Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc

Ar skatu nākotnē 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Bastions
  2. Johans Georgs Apinis
  3. Valmiera
  4. Vecpuišu parks
  5. Wolmar

Johanam Georgam Apinim -155

Cienījams. Dr. med. Georgs Apinis.

Pilsētas centrā, viena no ielām, nosaukta arī Georga Apiņa vārdā. Valmieriešiem šis uzvārds nav svešs, jo saistās ar vairāku paaudžu piemiņu par šo leģendāro personību, Goda pilsoni, Dr. med. J. G. Apini (1859 - 1920). Savas dzīves laikā, atvēlētajos sešdesmit, jo nepilns mēnesis pietrūka līdz sešdesmit pirmajai dzimšanas dienai, pilsētas labā paguvis izdarīt tik daudz darbu, ka pietiktu pat divu cilvēku mūžam. Pateicoties viņa dāsnajam finansiālajam atbalstam un izpratnei, kādai jākļūst apriņķa pilsētai Valmierai (Wolmar) - ar attīstītu rūpniecību, modernizētu komunālo saimniecību, parkiem, skolām, pieejamu medicīnisko aprūpi, arī vēl tagad, pēc gadsimta, varam redzēt un lietot atstāto mantojumu: slimnīcu, mūsdienās tur izvietojies veselības centrs Bastions un populārā kafejnīca - bistro ar tādu pat nosaukumu, kādreizējo meiteņu ģimnāziju, kur nu jau mājvietu radis jaunatnes centrs Vinda, un, protams, joprojām vidzemnieku iecienītais Vecpuišu parks, kuram nupat nosvinējām pirmos 100! Zīmīgi, ka viens no kādreizējā pilsētas galvas (mēra) iecienītākajiem teicieniem esot bijis: „Lai nepiekūstam labu darīdami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari šodien nekā rīt”. Bet, vai zināt, kur meklējamas saknes mecenāta Apiņa dzimtai un kāpēc visu laiku zināmākais vecpuisis nolēmis veltīt savu dzīvi „mūža draugam - Valmieras pilsētai”?

