Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Nāc līdz uz Valterīti 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Valterkalniņš
  2. Valters
  3. Varoņu laukums

Sākums

Apriņķa pilsēta Valmiera (Wolmar). 18. gadsimta beigas. Te uz dzīvi 1784. gadā apmetās divdesmit septiņus gadus jaunais Hermans Johans Valters (1757-1807). Studējis Strasbūrā. Ieguvis medicīnas doktora grādu Kēnigsbergā. Pēc dažiem gadiem tiks cildināts kā populārākais un iemīļotākais ārsts ne vien pilsētā, bet arī visā Valmieras apriņķī. Sekojot vīram, nākošajā gadā uz mazo provinces pilsētiņu no Rīgas pārceļas viņa dzīvesbiedre Marija Elizabete (1761-1822). Valteru ģimenē jau divas atvasītes - dēliņš Johans Vilhelms (1781.) un meitiņa Elizabete Doroteja (1782.).

1785. gadā Valteri uzceļ māju: tā tolaik celta gandrīz tukšā pils laukuma malā, uz kādreizējiem pils mūriem. Šo viesmīlīgo namu, kurš ātri vien kļūs par pilsētiņas kultūras un sabiedriskās dzīves centru, iedēvēs par Valternamiņu. Dzimtas hronikā par Valteru namiņu lasāmi zīmīgi vārdi, ka „Sein Haus war Mittelpunkt und Wiege einer Reihe bedeutender Männer und Frauen des geistigen Lebens in Livland”: „Viņu māja bija kā satikšanās vieta veselai virknei slavenu Vidzemes garīgās dzīves veidotāju, gan vīriem, gan sievām”.

No Valteru dzimtas mājas nosaukuma radīsies arī vietvārds turpat netālu esošajam kalnam. Tā nu Valterkalniņš pazīstamākās 18./19. gadsimta Valmieras baltvācu dzimtas – ārstu un mācītāju Valteru vārdu godam nes jau vairāk kā divsimt gadus.

Valterkalniņš

Valterkalniņa skatu tornis, 1963. gads.

Pats Valterkalniņs jeb Valtera kalniņš – savulaik Valmieras viduslaiku pils nocietinājuma izvirzījums pie Rātsupītes ietekas Gaujā. 17. gadsimtā zviedru laikā te izveidots ravelīns aizsardzībai, bet 20. gadsimta. 20. – 30. gados izteikti pieņēmumi, ka kalniņš varētu būt bijis kāds no senču pilskalniem – Autīne vai pat leģendārās Beverīnas atrašanās vieta.

Vai kāds no mums var uzreiz pateikt, cik tad īsti vecs un, kurš pēc skaita ir tagadējais skaistais paviljons? Pēdējais, - jaunais koka paviljons atjaunots, izmantojot 20. gadsimta sākuma pastkartēs iemūžināto celto priekšteci. Tā pakājē - nelielais bruģētais laukumiņš. Uzkāpjot pa akmens pakāpieniem, no paviljona labi pārskatāma gleznainā apkārtne un Gauja, pilsdrupas, Muzejs, Lucas kalns un Elku saliņa, Memoriāls, - vietas, kuras būtu vērts apskatīt ne tikai tūristiem un mūsu pilsētas viesiem, bet arī mums, valmieriešiem!

Padomju laikā, piecdesmito gadu sākumā, pirmais koka paviljoniņš tika nojaukts kā „morāli un tehniski novecojis”- īsta buržuāziskās romantikas palieka… un, kas zina, vai tornīša nojaukšanu nepaātrināja notikumi, kas lasāmi valmierietes Veras Volkēvičas (1915-1989) lieldarbā - romānā „Pļauka”, ko savulaik daudzos turpinājumos publicēja laikraksts „Neatkarīgā Cīņa” deviņdesmito gadu sākumā (romāns 1993. g. izdots četrās grāmatas ar tādu pat nosaukumu. Rīga, Jakubāna un Hānberga bibliotēka. Preciz. I. Z.). „… Vispār te notika brīnumlietas. Turklāt tās atkārtojās trīs vasaras pēc kārtas. Piecdesmit pirmajā, otrajā un trešajā gadā. Ik vasaru trīsdesmitajā jūlijā visi vecā tornīša stabu gali bija appušķoti ar pļavas margarietiņām. Tāpat tur lejā tas akmens galds. Kurš gāja garām, tas nobrīnējās.”.

Darbaļaužu ērtībām „1954. gadā uzcelts neliels skatu tornis un celiņš pa senā aizsargvaļņa virspusi novedīs Valterkalniņā”. (P. Kampars, L. Liepnieks. Valmiera: tūrisma ceļvedis pa Valmieru un tās apkārtni. 1962.)

