Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Senākā koka ēka Valmierā 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Ilmārs Dirveiks
  2. Koka ēka
  3. Krusta pakši
  4. Priedes guļbaļķi
  5. Senākā
  6. Vecā aptieka
  7. Zāles

Šķiet ar Valmieras vēsturi ir tāpat kā ar teicienu par Rīgas attīstību: “Tā nekad nebūs gatava!”
Pat brīžos, kad šķiet – par šo tēmu jau nu gan vairāk neko nevar uzzināt – te hop , jauni fakti, jaunas iespējas, sīkas drumstalas vai radikāli pretēja informācija, paver jaunu skatu uz it kā sen zināmām lietām. Šoreiz tas noticis pateicoties sadarbībai ar būvvēsturnieku dr. arch. Ilmāru Dirveiku. Viņa vadībā veiktā izpēte, sniegusi būtiskus papildinājumus Valmieras senākās koka ēkas stāstā. Šķiet tik pašsaprotami, ka “Vecā aptieka” ir vecā aptieka . Bet, ja paskatās uz šo lietu korektāk, tad tā ir tikai daļa no stāsta un ēkas nozīmīgums meklējams vēl kur citur.

Pils teritorijā sākās jauna dzīve

Valmieras mūra pili iznīcināja Ziemeļu kara laikā. Palika vien drupas. Līdzšinējo varas simbolu neatjaunoja un pils teritorijā sākās jauna dzīve. Izmantojot pils mūrus par pamatiem, teritorijā pakāpeniski parādījās dzīvojamās ēkas un dārzi.

Ēkas 1735./1736. gada konstrukcijas ar jumta dēļu segumu. Zem spārenīcas izvirzīti profilēti dziedru (siju) gali. Ēkas būvkonstrukcijas, grīda un griesti stiprināti ar koka tapām. Arhitekta Ilmāra Dirveika zīmējums

Pirmo dzīvojamo māju uz pilsdrupu pamatiem ziemeļu pusē uzcēla 1735.–1736. gadā. Tā celta no priedes guļbaļķiem ar krusta pakšiem. Ēku apsildīja ar manteļskursteni. Mājas īpašnieks bija ķirurgs Johans Nikolajs Švarcs (Johann Nikolai Schwarz ). Nav precīzi zināms kad un kāpēc Švarcs savu īpašumu pārdeva. Iespējams to izdarīja viņa atraitne, kad 1752. gadā ķirurgs mira, bet varbūt tas notika vēl Švarca dzīves laikā.

Ķirurga Švarca namu pārdeva vēlākajam Valmieras baznīcas draudzes priekšniekam Johanam Mihaelam Dolem (Johann Michael Dollée, arī Dohlé ). Doles īpašumā tā palika līdz 1756. gada februārim. Kādam nolūkam Dole ēku pirka un kādēļ tik ātri pārdeva, vēl nav noskaidrots.

Likums atļauj privātas aptiekas pilsētās

Vācu izcelsmes aptiekārs, Maskavas slimnīcas ārsts Johans Volrāts Reihenavs (Johann Vollrath Reichenau ) 1755. gada beigās saņēma atļauju ierīkot aptieku Valmierā. Par aptiekas vietu viņš izvēlējās J. M. Dolem piederošo dzīvojamo māju. Tā atradās pilsētas centrā, netālu no rātsnama, tirgus laukuma un baznīcas, kur visvairāk apgrozījās pilsētnieki un iebraucēji. Līdz ar Reihenavu ģimenes ierašanos, Valmierā 1756. gadā atvēra pirmo aptieku un tuvumā esošajā nogāzē izveidoja ārstniecības augu dārzus.

Nogāzē mājas ziemeļu un ziemeļaustrumu pusē redzami aptiekas dārzi. J. K. Broces zīmējums, 1799. gads

Vecā un Jaunā aptieka

Kopš pirmās aptiekas atvēršanas tā no paaudzes paaudzē nonāca Reihenava pēcnācēju rokās – sievas, dēla, mazmeitu, znota, mazmazmazdēlu u.t.t. Aptieka un dzīvojamā māja tika paplašināta. Viss attīstījās.
Pārmaiņas aptieka un tai pietuvinātās personas piedzīvoja 19. gs. vidū. Pilsēta auga un līdz ar to arī pieprasījums pēc dažāda rakstura precēm – tai skaitā medicīniskām. Rāte nolēma, ka ar vienu aptieku pilsētā nepietiek. Neraugoties uz aptiekāra Johana Kristofa Maršnera (Johan Christoph Marschner ) iebildumiem, 1858. gadā Valmierā atvēra otru pilsētas aptieku. Lai aptiekas atšķirtu, pilsētnieki tās sāka dēvēt par “Veco aptieku” un “Jauno aptieku.” Tā 102 gadus pēc Reihenava aptiekas atvēršanās, tā ieguva nosaukumu “Vecā aptieka.”
Šis aptiekas apzīmējums saglabājās, neskatoties uz vairākām īpašnieku maiņām un pāriešanu pilsētas īpašumā 1912. gadā. Par “Veco aptieku” to turpināja dēvēt gan, kad aptiekā uz laiku paralēli darbojās bērnu dārzs, gan pēc 1965. gada, kad aptieka ēku pameta. Pat tad, kad visā ēku kompleksā iekārtoja dzīvokļus vai Valmieras muzejs 1979. gadā pārņēma namus savā apsaimniekošanā.

“Vecās aptiekas” nosaukums ir saudzis ar ēku, neskatoties uz to, ka funkcijas tajā ir vairākkārt mainījušās. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka ēku cēla kā dzīvojamo māju, ka tai bijušas arī citas funkcijas – ne tikai aptiekas. Dzīvodami ar domu, ka tā ir senākā koka ēka Valmierā, nenojautām, ka tā ir specifiskā stilā celta guļbaļķu ēka ar krusta pakšiem. Tāda citās Latvijas pilsētās nav atklāta!

“Mūra ēkas” atjaunošanas sākums, rekonstruējot zelmiņus un jumtu. Foto: I. Opmanis. 1988. g. Avots: VINM Inv. Nr. 48865_30_114

Pašlaik, pēc apšuvuma, jumta seguma noņemšanas, ēkas izskats var likties negaidīts un satraucošs. Tomēr tieši pārbūve, arhitektoniskā izpēte ļāvusi noskaidrot precīzas ziņas par ēku kompleksa attīstību un to, cik daudz ir saglabājies no nama pirmsākumiem. Precizēt informāciju par celšanas gadu, izmantotajiem materiāliem, ēkas krāsojumu, utt. Pat noskaidrot precīzu bēniņu istabas izbūves gadu un to, ka romantizētais kārniņu jumts iepriekš šai ēkai nav bijis. Sākotnēji tai bija koka dēļu jumts. Vēlāk 20. gs. 30. gados jumta segumu – papi – nomainīja ar skārdu.
Līdztekus arhitektoniskai izpētei, notika arī vēsturisko faktu precizēšana. Tostarp par ēkas senākajiem īpašniekiem.