Bērnība un skolas gadi

Ieraksts Burtnieku (Burtneck) latviešu draudzes jaundzimušo reģistrā liecina, ka 1859. gada 16. jūnijā (pēc v. st.), ar kārtas numuru 98., kristīts un papīros iegrāmatots Johana (Jāņa) Appin un Annas, dzimušas Bušer, dēls Johans Georgs Appin. Apkārtējiem netrūka iemesla skaudīgām pļāpām, jo kūmās aicināta pati Rencēnu „lielmāte” (Ranzen Hof) muižas īpašniece Emīlija Matilde fon Krīgsmane (Kriegsmann), dzimusi fon Šrēdere, Burtnieku muižas īpašnieka Johana Frīdriha fon Šrēdera māsa, ar dēlu, Tērbatas studentu Georgu Frīdrihu fon Krīgsmani. Kā trešais klāt svarīgajā brīdi kristību reizē ir jaunā tēva māsas Kristīnes vīrs, Jaunpaegļu rentnieks Dāvids Gaiķēns. Jānis Apinis, „kuram bija 6 brāļi un 3 māsas, nevarēdams palikt tēva mājās Zvārtēs (Baložu muižas Zvārtes mājas - I.Z.), aiziet par krodzinieku uz Rencēnu Lielo krogu, ap kuru vēlāk izveidojās Rencēnu miestiņš. Iekrājis kādu mazumiņu, viņš, no visiem godāts vīrs, rentējis no Rencēnu īpašnieka Krīgsmaņa Ambas pusmuižu. Še ierīkojis arī tirgotavu, kur plašos apmēros tirgojies ar liniem. Tā kā uz laukiem bija vēl maz tirgotavu, tad Apinis kļuva priekš tiem laikiem par ļoti turīgu cilvēku, iegūdams īpašumā dažus kilometrus no nomas vietas atrodošos Baloža muižu. Ar savu centību darbā un godprātību tirdzniecībā, iemanto cienību ne vien starp sava pagasta ļaudīm, bet arī pie apkārtnes muižniekiem. Draudzīgas attiecības bijušas ar netālās Lizdēnu baronu fon Laudonu un Ēveles draudzei piederīgās Ķemeres muižas īpašnieku fon Lantingu.”[1] Jānis Apinis, nu jau Johans Apping - pirmais latviešu tautības muižas īpašnieks Valmieras apriņķī. Vēlāk muiža tiek pārdota, likvidēta saimniecība Ambās . Kopā ar sievu un mazo dēlēnu pārceļas uz dzīvi Valmierā, turpinot tirdzniecību ar liniem. Rocība atļauj iegādāties nekustāmo īpašumu, nopērkot palielu namu pilsētas centrā, uz Rīgas ielas. Dzīve jaunajās mājās neveidojas kā iecerēts, jo pēkšņi 1861. gada nogalē Georga tēvs mirst. Vienīgais atraitnes mierinājums, tālredzīgi sarūpētie 8000 rubļu - dēla audzināšanai un izglītošanai. Anna apprecas otrreiz. Izredzētais ir vīra radinieks ar tādu pat uzvārdu, tiesa, gan jaunāks gados, un arī Valmierā nodarbojās ar linu tirdzniecību. Šajā laulībā piedzimst Georga pusmāsa Adelheide, kuras dēlu Dr. Apinis vēlāk pieņēma par audžu bērnu. „[..] Viņš to ar mīlestību audzināja par krietnu cilvēku. Šīm pūlēm bija labi panākumi, jo vēlāk Georgs Dinstmanis ieņēma atbildīgo miertiesneša amatu Rīgā.”[2] Pēc otrā vīra nāves (1866.) un pirms tam esošā bankrota veikalā, Anna ar abiem bērniem nonāk materiāli grūtos apstākļos. 11 gadu vecumā Georgs jeb Žoržs, kā viņu tagad sauc, uzsāk mācības Valmieras apriņķa skolā. Skolnieku sarakstā ierakstīts ar uzvārdu Apping , un vairs netiek pat saukts latviskajā uzvārdā Apinis . Vājo vācu valodas zināšanu dēļ, pirmos mēnešus ar mācībām neveicas. Pēc divu gadu nesekmīgās skološanās, aizbildnis izmitina zēnu pa vasaru Ēvelē, Ķemeres muižā, kur fon Lantinga bērnu mājskolotājs Georgu kopā ar muižnieka atvasi sagatavo iestāšanās eksāmeniem Bērzaines ģimnāzijā (Birkenruh jeb Bērzaine pie Cēsīm - I.Z.). Ģimnāzijas gados, no 1872. līdz 1877., puisis kūtrs, neapķērīgs. Skolotāji tam bieži teikuši, ka no viņa nekas prātīgs neiznākšot… Bet skolas pēdējā semestrī, skolotājiem un klasesbiedriem par negaidītu pārsteigumu, Apinis nopietni ķeras pie grāmatām, no nesekmīga skolnieka topot par labāko audzēkni ne tikai savā klasē, bet arī visā skolā!