Teika par Valmieras Valterkalniņu

Ar tādu nosaukumu un detektīvintrigu, krājumā „Valmieras novada teikas” (Valmiera,1999.) vēstīts par notikumiem, kas risinājušies 19. gs. beigās, 1895. gadā: „… kāda kundze stāstījusi, ka savulaik dzīvojot Valmierā pie daktera Apiņa par meitu, sapņojusi, ka Valterkalniņā žāvējoties zelta nauda. Lai šo naudu dabūtu, tad priekš tam vajadzīga sestā un septītā Mozus grāmata. Sestā Mozus grāmatā jāizlasot no 8. nodaļas 13. un 11. pants un 7. grāmatā no 3. nodaļas 4. un 10. pants. Ja to darot, tad naktī divpadsmitos tamā kalniņā viņa dabūšot to naudu”.

Nāc līdz uz Valterīti

Valterkalniņš – visos laikos bijusi iecienīta pastaigu un satikšanās vieta gan skolēniem, gan pieaugušajiem. Pa noslēpumaino, koku skauto aleju ejot, laiskā promenādes solī „varēja parādīt sevi un apskatīt citus”. Šī vieta bija gluži vai pilsētas vizītkarte, jo katrs Valmierā, kaut dienu pabijis, apskatīja ne vien koka paviljonu, bet labprāt baudīja arī skaisto skatu uz Gauju. Pārejot pāri visai nedrošajam koka baļķu tiltiņam, ko nereti pavasaros aiznesa upītes ūdeņi, jau kā uz delnas - visa ieleja un turpat tālāk esošā Lucas muižiņa.”

Tādu savā darbā „Par veco Valmieru” atceras žurnālists, dzejnieks, tulkotājs Kārlis Eliāss (1899.-1985.): „Vienā galā pilsētai romantiskais Valtera kalniņš, kurā jaunatne izsapņoja savus pirmos mīlestības un ilgas, vēl tērpdamās skolnieku tērpos, tās mīlestības, kurai pietika ar meitenes smaidu, kad sveicinot bija pacelta skolnieka cepure, bet silts drebošu roku spiediens jau bija laimes kalngals. Turpat Rātsupītes lejā trīs vecas liepas, Lapas Mārtiņa stāsta „Par velti mīlēts” varones Rozes un viņas abu mīlētāju kapa vieta”.

Dāvinu Tev sirdi …

Atpūtas brīdis pie Valterkalniņa, 1910. to gadu sākums.

Arī Pāvils Rozītis (1889.-1937.), romāna „Valmieras puikas” autors, bet pagājušā gadsimta sākumā – vēl tikai skolnieks E. Liepiņa proģimnāzijā, brīvajā laikā labprāt kopā ar saviem draugiem devies tuvākās vai tālākās pastaigās. Uz Elku saliņu, Lucas kalnu vai līdz Gaujas krācēm. Un, ja vēl pretim nāca skolnieces no vietējās meiteņu skolas! Kautrīgus skatus pārmijot, veidojās pirmās abpusējās simpātijas: „ Skolas bija sākušās un skolēni sabraukuši. Tādēļ pievakarē dzīvība bija ne tikai ielās, bet arī Valtera kalniņā, kur visas paviljona sienas un atpūtas soli bija sirdīm un burtiem izroboti. Tur ikviens bija centies savas jūtas atdot mūžībai un tādēļ ar nazi iegriezis kokā savu asiņojošo sirdi vai iecerētās vārda pirmos burtus. Jauniešu mīlas jūtas taču ir tik šaudīgas un tādēļ labi, ka tās dedzīgākajos brīžos pienaglo. Valtera kalniņā vien visiem kļuva par šauru, un tādēļ daudzi devās lejā uz Zaķu salu vai pat Stāvajiem krastiem.”

Apkārtne - apstādījumi un tilti

Skats uz Valterkalniņa paviljonu un veco koka tiltiņu pār Rātsupīti no Elku (Zaķu) saliņas puses, 1900. gadu sākums.

Veidoti mācītāja F. Valtera laikā - 19. gadsimta trīsdesmitajos gados. Pēc viņa ierosinājuma 1835. gadā pilsētas rāte lemj par koku stādīšanu pie baznīcas. Tos iestāda tagadējā pils laukumā un gar Valterkalniņu. Zemes joslu pilsētas rāte nomāja ģimenes dārziņiem. Līdz 1934. gadam tie bija norobežoti ar sētu pie mūra.