Mūsdienu trīs ēku kompleksā sākotnēji bija tikai senākā Valmieras koka ēka, kas atrodas centrā (1) un atejas mājiņa (kuru vēlāk iebūvēja 3. piebūvē). Laikā no 1799. līdz 1829. gadam mājas dienvidrietumu stūrī uzcēla nelielu ugunsdrošu mūra ēku (2). Tajā, iespējams, izgatavoja zāles. 20. gs. 90. gadu sākumā Valmieras muzeja darbinieki to nodēvēja par “Rozā namiņu.” Kā trešo laikā starp 1829. un 1858. gadu uzbūvēja apkurināmu koka ēku. Tur, iespējams, atradās kalpotāju dzīvokļi (3). Vecākajai ēkai 19./20. gs. mijā ziemeļu pusē izbūvēja piebūvi no ķieģeļiem (4).

Senākās koka ēkas komplekss. 2015. gads. Foto fragments: R. Sarelainens

Valmieras muzeja vēsturniece
Liene Rokpelne

Ar prūšu sīkstumu 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Bernhards Teodors
  2. Ferdinands Morics Meijers
  3. Gustavs fon Krīdeners
  4. Jaunā aptieka
  5. Prūši
  6. Tilts pār Gauju
  7. Vecā aptieka
  8. Vilhelms Hermanis
  9. Vācija
  10. Zvaigžņu aptieka
Bez tilta neiztikt. Skats no Gaujas kalna, redzama Stārķa ligzdas (pa kreisi) apbūve. Tilta otrā galā muitnieka māja. Iespiedis un izdevis J. Sarkangalvis, Valmierā, 1904.

Tā bijis

Līdz pat 1866. gadam satiksmi pār Gauju, no tās lēzenā krasta uz otru upes krastu, aiz kura tūlīt sākās pilsēta, uzturēja vienīgi tā sauktais prāmis jeb pārceltuve. Mūsdienās tik ierastā tilta šķērsošana dažās minūtēs, vēl gadus simt piecdesmit senāk, prasījis daudz laika un pacietības. Pilsētniekus tas interesēja mazāk, tad tuvējo pagastu zemnieki – kaugurieši, cempēnieši, trikātieši, liepēnieši un tālākie braucēji, kas ceļu mēroja uz Cēsīm, Raunu vai Smilteni, kurnēja un skaļi pauda savu neapmierinātību:„[..] sevišķi grūti bijis aukstos pavasara, rudens un ziemas vakaros, kad pārcēlājs, kas dzīvoja Kauguru pusē (Pārgaujā), sala dēļ uzturējās savā mājā. Nācies daudzreiz ilgi kliegt, iekams prāmnieks sadzirdējis un cēlies pāri.” (H. Enzeliņš. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.).

Pajūgu un gājēju skaitam pieaugot, sevišķi tirgus dienās, rindas abos krastos kļuva arvien garākas. Kas darāms? Jārīkojas, jo jau vairākkārt pašvaldībai iesniegtas sūdzības par to, ka prāmis savu uzdevumu vairs nevarot veikt. Tilta būve prasītu lielus finansu resursus. Liekas naudas pilsētas kasē tolaik, protams, nebija un, lai būtu lētāk, izsludināja būvmateriālu (koku) cenu aptauju. Meklēja atbalstītājus, kas savu artavu topošajam tiltam varēja dot gan naudā, gan graudā – kokos. Tagad atlika vien izvēlēties pašu tilta cēlāju. Par tādu kļuva tolaik gados pavisam jaunais valmierietis Ferdinands Morics Meijers. Kas bijis šis rosīgais vīrs?

Valmierietis

Ferdinands Morics Meijers (Ferdinand Moritz Meyer; 1838.) lielāko daļu mūža nodzīvoja Valmierā. Mūsdienās viņa un viņam padoto vīru profesiju sauktu par tiltu inženieriem, bet tolaik vienkārši dēvēja par tilta cēlājiem. Realizējot Kaugurmuižas pārvaldnieka Gustava fon Krīdenera ambiciozo ideju, 19. gs. sešdesmito gadu vidū apriņķa pilsēta beidzot varēja lepoties ar pirmo pastāvīgo tiltu pāri Gaujai.

Jau agrā bērnībā Morics bijis attapīgs zēns un agri parādījis apdāvinātību zīmēšanā un skaitļu rēķinos. Jaunekļa gados ieguvis izglītību Valmieras Kreisskolā (apriņķa skolā), papildinājis zināšanas ārzemēs Vācijā, Beļģijā, Francijā un Šveicē. 1864. g. rudenī, atgriežoties no ceļojuma, Meijers pieņem rātes piedāvājumu vadīt tilta būves darbus. Neticami, bet pat nauda topošajam tiltam jau savākta! Ziedotāju listē parakstījušies gandrīz visi apkārtējo muižu īpašnieki. Palielu summu rubļos iemaksājuši arī pilsētas vācu un latviešu iedzīvotāji. Netrūkst neticīgo, kas apšauba jaunā Meijera pieredzi, sak`, ko no tāda gaidīt un vai maz amatnieki tādu puišeli klausīs… Ar tēva padomu un svētību - izdodas!

Gadsimta notikums

Ar toreizējā Mujānu un Kaugurmuižas īpašnieka, vārda brāļa grāfa Morica fon Mengdena dāsno finansiālo atbalstu un Vidzemes muižniecības piešķirtajiem būvkokiem 1864./65. gada ziemā uzsākto tilta būvi īsā laikā īsteno; satiksmei un gājējiem atklāts jau 1865. gada 10. oktobrī. Laikraksts Rigasche Zeitung savā 14. oktobra numurā, atvēlot pat veselu lapu, rakstījis: „Valmierai neparasti daudz cilvēku bija sapulcējušies ap pusdiviem dienā pie tilta. Kad tiltam tuvojās barons Krīdeners un grāfs Mengdens ar vietējām amatpersonām, tie sagaidīti ar gavilēm. Tilts izpušķots ar karogiem, darvas mucām uguņošanai un eglītēm. Svinību kuplināšanai ieradies vietējais koris „Liederkranz” (tulkojumā Dziesmu vainags – I.Z.), nesot pa priekšu Valmieras karogu. Koristiem vēl pievienojās orķestris. Nonākot pie tilta, notiek svinīga nodošana pasūtītājiem. Īsu runu teic pilsētas vecākais, noslēdzot to ar trīskārtēju tostu – par paveikto, par pasūtītājiem un visiem klātesošajiem notikuma dalībniekiem. Pa to laiku latviešu draudze, ar mācītāju Alfrēdu Valteru priekšgalā, arī tuvojās tiltam. Tad kādi 3 - 4 tūkstoši cilvēku devās pāri tiltam uz pretējo krastu, kur arī uzcelta tribīne, izpušķota ar karogiem un zaļumu vītnēm. Arī draudzes mācītājs Valters teic svētku runu. Pateicības vārdi veltīti Ferdinandam Moricam Meijeram, uzsverot, ka tā pirmais un lielākais darbs paveikts dzimtajā pilsētā. Pēc latviešu draudzes pārstāvja sveicieniem ar atbildes runu tribīnē kāpj Ferdinands Meijers, lai pateiktos par uzticēto tilta celtniecību. Svinību oficiālā noslēgumā koris nodziedāja valsts himnu, lielgabalu zalvēm gaisu tricinot. Svētku nobeigumā barons Krīdeners vēlreiz pateicās visiem līdzdalībniekiem, jaunatklāto tiltu nosaucot par „Vienprātības – saticības tiltu”, kas tagad vienos upes krastus. Vakarā sarīkotas dažas tautas izpriecas un balle varas vīriem grāfa Mengdena pilī netālajā Kaugurmuižā, noslēdzot šo ievērojamo dienu”.

