Ieeja
Reģistrācija
Zurbu – tās ir vietnes par pasaules pilsētu vēsturēm
Par Zurbu
Sakārtot pēc
  • laika pēc noklusēšanas
  • ieraksta labošanas laika

Mežu daudzinot 1

Saruna 1
Atbildes 0
  1. Gaujas Stāvie krasti
  2. Meža dienas
  3. Valmierietis
  4. Zaļās dienas

Pirms septiņdesmit četriem gadiem (1930.), Latvijā pirmoreiz rīkoja Meža dienas. Tajās, līdz pat 1940. gadam, ļoti aktīvi darbojās jaunatnes un, it īpaši, meža audzēšanas pulciņi skolās. Ikgadējos zaļajos pasākumos iesaistījās arī pieaugušie, gan pilsētnieki, gan lauku ļaudis. Toreizējais Mežu Departaments šiem audzinošajiem pasākumiem atvēlēja ne vien līdzekļus un stādāmo materiālu, bet arī norīkoja konsultāciju sniegšanai uz vietām speciālistus un mežziņus. Nu meža dienu tradīcijas atjaunotas. Arī šajā, 2014. gada pavasarī, mūsu pilsēta kļūs skaistāka un zaļāka: Brenguļu ielā tiks iestādītas 49 liepas. Rīgas ielā posmā no Ausekļa ielas līdz Kocēnu kapiem – 40 ozoli. Matīšu šosejas labajā pusē - 30 sarkanos ozolus. Raiņa ielas dažādos posmos bīstamo koku vietā paredzēts iestādīt 22 sarkanos ozolus, Beātes ielas dažādos posmos 30 Holandes liepas. Trīs dažādu šķirņu kļavas rotās Gaujas krasta nogāzi pie Plostnieku ielas kāpnēm. Dzirnavu ezeriņa apstādījumus papildinās ar divām kalnu kļavām. Pie pašvaldības ēkas augošo kastani aizstās ar kļavu. Bet, vai zinām, kur meklējamas Meža dienas agrāk?

No vēstures

Meža svētku (Zaļās dienas) tradīciju aizsākums meklējams Amerikā, Nebraskas štatā. Tur savulaik izcirsti visi meži, „caur ko upes izkalta un nebija pieejamas kuģošanai. Labības augi cieta no sausuma, līdz pēdīgi iestājās pilnīga neraža. Atceroties vietējo iedzīvotāju indiāņu paražu, pie katra bērna dzimšanas stādīt vienu koku, arī Nebraskas štata iedzīvotāji šo paradumu atjaunoja, iesaistot darbā arī bērnus. Skolu likums noteica dienu, kurā skolu jaunatnei jāstāda koki. 15 gadu laikā štata jaunatne iedēstīja un apkopa 355 miljonu koku. Agrāk neauglīgie tuksneši pārvērtās zaļojošās birzīs, ceļmalās ziedēja augļu koki, upēs cēlās ūdens, pieņēmās lauku ražas. No Nebraskas koku dēstīšana pārgāja uz citiem Amerikas štatiem un Eiropas valstīm” (Retelis P. Jaunatnes meža audzēšanas pulciņi. Rīga: Mežu Departamenta izdevums, 1930.) . Latvijā, protams, situācija ne tuvu nebija tik dramatiska, taču pieaugošais koku eksports un mežu izciršana kaut kontrolētos apmēros, rosināja domāt par meža resursu atjaunošanu. Lai iesaistītu plašākas iedzīvotāju aprindas, pēc Latvijas Mežkopju savienības iniciatīvas kopš 1930. gada pavasara tika organizētas meža dienas arī Latvijā. Par to iespējami plašāku norisi rūpējās Centrālā meža dienu komiteja. Atbalstu sniedza arī Meža zinātnieku biedrība, studējošo mežkopju biedrība Šalkone un vēl citas. Pagastos un pilsētās dibināja meža dienu komitejas. 1930. gada meža dienās piedalījās ap 20 000,1934. gadā – 67 000, bet pēdējās (1940.), pateicoties aktīvai propagandai un valdības līdzdalībai, - vairāk kā ceturtdaļmiljona cilvēku! Apmežošanas vajadzībām ierīkoja ap 36 ha lielu koku stādu audzētavu. Mežu departamenta pārziņā atradās 1929. gadā izveidotais Meža kultūru fonds.
Pasākumus popularizēja visos lielākajos galvaspilsētas un provinces laikrakstos.