20. gs. 40.- 60. gados vēl saglabājies daudz veco liepu koku, bet Rātsupītes gravā - alkšņi un vītoli. Vecākās un vidējās paaudzes valmierieši atcerēsies akmens apaļo pamatni, - „dzirnavu” galdiņu, gājēju celiņa malā. Pie šī vēsturiskā galdiņa tapis ne viens vien foto! Žēl, ka astoņdesmitajos gados kādam „spēka vīram” niezējušas rokas un tas bija galdiņa akmens virsmu ieripinājis labi tālu, upītes ielejā…

Un tomēr - neskatoties uz laika šķirtni, kurš gan nepiekritīs savulaik, 1962. gada „Valmieras” ceļvedī rakstītajām rindām: „… ar kupliem kokiem un krūmiem klātais Valterkalniņš, kuru apskalo Gauja un Rātsupīte, ir Valmieras skaistākā vieta”!
1937. gadā izbūvēja pirmo stacionāro kājnieku tilts pār Rātes upīti, kas savienoja Bruņinieku ielu ar jauno tirgus laukumu. Tilta garums 67,85 metri, augstums 15 metri, izmaksa Ls 11.000. Pilsētas pašvaldība meklēja risinājumu arī jautājumam, kuram bija sezonāls raksturs: gandrīz katru gadu, pavasara plūdos, straujie upītes palu ūdeņi aiznesa kārtējo tiltiņu, kas savienoja kalniņu ar Lucas ieleju. Tad nu tiem, kas gribēja pārkļūt otrā pusē - jāmeklē laiva vai jānogaida, kamēr, noplokot ūdens straumei, atkal varēs pāriet pāri laipai. Tas radīja neērtības pilsētniekiem, kas devās garākās pastaigās uz Stāvajiem krastiem, bet arī netālās divgadīgās lauksaimniecības skolas audzēkņiem; uz telpām Lucas muižā skola pārcēlās jau 1928. gadā. Pēc dažiem gadiem jautājumu atrisināja, uzceļot koka tiltu, no pamatīgi tēstiem baļķiem.

Trīsdesmit trīs vasaras vēlāk, jau padomju gados, 1970. gadā, upīte atkal tiek pie diviem jauniem tiltiem. Kā pirmais - tilts, kas atkal šo upes krastu savienoja ar tirgus laukumu, bet gadu vēlāk – 1971. gadā, uzceltais otrs dzelzsbetona tilts deva iespēju valmieriešiem mērot īsāko ceļu uz Kultūras un atpūtas parka brīvdabas estrādi.

Padomju laiks - Varoņu laukums

Piemineklis padomju karavīriem Varoņu laukumā, 1962. gads.

Kādreizējam pils laukumam pēc 2. Pasaules kara dots simbolisks nosaukums - Varoņu laukums, kas 0,4 ha platībā ietvēra ordeņa pils drupas. Pēc 1944. gada septembra kaujām, šeit tika apbedīti 112 kritušie karavīri un padomju darbinieki. 1946. gada maijā atklāts piemineklis padomju karavīriem kā veltījums tiem „kas atdevuši dzīvību, atbrīvojot Valmieru”. Pieminekļa autors – valmierietis, akmeņkalis Eduards Koncis (1884-1956). Kā „mūžīgās” piemiņas simbolu padomju vara bija likusi iekalt vārdus: „Par padomju tautu draudzību. Par padomju tautu brīvību”…

Dažus gadus vēlāk, 1950. – to gadu sākumā laukuma teritorijā izveidoja apstādījumus. 1964. gadā - pie vecās aptiekas ierīkots akmens dārzs, bet 1969. gadā, veicot apstādījumu rekonstrukciju, paplašināja centrālo laukumu. Padomju varas gados, līdz pat 1985. gada pavasarim, te divas reizes gadā tika organizēti jauniesaukto karavīru mītiņi un gadskārtējie svinīgie pasākumi: 9. maijā totalitārais režīms godināja Lielā Tēvijas kara veterānus un slavināja Sarkanās armijas uzvaru pār fašistiem un 23. septembrī, kad „brīvprātīgo” un „ieinteresēto” darbaļaužu kolonna ar ziediem un vainagiem pateicās saviem atbrīvotājiem noliekot tos gan Ķelderlejā, gan šeit – Varoņu laukumā.

Izskaņā

Ja lasītais ieinteresējis, tad nu tuvākajās brīvdienās var droši mērot ceļu ne vien uz Valterkalniņu, bet doties arī uz Zaķu saliņu (saliņa pie Rātsupītes ietekas Gaujā) un vēl tālāk, uz Stāvajiem krastiem, izstaigājot visas rakstā pieminētas vietas.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja

57° 32' 19" N 25° 25' 46" E