Tēvs un dēls. Būvuzņēmējs Teodors Meijers un nākamais tilta cēlājs Morics, 1862.

Piedzīvojumu meklētājs

Aizsākums Morica dzimtai meklējams Vācijā. Zināms, ka tēvs Teodors Meijers piedzimis 1802. gadā Osnabrukas pilsētā Vestfālē, Vācijā, amatnieka ģimenē. Ikdienas ritējumu pārtrauc vēstule no tālās Krievijas impērijai piederošās Vidzemes. Ziņu atlaidis tēva brālēns, kas jau 14 gadus agrāk izceļojis, apmetoties uz dzīvi Cēsīs un kam klājoties labi. Zinot ne visai plašo Meijeru rocību, tēvocis piedāvā atsūtīt ceļa naudu vecākam dēlam Teodoram. 1822. gada rudenī, puisis ostas pilsētā Lībekā uzkāpj uz kuģa. Kuģis piedzīvojot lielu vētru Baltijas jūrā, sāk grimt. Šķiet, tās varētu jau būt beigas, bet tikai ne mūsu stāsta varonim! Jaunekli līdz ar citiem braucējiem izglābj laimīgas sagadīšanās pēc netālu esošais angļu kuģis, bet tas dodas uz Pēterburgu… Paiet vairākas nedēļas, līdz Teodors nonāk galamērķi - Cēsīs. Pirmo gadu jauneklis, dzīvojot tēvoča mājās, apgūst stiklinieka arodu. Vilina Valmiera, kurā pēc pārcelšanās nodibina pats savu ģimeni. Ar logu glazēšanu (stiklošanu) bērniem maizi nenopelnīt, jāsāk domāt par naudīgāku un ienesīgāku amatu. Kļuvis par būvuzņēmēju, Meijers uzrauga vairāku namu celtniecību Rīgas ielā un apriņķa muižās.

1840. gadā Teodoram, Prūsijas pavalstniekam, piešķir Krievijas pilsonība. „[..] Zinošs, visu cienīts, ievēlēts par Valmieras amatnieku ģildes un vēlāk arī par pilsētas vecāko (birģermeistaru). Dzīvespriecīgs, blonds milzis, stalta, gara auguma kungs, kas savā mājā neierobežoti valdījis pār sievu, bērniem un bērnu bērniem. [..]”, - tādu mūža nogalē sīksto prūsi atcerēsies laikabiedri. Teodoram Meijeram no trim laulībām 18 bērni, no kuriem daži pirmajos dzīves gados nomiruši. Divus adoptēja, dodoties otrreiz laulībā. „Būdams saviesīgas dzīves atbalstītājs, labprāt aicinājis draugus un paziņas savā viesmīlīgajā namā, kur vienmēr bagātīgs ēdiens un lāsīte, ko iedzert”. Senākajā attēlā, kas glabāts vairākās paaudzēs, domājams, uzņemts Valmierā 1862. gadā, fotogrāfa A. Borhardta darbnīcā. Meijers seniors pozē kopā ar 24 gadīgo dēlu Ferdinandu Moricu Meijeru junioru. Abu apģērbs liecina par turību. Pats jubilārs - pārsteidzoši možs sešdesmitgadnieks ar blondiem, mazliet iesirmiem matiem un tipisku vestfālieša seju. Līdz jaunā gadsimta sagaidīšanai pietrūks pavisam nedaudz. Astoņdesmit ceturtajā mūža pavasarī, sasniedzot lielu vecumu, Teodors Meijers aiziet aizsaulē. Daudzu bērinieku pavadīts, 1886. gada aprīlī viņš apbedīts Valmieras kapsētā.

Aptiekāri un mediķi

Tā bijis. Jaunā aptieka Rīgas ielā 35. Kaimiņos R. Bergfelda namam (mūsdienās Rīgas iela 21; tajā Nordea Bank Finland Plc filiāle un veikals Jutta). Foto 1925. g.

Tedora vecākais dēls un Morica brālis Bernhards Teodors (Bernhard Theodor; 1828.) mantoja ne vien tēva vārdu, bet arī vestfāliešu neatlaidību izvēlētā mērķa īstenošanā, kļūstot par pirmo ārsts Meijeru dzimtā. Studijas beidzot, izvēlas praktizēt Mītavā (Jelgavā), bet dzīves nogale aizritēs un noslēgsies Rīgā. Medicīnas doktora mūžs apraujas sešdesmit viena gada vecumā (1889.). Tēva bērnības un jaunības pilsētā atgriezīsies dēls, vecā Teodora mazdēls Eduards, kurš Meijeru uzvārdu iemūžinās Jaunās aptiekas (Neuen Apotheke) izkārtnē Valmierā, Rīgas ielā 35.

Eduards Meijers (Eduard Meyer) piedzima Jelgavā 1872. gada 21. februārī kā desmitais bērns ārsta Bernharda Teodora Meijera un viņa sievas Idas, dzimušas Brēmas, ģimenē. Turpinot pēctecību, Eduards gatavojas medicīnas studijām. Astoņpadsmit gados Rīgā iestājas Gulbja aptiekā, lai apgūtu trīsgadīgu farmācijas ievadkursu. Ar teicamām sekmēm to absolvējis, dodas uz Tērbatas (Tartu) universitāti, kur iztur konkursu medicīnas fakultātes farmācijas nodaļā un 1898. gadā iegūts provizora diploms. Tajā pašā gadā salaulājās ar jau studiju gados noskatīto līgaviņu – Tērbatas vācu birģera meitu, Lūciju Elizabeti fon Nutovcu. Jaunlaulātie apmetas uz dzīvi Salisburgā (Mazsalacā), kurā Eduarda mātes brālim, tēvocim Oskaram Brēmam pieder aptieka. Mazpilsētiņas idile beidzas 1905. gada rudenī.

Ģimene. Aptiekārs Eduards Meijers ar dzīvesbiedri un dēliem Eduarda ( no kreisās) un Benno Valmierā, 1925.

Politiskā gaisotnei saspriegojoties, Meijeri izlemj pārcelties uz Rīgu. Dažus gadus vēlāk, Valmieras radi vēstulē atlaiž ziņu, ka izdevīgi nopērkama Jaunā aptieka. Apspriežoties ar sievu, Eduards samaksā aptiekas pēdējā īpašnieka Heses atraitnei krietnu summiņu, 52 000 rubļus. Daudz? Jā, bet vieta ienesīga, iepretim krievu pareizticīgajai baznīcai, ar solīdu un ilggadīgu klientūru, ar vairāk kā pusgadsimta ilgu vēsturi: Mujānu muižas īpašniekam, grāfam M. Fon Mengdenam piederošajā namā 1858. gadā Sv. Sīmaņa luterāņu draudzes priekšnieks, pilsētas galva Leopolds Antoniuss atvēra aptieku, kuru ātri vien iedēvēja par Jauno aptieku (par Veco aptieku sauca aptieku, kas piederēja Maršneriem Bruņinieku ielā). Pirmā pasaules kara sākumā Meijeriem, tāpat kā citiem Baltijas vāciešiem, jāievēro valdības aizliegums lietot vācu mēli kā saziņas valodu. Ļaunāko - izsūtīšanu trimdā uz Sibīriju - izdodas novilcināt. 1918. gada ziemā aptiekāru apcietina kā Vācijas ķeizara atbalstītāju , taču atkal veicas: pēdējā brīdī viņš izbēg. 1919. gada ziemā lielinieki draud aptieku nacionalizēt revolūcijas vārdā… Nākas steigšus meklēt glābiņu pie radiem Rīgā. Lai nezaudētu vienīgo īpašumu, aptieku iznomāja latviešu provizoram ar identisku uzvārdu – Meijers. 1922. gadā Eduards atkal pārņem un vada aptieku Valmierā. Kara skāde nav liela, trūkst dažu loga rūšu, noplacis spirta un ētera krājums…Miera laika dzīve jaunajā Latvijas valstī rādās cerīga. Kopā ar bērniem, Eduardu junioru un Benno, dārzā iestāda augļu kokus un puķes. 1935. gadā Jaunā aptieka oficiāli maina nosaukumu un nu tā saucas Zvaigžņu aptieka . Liekas, nekas vairs netraucēs darbu: modernizēta aptiekas iekārta, izskoloti dēli. 1938. gadā nosvinēta aptiekas 25. jubileja. Gadu vēlāk, sākoties karam, Meijers spiests atstāt savu dzimteni un Vidzemi.

Likteņa ironija: jābrauc uz Vāciju, zemi, no kuras vectēvs savulaik izceļojis. Tur 73 gadu vecumā 1945. gadā Jaunās aptiekas īpašnieks mirst. Traģisks stāsts arī aptiekai. 1944. gada 23./24. septembrī degot Valmieras centram, no nama Rīgas ielā 35 paliek vien krāsmatas.

Sapņotājs

Alus godam nopelnīts. Pēc paveiktajiem tilta nostiprināšanas darbiem strādnieki iepozē fotogrāfam. Augšā stāv Pārgaujā dzīvojošais gleznotājs Teodors Ūders. 1908. g. vasara.

Trešais no vecā Teodora dēliem un jaunākais no Morica brāļiem Vilhelms Hermanis bijis fantazētājs un sapņotājs, kura izgudrojumi nekad netika patentēti, paliekot vien uz papīra. Neatzīts un nesaprasts, viņš labprāt klīdis pa pļavām un mežiem, makšķerējis. Saglabājies nostāsts, ka iebūvējot vecu tvaika katlu airu laivā, dižojoties braucis ar to pa Gauju - bērniem - par prieku, pieaugušajiem par uzjautrinājumu. Daži no mazajiem bērneļiem drīkstējuši šajos braucienos piedalīties. Neiecietīgākie apmētājuši braucamo ar akmeņiem. Pats „kuģa” kapteinis dižojies, stāvot ūdenszābakos, zaļā mednieka žaketē ar zelta pogām un milzīgu vācu Dienvidāfrikas kolonijas karaspēka virsnieka cepuri galvā. Mūžīgais optimists bijis labsirdības, izpalīdzības un laipnības dēļ vienkāršo pilsētnieku iemīļots. Vilhelms, kurš dievināja bērnus un vienmēr atrada kopīgu valodu arī ar jauniešiem, palika neprecējies.

No tilta līdz tiltam

F. M. Meijera celtais tilts nodega 1919. gada 26. maijā, pēc gada atjaunots.

Līdz otram pasaules karam gājēji un braucēji ceļu mēroja garām lielajam laukakmenim Jurģu ielas malā pie Stārķa ligzdas ar iekaltu gadskaitli 1865 . Pēckara juku laikos akmens – liecinājums par pirmā tilta celtniecību - pazuda. Vai tas saistīts ar Meijeru vācisko izcelsmi, to vairs neuzzināsim. Bet nākošais, 2013. gads divkārt īpašs: mēs, valmierieši, atkal ikdienas gaitas mērosim pār jaunu tiltu, bet Ferdinandam Moricam Meijeram svinami 175. Pieminēsim!


Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

Dubultais, laimīgais 2012. gads. 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. 2011
  2. 2012
  3. Bites
  4. Kamenes
  5. Melnais strazds
  6. Vecā aptieka

Latviešu/lietuviešu zintniecības pēta Laika, Visuma likumus, to spēku plūsmu un IEMIESOŠANOS uz Zemes. Tāpēc mums ir ļoti daudzi Laika cikli un sistēmas.
32 cikls balstās uz Saturna (satura nesējs) ciklu un atkārtojās ik pēc 32 gadiem. Mūsu dzīvesziņā 32 cikls vienmēr sākas 22. februārī pēc Artūra kalendāra (AK). Katram cikla gadam ir savs jēdziens, kategorija.

Dubultais, laimīgais 2012. gads.

Avestas kalendārs arī balstās uz Saturna ciklu, bet tibetiešu ķīniešu kalendāram ir saistībā ar Jupitera ciklu (12 gadi). Arī mums ir Jupitera cikls, ko saucam par Māras, WaldMieras ciklu. Avestas – seno indoeiropiešu zoroastras mācībā Jaunā gada cikls sākas 21. martā. Tā saucamajā austrumu kalendārā katru gadu šis datums mazliet mainās, piemēram; 2012. gads sāksies 23. janvārī un sauksies – Melnā ūdens Pūķa gads.

2011. gads pēc mūsu LLL (LieLLatu) teorijas bija Mellā Strazda/VARnėno gads, kura īpašības vēl izjutīsim līdz 2012. gada 22. februārim pēc AK (Artūra kalendāra).

Gads:
• Modina, iemieso mūsos acumirklīgo sapratni un atbilstošu vārdu izvēli, lai iztirzātu un izrunātu izvēlēto tēmu,
• modina „asu mēlīti”, gudrības, sapratnes īpašības,
• modina atšķirt „kas kurš ir” un acumirklīgi novērst ļaundaru, vilinātāju nodomus, melus, viltību un tt.,
• modina tieksmi iztirzāt, atraisīt visas viltīgi savērptas cilpas-intrigas un atrast taisnību,
• modina vīt, savīt ģimenes ligzdiņu, jauku mājas pavardu. Gads ļoti labvēlīgs ģimenes saišu nostiprināšanai, bērnu laišanai pasaulē, godīgu, radniecīgu saišu stiprināšanai.

Strazda gads neskopojās ar siltumu, jo strazds ziemo siltajās zemēs, viņam patīk siltums un labi paēst.