Pirmās

Kā vienas no pirmajām - valstiskajā pasākumā iesaistījās Mazsalacas, Cēsu, Smiltenes un Trikātas virsmežniecības. Tā, mūsu tuvākie kaimiņi, trikātieši, kuru meži tolaik ietilpa Strenču virsmežniecībā, pie sava pagasta nama iestādījuši 50 ozolus, 30 baltegles un 5 dzīvības kokus; darbus vadījis vietējais mežzinis Balodis. Pārlapojot 1930. gada Valmierieti, meža dienu aktivitātes netiek atspoguļotas. Pat vienīgais virsraksts, kas atbilstu pēc tematikas - „Mežu pilsēta Valmieras tuvumā” (Nr. 39., 16.05.), izrādās maldīgs, jo tajā rakstīts, ka „Ziemeļlatvijas skauti Vasaras svētku nedēļā, Paukas priedēs Valmierā uzcels savu meža pilsētu ar dažādām labierīcībām”… Arī 1931. gadā pavasarī maz rūp meža lietas, jo aizvadīti postoši pavasara plūdi, kas pašvaldības maciņā iesituši robu un faktiski tikai ar 1932.g. sāks aktīvi iesaistīties jaunajā, kā tagad teiktu, - ekoloģiskajā kustībā: virsmežniecība kopā ar pilsētas meža dienu komiteju 9. maijā organizē stādījumus Valmieras ģimnāzijas parkā un Valmieras pilsētas III. pamatskolas dārzā, iedēstot apmēram 240 lapu un skuju kokus un krūmus. 13. maijā Valmieras pilsētas skolas audzēkņi ar skolotājiem devušies uz Kauguru novadu, kur iecirkņa mežzinis J. Upmalis demonstrējis zemes sagatavošanu meža sēšanai un stādīšanai, stāstot par skuju koku vecuma noteikšanu, uguns joslām un to nozīmi, apiešanos ar uguni mežā, meža degšanu un dzēšanu u.c., bet vakarā kino Splendid telpās notikusi filmas izrāde „Latvijas mežs”, kura divos seansos izrādīta apmēram 1300 (!) apmeklētājiem, Valmieras ģimnāzijas, kurlmēmo skolas, komercskolas, visu trīs pamatskolu un kristīgo skolas audzēkņiem. Elektrību kino izrādei Valmieras pilsētas valde devusi par brīvu! Nākošajā, (1933.) pilsētas II. pamatskolas pedagogi un 45 skolēni 18. maijā devušies izzinošā ekskursijā uz Kauguru silu, kur noklausījušies mežziņa J. Upmaļa priekšlasījumu par „priedes un egles attīstību un augšanas gaitu”, piedalījušies priežu sēšanā. Nav slinkojuši togad arī Valmieras apbūvieši (jaunceļamo māju īpašnieki - I.Z.), kuriem mežniecība izsniegusi 20 lapu u.c. kokus. Kurlmēmo skolai izsniegtas 50 liepiņas, bet Valmieras valsts komercskolai egļu mežeņi dzīvžogam. 1934. gada maijā, kas politisku iemeslu dēļ Latvijas vēsturē ieies ar 15. maija apvērsumu, sabiedriskās aktivitātes tiek mazinātas līdz minimumam, tāpēc pilsētā apstādīta ar kokiem vien toreizējo Valmieras apriņķa pašvaldības ēku Gaujas ielā.

Mazie palīgi lielos darbos. Koku stādīšana netālu no stadiona ieejas 1936. g. 3. maijā.