Atkal Valmierā

Pēc mācībām Tērbatas ģimnāzijā (1877. - 1878.), nosprausts tālākais dzīves mērķis. Studijas medicīnas fakultātē Tērbatas universitātē. Studiju laikā īpaši lielu uzmanību pievērš ķirurģijai. 1885. g. rudenī Georgs Apinis atgriežas dzimtajā pusē jau kā pirmais latviešu tautības ārsts vāciskajā Wolmar (Valmierā). Lai gan jaunajam ārstam darba netrūkst, tiek atrasts laiks vēl praksei Vīnē. 1887. gadā, kad pilsētā un tuvējos pagastos pēkšņi sākās baku epidēmija, tautā sauktais Apiņa dakteris enerģiski uzsāk slimības apkarošanu, noturot priekšlasījumu ‘’Bakas. Viņu izcelšanās un izplatīšanās un līdzekļi no viņām izsargāties.’’. Kaut gan Apinis nav oficiālais pilsētas nabagu (trūcīgo un mazturīgo) ārsts, tomēr „viņš palīdzējis it visiem, kas griezās pēc palīdzības. Uzzinot par slimnieku grūtajiem materiālajiem apstākļiem, atteicās no puses, pat visa honorāra, ieteicot par šo naudu iegādāties slimniekam kaut ko spēcinošu. Georgs Apinis uzskatījis, ka labi ārstēt var tikai tas ārsts, kurš ieguvis sava slimnieka uzticību.” Pirmā pasaules kara laikā (1914. - 1918.) viņš - Sarkanā Krusta un bēgļu ārsts, pilda amata pienākumus, neskaitot ne nostrādātās stundas, ne noietos kilometrus. Pacienti zinājuši, ka vajadzības gadījumā, Apinītis ceļu mēros pat nakts stundā. Nereti gan čīkstīgākus sirdzējus sabāris, jo kā svarīgāko ārstēšanā uzskatījis nevis zāles, bet gan veselīgu dzīvesveidu. Sarunās ar gados jaunākajiem kolēģiem, uzsvēris, ka teicamam mediķim vienmēr jāpaplašina zināšanas un, iespēju robežās, jābrauc uz ārzemēm, Berlīni, Vīni vai Parīzi, lai būtu lietas kursā par jaunākajiem atklājumiem medicīnā. Tas gan visai grūti izdarāms, jo pats darbojas vairākās biedrībās. Jau 1889. gadā 17 Vidzemes ārsti nodibina Vidzemes ārstu biedrību. To vidū arī Dr. Apinis. Trīs gadus vēlāk, (1892.), atzīstot viņa nopelnus iedzīvotāju labā, iecelts par Valmieras pilsētas ārstu.

Labdaris. Valmieras pilsētas bērnu dārza grupa ap 1910. g. No labās: Dr. med. Apinis.

Mūža draugs - pilsēta

No 1906. - 1910. g. Dr. med. Georgs Apinis pilsētas galva (mērs), „pārvēršot Valmieru par skolu pilsētu un kultūras centru”. Četrklasīgā meiteņu skola pārveidota par proģimnāziju, bet vēlāk par ģimnāziju, ar pilnām valsts ģimnāzijas tiesībām. Skolai nepieciešamas citas telpas? Pateicoties Kuratorijas (padomes - I.Z.) priekšsēdētāja G. Apiņa pūlēm, ģimnāzijas vajadzībām uzcelta moderna mācību iestāde, kurā valda latvisks gars. Par skolas vadītāju strādā nacionāli noskaņotā Marta Daugule. Nodibināta Latviešu skolu biedrība, kurai G. Apinis savā 50 gadu jubilejā dāvina namu ar skaistu dārzu, apmēram 3500 zelta rubļu vērtībā, bērnudārza ierīkošanai. Diemžēl paliek nerealizēts nodoms par visiem pieejamu vingrošanas zāli. Testamentā Dr. med. Apinis atstāj 5000 rubļu zāles būvei un sporta laukuma ierīkošanai. Nauda novēlēta arī citiem mērķiem: Valmieras Latviešu biedrības bibliotēkas un lasītavas ierīkošanai, teātra skatuves modernizēšanai, studentu atbalsta korporācijāmFraternitas Academica, Letonia Tērbatā (Tartu) un Vidzemes pretalkohola biedrībai. Retais vairs zinās, ka savulaik, 1908. - 1914.g., Valmierā pretalkohola kustība bijusi ļoti aktīva, pateicoties tieši G. Apiņa personiskajam piemēram. Grādīgās dziras pretinieku pusē nostājās liela daļa skolu jaunatnes. Laikraksta Latvija 1913. gadā sarīkotajā aptaujā atsaukušies 150 pārliecinātu atturībnieku no Valmieras! Dr. med. Georga Apiņa 25 gadu darba jubilejā (1910.), kāds viņa labvēlis novēlējis izcilajam dakterim apprecēties. Uz to atbildēts, ka „tam jau esot savs mīļš laulāts draugs - Valmieras pilsēta!”. To Apinis pierāda ar darbiem, panākdams ūdensvada un kanalizācijas (1911. - 1913.) izbūvi, atsvabinot pilsētniekus no ieilgušās negantās smirdoņas pilsētas centrā, slēdzot „mazo kanālu” Katrīnas, Ravelīna, Brūveru un Pēterburgas ielās (mūsdienās starp Bastiona un Lāčplēša ielu - preciz. I.Z.), un sakārtojot pilsētas komunālo saimniecību, atvēlot līdzekļus artēzisko aku urbšanai. Bet viens no nozīmīgākajiem veikumiem būs vērienīgais jaunās slimnīcas celtniecības projekts (1911. - 1914.). Par slimnīcas celtniecību un atklāšanu plašāk Valmierieša numurā.