Gads mainīgs, ka mainīga Strazda dziesma - viņš dzied, svilpo un runā, runā… Atdarina citus putnus un pat cilvēkus. Lokana mēle līdz izcilībai. Tāpēc tas ir
Valodnieku, Orākulu, Lektoru, Skolotāju un citu Izglītības darboņu, apgaismotāju gads.

Pēc radītāja Laika norādes šis gads domāts, lai RUNĀTU, SKAIDROTU īstos Visuma likumus, dabisko Dabas, Zemēs Kārtību. Gads domāts, lai atdzīvinātu mūsu zināšanas par Īstenību=Dabu, ieviest savu savdabīgo garīgās attīstības sistēmu.

Bet šajā gadā priekšā grozīsies arī „trakulīgi puiši” un „kaislīgās meitas”. Tie gribēs izrādīties, pavedināt, aizraut prom no mājām. Sarosīsies arī „zelta mutes”, „tenku vāceles”. Viņiem tas būs melu, viltus un tukšo solījumu laiks. Tas ir arī varas (VARnėnas) maiņas, cīņas par varu laiks. Par cik mūsdienās VARu nosaka nauda, tad notiks asa cīņa Varas un Naudas dēļ. Zīmīgi notikumi var norisināties to cilvēku dzīvē, kuri dzimuši šajā gadā un vietās ar strazda-varnėna skaņām: Stazdumuižā, Strazdu kalnā, Strazdu mājās, VĀRkāvā, VARAkļānos, VARēnā, VARduvā, VARrnionyse, VARulyne (Berlīnes senais nosaukums) un tt.

Strazda Dziedātāja gadu 22. februārī (pēc AK) nomainīs Svītrainās Bitītes un Dūcošās Kamenes gads. Un turpināsies līdz 2013. gada 22. februārim (pēc AK). Pēc tagadēja kalendāra (TK) tāds bija 1948., 1980. un būs 2012., 2044., 2076. gads). Tas ir laimīgu, mūžīgi dziedošu turīgo Pilsoņu gads. Galvenā gada īpašība – patstāvīgs dzīvesveids.

Dubultais, laimīgais 2012. gads.

Dabā bitei, kamenei un lapsenei ir kopēja īpašība – sažņaugts viduklis, taču viņu dzīves stils atšķirīgs. Tauta izvēlas kādu no tiem. Kamenes dzīvo tikai ģimenē, pa divām, apaļās, divu zāļu pilīs – sieva iekšējā, vīrs ārējā.

Kamene: kamanas=saite, saturs, robežu apjēgšana, menė – goda zāle, menas=māksla.
Bites dzīvo kopā mājā it kā kopmītnēs. Viņas strādā traniem un mātei (kā demokrātiskā centrālismā vai monopolijā). Trana un mātes misija ir vairoties uz darba bišu rēķina.

Gads domāts mūsu KuniGAIStijas (valdīšanas sistēmas) atjaunošanai, attīrīšanai no PREZIDENTŪRĀM un citām dabai svešām pārvaldes sistēmām. Katrai tautai ir sava – uz dabisko iedzimtību, dzīvesveidu balstīta valdīšana. Gads dubults: vieni atbalstīs „bišu stropa” dzīvesveidu, citi izvēlēsies kamenes viensēdes pili. Viensētu, piļu vai PilSoņu dzīve prasa gudru, apķērīgu, visās dzīves nozarēs zinošu Personību. Ne visās valstīs var tādu viensētu, piļu, muižu (muižīgo, mūžīgo) dzīvesveidu pieņemt, uzturēt un noturēt – būt par PILSOŅIEM, tāpēc valstu valdīšanas sistēmas dažādas un cienījamas.

Gads ik dienu, ik mēnesi ar Laika jaudu spēkiem modinās mūsos šādas īpašības:
* Apjausmu, ka viss mainās pa cikliem, riņķiem un atkal neatkārtojami atkārtojas.
* Paļaušanos tikai uz sevi, saviem spēkiem, iemaņām, zināšanām un Laika–Radītāja palīdzību, svētību. Tad griezīsi dzīves ratus un pats būsi „ratos” (bagāts).
* Astoņnīša – 8 saskanīgas Visuma sistēmas ieviešanu savā saimniecībā, uzņēmumā, ikdienas dzīvē. Stils „8” – ir kā trekterītis, kā vilnis- banga. Tas parāda, ka viss cikliski, viļņveidīgi Visumā un katrā no mums mainās – astonnītis= as(aš)-tu-nītis.
* Rotaļīgumu, darbīgumu, izveicību, gudrību. Gads mācīs dziedāt, dungot, svilpot dziesmas – būt saskarsmē ar Laiku.
* Piesaisti savām mājām, savai saimniecībai, savai Tēvzemei (bitīte, kamene lido laukā pēc uztura, mantas un atkal atgriežas mājās). Laiks būvēt savu mājokli.
* Spēju radīt jaunas idejas, uzlabot un pilnveidot sadzīvi, dalīties pieredzē, viens otram draudzīgi piepalīdzot (cieņas vērtam kaimiņam vai draugam).
* Radīs draudzīgumu (bičiulystį), līksmību, svētku noskaņu mājās un Tēvu zemē, biedriskumu, pamazām atkāpsies atsvešinātība. Naida cēlāji tiks sāpīgi dzelti.
* Mazināsies klejotāju un to skaits, kuri dzīvo uz sveša rēķina. Pašiem vajadzēs maizīti nopelnīt, jo dabā dominē apmaiņa – es tev, tu man.
* Nauda pamazām zaudēs tagadējo visvareno nozīmi, jo bija izdomāta ļaunprātīgos nolūkos.
* Gada enerģētika atjaunos vīrišķību un sievišķību. Būs mazāk sieviešu, kuras velk vīriešu drēbes un veic vīriešu darbus, un vīriešu ar „tirgus bābu” īpašībām. Sniegs bites un kamenes norādi: dzims meitiņas ar slaidu vidukli un raženi puiši.
2012. gadā piesargieties no cilvēkiem, īpaši varas vīriem/sievām ar „saldo mēlīti”, pēc tam var sekot sāpīgs dzēliens. Visāda veida traniem pienāks sāpīgs kritiens.

Dubultais, laimīgais 2012. gads.

Tautas ticējumi, padomi, paražas ir mūsu dzīves pamats, lūk daži ticējumi par bitēm:

3264. Bitēm ir daudz ienaidnieku, kā: kaķi, zirnekļi, dzeņi, bezdelīgas, skudres, kaupiņi. Bet lielākais viņu ienaidnieks ir lācis. Citi saka, ka lācis meklējot medu ne tik daudz sava kāruma dēļ, kā acu dziedēšanas labad. /S. Gūberts, 1688./

3260. Bites nevar paciest, ka pie viņām nāk kaislīgi negodīgi cilvēki, jeb arī sievietes ar mēnešziediem. Tāpat viņām nepatīk alus, brandvīna, ķiploku un rutku smaka. Viņas necieš arī maitas un atejas smaku. Tālāku viņas nepanes sāli, lielu troksni, melnu un sarkanu krāsu. /S. Gūberts, 1688./


3261. Bišu tēviņiem ir savs sargs, kas tos apgulda un atkal pieceļ. /S. Gūberts, 1688./


3262. Citi saka, ka bites ir kurlas un nekā nedzird, bet tas nav tiesa. /S. Gūberts, 1688./


3263. Citi saka, ka līdz ar rasu nākot no debesīm arī medus sula, ko tad bites ievācot. /S. Gūberts, 1688./


3271. Ja pa bitēm sāk strīdēties, tad viņas izput. /P. Zeltiņa, Ikšķile. J. Dābols, Lielvārde./


3272. Bitēm vislabāk taisīja dravu vecos ozolos, priedēs un liepās. [Liepās gan tikai pēdējā laikā.] /G. Pols, Vecgulbene./


12719. No Bērtmaņa kamenīte Ziediņā pakārās. /LD 6021/
12720. Vasarā pusdienas laikā ( dienvidū ) vajaga ēst kameņu medu, lai nelabi sapņi nerādās guļot. /J. Jansons, Plāņi./


3275. Bišu stropu caurumiņus vajaga rītos ar aitu pienu aptraipīt. /S. Gūberts, 1688./


3276. Kad bites bērnus laižot laižas projām, tad uz kāda koka jāuzmauc bērza piepe, kas jāuzslien gaisā, jo tad bites ap to aplīp apkārt /K. Jansons, Plāņi./


3277. Bišu spiets maijā ir līdzīgs siena vezumam, bet jūnijā nav pūliņu vērts. /Brīvā Tēvija, 1927. 183./


3278. Bišu spiets maijā atsver lielu siena vezumu. /Latvis, 1932. 3094./


3281. Spalvainam cilvēkam bites izdodas. [Sal. spalvas, cilvēks.] /K. Jansons, Plāņi./


3282. Biteniekiem bitēs kāpjot, jātaisa bišu balle, lai labi veiktos ar bitēm. /A. Skrūze, Saikava./


3285. Tie bitenieki zina, kad bites grib no tropa iziet un bēgt, tad tie bitenieki tās bites var uzturēt ar klinkstēšanu, kad ar atslēgām jeb uz katlu, jeb beķeni sit un skandina. /G. Mancelis, Lett. Postill I. 1654. 318./


3286. Kad bites sieto, tad jāskrien ar zvaniem pakaļ, lai viņām sajūk ceļš. /E. Laime, Tirza./


3289. Bišu dārzā nedrīkst bārties, nedz arī tur ieiet basām kājām. /RKr. 6. Taurkalne./


3293. Bičoļiem (bišu brāļi) jādala medus ļoti taisnīgi, jo citādi bites nepadodas. /RKr. 6. Nereta./


3295. Kuru bišu dārzu zagļi iezog, tur nav vairs laimes. /Veca vārdnīca no 17. g. s./


3299. Ja bites spieto jaunā mēnesī, tad tās ir strādīgas, ja vecā mēnesī, tad slinkas. /A. Salmāns, Balvi./


3301. Bites tikai ievu ziedu neņemot. /K. Jansons, Vilāni./


3303. Bitēm Dievs aizliedzis sarkano āboliņu, tādēļ ka tās svētdienā gājušas medus meklēt. /M. Navenickis, Zasa./


3306. Sasadzīra div' bagāti Ziemu ciest, nesasalt: Bitīt' koka namiņā, Rudzīts zemes gabalā. /LD 30375./


3309. Kad bites labā laikā paliek stropos jeb nelaižas tālu projām, tad būs lietus. /S. Gūberts, 1688./


3310. Bites steidzas ātri stropā iekšā un ārā, kad lietus gaidāms. /Lat. Av. 1858. 76./


3311. Ja bites ar bariem laižas atpakaļ pie saviem tropiem, būs lietus. /E. Brīnums, Rūjiena./


3312. Ja bites agri iet gulēt, tad būs lietus. /J. Jakāns, Bebrene./


3313. Ja bites, saulei noejot, vēl laižas ziedos, tad rītā līs lietus. /L. Daugaviete, Smiltene./


3317. Priekš sausa laika bites paliek niknākas un biežāki dzeļ. /M. Sikle, Nīca./


3318. Ja bites, cilvēkam gar stropu garām ejot, klūp virsū, tad būs lietus. /J. Jakāns, Bebrene./


3320. Ja mākoņiem tuvojoties bites neslēpjas tropos, bet turpina darbu, tad lietus nelīs. /M. Sikle, Nīca./


3321. Ja bites augstu lido - būs labs laiks. /J. Jakāns, Bebrene./


3323. Kad bite iekož, vajag kodumu sarīvēt ar sīpolu. /L. Ozola, Sēļpils./


3325. Pret bites kodumu ir derīgi ausu sviedri; ar šiem jāapsmērē tā vieta, kur iekosts. /J. Avots, Sece./


3326. Kad iedzeļ bites vai lapsenes, tad tur steigšus jāuzliek zeme virsū un jāsaberzē; tad nebūs nekāda tūkša. /P. Š., Rauna. K. Saržants, Blīdene./


Bites sapnī.
3334. Ja sapnī redz bites, tad ugunsgrēks. /A. Aizsils, Prauliena./


3336. Ja sapnī redz bites spietājot, tad būs sniegs.

Vērojiet paši Dabu, kameņu un bitīšu dzīvi, tad izpratīsiet visas gada īpašības.

Regīna Valtenberga

Valmieras muzeja vēsturniece

Vecās aptiekas stāsts 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. 80. aptieka
  2. Carl Ludwig Robert Marschner
  3. Edgar Ludwig von Erdmann
  4. Jakobīne Konstanse Maršnere
  5. Johans Kristofs Maršners
  6. Johans Volrāts Reihenau
  7. Leopolds fon Erdmanis
  8. Vecā aptieka

Sākums - Reihenavi

1721. gadā Krievijas cars Pēteris I izdeva ukazu par aptieku dibināšanu. Valmierā pirmo aptieku atvēra vācu tautības aptiekārs Reihenavs (Johans Volrāts Reihenau) , Gados vēl jaunais censonis uz mazās, provinciālās pilsētiņas iedzīvotāju fona izcēlās ar izglītību un Eiropas apceļotāja pieredzi. 1747. gadā savā dzimtenē - Prūsijā aizstāvējis doktora disertāciju par plaušu uzbūvi. Iegūstot doktora grādu, uzsācis ceļojumu pa Vāciju, Itāliju un Franciju. 1751. gadā Volrāts iestājas krievu armijas dienestā pie grāfa K. Zīversa.

Krievija sagaidīja ne vien ar lielu aukstumu, skarbiem dzīves apstākļiem, bet arī ar sarežģījumiem profesionālajā karjerā. Tikai pēc īpaša un ļoti grūta eksāmena vairāku profesoru klātbūtnē, neatlaidīgais prūsis kļūst par kara hospitāļa ārstu un anatomijas pasniedzēju. Pēterburga tomēr nevilina, arī atalgojums nav gluži cerētais. Ko darīt? Reihenavs saņem uzaicinājumu doties līdzi savam labvēlim, grāfam Zīversam uz tālo Vidzemi un, iespējams, tieši ar viņa finansiālo atbalstu un ietekmi, 1755. gada nogalē saņem privilēģiju aptiekas ierīkošanai. Divus mēnešus vēlāk, 1756. gada 1. februārī, nopērk māju no bārddziņu un ķirurgu cunftes meistara Johana Nikolaja Švarca.