Ar skatu nākotnē

Turpmākajos gados meža dienas kļūst arvien populārākas, palielinoties dalībnieku un apzaļumoto vietu skaitam. Īpaši vērienīgas bijušas 1935. - 1936. gada aktivitātes. Tā 1935.g. Valmierietī , Nr. 295./296., zem virsrakstiem Sekmēsim mežu atjaunošanu un Jaunā sporta stadiona izbūve iesākta, sadaļā par aizsargu dzīvi, uzzinām, ka „Kauguru aizsargu nodaļa meža dienu darbus izvedīs maija mēneša pirmā sestdienā apstādot Rīgas – Valmieras ceļu, sākot no Cēsu apriņķa robežas virzienā uz Valmieru. Visu ceļa daļu, kas ietilpst Kauguru pagasta robežās līdz Valmierai, aizsargi apstādīs ozoliem, iestādīs 200 ozoliņu”. Par rīcības komitejas priekšsēdētāju ievēlēts virsmežzinis D. Bērtulsons; vēl komitejā – Fricis Marovskis no pilsētas valdes, ģimnāzijas direktors Vilis Kalējs, inženieris J. Ratenieks, skolas priekšnieks A. Gruzna un A. Magone no aizsargu kluba. Rosīgie kungi akceptē, ka tiks „apstādīti bērziem Valmieras – Cēsu ceļš 1 kilometra garumā. Zilā kalnā skolnieki un aizsargi iedēstīs liepu aleju, bet II pamatskolas skolēni apdēstīs bērziem Palejas ielu. Pilsētas valde stādīs bērzu birzi pie Gaujas līdz krācēm. Ugunsdzēsēji pie Stāvajiem krastiem iestādīs 1500 kokus. Lai nodrošinātu stādāmo materiālu, pie Kaugurmuižas atvēlēs līdzekļus stacionāru kultūrkoku audzētavu Rīts ierīkošanai [..]”. Par paveikto atskaite lasāma jau nākošajā, 297. numurā: „Valmiera kļuvusi bagātāka ar jaunu parku”. 5. maijā meža dienās vietējie ugunsdzēsēji, piedaloties Valmieras sabiedrībai, apstādīja savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos. Darbus ievadīja kopējs ugunsdzēsēju gājiens ar orķestri priekšgalā no depo uz stādīšanas vietu. Pavisam iestādīja 2000 kociņus no 100 dažādām šķirnēm. Kā retumi minami Lavsona cipreses, korķa koki, riekstu koki, Ķīnas ābelītes, zelta lietus, balzama apses u.c. Ierīkos arī atsevišķus bērzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Parka projektu izstrādājis un stādīšanas darbus vadīja mežu tehniķis J. Grūbe un pēc projekta tas savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu ”. 1936.g. valmieriešus aicina ierasties ar savām lāpstām un „ņemt dalību iepriekšējo gadu stādījumu atjaunošanā. Pie jaunā sporta aizsargu sporta stadionu (tagadējais J. Daliņa – preciz. I. Z.), iestādīs liepu un ozolu aleju, kā arī apstādīs sporta laukumu gar Svētozolu ielas malu ar eglīšu dzīvžogu”. Darbus ievadot, meža dienas dalībniekus uzrunāja pilsētas galva, agronoms J. Ruģēns un aizsargu sporta kluba priekšnieks H. Traubergs. Vēl viena grupa ieradās Gaujas malā pie Zaķu saliņas, kur iestādīja 800 vītoliņus, bet Valmieras brīvprātīgie ugunsdzēsēji turpināja apstādīt savu botānisko parku stāvajos krastos. [..]”. Kopumā padarītā bilance iepriecinoša, jo vietējie sabiedriskie darbinieki, aizsargi un skolu jaunatne aizsargu sporta kluba stadionā iestādījuši 400 metru garu eglīšu dzīvžogu un 180 lapu kokus, bet ugunsdzēsēju biedrība savu iepriekšējā pavasarī izveidoto parku, bagātinājuši ar 402 kociņiem. Čakli bijuši arī mazie palīgi: Valmieras I pamatskola pie skolas iestādīja 228 kokus un krūmus; II pamatskola skola mācību dārzā – 170 m garu eglīšu dzīvžogu un Gaujas krastā – 250 kārklu spraudekļu; kurlmēmo skola Vienības gatvē – 26 kokus un gar Jumaras ceļu – 80 eglītes. Netālu no Valmieras cietuma darba nama fermā iestādīta 1,00 ha liela bērzu birzs ar 5000 bērziņiem, piedaloties cietuma darbiniekiem un vietējiem pagasta iedzīvotājiem. Lielisku piemēru rāda Kaugurmuižā dislocētais 8. Daugavpils kājnieku II bataljons, iestādot 600 bērzus!

Kopā sanākot. Meža dienu pasākumā 1936.g. 4. maijā Valmierā, netālu no jaunā stadiona, redzams Palejas un Dīvaliņa ielu krustojums.