Lepna. Jaunceltā Valmieras pilsētas slimnīca. 1914.g. oktobris.

Esmu latvietis!

„[..] Valmiera 19. gs. b. tipiska vāciska mazpilsētiņa. 1882. gadā Vīlipa Švēdes (1849.-1905.), Jāņa Ekmaņa (1856.-1915), Voldemāra Baloža (1848.-1918.) un citu vadībā šeit nodibināta Latviešu biedrība. Tās mērķis - stiprināt latviešu pašapziņu, palielināt ietekmi gan saimnieciskajā, gan kultūras dzīvē. Kaut gan politiskie mērķi netika izvirzīti, biedrības vadītāji izcīnīja dažas „pozīcijas” Valmieras pilsētas domē. Redzot panākto, G. Apinis lēnām atgriezās pie latvietības. Pēc 1905. gada revolūcijas jau pilnīgi atklāti un droši pauda sabiedrībai savu piederību latviešu tautai. 1906. g. Dr. med. G. Apini ievēlēts par Valmieras pilsētas galvu (mēru); 1908. g. Rīgas - Valmieras miertiesnešu sapulcē iecelts par goda miertiesnesi, 1909.g. valsts padomnieks. Vācu okupācijas laikā (1918.g. - preciz. I.Z.) G. Apinis nebaidījās paust savus uzskatus. Tie nebūt neglaimoja režīmam. Ar lielu sajūsmu Dr. med. Georgs Apinis uzņēma brīvās Latvijas proklamēšanu. Lielinieku laikā (1918.g. XII. - 1919.V. -preciz.I.Z.) strādāja kā ārsts, politikā neiesaistoties. Pēc lielinieku padzīšanas Dr. Apinis no jauna piedāvāja savus pakalpojumus valdībai, tomēr sliktās veselības dēļ, spiests atteikties no godpilnā amata, kā sūtnim - pārstāvēt Latviju - Amerikas Savienotajās Valstīs”.[3]

Uz Rīgas ielas. Skats uz kādreizējo G. Apiņa namu ap 1914.g., no 1926.g. pēc pārbūves - divstāvu namā izvietojās pilsētas valde.

Pieminot

Georgs Apinis mirst Rīgā 1920. gada 19. maijā ar sirdskaiti. Nelaime sirmgalvi piemeklē uz Kaļķu ielas, dodoties vizītē pie toreizējā izglītības ministra Dr. K. Kasparsona. Ministrs iecerējis Apini aicināt darbam profesūrā Latvijas Universitātē. Simtiem valmieriešu patiesi sēro, piemiņas dievkalpojumā pietrūkst vietas visiem, kas vēlas atvadīties, pirms apbedīšanas pilsētas (Centra) kapos. „Testamentā viņš pirmā vietā lika nevis savus piederīgos, bet Valmieras pilsētu, novēlēdams tai savu namu ar skaisti iekopto dārzu kā pateicību par to, ka Valmieras pilsēta viņu bija iecēlusi par savu Goda pilsoni. G. Apiņa namā vēlāk Valmieras pilsētas valde, bet dārzs kopā ar ‘’Vecpuišu parku’’ valmieriešu iemīļota atpūtas vieta.” Izcilāko valmierieti, īsi un kodolīgi raksturo laikabiedrs, rakstnieks A. Melnalksnis: ‘’Dr. med. G. Apinis pēc savas dabas bija liels ideālists un mūžīgs optimists, kas dzīvoja un strādāja rītdienai, ticēdams labākai un gaišākai nākotnei.’’

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja

  • 1: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
  • 2: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).
  • 3: (Šaurums G. Dr. med. Georgs Apinis. Filantrops un patriots. Rīga, 1933.).

Mirkli pirms simts 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Georgs Johans Apinis
  2. Komjaunatnes parks
  3. Liljes namiņš
  4. Vecpuišu parks

Rosīga un darbīga

Valmiera 20.gs. sākumā - administratīvās, saimnieciskās un kultūras dzīves centrs. Arī Valmieras apriņķis, tolaik viens no lielākajiem Vidzemes guberņā. Jau 1897. gada tautas skaitīšanā valmieriešu skaits pārsniedzis piecus tūkstošus (5050). Pēc tautībām saskaitīti 76,5% latviešu, 11,9% vāciešu, 6,5% krievu, neliels % ebreju, igauņu un poļu. Gadsimtu mijā apriņķa pilsētā koncentrējušās dažādas pašvaldību un valsts iestādes, kur augstākos posteņus pārsvarā ieņem krievu ierēdņi. Tomēr netrūkst iestāžu, kurās vadošajos amatos joprojām vācieši. Nereti politiskajam līdzsvaram, amatos iecēla abus. Piemēram, par apriņķa policijas priekšnieku V.A. Ignatjevu, bet par vecāko palīgu G.F. Gūtceitu. Līdz 1889.g. te darbojās Vidzemes draudžu tiesa, zemnieku lietu komisāra iecirknis, apriņķa cietuma komisija barona fon Engelhardta vadībā. Vēlāk tām pievienojās miertiesa, pilsētas bāriņu tiesa, galvenā akcīzes pārvalde, nodokļu inspekcija, apriņķa kara pārvalde, skolu inspektori u.c. Ka latvieši kļuvuši par ietekmīgu politisko spēku, ar kuru jārēķinās, liecināja 1906.g. notikušās pilsētas domes vēlēšanas. No 24 domniekiem 18 latvieši, 5 vācieši.

Jaunievēlēto domnieku kompetencē būtisku jautājumu risināšana: apbūves plānošana, komunālā saimniecība, sociālā palīdzība, sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Attīstoties vietējai rūpniecībai, tiek modernizēta komunālā saimniecība, ierīkoti parki, uzlabota medicīniskā aprūpe. Sākot ar 1906. gadu, kad par pilsētas galvu (mēru - preciz. I.Z.) pirmo reizi iebalso latvieti Georgu Johanu Apini, un līdz pat 1914. gadam, Valmiera pamazām pārtop jaunā veidolā. Kļūst tīrāka, zaļāka. Viens pēc otra darbu uzsāk lielāki un mazāki uzņēmumi un veikali, ielās valda rosība. Uz dzīvi šeit pārceļas tuvējo pagastu sīkzemnieki, kalpi, lauku vīri un sievas. Iztikšana dārga, tāpēc lētākas zemes un nama meklējumos jādodas viņpus Gaujas. Pirms I Pasaules kara, 1911. gadā, pilsētnieku nu par kādu nieka tiesu mazāk (4949), bet Pārgaujā (Kārlienā, Kauguru Jaunpilsētā), kura administratīvi piederīga netālajai Kaugurmuižai jeb Kaugershof, kārlēniešu jau 1584 dvēseļu!

Pašā pilsētas viducī

Te viss sākās. Liljes namiņš 1913. gadā pirms parka ierīkošanas.

Jaunā parka, pilsētas centrā, aprises sāka iezīmēties divus gadus vēlāk, (1913.) domei lemjot „pieņemt dāvinājumā tā saucamo Liljes dārzu, Kapsētas, Dzirnavu un Liljes ielu stūrī, atklāta pilsētas parka ierīkošanai”. Zemes pirkšanas dokumentus ar Indriķa Liljes mantiniekiem 1913. gada 26. martā (v. st.), paraksta astoņi kungi, pēc materiālā un sabiedriskā stāvokļa ļoti dažādi: Dr. Georgs Apinis, Eduards Lācers, Kārlis Vītiņš, Jānis Velēns, Augusts Akmentiņš, Kārlis Eliass, Antons Meneks un Dāvis Gūbins. Dāvinātāji katrs iemaksāja 1000 rubļus dalības maksu - „publiska parka iekārtošanai”; dzīves laikā parks palika dibinātāju kopīpašums, bet pēc tam, ar „katra izbijušā dalībnieka daļu, pāriet pilsētas īpašumā ar noteikumu, ka tāpat kā tagad dalībnieki, tā arī vēlāk pilsēta viņu uztur uz visiem laikiem par atklātu pilsētas parku”. Parka teritorijai pievieno blakus esošo „ērģelnieka dārzu”, bijušo baznīcas dienesta zemi, ko pilsēta jau senāk iemainījusi pret citu gabalu slidotavas ierīkošanai. Pēc arhitekta Freiberga plāna uzceļ divstāvu paviljona tipa celtni ar plašu zāli, iznomāšanai sarīkojumu vajadzībām. Mūra darbi izdoti meistaram Kārlim Ezeram, koka darbi meistaram Jānim Kūlem. Apstādījumu plānu parkam izveidoja „mākslas dārznieks” Hugo Bērziņš.

Lepni! Vecpuišu parks un paviljons I Pasaules kara laikā, 1915.g.

Ar vērienu

Uz pilsētas parka atklāšanas svinībām 1914.g. 14. un 15. jūnijā savus lasītājus aicina „Valmieras Ziņotājs”, kura 23. numurā lasāms, ka „Pagājušā gadā vairāki, skaitā 8 mūsu līdzpilsoņi nopirka tā saukto Liljes dārzu un tur ierīkoja jaunu parku. Strādāja visu pagājušo gadu un vēl līdz šim laikam. Tagad jaunais parks ierīkots un dibinātāji to dāvina pilsētai; uzceltas ēkas, apstādījumi, - atklāšana, kā ziņots, būs šodien un rītu. Šovakar pulksten 8 atklāšanas akts, pēc tam viņa Ķeizariskās Augstības Lielkņaza Nikolaja Nikolajeviča 16. Huzāru Irkutskas pulka orķestra koncerts. Rītu no pulksten 2 - 5 pēc pusdienas spēlēs kara mūziku, - ieeja brīva; - un pulksten 8 vakarā koncerts, kurā piedalās operu dziedātāja A. Benefeldt jaunkundze, operu dziedātājs P. Saksa kungs, čella virtuozs O. Fogelmaņa kungs un klavieru virtuozs A. Dauguļa kungs. Pēc koncerta deja. Cerams, ka publika šā jaunā parka atklāšanu pienācīgi ievēros un tāpat arī uz priekšu jaunais parks noderēs iedzīvotājiem par ērti pieejamu un patīkamu atpūtas vietu.” Plašs izklāsts arī nākošajā, 21. jūnija „Valmieras Ziņotāja” 25. numurā, kurā ne vien publiskoti visu astoņu dalībnieku uzvārdi, bet arī minēts, ka katrs no viņiem iemaksājis naudu un finansējis pārrakstīšanas izdevumus un citi, interesanti fakti: „[..] Parka pārvaldīšanā piedalīsies pilsētas delegāts. Aprēķinu par parka ierīkošanu, viņa ieņēmumiem un izdevumiem nodod pilsētas domei. Pie parka nolemts pievienot svabado „ērģelnieka dārzu” slidotavas iekārtošanai un spēļu laukumam. Parka iekārtošana un apstādīšana jau izvesta. Ir celta prāva, glīta zāle un telpas bezalkohola bufetes un saimniecības vajadzībām ar verandu. Parka apstādījumi, zāles laukumi, glītais paviljons, kā arī ar garšu un prašanu bagātīgi iekārtotā bezalkohola bufete, lasāmais un spēļu galds, atstāj vislabāko iespaidu. Sestdien, 14. jūnijā notika jaunā pilsētas parka atklāšana. Mācītājs Ed. Pavasara kungs pēc nodziedātās „Lai Dievu visi lūdz” sirsnīgos, jaukos vārdos iesvētīja parku par prieka, miera un atpūtas vietu. Pilsētas galva B. Mušes kungs (iepriekšējā pilsētas galvas G. Apiņa pilnvaru termiņš jau bija beidzies) pēc valsts himnas nodziedāšanas pasludināja parku par atklātu.[..]”

Lai visi uzzinātu. "Valmieras Ziņotājs" pirmā un otrā lapā vēstīja par vērienīgajām atklāšanas svinībām.

No vecpuišu par Komjaunatnes

Patiešām, daži no parka dibinātājiem vēl bijuši vecpuiša kārtā. Neprecējies palika arī Georgs Apinis, kuram tajā gadā, līdz ar parka atklāšanu, jūnijā būtu svinami 55. Stāsta, ka savā 25 gadu darba jubilejā Apinis esot saņēmis no draugiem novēlējumu- apprecēties. Uz to dakteris atbildējis, ka viņam jau esot mīļš laulāts draugs, un tā esot Valmieras pilsēta! 20.gadsimta 30.gados Valmieras pilsētas valdes dokumentos Vecpuišu parka nosaukumu lietoja kā oficiālu apzīmējumu pilsētas parkam. Mainoties varām, 1940.gada vasarā, augustā pēc ‘’LKJS Valmieras rajona komitejas ierosinājuma pārdēvēts par Komjaunatnes parku’’ (Liesma, 16.08.). Jauno nosaukumu ikdienā nekad valmierieši nelietoja un arī pēc II Pasaules kara to sauca tikai un vienīgi par Vecpuišu parku. Vairāk kā 20 pēckara gadus, ēkā kultūras nams (līdz 1966.g.), vēlāk bērnu sporta skola, sporta biedrība ‘’Vārpa’’, pionieru nams.

Padomju laikos. Pilngadības svētku dalībnieki 1964. gada vasarā pie toreizējā pilsētas kultūras nama.

Atkal atdzimis!

Deviņdesmito gadu nogalē (1999.) Vecpuišu parka paviljonu un parku kā sabiedrisko centru uzņēmās apsaimniekot akciju sabiedrība ‘’Vecpuišu parks’’. Nama telpas īpaši pielāgoja ēdināšanas un spēļu biznesa vajadzībām, saglabājot oriģinālajam interjeram raksturīgās galerijas un vairākas fasādes detaļas. Apmeklētāji varēja aplūkot vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa izveidoto izstādi par Vecpuišu parka vēsturi. Gandrīz desmit gadu te darbojās valmieriešu iecienītā kafejnīca ar vasaras dārzu. Daudzi pilsētas viesi ceļu mēroja vien, lai uzspēlētu boulingu, taču 2008.gada nogalē kompleksu slēdza. Tad pēc vairākiem gadiem ieilguša klusuma un visai postoša ugunsgrēka, 2012.gada vasarā, kas izpostīja pilnībā gandrīz visu jumta klājumu līdz ar vēsturisko tornīti, sākas paviljona ēkas atdzimšana. Bet, labā ziņa tā, 2014.gada maijā darbu uzsāka jaunā āra kafejnīca Cafe Elephant. Lai veicas!

Vēl nesen. No 1999. gada vasaras līdz 2008. gada nogalei te darbojās valmieriešu iecienītā kafejnīca un pat boulinga zāle, uz kuru ceļu mēroja ne viens vien vidzemnieks.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
Vēstures nodaļas vadītāja