Uz kādreizējās Livonijas pils pagrabiem būvētajam Bruņinieku ielas namam tolaik ritēja jau otrais gadu desmits. Celts pēc Lielā Ziemeļu kara (1735.), tas izrādījās ļoti izdevīgs pirkums. Īpašums atradās gandrīz blakus Rātslaukumam un luterāņu baznīcai. Pircēju netrūcis ne parastajās, ne tirgus dienās. Lai nodrošinātu strauji augošo pieprasījumu pēc ārstnieciskajiem pulveriem un homeopātiskajām tējām, uzņēmīgais zāļu zinātājs aiz aptiekas ieriktēja un izveidoja divus ārstniecības augu dārzus, bet pati ēka saglabājusies līdz mūsu dienām. Gadsimtiem mainoties, mainījās ne vien īpašnieki, bet arī nosaukumi: Vecā aptieka pēc II. Pasaules kara pārdēvēta par 80. aptieku (šajās telpās tā darbojās līdz pat 1965. gadam, kad pārgāja uz jaunajām darba telpām Ļeņina, tagadējā Rīgas ielā) un ir vecākā koka ēka pilsdrupu teritorijā.

Bet kurā gadsimtā parādās aptiekas Livonijā? Izrādās, ka tās jau 15.-17. gs. pastāvējušas un darbojušās lielākajās pilsētās - Rīgā, Tērbatā (Tartu). Viena no tām arī ārpus Rīgas – Limbažos. Tur senākā aptieka dokumentos minēta 1648. gadā. Tiesa gan, tai bijis ne visai laimīgs liktenis, jo degusi ugunsgrēkā, atjaunota. Pēc aptiekāra Johana Filipa Reinarda nāves (1690.) aizvērta, jo „[..] aptiekāra dēls neesot vēlējies turpināt tēva darbu un kļuvis par zviedru armijas leitnantu. (Vīksna A. Vecās aptiekas. Rīga,1993.) . Zīmīgi, ka nākošo - Jauno aptieku Limbažos ierīkoja vienā gadā ar Valmieru aptieku (1755.)!

Ar cara ērgli. Tāds izskatījās aptiekas rēķins 1904.g.

Turpinājums - Maršneri

Pēc dzimtas patriarha nāves (1780., aptieku līdz pat 1794. gadam vada sieva, uzticamākais palīgs visas dzīves garumā, Vilhelmīne. Pēctecību tālāk turpināja abu dēls Jākobs Otto . Tā kā viņam dēlu nebija, tikai meitas, tad amatu un aptieku mantoja znots, pirmais no Maršneriem - Johans Kristofs Maršners . Kādreizējo Reihenavu aptieku viņš pārvaldīs ļoti ilgi, vairāk kā trīsdesmit gadu (no 1827. līdz 1860.). Te, Vecās aptiekas namā, pasaulē nāks meita Helēna Henriete (1840.) un tik ļoti gaidītais mantinieks – dēls. 1842. gada vācu draudzes jaundzimušo reģistrā lasāms, ka „20. martā(pēc v. st.- I.Z.) dzimušajam zēnam kristībās dots tēva un mātes dzimtas vārdi – Kristofs Vilhelms (Christoph Wilhelm); vecāki - tēvs Johans Kristofs (Kristofors) Maršners(Johan Cristoph Marschner) , aptiekārs un māte – Jakobīne Konstanse Maršnere, dzimusi Reihenava (Jacobin Constanc Reihenau) . Dažus gadus vēlāk, dzimtas namā, piedzims arī nākošais arhitekts, profesors Karls Ludvigs Roberts (Carl Ludwig Robert Marschner ; 1847-1912).

Lai gan neviens no abiem neturpinās ģimenes aptiekas pēctecību, tieši jaunākajam no brāļiem, Pēterburgas Štiglica Centrālās rehniskās skolas pasniedzējam būs lemts nest Maršneru vārdu tālu ārpus dzimtās pilsētas. Ludvigs mūža nogalē uzcels pats savu namu uz Bruņinieku ielas, netālu no savu senču aptiekas (Maršnera nams jeb sarkanā māja; celts 1906. Pēc rekonstrukcijas, atvērts 2006. gada novembrī.).

Erdmaņi

Pēdējais.Vecās aptiekas īpašnieks Johans Heinrihs fon Erdmans. 1900. to gadu sākums.

Rit gadi. Maršneru meita Helēna Henriete jau izdota pie vīra. Savu vārdu teikusi brālēnam Leopoldam fon Erdmanim (von Erdmann), kurš pēc jau iedibinātas tradīcijas pārņems no sievas tēva aptiekas lietas. Vecajā aptiekā saimniekos no 1860. g līdz 1879. gadam. Jaunlaulātos saistīja ne vien abpusējas jūtas, bet arī praktisks aprēķins: Karls Leopolds (1822.) bija otrais dēls Valmieras notāra Heinriha Georga fon Erdmaņa (Heinrich Georg) un līgavas mātes māsas Elizabetes, dzimušas Reichenavas ģimenē. Topošajam līgavainim četri brāļi: Heinrihs Georgs (1815.), Leonhards Otto (1819.), Hermanis Eduards (1829.), Augusts Vilhelms (1833.) un trīs māsas - Vilhelmīne (1817.), Auguste Elisabete (1824.), Amalija Luīze Kristīne (1826.). Ģimene visai kupla pat pēc tā laika sabiedrības vērtējuma, tāpēc aptiekāra meitas Maršnera jaunkundzes un notāra dēla precības lielisks atrisinājums abām dzimtām. Aptieka bez turpinājuma nepaliks!

Un tā Vecās aptiekas vēsturē parādās trešais uzvārds – Erdmaņi: pēdējais tā nēsātājs būs Maršneru meitas un Leopolda Erdmaņa vecākais dēls Johans (Johannes Heinrich von Erdmann) , kurš piedzims 1861. g. 30. oktobrī (v.st.). Kūmās kā goda viesis aicināts filozofijas doktors, profesors Eduards Johans Erdmans (1805-1892), kas tovasar viesojas pie sava krustdēla Leopolda. Jaundzimušajam vārds likts par godu Leopolda tēvam un profesora brālim, kādreizējam Valmieras pilsētas ārstam Johanam Erdmanam (1809-1858). Otru reizi Vecajā aptiekā stārķis sagaidīts tikai pēc vienpadsmit gadiem, 1872. gada 22.jūlijā. kad pasaulē nāks Edgars Ludvigs (Edgar Ludwig von Erdmann). Kad jaunākajam dēlēnam jāuzsāk skolas gaitas, dzīve apmet traģisku kūleni. Pēkšņi nomirst Helēnas vīrs Leopolds. Ko darīt? Viņa izlemj, ka pēc vīra nāves kļūs par aptiekas īpašnieci. Tie būs grūti gadi, cīnoties ar konkurentiem par izdzīvošanu un atbalstot dēlus finansiāli, lai tie varētu uzsākt studijas. No 1897. – 1902. g. Valmieras Vecās aptiekas pārvaldnieks un nomnieks vecākais dēls Johans, bet no 1902. – 1912. jau aptiekas īpašnieks.