1937. gada meža dienas aizrit zem senču mantojuma zīmes - Dīvaliņa rajonā (Dīvaliņa iela – preciz. I.Z.) iestādīta „Beverīnas varoņu birzs” un dažas dienas vēlāk atjaunota ozolu birzs senču svētozolu vietā pie Sīmanēnu mājām, kā arī uzkopta Kauguru nemieros kritušo zemnieku piemiņas vieta. Pavisam iestādīti 840 kociņi un 1879 dažādu šķirņu košuma krūmi. Par 1938. gada meža dienu norisi vairāk Valmierietī Nr. 454.: „Svinīgā atklāšana notika pagājušo sestdien. Plkst. 14. pie pilsētas valdes nama sapulcējās meža dienu dalībnieki, skolu jaunatne, organizācijas un karavīri. Ar ģimnāzijas orķestri priekšgalā dižais mežinieku gājiens devās uz Vienības laukumu, kur pilsētas galva agronoms J. Ruģēns teica uzrunu, pakavēdamies pie Meža dienu svētīgā darba un sevišķi uzsvērdams, ka sabiedriski izdarītie apstādījumi ir arī sabiedriski jāapsargā, un katra pilsoņa pienākums ir cīnīties pret postītājiem, kas šo darbu pagājušā gadā tik daudzkārt sabojāja un iznīcināja.” Šajā (1938.) iestāda parkos, laukumos un gar ielām 666 kociņus un 1542 dažādus košuma krūmus. „No izvestiem pilsētas izdaiļošanas darbiem ievērojamākie ir Vienības laukuma izdaiļošana un apstādīšana ķiršu kociņiem līdz Matīšu šosejai, kā arī Cēsu un Stacijas ielu apstādīšana. Bez minētā, smilšainā Gaujas līcī augšpus krācītēm, iedēstītas 2000 priedītes”.
1939. gada meža dienas sākās ar nu jau tradicionālo kopēju gājienu uz stadionu, kura rajonā atjaunoja un paplašināja jau esošos apstādījumus. No jauna apstāda Stacijas ielu, sākot no Smiltenes ielas līdz pašai dzelzceļa stacijai un Dzirnavu ielas turpinājumu. Gaujas krastos stāda kārklus un dažas vietās, arī papeles, pie Lucas muižas - košumkrūmus. Bet Valmieras pašvaldība rosina, ka „turpmāk – katra no skolām vai organizācijām skaitīsies par savu izvesto apstādījumu goda aizbildņiem, ar pienākumu rūpēties par to turpmāko uzraudzību.[..]”. Uzteicama vēl kāda tradīcija, kura aizsākās pirmajās meža dienās –meža dienu skrējieni.

"VALMIERIETIS" uzslavē: čakli mežu atjaunotāji.

Izskaņā

Pēdējās – liktenīgajā 1940. gadā. Lai gan Latvijā jau izvietotas PSRS armijas bāzes, valsts iedzīvotāji pošas spodrības mēnesim, kas noris vienlaikus ar meža dienām. Mazāk nav kļuvis dalībnieku, taču krietni sarucis finansiālais atbalsts… Iedzīvotāji tiek mudināti „izrādīt savu pilsonisko apziņu un patriotismu”. Valmierietis, Nr. 558., 01. 05.: „[..] Zemkopības ministrijas mežu departaments, meža dienu sekmīgākai veicināšanai nosūtījis 50 Ls lielu pabalstu Ainažu, Burtnieku, Cēsu, Smiltenes, Strenču, Valmieras u.c. virsmežniecībām. Pavisam meža dienu veicināšanai Vidzemē atvēlēts 1250 latu liels pabalsts, bet visā valstī meža dienu darbu izpildīšanai atvēlēti mežu dienām 5600 Ls. Pabalsti piešķirti jaunu augļu dārzu ierīkošanai. Saņemtos pabalstus mežu administrācija saziņā ar pagasta valdi nodos tām saimniecībām, kas apmežošanā izrādīsies par čaklākām un kurām pabalsts nepieciešams.” Agrāk kā citus gadus, jau martā notika meža dienu Valmieras rīcības komitejas sēde virsmežziņa D. Bērtulsona vadībā, atzīstot, ka „darbi iesākami nākošā nedēļā, bez sevišķas atklāšanas. Šogad galvenā kārtā paredzēts atjaunot vecos stādījumus, kur tie būtu bojā gājuši. Ierosināts jautājums par to, ka organizācijās un tāpat arī atsevišķi valmierieši brīvā laikā pieteiktos ne tikai pie koku stādīšanas, bet pie visiem citiem zemes darbiem, kuri stāv sakarā ar pilsētas izdaiļošanu. Apstādījumi atjaunojami sekojošās vietās no organizācijām, kuras jau tur agrāk tos iestādījušas. Austrumu ielā – pasta darbinieki, Brīvības ielā – II. pamatskola, Ezera ielā – Komercskola, Dzirnavu ielā – ģimnāzija, Lilijas ielā – Daugavas Vanagi, Stacijas ielā – strādnieku arodbiedrība, Matīšu šosejā – Šoseju un zemesceļu 9. rajona darbinieki, Zaķu saliņā – I. pamatskola. Visas minētās organizācijas lūgtas pieteikties pilsētas valdē un pie pilsētas dārznieka, lai varētu noteiktu laiku un sagādāt stādāmo un materiālu darbu izvešanai”. Vēl divi mēneši un arī valmierieši izbaudīs jaunās padomju varas pārneses – strādnieku izpildkomitejas, nacionalizāciju, represijas u.c. Bet tas jau cits stāsts.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja