ieraksti. Tomēr, ņemot vērā, ka visas muzeja krājuma skaņuplates iegūtas ekspedīcijas laikā no viena īpašnieka, tās nevar uzskatīt par objektīvu un visu sabiedrības modi raksturojošu liecinieku. Protams, tās bija iecienītas 30. gadu auditorijai, to starpā arī Alfrēda Poriņa iedziedātā skaņuplate ar dziesmām Šalc zaļais mežs un Brūklenājs. Tiek uzskatīts, ka šī bija Bellaccord vispieprasītākā skaņuplate 30. gados. To savos memuāros apstiprina arī Bellaccord – Electro dibinātājs Helmārs Rudzītis, rakstot, ka Alfrēds Poriņš, viņaprāt, bija vispopulārākais, bet tālu aiz viņa neatpalika arī šlāgeru karalis Alfrēds Vinters.

Nobeidzot īso ieskatu gramofonu preču tirdzniecības vēsturē Valmierā pirms Otrā pasaules kara, jāpiebilst vien tas, ka katra veikalnieka bizness bija atšķirīgs. Viens pievērsās rakstāmlietām, cits radio aparātiem un velosipēdiem, izvēloties izdevīgāko tirdzniecības veidu. Tolaik Valmierā muzikāliju preču apgrozība un apjoms nebija tik liels, lai nodarbotos tikai ar skaņuplašu vai gramofonu tirdzniecību. Sākoties Otrajam pasaules karam, tirgošanās apsīka, bet punktu Valmieras centra tirgotāju veikaliem pielika pilsētas centra izdegšana 1944. gada 23. septembrī. Nopostītās tirgotavas pēc kara vairs netika atjaunotas. Tālivaldis Dubavs atceras, ka ģimenē pēc kara par veikala darbību 30. gados vairs nerunāja.

Alberts Rokpelnis
Valmieras muzeja pētnieks