Kopā. Provizors J. fon Erdmanis (2. no kr.) uz kāpnēm ar Vecās aptiekas darbiniecēm, kundzi Emmu Šarloti Alīnu un brāli Edgaru Ludvigu (1. no kr.), 1930.

Laupīšana Vecajā aptiekā

Par šo krimināli intriģējošs notikumu saistībā bijis lasāms savulaik vietējā preses izdevuma „Valmieras Ziņotājs” Nr. 45., 1912.g. : „[..] Naktī uz pagājušo sestdienu ap pulksten 12 ½ aptiekā tika zvanīts un dežurējošais farmaceits M. ielaida kādu nepazīstamu vīrieti. Tikko viņi bija aptiekā, kad svešais uzsauca farmaceitam „rokas augšā” un pacēla revolveri. Pie nakts dežūrām farmaceitam pastāvīgi atradās klāt revolveris un viņš tūliņ izšāva uz uzbrucēju, tas šāva pretī un metās bēgt un līdz ar citiem saviem līdzbiedriem pa tumsu aizbēga uz Valterkalniņa pusi. Tūliņ pa telefonu izsauca policiju, ieradās arī apriņķa priekšnieka vecākais palīgs un sastādīja protokolu. Uz grīdas atradās pāršauta uzbrucēja cepure, kuru tam lode bija norāvusi no galvas. Uzbrucēja šāviens bij` ķēris kādu skapi. – Visa pakaļmeklēšana līdz šim palikusi bez panākumiem.” Bet šajā gadā bez laupīšanas aptieku sagaida vēl lielākas, līdz šim nebijušas pārmaiņas, kļūstot par pirmo aptieku Baltijā, kas piederēja pašvaldībai!

Pārmaiņās

Vēstures lieciniece. Valmieras Vecā aptieka, 1920. to gadi.

Pamatojoties uz 1912. gada 12. februārī izdoto jauno likumu, kas deva tiesības atvērt pilsētas aptiekas, domnieks Dr. G. Apinis 18. martā iesniedza pilsētas valdei priekšlikumu - atvērt Valmierā savu pilsētas aptieku, no kuras iegūtu peļņu ap 1200 rubļu gadā. To varētu izlietot jaunās pilsētas slimnīcas būvei un uzturēšanai. Dome nopērk J. fon Erdmaņa nekustāmos īpašumus kopā ar aptieku par 37 000 rubļiem.

Traģiski, bet provizoram J. Erdmanim nav mantinieku. Vienīgā meita, trīspadsmit gadus vecā Eva Elizabete Helēna mirusi 1912. g. Rīgā. Apglabāta Valmierā. Tā aptiekāru dinastija neturpinājās. Par to visvairāk skuma Johana māte Helēna; bērnu nebija arī jaunākā dēla Edgara ģimenē. 1919. gada pavasaris. Beidzies I. pasaules karš. Nodibinājusies jaunā Latvijas valsts. Trūkst pārtikas un naudas. Kā izdzīvot? Laiks, kad Ziemeļvidzemē pie varas lielinieki (komunisti). Vēl iepriekšējā gada rudenī – te saimniekoja vācieši. Nesagaidot lielinieku padzīšanu no pilsētas, 29. aprīlī, septiņdesmit deviņu gadu vecumā, pēc ilgākas slimības, nomirst māte Helēna Henriete.

Pats Erdmanis vienmēr nopietns darba laikā. Kādreizējais kaugurietis Kārlis Eliāss atmiņās raksta, ka „aptiekas īpašnieka Johana Henriha laikā aptiekā valdījis dziļš, godbijīgs klusums. Neesot bijis dzirdams neviens skaļāks vārds nedz no aptiekas darbinieku, nedz no apmeklētāju puses.”. Sirmais kungs turpina pildīt pārvaldnieka dienestu līdz 1933. gadam septembrim, kad vecuma dēļ aiziet no aptiekas. Mirst 1934. gada 18. februārī. Apglabāts Valmieras pilsētas (centra) kapos.

Atvadoties. Vecās aptiekas iekšskats. Pensijā aizvada ilggadīgo provizoru un bijušo aptiekas īpašnieku Johanu fon Erdmanu, 1933. Fotogrāfs J. Oše, Valmierā.

Jaunā dzīve

No 1989. līdz 1995. gadam ēku, kas vairākus gadu desmitus bija sadalīta mazos dzīvoklīšos un nelielu platību aizņēma muzeja restauratora telpas, atjaunoja agrākajā izskatā. Šim nolūkam izmantoja pēckara gados ASV dzīvojošā gleznotāja Rūdolfa Voldemāra sievas Olgas testamentā vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas novēlētos līdzekļus. Pēc restaurācijas Vecās aptiekas telpās iekārtoja izstāžu zāles, bet kādreizējās 80. aptiekas vietā, pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma, šeit darbu atkal uzsāka aptieka – SIA „FARMSERVISS” (līdz 1998. gada vasarai). Neilgu brīdi šeit mājvieta arī Tautas partijas birojam.

2007. gadā senā celtne ieguva košākas krāsas; tika veikts ārsienu krāsojums, muzeja administrācijas un speciālistu darba kabinetu remonts. Otrajā stāvā - informācija par pilsētas vēsturi un apskatāmi priekšmeti, kas stāsta par Vecās aptiekas darbību. Atjaunots iekštelpu plānojums arī pie manteļskursteņa. Pats dižskurstenis (retums visā Latvijā) tagad izgaismots un ērti aplūkojums. Valmieriešiem un pilsētas viesiem nama pirmajā stāvā piedāvājam apmeklēt nodarbības un izglītojošās programmas pedagoģiskajā klasē, iepazīties ar vēstures ekspozīciju (2008.) „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” 2. daļu „Valmiera – apriņķa un rajona pilsēta” (1783.-1949.). Digitālajos stāvstendos ar fotogrāfiju, atklātņu, pastkaršu un plānu palīdzību varam ceļot laikā, uzzinot, kad uzcēla tiltu pār Gauju? Kas bija Valteru dzimta un slavenie Valmieras vecpuiši? Cik bijis skolotāju semināru? Varam virtuāli izstaigāt Rīgas ielu 20. gadsimta sākumā.

Nokāpjot stāvu zemāk, nokļūstam senajā pils pulverpagrabā, kur „Valmieras lauku teritorija” stāsta par laiku, kad paplašinājās Valmieras teritorijas robežas un kādreizējie ciemi pievienojās pilsētai un, kā veidojās to cilvēku dzīve, kuri dzīvoja pilsētā un tuvu pie tās.

Nāc – gaidīsim!

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja